Žurnāla rubrika: Cilvēki

Mikroķirurga «pļaujas laiks»

Posted on augusts 26, 2015 by Gunita Nagle - Personība

Vasarā, kad ļaudis, atspirguši spožajā saulē, steidzas apkopt dārzus un laukus, griež, zāģē, virpo, vakaros kurina ugunskurus un skrien peldēt, neskatoties zem kājām, mikroķirurgam Aivaram Tihonovam ir viskarstākais darba laiks

Vasara ir bijusi karsta. Saule necepināja, bet gandrīz ik dienu cilvēki guva smagas traumas. Lūk, tikai dažas: Latgalē 48 gadus vecs vīrietis, zāģējot malku, iezāģēja apakšdelmā un vēderā. 35 gadus vecs vīrietis, urbjot savainoja plaukstas. Kādai sievietei, kura mēģināja izšķirt saplūkušos suņus, sakoda plaukstu. Roku suņi sapluinīja arī 11 gadus vecam zēnam. 64 gadus vecs vīrietis, zāģējot malku, daļēji zaudēja divus pirkstus. Un vēl, un vēl. Šie ir tikai dažu jūlija dienu neatliekamās medicīniskās palīdzības dati. Neaizmirstami sāpīga vasara bijusi aptuveni 200 cilvēkiem, kuri, vidēji pa pieciem dienā, vesti uz Mikroķirurģijas centru Rīgā. Tas ir vienīgais Latvijā un lielākais Baltijā rekonstruktīvās un plastiskās mikroķirurģijas centrs, kur ārsti spēj cilvēkam atdot to, ko viņš šķietami ir zaudējis. Tā ir apbrīnojama māksla, ko ar mierīgu, iedrošinošu pārliecību prot viens no labākajiem centra ārstiem, rokas ķirurgs Aivars Tihonovs. Četrdesmitgadnieks, kurš līdzšinējo ārsta mūžu ir darījis brīnumus, piešujot un atdodot kustīgumu cilvēka locekļiem. Viņš joprojām ar platu smaidu un mirdzošām acīm stāsta, cik sarežģīts mehānisms ir roka. Un ka bieži cilvēks roku un tās darbīgumu spēj novērtēt tikai tad, kad to gandrīz zaudējis.

Vasara ar asām izjūtām

Aivaram šī bijusi smago traumu vasara. Pacientu ir bijis vairāk nekā 2014.gada vasarā. Pagājušajā gadā bija 663, šogad līdz jūnija beigām – jau 353. Arī jūlijā un augustā bija neparasti daudz smagu traumu. «Man nav izskaidrojama, jo vasara nav bijusi ļoti silta,» pēc operācijas, tērpies spoži baltā halātā un apsēdies tikpat žilbinoši baltā ārsta kabinetā, stāsta Aivars. Visbiežāk cilvēki savainojušies ar ripzāģi vai leņķa slīpmašīnu, retāk ar zāles pļāvējiem, motorzāģiem, cirvjiem un ēvelēm. Smagas traumas gūtas, neuzmanīgi strādājot ar kartupeļu stādīšanas un novākšanas mašīnām, minerālmēslu kaisītājiem un siena presēm. «Siena prese roku samaļ un sabojā tik ļoti, ka restaurēt grūti. Mēģinām saglābt, bet ne vienmēr tas var izdoties. Nākas arī amputēt, lai glābtu cilvēka dzīvību,» saka Aivars. Lietišķi un mierīgi, gluži kā satiekoties ar kolēģiem, viņš stāsta par tipiskākajām situācijām, kurās cilvēki paliek bez pirkstiem vai rokām. Ārsts neskaitāmi daudz reižu dzirdējis, kā pļāvējs gribējis notīrīt zāles kumšķus no pļaujmašīnas nažiem, ierīci izslēdzis, bet nav sagaidījis, kad naži beidz rotēt… Vai, pļaujot zāli, redzējis, ka pretī skrien bērns, izslēdzis pļaujmašīnu un nepārdomāti pacēlis to augšup, bet skrienošais bērns paslīdējis tieši zem rotējošajiem nažiem. «Šogad nav gadījies klasiskais stāsts «brālītis skalda malku, māsiņa tur pagali»,» iesāk Aivars. Man kļūst šķērmi. Turpinājumu negribu dzirdēt. Bet, jā, šādi bērni ik gadu nokļūst Mikroķirurģijas centrā, kur ārstu uzdevums ir milimetru pa milimetram sašūt pārgrieztos nervus, cīpslas, asinsvadus, audus.

Darbs prasa grūti aptveramu precizitāti un koncentrēšanos. Lai piešūtu pirkstu, operācija ilgst četras stundas. Plaukstu piešuj 6-8 stundu laikā. Ja kaut kas noiet greizi, operācija var ilgt 18 stundas. Mūsdienu tehnoloģijas atvieglo darbu, bet būtiski neko nemaina – mikroķirurģijā visu nosaka ārsta zināšanas, pieredze, meistarība. «Tas ir reāls roku darbs. Mikroķirurgs nevar atļauties steigties,» skaidro Aivars.

Ja trauma gūta ar asiem nažiem vai cirvjiem, ir lielas cerības, ka locekļus piešūs un tie atgūs kustīgumu. It sevišķi bērniem un jauniem cilvēkiem. Aivars joprojām, būdams pieredzējis ārsts, uzskata to par lielu brīnumu: cilvēks, kuram pieaudzēta nogriezta plauksta, var atkal kustināt pirkstus. Jaunajiem šūnas vairojas uz nebēdu, audi ātri atjaunojas, asinsvadi, cīpslas un pat nervi saaug un atsāk savu darbu. Jo vairāk pacientam nodzīvoto gadu, jo mazāk izredžu redzēt šādu brīnumu. Aivars pārdzīvo par šīs vasaras pacienti, cienījamu sievieti, kura gandrīz pilnībā zaudēja plaukstu, dārzā neveikli nokrītot uz nomestiem metāla atgriezumiem. Rokai pārgriezti nervi un cīpslas, paies daudz laika, līdz varēs roku pakustināt. Tāpat pukojas par vīriem, kuri, skaldot malku, nocērt sev īkšķi. Tā gadoties bieži. Muļķīgi!

«Nē, tā ir neuzmanība!» izlabo ārsts. «Muļķība ir tad, kad pacients atnāk ar nocirstu pirkstu un saka: dakter, jūs jau vienreiz to pirkstu piešuvāt! Neticēsit, tāds ir bijis ne viens vien pacients. Strādā, neievērojot darba drošības noteikumus. Var redzēt, ka nerūpējas par kārtību ne darbavietā, ne mājās un mēdz arī dzērumā strādāt. Cilvēki paši uzprasās uz nepatikšanām.»

Šādas smagas traumas ārzemēs esot retums. Kad Aivars 2005.gadā praktizēja Singapūrā Rokas un rekonstruktīvās mikroķirurģijas centrā, pusgada laikā bijis tikai viens pacients, kurš slimnīcā nonācis ar nogrieztu roku – pusaudžu bandas puisim ielu cīniņos ar mačeti nocirtuši plaukstu. Singapūrā gadījums izraisījis lielu interesi, jo šādi Holivudas trilleru cienīgi sižeti dzīvē notiek reti. Latvijā šādas traumas ir vai ik dienu.

«Līdz kādam 2008.gadam varējām pārliecinoši teikt, ka gateri un kokapstrādes uzņēmumi mums sagādā visvairāk darba,» atceras Aivars. Mikroķirurģijas centra ārsti pēc griezuma pēdām varēja atpazīt iekārtas, kuras savainojušas strādnieku rokas. Dažu uzņēmumu strādnieki bija kļuvuši par centra pastāvīgajiem klientiem. Aivars neņemas spriest, Valsts darba inspekcija vai uzņēmēju sirdsapziņa apturēja šo ārprātu, taču, spriežot pēc traumu statistikas, kokapstrādes uzņēmumi modernizējuši iekārtas. Taču cilvēki joprojām nav apjautuši, cik svarīgi ir rūpēties par savu drošību. Traumu ir mazāk nekā pirmskrīzes gados, taču tās nepārprotami norāda, cik pārdroši cilvēki slīpmašīnām, ripzāģiem vai krūmgriežiem noņem drošinājumus, lai būtu vieglāk strādāt, nepieļaujot domu, ka ātrumā skrienošie naži vai zāģi varētu būt bīstami. «Slīpmašīnai zāģis mēdz izsisties no ierīces, un rotējošais mehānisms skraida pa telpu. Cilvēki mēģina to noķert un sazāģē abas rokas. Reiz atveda pacientu, kuram rotējošais zāģis bija ieķēries bikšupriekšā un paķēris līdzi vīrieša orgānus. Rotējošā zāģa radītās traumas ir vienas no visbiežākajām, ko ārstējam,» stāsta Aivars. Tāpēc savām meitām, 20 gadus vecajai Līvai un septiņgadīgajai Martai, viņš ir iemācījis, ka drošība vienmēr ir pirmajā vietā.

Sarežģīts un skaists

Mikroķirurģijas centrā dakteris Tihonovs strādā kopš 2000.gada, par mikroķirurgu – no 1998.gada. Tas bija laiks, kad daudzi kolēģi deva priekšroku plastiskajai ķirurģijai. Arī Mikroķirurģijas centrā veic plastiskās operācijas, un, pēc Aivara vārdiem, ir liels gandarījums satikt pacientu, kurš ticis vaļā no kāda defekta un ir apmierināts ar savu izskatu. «Jebkurā brīdī varu aiziet uz plastisko mikroķirurģiju, bet es to nedaru, jo mani tiešām interesē rokas ķirurģija. Mani tas fascinē – operēt rokas!» saka Aivars. Kāpēc? «Nezinu! Kāpēc vienam patīk blondīnes, citam – brunetes? Rokas ir īpašas. Ja iedur nazi dibenā, savaino tikai muskuļus, varbūt kādu nervu. Ja iedur plaukstā, pušu ir cīpslas, nervi, asinsvadi. Roka ir sarežģīts mehānisms.»

Par to Aivars pirmo reizi aizdomājies 90.gados, studiju laikā strādājot Gaiļezera (tagad Austrumu) slimnīcas uzņemšanas nodaļā. Toreiz, pa dienu studējot, pa nakti un brīvdienām strādājot dežūrās, viņš redzējis dažādas traumas. Sapratis ne tikai to, cik sarežģītas un interesantas ir plaukstu operācijas, bet arī apjautis, cik dārgas cilvēkam ir viņa divas rokas. Aivars, apskatot plaukstas, nekļūdīgi var pateikt, kādu darbu tās strādājušas. Jau 12 gadus katru otro piektdienu viņš pieņem dzimtās pilsētas Madonas slimnīcā. Madonā dzīvo sievas vecāki, pie kuriem ģimene nedēļas nogalēs mēdz ciemoties, tādēļ divas stundas ilgo braucienu no Rīgas uz Madonu Aivars un ģimene uztver ar prieku.

