Žurnāla rubrika: Cilvēki

Padauzīties ar stikla dildo

Posted on oktobris 21, 2015 by - Veiksme

Drīz vien kādā privātmājā Marokā mirdzēs Glass Muse radītās stikla instalācijas. Tas tāpēc, ka Andrejs Vīks un Artis Nīmanis lūkojas uz tāliem eksporta tirgiem  – Meksiku, Saūda Arābiju, Ķīnu

Piecus gadus dizainers Artis gribēja radīt trauku, kas izskatās kā iemērkts metālā. Eksperimentēt viņam palīdzēja augsto tehnoloģiju uzņēmums Sidrabe un Cietvielu fizikas institūts. Pirmā an&angel kristāla bļoda ar tērauda pārklājumu tapa 2010.gadā, tai sekoja stikla un kristāla trauku kolekcija. Lai arī bija pēckrīzes laiks, tie kļuva pieprasīti. 

Trauki sāka dzīvot savu dzīvi uzņēmumā Angel Glass Design. Bet Artim vajadzēja jaunus izaicinājumus. Iespēju īstenot citas idejas. Tieši tāpēc pirms trim gadiem tapa uzņēmuma Pomzero stikla zīmoli NĪMANIS, Glass Muse. Tas notika tā: kāds draugs Arti iepazīstināja ar Andreju – uzņēmēju, kurš darbojās finanšu jomā, iepriekš vienpadsmit gadu bija nostrādājis Latvijas Bankā. «Dizaineri rada lietas ar pievienoto vērtību, bet jābūt cilvēkam no biznesa vides, kurš spēj mākslu uztvert kā pārdodamu preci,» saka Andrejs.

Viņš bija gatavs riskēt, ticot, ka radošus eksperimentus novērtēs ne tikai Latvijā. Piesaistīja investīcijas un sagādāja labu tehnisko bāzi, lai Artis varētu darboties. Un tas attaisnojās – patlaban Glass Muse rada dažādas stikla lietas: rotas, vitrāžas, mākslas instalācijas, rotaļlietas pieaugušajiem, reprezentācijas dāvanas, apgaismes ķermeņus.

Falli uz Šveici

Glass Muse darbnīca Pārdaugavā ir klusa. Artis skaidro, ka darbošanās ar stiklu parasti notiek Panevēžā Lietuvā, kur uzņēmums īrē krāsnis. Tur Artis ar vietējiem meistariem pūš stiklu un vāra stikla granulas 1200 grādos, pārvēršot tās šķidrā stiklā. Granulas lietuvieši iepērkot Vācijā. «Granulu sastāvs ir labs, jo stikls ir dzidrs, tīrs un caurspīdīgs. Nav piejaukumu, kas piešķir stiklam toni. Piemēram, loga stiklam tas ir zaļgans,» stāsta Artis.

Mājup no Panevēžas Artis dodas ar stikla sagatavēm, ko Rīgā turpina apstrādāt viņa kolēģi. Artis pieceļas no darbagalda un atver blakusesošās durvis – aiz tām nelielā telpā kolēģis ar speciālu slīpmašīnu pulē stikla rotaļļietas pieaugušajiem, vienkāršāk sakot – stikla fallus. Tie domāti mīlas rotaļām un labi izskatās, arī vienkārši guļot uz naktsskapīša. Tikpat labi var kalpot arī kā aukstie ieroči, jo viegli tie nav.

«Ideja radās, skatoties uz durvju rokturi,» atceras Artis. Bet kā izdomājāt izmēru?  «Pēc sajūtām,» dizainers lietišķi nosaka, un Andrejs piebilst, ka briti prasa lielākus, ķīnieši – mazākus.

Glass Muse falliem ir 13 versijas. Lielākoties tie ir melni vai caurspīdīgi, ar smalku stikla rakstu pa vidu. Glaunākie – ar zelta «mugurkaulu». Andrejs stāsta, ka lielākie eksporta tirgi ir Šveice un Itālija. Arī latvieši pērk. Viens tāds prieks Latvijā maksā ap 150 eiro. Eksportējot prece sadārdzinās.

Nav gan tā, ka tikai ar stikla dildo varētu uzturēt uzņēmumu. Lielākie skaitļi kontā iebirst no
pasūtījumiem. Piemēram, patlaban kādai privātmājai Ķīpsalā radītas lielas vitrāžas. Nevis krāsainas, kā ierasts redzēt baznīcās, bet no vienkrāsaina stikla un metāla. Daļa no tām iestrādātas jumtā, un caur tām krīt gaisma dzīvojamajā telpā.

Pie pasūtījumiem Andrejs pieskaita arī reprezentācijas dāvanu gatavošanu, piemēram – apbalvojumu statuetes. Lielākoties uzņēmumiem. Glass Muse klienti ir Rīgas tirdzniecības osta, Latvijas Valsts ceļi. Patlaban Artis zīmē prototipu kāda uzņēmuma gada balvai, kur stiklu kombinēs ar ogļūdeņradi. Tieši tagad ir pats aktīvākais laiks šādiem darbiem, taču ap Ziemassvētkiem Glass Muse saņem visvairāk zvanu un jautājumu, vai varētu ko tādu ātri uztaisīt. Nevar, jo viss ir roku darbs un katrs pasūtījums ir individuāls, kur kvalitāte ir tikpat svarīga kā dizains.

Kataras šeiha mājai

Glass Muse mērķis ir parādīt, cik stikls var būt dažāds. «No stikla ir ne tikai glāzes un logi. Stikls ir pieejams un ilgmūžīgs materiāls – trausls, bet izturīgs,» saka Artis un stāsta par savu un kolēģa Gata Vasiļjeva izgudrojumu – stikla velosipēdu. Tas būvēts pēc klasiska holandiešu riteņa parauga kā gruntīgs pilsētas braucamais. Materiāli ir metāls un līmēts stikls – loksnes klātas cita virs citas, līme žāvēta ar ultravioletajiem stariem. Artis pats ar to braucis un apgalvo, ka ripo labi. Velosipēds gan netiks ražots komerciālos nolūkos, to nevarēs redzēt veikalu plauktos. Tas ir dizaina un spēju pierādījums, stereotipu laušana par stikla funkcionalitāti. Ar stiklu var braukt! «Tas ir apliecinājums, ka māksla ir ne tikai vizuāli baudāma, bet arī lietojama,» komentē Andrejs. Stikla velosipēds ir viens. Patlaban devies ceļā uz prezentāciju Ķīnā.

Stikla instalācijas un skulptūras ir vēl viens Glass Muse darbības virziens. Artis pašķir savu katalogu un rāda stikla mākslas objektus, kas pārklāti ar nerūsējošo tēraudu. Viens no tiem – Sākums – ir multimediāls darbs, kas atstaro dažādu krāsu raidītus gaismas kūļus. Trīs mākslas darbus nupat savai privātmājai Marokā pasūtījis kāds Kataras šeihs. Kur un kā šeihs tos pamanīja, nav izskaitļojams. «Mēs cītīgi braukājam uz nozares izstādēm, piedalāmies dažādos pasākumos. Jebkura tāda kustība maksā naudu,» saka Andrejs. Apzināti tiekot mērķēts uz tāliem tirgiem:  Meksiku, Maroku, Saūda Arābiju, kur Latvija var startēt kā Eiropas valsts, nevis kā daļa no Austrumeiropas.

Meksikas tirgus ir Glass Muse šābrīža aktualitāte. Sadarbība sākās pavasarī pēc Arta Nīmaņa skulptūru un instalāciju izstādes A Latvian Voice in Glass, kas notika vienā no prestižākajām Mehiko mākslas izstādīšanas vietām – Franz Mayer muzejā Meksikas galvaspilsētā. Izstādi apmeklēja ap 40 000 interesentu. «Mēs rezervējam šo un šo arī, un vēl šo,» Artis atceras turīgo meksikāņu reakciju. Bijuši gatavi pirkt visu, taču 2016.gada pavasarī Artim būs personālizstāde Latvijā, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā Rīgā, tāpēc viņi nolēma visus mākslas darbus neatstāt Meksikā. Puse ir izstādīti kādā Mehiko māk-slas galerijā.

Artis un Andrejs šogad Meksikā pabijuši divas reizes, jo meksikāņiem ir svarīgi iepazīties personīgi. Draudzēties. Februārī Glass Muse piedalīsies modernās mākslas mesē Mehiko. «Ja uz kādu tirgu durvis veras bez lielas pretestības, braucam un iepazīstam,» saka Andrejs.

Ceļš līdz personālizstādei Meksikā sākās tepat Rīgā. Arta radinieks iepazīstināja ar saviem draugiem – Latvijas vēstnieku ASV un viņa kundzi. Ieraudzījuši Arta skulptūras, viņi teikuši, ka jāveido izstāde. Tā atklāta 2014.gada rudenī Latvijas vēstniecībā Vašingtonā, un klāt bijusi premjerministre Laimdota Straujuma. Pēc tam nāca piedāvājums izstādi aizvest uz Mehiko kā publiskās diplomātijas un kultūras programmas pasākumu saistībā ar Latvijas prezidentūru Eiropas Savienības Padomē. Tur tad arī meksikāņi salipuši ap Arta darbiem.

Nesaista ekseļi

Trijos gados uzņēmumā Pomzero investēti ap 200 000 eiro. Finansējumu veido radošā inkubatora HUB Riga atbalsts, kas nodrošināja LIAA pārraudzībā esošos Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzekļus – aptuveni 80 000 eiro. Pārējā summa ir uzņēmuma īpašnieka ieguldījums.

Pērn Pomzero apgrozījis 248 tūkstošus eiro un nopelnījis 28 tūkstošus. «Plānot gada apgrozījumu nav reāli. Mums nekad nav bijis biznesa plāna, jo apjomi un pieprasījums ir neprognozējami. Mēs pārdodam sajūtas,» saka Andrejs. Māksla un konta stāvoklis esot nemitīgi jābalansē. Paraugoties atpakaļ, Andrejs saprot, kur varēja ieekonomēt. Ko varēja darīt citādi. «Bet tās nav kļūdas, tā ir pieredze. Nav jau grāmatu, kurās palasīt, kā labāk pārdot stikla skulptūras. Ir tikai pašiem savas zināšanas un intuīcija. Daudz ko var saprast darot,» saka Andrejs.

Brīžiem viņam šķiet, ka Glass Muse ir par daudz darbības virzienu. «Varbūt jānostabilizējas un jāsāk pelnīt. Uz viena placdarma esam, varbūt jāasina trepes un jākāpj augstāk,» viņš prāto. Jebkura jauna virziena īstenošana bargi maksā. «Tāda dauzīšanās ar idejām ir dārga. Viena ripiņa slīpmašīnai maksā ap piecsimt eiro,» stāsta Artis. Kā nekā Pomzero nav tikai plikas idejas, jo jāīrē arī biroja telpas, jāmaksā algas darbiniekiem. Ikdienas darbnīcā strādā četri darbinieki. Retumis kolektīvs izaug līdz sešiem.

Andrejs novērojis: ja uzņēmējdarbībā iestājas labsajūta, var sekot pagrimums.  Pagaidām labsajūta viņu nav nogurdinājusi. «Man patīk bizness, kurā ir nevis ekseļa tabulas, bet izaicinājumi. Tiem obligāti nav jābūt naudiskiem, jo izaicinājums nozīmē būt neordināram, nevis izkonkurēt ar jaunu piena paku.»  Tieši tāpēc topošajiem uzņēmējiem Andrejs iesaka īstenot sapņus. Nešaubīties. Jo vairāk šaubīsies, jo lielāka garantija, ka nekas nesanāks.

Arī Artis rutīnu nepazīst. Ar stiklu viņš strādā piecpadsmit gadus, taču tas joprojām nebeidz viņu pārsteigt. «Ar stiklu var spēlēties bezgalīgi. Kad sāk šķist, ka vienu jomu sāc izprast, visu zini, pienāk cits projekts – un izrādās, ka neko nezini.» 

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Iespēja darīt to, kas patīk, un dodot gūt

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Neieklausīšanās savā intuīcijā

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Uzdrīkstēties sākt. Ticēt sev un nebaidīties kļūdīties, jo, tikai darot, klūpot un ceļoties, var nonākt virsotnē, kā arī veiksmīgi no tās atgriezties, lai sāktu citu piedzīvojumu.

Vita Začesta, izveidojusi latviešu biedrību Itālijā

Posted on oktobris 13, 2015 by - 1 no 2 miljoniem

 

Starptautiskajā izstādē EXPO 2015 Latvija tomēr nepiedalījās, toties aptuveni 50 Milānā dzīvojošie latvieši, kas bija sapulcējušies, lai palīdzētu Latvijas stendā, nav norimuši joprojām. «Pirmo reizi radās sajūta, ka latvieši ir tepat līdzās,» atceras Vita Začesta, kura pirms pieciem gadiem devās līdzi vīram itālim vispirms uz Itāliju, vēlāk uz Lugāno ezera krastu Šveicē. Biomedicīnas inženierim tur vienkāršāk atrast darbu, tā ģimene vienojās.

Vitas vecākajai meitai ir jau 14 gadu, bet jaunākajiem bērniem – trīs un pieci. Viņa jau sen meklēja iespēju, kā bērnos stiprināt latvietību, taču Itālijā neatrada nevienu latviešu biedrību. EXPO plānošanas sanāksmē satiktie cilvēki Vitu iedvesmoja, un viņa ķērās pie darba pati – šā gada janvārī aicināja bērnus uz pirmo skolas nodarbību un pēc pamatīgas rosības un negulētām naktīm martā nodibināja biedrību. Itālijas un itāļu Šveices latviešu biedrība ALISI oficiāli tika atklāta jūnijā. Vitas nākotnes plānos ir kora organizēšana.

Vienu vai divas reizes mēnesī notiekošos pasākumus apmeklē ap 20 bērnu. Viņi mācās latviešu valodu, ģeogrāfiju un vēsturi, vecākie septembrī sarīkoja Raiņa dzejas dienas, bet jaunākie priecājas par multenītēm ar Aspazijas dzeju un apgūst dziesmiņu Alfabēts, ar ko sāk un beidz katru nodarbību. Daudzi bērni latviešu valodu bieži nedzird, tāpēc ir pārsteigti, uzzinot, ka tā runā ne tikai mamma un vecmāmiņa. 

Biedrību atbalsta Latvijas vēstniecība Itālijā – uzdāvinājusi tāfeli, videoprojektoru. Latviešu valodas aģentūra nosūtījusi darba lapas un mācību diskus, tomēr lielāko daļu finansējuma skoliņas uzturēšanai ziedo paši biedri.

Parasti bērnu mammas ir latvietes, bet tēti – itāļi, kas arī tiek iesaistīti pasākumos. Jāņos vīri lēkuši pār ugunskuru, fotografējušies ar vainagiem galvā, Vitas dzīvesbiedrs spēlējis ģitāru, citi dziedājuši. «Arī Itālijā tiek svinēti svētki, bet nav tik daudz izdarību riņķī apkārt. Olu krāsošanas un ripināšanas vietā bērniem ir šokolādes olas, Ziemassvētku ķekatu, rotaļu un pantiņu vietā ir dāvanas un pusdienas,» stāsta Vita.

Biedrības pasākumi lauž stereotipus, kas bieži vien itāļiem radušies par Latviju, piemēram, ka tā ir neveiksmīga Austrumeiropas valsts, kur dzīvo apšaubāmas uzvedības blondīnes.

Ja kāds Latvijā atļaujas pateikt, ka Vita ir nodevēja, jo pametusi dzimteni, viņa neiekarst, jo zina – Latvijas tēla spodrināšanai darījusi krietni vairāk nekā cilvēks, kas mētājas ar vārdiem.

Ik mēnesi uz nedēļu Vita atgriežas Latvijā, strādā Rīgas Dzemdību namā par ginekoloģi: «Sasmeļos sauli un braucu atpakaļ.» Iesmejos un pārvaicāju – vai tad dienvidos saules nav vairāk? Viņa pasmaida: «Tiešā nozīmē – jā. Bet šeit ir zemes spēks.»

