Žurnāla rubrika: Cilvēki

Aizmirsties uz sekundi

Posted on septembris 30, 2015 by Ieva Alberte - Personība

Pirms sešiem gadiem Jānis Znotiņš (32) aizgāja no darba birojā, lai mācītos režiju. Šonedēļ Jānis būs redzams Volanda lomā izrādē Meistars un Margarita Valmieras Drāmas teātrī

Jānis novelk melnus gumijas cimdus, noliek zobenu un uzvelk laulības gredzenu. Mēģinājums Valmieras teātrī beidzies. «Tagad atkal esmu Jānis Znotiņš,» viņš saka, un dodamies kopīgi pusdienot. Nobrīnos, ka Jānis ir tik priecīgs, žirgts. Laikam māk ātri atslēgties no lomas. Vērojot aktierus mēģinājuma laikā aizskatuvē, šķita – Jānis iznāks nomākts, sevī un lomā. «Ne, ne. Tad man būtu sirmi mati,» Znotiņš, vellišķīgi smaidīdams, krata pirkstu. Jau studiju laikā režisors un pasniedzējs Mihails Gruzdovs viņam iemācījis, kā strādāt ar sevi. Kā darboties ar tiem instrumentiem, kas aktierim doti, lai process pie jebkuras lomas būtu veselīgs. Lai nejuktu prātā. «Emocijas uz skatuves ir visas. Sākumā stīvums, bet tad ieej izrādē un sajūti tās garšu. Ir gan kamols kaklā, gan satraukums. Zosenīte.»

Volanda lomai Jānis piekrita, jo ne jau katru dienu var saņemt tādu piedāvājumu. Gan slavenais Mihaila Bulgakova romāns, gan darbs pie režisores Indras Rogas viņu interesēja. «Gribēju redzēt, kā Indra strādā ar lielo skatuvi,» Jānis min vienu no iemesliem. Tas ir saprotami, jo Znotiņš ir režisors, tā ir viņa otrā augstākā izglītība. Pirmā ir bakalaura grāds Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātē. Pēc vidusskolas raudzījies tādas studijas, kur varētu iekļūt budžeta grupā, lai vecākiem nav jāmaksā. Tā Jānis no Kandavas iestājies ģeogrāfos. Pētījis dabas pamatni Rīgā un to, kas notiek ar skvēriem un neapbūvētajām teritorijām. «Tērbatas un Lāčplēša ielas stūrī bija skvērs, tur mēs ar Reini (režisors un scenogrāfs Reinis Suhanovs – red.) pūtām uzrakstu «Nē – zāģim», jo, lai celtu ēku, tur gatavojās izzāģēt kokus. Izzāģēja. Uzcēla divas stikla ēkas, kas tagad stāv pustukšas.»

Vilkme uz teātri Jānim parādījās pirmā semestra beigās. Teica brālim, Jaunā Rīgas teātra aktierim Kasparam Znotiņam, ka vēlas stāties aktieros. «Bračka atrunāja. Nevajagot. Teica, ka teātrī vajag garderobistus, varbūt es gribu – būšot, ko vakaros darīt. Naudiņa arī.»

Jānis piekrita, jo jutās vientulīgs svešajā pilsētā. Par garderobistu tolaik strādāja arī Jēkabs Nīmanis, tagad komponists. Vēlāk pievienojās arī Jāņa draugs kandavnieks Reinis Suhanovs. Garderobisti skatījās visas Jaunā Rīgas teātra izrādes, un «par teātri man radās romantisks iespaids, neredzēju mēģinājumus un izbesītās sejas, tikai izrādes un skatītājus».

Cik gan ilgi padosi mēteļus – Jānis sāka strādāt nekustamo īpašumu aģentūrā Latio par nekustamo īpašumu vērtētāju. Laikā, kad kredīti gāja uz urrā. Teātri viņš turpināja apmeklēt kā skatītājs. Latio darbā Jānis iztukšojās. «Darbs no deviņiem līdz sešiem. Darba devējam vajadzīga efektivitāte. Bet kuram darbiniekam interesē efektivitāte? Tas vajadzīgs vadītājam.»

Jānis meklēja kaut ko radošāku. Kļuva par projektu vadītāju interneta dizaina aģentūrā Cube. Patika, bet vienubrīd saprata: vajag darīt to, ko vēlas. «Varbūt gribu dzīvot, lai būtu vienkārši laimīgs, nevis lai pelnītu daudz naudas? Sapratu arī to, ka man nav amata. Galdnieks taisa galdus, bet es? Režijas studijas bija sava veida bēgšana.» Tā Jānis nolēma, ka studēs režisoros. Pusgadu krāja naudu, un ar to pietika, lai izdzīvotu pirmo studiju gadu. «Lai sapni noturētu, ir intensīvi jāstrādā. Nekas tāpat vien nenotiks,» saka Jānis.

Par ideju mācīties Latvijas Kultūras akadēmijā izstāstīja ģimenei. Mamma Indra, veterinārārste, tētis Jānis, Kandavas tehnikuma direktora vietnieks praktiskajā apmācībā, atbalstīja dēlu. Tētis teica: «Labi, neuztraucies, nauda būs. Dari, ko sirdī vēlies.»

Labākais draugs Reinis, uzzinājis par Jāņa plāniem, nolēma pievienoties un arī iestājās režisoros. Ideāli – labākie draugi kursabiedri!

Padzīvot Valmierā

Studijas Jāni aizrāva. Viņš juta, ka ir pareizajā vietā. Kad 3.kursā vajadzēja uzvest viencēlienu, Reinis, kuram jau bija iestrādes Valmieras Drāmas teātrī, ieminējās: «Ko tu domā par to, ja mēs divus mēnešus padzīvotu Valmierā, lai uztaisītu viencēlienus?» Jānis teica, ka izklausās riktīgi labi. Abi uzrakstīja pieteikumu Kultūras akadēmijai, ka katrs taisīs vienu cēlienu Anšlava Eglīša darbam Bezkaunīgie veči. Nebija gan gluži tā, ka katrs taisīja savu cēlienu. Strādāja kopā. Un labi pastrādāja, jo Bezkaunīgos večus teātris rāda joprojām, izrāde izbraukāja viesizrādēs Amerikā. Stāsts ir par trim latviešiem, kuri vecumdienas vada Kalifornijā. Teātra kritiķe Silvija Radzobe darbu novērtēja ar četriem āboliem no pieciem iespējamajiem: «Pieticīgi, bet pārliecinoši.»

Savu diplomdarbu Znotiņš arī gribēja veidot Valmierā. Aizgāja pie teātra direktores Evitas Sniedzes un izstāstīja, ka vēlas uzvest izrādi Virve pēc Patrika Hamiltona lugas motīviem. «Virve bija brīnišķīga,» saka Sniedze. Tās vairs nav repertuārā vairāku apstākļu dēļ, viens no tiem – nav aizvesta viesizrādēs uz Rīgu sarežģītās scenogrāfijas dēļ.

Jānim kā režisoram viņa noticējusi jau Bezkaunīgajos večos. «Redzēju, ka viņš izrādi neveido kā formas un izpausmes veidu, bet lasīja lugas tekstu un būvēja darbu caur aktieriem. Veidoja to pēc būtības.» Aktieriem joprojām ļoti patīk to spēlēt. Arī citi kolēģi par Jāni un Reini izteikušies atzinīgi un atbalstījuši Sniedzes ideju abus redzēt kā pastāvīgus teātra režisorus. «Viņu cilvēciskā piegājiena dēļ. Abi ir krietni cilvēki.»

2013.gadā Jānis pabeidza studijas Kultūras akadēmijā. Uzveda Valmierā vairākas izrādes. Nāca arī piedāvājums darboties kā aktierim Rīgā. Piezvanīja aktrise un režisore Inga Tropa un pavaicāja, vai viņš vēlas spēlēt Jāņa Jaunsudrabiņa Baltajā grāmatā teātrī Dirty Deal Teatro. Jānis piekrita. Uz manu jautājumu, vai tad, spēlējot projektu teātrī, var kaut ko nopelnīt, Jānis atcērt, ka var gan. Izrāde esot labi apmeklēta, nospēlēta jau 72 reizes.

Aktiera lomā Jānis šogad iejutās LTV filmā Jānis. Elza. Mīlas grāmata, kur spēlēja Raini. TV režisore Linda Olte stāsta, ka Raiņa tēlotāja meklējumus sākusi, pētot visu teātru mājaslapas, taču nekur nav ieraudzījusi vajadzīgo. Tad ielūkojusies Facebook starp saviem cilvēkiem. Ieraudzījusi Znotiņu, jutusi, ka viņš derēs. «Jānis ir tāds drusku Rainis. Pamatīgs, apdomīgs,» saka Linda.

Ar Jāni strādāt bija viegli, viņš uzdeva daudz jautājumu un urbās tēla meklējumos, labi saspēlējās ar Aspaziju – aktrisi Madaru Botmani. «Madara var momentā piedāvāt trīs variantus, kā nospēlēt, bet Jānim vajadzīgs laiks, lai tos izdomātu. Taču es viņu redzu kā aktieri,» saka Olte.

Debija uz lielās skatuves Valmierā Jānim kā aktierim bija pagājušajā sezonā izrādē Balle būs. Pēc tās Indra Roga viņam piedāvāja spēlēt Volandu. Jānis teica, ka jāpadomā. Nebija lasījis Mihaila Bulgakova romānu Meistars un Margarita, bet zināja, ka Volands tajā ir nozīmīgs tēls.