«Tagad uz pieņemšanu Madonā brauc ne tikai vietējie, bet arī no Jēkabpils, Gulbenes un Balviem, Cēsīm un Pļaviņām. Nāk kundzes ar sastrādātām rokām, viņas nevar pa nakti gulēt, jo tirpst rokas. Vīri, kuriem ir gan smaga darba, gan dažādu slimību savilktas rokas,» Aivars stāsta bez smaida. Viņš skaidro, kā uz vecumdienām cīpslas pietūkst un spiež un nerviem, sāpes neļauj gulēt. Kā rokas kļūst nejutīgas, jo pārpūlētas slaucot, ravējot, cilājot smagumus. «Laukos sievietes dara vīriešu darbus. Daudzos gateros vīriešu nav, viņu vietā strādā sievas. Kad atnāk tāda nelaimes čupiņa, labākais, ko varu ieteikt – nestrādā to smago darbu! Bet atbilde ir – tas ir vienīgais darbs, ko tuvākajā apkaimē varu atrast. Tad viņas rokas visādi jālāpa, lai palīdzētu. Bet man kā ārstam jāapzinās, ka tā ir cīņa ar vējdzirnavām,» saruna vairs nav tik asa, kā runājot par grieztām traumām, bet tik un tā skarba. Aplams ir pieņēmums, ka smaga darba savilktas rokas ir tikai lauciniekiem. Tādas ir arī pilsētniekiem – sētniekiem, krāvējiem, pārdevējiem un dārzniekiem.

Pašiem sevi jāsargā

Šokējošākais ārsta stāstītajā ir pārliecība – mēs, latvieši, neturam vērtē ne savu dzīvi, ne dzīvību. Reti kurš Mikroķirurģijas centrā nonācis nejaušības dēļ, pārsvarā asiņainās drāmas notiek neuzmanības vai muļķības dēļ. Gadsimta sākumā redzēto pirotehnikas šausmu dēļ Aivars ilgi negribēja skatīties uguņošanu. «Bija viens Vecgada vakars un Jaungada diena, kad neizgāju no operāciju zāles – bija vairāk nekā desmit pacientu. Viena daļa cilvēku bija mēģinājuši paši izgatavot raķetes. Kāds 14 gadus vecs zēns bija mēģinājis kaut ko uzmeistarot no sērkociņiem, bet trauma bija tāda, ka likās – plauksta jāgriež nost. Labi, ka izdevās roku daļēji rekonstruēt. Joprojām ir gadījumi, kad cilvēki aizdedzina pirotehniku, tā nesprāgst, tad viņi atgriežas un pieliecas paskatīties, kas noticis. Un tieši tajā brīdī sprāgst.»

Būdams mikroķirurgs, kura roku meistarībai svarīgi, lai būtu pietiekami daudz pacientu, Aivars Tihonovs tomēr lūdz nekad nemēģināt tīrīt ieslēgtu vai tikko izslēgtu pļaujmašīnu. Nekad nenoņemt drošinājumus no slīpmašīnām, ripzāģiem un krūmgriežiem un strādāt ar tiem uzmanīgi. Pludmalē pārliecināties, ka smiltīs vai ūdenī nav stiklu, jo ik vasaru kāds pārgriež pēdu cīpslas un nervus. Aivars ir pārliecināts, ka par šīm it kā pašsaprotamajām lietām tiek pārlieku maz runāts. Viņaprāt, jau skolā jāsāk nopietni mācīt bērniem rūpēties par drošību. «Paskatieties, kas notiek ar drošības jostām! Vecāki cilvēki jo-projām stāsta, ka viņiem josta spiež, negrib piesprādzēties. Tādus pacientus atskatījos jau tad, kad biju students un strādāju uzņemšanas nodaļā. Pēc traumām labi varēja redzēt, kurš bijis piesprādzējies un kurš – ne,» Aivars kļūst pikts. Runājot par nevērīgajiem, viņš ir nesaudzīgs. Gandrīz vai uzjautrinošs ir stāsts par pacientu, kurš, izdzirdējis, ka pirkstu viņam var piešūt, taču tad jāatmet smēķēšana, kas sašaurina asinsvadus, attrauc: «Jāpārtrauc pīpēt? Nu, nē, tad es labāk bez pirksta palieku.» Vai vīrs, kurš pirms operācijas pajautā: «Dakter, ja man pirkstu piešūs atpakaļ, man būs invaliditāte?» Tādi pacienti ir. Viņi nespēj priecāties par to, ka viņam ir divas rokas, abas kustas un ar tām var strādāt, apskaut mīļoto, bērniem galvu noglāstīt.

Savukārt bērni un viņu vecāki vienmēr ir priecīgi, ja operācija izdevusies, bērni novērtē kustīguma priekšrocības. Par darbu paldies vienmēr pasaka sievietes, kurām pēc operācijas vairs naktīs netirpst rokas un nemoka sāpes. «Esmu saticis daudzus cilvēkus, kurus esmu operējis,» saka Aivars. «Gan tādus, kuriem gandrīz nekas neliecina, ka reiz bijusi smaga operācija, pat rētas sadzijušas, gan tādus, kuriem neesmu varējis palīdzēt un pirksta vietā ir stumbenītis. Man ir liels prieks, kad viņi atved radiniekus vai draugus un saka: jūs esat labs dakteris! Tad ir prieks, tad gribas strādāt. Daudzi ārsti aiziet no mikroķirurģijas, lai strādātu citā medicīnas jomā, bet pēc tam tik un tā atgriežas. Acīmredzot citur nav tāda gandarījuma par paveikto.»

Ārsta praksē piedzīvojis anekdotiskus gadījumus, kā cilvēki, iemērkuši nocirstos locekļus spirtā, formalīnā, briljantzaļajā šķīdumā vai sasaldējuši saldētavā, ved tos kopā ar cietušo uz Rīgu. Aivars piekodina: ja notikusi nelaime, nevajag dzīt jokus ar pašdarbību, jāsauc neatliekamās medicīniskās palīdzības mediķi, kas zina, kā saglabāt nogrieztos locekļus, un mācēs ātrāk nogādāt pacientu Mikroķirurģijas centrā. Pirkstu var piešūt 24 stundu laikā pēc nogriešanas, ja tas ir pareizi atvēsināts, rokai svarīgi atjaunot asinsriti 2,5-3 stundu laikā. Tas nozīmē – ja nelaime notikusi Latvijas tālākajos nostūros, pacients uz centru jāatgādā ar helikopteru.

Pat tad, ja operācija ir bijusi veiksmīga, nevar zināt, cik ātri piešūtais loceklis atgūs kustīgumu. Aivars ar aizrautību skaidro mediķiem pašsaprotamas lietas. Ja asinsvadus sašuj, asinsrite atjaunojas. Ja cīpslas sašuj un tās pareizi izvingrina, tās kustas. «Bet nervam ir tā – sašuj apvalciņu un gaidi! Tas atjaunojas ar ātrumu viens milimetrs diennaktī. Jo tuvāk galvai pārrautais nervs, jo ilgāku laiku tas dzīst,» skaidro mikroķirurgs. «Piemēram, ja nervi pārrauti vai pārgriezti padusē, paiet pusgads, līdz nervi atjaunojas līdz pat pirkstu galiem. Turklāt nevar paredzēt, kā nervu gali atjaunosies. Kā cilvēkam atjaunot rokas kustīgumu un jutīgumu? Uz šo jautājumu medicīnā vēl nav atbildes.»

Ķirurga izturības treniņi

Daudzi ārsti, it īpaši ķirurgi, nopietni nodarbojas ar sportu. Bez regulāriem fiziskiem treniņiem viņi nespētu izturēt stundām ilgās operācijas. Aivaram patīk skriešana – vienkāršs sporta veids, kuram var nodoties, kad vien atliek laika. Skriet sācis 2001.gadā, kad ar trimdas ķirurga Kristapa Keggi palīdzību ieguvis iespēju praktizēt Jeila Universitātes Voterberijas hospitālī. Pa vakariem jaunajam ārstam bijis vientulīgi, sācis skriet. Tagad Aivars uzskata, ka tieši skriešana viņā izveidojusi izturību, kas 41 gada vecumā ļauj strādāt tikpat labi kā pirms 15 gadiem.

«Ar mikroķirurģiju nodarbojas cilvēki līdz 45 gadu vecumam. Pēc tam turpina strādāt, bet apzinoties, ka vairs nav tik daudz spēka kā iepriekš,» paskaidro Aivars. «Iedomājieties – ja diennaktī ir seši septiņi pacienti, jāurbj kauli, jāšuj cīpslas un nervi, ja ir audu caurumi, tie jāaiztaisa ciet ar citiem audiem! Turklāt dažkārt jārunā ar pacientu, lai viņu nomierinātu. Tādā darbā ļoti nogurst. Tomēr mūsos visos, kuri strādā mikroķirurģijā, joprojām ir liesmiņa. Liesmiņa saglabājas.»

Tieši liesmiņas dēļ Aivars priecājas, ka ir atklājis skriešanu, kurā var trenēt izturību, atbrīvoties no stresa un uztraukumiem, sakārtot domas. «Skriešana ir labākais, kas man varētu būt. Rokas nav aizņemtas, var domāt, skatīties, vērot,» saka Aivars, kuram neviena operācija nešķiet par ilgu un neviena distance – par garu. Pērn noskrējis maratonu, tas ir, 42,195 kilometrus, ārsts zina – jebkura operācija triju četru stundu garumā ir neliela fiziska piepūle salīdzinājumā ar šo skrējienu. Šogad Aivars tautas sacensībās skrien savu mīļāko distanci – pusmaratonu. Priecīgs, ka kopš gada sākuma uzlabojis skriešanas ātrumu par 15 minūtēm. Gada sākumā pusmaratonu skrējis stundu un 55 minūtes, tagad viņš šādu attālumu var pievarēt stundā un 40 minūtēs.

Pirms dažiem gadiem, Aivara pamudināts, skriešanai pievērsies arī brālis Juris, laikraksta Diena ārzemju ziņu nodaļas vadītājs. Sieva un vecākā meita Līva izsprukušas no skrejceļiem, taču mazajai Martai Aivars cer uzvilkt kājās skriešanas apavus, lai abi dotos skrējienā pa Rīgas mežiem. Iespējams, Marta pirms tam pajautās: «Vai tas ir droši?» Aivara ģimenē māca, ka drošība ir pirmajā vietā, un meita vienmēr, pirms sākt kaut ko jaunu, uzdod šo jautājumu.