Gastronomiski modra

Posted on oktobris 13, 2015 by - Personība

No ēdienu blogeres kļuvusi par profesionālu nozares konsultanti, Krista Baumane tika uzaicināta filmēties raidījumā Ēdiena daba, kas šonedēļ nonāk pie skatītājiem. Tur ne tikai redzēja, kā tiek panākta bioloģisko produktu kvalitāte Latvijas saimniecībās, bet arī, piemēram, iemācījās iemidzināt vistu

Kristas Baumanes dārzā Pārdaugavā no krūma vēl ēdamas vēlās avenes, zaļo salvija un pētersīļi, kuru lapas viņa griežot pat sniegā. Saimniece līdzās moderna projekta mājai stāda arī zemenes, lai četrgadīgā meita Elza redz, kā ogām jānogatavojas – nevis veikalā, bet dobē. Katru gadu cenšas izaudzēt kaut ko interesantu: šogad tie bijuši artišoki, dzeltenās bietes un lillā burkāni, kuru sēklas iedevusi krimuldiete Ilze Lipska, kas pašlaik cenšas tikt pie bioloģiskās zemnieces statusa. «Nē, tie nav mākslīgi krāsoti!» Krista komentē. «Vai zināji, ka burkāni kādreiz dabā nebija oranži, bet lillā un dzelteni? Nīderlandiešu selekcionāri tos selekcionēja ar beta karotīnu, lai «uzdzītu» īpašu uzturvērtību.»

Daudz gatavojot ēst, viņa arvien vairāk saprotot: tas, cik garšīgs sanāk ēdiens, nav pat īsti atkarīgs no receptes, bet no sastāvdaļu kvalitātes. «Tagad ne tik daudz meklēju jaunas receptes, bet gan visforšākās sastāvdaļas par labu cenu,» stāsta ēdienu blogere.

Lai arī, atverot blogu Krista.lv, kādam tā varbūt neliksies, ceļam līdz maltītei, viņasprāt, ir jābūt samērā vienkāršam. Tāpēc arī savu ēdiena konsultāciju uzņēmumu Krista nosaukusi Frozen Grapes – saldētas vīnogas. «Tā ir īsākā recepte, ko zinu. Jā, tā ir recepte!» iesmejas un iet pie ledusskapja. «Tu paņem vīnogas un ieliec saldētavā,» nograbina plastmasas kastīti. «Sasalstot tās ir kā mazi cukura gabaliņi, mēs graužam tās vakaros, skatoties seriālus. Tā patiesībā ir Džeimija Olivera ideja, kādā no savām grāmatām viņš šādas sasaldētas vīnogas ieteica pasniegt ar grapu un tumšo šokolādi.»

Šovasar liktenis pašai Kristai piedāvāja iejusties tādā televīzijas pavāra ādā, kāds ir Olivers. Kopā ar Latvijā pazīstamo Ingmāru Ladigu raidījumā Ēdiena daba, kas svētdienu rītos būs redzams TV3, viņa viesojās 10 Latvijas bioloģiskajās saimniecībās un pārstrādes uzņēmumos, ar ko tās sadarbojas. Bet filmēšanu noslēdza ar trīs dienu ēst gatavošanas maratonu Ladiga virtuvē restorānā Ostas skati.

Jāņogu auseklīši

Studējusi politikas zinātni un uzņēmējdarbību, strādājusi Ārlietu ministrijā un Valsts Cilvēktiesību birojā, līdzdibinājusi sabiedriskās politikas centru Providus, izveidojusi portālu Politika.lv, Krista arvien bijusi sabiedriski aktīva sieviete ar plašām interesēm. Par viņas privāto hobiju – ēst gatavošanu – zināja draugi. Viņi bija ne tikai atmiņā paliekošu vakariņu dalībnieki, bet 2003.gadā uz Ziemassvētkiem dāvanā pat saņēma 40 eksemplāru tirāžā pašpublicētu pavārgrāmatu ar Kristas populārākajam receptēm, ko bija bieži prasījuši. 

«Cilvēkus ar ēdienu var reāli iepriecināt, tas nav kaut kas, ar ko tikai piebāzt kuņģi, tas ir kas interesants, rada sociālu «līmi»,» – tas viņai bijis skaidrs jau kopš pusaudzes gadiem. Uzklausot pieaugušo komplimentus par torti, kurā ir gan biskvīta, gan smilšu mīklas kārtas, bet virsa dekorēta ar tolaik aktuālajiem sarkanbaltsarkanajiem auseklīšiem no dažādu krāsu jāņogām, bijis liels gandarījums un prieks.

«Ir jomas, kurās man vecāki ir devuši daudz brīvības, un ēdienu gatavošana ir viena no tām. Mamma ļāva pirkt tik daudz sviesta, cukura un miltu, cik gribēju, un tad es tos pēc Ņinas Masiļūnes grāmatas stiķēju kopā dažādos formātos, cepu kūkas uz svinībām, cilvēkiem ļoti garšoja. Man patika tas radošums – savienojot vienādas sastāvdaļas atšķirīgos veidos, sanāk pilnīgi cits rezultāts.» Vasaras Krista pavadīja laukos, Kandavā pie vecvecākiem. Un arī vecmamma, kas cepa lielās lauku tortes, viņu iesaistīja procesā. «Kandavā bija pienotava, tur bija ļoti labs sviests, atceros, man tas bija jākuļ ar karoti, kamēr cukurs vairs nečirkst. Tā sviesta smarža bija dievīga! Kopš to bērnībā saostījos, man tā patīk…! Vienmēr, kad attaisu sviesta paciņu vaļā, es ostu,» Krista sauc sev piemītošajā tiešumā.

Nākamie ēdienu impulsi radušies caur ceļošanu. Uzturoties ārzemēs darba un mācību dēļ un arī ar ģimeni, viņa vienmēr centusies nobaudīt vietējo ēdienu – gan restorānos, gan mājās. «Tas nāca kā pārsteigums: cik ēdiens var būt dažāds! Kā pēkšņi garšo liellopa gaļa, ja to gatavo ar kanēli! Ēdiena pasaule ir bezgalīga. Es atkal sāku par to interesēties, sāku taisīt, un, jā, man sanāca! Ēst gatavošana ir viena no dabiskākajām cilvēka nodarbēm.»

Krista nav pārstājusi gatavot arī brīžos, kad bijusi ļoti aizņemta darbā. Tieši tad vēl vairāk izkopusi spēju sameistarot kaut ko ātru un garšīgu no svaigiem produktiem.

«Atceros, sen lasīju interviju ar kādu baņķieri, kurš lepni paziņoja, ka pat espreso tasīti neprot pagatavot, jo viņam ir cilvēks, kas to dara. Man tajā brīdī kļuva ļoti žēl viņa – iedomājies, cik viņš ir atkarīgs… O.K., viņš ir nopelnījis daudz naudas, bet nemāk sevi pabarot! Ko viņš darīs, ja nonāks krīzē, un ko viņš savam bērnam iemācīs?» Krista runā kategoriski.

Viņas vīrs, bijušais diplomāts, tagad uzņēmējs Romāns Baumanis arī labprāt gatavo. Attīstoties internetam, licies tikai loģiski, ka Kristas reiz no datora izdrukāto pavārgrāmatu turpina ēdienu blogs, tāda kā virtuālā pavārgrāmata, kur pašiem ieskatīties, saņemt draugu komentārus un padomus. Blogu Krista sāka veidot gadu pirms meitas dzimšanas. Elzai paaugoties, tajā vietu atrada bērniem piemērotas receptes.

Ko ēdīs ministri?

Krista neblogo katru dienu un pat ne katru nedēļu – starplaikā internetā sevi pieteikuši arī citi daudz aktīvāki ēdienu entuziasti. Taču viņas vietnes stabilais apmeklējums liecina, ka gandrīz 100 tur atrodamo recepšu ar lakoniskajiem, precīzajiem skaidrojumiem cilvēki izmanto tāpat kā Baumaņu ģimene – kā virtuālu pavārgrāmatu, atgriežoties atkal un atkal.

Kopā ar citiem ietekmīgākajiem Latvijas ēdienu blogeriem viņa vairākkārt aicināta uz prestižiem gastronomiskiem pasākumiem. Nesen, piemēram, pabijusi ASV vēstniecības organizētā braucienā uz dzērveņu audzēšanas saimniecību Latvijā, kur ieguldītas amerikāņu investīcijas. «Tā ir public diplomacy – pilsoniskā diplomātija, starpvalstu attiecības notiek caur ēdiena iepazīšanu. Ēdienu blogeri «kustina naudu», ietekmē cilvēku lēmumus,» secina Krista. «Ēdiens ir arī politisks jautājums. Tur apgrozās liela nauda, ir subsīdijas, skolu, bērnudārzu, slimnīcu ēdiens tiek regulāri apspriests.»

Viņa blogā atturoties aktīvi reklamēt kādu lietu vai produktu. Ja cilvēki prasa, kur kaut ko pirkt, tad gan pasakot. Bieži jūt – internetam ir acis un ausis. «Ir bijis tā, ka pati aizbraucu uz veikalu pēc sevis ieteiktajām mafinu formiņām, un to pēkšņi vairs nav, jo ir izpirktas. No rīta iečivinu tviterī: «Cik forši, braucu uz Kalnciema ielas tirdziņu pēc creme fraiche» – ļoti biezs, fantastisks produkts, ko Latvijā īsti nepazīst, to taisa vienīgi siernīca Soira. Aizbraucu, un tā  vairs nav!»

Arī tas, ka Kristai šobrīd ir savs uzņēmums, noticis, pateicoties blogam. «Esmu izdomājusi sev jaunu darbu!» viņa iesaucas. Uz vizītkartēm, kad tās būs nodrukātas, rakstīšot «labas garšas konsultante». Pienākumi uzradušies paši. Viņa aizklātā balsošanā ir izvēlējusies Latvijas restorānu TOP 50, restorānam Terra palīdzējusi izstrādāt jaunu ēdienkarti ar sava bloga receptēm, kopā ar Ārlietu ministrijas protokola speciālistiem vērtējusi ēdiena kvalitāti Eiropas Savienības ministru pusdienām Latvijas prezidentūras konkursā, kur pieteicās tikai pieredzējuši restorāni.

Šogad vairākkārt uzstājusies arī reģionālo tūrisma asociāciju, viesu māju restorānu īpašnieku un vadītāju pasākumos – stāstījusi par dažādām viesmīlības biznesa niansēm. Pirms tam tviterī veikusi klientu aptauju. «Interesanti, viņi teica, ka ir visādu veidu pārcenšanos – ar dekorācijām un smalkiem ēdieniem, liekot nepietiekamu uzsvaru uz vietējo produkciju. Visi cenšas pasniegt Cēzara salātus, picas un lazanjas, aizmirst to, ka vietējās receptes, vietējais jērs un maize, kaimiņa sietais siers ir feinas lietas. Tieši to rīdzinieki, kas brauc uz laukiem, labprāt gribētu redzēt!»

Šie pienākumi arvien stratēģiski domājošajai Kristai atnesuši gandarījuma sajūtu, ka viņas darbs ir jēgpilns – tāpat, kā tas bija agrāk, strādājot cilvēktiesību, ārlietu vai politiskās analīzes jomā. «Es tiešām gribu, lai Latvijā cilvēki labāk ēstu un ilgāk dzīvotu. Es viņiem varu palīdzēt, parādot, kur atrodas labākais ēdiens un kā pašam uztaisīt vienkāršu un garšīgu maltīti.»

Bioloģiskā vasara

«Palēkdamās piekritu,» Krista iesmejas, atcerēdamās, kā reaģējusi uz uzaicinājumu veidot raidījumu Ēdiena daba. Viņa jau iepriekš aiz tīri cilvēcīgas ziņkārības pati bija braukusi pie tirdziņos satiktajiem zemniekiem, interesējusies arī par bioloģisko lauksaimniecību, bet te bija piedāvājums uzkavēties vairākās no trīsarpus tūkstošiem Latvijas bioloģisko saimniecību ilgāku laiku, par šo pieredzi pastāstīt arī citiem.

«Man ir bijusi bioloģiskā vasara. Lielu daļu, sākot no jūlija vidus, pavadīju kūtīs un vagās. Kopā ar Ingmāru Ladigu, vienu no labākajiem Latvijas pavāriem, braucām uz vairāk nekā 10 saimniecībām visās Latvijas malās.»

«Bioloģiskā saimniecība ir ļoti konkrēts termins. Tā ir saimniekošanas metode, kurai jāatbilst ļoti stingriem kritērijiem. Jāiziet sertifikācijas process, nedrīkst izmantot nekādu ķīmiju, viss jāaudzē ar dabīgām metodēm, un dzīvniekiem jādod dabīga barība. Tad zemnieki mums skaidroja, ko tas īsti nozīmē,» stāsta Krista. Piemēram, no zemniekiem Itālijā uzzinājuši, ka satrupējušos kokos veidojas micēlijs, kurš absorbē amonjaku, kas ir vistu mēslos – šādus kokus jauc kopā ar sakaltušam nezālēm, taisa bioloģiskos pakaišus vistu ziemas rezidencēm. «Zemnieki nedomā tikai par sevi. Viens no viņu argumentiem – tas ir labi videi. Latvija ir maza, zaļa un skaista. Ja mēs to vēlamies saglabāt, ir jāsaimnieko videi draudzīgi. Viņi stāsta, ka nevēlas strādāt ar ķīmiju. Vēlas saglabāt zemi saviem bērniem nākotnē, paši dzīvot tīrā vidē.»

Pēc garajām filmēšanas dienām, kurās mirdzumu acīs palīdzēja uzturēt patiesā interese par raidījuma tēmu un adrenalīns, pēc vientuļajām blogošanas stundām strādājot 12 cilvēku komandā, Krista ir ieguvusi daudz specifisku zināšanu. «Teiksim, kas ir augu seka. Kas ir labākais nektāraugs. Un kā var aizmidzināt vistu, lai viņu kaut kur pārnestu. Jā, vistu saimniecībā līdz tam jokojot nonācām – ja tu vistu paņem rokās, paliec viņai galvu zem spārniņa un tad ļoti lēnām viņu pāris reizes apgriez kā karuselī, vista aizmieg. Tu noliec uz zemes, palaid rokas vaļā – viņa guļ.»

Šī raidījuma varoņi ir bioloģiskie zemnieki, Krista ar Ingmāru tikai uzdod jautājumus, cenšoties izvilkt viņu gudrības, nevis spīdēt ar savām. «Personiskie stāsti, kāpēc viņi ir izvēlējušies saimniekot bioloģiski, ir interesanti un brīžiem ļoti aizkustinoši. Viens no viņiem stāstīja, kā padomju laikos ir strādājis par traktoristu un kā bija jāmiglo lauki ar pesticīdiem. Viņš ir atskatījies, kā pēc viņa miglošanas uz lauka paliek beigtas vardes un kurmji, un sapratis – vairs nevēlas indēt,» piemēru min Krista. «Tajā pašā laikā tas nav tikai altruisms, visiem šiem saimniekiem tas ir bizness. Viņi saņem subsīdijas, produkciju pārdod, tādā veidā pelna iztiku. Viņi ir ļoti dažādi – gan jaunas ģimenes, kas no Rīgas pārcēlušās uz laukiem, gan cilvēki gados, gan vairākas paaudzes saimnieko kopā.» Krista ienākusi viņu mājās, iepazinusies ar bērniem, piena saimniecībā Geidas Džūkstes pagastā pie Tukuma pat kļuvusi par krustmāti telītei, kurai pati arī izdomājusi vārdu – Cecīlija.

