Vilks: ieņēmumi būs lielāki nekā plānots

Šķidra valsts pārvalde un naudas izlietošana, tā pēdējos gadus vērtē ekonomists Andris Vilks

Premjera Valda Dombrovska (JL) ārštata padomnieks ekonomikas jautājumos, ''SEB bankas'' vecākais ekonomists, bijušās laikraksta ''Diena'' redaktores Sarmītes Ēlertes domubiedru grupas dalībnieks un nule uzņemtais “Pilsoniskās savienības” biedrs Andris Vilks intervijā Ir.lv stāsta par iešanu politikā un budžeta konsolidāciju.

Kāpēc jūs nolēmāt iesaistīties politikā?
Tas jautājums mani kādu laiku jau bija nodarbinājis. Patiesībā, ja paskatās pēdējos divus gadus, tad esmu bijis tuvu politikai. Netieši, bet, sniedzot padomus premjeriem, vairāk vai mazāk iznāk iestāties, it sevišķi tagad ar Dombrovski, iznāk daudz ciešāka sadarbība tieši arī biroja sastāvā, kur nevar izslēgt visu to, kas notiek politiskā laukā no tā, kas notiek ekonomiskajā laukā.
No 2005.gada tiku iesaistīts komercbanku darba grupās. Pēc tam, kad jau sākās krīze, es biju ekonomikas stabilizācijas darba grupā. Gribot negribot tie ir politiskie lēmumi, lai ekonomikā rastos kādas strukturālas izmaiņas, lai tie akcenti tiktu pareizi salikti. Jo tieši politiķu neizlēmība iepriekšējos gados jau noveda pie tā, ka mums nebija ne tāda nodokļu sistēma, ne tāda tirgus uzraudzība kā vajadzētu, ne tādi akcenti ekonomikā, pilnīgi šķidra valsts pārvalde un naudas izlietošana. Tas vairāk vai mazāk mani katru gadu tuvināja tam lēmumam.

Kuras partijas programma jums ir pieņemamāka?
Grūti pateikt. Es esmu lūgts piedalīties un esmu devis savu artavu kopējā “Vienotības' formulējumā ekonomikas politikas veidošanai. Tur ir sintēze no visām programmām. Jebkurai no šīm partijām ir savs pienesums, arī ieskaitot “Sabiedrību citai politikai”, kas ir vairāk tā kā sociāldemokrātiska. Tur ir daudzas lietas, arī interesantas, varbūt mazliet par ātru, pārsteidzīgas, bet patiesībā, uz kurām varbūt ir jāvirzās. Es esmu skatījies uz kopējo “Vienotības” programmu. Līdz šim no tām ekonomiskajām programmas mēs tā izteiktāk varam redzēt Štokenberga, Ošleja paziņojumos, jo “Jaunajam laikam” un “Pilsoniskajai savienībai” tie nebija aktīvi.

Vai atbalstāt progresīvu nodokļu sistēmu?
Tādā brīdī kā patlaban, kad sabiedrība ir nespējīga kontrolēt ieņēmumus, nespējīga to izprast, pie tik liela ēnu ekonomikas īpatsvara, es neesmu gatavs to atbalstīt, bet tas ir tuvāko piecu gadu jautājums. Es uzskatu, ka Baltijai kopīgi vajadzētu par to domāt. Pirmā progresivitāte sāksies ar nekustamā īpašuma nodokli, tas ir pirmais elements. Tam ir jābūt par tādu instrumentu, kas reāli dod iespēju mazāk nodrošinātos izslēgt no tāda veida nodokļa, bet pārējos tad attiecīgi pēc tā, kādi viņiem ieņēmumi, kur viņi atrodas. Ļoti svarīgs ir jautājums, kā mēs to iedzīvināsim. Patlaban tas arī it kā gaisā karājas. It kā nolemts ir, idejas ir, bet kā to ietaksēt, kā izstāstīt.