Vectēvam par godu

Posted on augusts 26, 2015 by Zane Mače - Veiksme

Augusta sākumā Ansona mēbeļu fabrikā vēl valda klusums, visi tikko kā atgriezušies no atvaļinājuma, kas darbiniekiem ir jūlijā. Uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Kārlis Emsis lepni izrāda ražošanas telpas – katra mēbele, kuru te ražo, ir mākslas darbs

Kārlis, kurš savulaik 17. profesionāli tehniskajā vidusskolā apguva galdnieka arodu un pēc tam studēja Lauksaimniecības universitātē, pats vairs mēbeles netaisa, taču aktīvi uzmana darbus. Viņš rāda durtiņas, kurām tikai ar otiņas triepieniem panākts veclaicīgs skats. «Skaisti,» saka uzņēmējs. Pirms uzņēmuma dibināšanas ar studiju biedru Arni Mūrnieku, kurš biznesā vairs nepiedalās, nolēma ražot labas mēbeles pēc pasūtījuma. Ansona mēbeļu fabrika dibināta 1997. gadā un nes Kārļa vectēva uzvārdu. Emša mamma bija vienīgais bērns ģimenē, apprecējusies un pieņēmusi vīra uzvārdu, ar uzņēmuma palīdzību Kārlis saglabājis vectēva vārdu. Patlaban fabrikā top mēbeles gan privātiem pasūtītājiem, gan sabiedriskām telpām. Liela daļa biznesa ir kosmētikas stendu ražošana vietējiem un ekskluzīviem pasaules zīmoliem. «Sērijveida, masveida ražošana ir cits bizness, mani tas neinteresē,» vaļsirdīgi saka uzņēmējs, kurš grib, lai darbs būtu interesants.

Vienošanās sniegā

Viens no pirmajiem pasūtījumiem bija saistīts ar azartspēļu biznesu. Mēbeļniekus uzmeklēja kāds kungs, elektriķis, kurš taisījis spēļu aparātu «smadzenes un prasījis Kārlim izgatavot korpusus. «Tas bija deviņdesmito sākumā, no koka arī taisījām korpusus,» ar smaidu atceras Kārlis. Tad sekoja salonfrizētavas Maija, kurus Ansona mēbeļu fabrika apmēbelēja. Šī sadarbība atnesa individuālos pasūtītājus. Cilvēkiem patika salonā redzamās mēbeles, viņi gribēja zināt, kas tās izgatavojis. «Bez reklāmas, tikai ar rekomendācijām,» stāsta Kārlis. Tagad gan tiešā veidā ar patērētāju strādā reti, lielākoties ar arhitektiem, kuri klientam izstrādā projektu, bet fabrikā tos īsteno. «Mūs asociē – gribat klasi, lūk, te būs klase,» ar lepnumu saka uzņēmējs, atzīstot, ka fabrikas ražojumu pircēji ir situēti cilvēki, kuri grib labu materiālu, kvalitatīvu mēbeli.

Ieejot universālveikala Stockmann pirmā stāva kosmētikas nodaļā, acis sāk ņirbēt no krāšņajiem plauktiem, kuros rindojas dažādas pudelītes, tūbiņas un flakoniņi. Daudzi no šiem stendiem ir Kārļa firmas darbs. Starp klientiem ir tādi grandi kā Giorgio Armani, Lancôme, Yves Saint Laurent un citi. «Armani stendi man patīk, tie vienmēr ir interesanti projekti, tiek izmantots daudz dažādu materiālu, pielietotas visādas tehnoloģijas,» stāsta Kārlis. Ansona mēbeļu fabrika saņem konkrētu plaukta rasējumu un to uztaisa. Dārgie zīmoli gatavi ieguldīt naudu, lai saņemtu unikālu, krāšņu gala rezultātu. Kā viņi atrada Latvijas firmu? Kārlis smejas, tas esot smieklīgs stāsts. Pirmais lielais kosmētikas zīmols, ar kuru sākās sadarbība, bija Francijas L’Oréal. Šo firmu Baltijā pārstāvējis kāds aktīvs puisis, kurš meklējis kosmētikas stendu ražotāju. Uzrunātie nevēlējušies ķēpāties, bet kāds sacījis, ka esot tāds Kārlis, kura firma varētu uztaisīt. L’Oréal pārstāvis telefonu grāmatā Zaļās lapas sameklējis kontaktus, zvanījis, bet neesot sazvanījis, jo ceha troksnī telefona zvanīšanu neviens nebija sadzirdējis. Puisis devies uz norādīto adresi. Kārlis atminas, ka bijusi ziema un pie fabrikas sniegs vēl nav bijis iztīrīts. «Kā tagad atceros – sniegs līdz celim, mašīnas nevar piebraukt, 300 metru jābrien,» sirsnīgi smejas uzņēmējs. Viņš devies meklēt kādu, kurš sniegu izšķūrēs, un pusceļā saticis vīrieti, kurš bridis pretējā virzienā. Kārlis nobrīnījies – kur tad šis dodas?! Kad nācis atpakaļ, atkal kungu saticis, un sniegā līdz ceļiem sākuši sarunu. Atnācējs stāstījis nāciena iemeslu. «Man likās, ka privātais sektors ir tas, kur ir nauda, veikali – kāds tur bizness,» tās dienas skepsi atminas Kārlis. Kosmētikas firmas pārstāvis rādījis skices, prasot, vai uzņēmums šādas mēbeles var uztaisīt, Kārlis atbildējis apstiprinoši, domādams – uzmetīs tāmi, un topošais klients no summas nobīsies. «Sarēķināju mazu projektu, domāju, pateiks paldies, bet šis teica, O.K., taisām augšā!» Kārlis secina, ka šis neatlaidīgais čalis sniegotajā rītā atnesa kosmētikas plauktu biznesu, kurš tagad ir liela daļa no uzņēmuma darba. Pamazām dažādu zīmolu pārstāvji, redzot Ansona mēbeļu fabrikas taisītos stendus, sākuši zvanīt un interesēties. Nu jau 15 gadus Kārlis taisa stendus mūsu reģiona veikaliem. Citur Eiropā šo nišu pārstāv vācu, franču kompānijas, bet «mēs arī taisām ne sliktāk».

Ar sludinājumiem

Atceroties pirmsākumus, Kārlis atzīst, ka ar finansēm bijis švaki. Taču investoru nekad uzņēmumam nav bijis. «Man divas reizes ir piedāvāts pārdot», bet abas reizes viņš atteicis. Vienreiz uzrunājis kāds zviedrs, kam bizness Igaunijā, otru reizi – vietējie. Uzņēmums nav liels, strādā 20 cilvēku, daļa no pirmsākumiem. Krīzes laikā no visiem darbiniekiem tikai viens šoferis aizbraucis pelnīt ārzemēs, lepojas uzņēmējs. Vēl Kārlis priecājas par to, ka viņš nevienam nav parādā. Modernās iekārtas, kuras redzamas fabrikā, pieder uzņēmējam un ir izmaksātas. Taču sākuši ar veciem Padomju Savienības dzelžiem.

Pirmās telpas uzņēmums īrēja no firmas, kurā remontēja smago automašīnu grīdas. 90.gados auto grīdas bija no koka, un mazajā cehā tās laboja, vienošanās tika noslēgta ar firmas direktoru. «Bijām publicējuši sludinājumu, ka meklējam telpas ražošanai, viņš zvanīja un teica, ka būvējot māju un vajadzīgas mēbeles.» Direktors solījis ielaist cehā, ja puiši viņam lēti uztaisīs mēbeles. Vienojušies! Ceha iekārtas bija paredzētas grīdu taisīšanai, vajadzēja meklēt citas, kas piemērotākas mēbelēm. Atkal publicējuši sludinājumu, un atsaucies čalis no Rēzeknes, kuram bija padomju laika ražošanas iekārtas. «Gandrīz viss komplekts, visas taisītas PSRS, stāvoklis slikts, strādāšana neērta,» atminas Kārlis. Iekārtas, ar kurām uzņēmums patlaban strādā, nevar salīdzināt ar tā laika mašīnām. Tagad visu var ātri noregulēt, vienmēr detaļai būs vajadzīgais 90 grādu leņķis, nepieciešamais dēļa biezums, tolaik tik vienkārši nebija. Tomēr arī uzņēmuma pirmsākumos, strādājot ar vecām iekārtām, mēbeļnieki kvalitātes latiņu turēja augstu. Kārlis pārliecināts – galvenais ir attieksme, mašīnas tikai cilvēkiem palīdz.

Koka sauļošana

Mēbeles sen vairs netaisa tikai no koka. Dabīgo materiālu kombinē gan ar metālu, gan ar stiklu un citiem materiāliem. Kārlis rāda palielu ķieģeļu sienu, kura patiesībā ir veidota no koka karkasa, kas apdarināts ar sarkaniem ķieģeļiem. Iespaids – kā no īstiem ķieģeļiem. Tas ir kādas firmas pasūtījums, stenda daļa. Nepārejoša vērtība mēbeļu ražošanā ir ozols, riekstkoks, bet citas sugas, piemēram, ķirsis, venge, bambuss – ir modes kliedziens, kas parādās un pēc kāda laika pazūd. Turīgi klienti var pasūtīt mēbeles arī no tādiem eksotiskiem kokmateriāliem kā palisandrs vai melnkoks. Pēdējo nevajag beicēt.

Kārlis atceras vēl kādu kuriozu. Krievu bagātnieks pasūtījis šika materiāla mēbeles, kuras rasējis kāds francūzis. Ansona mēbeļu fabrika pasūtījumu realizējusi. Saņēmuši vajadzīgo koka materiālu, kādu klients izvēlējies, mēbeļnieki sabijušies – tas bijis pilnīgi citā krāsā! Izrādījies, ka, saskaroties ar gaismu, fotosintēzes rezultātā, šis koks maina krāsu, kļūst tumšs. «Mēs ar tādu pirmo reizi saskārāmies,» koka īpašības mēbeļniekus pārsteidza. Nopirkuši solārija lampas, jo dabīgo gaismu nebija laika gaidīt, izklājuši materiālu un nosauļojuši, efekts bijis iespaidīgs, smejas Kārlis. Latvijas mežos augušos kokus izmanto reti, galvenokārt kā pildelementu, respektīvi, mēbeļu «iekšas».

Raugoties nākotnē, Kārlis saka: «Mēs zinām, kā uztaisīt jebko, ir bijušas ļoti sarežģītas lietas, nezinu, vai var būt kas sarežģītāks.» Pirms desmit gadiem viņš bija apņēmies izveidot perfektu ražošanu, tagad domā, ka tādu ir radījis. Nākamais mērķis – uzcelt savu ražotni, jo šīs telpas Jaunmārupē uzņēmums īrē. Kārlis saka – ja nebūtu mēbeļu, tik un tā būtu ko darīt. «Par skolotāju varētu strādāt, man ir atbilstoša izglītība, tas ir forši,» šo arodu viņš savulaik pamēģinājis. Vēl viens variants – futbola treneris, pats spēlē un varētu arī citus mācīt.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Patīk tas, ko daru, un, kas arī ir svarīgi, – sanāk!