Ēdiena pasaule tiešām ir bezgalīga! Gatavojot zemnieku ražojumus kopā ar Ingmāru Ladigu, kas blogeri savā virtuvē uzņēmis kā līdzvērtīgu kolēģi, Krista vēl joprojām varējusi samācīties dažādus knifus, ko nav zinājusi. «Piemēram, kā sākumā uzkarsēt pannas un katlus bez taukvielām, tad mest iekšā un ātri apraut sīpolus, lauru lapu vai garšvielas, pirms pielej ūdeni vai ko citu. Līdz šim zupai garšsaknes nedaudz apsautēju sviestā, bet Ingmārs tās cep sausas. Un tas nemaz nepiešķir rūgtumu, pannas kvalitāte tur pat nespēlē tik lielu lomu.»

Jau pirms tam būdama izvēlīga pret ēdienu, viņa tagad par to, ko ceļ galdā, domāšot vēl nopietnāk.

«Nav pietiekami ilgs laiks pagājis, lai pesticīdu un herbicīdu ietekmi uz cilvēku veselību izmērītu ļoti precīzi. Tā ir sarežģīta tēma, kur nav vienkāršu atbilžu. Ir dažādi varianti, cilvēkiem ir dažāda rocība, un dažkārt nav izvēles iespēju, bet skaidrs, ka dzīvesveids ietekmē veselību. Tu ēd 3-5 reizes dienā, tā ir viena no svarīgākajām lietām dzīvē. Esmu priecīga par to, ko esmu uzzinājusi.»

Īstā kaislība

Posted on oktobris 13, 2015 by - Slavenība

Andrejs Žagars šonedēļ kā režisors debitē Dailes teātrī. Neko tik mazu viņš uz skatuves līdz šim nav uzvedis. Kas vēl noticis šo divu gadu laikā, kopš viņš vairs nevada operu?

Cik labi! Tā pie sevis nodomāju, ieraugot Andreja Žagara sagurušo seju. Ir vakars, un viņš pēc mēģinājuma nemaz nelīdzinās tam pašapzinīgajam cilvēkam, kādu bija pierasts redzēt TV ekrānā. Tātad nepietiks spēka intervijā spēlēt aktiera lomu, režisora lomu.

Bijušais Latvijas Nacionālās operas direktors, ar kuru nepagarināja līgumu pēc piedalīšanās konkursā uz direktora vietu, vaļsirdīgi stāsta – operas pietrūkst, bet viņš apzinās, ka Baltais nams nav privātmāja.

16.oktobrī Dailes teātra Mazajā zālē pirmizrādi piedzīvo viņa iestudētā izrāde Ziloņa dziesma ar Gintu Grāveli, Esmeraldu Ermali un Juri Kalniņu. Režisors to sauc par mikrodramaturģiju un iepazīšanos ar dramatiskā teātra formu, jo nākamā gada martā teātra Lielajā zālē paredzēta viņa iestudētā Antona Čehova luga Trīs māsas. Nākamgad paies 20 gadu, kopš aktieris Andrejs Žagars no Dailes aizgāja strādāt uz operu. Decembrī viņš Maskavā uzvedīs Masnē operu Manona Lesko. Mazas lietas un notikumi nav Žagara gaumē.

Kāpēc Dailes teātris? Jums bija piedāvājums strādāt arī Jaunajā Rīgas teātrī.
Jā, Alvis [Hermanis] mani aicināja. Tas bija pagodinājums, jo esmu sekojis Alvja izrādēm gan Latvijā, gan ārzēmēs un ilgi domāju, ko varētu iestudēt. Tobrīd man bija iesākti vairāki darbi ārzemēs, gribējās tos pabeigt. Tad iesaistījos politikā (Žagars pievienojās Einara Repšes vadītajai partijai Latvijas attīstībai un 2014.gadā kandidēja Eiropas Parlamenta vēlēšanās – red.), un Alvja attieksme bija: vai nu, vai nu.

Arī Nacionālais teātris taču aicināja.
Jā. Ierosināju uzvest laikmetīgu britu komponista Ades operu Powder Her Face. Librets balstīts uz patiesu stāstu par aristokrāti nimfomāni Anglijā, kura dzīvoja 90.gados. Ideju neizdevās īstenot finanšu dēļ.

Kāpēc jūs pēc atlaišanas no operas direktora amata izvēlējāties darboties politikā?
Iesaistījos brīdī, kad šķita – man sarūk visas saites ar Latviju. Kā viesrežisors uzvedu Salomi Honkongā, Tanheizeru Maskavā un Bratislavā. Rīgā ierados kā ciemiņš. Jutos kā pazudis. Biju radis 17 gadus ietekmēt procesus, gribējās kaut ko darīt. Nāca piedāvājums iesaistīties. Biju ilgstoši strādājis kultūras jomā, un kāpēc gan lai nākamais līmenis nebūtu politika – varētu motivēt politiķus meklēt naudu, piemēram, koncertzālei Rīgā.

Partija Latvijas attīstībai bija jauns politisks spēks. Pēc enerģētikas un pārliecības šķita piemērots. Daudzi cilvēki politikā iesaistījās pirmoreiz: jaunas, spēcīgas juristes, ar savu entuziasmu un intelektuālo kapacitāti aizrāva Juris Pūce.

No politiskā spēka palicis vājums.
Tā mēdz būt, ka politiski spēki zaudē ietekmi.

Bijāt bēdīgs, ka netikāt Eiroparlamentā?
Kā jebkurš zaudējums, tas bija sitiens. Biju pārliecināts, ka to darbu es varētu veikt ne sliktāk kā citi. Zinu, ka varu iedarboties. Pārliecināt par to, kam pats ticu. Esmu aktīvs cilvēks, un iespējas pārbaudīt savas komunikācijas spējas mani nebaidīja.

Kas ar jums noticis šajos divos gados, kopš neesat operā?
Iestudēju vairākas izrādes ārzemēs, turpinu strādāt par kursa vadītāju Krievijas Teātra mākslas institūtā Maskavā. Kursā ir pieci jaunie režisori un 12 muzikālā teātra aktieri. Ir pasniedzēju komanda, kas īsteno manu redzējumu. Tā ir iespēja komunicēt ar augstas raudzes pasniedzējiem.

Pēc trim gadiem man būs profesora statuss. Dīvaini, bet mana pieredze nav vajadzīga nevienā Latvijas augstskolā.

Kā tādi divdesmitgadīgi mākslinieki Krievijā redz pasauli?
Viņi ir diezgan pašpietiekami. Ar pašapziņu, plašu skatu. Komunicē angliski.

Vai viņi vēlas runāt par Krimu, Borisu Ņemcovu?
Ar dažiem, kuriem ir vēlēšanās, diskutējam par tādām tēmām. Man nav pieņemama Putina politika, un arī vairāki man zināmi mākslinieki Krievijā nav atbalstījuši Krimas aneksiju.

Festivālā Zelta maska muzikālo teātru jomā biju žūrijas priekšsēdētājs un pusotra mēneša laikā noskatījos 45 izrādes. Žūrijā bija diriģenti, mākslas zinātnieki, profesori. Visi ar lielu intelektuālo kapacitāti, bet brīvdomātāji. Man prieks ar viņiem parunāt.

Ar [bijušo balerīnu] Ilzi Liepu vadīju TV raidījumu ciklu Lielais balets, ko uzņēma studijā Mosfiļm: ar 14 kamerām, darbs ar starptautisku žūriju, lieliska pieredze.

Nekas mazs jums nepatīk.
(Smejas.) Tagad smalki jāveido mazs darbiņš Dailes Mazajā zālē. Neko tik mazu neesmu taisījis. Mikrodramaturģija.

Kāpēc izvēlējāties tik mazu formu?
Džilindžers piedāvāja pavasarī darbu uz lielās skatuves. Izvēlējos Čehova Trīs māsas. Lai saprastu, ko nozīmē uzvest dramatiskā teātra izrādi, nolēmu izmēģināt spēkus Mazajā zālē nelielā formātā.

Kāda ir atšķirība starp operas un teātra izrādes mēģinājumu procesu?
Operas režijā darbu iestudē sešās nedēļās: četras nedēļas mēģinājumi ar klavierēm, divas nedēļas ar orķestri. Tālāko darba tempu lielā mērā nosaka mūzika un diriģents.

Teātrī mēģinājumu process ilgst astoņas nedēļas. Izrādes koncepciju rada un nosaka režisors. Tēlu veido pats aktieris, nekas priekšā nav jārāda, jo atšķirībā no solistiem viņi visu studiju laiku ir mācījušies aktiermeistarību.

Mazās zāles izrādēs man allaž ir līdzpārdzīvojums – atšķirībā no operas, kurā, sēžot tālu no skatuves, nevar redzēt mākslinieka seju.
Teātra un operas izrādēs ir atšķirīgi izteik-smes līdzekļi un spēles veids. Laba operas mākslinieka emocijas var nolasīt arī no ķermeņa valodas. Var redzēt, vai solists iestājas lomā uz brīdi, kad viņam ir jādzied, vai arī spēlē visu laiku. Labs solists izdzīvo savu tēlu visas operas garumā, zina arī partnera tekstu un līdzpārdzīvo. Tās mazās vibrācijas nevar iemācīt.

Nupat pēc Ziloņa dziesmas mēģinājuma jūs atvainojāties Esmeraldai Ermalei. Par ko?
Mēs izlīdzinājām mazu saķeršanos. Aktieri ir ļoti jūtīgi. Un ir visneaizsargātākie: no viņiem paģēr gan režisors, gan darba autors. Pēc lugas izlasīšanas aktieris saprot, kas viņam jāspēlē, cik tālu jāplosa sevi emocionāli. Ir svarīgi teikt aktierim labos vārdus publiski, bet kritiku – individuāli.

Kas jūs uzrunāja Ziloņa dziesmā?
Kanādas režisora Šarla Binamē (Charles Binamé) filma Elephant Song uz mani iedarbojās ļoti spēcīgi. Filma veidota pēc tāda paša nosaukuma lugas. Dialogi uzrakstīti tik meistarīgi! Īsas frāzītes, bez liekvārdības. Stāsta iznākums ir tik pārsteidzošs un arī saprotams, ka sāku domāt par iemesliem, kas noveduši galveno varoni pie tā, ko viņš dara. Galvenajam varonim ir 25 gadi, un desmit no tiem viņš pavadījis psihiatriskajā slimnīcā. Iemesls meklējams vecāku nevērīgajā attieksmē, savstarpējās attiecībās. Tās ne tikai traumē, bet arī izšķir dēla likteni.

Lugas autoram, kanādietim Nikolā Bijonam ir 37 gadi. Kā ir uzvest dzīva autora darbu?
Lieliski! Mēs ar viņu sazināmies. Kad tulkojām lugu latviski, konsultējāmies par dažiem aspektiem. Viņš bija tik atsaucīgs, ka atsūtīja vēl trīs lugas. Teica, ka brauks uz pirmizrādi.

Aiziet no operas nebija jūsu izvēle. Kā tas ir – dzīvot bez tā visa?
Man bija liels rūgtums, ka nebija iespējas īstenot to, kas tika plānots 2014.gadam, jo manā profesionālajā dzīvē Rīga otrreiz nebūs Eiropas kultūras galvaspilsēta. Konkurss uz direktora amatu bija trijās kārtās, man bija augstākās balles, bet neuzvarēju.

Operai šogad finanšu rezultāti ir ar plusa zīmi, jūsu laikos bija mīnusos.
Es apsveicu operu ar to, ka ir 100 000 eiro peļņa. Tas ir labi. Runājot par manu laiku – situācija bija cita. [Vāgnera operu cikls] Nībelunga gredzens bija dārgs projekts. Jā, tās bija manas ambīcijas, es to nenoliedzu. Rīga muzikālajā pasaulē saistās ar Vāgneru. Viņa 200 gadu jubileja bija jāsagaida ar Nībelunga gredzenu. Pēc krīzes arī nācās apgriezt algas. Kad atnāca jaunā vadība, tika piešķirts finansējums, veikta algu paaugstināšana, budžets pieauga.

Man operā svarīgākais ir laba starptautiskā reputācija un augsts mākslinieciskās darbības rezultāts. Izrādes, kas paliek skatītāju atmiņā. Svarīgi  uzturēt augstu profesionālo līmeni, aizvest operu uz viesizrādēm un festivāliem ārzemēs un audzināt jaunas izcilības. Prieks par mūziķiem, kuri izauguši uz mūsu operas skatuves. Andrim Nelsonam 24 gadu vecumā devu iespēju kļūt par galveno diriģentu, neraugoties uz komentāriem, ka esmu neprātīgs, uzticot viņam tādus pienākumus tik agri. Tagad viņu starptautiskie mūzikas eksperti ierindo pasaules diriģentu pirmajā piecniekā. Kristīne Opolais, Maija Kovaļevska, Inga Kalna un Aleksandrs Antoņenko izauga uz mūsu operas skatuves. Elīna Garanča, Marina Rebeka un Egīls Siliņš veidoja spilgtas lomas mūsu repertuārā. Viņi visi uzstājas uz pasaules lielāko operas teātru skatuvēm. Nes Latvijas vārdu pasaulē. Operas teātra darbībā rezultātus mēra [ilgākā] laika nogrieznī.

Un naudas nogrieznī.
Starptautiskajā operas pasaulē panākumus nemēra naudas nogrieznī.

No jūsu atlaišanas man palicis prātā, cik nikns un augstprātīgs parādījāties TV ekrānos. Gatavais dēmons!
Ne jau visu laiku. Pēdējā darbdienā, 16.oktobrī, tieši pirms diviem gadiem, Panorāmā bija ironisks sižets, kur uz atvadām noņēmu plāksnīti ar savu vārdu.

Atzīstu – man pietrūkst operas. Pie darba padsmit gadu laikā pierod, bet saprotu, ka nevarēju būt tur mūžīgi. Tā nav tava privātā māja. Tas ir darbs. Vēlāk šaustīju sevi, ka neaizgāju [prom] pēc astoņiem deviņiem gadiem darba, kad bija aicinājumi strādāt Kanādā, Zviedrijā.

Vadīt kolektīvu un ietekmēt lielus procesus ir aizraujoši: viena pieeja ir tehniskajam personālam, otra jūtīgajiem māksliniekiem. Tādu pieredzi var iegūt, tikai vadot lielu kolektīvu.

Vai tagad ir darba piedāvājumi šajā jomā?
Ir aicinājums vadīt opernamu Eiropā. Neteikšu, kuru. Oktobrī jāizlemj, vai vēlos vadīt operteātri citā valstī. Kļūt par savējo tur.

Bet tagad taču esat jomā, ko saprotat, kas izdodas. Režija ir jūsu lieta.
Režija ir mans īstais aicinājums, īstā kaislība.

Šo divu gadu laikā, šķiet, esat mainījies. Tāds rāmāks kļuvis.
Mēģinu klausīties cilvēkos. Novērot. Strādājot operā, dzīvoju straujā tempā un daudz ko nepaspēju izbaudīt un aptvert. Pieļāvu kļūdas, būdams neuzmanīgs pret sevi un līdzcilvēkiem. Kļūstu prātīgāks.

Ceļot izdodas?
Pēc Honkongas Salomes vēlreiz aizbraucu uz Austrāliju. Tā bija trešā reize. Mani fascinē Austrālija. Pēdējo divu gadu laikā vairāk sanāk braukt uz Eiropu. Berlīnē, kur ir trīs operteātri, iespējams uzlādēt garīgās baterijas. Kādā no tiem vienmēr var redzēt kaut ko labu. Tie ir svētki. Rosina fantāziju, motivē dziļāk izprast mūziku, izvirza pašam lielākas prasības pret sevi.

Kuri režisori to spēj?
Kšištofs Varļikovskis. Fan-tas-tis-ki! Satriecoši! Augstāka pilotāža nekā [režisoriem] Tomasam Ostermaijeram, Mihaelam Talheimeram (Michael Thalheimer), Martinam Kušejam. Varļikovskis dzimis Polijā, kur studējis režiju, bet Francijā filozofiju. Daudz strādā Francijā, Beļģijā. Viņa izrādes ir apmēram četras stundu garas. Spēcīgas, spožas, formā stabilas. Tādas, ka nonāc teātra eiforijā. Ar viņa (A)pollonia atklāja Aviņonas festivālu. Spoži, estētiski un smalki par holokausta tēmu. Rafinēti, ar dekadenci.