Parunāja ar sievu Ilzi, ar draugu Reini. Ar teātra direktori Evitu. Vajadzēja saprast, vai to vispār vajag. «Bet Volanda lomu katru dienu nepiedāvās. Tāda iespēja! Kāpēc neizmantot? Man patīk riskantas lietas, tāds asums drusku.» Jānis piekrita. Izlasīja Meistaru un Margaritu. Patika tikai divas ainas. Kad izlasīja Indras Rogas dramatizējumu, «pavilkos, riktīgs wow!».

Volands ir ļaunums. Loģisks, domā ar prātu, ne sirdi. «Tāpēc man brīžam ir grūti būt Volandam, jo es ar sirdi daudz daru,» saka Jānis. Tajā pašā laikā Volands esot neatraujams no Dieva. Tas abiem neļauj atslābt.

Režisore Roga kādā mēģinājumā uzdeva jautājumu: vai zināt, no kā nāk iedvesma? Jānis domāja un saprata, ka tā var nākt arī no ļaunuma. Galu galā, arī romāna varoņiem Meistaram un Margaritai tā nāca no Volanda. Tātad iedvesmot var arī sliktais. «Tas man pavēra skatu uz Volandu. Ne viss, kas ir slikts, ir slikts, un ne viss, kas ir labs, ir labs.»

Par visu svarīgākais aktierim ir tas, lai izrādes laikā skatītājam rastos šaubas. «Lai bišķi aizpeld un aizmirst, ka uz skatuves ir aktieris. Kaut vai uz sekundi, divām. Tas jau ir daudz. Tā sekunde sirdī paliks prātā. Teātris un kultūra cilvēkam ir vajadzīga. Rudens vakaros aiziet uz teātri un padomāt.»

Vējoni – uz Jūrmalu

Teātris Jānim nav vienīgais darbs. Viņš asistē masu pasākumos, kur Reinis ir scenogrāfs. Piemēram, Mežaparkā notikušajā deju lieluzvedumā Lec, saulīte viņš bija Reiņa labā roka. «Man patīk būt otrajam numuram!» saka Jānis. Kopš pagājušās vasaras viņš gan ir arī pirmais numurs, jo ir režisors tautisko deju lielkoncertos. Pats 16 gadus dejojis tautas dejas. Tagad darbojas pie režijas A grupas deju kolektīvu koncertam, kas maijā notiks Cēsu pils parkā.

Ar Reini kopā abi uz skatuves ir arī kā grupa Sūdi. Jānis – solists, Reinis – spēlē ģitāru. Trešo gadu pēc kārtas Sūdi uzstājās Positivus. Grupas dibinātāji ir Jānis un Reinis, sākotnēji tā bija duets. Tagad – grupa. Un nosaukums neesot nepiedienīgs. «Sūdi ir visa pamatā, lai kaut kas augtu. Vārds «sūdi» izslēdz jebkādu kritikas iespēju. Sūds paliek sūds! Brālis teica: «Bišķiņ par jēgu muzikāli un būs The Doors». Es atbildēju: «Bet Sūdi tak ir sūdi!»» Un Kaspars smaidīdams piekrita.

Grupa visiem sešiem tās dalībniekiem vajadzīga, lai justos brīvi un pateiktu to, ko domā. Viena no dziesmām, kuras laikā Jānis lec uz vienas kājas un griežas kā vējdzirnavas, ir Ogres supermens. Tā vēsta par prezidentu Raimondu Vējoni, kam jādzīvo Jūrmalā, nevis Ogrē. «Jo prezidentam nav jādzīvo dzīvoklī. Tas ir tāpat, kā uz darbu nākt šortos. Prastums sāk kļūt par normu! Man tas ir nepieņemami. Prezidentam taču ir savi standarti. Viņam jāsaprot, ka vairs nav Raimonds Vējonis, viņš tagad ir Latvijas prezidents. Pre-zi-dents!» Jānis noskalda un stāsta, ka amats uzliek pienākumu reprezentēt valsti. Iedvesmot tautu. «Piemēram, Vaira mani iedvesmoja. Labi, nebija arī viņa ideāla, bet uzlika augstu latiņu.»

Kas Jānim liek darīt lietas ar jēgu, kustēties? «Ģimene. Lai kopā priecātos un dzīvotu šo dzīvi. Tas ir baigais darbs. Un tas liek iespringt, reizēm lauzt sevi, bet ir tā vērts.» Pirms diviem gadiem Jānis apprecēja Ilzi un pārvācās pie viņas uz dzīvi Ogrē, kur tagad dzīvo visi kopā ar meitu Luīzi. Nekad nebija domājis, ka viņš, kandavnieks, dzīvos Ogrē un strādās Valmierā.

Tagad uz Kandavu pie mammas aizbraukt sanāk reti, bet darīs to drīz pēc pirmizrādes. Pie mājas esot ierīkots futbola laukums. Obligāti notiek spēle Jāņos un Ziemassvētkos, tad sanāk nopietns mačs. Kad abi brāļi Znotiņi ir mājās, tad dara arī lauku darbus. «Par teātri pārāk nerunājam. Mums teātris ir darbs. Izrunājam, ko esam redzējuši, un viss. Ir interesantākas tēmas – kā malku sakrāmēt. Skvošu uzspēlēt.»

Kad Jānis atkal velk nost gredzenu, lai būtu Volands, man ir skaidrs, kāpēc viņš spēj lomā iekāpt un izkāpt. Tāpēc, ka par aktieri nekļuva 20 gadu vecumā, kad profesija saaug ar personību. Jānim teātris ir darbs. Izsapņots, piepildīts. Kad būs nospēlējis pirmās izrādes Meistarā un Margaritā (oktobra izrādes jau izpārdotas), viņš ķersies pie jauna iestudējuma. Viņš būs Harija Gulbja lugas Medību pils režisors. Jānim labāk patīk situāciju kontrolēt, nekā būt pakļautam. Kā režisoram viņam ir svarīgi parādīt cilvēcību un to, ka teātris nav viss dzīvē. «Esmu pārliecināts, ka ar cilvēcību var tālāk tikt.»

Jānis nav pārvērties par režisoru. Viņš stāsta, ka ik pa laikam mēdz dzīvē kaut ko mainīt, un nedod ne pieci, ka visu mūžu nepaliks teātrī. «Kas būs rīt, neviens nezina.» Ja piedāvātu sapņu lomu, kāda tā būtu? «Lāčplēsis. Neveikls, ģērbts triko un ar tik milzīgu zobenu, ka tas velkas pa zemi.»

Siera mammas 33 bērni

Posted on septembris 30, 2015 by anon - Veiksme

Zīmola SierŠtelle sieri tagad nopērkami ne tikai Latvijā, bet arī Igaunijā, taču pirms gadiem četrpadsmit viss sākās ar 20 kilogramiem Jāņu siera, kuru restorāna pavāri uzsēja pēc senas Ogres kūrortpilsētas kulināru receptes

Zīmols SierŠtelle radās, pateicoties aizvadītajai krīzei. «Toreiz cilvēki pārstāja nākt uz restorāniem un pusdienot kafejnīcās. Uz darbu ņēma līdzi sviestmaizes un termosu ar tēju,» atceras uzņēmuma Malevss īpašnieks un valdes priekšsēdētājs Māris Legzdiņš. Tā kā viņa pamatnodarbošanās tolaik bija ēdināšanas bizness, kopā ar kolēģiem sākuši domāt, kā rast izeju no krīzes situācijas, un atcerējušies par sieru, ko pavāri restorāna apmeklētājiem uz Jāņiem sākuši siet jau 2001.gadā. Vēlāk, kad apjomi pieauguši, viņi Jāņos to pārdevuši arī savā konditorejā. Siers, kas nedaudz atšķīries no tradicionālā Jāņu siera, garšojis gan pašiem, gan pircējiem.

Pašlaik nelielajā restorāna piebūvē mēnesī saražo ap 20 tonnām siera, piedāvājot pircējiem vairāk nekā 30 dažādu nenogatavināto pusmīksto sieru šķirņu. Tomēr, kā saka Māris, pamatā visam ir tā sākotnējā recepte, ko atraduši restorāna pavāri un kuru viņš pats sauc par visu pašreizējo sieru mammu.

Milicija par restorānu

Restorāns Policijas akadēmija ’98 līdz ar siera ražotni aiz tā atrodas blakus Ogres stacijai – bijušās kūrortpilsētiņas vēsturiskajā centrā.

Māris šo māju iegādājies 1997.gadā. Tā būvēta 1901.gadā kā dzīvojamā ēka ar koloniālpreču veikalu un kafejnīcu, bet padomju laikā tajā atradusies milicija. Kaut arī ēka skaitījās arhitektūras piemineklis, no tās pāri bija palicis tikai jumts, ārsienas un dažas starpsienas.

Nebijis ne grīdu, ne griestu, par tādiem sīkumiem kā logi vai durvis nemaz nerunājot, jo gadus desmit pēc milicijas aiziešanas ēka stāvējusi tukša un pamesta. Māris to nopirka izsolē par 4000 latu, bet bijis jāņem kredīts, pat pa vairākiem lāgiem, jo rekonstrukcija kopā ar zemes iz-pirkšanu izmaksājusi gandrīz divsimt tūkstošus. Toties darbi notikuši rekordtempā, un jau pēc gada restorāns vēris durvis.

«Tā kā daudziem ogrēniešiem šī vieta joprojām saistījās ar miliciju, mums ar dizaineri gribējās kaut ko tādu nenopietnāku, tomēr pilnībā no ēkas pagātnes neatsakoties,» stāsta Māris. Tā arī tapis nosaukums Policijas akadēmija ’98.