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Bija viens brīdis, kad kaut kas nesanāca ar iekļaušanos termiņos. Necēlu klausuli, nereaģēju uz zvaniem, atzvanīju tikai tad, kad atradu risinājumu. Taču pēc tam nolēmu šādu praksi izskaust, vienalga kādas ir ziepes, nedrīkst izvairīties no nepatīkamas sarunas.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Ja nav naudas, tad sākt ir grūti. Jābūt maksimāli labai teorētiskajai bāzei. Man pietrūka biznesa teorijas.

Ārprāts, cik skaisti!

Posted on augusts 19, 2015 by Ieva Alberte - Laukos

Šovasar stāstām par pilsētniekiem, kas iekopuši vasaras mājas. Ko rīdzinieki meklē un atrod laukos? TV raidījumu producents Guntars Gulbiņš ar sievu Ievu gadu mācās lauku dzīvi, iekopjot māju un dārzu

Divu stundu braucienā no Rīgas. Tik tālu ir Gulbiņu ģimenes lauki Gulbenes novada Lejasciemā. Ar ceļu remontiem sanāk pat stundas trīs. Kā var izdomāt tik tālu pirkt māju?! Tas saimniekiem nav jāvaicā, jo, ierodoties Kalna Krācēs, viss skaidrs: rāmi plūst Gauja, pāri tai iekaramais tilts, aizslīd divi gulbji. Gluds mauriņš, uzkalnā māja ar terasi, aukstu baltvīnu un vējā plīvojošu lina galdautu. Uz tā pašaudzētu piparmētru pušķis un aveņu un krūmmelleņu kūka. Gulbiņu divgadīgā meita Marta guļ pusdienlaiku. Pilnīgs klusums.

Saku Guntaram (28) un Ievai (28), ka viņi ir jaunākie laucinieki šajā rakstu sērijā, jo rimtu dzīvi ārpus pilsētas biežāk apsver ļaudis pēc 30. Guntars atbild: «Par savu māju sākām domāt, jo kļuva par šauru. Martai vajadzēja vairāk plašuma. Rīgā īrējam 41 kvadrātmetru lielu dzīvokli.» Ieva papildina: «Gribējās ko savu. Saprast, kā tas ir, kad pašiem dārzā kaut kas izaug.» Guntars portālā Ss.lv sāka meklēt zemi Pierīgā. Dārgi. Apskatīja vienu pleķi Jaunciemā. Viss it kā bija labi. Bet ar uzsvaru – it kā. Iepatikās viensētas Madonā un Lejasciemā. Vidzemē tāpēc, ka patīk tās reljefs. Guntars ir no Valmieras, Ieva – no Liepājas. Kurzemniece un vēlas lauku māju Vidzemē? Nu gan! «Jā, jo gribējās skaistu ainavu. Braucot no Rīgas uz Liepāju, nav neviena pakalna. Viss līdzens,» smejas Ieva.

Tas, ka jāmeklē kaut kas skaists, abiem kļuva skaidrs pēc viesošanās pie Guntara klasesbiedra, kuram Madonas pusē ir īpašums kalnainā vietā, un no idilliskās lauku sajūtas, kas pārņēma Māras Zālītes mājās Zemgalē.

Svētki bez ūdens

Pirms gada Gulbiņi nolēma apskatīt viensētas Madonā un Lejasciemā. Māja Madonā bija meža vidū un jauka, bet, kad izkāpa pie Kalna Krācēm, abi saprata – ir! «Tas ir mums. Ārprāts, cik skaisti!» Guntars atceras. Atmetuši domu par māju Pierīgā, Gulbiņi nolēma iegādāties īpašumu laukos. Dzīvokli Rīgā īrēs lielāku.

Vienīgais mīnuss sākumā šķitis kaimiņu māja, jo sludinājumā tomēr bija rakstīts «viensēta». «Tagad novērtējam kaimiņus – pieskata māju, kad esam prom. Aplej tomātus un gurķus,» – tā Guntars. «Ar kaimiņiem mums paveicies,» Ieva stāsta, saimniece ir mediķe neatliekamās palīdzības dienestā, saimnieks – mežsargs.

Guļbūve, kurā dzīvo Gulbiņi, tapusi 1923.gadā. Par dzimtas vēsturi liecina klētiņā atrasta fotogrāfija ar saimi, dēlītis ar uzrakstu, kas vēsta par dalību mazpulkos, divas lielas lādes un mape ar zīmējumiem. Guntars rāda krāsainus akvareļus ar dabasskatiem. Saimnieki bijuši mākslinieki. To zinājusi stāstīt arī kundze, kas māju viņiem pārdevusi. Arī viņa savulaik māju nopirka, nevis mantoja, tāpēc par vecajiem saimniekiem ir daudz nezināmā.

Māju iekārtot Gulbiņi sāka 2014.gada rudenī. Kalna Krāces bija labā stāvoklī, neprasīja milzu remontu. Vecās malkas plīts vietā tika uzbūvēta duša un tualete. Guntars ar Ievas krusttēvu uzmeistaroja virtuves iekārtas. «Mans mērķis bija visu pabeigt līdz Ziemassvētkiem, lai tos svinētu jaunajās mājās.» Guntars stāsta, ka no Rīgas uz Lejasciemu braucis katru nedēļas nogali. «Un, Mērfija likums, pietrūka tieši viena maisa materiālu un svētdienā, kad veikali slēgti.» Visu rudeni darbos viņš rāvies tā, ka Ziemassvētku vakarā nokritis ar angīnu. «Un otrā rītā beidzās ūdens visā mājā.» Guntars stāsta, ka iepriekš, trijatā dzīvojot, pieticis ar akas ūdeni, taču radi mazgādamies, kā jau mājās ierasts, aku izsausināja. Doma par dziļurbumu Guntaram bija līdz brīdim, kad viņš apjauta, cik tas izmaksās. Nepaceļami. Un nav arī garantijas, ka 65 metru dziļumā ūdens ir izcils. Tāpēc vasarās ciemiņi iet peldēt Gaujā, cenšas skriet uz sauso tualeti un traukus nomazgā upes ūdenī. «Pašiem pietiek, bet ciemiņiem lūgt mazgāties upē, nevis dušā, nav forši,» saka Guntars.

Gauju gan viņš izravējis, lai var ērti peldēties, ūdenszāles nepinas starp kājām. Un sieva var makšķerēt. «Makšķerēšana ir mana joga. Citādi nemāku atslēgties. Saroku sliekas un eju uz upi. Katru dienu,» saka Ieva. Pīckot iemācījusies bērnībā pie omītes Siguldā, jo krusttēvs, kas strādājis par mežsargu, ņēmis līdzi dabā – makšķerēt, lasīt zemenes un čiekurus Gaujas nacionālajā parkā.

Pirmajos Ziemassvētkos Kalna Krāču mājās Ieva dāvanā saņēmusi spiningu. «Biju tik priecīga, ka aiz laimes gandrīz apraudājos.» Dāvinātājs bijis Guntars, kuram gan makšķerēšana šķietot zemē nomests laiks.

Kurmju aizbiedēšana

«To es pats,» Guntars rāda uz televizora galdiņu. Pats uztaisījis arī terasi: racis, betonējis, skrūvējis. Sieva krāsojusi. Nekādus specializētos žurnālus viņš pirms tam nebija studējis, vienkārši improvizējis. Nelielas iemaņas gan Guntaram esot, jo pusaudža gados palīdzējis drauga tētim, kurš ir amatnieks. Ieva slavē vīru par terasi, bijusi pārsteigta, ka viņš to spējis viens izdarīt. Arī draugi nav ticējuši, ka Gulbiņi un lauku mājas ir savienojami jēdzieni, bet – re, ka ir. «Ja ir interese, tad iemācās visu ko,» saka Ieva. Arī viņa sākusi iesist roku lauku darbos. Piemēram, izravējusi un sakopusi avenājus, kas tagad labi ražo.

Dzīve pie Gaujas abiem ir atklājums katru dienu. «Lauki ir kā augstskola, kur apgūsti visu ko jaunu. Piemēram, kurmju aizbaidīšanu.» Nopircis piecus pīkstuļus par 100 eiro, ielicis zemē, bet mauriņš tik un tā kā mīnu lauks. Cīņa turpinās. Arī laba zona internetam ir gandrīz vai makšķerējama. Ieva zina, kur to noķert, un tur arī apsēžas lotosa pozā un strādā. Viņa ir producenta asistente LNT rīta raidījumam 900 sekundes un Lattelecom televīzijā 360TV. Jūlijā abi darbojās, lai nodrošinātu Positivus tiešraidi. Guntars divreiz gadā ir arī TV seja: kopā ar Katrīni Pasternaku vada raidījumus Labestības diena un Eņģeļi pār Latviju.

Meita Marta pamodusies. Ēd saldējumu, uz zoda – balta bārda. Tad iet palēkāt baseinā. Un tad ar mammu makšķerēt. Un tētim opā. Apskatīt, kā tomāti aug, aplūkot senu gultu, kura tiks atjaunota tieši viņai. «Marta gūūlta – ja,» viņa paziņo. «Marta kūka – ja!» norāda uz Guntara cepto kūku. Pavārs ģimenē ir viņš. Ziemassvētkos pagatavojis aļņa cepeti no gaļas, ko sagādājis kaimiņš.

Dārzu gan vajadzēšot nākamgad iekopt lielāku, jo dārzeņi Gulbenes lielveikalos neesot tik labi. «Biju iedomājies, ka laukos katrā pilsētā ir tirgus ar lielu izvēli, bet nekā,» Guntars stāsta – Zaļais tirgus Gulbenē ir tikai reizi mēnesī. Pagaidām dārzkopībā abi ir iesācēji un audzē sīpolus, kabačus, timiānu, kāpostus, gurķus. Gurķiem esot rūgti gali. Par maz ūdens ticis. Šādas nianses saprot ar laiku, un nākamgad «lauku akadēmijas» studenti būšot gudrāki.

Rīgas darbi nedarās

Guntars min divus lauku dzīves mīnusus: nauda un ūdens. Lai tiktu pie dziļurbuma, vajadzīga nauda. Un tās laukos aizejot baigi daudz. Naudu visur vajag, un maldīgi domāt, ka laukos mazāk nekā pilsētā. «Lauki nevar būt katram – vajag gribēt, vajag naudu. Laiku.» Tā tikai šķiet, ka, aizbraucot ārpus Rīgas, darbi ritēs raitāk. Guntars allaž apņemoties izdarīt daudz vairāk, bet uznāk slinkums, turklāt laukos darāmais pats nākot pretī: logiem līstes jāpieliek, jānopļauj mauriņš ar sarežģītu reljefu, kas prasa pusi dienas. Tad vēl pļaušana ar trimeri – «trijās minūtēs esmu nosvīdis, dunduru mākonis virsū». Un pļaujams ir prāvs gabals – 8,6 hektāri zemes. Ne velti Guntars, kaimiņa mudināts, pieteicies programmā Mazo lauksaimnieku atbalsts un saņēmis pārsimt eiro par to, ka teritorija būs sakopta.