Vai jums ir, ar ko pārrunāt redzēto? Labi, Hermanis, bet vai ir vēl kāds?
Ir, Jegors Jerohomovičs no Kultūras Dienas. Viņš daudz ir redzējis ārpus Latvijas.

Vai uz dzimtajām Cēsīm braucat?
Jā, uz vecvectēva mājām. Tur ar brāli mums ir tādas sarunas, kādu agrāk nav bijis. Laikam briedums. Piecdesmitgadnieki. Citādi raugies uz profesionālo dzīvi, nav lielu ambīciju sevi pierādīt.

Pirms manas ierašanās Dailē Juris bija norūpējies. Gribēja pastāstīt par Dailes principiem un tradīcijām. Nu ir rimies, jo nav pamata satraukties, ka strādāju, kā savulaik operā. Juris pajoko, ka labi, ka es nepaceļu balsi un neatdarinu aktierus mēģinājumos.

Jā, iestājies miers. Agrāk vajadzēja Čīli, Brazīliju, bet tagad patīk Mazirbē pie jūras, Raunā pie ezera. Vecvectēva mājās Cēsīs.

Nespēju jūs iedomāties kartupeļu vagā.
Ha! Brālis māk izvairīties no lauku darbiem, bet mani gan mammai izdodas piespiest. Viņai ir siltumnīca ar tomātiem, tad nu es tur darbojos.

Tas strādā!

Posted on oktobris 13, 2015 by - Veiksme

Skolas laikā pret vīrusiem cīnījies ar vecmāmiņas zāļu tējām un par paša lasītajiem ārstniecības augiem nopircis riteni, pēc 20 farmācijas nozarē pavadītiem gadiem Kaspars Ivanovs izveidojis savu uzņēmumu, kas ražo un pārdod no dabas vielām veidotus preparātus

Šis ir gadījums, kad krāšņi mākslas darbi uzņēmuma birojā nav tikai interjera elementi – Lotos Pharma īpašnieks Kaspars Ivanovs sienas bagātīgi dekorējis ar brāļa Rituma Ivanova gleznām. «Es skolā arī mācēju labi uzzīmēt, bet ne jau tā, kā brālis,» Kaspars smaidot saka. Mamma, zīmēšanas skolotāja Cēsīs, viņam jau triju gadu vecumā iemācījusi biznesā vēl noderīgāku prasmi – labi rēķināt. Tētis, rasēšanas skolotājs, iemācījis precizitāti. Taču, pirms pievērsties uzņēmējdarbībai, Kaspars ieguvis ārsta diplomu, jo visaizraujošākā no visām nozarēm šķitusi medicīna.

Transplantologa izvēle

«Bērnībā biju slimīgs. Tad vēl nezināja, kas ir vīrusi, diagnoze bija tikai «akūta respiratorā saslimšana». Aizeju uz bērnudārzu, pēc divām dienām jau temperatūra! Mani sūtīja pie vecmāmiņas. Viņa dzīvoja purva malā Limbažu rajonā Pociemā, tuvākā māja bija kilometra attālumā, līdz veikalam – trīs kilometri. Tur es pēc trijām četrām dienām kļuvu vesels,» viņš stāsta. Vecmāmiņa iemācījusi pazīt ārstniecības augus, tagad galvā ir maza enciklopēdija – kādas 100 vienības. «Kad vecmāmiņa pļāva govij zāli, viņa teica: nu, izlasi ārā tās ceļtekas! Vai raspodiņus!» Pa vasarām Kaspars sācis augus žāvēt un nodot aptiekā, tolaik to darīt mudināja arī skolās. Vēl tagad atceras, ka pirmajā gadā nodevis četrus kilogramus, pēc tam jau padsmit, bet rekords vienā sezonā bija 120 kilogramu ārstniecības augu! «Vācu visu, pat nātres. Visdārgākās bija rudzupuķu ziedlapiņas, ko lieto sirds veselībai – 25 rubļi par kilogramu. Pirmo riteni sev nopirku par ārstniecības augiem, arī otro,» viņš palepojas.

Par darbošanos farmācijas jomā skolas gados gan neesot prātojis, kur nu vēl par biznesu – tas Latvijā izveidojās tikai pēc neatkarības atjaunošanas. Medicīnas akadēmiju beidzot, sekojis visu pirmā kursa studentu romantiskajam sapnim, kļuvis par ķirurgu Stradiņa slimnīcā. Turklāt nozarē, kuras speciālistu Latvijā nav daudz, – transplantoloģijā. «Tas nav viegls darbs, tur ļoti labi dakteri strādā. Latvijā taisa līdz 100 transplantoloģijas operāciju gadā, bijām divatā ar Sergeju Truškovu – es vai viņš piedalījāmies operācijās ārstu komandā,» Kaspars piemin leģendāru kolēģi, kurš nu jau mūžībā.

«Ķirurgam jābūt ļoti izlēmīgam un zinošam – vienreiz griez un trāpi. Man šīs īpašības piemita. Ļoti cienu savus kolēģus, kuri palika medicīnā. Latvijā, slimnīcā strādājot, tu ļoti bieži tiešām pelni ļoti maz.»

Cerībā uzlabot finansiālo situāciju un iegūt jaunu pieredzi viņš aizgājis uz darba interviju farmācijas firmā Sanofi – ārzemju intervētāji meklējuši apķērīgu cilvēku ar medicīnas izglītību. Pieņemts! Kādu brīdi uz miega rēķina entuziastiski savienojis abus darbus. Vāveres riteni izbeidzis profesora Rafaila Rozentāla aizrādījums: «Tev, Kaspar, jāizvēlas.»

«Jāsaka paldies viņam: ja cilvēks nevelta visu enerģiju vienai lietai, viegli var pazust jūklī. Man patika arī tas, ko daru farmācijā, ātri dabūju paaugstinājumus,» viņš tagad pragmatiski atskatās uz notikumiem, ko sauc par intensīvas attīstības laiku savā dzīvē. «Viss ir jānopelna, jāiemācās. Lai izvirzītos, smagi jāstrādā, jo nekas nekrīt no gaisa. Bieži vien ar astoņu stundu darba laiku tu nevari sasniegt maksimālo.»

Franču uzņēmumā Sanofi, kas Latvijā asociējas ar No-spa un Magne B6 preparātiem, Ivanovs pavadīja 13 gadus, no tirdzniecības pārstāvja uzdienēdams līdz Baltijas pārstāvniecības vadītāja pozīcijai. Atceras, ka, pirmoreiz nokļūstot Sanofi rūpnīcā, prātā uz mirkli pazibējusi doma – nav neiespējami pašam pēc kaut kā tāda tiekties! «Paskatījos – viss nav zeltos un spīguļos. Labas kvalitātes angārs, bet nekas tāds, ko es nebūtu redzējis. Sapratu, ka ražošana nemaz nav tik liels klupšanas akmens.»

Kad Sanofi piedāvājis divus gadus Francijā pēcdiploma apmācībā apgūt biznesu, finanses un administrāciju, latvietis nojautis, ka tiek gatavots kādas lielākas komandas vadīšanai. Pasniedzēji bijuši no visas pasaules – Austrālijas, Amerikas, Spānijas, Portugāles, iedvesmojošas personības, ļoti interesantas lekcijas. «Taču tieši tur sapratu: īstenībā mēs paši arī Latvijā varam kaut ko izdarīt! Meklēju sasaisti ar kādu no Latvijas farmācijas uzņēmumiem, sāku sadarbību ar Silvanolu. Sākumā uztaisīju viņiem trīs produktus, lai ražo priekš manis: Venogēlu, Traumogēlu un Nazogēlu. Jā, neesmu ķīmiķis vai tehnologs, bet esmu ieviesis ļoti daudz tehnoloģiju. Man ir vienreiz jāsaprot, kā to var izdarīt, un es varu atrast cilvēkus, kas to var ieviest manā uzņēmumā – ķīmiķus, tehnologus, atrast arī aparatūru. Nav 100% pašam viss jāzina. Protams, tā atkal ir uzdrošināšanās.»

Faringo Spray tēvs

«Bija piedāvājumi braukt vadīt tūkstošiem lielas cilvēku komandas citās valstīs, bet gribēju palikt šeit. Pats varu pieņemt lēmumus, nospraust mērķus un mēģināt tos īstenot,» secina Kaspars Ivanovs. Viņš nevis turpināja piedāvāto karjeru Sanofi Krievijas vai Čehijas pārstāvniecībās, bet no 2007. līdz 2012.gadam grozīja Silvanola stūri. Sieva Sandra Ivanova līdzās a/s Olainfarm joprojām ir Silvanola akciju īpašniece.

«Kad atnācu uz Silvanolu, tur bija 8-10 produkti. Kad aizgāju – pāri 70,» Ivanovs norāda. «Paplašinājām tirgu, izdevās ieviest vairākas jaunas tehnoloģijas – kapsulu un tablešu ražošanu, jo 80% farmācijas tirgū ir cietās formas.» Viņš gan ieviesis arī šķidros preparātus, to skaitā populāro Faringo Spray no kliņģerīšu, smiltsērkšķu un bergamota eļļām. Šis produkts, tāpat kā daudzi citi, pirmkārt, testēts paša ģimenē, saucot palīgā bērnus. «Tagad esmu gājis uz priekšu, ražojam pat Faringo Chups. Bērnam čups ir saprotams un atvieglojums arī mammai, jo tableti bērns var izmest vai norīt nesūkājot,» stāsta Ivanovs. «Skatāmies, lai būtu ērtāk, vieglāk, saprotamāk. Kopā ar kādu Šveices dakteri esam izveidojuši arī elastīgās tabletes, kā gumijkončas, kas nebojā mēles un augslēju gļotādu.»

Jau trešo gadu Ivanovs vada savu uzņēmumu. Lotos Pharma nosaukumu iedvesmojušas pozitīvās atmiņas par vasaras nometnēm – LOTOS vienībām, kurās studiju gados ļoti patika piedalīties, kā arī ģimenes daiļdārza dīķī izplaucis lotoss, kas Latvijas vasarās parasti neizzied. Ivanovu dārzā esot arī prāva ārstniecības augu kolekcija.

Cilvēks, kas tirgojis sarežģītus ķīmiskus medikamentus un veicis modernas operācijas, patiešām tic efektīvās devās lietotu ārstniecības augu dziednieciskajām spējām, fitomedicīnai. «Kumelīte vai kliņģerīte, ko izmantoja arī Senajā Grieķijā un Ēģiptē, ir pārbaudīta gadu tūkstošiem. Jautājums – cik mēs labi mākam izmatot šo augu, kādu devu ieliekam produktā. Īstenībā arī ļoti daudzi ķīmiskie produkti ir cēlušies no dabas, kaut vai aspirīns,» viņš stāsta citādi domājošajiem. Ja vajadzīgs, izspēlē smago artilēriju: «Vai indes ir dabīgas vai ķīmiskas? Pamatā ir ļoti daudz dabīgas indes. Vai indes ir iedarbīgas? Jā!»

Kā akadēmiski skolotam mediķim savas tēzes viņam vienmēr bijis svarīgi pierādīt ar darbiem. «Man patīk radīt vērtīgas lietas, kas strādā. Holesterīnu samazinošus produktus, jo tur ir skaidra mēraukla – bija tāds holesterīns, tagad ir mazāks. Saaukstēšanās produktus – tos lietojot, efekts vai nu ir, vai nav.» Uzskatāms piemērs – Lietuvas tirgum latvietis mēģinājis piedāvāt Lotos Pharma ražoto Sinonorm, iesnu un klepus gadījumā ieteicamu ārstniecības augu preparātu no gaiļbiksīšu, priežu mizas, timiāna, plūškoka un apiņu ekstraktiem. Kāda kaimiņvalsts ārsta paustais – mēs neticam šādam produktam! – Ivanovu iekvēlinājis Viļņas klīnikas bērnu ausu, kakla un deguna nodaļā bez maksas atgādāt prāvu daudzumu Sinunorm, piedāvāt veikt pētījumu bērniem un pusaudžiem. «Divas grupas, 6-12 un 12-16 gadus veci, katrā pa 40 cilvēkiem, klīnikas vadītāja veica nopietnus novērojumus, rezultātus, protams, publicējām ārstu žurnālā. Visi bija pārsteigti par labajiem rezultātiem. Tas bija liels gandarījums, ka pārvari iebildumus ar sava produkta efektivitāti. Tagad mēs Lietuvā pārdodam šo produktu vairāk nekā Latvijā. Konkurentfirmas, protams, prasīja: bet kā viņi tā drīkst? Tā atkal ir uzdrošināšanās. Es ticu savam produktam, jo zinu, kas tajā ir. Man nav bail par rezultātu.»

Apvieno spēkus

Sācis ar četriem produkiem – Sinunorm, Imunosil, Hepasan un Magnemix -, ražotnē, kas atrodas Rīgas Tehniskās universitātes inkubatorā, Lotos Pharma tagad gatavo jau divus desmitus. Plašie starptautiskie sakari lieti noder izejvielu atrašanai. Piemēram, piejūras priežu mizu sausais ekstrakts, kura pretiekaisuma un pretsāpju darbība pārbaudīta pētījumos, tiek iepirkts no partnera Francijā, no Spānijas ceļo spirulīna aļģes, no Itālijas – artišoku ekstrakts.

Satelītkompānija AD Smart, ko Kaspars Ivanovs izveidojis savu preparātu reklamēšanai un realizēšanai, pārdod tos ne tikai Latvijā, bet arī Igaunijā, Lietuvā, Gruzijā, Azerbaidžānā, Ukrainā, Polijā un Somijā.

Lotos Pharma jau pagājušogad, tātad otrajā darbības gadā, apgrozījusi aptuveni 190 tūkstošus eiro, nopelnījusi 21 tūkstoti, bet AD Smart apgrozījums pārsniedzis 560 tūkstošus, bet peļņa 116 tūkstošus. «Ja farmācijas uzņēmumā nav peļņas, tas nozīmē, ka kaut ko nedari pareizi. Visos uzņēmumos, kur esmu strādājis, peļņa ir bijusi jau no pirmā gada,» Ivanovs runā racionāli.

Lielākos ieņēmumus dod eksports. «Šajā nozarē mēs nez kāpēc savējos neatbalstām,» pirmo reizi sarunas gaitā pazūd optimistiskā nots. «Visā pasaulē pašmāju farmācija nodrošina apmēram 40% no vietējā patēriņa, bet Latvijā situācija ir krasi sliktāka – tikai 5-6%. Somijā, kuras tirgū mēs tagad ejam, ir vēl trakāk – 60% patēriņa ir vietējās farmācijas ražojumi. Tev jābūt divreiz kvalitatīvākām precēm, lai tās pirktu. Un pat cena nav izšķirošā: ja prece ir tikai mazliet lētāka, tai vispār neskatās virsū.»

Vaina neesot Latvijas farmācijas kompāniju nespējā vai ierobežotajā produktu klāstā – vietējie ražotāji patiesībā varot nosegt līdz 70% vajadzību. «Mēs Latvijā nez kāpēc jūsmojam: o, ja tas ir vācu preparāts, tad baigi labais! Taču dabas medicīnā ir tieši otrādi. Ražošanā izmantojam arī ļoti daudz Latvijas ārstniecības augu. Tas, kas aug konkrētajā vietā, arī vislabāk palīdz cilvēkam, kas tur uzaudzis.»