Sākotnējā iecere – restorāns ar vairākām banketu zālēm un deju zāli, kuram līdzās atrodas kafejnīca, konditoreja, bet augšstāvā viesnīca – realizēta gandrīz pilnībā. Izņemot viesnīcu. Tai paredzētās nedaudzās telpas beigās tomēr atvēlējuši birojam. 2000.gadā šī vieta, kur vēl nesen atradās grausts, atzīta par sakoptāko īpašumu Ogrē. «Atjaunojot ēku, bez šaubām, vajadzēja ņemt vērā – lai arī grausts, tā joprojām bija arhitektūras piemineklis. Tas uzlika papildu pienākumus un izmaksas, kuras sākumā bija grūti paredzēt,» turpina Māris, kam toreiz jau bija diezgan solīda biznesa pieredze.

Rīgas Industriālajā politehnikumā ieguvis automobiļu apkopes un remonta specialitāti, viņš ar vienu no pēdējiem iesaukumiem nonāca padomju armijā, no kuras atgriezās 1990.gadā. Pēc tam strādājis specializētajā moskviču servisā Rīgā. «Tur mani ap 1993.gadu uzrunāja viena ārzemju kompānija, kas piedāvāja pāriet pie viņiem un tirgot rezerves daļas,» atceras Legzdiņš. Viņš piedāvājumu pieņēmis. Tolaik Latvijā pārsvarā vēl braukāja ar žiguļiem, moskvičiem un volgām, bet pirmās ārzemju automašīnas jau bija, un sāka rasties pieprasījums arī pēc rezerves daļām.

Tomēr jau pēc gada paralēli šim biznesam viņš pievērsās pārtikas vairumtirdzniecībai un izveidoja uzņēmumu Malevss. «Man bija draugi, kas nodarbojās ar pārtiku, arī sievastēvs, būdams aktīvs kooperatīvu laika uzņēmējs, mudināja domāt par savu biznesu, un es Ogrē izveidoju nelielu pārtikas vairumtirdzniecības bāzi ar tirdzniecības zāli,» atceras Māris.

Lielveikalu toreiz vēl nebija ne Rīgā, ne provincē. Viņi piegādājuši pārtikas preces Ogres un tās apkārtnes veikaliņiem. Pēc tam, pamazām aizejot no rezerves daļu tirdzniecības, līdzās bāzei Māris atvēris arī savu pārtikas veikalu un vēl pēc kāda laika – Ogrē pirmo diennakts bistro. Tur bijis iespējams salīdzinoši lēti un labi paēst, tāpēc apmeklētāju netrūcis ne dienā, ne naktī. To bija iecienījušas ātrās palīdzības brigādes, policisti un citi, kuriem naktī jādežurē. Savukārt agri no rītiem bistro viesi bija cilvēki, kas atgriezās no darba naktsmaiņās vai no ballītēm.

Pateicoties tieši bistro, Māris sapratis, ka ēdināšana un kulinārija varētu būt interesants bizness arī nākotnē. «Pašam ražojot pārtiku, noteikti varēja nopelnīt vairāk, nekā uzpērkot un pārdodot tālāk,» viņš saka. Radusies arī doma par savām telpām, jo pirms tam viņi tās īrējuši, un Māris Legzdiņš iegādājies pamesto milicijas ēku, sperot nākamo soli sava biznesa attīstībā.

33 dažādi sieri

Tūkstošgades sākumā uzņēmuma īpašniekam radusies ideja, ka uz Jāņiem nepieciešams kāds īpašs produkts, ko varētu pasniegt ne tikai restorāna apmeklētājiem, bet nedaudz pārdot arī pašu konditorejā. Pavāri vecajās bijušās kūrortpilsētas receptēs atraduši it kā parastu ķimeņu sieru. Īpaša šī recepte bijusi vienīgi ar to, ka netika izmantots ne etiķis, ne citronskābe – tikai piens, skābais krējums un olas.

«Mums pašiem šis siers tīri labi garšoja. Arī restorāna apmeklētājiem garšoja, un bija labas atsauksmes no pircējiem, tāpēc uz Jāņiem to taisījām regulāri,» stāsta Māris. Toreiz, restorāna virtuvē sienot divdesmit, trīsdesmit un piecdesmit kilogramus siera, neviens nenojauta, ka pēc desmit gadiem tas kļūs par uzņēmuma pamatproduktu, nodrošinot vairāk nekā pusi no pašreizējā apgrozījuma, kas sasniedz aptuveni miljonu eiro.

Tā dēvētajos treknajos gados, kad cilvēki atļāvušies arvien vairāk, strauji audzis gan restorāna apmeklētāju skaits, gan noiets konditorejā. Lai visu nepieciešamo sagatavotu, restorāna virtuvē kļuvis par šauru, tāpēc Mārim radusies ideja par piebūvi, kurā atrastos kulinārijas un konditorejas cehs. Kamēr saskaņojuši projektu un piebūvi vēsturiskajai ēkai pabeiguši, sākusies krīze. Pirktspēja strauji kritusies, un nav bijis skaidrs, ko tad šajās telpās ražot. «Tad arī atcerējāmies, ka mums taču ir siers, kas visiem garšo! Nedaudz uzlabojuši tā recepti, ķērāmies pie ražošanas,» stāsta Māris.

2009.gadā radās ne tikai zīmols SierŠtelle, bet arī tika atvērts pirmais firmas veikals Ogres lielveikalā Dauga, kur sieru tirgoja kopā ar Latvijas vīniem. Vienlaikus viņi sāka strādāt ar dažādām garšvielām, veidojot jaunas šķirnes.

«Nākamajā gadā mēs ar ES līdzfinansējumu iegādājāmies jaunas iekārtas, kas ļāva ražot vairākas tonnas siera mēnesī, un mūs uzrunāja Rimi veikalu tīkls,» viņš turpina. Ar laiku sierus pamanījuši arī citi tirgotāji, tāpēc pašlaik SierŠtelles siers Latvijā nopērkams gandrīz visos lielveikalos, izņemot vienīgi Maxima tīklu. To var nopirkt arī Igaunijā, kur īpaši iecienīts ir ceptais siers, kas tur maksājot gandrīz divreiz dārgāk nekā pie mums.

Notikušas sarunas arī ar Somijas un citu valstu tirgotājiem. Viņu prasība bijusi 60 dienu realizācijas termiņš pašreizējo 30 dienu vietā. Sadarbībā ar Lauksaimniecības universitātes zinātniekiem, neko nemainot siera receptē un joprojām iztiekot gan bez konservantiem, gan dažādām E piedevām, toties nedaudz uzlabojot tehnoloģiju, nupat šīs prasības izpildītas. Tāpēc Māris cer, ka drīzumā sarunas atkal atsāksies un caur Somiju varēs iet tālāk uz Skandināvijas valstu tirgiem.

Pašlaik SierŠtelle saviem pircē-jiem piedāvā sierus gandrīz vai jebkurai gaumei. Tiem, kas vēlas ko pikantāku, – ar papriku vai čili. Intensīvāku garšu cienītājiem ar dillēm, pētersīļiem vai riekstiem. Savukārt saldummīļiem sieru ar marmelādi vai kanēli, kas ir īpašs Māra sievas Renātas lolojums. Visbeidzot gardēžiem – sieru ar saulē kaltētiem tomātiem vai ar olīvām vīnogu lapās. Pirms sieri nonāk veikalā, potenciālo pircēju interesi iespējams pārbaudīt Policijas akadēmijā ’98, radot savdabīgu siera ēdienu receptes vai izmantojot SierŠtelles sieru kā piedevu dārzeņiem, tomātiem, augļiem un citiem produktiem.

«Mūsu priekšrocība ir tā, ka joprojām ir restorāns ar zinošiem pavāriem, kas prot eksperimentēt,» atzīst Māris, neslēpjot, ka pirmā no jauno sieru šķirnēm tapusi pavisam vienkārši – ieliekot sieru restorāna krāsnī. Izcepuši, pagaršojuši un secinājuši – o, lieliski!

Iespējams, viņu siers – cepts vai necepts, ar vai bez dažādām piedevām – tik labi garšo tāpēc, ka ir dabīgs produkts, bez ķīmiskām piedevām, uzskata uzņēmuma īpašnieks. «Es neteikšu, ka tas ir ekoloģisks, bet dabīgs un veselīgs pilnīgi noteikti, jo dzīve, kā zināms, sākas ar pienu.»

Piens siera ražošanai tiek iepirkts turpat Ogres novadā, vienā no modernākajām fermām, kurā ir vairāk nekā 300 govju. Arī pārējās izejvielas, ieskaitot vīnogu lapas, iepērk tepat Latvijā, ja vien tās vispār šeit var nopirkt.

Vēl pirms diviem gadiem, lai uz Jāņiem apmierinātu pircēju pieprasījumu un mēnesī saražotu 10 tonnu siera, cehā strādājuši pilnīgi visi, ieskaitot arī valdes priekšsēdētāju un viņa sievu. Tagad, ar Lauku atbalsta dienesta starpniecību piesaistot ES līdzfinansējumu, siera ceham iegādātas jaunas iekārtas, kas ļauj saražot ap 20 tonnām siera mēnesī, lai gan faktiskā iekārtu jauda ir vēl divreiz lielāka. Tas viešot stabilitāti un ievērojami uzlabojot arī ražošanas procesu. Tomēr 100 kvadrātmetru telpa, kas sākotnēji projektēta nelielai ražotnei un kur maiņā strādā seši darbinieki, šādiem apjomiem ir par šaurām, tāpēc Māris Legzdiņš neslēpj – saglabājot restorānu, nākotnē ražošana jāpārceļ uz jaunām telpām. «Tāds plāns mums ir,» nākamajam attīstības solim gatavs SierŠtelles radītājs.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Tas ir adrenalīns un azarts. Tomēr, ja esi kaut ko radījis, tev ir arī saistības. Ne tikai pret cilvēkiem, bet arī finanšu saistības pret bankām, un arī tas liek strādāt.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Kļūdas vairāk bijušas attiecībā uz kontroles un uzskaites mehānismiem. Protams, cilvēkiem uzticēties vajag, bet vajag viņus arī pārbaudīt.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Galvenais ir uzdrīkstēšanās. Sākt darīt un būt drošam, jo tikai ar pārliecību var sasniegt mērķi. Lai izvairītos no kļūdām, meklējiet iespējas konsultēties ar pieredzējušiem uzņēmējiem.