Vai Gulbiņi spētu pārvākties uz pastāvīgu dzīvi laukos? Ieva atbild pirmā: «Ilgākais laiks, ko te pavadīju, ir trīs nedēļas. Negribējās uz Rīgu. Pavisam pārcelties nesanāktu, jo Rīgā ir darbs.» Guntars uzskata, ka ar pašreizējo darbu tas nebūtu iespējams: «Tad vajag pašam savu biznesu.» Pagaidām, attālināti strādājot, var daudzas darba lietas izdarīt, un te viss notiek rāmāk.

Uz laukiem brīvdienās pirmais dodas tas, kuram mazāk darbu. Nesen Guntars un Marta ieradās ar automašīnu pirmie, Ieva nākamajā dienā ar autobusu. Izkāpa šosejas malā un pēc piecu minūšu gājiena bija mājās. Ceļš ved pāri iekaramajam tiltiņam, kas krakšķ un šūpojas. «Rudeņos kaimiņš no tilta slauka lapas. Tās birst Gaujā, aizpeld. Ziemā – sniegu, un tas put,» stāsta Ieva.

Tagad Gulbiņi nevar iedomāties, ka viņiem nebūtu lauku. Atklājuši sevi dažādos jaunos darbos, sajūtās. Mainījies dzīves ritms. Agrāk brīvdienās devās pavizināties uz Mežaparku, uz Siguldu pie omītes, vēl pie omītes uz dzīvokli Valmierā, bet tagad ir skaidrs, ko darīt brīvdienās. Uz Lejasciemu, uz paša celto terasi. Uz pašu mājām. Kur ir – ārprāts, cik skaisti!

Ģimenes relikvija

Posted on augusts 19, 2015 by Māra Miķelsone - Vēsture

Pēc ceturtdaļgadsimta trīs puiši Bauskā atkal kopā uz Baltijas ceļa

Viens mazliet spītīgi šķelmīgi skatās sāņus no fotoobjektīva, otrs atklāti veras tieši pretī, trešais, mazākais, nopietni un apņēmīgi turas pie melnās lentes ar baltiem burtiem «Brīvību Baltijai». Trīs puisēnu fotogrāfiju, ko uzņēmis Juris Krieviņš, Skolotāju Avīze 1989.gada 30.augusta numurā publicēja uz vāka ar virsrakstu Ko tēvu zeme gaida no jums, stāstot par togad 23.augustā notikušo grandiozo Baltijas vienotības akciju Baltijas ceļš.

Līdzīga fotogrāfija ar trim zēniem, ko uzņēmis fotogrāfs Gunārs Birkmanis, publicēta Latvijas Tautas frontes muzeja izdotajā albumā par Baltijas ceļu. Kas ir šie zēni, un ko trijotne dara tagad?

Kas sauc, tam atsaucas

Pērn, atzīmējot Baltijas ceļa 25.gadadienu, Ir nolēma sameklēt šos puisēnus. Taču Latvijas Tautas frontes muzejs nevarēja palīdzēt – Baltijas ceļa fotoliecībās neviens nepierakstīja milzīgajā cilvēku ķēdē stāvošo vārdus. Atlika meklēt ar interneta palīdzību, zinot, ka fotogrāfija uzņemta Bauskas pusē. Laikrakstā Bauskas Dzīve ievietojām lūgumu atsaukties cilvēkus, kas pazīst fotogrāfijā redzamos puisēnus. Pēc dažām dienām redakcija saņēma elektronisku vēstuli no Dārtas Ūbeles ar izsmeļošu informāciju – mazākais gaišmatainais nopietnais zēns ir viņas vīrs Artūrs Augstkalns, augstas klases jūrnieks, vidējais – Artūra brālēns Gatis Augstkalns, bet trešais ir Artūra klasesbiedrs no Pilsrundāles vidusskolas Agris Buzēns.

Dārta arī rakstīja, ka «puiši šo fotogrāfiju redzēja dokumentālajā filmā par Baltijas ceļu, tad arī atpazina sevi, jo Artūra vecākiem ir avīze ar šo attēlu».

Taču pērn tieši pirms Baltijas ceļa apaļās gadskārtas Artūrs vēl bija jūrā, tāpēc norunājām tikties pēc gada. Šogad satikšanās ar nopietniem vīriem – visiem pāri trīsdesmit – notika jūlija beigās, kamēr Artūrs uz mēnesi bija no kuģa nokāpis krastā un sagaidīja ģimenes pieaugumu – pāris dienas pirms mūsu sarunas viņa dzīvesbiedre Dārta laida pasaulē dēlu.

Ģimenes relikvijas

Satiekamies Bauskas Rimi veikala stāvlaukumā. Artūrs paņēmis līdzi piecgadīgo meitiņu Alisi Tīnu. Brālēns Gatis no automašīnas izceļ pabalējušu lenti ar uzrakstu «Brīvību Baltijai», kuru vecāki kā svarīgu piemiņu saglabājuši no Baltijas ceļa – «sekcijā aiz stikla». No Rīgas atbrauc Agris. Puišiem līdzi arī apdzeltējis Skolotāju Avīzes izgriezums un vēl divas fotogrāfijas no ģimenes albuma ar Baltijas ceļa mirkļiem. Gan lenti, gan avīzes fotogrāfiju Gata tēvs Jānis Augstkalns vēlāk mūsu sarunā nosauc par divām ģimenes relikvijām.

Lenti 1989.gadā taisījis kāds mākslinieks Rundāles pils muzejā – «vai nu mākslinieku muzejam trūkst», smejas Jānis, kad vaicāju autora vārdu. Lenti pēc Baltijas ceļa Jānis saglabājis piemiņai: «Kā valsts karogu glabājām.»

Liekas, ka tas bija nesen, bet laiks ir pagājis. Man pašam toreiz bija tik gadu, cik tagad dēlam – 32, saka Gata tēvs Jānis.

Vai atceraties, kur stāvējāt pirms 26 gadiem, jautāju puišiem? Jā, Artūrs atbild un aicina mūs ar fotogrāfu doties viņam līdzi. Mēģināsim atrast to vietu pēc «baltās mājas, kas bildē aizmugurē», viņš rāda uz izplūdušu veidolu fotogrāfijā. Gadsimta ceturkšņa laikā mainījies ceļš, uz kura vienotā ķēdē sastājās tūkstošiem cilvēku, bet māja ceļa malā vēl stāvot.

Trase Via Baltica šodien kājāmgājējam ir bīstama – kravas un vieglo auto straume lielā ātrumā draudīgi tuvu traucas garām, kad puiši, atraduši vēsturisko vietu, atkal nostājas rindā un izritina līdzpaņemto lenti ar uzrakstu. Artūram blakus pie lentes pieķeras arī mazā Alise. Kamēr stāvam ceļa malā, ne viens vien garāmbraucējs piebremzē un mēģina ātrumā salasīt uzrakstu.

Agris Buzēns, kurš tagad strādā par juriskonsultu Veselības inspekcijā, atceras, ka pirms 26 gadiem, kad viņi trijatā tā stāvējuši, piebraukusi automašīna, no tās izkāpis fotogrāfs un sācis bildēt cilvēkus – «laikam ieraudzīja trīs puikas pie plakāta». Tā bilde Skolotāju Avīzē padarīja mūs populārus Latvijā, saka Gatis Augstkalns.

Puikas uz Baltijas ceļu braukuši līdzi vecākiem – zēnus vedis Gata tēvs Jānis, kas ir arī Artūra krusttēvs. Agris atceras, ka viņa tēvs, kas tolaik strādājis Rundālē par šoferi, arī vedis cilvēkus uz akciju. «Tas bija vairāk kā piedzīvojums,» atceras Gatis – baiļu nav bijis, bet «tāda vienotības sajūta».

Vaicāts, kāpēc toreiz cilvēki piedalījās Baltija ceļā, Artūrs atbild lēni un nosvērti: «Brauca jau tāpēc, lai justos droši pēc tam, visiem gribas drošību.»

Agris atceras, ka pēc Baltijas ceļa visi sakāpuši autobusos un mašīnās, devušies uz Grenctāli, uz Lietuvas robežu, kur vakars beidzies pie ugunskuriem. «Uz Grenctāli braucām satikties ar lietuviešiem,» precizē Gata tēvs Jānis. Viņam atmiņā iespiedusies gaismas straume, kā nakts tumsā pēc Baltijas ceļa «strīpām vien automašīnas brauca pa ceļu atpakaļ uz mājām» – tur bijuši kurzemnieki, ventspilnieki un citi, kas piedalījās akcijā. «Uguņi visu laiku… Grandiozs notikums!»

Visu trīs puišu vecāki toreiz dažādos darbos strādāja Rundāles pilī, viņi atceras, ka kopīgo braukšanu uz Baltijas ceļu organizējusi Rundāles Tautas frontes nodaļa, vecāki tajā darbojušies.

Cik veci tolaik bija puikas? «1989.gada septembrī mēs ar Artūru sākām iet skolā,» saka Agris. Gatis mācījies klasi augstāk.

Nekur nav tik labi kā mājās

Olita Augstkalna, Artūra mamma, telefonsarunā lepojas ar ģimeni un bērniem, kas visi dzīvo un darbojas Latvijā. Artūrs, kurš pabeidzis Jūras akadēmiju, Latvijā gan ir mazāk, jo mēnesi strādā uz platformas apgādes kuģiem, taču viņš esot tas, kurš, nostājoties uz sauszemes, pulcē kopā visu ģimeni, jo «mājas viņam ir Latvijā». Lai arī Artūram Baltijas ceļa laikā bija tikai seši gadi, mamma stāsta, ka viņš šo notikumu nozīmību izdzīvo vēl šodien.

Olita un Imants Augstkalni savus trīs bērnus audzinājuši patriotisma garā – lai viņi saprot, ka jāsargā sava zeme, valoda un ģimene. Latviskās vērtības, izglītības nozīme svarīga visiem Olitas un Imanta bērniem – Matīss audzina meitiņu un ir inženieris ar Rīgas Tehniskās universitātes diplomu kabatā, bet meita Madara tikko aizstāvējusi maģistra grādu datorzinātnē, audzina dēlu. Olitai prieks, ka bērni «nemeklē laimi citās zemēs, bet brāļos un māsā, tēvā un mātē, ģimenes kopības sajūtā».