Lai veiksmīgāk iekļūtu eksporta tirgos, Lotos Pharma, kas savā ražotnē nodarbina vairākus no Anglijas atgriezušos tautiešus, veicis vēl kādu patriotisku gājienu – apvienojis spēkus ar citu dabīgo preparātu ražotāju no Latvijas Sole Pharma, ar kuru patiesībā vietējā tirgū sīvi konkurē. Abiem uzņēmumiem ir kopējs birojs, pat izveidojuši kopīgu reklāmas bukletu. «Esam pārāk maza valsts, lai viens ar otru cīnītos,» secina Kaspars Ivanovs.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Man vienkārši patīk darboties, sapņot, izaicināt sevi uz lielākiem mērķiem, uzzināt kaut ko jaunu, radīt. Protams, ir jāmācās izskaust to, kas nedod rezultātu

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Esmu pārāk uzticējies cilvēkiem. Latvijā ir visai populāri, ka kāds kaut ko sliktu izdara aiz muguras. Katra neveiksme tomēr ir bijusi mācība, lai veidotu savu stilu, ko neviens nevar nokopēt.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Pirms sākt kaut ko savu, ir labi pastrādāt lielā organizācijā, kur ir procedūras un sistēmas, un tu vari vērot dažādas sakarības. Kad esi ieguvis pieredzi, tad jāatdalās un jāiet uz priekšu vienam.

Oļegs Krečikovs, uzcēla Domā gaili

Posted on oktobris 7, 2015 by - 1 no 2 miljoniem

 

Bija grūti, – tā par 29.septembra operāciju, apzeltītā gaiļa nogādāšanu Doma baznīcas smailē, saka alpīnists Oļegs Krečikovs. Cilvēkiem uz zemes tas bija šovs, Oļega komandai – nopietns un atbildīgs darbs. «Ierakstījām sevi vēsturē,» smaidot saka vīrietis, kuram kāpšanā ir desmit gadu pieredze.

Diena sākās agri, jau pēc sešiem no rīta komanda bija Doma baznīcas tornī. Oļegs bija to izpētījis, sazīmējis shēmas, kā pacelt gaili, izdomājis, kādus mezglus siet, kādas alpīnistu sistēmas izmantot. Bažas radīja laikapstākļi – ja uzpūstu stiprāks vējš, pasākums būtu jāatceļ. «Augšā vienmēr ir vējš, bet, ja tas pārsniedz 14 metrus sekundē, tad kravas celšana jāpārtrauc,» stāsta Oļegs. «Paldies Dievam, vējš bija piemērots, diena laba!» Kad svarīgās amatpersonas ar gaili bija nobildējušās, to iepakoja speciālā kastē, lai nule apzeltītais spīdeklis nesaskrāpētos. 

Torņa augšā bija izbūvēta speciāla platforma, līdz kurai vērtīgo kravu nogādāja ar liftu. Tālāk gailis ceļu mēroja pa alpīnistu komandas uzstādītajām iekārtām – alpīnisma vinčām, pa kurām slīdēja virves. Oļegs stāsta, ka procesā izmantotas speciālās sistēmas, fizika un cilvēka spēks. Ja visu pareizi uzstāda, tad ar plikām rokām var uzcelt pat divas tonnas smagu kravu. Gailis ar kasti svēra apmēram 150 kilogramu. Oļegs kāpa tam līdzi un sekoja, lai kaut kas nenoiet greizi. «Bija grūti, visu laiku vajadzēja pievilkties,» stāsta Oļegs, savulaik nocelt to no smailes bijis krietni vieglāk. Tā, pa bišķiņam, gailis nogādāts smailē. Alpīnists saka – augstumā nedrīkst steigties. Pavisam procesā piedalījās četri alpīnisti.

Kad pēc studijām Policijas akadēmijā Oļegs nonāca specvienībā Alfa, komandieris viņam piedāvājis apgūt augstkāpēja iemaņas. «Nebaidās tikai muļķi,» tagad smejas Oļegs, atzīstot, ka joprojām ar cieņu izturas pret alpīnismu. Ikdienā viņa darbs saistīts ar noziedznieku aizturēšanu. Pasmejas – tā dēvēto Imantas hakeri gan pats nav ķēris, to darījuši kolēģi no vienības Omega. Pirms gada nodibinājis savu firmu Alpmaster, kura augstumā dara visādus darbus – krāso, metina, nostiprina jumtus, ierīko komunikācijas, uzvelk kravas. 

Reiz kādam dzīvokļu namam veica paneļu šuvju hermetizāciju, kāds iedzīvotājs, redzot, ka no jumta karājas virves, vienu no tām pārgriezis. Oļega biedrs palicis karājamies vienā virvē! Tagad, strādājot daudzstāvu mājās, Oļegs un viņa kolēģi vienmēr nodrošinās, lai virves cilvēkiem nav aizsniedzamas. «Svarīgi, ar ko kopā strādā, šiem cilvēkiem jāvar uzticēties,» saka pieredzējušais alpīnists. Doma baznīcas gaiļa uzcelšana ir pieredze, ko komanda vienmēr atcerēsies.

Nomazgāt kājas dzemdētājai

Posted on oktobris 7, 2015 by - Dzīve

Pēc vairāku mēnešu strādāšanas par dzemdību palīdzi Indijā un Zambijā Elīna Salna apjauta, ka tikai mīlestības pilns darbs ar nabadzīgākajiem viņai sagādā patiesu gandarījumu 

Todien Elīna, iegājusi vienā no Zambijas galvaspilsētas Lusakas slimnīcas palātām, ieraudzīja stindzinošu ainu. Gultā gulēja nesen dzemdējusi sieviete, kurai līdzās bija nolikts mazs, priekšlaikus dzimis bērniņš. Miris. «Viņa gulēja nezin cik ilgi. Neviens par viņu nebija parūpējies. Es viņu nomazgāju, tad bērniņu, uzvilku viņam cepurīti, drēbītes un parādīju mammītei. Neko daudz neteicu, bet viņa bija tik pateicīga. Nākamajā dienā nejauši satiku sievieti, un viņas acīs varēja redzēt prieku par to, ka viņa mani sastapusi! Nekad to neaizmirsīšu,» atceras Elīna Salna, sieviete gariem, brūniem matiem un zilām acīm. 

Viņa to stāsta, lai palīdzētu saprast, kāpēc 31 gada vecumā nolēma pārtraukt vācu valodas skolotājas darbu Gētes institūtā un pieteikties Jaunatnes ar misiju dzemdību palīgu (birth attendant) skolā Pērtā, Austrālijā. Mācības paredz četrus mēnešus ilgu teorētisku skološanos Pērtā un septiņu mēnešu darbu Zambijā un Indijā. Strādājot šajās valstīs, Elīna juta ne tikai gandarījumu, bet arī prieku par to, cik vajadzīgs ir viņas darbs, palīdzība, iejūtība un atbalsts.

«Koledžā man ir lērums parādu, ko neesmu nokārtojusi. Gaidu nedēļu, kad nebūs neviena kontroldarba, lai varētu tikt galā ar parādiem,» mazliet aizelsusies no steigas stāsta Elīna. Piedalījusies vismaz 30 dzemdībās Zambijā un Indijā, Elīna nu ir atgriezusies Latvijā un šoruden iestājusies Rīgas 1.medicīnas koledžā, lai kļūtu par vecmāti. 

Tagad, kad ir iespējas salīdzināt mācības Rīgā un Pērtā, Elīna neslēpj – Austrālijā studijas bija jēgpilnākas: «Teorija bija praktiskāka nekā Rīgā. Šeit jāmācās katra kaula latīniskais nosaukums, bet tur mācījos tikai to skeleta kaulu nosaukumus, kas patiešām ir saistīti ar dzemdībām. Ja saproti saikni ar procesu, ir lielāka motivācija mācīties.»

Vēl viena atšķirība – Pērtas dzemdību palīgu skolu ir kristīga. Tajā māca arī to, kā medicīniskās palīdzības sniegšanu apvienot ar kalpošanu cilvēkiem un tādējādi arī Dievam. Elīna vairākas reizes, pajautājot sievietei atļauju, dzemdību laikā ir lūgusi Dievu par viņu un bērnu. «Esmu piedzīvojusi, ka dzemdībās sirds toņi bērniņam pavājinās, mēs lūdzam, un, turot rokās dopleru, dzirdu – tuk, tuk, tuk, – sirdstoņi kļūst normāli,» stāsta Elīna.

Kad beidzās mācības Pērtā, viņa kopā ar citām skolniecēm un dažām skolotājām devās trīs mēnešu praksē uz Lusakas slimnīcu. Meitenes drīz pielaida pie dzemdībām, lai viņas palēnām sāk iesaistīties: vispirms Elīna monitorēja kontrakcijas, tad viņai atļāva mērīt asinsspiedienu, un tad kādu dienu skolotāja uzlika Elīnas rokas uz dzemdētājas vēdera un vadīja tās, lai palīdzētu mazajam izkļūt no mammas vēdera. «Neatceros pirmās, tās bija nakts maiņā,» saka Elīna. 

«Taču pirmās dzemdības, ko skaidri atceros, bija īpašas: bēbītis nāca pasaulē ar sejiņu pa priekšu (šādā veidā dzimst viens no vidēji 600-800 bērniem, parasti – ar pakausi pa priekšu). Dakteris teica, ka, visticamāk, būs vajadzīgs ķeizargrieziens, bet mamma, gaidot, kad pienāks viņas rinda uz operāciju, negribēja gulēt, tādēļ mēs staigājām pa gaiteņiem. Tā arī viņa nesagaidīja ķeizargriezienu, jo bērniņš piedzima pats, ātri, viegli, bez komplikācijām. Toreiz pirmo reizi pārgriezu nabas saiti. Meitenīti mamma nosauca par Luīzi. Īsts brīnums! Esmu tikai divas reizes redzējusi dzemdības, kurās bērniņš dzimst ar sejiņu pa priekšu, un otras bija ļoti smagas.»

Latviešu priekšstati par Zambiju var būt pablāvi. Iedomājos – Elīna strādā slimnīcā, kas slejas kaut kur starp mazām būdiņām, un modernā medicīna tur ir sveša. Patiesībā Lusakā dzīvo tikpat daudz iedzīvotāju, cik pašlaik visā Latvijā, un universitātes slimnīca ir labiekārtota ārstniecības iestāde. Tomēr Elīna atzīst, ka sākumā bija šoks: «Dzemdību nodaļā visas gultas aizņemtas, uz zemes un gaiteņos matrači, uz katra no tiem sēž divas trīs sievietes, kurām drīz pasaulē nāks bērns. Vienai noiet augļūdeņi, otra tajos sēž, jo nav citas vietas. Bija gadījumi, kad turpat gaitenī uz grīdas dzemdēja. Taču, kad vēlāk nonācu Indijā un varēju salīdzināt Zambijas un Indijas pieredzi, secināju, ka Āfrikas valstī bija labāka palīdzība. Zambijā dzemdības pieņem jaukas vecmātes. Lai gan laika viņām pietrūkst, jo parasti viens mediķis ir atbildīgs vienlaikus par četrām piecām topošajām mammām, vecmātes ir iejūtīgas un atbalstošas. 

Savukārt Indijā kastu sistēma ir tik spēcīga, ka zemākās kastas sievietēm nedzirdēt labu vārdu. Tur dzemdētājām ir traki, it sevišķi gadījumos, kad vienai piedzimst nedzīvs bērniņš, un viņai atliek tikai noraudzīties uz sievieti blakus, kurai piedzimis sveiks un vesels mazulis.»

Pirms braukt mācīties uz Austrāliju, Elīna baidījās, vai nav pieņēmusi pārsteidzīgu lēmumu un ka jau pirmajās dzemdībās atzīs, ka nespēj palīdzēt. Taču tā nenotika, viņa pārliecinājās, ka dzemdniecība viņu interesē un darbs šajā jomā sagādā prieku un piepildījumu, vairāk nekā bija vācu valodas stundās. «Ja nebūtu sadūšojusies braukt, neuzzinātu, ka darbs var tik ļoti aizraut,» saka Elīna. «Man patīk palīdzēt sievietēm, it īpaši pirmsdzemdību laikā. Indijā, kur nav klāt ne vīra, ne mammas, viņas ir vienas un izmisušas. Sievietes bieži vien nesaprot, kā notiek dzemdības, jo pirms tam neviens nav atbildējis uz viņu jautājumiem. Haiderabadas slimnīcā, kur strādāju, bija viena telpa, pilna ar sievietēm neilgi pirms dzemdību sākuma, visas sēž uz zemes. Atceros ainu: viena raud, otrai nogājuši ūdeņi, trešā ir izdomājusi, ka viņai jāspiež bēbītis laukā, kaut arī pašai nav ne mazākās nojausmas, vai dzemdības sākušās. Bija bērniņi, kas turpat pirmsdzemdību telpā bez mediķu palīdzības arī piedzima. Nevarējām šo sistēmu mainīt. Taču zinu, ka palīdzība, ko sniedzām, patiešām bija vajadzīga, sievietēm tā daudz nozīmēja.»

Tieši strādājot Indijā ar nabadzīgajām sievietēm, kurām valsts finansētā slimnīcā ārsti kā sabiedrības turīgākās daļas un augstākas kastas pārstāvji palīdz negribīgi, Elīna saprata, cik viņai svarīga kalpošana. Viņa nekaunējās masēt muguru dzemdētājai, kuru ārsti uzlūkoja kā radījumu bez spējām izjust emocijas. Ar prieku mazgāja kājas sievietei, kurai citi nevēlējās pieskarties. Elīna nolēma, ka viņas īstā vieta ir šāda nabago slimnīca. 

Divas minūtes pie ārsta

«Dot sievietēm sajūtu, ka viņas ir vērtība. Tas manu darbu padarīja skaistu,» stāsta Elīna. «Kad pasaulē nāk jauna dzīvība, tas vienmēr ir brīnuma pilns notikums. Ja man ir privilēģija būt pirmajam cilvēkam, kas bērniņu sagaida, tas ir kas īpašs. Jā, no estētikas viedokļa dzemdībās nekā skaista nav, bet emocionāli tas ir brīnišķīgs notikums.»

Stāstot par to, Elīna atceras, ka nesen viena no pasniedzējām teikusi, ka katras dzemdības ir kā došanās nezināmajā – nekad nevar zināt, kā tās beigsies. Elīna ir redzējusi to, kā rodas dzīvība, un redzējusi arī, kā tā aiziet. Gan Zambijā, gan Indijā ir daudz jaundzimušo nāves gadījumu. Zambijā uz katriem 1000 jaundzimušajiem ir 66 miruši, Indijā – 49. Salīdzinājumam Eiropas Savienībā (ES) uz katriem 1000 dzīvi piedzimušajiem ir četri nāves gadījumi, Latvijā – 7,9, un tas ir viens no augstākajiem rādītājiem ES. 

Kad Elīnai pirmo reizi lūdza paņemt nomirušu bērnu un nosvērt, viņa apraudājās un sameklēja kolēģi, kas spēja to izdarīt viņas vietā. Taču ar laiku saprata, ka pie visa jāpierod, lai ari cik skarbi tas būtu. «Zambijā visus bērniņus, kuri dzemdību laikā vai pēc tām nomira, lika atsevišķā telpā. No rīta, kad gājām uz darbu, mums vienmēr bija jāiet garām šai istabai, un varēja redzēt, cik daudz ir mazo vīstokļu. Bija reizes, kad vienas nakts laikā nomira seši jaundzimušie. Indijā diemžēl nācās piedzīvot, ka dzemdībās nomirst arī mammas. Kādā nedēļā nomira četras sievietes. Tā bija smaga nedēļa,» stāsta Elīna. 

Viņa domā, ka mirstības galvenie iemesli ir sliktā grūtnieču aprūpe. Sievietes neesot pietiekami izglītotas par bīstamajām situācijām gaidību laikā. Elīna apraksta tipisku dienu Haiderabadas slimnīcas grūtnieču aprūpes nodaļā: «Sieviete, kura ierodas uz pārbaudi, ienāk milzīgā telpā, kur ir pilns ar citām sievietēm, visas stāv ar lieliem punčiem un gaida milzīgā rindā. Katrai ārsts velta divas minūtes, kuru laikā pārbauda sirdstoņus, kāju vēnas un bērna guļu. Viss! Varbūt vēl paskatās, vai nodotas vajadzīgās analīzes. Tad gan viss!»