Kas nākamais?
Pēc tam jāsāk domāt par dažādām lietām, kas saistītas ar neapliekamo minimumu, kas arī zināmā mērā ir progresivitāte uz algām. Runa ir par neapliekamo minimumu par apgādājamajiem. Ja mēs ar laiku būtiski paceļam neapliekamo minimumu, tas būtu ļoti labs elements, kā pasargāt mazāk nodrošinātos, ja neapliekamais minimums varētu pāris gadu laikā varētu pietuvoties100, 150-200 latiem.
Tas arī izslēgtu tādu blēdīšanos, neziņu tieši mazāk apmaksātajiem. Kā mēs tagad redzam, tie, kam algas ir zem 200 latiem, īpatsvars ir virs 20 % vai lielāks. Tad varētu domāt par tiem griestiem, kāds varētu būt progresīvajam nodoklim, bet skaidrs, ka tiem, kam ir ļoti mazi ienākumi, viņiem vispār tam nodoklim būtu jābūt ļoti, ļoti, ļoti mazam.
Sabiedrība progresīvajam nodoklim pašlaik nav nobriedusi, ne morāli, ne fiziski. Bet tas jautājums agri vai vēlu būs. Tas ir atkarīgs no tā, kā izdosies sakārtot morālas dabas jautājumus valstij un sabiedrībai. Es gribētu, lai visā Baltijā tā sistēma darbotos. Varbūt igauņi, kuri ir drosmīgāki reformās un atvērtāki, varbūt viņi pirmie mums rādīs piemēru. Fiskālās disciplīnas jautājumā jau sen viņiem bija skaidrs, ka jāiegrožo.

Jūs bijāt padomnieks pie Godmaņa, patlaban esat Dombrovskim, tāpat arī piedalāties sarunās ar starptautiskajiem aizdevējiem. Jūsuprāt, cik liela summa Latvijai būs jākonsolidē nākamā gada budžetā?
Ir daudz dažādi skatījumi, par to, kā viss izskatās. No ārpuses Valūtas fondam izskatās, ka šeit ir bijis kaut kāds progress, Eiropas Komisija uzskata, ka te ir bijis jau zināms progress, Zviedrijas Centrālā banka, ļoti slaveni ekonomisti uzskata, ka te ir bijis ļoti liels progress. Un tad mēs nākam ar savām prognozēm, kurās arī mēs minam, vai mums ir bijis ļoti liels progress vai mazāks progress. Tas ir atkarīgs no tā, kādi ir tie kopprodukta skaitļi, kāda ir tā ticība. Ja mēs tagad pateiksim, ka mums ir bijis tikai mazs progress, tad skaidrs, ka gribēs 900 miljonu konsolidāciju [divos gados], bet, ja mēs parādīsim, ka mums ir bijis būtisks progress un turpmāk visus rādītājus, bāzes pacelsim augstāk, un arī nākamgad, aiznākamgad būs pavisam citi rādītāji, tad mums tā konsolidācija būtu puse no tā visa. Tad arī tas ir tas jautājums. Ja konsolidācija ir, pieņemsim, divos gados nevis 900 miljoni, bet 500 vai 600, tad arī tādi jautājumi kā pensijas uzreiz var tikt nolikti malā un netracināta sabiedrību. Te ir tas jautājums, ka aizdevēji mums tomēr šo programmu apstiprina, viņi ir naudas devēji un viņiem tomēr ar mums jāvienojas par šiem skaitļiem.
Ir varbūt mazliet žēl, ka tā ekonomika mums ir iekustējusies lēnām, bet konstanti sākusi uzlaboties kopš marta, februāra. Būtu bijis pāris mēnešus iepriekš un tagad būtu atbraukusi misija, mums bijis daudz vieglāk likt priekšā tos skaitļus. Pēc daudziem rādītājiem var izsekot līdzi uzlabojumiem trīs, četru mēnešu laikā, būtu bijis labi, ja to varētu sešu, septiņu mēnešu laikā. Tad aizdevējiem būtu bijis daudz grūtāk argumentēt pretī. Viņi tomēr mūs spiež uz piezemētākiem scenārijiem. Viņus ir sabaidījuši Grieķijas notikumi un vispār Eiropas lietas. Tas ir traucējošs elements. Protams, nebūtu Grieķija, es domāju , uz mums skatītos daudz optimistiskāk. Bet tagad ir doma tāda, ka, neskatoties uz to, ka daudzi mūsu uzņēmumi ir atguvuši konkurētspēju un izskatās diezgan noturīgi, tomēr viņi mūs nevis biedē, bet liek ieskatīties, kā tad Eiropā tagad notiek, un tas scenārijs nav pārāk priecīgs, jo izskatās, ka Eiropai tūlīt tiešām būs lielas problēmas. Bet tas ir tāds scenārijs, kas nav īsti no mums atkarīgs.
Es domāju, ka mums ir jābūt drosmīgākiem par scenārijiem, ko prasām. Mums ir sasniegumi, uz kuriem mums norāda visi pēc kārtas. Ne tikai Igaunija, bet arī Latvija tagad tiek minēti kā labie piemēri. Nedrīkst tagad šo labo piemēru izmantot kaut kā, skatoties uz to, kas te noticis, ka te tikai mazlietiņ kaut kas ir pamainījies uz labo pusi.