Piedalīties, būt līdzdalīgam un pārliecinātam, ka neesi nozīmīgos brīžos stāvējis malā – tam ir sava vērtība, saka Olita. Lai arī viņa 1989.gada augustā palika mājās ar pāris mēnešu veco meitiņu, liels bijis prieks, kad skolotāja viņai iedevusi avīzi ar puisēnu foto uz vāka, ko tagad glabājot kā acuraugu. Par avīzes glabāšanu jāpateicas arī vecmammai Inai, piebilst Gata tēvs Jānis.

Pati Olita piedalījusies lielajā Tautas frontes manifestācijā Rīgā 1991.gada 13.janvārī – uzreiz pēc traģiskajiem notikumiem Lietuvā LTF sasauca cilvēkus uz grandiozu manifestāciju Daugavmalā, bet vīrs Imants, kurš joprojām strādā Rundāles pilī par galdnieku restauratoru, kopā ar brāli Jāni 1991.gada janvāra barikāžu dienās sargājuši televīzijas torni Rīgā. Tad gan bijis bail, atceras Olita, it sevišķi, kad notikusi šaušana pie Iekšlietu ministrijas un televīzijā diktori aicinājuši cilvēkus slimnīcā nodot asinis. «Bet visi bija apņēmības pilni stāvēt līdz galam,» atceras Jānis Augstkalns.

Artūrs atceras, ka «sencīši toreiz bija nobijušies». «Māte stāstīja: tajā laikā cilvēki no Bauskas pat bija noslepkavoti, tāpēc ka pretojās visai sistēmai. Situācija tajā laikā bija tāda, ka neviens nejutās drošs,» saka Artūrs, atminoties mātes stāstīto par asiņainajiem 1991.gada janvāra notikumiem, kad OMON uzbrukumā Iekšlietu ministrijai apšaudē tika ievainoti četri no astoņiem to apsargājošajiem Latvijai uzticīgajiem Bauskas miličiem.

Gatis gan atzīstas, ka līdz galam toreiz īsti nav izpratis notikumus, tikai atceras, «ka sēdējām pie televizora un uztraucāmies par sencīšiem, kas bija aizbraukuši uz barikādēm».

Viņa tēvs Jānis par savu ģimeni stāsta, ka bērni ir sapratuši dziesmas vārdus «Nekur nav tik labi kā mājās» – vecākais dēls Gatis darbojas pie nekustamo īpašumu vērtēšanas uzņēmumā Interbaltija, dzīvo un strādā Latvijā, audzina divus gadus veco meitiņu Amandu, ir dēls Mārtiņš. Jāņa meita Guna strādā Rīgā, Lido, bet jaunākā meita Anna, izmēģinājusi laimi darbā Nīderlandē, atgriezās Latvijā un nu jau gadu strādā Jelgavā. «Paskatījās, kā ir pasaulē, redzēja, ka nav tik rožaini,» saka Jānis par Annas darbošanos Nīderlandes ziedu audzētavā.

Bija vērts

Bija vērts stāvēt Baltijas ceļā, saka Jānis Augstkalns. Viņa paaudze notikušajā piedalījās, jo «mums vienreiz pietika, bija jādara gals šim PSRS murgam». Taču Baltijas ceļš ļoti personiskas un dziļas emocijas raisīja vecākajā paaudzē – Jāņa mamma Ina, kas arī piedalījās akcijā, to «uzņēma ar asarām acīs». Atmodas procesi vecākiem bija ļoti personiski tāpēc, ka Jāņa un Imanta mātes Inas ģimene no Latvijas tika izsūtīta uz Sibīriju 1949.gadā. Tieši Sibīrijā, Omskas apgabalā, uz kurieni padomju vara nogādāja daudzus latviešus, Ina sapazinās un apprecējās ar Jāņa tēvu – arī izsūtīto latviešu ģimenes atvasi.

Inai tagad ir 82 gadi. Viņa sagaidīja brīvu Latviju, bet Jāņa vecmāmiņa, kas arī karsti ilgojusies pēc brīvības, to nav piedzīvojusi. Prātojuši, vai tagad nevajadzētu aizbraukt uz Omskas apgabalu, lai redzētu kādreizējās izsūtījuma vietas, taču nav sanācis to noorganizēt.

«Patriotisms mums nekur nav zudis,» saka Jānis, kad vaicāju, vai nav vīlies notikumu gaitā pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. «Toreiz visi bija vienoti kā viens vesels, tagad liekas, ka tā nav. Bet, ja vajadzēs, neļausim sevi apcelt. Latvieši ir pacietīgi,» vēl nosaka Jānis Augstkalns.

Viņš, vadīdams savu piemājas saimniecību, stāv ar abām kājām uz zemes, jo skaistākas un labākas vietas uz pasaules neesot, katru dienu pa logiem paveras skats uz Latvijas lepnumu – Rundāles pili, tur pils muzeja fondos strādā Jāņa sieva Sniegbaltīte.

Vai bailes nevieš ieroču žvadzināšana un arvien pieaugošā agresīvā retorika Krievijā, «zaļie cilvēciņi» – kaimiņvalsts prezidenta Putina hibrīdkara simboli? Liekas, ka Jānis atmet ar roku, sakot: «Nedrīkst klausīties muļķības. Jāturas kopā. Tas cilvēks [Putins] nav aprēķināms.»

Viņš ir pārliecināts, ka tas, ko dara Latvijas valdība, apņemoties palielināt aizsardzības budžetu līdz 2% no iekšzemes kopprodukta un stiprinot zemessardzi, ir pareizi. «Paldies Dievam, ka esam Eiropas Savienībā un NATO dalībvalsts! Ja nebūtu, simtprocentīgi vienu rītu pamostos ar krievu zābaku blakus,» saka Jānis.

Tikmēr Artūra un Dārtas ģimenē mazajam puisēnam izraudzīts vārds. Vēl mūsu sarunas laikā Artūrs bija skeptisks, ka Dārta grib dēlēnam ārzemniecisku vārdu. Liekas, ka Artūrs tomēr piekāpies Dārtas vēlmei – mazulim dots vārds Rafaels Augstkalns.

Saprotams, dziļš un bagātīgs

Posted on augusts 19, 2015 by Ieva Alberte - Personība

Komponists Jēkabs Jančevskis (23) radījis darbu Garīgās mūzikas festivālam. Tā pirmatskaņošanā nākamnedēļ piedalīsies arī mamma aktrise Zane Jančevska

Aktieris vai komponists. Jēkabam bija divas idejas, par ko kļūt. Aktieris tāpēc, ka mamma bērnībā ņēma līdzi uz savu darbavietu Nacionālo teātri un viss ar to saistītais aizrāva. «No malas varbūt izskatās apgrūtinoši, ka bērns nāk līdzi uz darbu, bet tas bija fantastiski: grimētavas, aizkulises, slēpšanās zem skatuves, kura griežas,» Jēkabs atceras. Mūsu tikšanās viņu ir atrāvusi no komponēšanas – top skaņdarbs No letu zemes, kura pirmatskaņojums 25.augustā izskanēs Garīgās mūzikas festivāla koncertā Vecajā Sv.Ģertrūdes baznīcā. Līdz ar to Jēkabs katru rītu ceļas ap septiņiem un sēžas komponēt. Jo viņš ir komponists, nevis aktieris, kas bija viņa pirmais darbs.

Talants un aizrautība

Augusta Deglava Rīga. Tā ir izrāde, kurā Jēkabs pirmoreiz kāpa uz skatuves un spēlēja vācu puišeli Kunibertu. Pēc tam dažādas bērnu lomas Pepijā Garzeķē, Sīkstulī. Vēlāk piedalījās arī nelielās lomās filmās. Doma par aktiera darbu bija tuva un saprotama, tomēr Jēkabs izvēlējās mācīties mūziku Rīgas 1.mūzikas skolā, klavieru klasē. «Man bija divnieki. Daudz divnieku. Atzīmes nekad nebija labas, bet ārkārtīgi daudz sēdēju pie klavierēm. Divnieki, divnieki un pēkšņi konkursā pirmā vieta. Divnieki, divnieki, eksāmens. Laba atzīme! Sadzinu visu pēdējā brīdī,» atceras jaunais komponists.

Acīmredzot mūzika vienkārši ir asinīs: vecmamma no tēta puses spēlējusi klavieres, vectēvs no mammas puses, lai arī bijis tehnisks cilvēks, pratis pēc dzirdes uzsist pa dziesmai uz akordeona.

Mamma gribēja dēlam dot iespēju izvēlēties, tāpēc pirmās sešas klases puika mācījās Rīgas Franču licejā. Līdz ar to apbružājās divās pasaulēs: parastā skolā un mūzikas. Jau padsmit gadu vecumā apguva komponēšanas pamatus privāti pie komponistes Ilzes Arnes. «Pirmie darbi bija depresīvi, kā jau pusaudzim. Nesen atradu vienu, nosaukums – Strēlnieku iela, jo agrāk tur dzīvoju. Ārkārtīgi drūms skaņdarbs. Pat nesaprotu, kāpec tā, jo mana bērnība nebija depresīva.»

Jēkabs izvēlējās tālāk mācīties Rīgas Doma kora skolas kora klasē. Tajā bija iespēja gan dziedāt, gan diriģēt mācību kori, gan dzirdēt, kā tas dzied skolēnu sarakstītos darbus. «Koris elpoja mūsos. Kordiriģenta prasmes sāku mēģināt, jo koris bija pieejams instruments.» Skola Jēkabu aizrāva, tā bija atšķirīga no Franču liceja, kur, ja sataisīji ziepes, dabūji pēc nopelniem. «Doma kora skolā direktors par blēņām tikai pasmaidīja. Un tad zuda interese tās taisīt,» skaidro Jēkabs.

Diriģēšanu mācīja Valdis Bernhofs. Viņš atceras, ka Jēkabs parasti uzmanīgi noklausījies aizrādījumus un ar lielu aizrautību darījis tā, kā viņam šķitis vispareizāk.

«Kāds to varētu uzskatīt par stūrgalvību, taču tādā gadījumā ļoti maldītos. Pieredze rāda, ka tas ir signāls, kas raksturo spēcīgu un talantīgu personību,» saka Bernhofs un dēvē sevi par laimīgu skolotāju, jo savā darbā sastapis izcilus jaunos mūziķus. Jēkabs esot viens no tiem. «Mūziķis, kuru pat ar neapbruņotu ausi un aci jau skolas laikā varēja uzskatīt par talantīgu un inteliģentu. Jēkabs nebija akli pakļāvīgs audzēknis, kas visu pieņem un izpilda bez liekas spriedelēšanas. Nodarbības nekļuva arī par spriedelēšanas oāzi, kaut gan es daudzkārt padevos un atbildēju uz viņa dziļdomīgajiem jokiem.» Bernhofs norāda, ka būtiska loma Jēkaba personības veidošanā bijusi mammai. Viņa skolotājus uzskatījusi par īpaši svarīgiem sadarbības partneriem.