Zambijā sievietēm milzīgās rindās jāgaida akūtais ķeizargrieziens. Visi operāciju galdi aizņemti, tāpēc jāgaida stundām. Bija gadījumi, kad bērniņš, nesagaidījis operāciju, nomirst. «Protams, tas bija pārbaudījums manai ticībai Dievam, jo arī man bija jautājums – kāpēc? Kāpēc Dievs to pieļauj?» atzīst Elīna. «Bet, pat ja ir lietas, ko nesaprotu, es izvēlos ticēt, ka Dievs ir labs. Viņš mīl katru cilvēku. To redzēju kaut vai tādās situācijās, kad sieviete zaudē bērniņu, un darbi izkārtojas tā, lai es varētu būt kopā ar viņu.»

Nepazaudēt sirds jūtīgumu

Šā gada jūlijā Elīna beidza dzemdību palīgu skolu un savu kalpošanu Zambijā un Indijā. Jau būdama Indijā, viņa bija pieņēmusi piedāvājumu mēnesi strādāt Etiopijas Gētes institūtā, mācīt vācu valodu. Pārsteidzoši, šī bija jau ceturtā reize, kad Elīna devās uz Etiopiju. Pirms septiņiem gadiem viņa bija šajā valstī kā kristīgās misijas darbiniece, nākamajā reizē brauca palīgā vācu misionāru ģimenei rūpēties par bērniem, trešajā un ceturtajā reizē mācīja vācu valodu etiopiešiem. Turklāt šovasar viņa vēl paspēja pastrādāt vienā no Etiopijas privātajām klīnikām par dzemdību palīdzi. «Tur nebija trūcīgu sieviešu, taču, ja uzskatu, ka mans mērķis ir stāstīt par Dievu, tad šāda vēsts vajadzīga ne tikai trūcīgajiem, bet arī situētajiem,» ar vieglumu balsī saka Elīna.

Ticība ir daļa viņas būtības. Elīnas mamma meitu un dēlu bērnībā veda uz Āgenskalna baptistu draudzes svētdienas skolu, pēc tam pārtrauca to darīt. 18 gadu vecumā meitene pati izlēma, ka viņas dzīvē kaut kā svarīga pietrūkst un tā ir ticība. «Sākās mans ceļojums kopā ar Dievu,» saka Elīna, centīgi pūloties atrast vārdus, ar kuriem paskaidrot, kāpēc ir kristiete. «Es ticu, ka dzīve nebeidzas ar nāvi. Esmu piedzīvojusi, ka attiecības ar Dievu dod piepildījumu un prieku, un mieru. Es negribu būt tā stiprā un varošā, kas visu zina un var. Paļaujos uz Dievu un jūtu mieru.» 

Elīnā nav ne grama alku pēc karjeras vai stabilitātes. Ģimeni gan gribētos, bet, kamēr tās nav, Elīna nesēž un negaida īsto un vienīgo. Ja nav, tad viņa izvēlas darīt to, ko, būdama ģimenes cilvēks, nevarētu atļauties – nelauzot galvu par iztikšanu, mācīties par vecmāti. «Mana lielā doma ir braukt uz tādu vietu, kur trūkst medicīniskās aprūpes,» viņa saka. «Un vēl, ja es tiešām strādāšu par vecmāti, negribu pazaudēt sirds jūtīgumu. Tā ir viena no svarīgākajām lietām, kas vecmāti padara par labu vecmāti.»

Sālīti gurķīši uz Marsa

Posted on oktobris 7, 2015 by - Personība

Astronomijas pētnieku Ilgoni Vilku nepārsteidza ziņa par to, ka uz Marsa atklāts ūdens. Tas bijis nojaušams jau pāris gadus iepriekš, taču kā «notikums tas ir gan svarīgs. Jo – kur ūdens, tur dzīvība»

Ar Latvijas Universitātes pasniedzēju un Astronomijas institūta pētnieku Ilgoni Vilku var parunāt gan par «nokritušā» meteorīta krāteri Mazsalacā, «kurš bija baigi neprofesionāli izrakts», gan par Fēliksa Baumgartnera brīvo kritienu no 39 km augstuma, kas ir «superīgs sasniegums cilvēka spēju demonstrēšanā, vēroju tiešsaistē datorā». Atbildēt gan uz piektklasnieka jautājumiem, gan smalki diskutēt par tumšo matēriju un Visumu. 

Ilgonis Vilks ir LU Zinātņu un tehnikas vēstures muzeja direktors un pērn izdotās astronomijas vārdnīcas autors, tajā iekļauti astronomijas un kosmonautikas termini sešās valodās. Vilkam zvaigžņu likumi (astro – zvaigzne; nomos – likums) pazīstami, tāpēc saruna ar viņu uz planētas Zeme ir par aktuālo planētu Marss – 28.septembrī ASV Nacionālā Aeronautikas un kosmosa pārvalde (NASA) paziņoja, ka uz Marsa atrasts ūdens.

Kā jūs uzzinājāt, ka uz Marsa atklāts ūdens? 
Es tviterī sekoju dažādiem kontiem, kas saistīti ar astronomiju. Kādā no tiem parādījās ziņa, ka NASA pēc pāris dienām paziņos kaut ko svarīgu. Tātad man bija iespēja sagatavoties, apdomāties. Man ļoti gribējās, lai NASA būtu atklājusi dzīvību, jo pētījumi ir tādā stāvoklī, ka tas nebūtu neiespējami. Kad parādījās ziņas, ka jaunumi attiecas uz instrumentu HIRISE – teleskopu, kas riņķo pavadonī ap Marsu -, kļuva skaidrs, ka būs kaut kas saistībā ar attēliem no Marsa virsmas.

Vai tiesa, ka šis nav unikāls atklājums?
Tas ir nozīmīgs, taču saprotu, kāpēc daži cilvēki vīlās NASA paziņojumā. Pirmās bildes ar tērcītēm bija jau pirms aptuveni desmit gadiem. No attēla nevarēja nojaust, kas tas ir par šķidrumu, bija vajadzīgi pierādījumi. Tagad tie ir. 

Savulaik uz Marsa taču ir atrasts arī ledus, tātad ūdens.

Kas tika atklāts? Ūdens vai sālsūdens?
Šķidrums, kas satur nevis sāli, bet sāļus – perhlorātus. Sadzīvē tos izmanto raķešu degvielā, jo savienojumā ir daudz skābekļa. Šos perhlorātus uz Marsa šķīdina ūdens, un zemā temperatūrā sālsūdens var kļūt šķidrs. Un atmosfēras spiediens uz Marsa ir zems. Procesu var salīdzināt ar sāli, ko kaisa uz ielām ziemā. Sniega putra kļūst šķidra, zemākā temperatūrā sasalst.

Jūs Panorāmā jokojāt, ka varēsim uz Marsa ēst sālītus gurķīšus.
Tie gan laikam būs pašiem jāņem līdzi, jo tik drīz neizaugs.

Kā varēja noteikt sāļu sastāvu? Nepaņēma taču gabaliņu un neaiznesa uz laboratoriju.
Aparāts, kas riņķo virs Marsa, ieguva ne tikai attēlus, bet arī spektrus – tie parāda, kā virsma atstaro dažādus gaismas viļņus, un pēc tā, kādu gaismu atstaroja perhlorāti, tika secināts, kas tie ir. Pēc spektriem daudz ko nosaka. Piemēram, to, ka kosmosā ir daudz spirta.

???
Jā. Kosmoss ir kā ķīmiskā laboratorija. No zvaigznēm nāk ultravioletais starojums. Mums, cilvēkiem, tas vajadzīgs, lai sauļotos, bet kosmosā tas dod enerģiju molekulām, kas satiekoties veido ķīmiskos savienojumus.

Spirta galaktikā ir tik daudz, ka ar to varētu piepildīt tvertni Zemes lielumā. Bet Visumā tāpēc neodīs pēc spirta, jo tas izkliedēts lielā tilpumā.

Viskija nav kosmosā?
Nē. (Smejas.) Tik tālu daba nav aizdomājusies. Viskijam molekulāri ir pārāk specifisks sastāvs.

Atpakaļ uz Marsu. Cik tas ir nozīmīgi, ka uz tā ir pāris sāļu tērcīšu?
Tas, ka par tām bija zināms jau iepriekš, notikuma nozīmīgumu nemazina. 

Tas ir viens no punktiem virknē, kurā veidojas izpratne par Marsu. Viduslaikos bija naivs priekšstats, ka visas planētas ir apdzīvotas. Tajā skaitā Saule. Krievu astronomi ap 1950.gadu uzskatīja, ka uz Marsa ir augi. Kad parādījās teleskopi un kosmiskie aparāti, viss mainījās. Pirmajās bildēs no Marsa bija redzams, ka tur nekā nav. Daudzi bija vīlušies.

Bet ir skaidrs, ka arī agrāk uz Marsa plūdis ūdens, jo aparāts Curiosity, kas braukā pa Marsu un pēta, ir konstatējis mālus un mazus, apaļus olīšus.

Kur ūdens, tur dzīvība?
Kur šķidrs ūdens, tur var būt dzīvība. Uz Zemes tā ir visur. Antarktīdā, pakūstot ledum, tur iedzīvojas mikroorganismi. Kilometra dziļumā iežos Zviedrijā tika atrasts ūdens, un tajā bija mikroorganismi.

Ja ūdens ir šķidrs, tas nozīmē, ka temperatūra ir mērena, dzīvei pieņemama. Tātad varbūt kāds tur dzīvo! Pirms četriem miljardiem gadu uz Marsa varēja būt silts un mitrs. Un ja nu tomēr mikroorganismi patvērušies pazemes baseiniņos?! Tas nav neiespējami, jo dzīvība ir spējīga pielāgoties daudz kam. Ir tādi daudzšūņi gauskāji – viņus aizveda kosmosā, viņi gandrīz vai izžuva, bet, kad atveda atpakaļ uz Zemes, dzīvoja tālāk. Un tie nav mikroorganismi, bet daudzšūņi!

Ļoti gribētos, lai manas dzīves laikā uz kādas planētas atklātu dzīvību.

Ko tas mainītu?
Izpratni par to, kā rodas dzīvība. Mēs nezinām, kā tā radusies. Populāra kļūst ideja, ka pirms četriem miljardiem gadu Saules sistēmā dzīvību atnesa: primitīvi mikroorganismi, piemēram, aļģes uz Zemes nokļuva ar meteorītiem. Uz Marsa arī tās varēja nokrist, tāpat kā uz Zemes.

Tad jau Ādama un Ievas radīšanai neticat.
Neticu gan. Pasaule nav radīta pirms 6000 gadiem, kā bija izrēķinājis kāds īru bīskaps. Šis fakts kļuva zināms pirms četrsimt gadiem, viņš teicās, ka ir izrēķinājis visu un pasaule esot radīta 4004.gada 22.oktobrī pirms mūsu ēras.

Esat Darvina teorijas atbalstītājs?
Nav viegli to pārbaudīt, jo visi evolūcijas procesi ir ļoti lēni. Nepieciešams miljoniem gadu, lai notiktu pamanāmas pārmaiņas. Piemēram, kādā Anglijas daļā bija rūpnieciskais piesārņojums un pārdesmit gadu laikā tauriņi pielāgojās apstākļiem. Viņu spārni kļuva tumšāki.

Kāpēc svarīgi saprast, no kurienes nāk dzīvība?
Tā ir dabiskā zinātkāre. Pasaules pētīšana. Cilvēka pamatvajadzības ir drošība, patvērums, ēdiens. Saprast vidi, kur dzīvo. Prognozēt laika apstākļus.

Jūs esat astronomijas vārdnīcas autors, tajā ir aptuveni 1000 debess objektu nosaukumu latviešu un angļu valodā. Tajā ir arī termini angļu, latviešu, krievu, vācu, franču, spāņu valodā. Kāda ir interese par šo nesen izdoto grāmatu?
Tie pāris simti eksemplāru kādu desmit gadu laikā aizies pie lasītāja.

Nav par lēnu?
Tā nav daiļliteratūra, bet specifiska nozares vārdnīca. Bija nepieciešamība nofiksēt terminoloģiju, un grāmata noderēs redaktoriem, pasniedzējiem. 

Vai bija grūti latviskot kādu astronomijas terminu?
Man daudz palīdzēja recenzents Andrejs Alksnis. Viņa jaunvārds ir «citplanēta» – tā ir planēta, kas riņķo ap citu zvaigzni. Ja tulkotu tieši no angļu valodas, varētu lietot terminu «eksoplanēta». Abi kopā izdomājām vārdu «ledusvulkāns». Uz planētu pavadoņiem ir vulkāni, kuri izsviež tvaikus, ledu.

Biju Tartu zinātnes centrā Ahhaa, sēdēju planetārijā un pirmajās minūtēs sapratu, ka no stāstītā nepaliks prātā nekas, jo visa bija ļoti daudz. 
Jā, astronomijā visa ir daudz. Mēs ar neapbruņotu aci redzam ap 5000 zvaigžņu: vienu pusi var redzēt šeit un otru aizbraukt uz Austrāliju apskatīt. Baldonē teleskopā var saskatīt no 10 līdz 100 miljoniem zvaigžņu. Tā ir niecīga daļiņa no visa. Simt miljardu citu galaktiku. To nevar iztēloties. Ja ilgstoši par to domā, tad šai sajūtai var pieskarties. Ir patīkami zināt, ka aiz tām, ko redzu, ir vēl.

Kosmoss ir liels un daudzveidīgs. No absolūta tukšuma līdz saspiestai vielai, kas pārvēršas melnajā caurumā. Zeme ir mērena, klusa un mierīga vietiņa.

Kosmoss ir skaļš?
Lielākoties Visums ir kluss. Lai pārvadītu skaņu, vajadzīga vide. Visums ir tukšums, skaņa planē atmosfērā. Kad zonde laidās uz Titānu, varēja dzirdēt, kā vēji pūš.

Tagad ir putnu vērotāju laiks. Daudz tādu saradies. Par astrologiem to nevar teikt.
Viss atkarīgs no tā, kā rada interesi. Ko iemāca skolā. Patlaban prasības ir mācēt parādīt trīs zvaigznājus: Lielo Lāci, Mazo Lāci un Kasiopeju. Skolā zvaigznes parādīt grūti, jo pa dienu ir gaišs. Zūd arī šādu zināšanu vajadzība, jo nav dzirdēts, ka cilvēks, kas apmaldās mežā, teiktu – ieraudzīju Polārzvaigzni un sapratu, kur ir Ziemeļi, iznācu ārā. Tagad tam kalpo GPS viedtālruņos.

Bet ko būtu svarīgi zināt?
Lielās lietas. Lai cilvēks saprot, ko nozīmē ūdens uz Marsa, un spēj pats to izvērtēt. Lai ir tādas zināšanas, ka spēj atsijāt šarlatānu teikto. Nu nenes zvaigznes laimi, un nebūs briesmīgu gravitāciju anomāliju Latvijā. 

Ir labi apzināties, ka Saule neuzsprāgs. Ka lielus meteorītus var atklāt laikus un cilvēkus evakuēt. Jā, nu tik mazus, kāds 2013.gadā nokrita Čeļabinskā, gan nevar. 

Ko sakāt par teoriju, ka tumšā matērija neeksistē, Visumu var izskaidrot arī bez tās?
Līdz šim gadam šķita, ka bez tumšās matērijas iztikt nevar. Tā ir viscaur galaktikā. Visticamāk, kā neredzami apvalki ap lielajiem objektiem – zvaigžņu sistēmām. Tumšā matērija ir aktuāla pēdējās desmitgades pētījumos un ir vienīgais veids, kā izskaidrot galaktiku kustību. Lai tas notiktu, jābūt papildu masai pa vidu. Novārtā bija palikusi izraēliešu zinātnieka Mordehaja Milgroma teorija – tur, kur ir ļoti izkliedēta matērija un mazi gravitācijas spēki, jāmaina ķermeņa kustības likumu matemātiskā forma. Līdz šim viņam neuzticējās, bet jaunākie argumenti ir tai par labu. 