Latvieši nav ekskluzīvi

Posted on septembris 23, 2015 by Ieva Alberte - Personība

Pasniedzējs Mārtiņš Daugulis (31) kļuvis par LNT ziņu cilvēku. Tas nozīmē, ka saviesīgus vakarus viņš vairs nevadīs un jokus dzīs krietni mazāk

Tas skruļļainais džeks, kurš okšķerē pa ledusskapjiem. Tā Mārtiņu atpazītu televīzijas skatītāji pirms gada kā raidījuma Ciemiņš virtuvē vadītāju. Tagad džekam ir pieglausti mati un nopietns skatiens LNT ziņu raidījumā 900 sekundes. Ārpus TV kastes Mārtiņš ir lielisks vakaru vadītājs, smīdinātājs un improvizators. Pasniedzējs, kurš lasa paša izveidotu politikas studiju programmu Rīgas Stradiņa universitātē un raksta doktordarbu. Un vēl māca tiesnešiem argumentācijas māku. Un Rīgas Juridiskajā augstskolā pasniedz starptautiskajiem studentiem vēsturi un starptautiskās attiecības. Un paņem no patversmes suni. Un, un… Kas tas ir par cilvēku, kurš spēj tik daudz un dažādi izpausties? Vai tā nevar pazaudēties?

Izskatās, ka nevar.

Tikšanās ar Mārtiņu ir nolikta brīvdienas rītā. Braucot garām pārkrautai un izārdītai miskastei Pārdaugavā, viņš nevis nododas vaimanām, ka atkritumu savākšanas serviss ir briesmīgs, bet pajoko: «Laipni lūdzam, zviedru galds!»

Spēlēja Karlsonu

Mārtiņš uzaudzis Pārdaugavā, Slokas ielā. Mamma Aelita ir bioloģijas skolotāja, tētis Valdis – pensijā. Strādājis celtniecībā, dārzkopībā. Saimniecisks cilvēks, darbarūķis. «Frizūra, humors, stāja un iznesīgums man ir no viņa,» saka Mārtiņš. Vecāki allaž pieņēmuši dēla izvēles, atbalstījuši. Kad teicis, ka vēlas studēt starptautiskās attiecības, kas tolaik bija jauna lieta Latvijā, viņu attieksme bijusi: uz priekšu!

Vienīgais dēls, audzis pilnā un labā ģimenē, bet – kur radās uzmanības deficīta sindroms stāvēt trīs pakāpienus augstāk? «Pat ne trīs – pietiek ar paaugstinājumu un starmeti,» Mārtiņš pajoko.

Sabiedrisks un komunikabls viņš bijis visu sākumskolas laiku, bet, tuvojoties pusaudža gadiem, kļuva apaļīgs. «Resnajiem un izgrūstajiem skolā nav viegli. Būsi drusku resnāks nekā citi, drusku tumšāks, mazu tiesu citāds – neiederēsies. Mūsu klasē bija zēns no nelabvēlīgas ģimenes un smaržoja citādi. Viņu izstūma, apsmēja.»

Lai iekļautos vidē, Mārtiņš savu tuklumu kompensēja ar joku dzīšanu. Tas deva iespēju uzreiz neiziet uz tiešu konfliktu. Sāka spēlēt skolas teātrī. «Kādas man bija lomas? Protams, Karlsons. Vispazemojošākā loma, ko var iedot bērnam.»

Mārtiņa tētis allaž bijis sportisks, tāpēc sācis dēlu trenēt boksā. «Un tad pienāca brīdis, kad sāku kauties. Izklausās drausmīgi, bet – ko darīt, ja pusdienlaikā čaļi no kaimiņskolas nāk atņemt naudu? Tobrīd sāku apzināties, ka man ir vairāki instrumenti: pirmais – būt komunikablam, otrais – asi un spēcīgi dot atbildi, pretsitienu. Kad sāku mācīties nošķirt šīs abas lietas, kļuvu pašapzinīgāks.»

Šos divus ieročus Mārtiņš lika lietā aktiera Rolanda Zagorska vadītajā improvizācijas teātrī Hamlets. Tā bija atvērtā skatuve, uz kuras katrs var kāpt un parādīt savas spējas. Vairākus mēnešus Mārtiņš vēroja, kā darbojas aktieri un iesaistās skatītāji, līdz sadūšojās pats. «Zagorskis pēc tam pienāca un teica, ka vajag turpināt, jo kaut kas varot sanākt. Tā es desmit gadus katru trešdienas vakaru nokāpelēju: publika bija aktīva un, ja kaut kas nepatika, švilpa. Hamlets man bija vēl viena augstākā izglītība.»

Rolands Zagorskis, kurš joprojām vada improvizācijas studiju, atceras, kā pirms 15 gadiem neliela auguma, čirkains puika ar brillītēm uzkāpa uz skatuves. «Un aizgāja tā lieta. Ja ir rūdītas smadzenes, un Mārtiņam tādas ir pārpārēm, tad pārējo var ierādīt. Plus jābūt gribai šajā sfērā izpausties, būt publiskam,» saka Zagorskis. Dauguļa jauno ampluā LNT rīta ziņās novērtē ar vienu vārdu – labi. Aktierim tēla maiņas esot vajadzīgas.

Teikt labo

Uz Hamletu Mārtiņam vairs neizdevās aiziet, kad sāka piedāvāt vadīt izklaidējošus pasākumus, kāzas, konferences. Vaicāts, kādi latvieši ir izklaides patērētāji, Mārtiņš saka: «Mēs ciešam no ekskluzivitātes mītiem. Viens no tiem: mums ir citāda humora izjūta, mēs vispār esam citādi. Nekā! Esmu smīdinājis lietuviešus, igauņus, krievus, britus, amerikāņus un varu teikt: smejamies tieši tāpat kā jebkura tauta. Ir tikai jāprot sasmīdināt.» To nevarot izdarīt ar 1993.gada anekdoti un, kad publika nesmejas, vainot cilvēkus, jo, redz, latvieši jau tādi ir. Jokos jābūt svaigumam, aktualitātei. Laba joka pamatā esot arī tas, ka smīdinātājs ir patiess un spēj pasmaidīt par sevi. «Ar jokiem ir līdzīgi kā ar virves staigātāju. Ja viņš sāk censties – krīt. Ja centies dabūt smieklus… (Mārtiņš noplāta rokas.) Tad nekā. Es nekad neesmu vainojis publiku, ja man sanāk nesmieklīgs joks.»

Grūtākais vakara vadītāja darbā Mārtiņam ir pati došanās uz pasākumu. «Vienalga – jūties labi vai slikti, būs jāmetas iekšā. Viss mainās, kad veras priekškars, noskan pirmais «rūgts» vai pirms ētera dzirdu – trīs, divi, viens, gaisā! Un es baudu procesu.» Gandarījums pārņem, ja darbu novērtē. «Mums taču visiem tas patīk. Zane Daudziņa, mācot man runas prasmes, teica: «Klausies labos vārdos.» Klausoties labajā, kāpj pašvērtība. Uzlabojas darba process, un gribas to darīt vēl labāk.»

Baisākie brīži šovbiznesā bijuši divi. Kāzas, kuru laikā slimnīcā nomiris radinieks. Tuvinieks gribējis klusuma brīdi. Saprotama vēlme, taču Mārtiņš teicis, ka līdz ar to kāzas būs beigušās. Izdevies pārliecināt tuviniekus, ka sēru vēsti vajag pateikt jaunajiem nākamajā dienā.

Otrs gadījums saistās ar pasākumu ārpus Rīgas. No agra rīta sācis vadīt biznesa dienas un vakarā vēl izklaidējošo daļu. Protams, noguris. Gribas mājās. «Pienāk iereibis džeks, paņem manu roku un spiež spēcīgi, sakot: bļ…, sadot pa purnu vajadzētu, bet tu esi tik normāls džeks.» Un Mārtiņš saprot, kāpec tāda reakcija: āā, no Rīgas, gan jau gejs un vēl patīk mūsu sievietēm?! Stāv te priekšā, tātad vagars. Gribas sadot pa muti, bet nav iemesla, jo viņš uzvedas kā normāls džeks. Tādos brīžos esot svarīgi būt atvērtam. «Censties mīlēt to cilvēku, jo saproti, ka pats esi ievainojams, noguris un vari uzvilkties. Publika ir jāmīl, jāciena, jārespektē. Jāiet ar sajūtu: es esmu jums.»

To, ka cieņa darbojas, Mārtiņš zina. Vispatiesāk tas redzams, kad bezpajumtnieks palūdz naudu un viņam atbild cilvēcīgi: «Vecīt, sorry, nav.» Līdzko izturies naidīgi, pretī saņem to pašu. Mārtiņš atceras kādu mirkli, kas viņam nozīmīgs. Tas bijis pirms astoņiem gadiem. «Mēs ar sievu vēl nebijām precējušies. Stāvam divi jaunieši kedās, gaidām trolejbusu pie Nacionālā teātra. Pienāk bomzis. Domājam, prasīs kaut ko, bet viņš saka: «Vi takie molodie, vot 50 santim, vam boļše nužno.*» Laikam bijām augstākajā ētiskās tīrības stāvoklī, ka izstarojām ko tādu, ka bezpajumtnieks iedod naudu.»