Daudz darba

Nākamgad Jēkabs absolvēs Latvijas Mūzikas akadēmijas kompozīcijas nodaļas bakalaurus, taču darba jau tagad ir stāvgrūdām. Pats jutis, ka ir pamanīts, kad izskanēja darbs Ar zvaigžņu kluso gaismu. Tas tapis pirms nepilniem diviem gadiem kā veltījums Zolitūdes traģēdijā bojāgājušajiem. «Es tobrīd nevarēju palikt neitrāls. Tie ir mani tautieši, latvieši vai krievi – vienalga. Aizbraucu uz nelaimes vietu un noliku sveci. Zolitūdes traģēdija mani ietekmēja tik spēcīgi, ka sapratu: nedrīkstu klusēt un neuzrakstīt skaņdarbu.» Jēkabs atradis Ojāra Vācieša dzejoli Ar zvaigžņu kluso gaismu, tas šķitis noskaņas ziņā piemērots.

Mūzika netapa gluži no nulles, jau nedēļu iepriekš Jēkabs bija sācis rakstīt kādu darbu – tāpat vien. Bez nosaukuma. «Tas bija pusrakstīts. Ar tādu kā lūzuma punktu – vēstošu, gaidošu. Pēc Zolitūdes traģēdijas turpināju to komponēt, un radās Ar zvaigžņu tālo gaismu. Lūzums skaņdarbā ir palicis joprojām. Tā ir vieta, kur sāk skanēt kokle.»

Skaņdarbu atskaņoja vairāki kori, tas kļuva pazīstams akadēmisko mūziķu aprindās. Nelielu pasūtījumu jaunajam komponistam pamazām kļuva vairāk. Piemēram, darbu Trakās dienas Jēkabs sarakstīja speciāli kamerorķestrim Sinfonietta Rīga. «Kad man piedavāja uzrakstīt par Ziemassvētku tēmu, es domāju, ka varētu rakstīt lēnu, mierīgu mūziku, kas klausāma pie sprakšķoša kamīna, bet nolēmu – nē, rakstīšu to, kas man nepatīk Ziemassvētkos. Kā ar tiem pelna. Cik materiāli tie kļuvuši un nomāc garīgo. Atlaides! Aizņemies kredītu dāvanām!»

Šerpo darbu labi uzņēma gan publika, gan profesionāļi, un par to Jēkabs tika izvirzīts laikraksta Diena Gada balvai kultūrā (2014). Un darba kļuva vēl vairāk. Līdzās minētajiem Jēkabs ir kora Sōla otrais diriģents, strādā arī ar jaukto kori Anima un vīru kori Silvicola. Šogad līdz Dziesmusvētkiem «nogādāja» Talsu Valsts ģimnāzijas jaukto kori: bija gan tā diriģents, gan mākslinieciskais vadītājs. Pēc trīs gadu darba, nosprausto mērķi sasniedzis, Jēkabs no kora atvadījās.

Ar Sōla sadarbība sākās pirms pieciem gadiem, kad tas dziedāja Jančevska pirmo kora darbu Ave Maris Stella. Arī akadēmiskajam korim Latvija interese par jaunā komponista darbiem radās, kad Jēkabs vēl bija skolēns. Kora mākslinieciskais vadītājs Māris Sirmais atceras, ka kolēģe parādījusi Jančevska sacerējumu, ko dzirdējusi, strādājot ar Doma skolas mācību kori. Godalgotais un starptautiski pazīstamais koris Latvija nolēmis pasūtīt jaunajam komponistam skaņdarbu savam Dzintara dziesmu ciklam.

Aicināts raksturot Jēkaba kompozīciju Bēgums, Māris Sirmais uzbur tēlainu bildi: «Sākumā skan vienas meitenes kristāltīra balss un pārējais koris atbalsojas kā jūras šņākoņa. Un uzreiz bagātas noskaņas pilns koris, samtains, dziļumā vērsts, nevis kliedzošs. Sākumā šķiet, ka dzirdi jūras malu, bet pēc tam rodas sajūta, ka esi jūrā iekšā.» Jēkaba daiļradi raksturojot skaņas estētika, tēla skaidrība, tīrība. «Viņš atšķiras ar to, ka izvairās rakstīt sarežģīti, bet mūzikas intelekts ir skaidrs, caurspīdīgs. Saprotams, dziļš un bagātīgs,» saka Sirmais un norāda tikai uz vienu mīnusu – Jēkabs ir pārāk noslogots, ar laiku no tā var ciest studijas.

Spēlē arī pie pīrādziņiem

Lai komponētu, Jēkabs visu vasaru mostas septiņos no rīta. Pāriet pāri istabai divus soļus un raksta. Pie klavierēm, uz nošu papīra. «Jā, laikam esmu vecmodīgs, bet man patīk, ka notīm var pieskarties. Tas ir tāpat kā lasīt grāmatu iPad vai īsto. Man arī pļaut patīk ar izkapti. Ilgi bija telefons ar spaidāmām podziņām. Ar sintezatoru komponēt nepatīk, labāk ar klavierēm. Laikam tiešām esmu vecmodīgs,» Jēkabs smejas.

Kad darbs uz nošpapīra pabeigts, viņš to pārraksta digitālā formātā datorā. Tā ir kā otrā redakcija, jo, visu sakārtojot, darbs iegūst jaunu elpu.

Kad prasu, vai Jēkabs komponējot izslēdz telefonu, viņš nopūšas. Nē, tā gluži neesot, uz zvaniem atbildot. «Ne vienmēr cilvēki saprot kompozīcijas specifiku. Tas nav darbiņš no deviņiem līdz pieciem. Komponists visu rada no nulles, darba process ir ļoti neparedzams. Šā iemesla dēļ pēdējā gada laikā esmu sabojājis ne vienas vien attiecības.»

Jēkabs salīdzina komponista strādāšanu ar diriģenta darbu – viņu taču mēģinājumā neviens neatrauj no nošu pults. Ar komponēšanu tāpat – kad top mūzika, tas ir darba laiks.

Ārpus mājām Jēkabs komponē reti – lai nomainītu vidi, aiziet uz Latvijas Kultūras akadēmijas filiāli Zirgu pasts, kur notiek Sōlas mēģinājumi. Jančevskiem (Jēkabam ir jaunāka māsa – red.) ir arī lauki, bet ne tādi askētiski, meža vidū noslēgti, kur sēdēt vienam klusumā un strādāt.

Jēkabam nav sveša, kā pats saka, spēlēšana pie pīrādziņiem: viņš spēlē klavieres kāzās, izlaidumos – fona mūziku. Parasti nespēlē ilgāk par pusnakti, jo tad vajag dejojamāku mūziku. «Es spēlēju, kamēr ēd, sarunājas. Bieži vien pie manis pienāk un piebaksta: «Par bēdīgu.» Tad sāku spēlēt ko jautrāku.» Šādu muzicēšanu Jēkabs nenoniecina, tā dažādo dzīvi. Ausis nenovīst, ja radu sanākšanās paņem akordeonu un uzrauj Pie Dzintara jūras.

«Lielākā daļa cilvēku mūziku uztver kā izklaidi. Tas ir normāli,» secina Jēkabs. Izklaidējošo mūziku viņš dēvē par virspusēju un nevēlas sīkāk par to runāt. Bet ko domā par Eirovīziju un Aminatu? «Aminatas dziesma bija forša! Pēdējos gados sāka apnikt vājprāts, kas tur darījās, bet Aminata bija laba.» Tēmu Jēkabs turpina, pastāstot, ko viņam nozīmē vārds «komponēt» – viņaprāt, tas ir rakstīt akadēmisku mūziku. «Par komponistiem sevi dēvē daudzi popmūziķi, taču tas, ko viņi dara, man saistās nevis ar komponēšanu, bet dziesmu rakstīšanu.» Pašam tuva Pētera Vaska daiļrade, arī veids, kā Arvo Pērts pasniedz savas domas. Saistoša ir Gustava Mālera un ungāru komponista Ģērģa Ligeti mūzika.

Nupat Jēkabs ir pabeidzis darbu pie sava lielākā muzikālā sacerējuma No letu zemes, kas nākamnedēļ izskanēs Vecajā Sv.Ģertrūdes baznīcā. Muzikālā stāsta pamatā ir leģenda par 13.gadsimta Lietuvas karali Mindaugu un viņa iemīļoto sievu Martu, kura, iespējams, nākusi no Latgales. Apjomīgais jaundarbs ir sarakstīts korim, stīgu orķestrim, perkusijām un teicējam, kurš stāsta leģendu. Jēkaba mamma aktrise Zane Jančevska būs teicējas lomā.

«Leģenda sevī nes gan pagānisko, gan sakrālo. Temats ir konfliktējošs, bet es necenšos veidot jaunu vēsturi,» saka Jēkabs. Mūzikā Jančevskim svarīgi būt patiesam. Runāt par garīgām vērtībām. Pateikt savu nostāju. «Saprast, kāpēc man un klausītājam tas ir svarīgi. Esmu ceļa sākumā, mans rokraksts vēl mainīsies.»

Ceptuve Gaujas krastā

Posted on augusts 19, 2015 by anon - Veiksme

Zemnieku saimniecības Ķelmēni maizes ceptuve Rankas pagastā no pārējām Latvijas ceptuvēm atšķiras ar to, ka atrodas tieši Gaujas krastā un tajā ceptajai maizei uz katra iesaiņojuma ir izlasāms cepējas vārds

Deviņdesmito gadu sākumā, kad gaļas, graudu un citu lauksaimniecības produktu cenas kritās tik strauji, ka tos vairs nebija vērts audzēt, Juris Paulovičs, meklēdams jaunas iespējas, mājas pagrabā uzbūvēja maizes krāsni. Tajā viņa sieva Velga cepa pirmos rupjmaizes kukuļus, ko pārdeva tuvējos veikaliņos.

Maize cilvēkiem garšoja. Drīz vien miniatūrajā ceptuvē tika pieņemts pirmais algotais darbinieks. Vēl pēc kāda laika pagrabam tika uzcelta piebūve. Tagad Gaujas pusē mājai piebūvēta 1000 kvadrātmetru liela ceptuve, kas tapusi piecos piegājienos. Tajā divās maiņās nepārtraukti (izņemot Jāņus, Ziemassvētkus un Jauno gadu) strādā pavisam ap 30 cilvēku un dienā izcep līdz četrām tonnām maizes.

Reti, pat laukos un ģimenes uzņēmumos, gadījies redzēt, ka ražošana tik cieši saaugusi ar pašu ražotāju ikdienu. Grūti pat saprast, vai ceptuve atrodas mājā, vai dzīvojamā māja patiesībā – ceptuvē. Ne velti Juris saka: «Tas nav tik daudz bizness, cik dzīvesveids.»