Ir kāda planēta, kas jūs suģestē tā, ka gribas redzēt?
Jupitera pavadonis Eiropa. Eiropa bija viena no dāmām [sengrieķu mītos], ko Zevs aplidoja. Gluda ledus bumba. Tās dziļumā ir ūdens. Silts. Tumšs, bet silts. Tur gan kaut kas varētu peldēt! Eiropas virsma ir balta ar sarkanīgām svītriņām. Plutons arī vietām ir sarkanbrūns. Šī krāsa rodas ultravioletā starojuma iedarbībā – veidojas organiskās molekulas, kas rada krāsainu slānīti.

Man šķiet, ka kosmoss mūs, Zemes iedzīvotājus, negrib.
Tam vienalga, kā mēs te knibināmies. Kā tajā anekdotē: satiekas divas planētas, viena saka – man kaut kāda kaite piemetusies, civilizācija saucas. Otra atbild: nebēdā, man arī bija, pēc miljons gadiem pāries.

Marsa parametri

Diametrs: 6794 km jeb divreiz mazāks par Zemi.
Gravitāte: trīs reizes vājāka nekā uz Zemes. Piemēram, cilvēks varētu palēkties trīs reizes augstāk.
Atmosfēra: 95% ogļskābā gāze. Vēl arī argons, azots un tikai 0,13% skābekļa.
Vidējā temperatūra: -55C (maksimālā +30 °C, bet minimālā -143 °C).
Diennakts: 24 stundas 37 minūtes.
Gads: 687 dienas.
Rekordists: Olimpa kalna augstums ir 21 km un tā ir augstākā virsotne Saules sistēmā.


Planētu izmēri citai pret citu un izvietojums Saules sistēmā norādīts proporcionāli. Savukārt attālumi pret izmēru nav proporcionāli

Piecelties pēc kritiena

Posted on oktobris 7, 2015 by - Veiksme

Vēl mācoties Murjāņu sporta internātskolā, Raitis Freimanis kļuva par Latvijas čempionu desmitcīņā vīriem. Sportiskais rūdījums neļauj padoties arī biznesā, kaut gan pārbaudījumu nav trūcis

Uzņēmums WoodCon ir lielākais koka kopņu ražotājs Baltijā, kaut arī tajā strādā tikai deviņi darbinieki. Savus produktus uzņēmums sertificē atbilstoši Eiropas Savienības standartam, un reizi gadā ražotnes atbilstību pārbauda speciāla komisija.

Vienīgi – kas šajā gadījumā ir kopnes? Pavisam vienkārši sakot, tie ir koka izstrādājumi no viena līdz trīsdesmit piecu metru garumā, ko lieto jumta konstrukcijām dzīvojamajās mājās un industriālajos objektos. «Tradicionāli šim mērķim tiek izmantotas spāres un citas detaļas, bet to uzlikšana ir sarežģīts, laikietilpīgs darbs, kura veikšanai nepieciešami attiecīgi speciālisti. Kopnes ir jau gatavs jumta konstrukcijas elements, kas apvieno visas šīs detaļas, tāpēc ievērojami atvieglo darbu, ļaujot ietaupīt laiku un garantējot visaugstāko kvalitāti,» stāsta WoodCon vadītājs Raitis Freimanis.

Tanks uz jumta

Apmēram 70% no saražotā WoodCon eksportē. Galvenokārt uz Norvēģiju. Skandināvijas valstīs koka kopnes jumta konstrukcijās esot ierasta lieta, turpretim Latvijā pret tām joprojām izturoties ar neuzticību. «Jā, kopnes, protams, ir dārgākas nekā spāres, kurām parasti iepērk zemas kvalitātes dēļus. Tomēr šī dārdzība ir tikai šķietama. Kad beigās saskaita, cik samaksāts par materiāliem un darbu, summas abos gadījumos ir līdzīgas,» stāsta Raitis.

Kā pierādījusi prakse, privātmājai, kurai spāres liek un latas naglo nedēļu, kopnes var uzlikt vienas vai divu dienu laikā. Pēc tam jumtam uzreiz var likt plēvi vai segumu, pasargājot ēku no mitruma, kas mūsu klimatiskajos apstākļos ir ļoti būtiski. Diemžēl bez vainas neesot arī būvnieki, kuri nereti tīši vai netīši maldinot pasūtītājus, apgalvojot, ka kopņu uzlikšana ir tikpat laikietilpīga, sarežģīta un dārga kā darbs ar spārēm. Patiesībā nelielai dzīvojamajai ēkai kopnes var uzlikt arī neprofesionālis.

Turklāt, izmantojot tradicionālās metodes, jumta konstrukciju nestspēja tiek aprēķināta samērā pavirši, toties pēc «drošs paliek nedrošs» principa ar lielu rezervi izmantojot vairāk materiāla, nekā būtu nepieciešams. Kopnes, ja vien pasūtītājs pats jau tās nav uzprojektējis, uzņēmumā projektē, izmantojot šim nolūkam speciāli paredzētu programmu. Savukārt ar citas, zviedru inženieru kompānijas izstrādātas, programmatūras palīdzību klients vēlamo konstrukciju var apskatīt 3D formātā.

Norvēģijā atsevišķos reģionos sniega svars uz vienu jumta kvadrātmetru var pārsniegt pat pustonnu. Tātad ar šādu slodzi jārēķinās, arī projektējot kopnes. «Patiesībā uz jumta, kura konstrukcijās izmantotas koka kopnes, var tanku nolikt. Nav problēmu! Vienīgi jāuzprojektē, kādām jābūt kopnēm un cik tuvu cita citai tās jāliek,» saka uzņēmuma īpašnieks.

Projektēšana notiek WoodCon birojā Rīgā, kur bez viņa strādā vēl divi projektētāji, bet ražotne atrodas Novadniekos, desmit minūšu brauciena attālumā no Kuldīgas. Tur viņa vecāki atguvuši senču īpašumus, bet Raitis dzimis, audzis un pamatskolu pabeidzis Kuldīgā.

Netālu no dzimtas mājām atradusies veca kolhoza cūku kūts. «Kad pirms 15 gadiem nolēmu pievērsties biznesam, te bija mēsli līdz ceļiem, bet jumta vietā varēja redzēt debesis,» atceras Raitis.

Pēc astotās klases viņš iestājies Murjāņu sporta internātskolā. Trenējies desmitcīņā. Bijis labākais gan starp jauniešiem, gan pieaugušajiem valstī. Vairākkārtējs Latvijas čempions. «Liekas, mans rekords jauniešiem telpās septiņcīņā joprojām nav pārspēts,» saka Raitis.

Diemžēl pēc internātskolas no sporta bijis jāatsakās. Sācis mācīties Rīgas Celtniecības koledžā, lai izdzīvotu, vajadzējis strādāt un apvienot to visu ar profesionālu sportošanu bijis nereāli. Jo vairāk tāpēc, ka pašam būtu vajadzējis meklēt sponsorus.

Pabeidzis koledžu, Raitis iestājies RTU Ekonomikas fakultātē un strādājis par projektu vadītāju uzņēmumā, kas bijis viens no redzamākajiem dažādu jumta konstrukciju ražotājiem un darbu veicējiem, bet tagad vairs neeksistē. Tur arī radusies ideja par koka karkasiem un kopnēm, jo sācies celtniecības bums. «Kā projektu vadītājam man toreiz bija lieli objekti, bet uzņēmums strādāja ar tradicionālajām metodēm. Cerēju, ka, savstarpēji sadarbojoties, varēs izmantot arī jaunās paaudzes konstrukcijas,» sava biznesa sākumu atsauc atmiņā Raitis.

2005.gadā viņš patiešām nodibinājis savu uzņēmumu, paņēmis bankā kredītu, iegādājies darbam nepieciešamo Austrijā ražotu presi. Cerētā sadarbība ar jumta segumu firmu gan neizveidojās, tomēr sākumā tik un tā gājis labāk, nekā gaidīts.

«Pasūtījumus toreiz varēja dabūt ļoti viegli. Visiem bija nauda. Cenas nevienu īpaši neinteresēja. Algas lielas. Tas aizmigloja cilvēkiem acis. Likās, ka tā rullēs mūžīgi. Un arī es rīkojos tāpat kā citi. Dabūju naudu, pirku materiālus, pieņēmu birojā pārdošanas menedžerus un pat īsti neskaitīju, cik ieņemu un cik tērēju.»

Līdz negaidot parādījušies pirmie parādi. Būvniecības apjomiem sarūkot, vispirms pasūtītāji palikuši parādā ražotājiem, ražotāji – materiālu piegādātājiem. Un 2009.gadā viņam kā uzņēmuma vadītājam neatlicis nekas cits, kā iesniegt maksātnespējas pieteikumu. Tagad Raitis saka – ja to nebūtu izdarījis pats, prasību iesniegtu kāds no kreditoriem.

Pēc krīzes – ugunsgrēks

«Pēc tam, kad banka apķīlāja iekārtas un aizzīmogoja ražotni, bija gadu ilgs pārdomu laiks – ko darīt tālāk. Uzņēmuma vairs nav, ienākumu nav, toties ir ģimene, bērns un uz kredīta iegādāts dzīvoklis Rīgā,» atceras Raitis.

Pētījis biznesa iespējas internetā. Pat uztaisījis elektronisku grāmatu par darba iespējām, likumdošanu un sociālajām garantijām Norvēģijā. Kaut arī uz Norvēģiju strādāt togad aizbraukuši vairāki tūkstoši, grāmatu nopirkuši tikai četri cilvēki. Dzīvojot no sievas medmāsas algas, vienu brīdi pats sācis domāt par aizbraukšanu no Latvijas. Līdz kādu dienu sapratis, ka darbs, ko darījis šos četrus gadus, viņam patīk un gribas to turpināt. Vēl sapratis, ka arī biznesā, gluži tāpat kā sportā, ikviens var nokrist – galvenais ir spēt piecelties.

Atradis investoru, viņš no bankas izpircis iekārtas, jo tāda astīte vien bija palikusi nesamaksāta, un atsācis ražošanu. Tikai, kā pats saka, tagad jau ar pilnīgi citu skatījumu. «Notikušais bija ļoti laba mācība, kas lika daudz ko mainīt. Piemēram, pirms tam šeit strādāja astoņi cilvēki, kas dienā uztaisīja piecpadsmit kopnes. Visu izanalizējis un liekot uzsvaru uz darba efektivitāti, es atsāku ar četriem, kas izgatavoja 25 kopnes. Tomēr galvenais bija nepieļaut būvniecības buma laikā pieļautās kļūdas attiecībā uz naudas plūsmu.»

Toreiz Raitis vēl nezināja, ka viņu gaida vēl viens nopietns pārbaudījums. 2013.gadā daļa ražotnes nodega. Izmeklēšana vēl nav beigusies, bet viņš uzskata, ka tā bijusi ļaunprātība, jo togad mīklainos apstākļos degušas vēl vairākas kokapstrādes ražotnes Latvijā. Postījumi tagad ir novērsti, jaunais korpuss gandrīz pabeigts, bet šogad vien attīstībā investēts ap 100 000 eiro, un investēšot vēl, jo jaunajās telpās viņi gatavojas ražot arī pilnīgi jaunu produktu.

Bet pašlaik Novadniekos gadā saražo ap 10 000 dažādu izmēru kopņu. Paradoksāli – dēļus, tāpat kā perforētās metāla plāksnes to savienošanai, uzņēmums iepērk Zviedrijā. «Jā, jā, daudzi par to brīnās,» saka Raitis, redzot manu pārsteigumu. Izrādās – tā sanāk lētāk. Acīmredzot Latvijas kokapstrādes uzņēmumi tik ļoti koncentrējušies eksportam, ka vietējais tirgus tiem vairs nav interesants, tāpēc arī cenas šeit liek augstākas. Turklāt no Zviedrijas līdz Kuldīgai dēļi tiekot nogādāti divu dienu laikā, un tie ir ļoti augstas kvalitātes.

Pats unikālākais objekts, kam ražotas kopnes, – izjādes manēža Lietuvā. Tā bijusi apaļa, 42 metri diametrā, tāpēc jumta konstrukcijas uzstādīšanai vajadzējis papildu aprīkojumu. Uzskatot, ka šis darbs ir pārāk sarežģīts, no līdzdalības projektēšanā atteikušies gan vācieši, gan zviedri. Savukārt pašas garākās Novadniekos ražotās kopnes bijušas 35 metrus garas, kas ir šāda izstrādājuma maksimāli pieļaujamais izmērs. Tās uzstādītas Latvijā – rūpniecisko pētījumu centrā Ozolniekos.

WoodCon ražojis arī koka kopnes Azerbaidžānai. Tirgus tur varētu būt perspektīvs. Tomēr, ņemot vērā austrumnieku mentalitāti, kad piedāvājuma izskatīšana ilgst gandrīz gadu un vietējie paši darīt neko daudz neprot, pagaidām šos pasūtījumus drīzāk varot uzskatīt par eksotiskām pārmaiņām ikdienas rutīnā, nevis nopietnu biznesu.

Pašlaik uzņēmums sadarbojas ar pasūtītājiem Itālijā un plāno ražot arī koka sienu karkasus. Ir iegādāti attiecīgi darbgaldi, noslēgti pirmie līgumi. «Mūsu partneri pašlaik pretendē uz līderu lomu Itālijā pasīvo koka māju celtniecībā un ļoti strādā, lai to sasniegtu,» stāsta WoodCon īpašnieks. «Mūsu gadījumā tās būs vairākstāvu mājas, kas paredzētas līdz pat astoņām ģimenēm un kuras pēc tam apliks ar betona plāksnēm. Bet, tā kā koksnes resursi Itālijā ir ierobežoti, viņi tagad skatās uz Baltijas valstīm.»

Savukārt Latvijā Raitis Freimanis gribētu panāk, ka ar laiku klienti varētu iegādāties pilnu kopņu komplektu ar visām naglām, savienojumu mezgliem un dokumentāciju, apmēram tāpat, kā tagad pērk mēbeles, ko pats saliek mājās. Ja kopne sver ap 60-70 kilogramiem, nav vajadzīgs ceļamkrāns, pietiek ar kārtīgu virvi un āmuru, lai divatā vai trijatā uzmontētu mājai jumtu.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Pirmkārt, gribas pilnveidot un attīstīt to, kas jau iesākts. Otrkārt, ņemot vērā, ka es to daru sev, gribas piepildīt arī personīgos sapņus.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Nodibinot pirmo uzņēmumu un bez pieredzes trāpot tieši celtniecības buma laikā, iznākums neko daudz citāds kā maksātnespēja nemaz nevarēja būt. Bet galvenais ir apzināties kļūdas un piecelties.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Vispirms jābūt skaidram mērķim. Jāsaprot, vai tas, ko cilvēks grasās darīt, ir tas, ko viņš patiešām grib. Lai izdotos, jādara tas, kas patīk, jo bizness nav astoņas darba stundas dienā.

Izaicinājums.com

Posted on septembris 30, 2015 by - Dzīve

Dace un Pēteris (abiem 29) nebaidījās atstāt izcīnītās darbavietas Kanādā, lai ceļotu, blogotu un pēc tam atkal meklētu darbu. Un lai beidzot ar riteņiem apbrauktu apkārt Latvijai

Viņi no mašīnas septembra beigu vēsumā izkāpj šortos, smaidīgi, brūni iedegušām kājām. Pareizāk sakot, Pēteris palīdz izkāpt Dacei. Kādu metru ārste viņai atļāvusi saudzīgi ripināties no pirkstgaliem uz papēžiem tā, lai nesāp divās vietās lauztais iegurnis. Ja ir kāpnes, Pēteris sievu nes. Gultas režīmā būs jāpavada divi mēneši, viņu plānotajā ceļojumā uz Dienvidameriku jāietur pauze. 