Ciemiņš virtuvē

Līdz televīzijai Mārtiņš nonāca tā: pērnā gada pavasarī, vadot lielu konferenci, viņu pamanīja producente Ilze Ūdre. «Absolūti nošarmēja, jo sāka joku latviski, turpināja krieviski, pabeidza angliski, un smieklīgi bija visu stāstīšanas laiku. Mārtiņam ir labas komunikatora prasmes, viņš ir erudīts,» Ilze Ūdre stāsta, ka tāpēc iedomājusies Mārtiņu uzaicināt kā raidījuma Ciemiņš virtuvē vadītāju. Izdzirdot Dauguļa uzvārdu, LTV cilvēki uzreiz piekrita, jo arī bija viņu pamanījuši. Un nekļūdījās. Jau pirmā raidījuma filmēšanā pie Laura Reinika Mārtiņš skrēja saķēries rokās ar Lauri, dziedādami: «Un es skrienu, skrienu vēl...» Tikpat viegli spēja atrast kontaktu ar universitātes rektoru Mārci Auziņu un režisoru Mihailu Gruzdovu. «Es piekritu vadīt raidījumu, jo daru lietas, kurās saskatu jēgu. Kuras mani uzlabo. Tā taču ir nenormāla privilēģija divas stundas tikties ar nobriedušu personību. Pēc katra raidījuma gāju prom citāds.» Ēšana Mārtiņam bija otrajā plānā. Turklāt raidījuma otrajā sezonā viņš bija pievērsies veģetārismam. «Agrāk neticēju, ka gaļa var nosist garšu, taču to sapratu pēc trim mēnešiem, jo kartupeļi sāka garšot citādi. Ko es pats gatavoju? Plānas un elastīgas pankūkas, paeljas. Cepu sierus, grilēju dārzeņus.»

Pēc Ciemiņa virtuvē Mārtiņam piedāvāja vadīt vēl vienu LTV raidījumu – Novadu cīņas, kurā cilvēki no visas Latvijas spēkojās zināšanās par savu novadu. Mārtiņš zina, ka raidījums izpelnījās kritiku, un saka: «Bet bija arī daudz labu vārdu. Man tas bija izaicinājums – vadīt ātru, skaļu, dinamisku šovu. Šarms ir tajā, ka, iesaistoties jaunos projektos, nekad nezini, kas būs.»

Sācis darboties televīzijā, Mārtiņš pamazām atteicies no citiem darbiem. Piemēram, no eirodeputāta Krišjāņa Kariņa padomnieka vietas. No vairāku pasākumu vadīšanas. «Piefiksēju, ka dienas laikā esmu novadījis trīs pasākumus. Pilnīgi visos sastapu party bomzi (cilvēks, kurš tik bieži apmeklē pasākumus un jo īpaši to uzkodu galdus, ka cilvēki viņam par godu izveidojuši feisbuka lapu Party bomzis – red.). Nezinu, ko viņš nodomāja, ka, re, arī tas čirkainais džeks ar brillītēm ir visur. Man ar to pietika, lai apstātos.» Nācās lauzt savu principu, ka vislabākā atpūta ir darba maiņa. Ka kvantitāte uzlabo, norūda spējas izdzīvot dažādās vidēs. Palīdz fokusēties, jo nemitīgi esi koncentrējies. «To ritmu ilgāk nevarēju turēt, krājās fiziskais nogurums. Jā, man patīk strādāt, esmu darbaholiķis, taču pienāca laiks nodoties kvalitātei. Tas nozīmē strādāt mazāk, bet gudrāk – sasniegt tos pašus mērķus, ko esi nospraudis.»

Mārtiņš nodevās akadēmiskajam darbam. Lekcijas RSU viņš lasa sesto gadu. Strādā pie disertācijas par Ķīnas Tautas Republikas jauno komunikatīvo aspektu dokumentāciju. Tas būtu – ko Ķīna raksta savos stratēģiskajos dokumentos, kā prezentē sevi Rietumu valstu medijos, piemēram, angliski runājošajos. Šādu tematu izvēlējies, jo viņu iedvesmojušas profesores Jeļenas Staburovas lekcijas par Ķīnu.

Ar rudeni Mārtiņš bija iecerējis mazāk vadīt pasākumus. Piedāvājums pievienoties LNT ziņu komandai nāca laikā. Šovasar, ejot pāri Doma laukumam, viņu sasniedza LNT ziņu dienesta vadītājas Ineses Kārkliņas zvans. Topot jauna studija un koncepts. Domājot par vadītājiem, uzpeldējis viņa vārds «kā labs, bet neizmantots potenciāls». Mārtiņš atbildējis: «Brīnišķīgi, ka vienā teikumā var ielikt gan komplimentu, gan uzbraucienu.» Vajadzējis padomāt divas dienas – vai spēj sakārtot dienas ritmu tā, lai celtos četros no rīta un pēc tam pasniegtu augstskolā. Spētu labi kalpot abās darbavietās. Vajadzējis atteikties no vakara pasākumiem. «Ziņas mani interesē. Gan vēstījuma nodošana publikai, gan mans ārpolitiskā griezuma pienesums,» Mārtiņš stāsta, ka ir arī pētnieks Latvijas Ārpolitikas institūtā. Jaunākais darbs ir par interneta vidi kā kara instrumentu, Mārtiņš specializējas troļļu un hibrīdkara jautājumos.

Ziņu raidījumā Dauguļa uzdevums ir paraudzīties uz notikumiem no vairākiem skatpunktiem, izcelt tos plašākā mērogā. Piemēram, izprast, kāda ir kaimiņvalstu nostāja bēgļu jautājumā, iztaujājot ne tikai Latvijas, bet arī Lietuvas un Igaunijas tiesībsargus.

Beidziet, izdzīvosim

Par bēgļu tematiku Mārtiņš aizsvilstas. Žestikulē ar pavērstiem pirkstiem, kā vākdams no ābeles ābolus. «Atnāks neatkarīgi no mums. Sienu neuzcelsim. Situācija nav melna vai balta, un tai nav iespējams melnbalts risinājums. Mēs, latvieši, esam ārkārtīgi egocentrēti. Gan kā tauta, gan indivīdi, gan iekārta. Mums labpatīkas domāt, ka esam ekskluzīvi. Taču esam tādi paši kā citi.»

Mārtiņš saprot arī tos, kuri, runājot par bēgļiem, kļuvuši nervozi un naidīgi. Tas rodas no nezināšanas un bailēm. Un no milzu ātruma, kādā jautājums aktualizējies. «Ko darīt? Samierināties. Jāsaprot, ka ir procesi, kurus nevaram ietekmēt. Uztaisi perfektu putnu būri, bet kādā brīdī tas sapūst. Vai kaķis ielien. Nav iespējams cilvēkam visu kontrolēt no sākuma līdz beigām. Piemēram, vai spējat organizēt ģimenes dzīvi tā, lai nekad nerastos konflikts? Jebkura sabiedrība ir projekcija no mums pašiem, tikai palielinātos izmēros,» Mārtiņš iekarst tā, ka jāapstādina. Ar pirmo reizi neizdodas. Atkal aizsvilstas: «Kāpēc tik zemu sevi vērtējam? Kādi karaspēki gājuši pāri Latvijai! Nu, beidziet. Izdzīvosim!»

Pilnīgs miers Dauguli pārņem mājās. Viņam ir mājas bikses ar populārās multenes Simpsoni varoņiem. Tajās viņš skatās ārzemju ziņu kanālus, britu komiķi Ediju Izardu. Aizrāvies ar seriālu House of Cards. Galvenās lomas tēlotājs Kevins Speisijs viņu tā iedvesmojis, ka labdarības izsolē internetā nosolījis viņa kurpes. Par tādu cenu, kā maksā labas ādas kurpes. Speisijam ir labdarības projekts Small Steps Project, kas rūpējas par bērniem mazattīstītajās valstīs: izsolē izliek slavenību kurpes un par ietirgoto naudu pērk apavus bērniem mazattīstītajās valstīs.

Ja būtu vairāk laika, Mārtiņš iesaistītos labdarības projektos. Pagaidām viņš dara mazus, ikdienišķus un labus darbus. Piemēram, nosūta liftu atpakaļ uz pirmo stāvu, lai nākamajam braucējam tas nav jāgaida. Nesen par izpalīdzīgumu tika «atalgots». Grāmatnīcā izpērkot dāvanu karti, bija jāpiemaksā seši centi. Nebija. Deva 20 eiro banknoti. Pārdevēja sadusmojās. Neesot ko izdot. Mārtiņš jau gribēja iet mainīt, kad aiz muguras stāvoša kundze saka: «Es jums tos sešus centus iedošu.» Apstulbis no laipnības, viņš teica: «Pasaule ir maza, un būsim privileģēti tikties vēlreiz, tad atdošu.» Kundze atbildēja, ka diez vai sanāks, jo viņa dzīvo Brēmenē. «Lūk. Brēmene. Rietumi. Bet, ai, kā mums patīk apcelt amerikāņus par viņu how are you?»

Izskatās, ka daudzo darbu jūklī Mārtiņš nav apmaldījies un pazaudējies. Tieši otrādi. Tas palīdzējis saprast, ka vērtīgāk ir strādāt mazāk, bet gudrāk.

* Jūs tādi jauni, ņemiet 50 santīmu, jums vairāk vajag – krievu val.