No muižas izpirktās mājas

To, ka dzīvesveida pieminēšana tiešām ir situācijas un fakta konstatācija, nevis tikai emocijas, Ķelmēnu saimnieks var pierādīt ar skaitļiem. Bioloģisko rudzu, kas ir viens no viņu ceptās rupjmaizes galvenajiem trumpjiem un ko audzē turpat saimniecībā, raža parasti ir vismaz uz pusi mazāka nekā rūpnieciski audzēto. Lai ievērotu augu seku un tie patiešām būtu bioloģiski, no saimniecības rīcībā esošajiem 800 ha ar labību var apsēt tikai kādus 200 ha.

Labākajā gadījumā tas notiekot katru ceturto gadu, jo, ievērojot augu seku, pa vidu jāaudzē āboliņš, kas, iearts zemē, atjauno slāpekli tajā. Citu gadu griķi, ko sēj vēlu, tāpēc, zemi apstrādājot, var cīnīties ar nezā-lēm, un tad arī zirņi ar auzām. Arī zirņu stublāji ir slāpekļa avots, bet auzas jau izsenis uzskata par zemes sanitāru.

«Tomēr, neraugoties uz to, mēs esam sākuši kā bioloģiskā saimniecība un tā arī turpināsim,» saka Juris.

«Kaut arī no katra kukulīša pelnām labi ja piecus centus, bet normāls kombains maksā vairāk nekā 100 000 eiro. Savukārt no brīža, kad graudu iesēj, līdz brīdim, kad to samaļ un var cept maizi, paiet no gada līdz diviem. Un tie ir iesaldēti līdzekļi, kas tajā laikā peļņu nenes.»

Juris Paulovičs ir vietējais. Viņa māte savulaik te bijusi veterinārār-ste. Savukārt sievai šeit dzīvojis vecaistēvs. Rīgas Elektromehāniskajā tehnikumā apguvis metālapstrādi un kādu laiku padzīvojis galvaspilsētā, viņš atgriezies dzimtajā pusē, kur astoņus gadus nostrādājis kartona fabrikā Gaujasrēveļos. Sieva bijusi skolotāja. «Toreiz šeit dzīvoja gandrīz trīssimt cilvēku, no kuriem kartona fabrikā, kas celta 20.gadsimta sākumā kā Rankas Papes fabrika, vien strādāja kādi 120,» Juris atceras. «Tagad Gaujasrēveļos palikusi puse no agrākā iedzīvotāju skaita.»

Toties toreiz, kad te iedzīvotāju netrūka, nav bijis kur dzīvot. Jaunajai ģimenei nācies samierināties ar mazu vienistabas dzīvoklīti, tāpēc viņi no kolhoza nopirkuši Ķelmēnus. Mājas, kas atradās Gaujas krastā upes 44.kilometrā, to agrākais saimnieks 1883.gadā bija izpircis no muižas. Pēc simt gadiem, kad Juris tās atpirka no kolhoza, no ēkām bija palicis tikai nosaukums. Saimnieks rāda fotogrāfijas ar sabrukušo laukakmeņu kūti un dzīvojamās ēkas atliekām. Pat par graustu tās nosaukt būtu grūti.

Tomēr tas viņus nenobiedēja. Izmantojot kredītu, kas padomju varas pēdējos gados bijis pieejams jaunajām ģimenēm, lai piesaistītu tās laukiem, viņi atjaunojuši kūti un cēluši māju.

Tad sācies pārmaiņu laiks. Pauloviči pametuši valsts darbu, kļūdami par «Breša zemniekiem». Vietējais kolhozs un padomju saimniecība iedalīja 54 ha zemes. Sākumā audzējuši govis, cūkas un gājis tīri labi. «Mums bija 20 slaucamu govju, 12 sivēnmāšu un sešdesmit barokļu. Bet 1992.gadā pēkšņi nevienam vietējos produktus vairs nevajadzēja,» turpina Juris. Mājās stāvējušas 50 tonnas izkultu rudzu. Kur tos likt, ko ar tiem iesākt, un kā lai šādā situācijā atmaksā pirms tam ņemtos kredītus? «Tāda sajūta, it kā tu būtu iespiests spīlēs,» saka Juris. Līdz sieva izdomājusi, ka jācep maize.

Rudzu maizi saimnieces tolaik cepušas gan Rankā, gan Palsmanē, gan vēl šur tur apkārtnē. «Mums tā garšoja. Pats esmu visīstākais rupjmaizes fans un, jau māju ceļot, biju iebūvējis maizes krāsni sešiem kukuļiem. Lai saprastu, kas tā maize īsti ir, ar to tad arī sākām,» stāsta zemnieku saimniecības un kopš 1992.gada arī ceptuves Ķelmēni īpašnieks, piebilzdams – ja dara visu, kā grāmatās rakstīts, maizi izcept neesot tik grūti. Visu nosakot nianses, kuru dēļ arī rodas īstā garša. Jo garšas izjūta katram cilvēkam atšķiroties. Viņi nolēmuši cept tādu, kāda garšo pašiem. Lai to panāktu, pagājis apmēram pusgads.

90.gadu nogalē kļuvis skaidrs, ka ar 500 kukulīšiem, ko dienā varēja izcept pagrabā, nepietiek. Sākās ceptuves paplašināšana, kas tika pabeigta 2009.gadā.

Paaudžu maiņa

Pašlaik Ķelmēnos, kur jau sen vairs neaudzē lopus, jo, kā saka Juris, ar divdesmit govīm ģimeni pabarot nevar, cep piecu veidu maizi. Rudzu rupjo, divu veidu saldskābmaizi un divu veidu baltmaizi. Pēdējo gan nelielos daudzumos, un to realizē tikai tuvākās apkārtnes veikalos. Toties no pašu rudziem ceptā rupjā maize ir nopērkama Rimi, Maxima, Stockmann, Prisma un Sky lielveikalos. Tomēr pirmie, ar kuriem sākta sadarbība, kas turpinās joprojām, bija tagadējais pašmāju veikalu tīkls Top, jo tā pirmsākumi meklējami turpat netālu – Smiltenē.

Ķelmēniem piedāvāts savu maizi tirgot arī ārpus Latvijas, tomēr pagaidām viņi no tā atteikušies. Juris uzskata, ka no bioloģiski audzētiem graudiem ceptu maizi nav izdevīgi vest tālāk par 200 kilometriem.

2007.gadā saimniecībā uzcelta moderna kalte, kas, ņemot vērā maiznīcai nepieciešamo graudu kvalitāti, krietni atšķiras no parastas kaltes. Gan tās uzstādītājiem, gan pašam saimniekam nācies krietni palauzīt galvu, līdz izstrādāta sistēma ar sarežģītu vadības pulti, kas ļauj graudus ne tikai izžāvēt, bet arī pilnībā attīrīt un nogādāt dzirnavās. Graudu vai miltu maisus gan neredz ne kaltē, ne dzirnavās.

«Reiz, pirms gadiem, man kādu vakaru atveda desmit tonnas miltu. Visi jau bija projām, tāpēc nekas cits neatlika kā visus septiņdesmitkilogramīgos maisus vienam pašam izkraut, kaut arī neesmu nekāds spēkavīrs. Pēc tam pateicu: vairs nekādu maisu,» ar smaidu atceras Juris.

Tagad graudus no kaltes uz dzirnavām nogādā pa speciālu transportcauruli. Un arī milti no dzirnavām uz ceptuvi aizceļo pa līdzīgu cauruli. Tur cepēja ar speciālu elektroniskas iekārtas palīdzību var iebērt nepieciešamo daudzumu. Kaut vai vienu vienīgu kilogramu.

«Nezin kāpēc ceptuvē strādā tikai meitenes. Ir bijuši puiši, bet viņi šo slodzi un karstumu ilgi neiztur,» saka Jura meita Rūta, kas Lauksaimniecības universitātē ieguvusi pārtikas tehnologa maģistra grādu un tagad pārņēmusi maizes ražošanu. To nācies darīt, apstākļu spiestai, jo pirms diviem gadiem Melnkalnē laivu braucienā pa Taras upi bojā gājusi viņas māte, kas pirms tam saimniekoja ceptuvē. «Tas mums visiem bija ārkārtīgs trieciens,» saka Juris.

Kopā ar meitu un dēlu Mārtiņu nolēmuši uz gadu atstāt visu, kā ir, un neko nemainīt. Vēl jo vairāk tāpēc, ka māte aizgājusi ar visām savām zināšanām un pieredzi. Tagad Rūtai daudzi no noslēpumiem jāuzmin vai jāatklāj pašai. Fakts, ka ražošana pamazām tomēr attīstās, liecina tikai to, ka viņai tas acīmredzot izdodas. Savukārt Mārtiņš pirms trim gadiem, vēl mācoties Priekuļu lauksaimniecības tehnikumā, līdzās Ķelmēniem izveidojis savu saimniecību Bullīši un sācis nodarboties ar gaļas lopkopību. Tomēr, kā saka Juris, no ekonomiskā viedokļa šādu divu saimniecību līdzāspastāvēšana neesot diez cik pamatota. Agrāk vai vēlāk tām vajadzētu saplūst vienā, un pamazām tas jau notiekot. Pašlaik Mārtiņš atbild arī par tēva saimniecības sējumiem un lauku darbiem. Savukārt znota Raita pārziņā ir ceptuves iekārtas un tehnoloģijas. Bet dēla draudzene Ieva Kazāka ir topošā veterinārārste.

Tā pats no sevis saimniecībā notiek tas, ko sauc par paaudžu maiņu. Lai gan Rūta zina teikt, ka viņi šajā pusē neesot vienīgie jaunie cilvēki, kas pievērsušies lauksaimniecībai. Tāpēc laukiem diez vai draudot izmiršana. Arī tēvs ir pārliecināts, ka agrāk vai vēlāk atgriešanās notiks. «Man liekas – šodienas jaunieši ir labāki, nekā savulaik bijām mēs. Noteikti uzņēmīgāki, gudrāki, izglītotāki, mērķtiecīgāki. Un arī iespējas viņiem lielākas nekā mūsu laikā,» saka Juris Paulovičs.

Vaicāts, kādu paredz saimniecības nākotni, viņš atklāti saka: «Kā mazu ceptuvi mūs virs ūdens notur pašu audzētie graudi. Tāpēc tehnoloģiski vēl varam attīstīties, bet apjoms daudz augt nevar. Pašlaik katram cepējam ir personiska attieksme pret savu darbu, un mēs to gribam saglabāt arī turpmāk.» Rūta gan piebilst, ka uz vietas stāvēt nevar un attīstība notiekot nepārtraukti.