Kāds ir jūsu kā eksperta viedoklis, cik liela konsolidācija nākamgad jāveic?
Es domāju, ka tas skaitlis nebūs ne 500, ne 200. Tas kau kur pa vidu varētu būt uz nākamo gadu. Un mēs varētu izvairīties no tādiem sociāli sprādzienbīstamiem pasākumiem kā pensiju indeksācija uz leju vai kaut kāda samazināšana. Pensiju sistēma pati par sevi prasīties prasās pēc reformas. Tas ir skaidrs. Te arī ir tas brīdis. Ja mēs būtu nedaudz ātrāk iedarbinājuši un, ja mums veiktos ar ēnu ekonomikas apkarošanu, no turienes mēs varētu izcelt parastajā ekonomikā kaut kādus pāris desmitus vai vismaz simts miljonus latu, tad arī tas jautājums par pensijām pats par sevi atkristu. Tagad iznāk tā, ka dēļ tā, ka mēs nespējam kaut kādā veidā iedrošināt, pārliecināt uzņēmējus maksāt nodokļus, noņemot viņiem bremzes un palīdzot un arī sodot tos, kurus vajadzētu sodīt jau sen ar normāliem sodiem, nevis tā kā tagad, tad mums iznāk tagad pārāk fokusēties uz tādām lietām kā pensijas un pabalsti.