Uz prezidenta klāja

Posted on septembris 23, 2015 by Zane Mače - Personības

Viss saplānots pa minūtēm – tā par ikdienu Valsts prezidenta kancelejā saka viņa runasvīrs Gusts Kikusts. Aizvadītās nedēļas trešdiena deviņu cilvēku komandai bija viena no saspringtākajām – todien Raimonds Vējonis pieņēma savu rīkojumu nr.2

Trešdien, 16.septembrī, prezidenta darba diena sākās ierastajā laikā – pulksten 8.30. Bija ieplānoti četri oficiāli pasākumi. Rīta agrumā, izskatot 23 notiesāto apžēlošanas lūgumus, Vējonis bija žēlsirdīgs pret vienu, no soda atbrīvojot notiesāto, kas izdarījis noziegumu pret īpašumu. Jau pēc neilga laika steidzās uz Rīgas pili, lai apskatītu, kā rit remontdarbi prezidenta nākotnes mītnes vietā.

Arī deviņu prezidenta padomnieku rīts sākās ap pulksten astoņiem. Prezidenta preses padomnieks Gusts Kikusts saka: visi jau nestaigā prezidentam pa pēdām, visbiežāk viņu pavada prezidenta runasvīrs un kancelejas vadītājs, pārējie – katrs ir klāt pienākumiem atbilstošā notikumā. Arī sapulces nav katru dienu, ikdienā komandas darbs norit e-pastos un sazvanoties. Kikusts stāsta, ka kancelejas darbinieki parasti dara savu darbu, strādājot ar dažādiem dokumentiem.

Katram no komandas cilvēkiem ir sava atbildības sfēra – ja tajā notiek kas svarīgs un aktuāls, tad arī darba ir vairāk un tas ir publiski redzamāks. Piemēram, pieredzējušajai diplomātei, Vējoņa ārlietu padomniecei Maijai Manikai viens no apjomīgākajiem darbiem ir ārvalstu vizīšanu sagatavošana, gan viesiem ierodoties, gan Latvijas amatpersonām esot ciemiņu statusā. Prezidenta padomnieki uz kopīgu sapulci sanāk divas reizes nedēļā – pirmdien, lai izrunātu ieceres, un nedēļas beigās. Taču dzīve nereti ievieš korekcijas.

Tā notika arī trešdien, 16.septembrī, kad kancelejas cilvēki sapulcējās pie viena galda. Pirmdiena un otrdiena prezidentam pagāja sarunās ar partiju līderiem. Dienaskārtības svarīgākais jautājums – kā panākt vienotu valdības viedokli par patvēruma meklētāju uzņemšanu. Kā pieņemts, sarunās klāt bija arī kancelejas vadītājs Aleksandrs Bimbirulis un prezidenta preses padomnieks Gusts Kikusts. «Bija jāsaprot «drēbe»,» sarežģīto iekšpolitisko situāciju komentē Kikusts. Kancelejā gatavojās, ka Vējoņa sarunas ar Saeimā pārstāvēto partiju vadītājiem trešdien, prezidenta tradicionālajā preses konferences dienā, var rezultēties ar valstiski nozīmīgu paziņojumu. Otrdien aizdomas apstiprinājās, bet vēl nebija zināms, ko tieši prezidents sacīs.

«Katru dienu šādus rīkojumus nepaziņo, tas bija īpašs gadījums,» komentē Kikusts.

Šaurā, desmit cilvēku lokā apspriesto viņš sīkumos neatklāj – bijusi domu apmaiņa, ieteikumi, arī veselīga kritika, tas, ko parasti sauc par «prāta vētru». Pirms tam Vējonis bija runājis ar premjerministri Laimdotu Straujumu, tāpēc, sēžot ar padomniekiem, kopējā bilde bēgļu jautājumā bija skaidra.

Kikusts smejas: priekšstats, ka prezidenta komandas sanāksmes notiek pie kafijas galda ar cepumiem, ir filmu radīts mīts. Todien galds bija noklāts dažādiem dokumentiem, uz tā bija ūdens glāzes. «Garīgā maize mūs stiprināja,» atkal smejas prezidenta runasvīrs. Prezidenta juridiskie padomnieki – Kristīne Jaunzeme un Jānis Pleps – runāja par paziņojuma juridisko formulējumu, tā atbilstību Satversmei, ārpolitikas pārzinātāja Manika par to, lai teiktais atbilstu valsts ārpolitikas nostājai, iezīmējot notiekošo arī ārpus valsts robežām. Pārējie gādāja, lai tas būtu jēgpilns un izpildāms teksts.

Kad pusdienlaikā, pēc stundu garas sarunas, prezidents kopā ar premjerministri iznāca pie mediju pārstāvjiem, sabiedrība uzzināja par abu amatpersonu parakstīto rīkojumu. Prezidents kritizēja politiķu līdzšinējo darbu bēgļu jautājumā, uzdodot valdībai divu nedēļu laikā, līdz 30.septembrim sagatavot skaidru rīcības plānu. Pasacījis savu sakāmo, Vējonis devās uz Nacionālās drošības padomes sēdi, bet viņa komanda atgriezās pie ikdienas darbiem, saviem papīru kalniem. Mājās visi tika ap septiņiem vakarā. Kikusts saka – tas nav nekas neparasts, iziet no darba piecos izdodas reti.

Labrīt, prezidenta kungs!

Spraigas ir arī citas dienas, darbs ir saplānots mēnešiem uz priekšu, pieskaņojoties prezidenta grafikam. Ja nepietiek laika pusdienām, burkšķošais vēders jāapklusina ar atvilknē paslēptu mušļa sauju. Nedēļas nogalēs viedtālruni atslēgt nevar – ja nu zvana?! «Ja arī neviens nepiezvana, tad sapnī reizes trīs redzi, ka piezvana,» dzīves ritmu apraksta Kikusts.

Nekāda «tutošana» kancelejā nenotiek, saka Kikusts. Arī cilvēki, kuri ar Vējoni strādājuši kopā gadiem, sapulcēs viņu uzrunā ar «Prezidenta kungs». Tā ir vienošanās, ko paredz cieņpilna attieksme pret prezidenta institūciju. Kikusts pieļauj, ka sarunās aci pret aci kāds no senajiem prezidenta kolēģiem viņu uzrunā vārdā, bet, tiklīdz satiekas vismaz trīs cilvēki, sarunai ir cits tonis.

Prezidents ar padomnieku komandu ir kā labi pamanāms kuģis lielajā valsts vadības flotē, kur Vējonis ir kapteinis, bet viņa padomdevēji – loči, kas palīdz liellaivu virzīt uz priekšu. Ne visus deviņus «ločus» prezidents pieņēma vienā dienā. Kad bijušais aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis 8.jūlijā stājās prezidenta amatā, viņa komandas sastāvs vēl nebija publiski zināms.

Pirmais uz mediju skatuves iznāca līdzšinējais Valsts prezidenta kancelejas vadītājs Bimbirulis, kuru jaunais prezidents aicināja arī turpmāk pildīt pienākumus, bet par viņa vietnieci kļuva ilggadēja Vējoņa biroja vadītāja Egita Kazeka.

Veidojot komandu, Vējonis bija aktīvs, nereti pats uzrunāja pretendentus, stāsta Kikusts, kuram prezidents darba piedāvājumu izteica telefoniski. No Andra Bērziņa kancelejas komandas prezidents paturējis tikai divus cilvēkus – Bimbiruli un Karīnu Rāviņu-Vimbu, bet lielākā daļa padomnieku ar jauno prezidentu strādājuši kopā arī iepriekšējos amatos.

Bimbiruļa vietniece Kazeka ar Vējoni vienā komandā darbojas gandrīz 20 gadus. Jaunajā amatā viņa atbild par darbību valsts reģionālās politikas jomā, reģionālo vizīšu koordinēšanu, kā arī pārzina konsultatīvo un pētniecisko komisiju darbību. Bimbiruļa prombūtnes laikā Kazeka pildīs viņa pienākumus.

Kādreizējā Latvijas vēstniece Zviedrijā, Vējoņa ārlietu padomniece Manika stāsta, ka viņai vislabāk patīk strādāt agrās rīta stundās, kad parasti rodas labākās idejas. Viņa sagatavo tikšanās ar ārvalstu amatpersonām, informē prezidentu par aktuālajiem ārpolitikas jautājumiem.

Ne mazāk svarīgus pienākumus pilda juridisko padomnieku tandēms, bijusī Saeimas Juridiskā biroja juridiskā padomniece Jaunzeme un konstitucionālo tiesību eksperts Pleps. Jaunzeme atbild par likumdošanas jomu un juridiskajiem jautājumiem, Pleps – par konstitucionālo tiesību sfēru. Abi strādā ciešā sazobē un uzskata, ka ir sekmīgs tandēms, katram ir savas priekšrocības – Plepam pieredze zinātniskajā darbā un tieslietu jomā, Jaunzemei savukārt valsts pārvaldē un darbā ar pašvaldībām.

Komandā ir vēl viens bijušais diplomāts – Andis Jēkabsons, kura darba pieredze bijusi saistīta gan ar privāto biznesu, gan ar Vējoņa konsultēšanu Aizsardzības ministrijā. Viņš pārrauga jautājumus, kas saistīti ar ekonomikas sfēru. Palīdzīgu roku Vējonim sniedz arī bijušais Satversmes aizsardzības biroja vadītājs Jānis Kažociņš, kurš ir prezidenta ārštata padomnieks sabiedrības integrācijas jautājumos. Kažociņa pārraudzībā būs Mazākumtautību padome un citi jautājumi, kas saistīti ar sabiedrības integrāciju. «Sniegšu prezidentam arī padomu par citiem jautājumiem, kuros noderīga 30 gadu pieredze Lielbritānijas bruņotajos spēkos un 10 gadu pieredze SAB,» lakonisks ir Kažociņš.

