Dāvana opozīcijai

Britu studentu vardarbība satriec liberāldemokrātu mieru

Londonas studentu pirmā protesta saceltie putekļi jau ir nosēdušies, bet tēmas atskaņas britu presē tikai tagad sākušas met plašākos lokus. Uzsvars no minigrautiņa morālās vērtēšanas ir pārvirzījies uz cēloņu un politisko seku analīzi, un vienlaikus sākusies arī aizrautīga spriešana par nākamnedēļ, 24.novembrī, paredzēto studentu, lektoru un viņu atbalstītāju otro izgājienu ielās.

Mediju galvenā uzmanība, protams, pievērsta iespējai sagaidīt līdzīgu uzbrukumu kādai sabiedriskas nozīmes ēkai kā pagājušo trešdien, kad vairāki desmiti studentu, anarhistu un vienkāršu interesentu pamanījās ielauzties valdošās Konservatīvās partijas birojā un izvandalēties tās priekštelpā. Taču visās šajās runās ir tikpat kā pazudis protestu oficiālais iemesls – izglītības budžeta apcirpšana un studiju maksas “griestu” pacelšana līdz teju 9000 mārciņām (gandrīz 7500 latiem) gadā. Vai demonstranti var būt apmierināti ar protesta iznākumu?

Valsts studentu apvienības prezidents Ārons Porters ir pārliecināts, ka nē. Preses konferencē nosodot protestētājus – likumpārkāpējus, viņš kā galveno neapmierinātības iemeslu min uzmanības novēršanu no miermīlīgajiem demonstrantiem un viņu sāpju avota: izglītības finansējuma samazinājuma. Lai kādi arī bija protesta mērķi, avīzēs un darbavietās trešdien, ceturtdien un visās pārējās dienās apsprieda nevis tos, bet gan policijas neefektivitāti, likumpārkāpēju likteni, protestu kultūras iedomāto zudumu un citas ar izglītību attāli saistītas lietas. Lietas aizstāvju sarūgtinājums saprotams.

Daļa protestētāju un viņu atbalstītāju gan ir citās domās. “Ja nebūtu ielaušanās pie konservatīvajiem, protesti izpelnītos vienu trīsdesmit sekunžu rullīti BBC,” interneta apspriedē par notikušo norāda kāds protestu dalībnieks. Viņam netieši piekrīt arī Londonas Universitātes studentu arodbiedrības prezidente Klēra Solomone, pagājušās piektdienas preses konferencē sakot, ka 24.novembrī studentiem vajadzētu “pārņemt universitātes”. “Es priecātos, ja tiktu okupētas visas valsts universitātes,” teica Solomone.

Vai kliedziens ir labāks par klusēšanu? Vai partijas biroja demolēšana palīdzēs nabadzīgajiem Anglijas jauniešiem iegūt augstāko izglītību bez iegrimšanas parādos? Vai ugunsdzēšamais aparāts, kuru kāds protestētājs trešdien nometa no partijas biroja jumta, palīdzējis protestētāju mērķu sasniegšanā? Retoriski jautājumi, taču vismaz uz pēdējo, šķiet, ir dodama apstiprinoša atbilde. Pret jauno valdību, jo sevišķi premjera vietnieku, liberāldemokrātu līderi Niku Klegu, kurš priekšvēlēšanu kampaņā solīja cīnīties pret studiju maksas paaugstināšanu, vērsti plakāti demonstrācijā bija ne mazāk izplatīti kā studentu iespējamo bēdu stāstu apraksti. Un tieši protestu vardarbīgums tagad ir devis spēcīgāko munīciju opozīcijas argumentu lielgabaliem.

Situāciju labi raksturo ''The Independent'' sestdienas numura viedokļraksta pamattēze: konservatīvo – liberāldemokrātu koalīcija pirmoreiz dzīvē pieredz, ko nozīmē valdības darbs un nepopulāri lēmumi. Satraukumu pirmdien atzina pat premjerministrs Deivids Kamerons. Tātad protestētāji savu vismaz daļēji ir panākuši – pat ja izglītībai papildu nauda neatradīsies, valdībai turpāk nāksies darboties uzmanīgāk. Turklāt drīzumā gaidāmie protesti rokas tai sasiet varētu vēl stingrāk: britu arodbiedrību federācijas pārstāvji, ieskaitot ģenerālsekretāru Toniju Vudleju, jau izteikušies, ka pagājušās nedēļas protesti viņiem ir devuši drosmi un cerību nākamā gada sākumā ieplānotajām demonstrācijām. Savukārt Metropolitēna policijas federācijas vadītājs Pīters Smits The Guardian nedēļas nogalē sacīja, ka trešdienas notikumu atkārtošanās ir “nenovēršama”.

Tātad vardarbības teju vienīgais iznākums, kā parasti, ir bijusi miera sašūpošana un augsnes sagatavošana jaunai vardarbībai. Aktīvākie protestētāji un opozīcijā palikušie leiboristi to var uzskatīt par savu ieguvumu. Ja pašreizējā Lielbritānijas valdība un tās asums patiešām laiž visu grīstē, tad sarakstam var pievienot arī esošos un topošos studentus. Taču tas jau ir pavisam cits, pagaidām neatbildami sarežģīts jautājums. Tāpēc atliek tikai cerēt, ka protestētāju asinis ved viņus pareizā virzienā. Atpakaļceļš pēc 24.novembra var izrādīties krietni apgrūtināts.

Vilis Kasims ir žurnālists un tulkotājs, strādājis ''Dadzī'', ''Dienā'' un ''1/4 Satori'', patlaban dzīvo Londonā.