Četrus gadus nodzīvojuši ārzemēs, ceļojot izmaluši Amerikas rietumkrastu un Centrālameriku līdz Meksikai, viņi šovasar izlēma ar riteņiem apbraukt apkārt dzimtajai Latvijai. Pēc 30 uz velosipēda pavadītām dienām Dace neveiksmīgi krita tikai 20 kilometrus no finiša, kas bija paredzēts Ķekavā. Sakrājies nogurums un neveiksmīga apstākļu sakritība. Pāris par to runā nekreņķējoties, kā par īslaicīgu un pārejošu pārbaudījumu. Domās jau modelē nākamos ceļojumus.

Tas nav stress!

Izaicinajums.com – Daces un Pētera blogam, kas sākotnēji bijis domāts draugu un radu informēšanai, nejauši uzdūros internetā. «Paņem brīvdienas. Dodies, uz cik vien daudz vietām iespējams. Tu vienmēr vari paspēt nopelnīt naudu. Tu ne vienmēr vari «nopelnīt»  atmiņas.» Izaicinājums – tā var saukt viņu pieredzi kopš 2011.gada 9.marta, kad abi iesēdās lidmašīnā uz Britu Kolumbiju, Vankūveru. Studējuši datorzinības, kopā rakstījuši bakalaura darbu Ventspils Augstskolā, pēc tam apprecējušies, arī Latvijā par profesionālo veiksmi viņi nevarēja sūdzēties. Pēteris IT sfērā algotu darbu strādā jau kopš 16 gadu vecuma. Sācis kā administratora palīgs laikrakstā Dienas Bizness, 22 gados jau viņš vadīja Infrastruktūras pārvaldības daļu Valsts ieņēmumu dienestā.

Dienu pirms brauciena uz Kanādu atvadījās no kolēģiem, 25.dzimšanas dienu kopā ar Daci nosvinēja jaunajā mītnes zemē. «Tādas tehnoloģijas kā VID arī nav daudziem – tā tomēr ir atbildība un nauda! Pieredze bija neatsverama. Tepat Latvijā varētu līst iekšā bankās vai vēl kaut kur – būs līdzīga līmeņa tehnoloģijas, lietotāju daudzums. Gribējās lielākus izaicinājumus,» viņš stāsta. Pēteris nerunā par naudu – IT profesionāļi labi var nopelnīt arī Latvijā. Arī par pasaules apceļošanu tajā laikā neesot domājuši. «Gribējām attīstīt karjeru. Pierādīt sevi citā vidē, citā kultūrā. Jau Latvijā liekos līdzekļus izmantojām, lai varētu sertificēties – es dabūju Microsoft sertifikātus, kas Latvijā varbūt neko lielu neizsaka, bet Kanādā cilvēki bija apmierināti, ka man tie bija.» Abiem ar sievu izdevās iekļūt tā dēvētajā Federal Skilled Workers programmā – starp federālā līmenī pieprasītajiem profesionāļiem.

Pēteris nenoliedz, šajā izvēlē lielu lomu spēlē apstāklis, ka Kanādā kopš 2005.gada ir ieprecējusies viņa mamma. «Augstskolas laikā braucu ciemos katru vasaru. Pāris mēneši pagāja, lai saprastu visus akcentus: indiešu, ķīniešu, britu, austrāliešu – Kanādā visi ir vienā katlā. Man iepatikās Britu Kolumbija, bet es negribēju tur viens dzīvot. Man nebija intereses par vietējām meitenēm. Zināju, ka gribu būt kopā ar latviešu meiteni.»

Ja Kanādā ar viņu būtu tikai Dace, bet nebūtu mammas, sākuma grūtības kļūtu lielākas ne tikai morāli, bet arī finansiāli. Viņi bija izlēmuši, ka pirmais darbu meklēs Pēteris. «Pagāja 2,5 mēneši. Tie esot labi rādītāji. Darba intervijas notika lēni, daudzās kompānijās tas var aizņemt par divus mēnešus. Pēc tam bija pāris mēnešu mācības kompānijas mātesuzņēmumā uz Vankūveras salas, Viktorijas pilsētā,» stāsta Pēteris. Viņš kļuva par konsultantu uzņēmumā, kurš ievieš, uzlabo, atbalsta jaunus IT infrastruktūras risinājumus. «Darbs nav vienveidīgs. Bet, ja gribētu izaugsmi karjeras ziņā, būtu jāskatās Toronto, jo Vankūverā ir maz lielu uzņēmumu.» Pēc intensīvās pieredzes VID viņam joprojām esot daudz vieglāk pielāgoties jaunām situācijām. «Tas, kas Kanādā cilvēkiem liekas stress, man vairs nav,» viņš smejas.

Savukārt Dacei visgrūtākais bijis pārkāpt sev pāri, lai sāktu darbā izmantot angļu valodu. «Paziņa strādāja apakšveļas veikalā, tur uz Ziemassvētkiem vajadzēja palīdzēt, un es domāju – kāpēc ne? Cilvēki Kanādā ir atvērti, ja tev nesanāk – pagaidīs, kaut ko ieteiks.» Latviete izlēma mainīt profesionālo profilu – sāka strādāt par asistenti britu apdrošināšanas kompānijā, kas izvērtē būvniecības riskus, otrs profils ir veselības apdrošināšana ceļotājiem. «Apdrošināšana nav labdarība, tas ir bizness, un es ar savu raksturu tur neesmu īstais cilvēks,» Dace ir paškritiska. «Bet katrs darbiņš citā valstī ir laba pieredze. Gan cilvēki, gan darba kultūra. Bet tiešām – viņi satraucas par smieklīgiem sīkumiem, kur ir skaidrs – darām, ejam uz priekšu! Darbinieks nekad neizrādīs iniciatīvu, gaidīs, ka menedžeris viņam pateiks. Mums Latvijā tomēr ir iemācīts, ja kaut ko vairāk darām, nebaidāmies pamēģināt.»

Ceļojumi ar Astrīdu

Viņi, aktīva dzīvesveida cienītāji, ātri pieraduši pie Vankūveras dzīvesstila – kalni ir 20 minūšu braucienā no mājas, nav jādomā, kā reizi gadā aizbraukt uz Alpiem paslēpot vai pasnovot.

«Tur ir labs balanss starp darba dzīvi un brīžiem, ko vari pavadīt ārpus biroja, un tas ir fantastiski,» iesaucas Dace. «Toronto cilvēki ir orientēti uz darbu, Vankūverā – kā pavada savu brīvo laiku. Toronto vienmēr pirmais jautājums ir – ko tu dari? Vankūverā – ko dari brīvajā laikā?

Taču šīs ērtības piepildījušas dzīvi tikai īsu brīdi. Jau dzīvojot Vankūveras salā, katru nedēļas nogali izrāvušies kādā Kanādas apskates braucienā, pēc pusotra gada viņi izlēmuši atstāt izcīnītos darbus, lai aizbrauktu pirmajā garajā ceļojumā. «Kad pārvācies no vienas valsts uz otru, esi ārā no komforta zonas, pazūd barjeras, saproti, ka nekas nav tik komplicēti, kā šķita,» konstatē Dace. «Komforta zona ir drausmīga lieta, to pieredzējām arī šogad. Atbraucām atpakaļ pēc sešu mēnešu ceļošanas pastrādāt Vankūverā. Un bija grūti to pamest,» pasmaida viņas vīrs.

«Bet, kad pamet, pēkšņi vairs nesatraucies, kā būs pēc tam. Saproti, ka visiem vajag strādīgus cilvēkus, darbs ir, tev tikai jāpiedāvā sevi,» turpina sieva. Un kad tad ceļot, ja ne tagad? Pēteris piemin mammas draugu Kanādā, kas sapņoja ceļot, kad būs aizgājis pensijā, taču 61 gada vecumā uzzināja par agresīva vēža diagnozi, pēc gada jau bija miris.

Pastrādāt četrus mēnešus un nopelnīt nākamajiem ceļojumiem? Protams, Kanādā tas ir vieglāk nekā Latvijā, taču bijis iespējams, tikai pateicoties agrākajām iestrādēm. «Bija smieklīgi – atbraucu pēc ceļojuma, gandrīz jau eju uz darba interviju citā kompānijā, bet mana bijusī menedžere saka: «Gribi pirmdien sākt strādāt?»» Iebraucām ceturtdien, piektdien ar viņu runāju un pirmdien jau biju birojā. Un sestdien ievācāmies jaunā dzīvoklī.»

Viņi darbu atkal atstāja pagājušā gada augustā, lai divus gadus darītu tikai to, pēc kā tiecās sirds.

Bija izlēmuši trīs mēnešus apceļot ASV nacionālos parkus, trīs pavadīt Meksikā, tad laisties uz leju, līdz Argentīnas Ugunszemei. Nepalikt smalkās viesnīcās, bet vienpadsmitgadīgā busiņā Chevrolet Astro, sauktā par Astrīdu. «Domājām – esam jauni, mums nav kredītu, varbūt tas ir laiks, kad varam pieciest neērtības, braukt?» Astrīda gan pašu rokām aprīkota ar visu nepieciešamāko – ledusskapi, izvelkamu dīvāniņu, plītiņu. «Tā kā buržuji: brokastis varam ēst mašīnā, nav jāstāv lietū vai jāceļ nojume,» smejas Dace. «Laiks ir nauda. Ja tērē tam, ko neizbaudi, nav jēgas,» Pēteris tomēr runā nevis kā avanūrists, bet kvalificēts profesionālis, kas darbā strādā pēc stundu likmes. «Mēs cenšamies iepriekš neko nesadomāties. Ceļojot ir svarīgi, lai nav iekalta plāna, tad vari piemēroties situācijai.»

Ir gadījies, ka pavisam necila vietiņa izrādās brīnišķīga, bet izslavēts tūristu objekts liek vilties.  Ar Lielā kanjona apskati, ko viņi īpaši izceļ, gan tā nav bijis. «Atradām ne tik labi zināmu kempingu uz pašas kanjona malas, sagaidījām tur saullēktu. Un, smieklīgi, satikām latviešus. Jau kādu nedēļu pirms tam ieraudzījām viņu mašīnu. Iekšā pie spoguļa Latvijas karogs. Atstājām vizītkarti Izaicinajums.com. Uzrakstījām: «Latvieši?! Sveiki! Prieks redzēt!» Ielikām aiz logu tīrītājiem.» Viņi bija pamanījuši tikai pēc četrām dienām, kad mazgāja mašīnu. Atrakstīja mums. Satikāmies pie tā sauktā Viļņa Kanabā, Arizonā – tas ir daudzsvītru dabas veidojums, pastaigai uz kuru ir caurlaides desmit cilvēkiem dienā, kas tiek izlozētas. Mēs abi tikām uzreiz, viņi, par nožēlu, vēl trešajā dienā netika. Fantastiska vieta, tiešām vērts piedalīties izlozē. Pēc tam kopā aizgājām pārgājienā Lielajā kanjonā. Riktīgi forši cilvēki, Dace un Raivis no Rīgas! Amerikas nekurienē satiec cilvēkus, ar kuriem nekad nebūtu iedomājies satikties. Uzreiz ir klikšķis,» aizgūtnēm stāsta mani sarunas biedri. «Mēs esam maza tautiņa, līdz ar to eksotiska. Svarīgi, ka mums ir kopības sajūta. Arī Kanādā visur ejam kā latvieši, darbā to zina. Mums ir sava valoda, kultūra un daudzas lietas, kādu lielām nācijām nav,» viņi kļūst nopietni.

Negaidīt Laimes lāci

Tieši pie Lielā kanjona satiktie ceļabiedri Dacei un Pēterim šovasar aizdeva riteņus, ar kuriem braukt apkārt Latvijai. Šī ideja dzima, kad korekciju ceļojumu plānos ienesa tuvu draugu kāzas dzimtenē.

20.augustā viņi startēja velobraucienā. Plāns bija apmēram 30 dienās mērot ceļu gar valsts robežu. Gulēt teltī, bet, ja laiks ir neciešams vai jāuzkrāj spēki, palikt viesu mājās.

«1836 km pēc grāmatas, nobraucām 1680. Ja nebūtu Daces kritiena, tad 1700,» statistiku savelk Pēteris. Viņi nekad uz riteņa nebija sēdējuši ilgāk par vienu dienu, ātri saprata, ka velotūrisms gar robežu ir mazliet citāds, nekā bija iedomājušies, jo mazie ceļi neiet tai paralēli. «Ja iebrauc 10 km iekšā, 10 km ir jābrauc ārā.» Tuvākais attālums Krievijas robežai ārpus kontrolpunktiem bijis 30 metru. «Mums teica – pāri dīķim neejiet, tur ir Krievija. Pases pāris reizes pārbaudīja. Bijām nokārtojuši atļaujas, nebija uztraukuma. Jā, pie Krievijas un Baltkrievijas robežas atļaujas ir vajadzīgas. Tās, par laimi, trīs dienu laikā par brīvu var dabūt portālā Latvija.lv.»

Pēc ārpusē pavadītā laika uz Latviju viņi skatoties mazliet distancēti, visvairāk abiem patikusi Latgale. «Mazie miesti domā par sevi vairāk nekā lielie. Viss tīrs, puķu dobītes, parciņš. Mājas varbūt nav ideālā stāvoklī, bet sakoptas.» Augusta beigu karstumu izdevies pārlaist Kurzemes piekrastē. Mežos pilnām saujām ēduši brūklenes un mellenes. «Kanādieši ir aizgājuši tālu prom. Indiāņi varbūt vēl kādas tējas vāra, bet citi tic ārstam un dzer zāles. Sēne viņiem ir viena, šampinjons,» nosmejas Pēteris.

Jauni, spēcīgi, brauciena laikā viņi jutušies labi. Nepārtraukt sākto brīžiem bijis morāli grūti citu iemeslu dēļ. «Brauc, ir drausmīgi slikts laiks, vairs neizbaudi ceļu. Smagās mašīnas nesas pa zemes ceļiem tik tuvu! BMW uz divjoslu ceļa nobrauc tieši gar stūres ragiem, mums divreiz tā notika, un tā bija viena un tā pati mašīna. Vai tā ir necieņa – man ir mašīna, tev ritenis, vai neizglītotība? Vai CSDD nerunā, ka uz zemes ceļiem tā nedrīkst darīt?» jautā Pēteris. «Ja notiek tā, kā mums ar Daci gadījās – cilvēks sasveras -, vari pārbraukt viņam pāri.» Otra lielā vilšanās bijis marķētais Eiropas riteņbraucēju ceļš pirms Liepājas, uzreiz aiz Pāvilostas. «Nenolīdzināts zemes ceļš ar tādu trepi!» sarunu biedrs atkal iekarst. «Tajā vietā satikām vāciešus, divus pieaugušos un trīs bērnus, un viņi jautāja – vai Latvija ir ievērojami nabadzīgāka par Lietuvu? Tikko iebraukuši Latvijā, un ceļi kļuvuši sliktāki. Mums ir tūrisma potenciāls, un jo īpaši piekrastē redzējām daudz velobraucēju. Brauc 30 kilometrus un visu laiku lamājies. Vai pēc tam ieteiksi draugam? Nē. Un pa to ceļu jau nebrauc tikai tūristi, bet arī tantiņas, kam jānokļūst līdz veikalam.»

Latvieši ir laipna un izpalīdzīga tauta, bet tajā pašā laikā pārsteidzoši lielam daudzumam cilvēku trūkst cieņas citam pret citu, Dace ar Pēteri daudz diskutējuši par šo ceļā novēroto paradoksu. «Tas ir individuāls darbs – cienīt citam citu, te nebūs Laimes lāča, kas pateiks – tagad jūs visi esat draugi!» abi saka, nevis lai kritizētu, bet tāpēc, ka joprojām jūtas te piederīgi.