Sabiedrisko projektu vadības padomniece Karīna Rāviņa-Vimba gandrīz desmit gadus strādā prezidenta kancelejā, sāka Vairas Vīķes-Freibergas prezidentūras laikā. Kā pati uzsver, šī darba pieredze bijusi neatsverama. Kad amatā stājās Vējoņa priekštecis Andris Bērziņš, Rāviņa-Vimba bija viņa sekretāre, tad ieņēma sabiedrisko projektu vadības padomnieka vietu. Viņas pienākumos ietilpst reģionālo vizīšu, sabiedrisko, kultūras un patronāžas pasākumu organizēšana. Stāstot par savu darbu, viņa kā svarīgāko akcentē Valsts prezidenta dalību pasākumos, kas saistīti ar patriotisma stiprināšanu, veselīga dzīvesveida popularizēšanu. Kā redzams pirmajos prezidenta darba mēnešos, viņš labprāt piedalās gan velobraucienos, gan pie Brīvības pieminekļa uzspēlē basketbolu. Pašlaik padomnieces galva aizņemta arī ar Latvijas valsts simtgades programmu. Rāviņas-Vimbas pārraudzībā ir arī prezidenta kundzes Ivetas Vējones dalība dažādos pasākumos.

Pēdējais prezidenta komandai pievienojās Kikusts, kurš daudzus gadus nostrādājis žurnālistikā. Viņš komandā ir viens no redzamākajiem, jo koordinē prezidenta intervijas, ir klāt brīžos, kad prezidents tiekas ar amatpersonām, publiskajos pasākumos.

Melngalvju nama zālē, tērpušies uzvalkos un lietišķos kostīmos, prezidenta komandas cilvēki neatstāj sausiņu iespaidu. Katram ir savas intereses un aizraušanās. Kas šiem deviņiem cilvēkiem ir kopīgs? Kikusts saka – prezidents, kurš visiem izrādījis lielu uzticību, uzaicinot strādāt savā komandā.

Aleksandrs Bimbirulis (50)

Valsts prezidenta kancelejas vadītājs

Biznesa augstkolā Turība ieguvis juridisko izglītību, profesionālā maģistra grāds tiesību zinātnēs.

27 gadus ilgajā darba pieredzē bijušas trīs darbavietas. Pieci gadi aizvadīti Cēsu rajona prokuratūrā, 18 gadi – dažādos amatos SEB bankā. Prezidenta kanceleju sāka vadīt Andra Bērziņa pilnvaru laikā pērn novembrī.

Valodas prasmes – latviešu, krievu un angļu.

Vaļasprieki – velo, medības, darbs dārzā.

Egita Kazeka (44)

Valsts prezidenta kancelejas vadītāja vietniece

Ieguvusi bakalaura grādu ekonomikā.

Kopā ar Vējoni strādā kopš 1995.gada, sākotnēji ieņemot Madonas reģionālā vides aizsardzības komitejas kadastru daļas vecākās speciālistes amatu, bijusi arī tagadējā veselības ministra Gunta Belēviča palīdze.

Valodas prasmes – latviešu, angļu, krievu.

Vaļasprieki – ūdensslēpošana, kalnu slēpošana, grāmatas.

Maija Manika (46)

Valsts prezidenta ārlietu padomniece

LU ieguvusi tautsaimniecības plānošanas specialitātes izglītību, vēlāk izglītojusies ārzemēs.

1989.gadā ekonomistes karjeru sākusi starptautiskās tirdzniecības asociācijā Interlatvija, vēlāk ieņēmusi dažādus amatus Ārlietu ministrijā, bijusi vēstniece Zviedrijā un Maķedonijā.

Valodas prasmes – latviešu, angļu, krievu, franču un zviedru.

Vaļasprieki – ceļošana un mūzika.

Karīna Rāviņa-Vimba (34)

Valsts prezidenta sabiedrisko projektu vadības padomniece

LU ieguvusi sociālo zinātņu bakalaura grādu politikas zinātnē un maģistra grādu Eiropas studijās.

Pirmā darbavieta – Latvijas Unibankas Jelgavas filiāle, kur strādājusi par klientu apkalpošanas speciālisti, vēlāk strādājusi VID, bet kopš 2002.gada ieņem amatu Valsts prezidenta kancelejā.

Valodas prasmes – latviešu, angļu, krievu un dāņu.

Vaļasprieki – dārzkopība, 100 pašas stādītās rozes, skriešana, grāmatas, kulinārija.

Gusts Kikusts (36)

Valsts prezidenta preses padomnieks

LU ieguvis maģistra grādu komunikācijas zinātnē.

Žurnālista karjeru sācis Radio Rīgai, strādājis LNT, TV5 un LTV. Pēdējos 12 gadus – Latvijas radio.

Valodas prasmes – latviešu, angļu un krievu.

Vaļasprieki – patīk dziedāt korī, niekoties ar fotoaparātu un kino.

Kristīne Jaunzeme (32)

Valsts prezidenta likumdošanas un juridiskā padomniece

Studējusi Latvijas Policijas akadēmijas publisko tiesību nodaļā, LU ieguvusi maģistra grādu tiesību zinātnēs, studējusi ASV Sirakūzu Universitātē.

Bijusi juriste Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijā, stādājusi Latvijas Pašvaldību savienībā un Saeimas Juridiskajā birojā.

Valodas prasmes – latviešu, angļu, vācu, krievu, franču.

Vaļasprieki – kalnu slēpošana, velobraukšana, visos gadalaikos perkusijas un draugi.

Andis Jēkabsons (35)

Ekonomikas padomnieks

LU Vēstures un filozofijas fakultātē iegūts maģistra grāds, turpat studējis doktorantūrā.

2004.gadā sācis karjeru Ārlietu ministrijā, Latvijas ģenerālkonsulātā Sanktpēterburgā. Vēlāk bijis biedrības Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācija attīstības vadītājs un preses sekretārs, kustības Nepērc svešu preses sekretārs, līdz 2014.gadā kļuva par aizsardzības ministra Vējoņa padomnieku.

Valodu prasmes – latviešu, angļu, vācu un franču.

Vaļasprieki – šahs, grāmatas, medības.

Jānis Pleps (33)

Konstitucionālo tiesību padomnieks

LU iegūts tiesību doktora grāds tiesību teorijā un vēsturē.

2004.gadā Administratīvajā apgabaltiesā bija tiesneša palīgs, pāris gadus nedēļas žurnāla Jurista Vārds tieslietu redaktors, bijis arī Satversmes tiesas tiesnešu palīgs, lektors biznesa augstskolā Turība, ir LU Juridiskās fakultātes tiesību teorijas un vēstures katedras vadītājs, strādājis Saeimas juridiskajā birojā.

Valodu prasmes – latviešu, angļu, krievu un lietuviešu.

Vaļasprieki – Satversmes lasīšana, domāšana un rakstīšana.

Jānis Kažociņš (64)

Ārštata padomnieks sabiedrības integrācijas jautājumos

Studējis Notingemas Universitātes Filozofijas fakultātē.

Bijušais britu armijas ģenerālis, bijis Latvijas NBS štāba priekšnieka vietnieks, vadījis SAB.

Valodas prasmes – latviešu, angļu, franču, vācu un krievu.

Apbalvojumi – Lielbritānijas impērijas ordeņa 4.šķira, Lielbritānijas karalienes atzinības par vērtīgu dienestu, Viestura ordeņa 1.šķira, Atzinības krusta 1.šķira, Triju Zvaigžņu ordenis 2.šķira, Terra Mariana krusta 3.šķira.

Vaļasprieks – garšīgs ēdiens.

No grāvjiem līdz Japānai

Posted on septembris 23, 2015 by Ieva Alberte - Veiksme

Lolita un Pēteris Tutāni pin grozus Ērenpreisa riteņiem un gandrīz visiem lielveikaliem, bet lielākais eksporta tirgus ir Japāna

Nevis sentimentāli sapņot par aizgājušiem laikiem un klūgu nākotni, bet amatniecību pārvērst biznesā. To par uzņēmuma Pinumu pasaule unikālu sasniegumu uzskata dizainere Jasmīna Grase, kura beigusi Eindhovenas Dizaina akadēmiju Nīderlandē un strādā Berlīnē. Viņas ideju – veidot mēbeles no metāla un klūgām – izprata un īstenoja tieši Tutānu uzņēmums. Jasmīnas darbi no sērijas Meet The Wicker jeb Satiec pinēju tagad nopērkami vācu interjera portālā. Latvijā tie saņēmuši Dizaina gada balvu kā labākais produktu dizains un pabijuši dizaina izstādē Japānā.

Tāda mēroga dizains top lielā namā Pārdaugavā. Vienā tā sānā ir Tutānu privātmāja, otrā – darbnīca. Ir pusdienlaiks, un Lolita uzaicina mani pie galda. Dārzeņu sautējums un kūkas, māju sajūta un siena smarža – klūgas te laikam jūt katrā telpā?! Par šādu komentāru Pēteris nosmej: «Pirmais groziņš mums piedzima guļamistabā.» Lolita atceras, ka pirms 20 gadiem vīrs sēdējis gultā un pinis mazu kurvīti. Amatu bija iemācījies no tēva. «Strādāju katlumājā Lielvārdē un pa nakti varēju klūgas izsautēt, mizot, pīt. Mani iecēla par vadītāju, tas īsti nepatika,» Pēteris atceras, kāpēc piekritis pārcelties uz sievas mājām galvaspilsētā. Sāka strādāt Rīgas ūdenī, tomēr pīšana sirdij bija tuvāka. Uzpina pa grozam, ko dāvināt draugiem svētkos. Vienam, otram. Izpelnījās uzslavas. Sāka nākt pasūtījumi. «Vajadzēja vairāk un vairāk. Zvanīja sveši cilvēki un prasīja: vai jums kaut kas ir – šodien jāiet uz dzimšanas dienu, vajag dāvanu,» Lolita atceras.