Ja tā konsolidācijas summa ir 300-350 miljoni lati, uz kā rēķina jūs redzat iespējas samazināt izdevumus vai palielināt ieņēmumus?
Te ir jāskatās uz abām pusēm. Izdevumu pusē noteikti mēs varam sagaidīt vēl saprātīgāku pieeju no valsts puses. Skatoties, ko Valsts kontrole ceļ ārā ik pēc nedēļas, tad redzam, ka tur viss nav tā kā vajadzētu. Iepirkumi, naudas iztērēšana kaut kādās dublējošās funkcijās. Tā ir viena lieta, kur kaut kas būtu iespējams. Otrs – ja mēs kaut kādā veidā varētu redzēt progresu ēnu ekonomikā, tad tur arī kāda summa varētu nākt klāt. Tas ir attiecībā uz izdevumu daļu.
Ieņēmumu daļā jau tagad redzams, ka budžets šogad būtiski pārpildīsies, neskatoties uz situāciju pašvaldībās, tur funkciju pārlikšanas dēļ būs mīnusi. Un arī sociālajā budžetā būs mīnusi, algas ir vai nu samazinājušās vai aizgājušas aploksnēs. Bet pārējais nodokļu apjoms tiks pārpildīts diezgan būtiski, jo prognozes bija diezgan konservatīvas.
Gadījumā, ja mēs izdevumus šogad noturam tai līmenī, kā gribētu vai pat mazākus, tad ieņēmumu daļā tiešām ir iespējams redzēt to pārsniegumu pat ne tikai 10%, bet vairāk. Tas rada kompensācijas iespēju. Pērn bija pieļauts deficīts 10% apmērā, tas bija 9%, šogad mums ir 8,5%, bet izskatās, ka ekonomika iekustēsies straujāk nekā gaidījām, būs lielāks iekšzemes kopprodukts, lielāki nodokļu ieņēmumi. Tas varētu nozīmēt, ka budžeta deficīts nav 8,5%, bet ar visiem parāda maksājumiem kādi 7% vai pat mazāk.
Tas nozīmē, ka mēs jau šogad varam kaut ko darīt, kas mums būtu nākamgad jādara. Ar nodokļu celšanu ir skaidrs, ka pie šīs situācijas mēs sevi tikai mānītu, mums nevajadzētu to ceļu iet. Izņēmums ir tikai nekustamā īpašuma nodoklis, bet tas nekādu milzīgu summu mums neradīs, mēs tikai startējam, ieliekam pamatus tai sistēmai, kādai tai būtu jābūt. Galu galā papildu varētu gūt pāris desmit miljonus, bet labi jau būtu, ja tos vispār iekasētu un labi būtu izdomāt arī, ko darīt, ja tos nevarēs iekasēt. Tagad ieplānojam, ka pašvaldībām tā nauda obligāti būtu jāiekasē, bet pēc idejas mēs redzam, ka gan Rīgā, gan lielajās pilsētās nekustamā īpašuma nodoklis rada problēmas un cilvēki var viņu nesamaksāt. Ar tām pārējām jomām jābūt piesardzīgiem.

Kur izdevumus varētu mazināt?
Tās jomas ir tās pašas, par kurām joprojām diskutējam, kur iespējami tie lielākie ietaupījumi. Tās ir veselības un izglītības jomas, kuras nav bijušas īsti caurskatāmas un saprotamas. Lai vai kādas ir gaudas par to, ka slimnīcām nav naudas, tās ir jomas, par kurām mēs runāsim ne tikai šogad, bet vēl divus gadus, kamēr tur ieviesīsies skaidrība, kā tur tās naudas plūst, kādas ir parādsaistības.
Es domāju, ka budžetam nākamgad izdevumu daļu būtiski samazināt nav iespējams. Tur lieli pārsteigumi nav gaidāmi. Lai to izdarītu, ir jāpaiet kaut kādam brīdim, lai tie lēmumi nāktu drosmīgāk no politiķu puses. Es domāju, ka tas ir laika jautājums, mēs noteikti varētu izdevumu daļu vēl mazināt, bet tas nāks tajā brīdī, kad mums nebūs vairāk nekā 200 000 bezdarbnieku.
Tas ir milzīgs slogs, es domāju, ka tas jau sāk pamazām mazināties. Tā ir ārkārtīgi liela starpība, vai valstī ir 200 000 bezdarbnieku, darba meklētāju vai tā, kā ir bijis iepriekšējos periodos, kad ir 70-80 tūkstoši bezdarbnieku, ar kuriem jātiek galā. Tur uzreiz arī milzīgas summas parādās.
Es cerīgāk skatos nevis uz to, ka izdevumu daļu varētu būtiski samazināt, bet uz ieņēmumu daļu. Ieņēmumu daļa ir risinājums mūsu budžetam, jo izdevumu daļā mums būs grūtāk lauzt iepriekšējo sistēmu, bet ieņēmumu daļā gan tas ir iespējams.