Pēteris viens vairs netika galā, tāpēc vajadzēja sadarboties ar vietējiem meistariem. Uzņēmumu Pinumu pasaule reģistrēja 1999.gadā un pieņēma pirmo darbinieku Pāvelu, kurš joprojām ir Pētera labā roka.

Lai amatu noslīpētu, Pēteris gāja kursos pie pinēja Jāņa Kupča, savukārt Lolita savu ekonomistes augstāko izglītību papildināja ar uzņēmējdarbības kursiem. «Es pīt nemāku, bet vadu uzņēmumu,» viņa smejas.

Lasīja grāvjos

Sākumā pašiem savu klūgu nebija. Brauca lasīdami pa grāvjiem. «Lolita pabaroja Anniņu ar krūti un grieza tālāk,» atceras Pēteris. Tagad Annai ir 20 gadu, nedaudz vecāki ir abi dēli – Mārtiņš un Augusts. Visi bērni iemācīti pīt, taču to dara tikai tad, kad ļoti vajag naudu. Tutāni saprot, ka grozi bērnus varētu nesaistīt, jo tie zibinājušies gar acīm visu bērnību. «Braucām uz tirgiem ar savu Opel Ascona, bērni aizmugurē bija tā iekrāmēti grozos, ka pat galvas neredzēja,» saka Pēteris.

Tagad Tutāniem vairs nav jālīkņājas pa grāvmalām. Ir pašiem sava kārklu plantācija Milzkalnē, Tukuma pusē. Pēteris stāsta, ka pīšanai derīgi ir kārkli aptuveni trešajā gadā pēc iestādīšanas. Klūgas iegūst rudenī, kad lapas sāk krist, kārklu pīckas nogriež, ja vēl palikusi kāda lapa – norauj. Sašķiro pa garumiem, tad liek prāvā, kantainā katlā novārīt. Pēc tam nomizo, žāvē, atkal sašķiro. Pirms pīšanas klūgas mitrina, citādi tās nelocīsies un lūzīs. «Kad man kāds saka, ka grozi dārgi, lai atbrauc un paskatās, cik ilgs ceļš ir līdz gatavam darbam,» saka Lolita. Viens vidējs grozs sēnēs iešanai maksā 22-25 eiro.

Krīzē glāba poļi

«Mēs mākam nopelnīt tikai ar groziem,» saka Lolita. Ar pasūtījumiem, ar braukšanu uz gadatirgiem. Šovasar pa tiem braukājis dēls Augusts, un veicies labi. «Ja tirgojamies paši, iet vēl labāk. Ar katru klientu parunājam. Arī pie pasūtījumiem tad tiekam. Svešu pārdevēju ar mūsu groziem sūtīt nav jēgas, to esam pārbaudījuši,» stāsta Lolita.

Gada laikā Tutāni aizbrauc uz aptuveni desmit tirgiem. Lielākoties vasarā un rudenī. Ik gadu tirgojas Brīvdabas muzeja gadatirgū, Zāļu tirgū un Miķeļdienas gadatirgū Vecrīgā. Dodas arī uz pilsētu svētkiem, piemēram, Ventspili, Talsiem un Kuldīgu. «Lielu gabalu nav vērts braukt. Labāk tuvāk un uz lielākiem svētkiem.» Uz Latgali dodas vismaz reizi gadā noteikti – uz Aglonu, Svētās Jaunavas Marijas Debesbraukšanas svētkos.

Krīzē Tutāni varēja stāvēt tirgū kaut abi, bet pircēju trūka. Uzradās konkurenti ar preci no Polijas, uz pusi zemāku cenu. Nostājās blakus. «Sapratu – nupat ir cauri. Noslaucīs mūs no zemes virsas,» atceras Lolita. Tutāni devās pieredzes apmaiņā un sadarbības partneru meklējumos uz Poliju un Ķīnu. Iepirka grozus Polijā un tirgoja, neslēpjot, ka tie nav latviešu roku darbi. «Ja gribējām izdzīvot, nekas cits neatlika. Tas gan bija ļoti īss brīdis, poļu preci tagad netirgojam jau gadiem,» saka Lolita. Kvalitāte krietni atšķīrusies no izstādēs redzētās. Vajadzējis pielabot. Tāpat bijis ar Ķīnas preci. «Krīzei bija arī savi plusi: uz Ķīnu aizbraucām, daudz redzējām un uzzinājām. Sapratām, ka pīts grozs ir nepieciešams vienmēr,» – tā Lolita.

Tagad ekonomika lēnām atkopjas. «Var pārdot arī mākslu,» smejas Lolita. Uzņēmums gan joprojām kā starpnieks pārdod poļu preci tālāk, piemēram, uz Japānu – Tutānu darināto pinumu lielāko noņēmēju. Kopumā eksports veido vienu trešdaļu no kopējās Pinumu pasaules tirdzniecības. Pērn uzņēmuma apgrozījums bija gandrīz 180 tūkstoši eiro, peļņa – 52 tūkstoši.

Sadarbība ar japāņiem izveidojās 2003.gadā. Japāniete Tomoko Ivasaki, kurai tuvs viss latviskais, iegājusi veikalā Grīvas mēbeles un vaicājusi par pinējiem. Aizsūtīta pie Tutāniem. Viņa ieradusies un pastāstījusi, ka plāno atvērt Tokijā veikalu, kurā būs daudz preču no Latvijas. Tas tāpēc, ka studiju apmaiņas programmā Londonā dzīvojusi ģimenē, kur kādas britu dāmas vīrs bijis latvietis. Tad arī pirmoreiz ieraudzījusi vilnas zeķes, pītus grozus. Sākusi interesēties, kur tā Latvija ir. Tagad viņas veikalā pat grīdas dēļi ir no Latvijas.

Ik mēnesi uz Japānu grozi ceļo sapakoti kartona kastēs. Japāņi iecienījuši «zaļos» pinumus, kas top no nemizotām klūgām. Grozi nav tikai dekors, jo japāņi ar tiem arī ikdienā ejot iepirkties. Vilkme uz dabisko esot tik liela, ka japāņi kā tūristi brauc ar 25.autobusu līdz Tutāniem un piesakās uz meistarklasi pīt grozu vai paplāti, ko var paņemt līdzi. «Ļoti forša tauta. Sakrīt arī viņu gaume un izpratne par skaisto,» saka Lolita un rāda ceļvedi, kurā japāņi iekļāvuši vairākas amatnieku darbnīcas Baltijā.

Lido un veikalos

Pītie briedīši uz Krasta Lido atvēršanu – tas bija Pinumu pasaules darbs. Vecrīgas ielās joprojām redzamas viņu pītās karietes jeb pārdošanas galdi, kuros salikti dzintari un adījumi. Taču visredzamākie ir lieli grozi smilšu pulksteņa formā, kas novietoti lielveikalu gaiteņos – tajos saber konfektes, akcijas preces. Tādi ir Maxima, Elvi, Rimi Latvijā un Igaunijā, Top, Iki. Daudz darba ir konditorejām, kuras pieprasa paplātes kafejnīcām, piemēram, Sala, Fazer maiznīca, Hanzas maiznīca, Lāči. Sadarbība bijusi arī ar restorānu Vincents un alus darītavu Valmiermuiža. «Mēs ņemam gan mazus, gan sarežģītus pasūtījumus, jo neesam tik bagāti, lai atteiktos,» saka Lolita. Intervijas dienā Pāvels un Pēteris devušies uz Vecrīgu restaurēt kādu pītu, lielu sofu. Šķitis, ka būs divu stundu darbs, bet, kad pieķērušies, – sešas. No jūras niedrēm pītais atpūtas krēsls papildināts ar klūgām. Turēšoties. Lolita smejas: «Mums reizēm prasa, lai nopinam kaut ko «uz ātro», kur puķes salikt uz pasākumu, un viss. Nemākam mēs tā nopīt. Mums viss turas.»

Nupat Tutāni atgriezušies no Pasaules pinēju festivāla Polijā. «Pin visur pasaulē, bet ļoti maz. Un pārsvarā no nemizotajām kārkla klūgām,» stāsta Lolita. Kā iespējamos eksporta tirgus novērtējuši Vāciju, Franciju un Dāniju. Lai izveidotos sadarbība, jāpiedalās izstādēs. Piemēram, izstādē Parīzē Tutāni tikuši pie klienta Japanā, jo iepazinušies ar japāni, kurš strādā Vācijā.

Patlaban Pinumu pasaulē strādā pieci cilvēki. Vairāki darbojas mājās kā individuālā darba veicēji. Šis ir pateicīgs darbs cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Pinējus atrast grūti, jo darbs prasa pacietību, rūpību. «Jaunie pie tāda darba nevēlas sēdēt un iet mājās tumšām rokām, jo, piemēram, nemizotās klūgas smērē. Trūkst arī pacietības. Sāk sāpēt mugura, spranda.»

Lolita domā, ka Pinumu pasaules veiksme un atšķirība ir tā, ka spēj uzpīt gan dārzam, gan mājai, gan arī briedi. «Parasti jau visiem vajag ātri, un to arī mēs varam,» saka Lolita. Pāvels piebilst: «Un ātri vajag parasti tad, kad mums ar Pēteri cope sākas.» Abi reizi nedēļā brauc makšķerēt. «Ja neieplānos, paies gads, un neatradīs brīvdienas,» sapratusi Lolita.