Dziedātāja un vokālā pedagoģe Anita Garanča (1949-2015) bija unikāla parādība latviešu kultūrā. Ar savu intuīciju un talantu viņa atvēra balsi neskaitāmiem aktieriem un operdziedātājiem un palīdzēja iemirdzēties Elīnas Garančas zvaigznei
Atverot enciklopēdijā Teātris un kino biogrāfijās šķirkli par Anitu Garanču, pretī raugās… Elīna Garanča. Tās pašas lielās acis, tiešais skatiens, blondie mati. Otrā mamma visiem saviem audzēkņiem, pašas meitai viņa ir kas vairāk – tā saka daudzi. Elīna Garanča ir pasaules klases operdīva, un tas vislielākajā mērā ir arī Anitas Garančas nopelns. Bet – negribu palikt Latvijas mūzikas vēsturē tikai kā Elīnas mamma, viņa saka intervijā laikrakstam Diena, apzinādamās savu lomu daudzu citu mākslinieku izaugsmē. Dažas dienas ir par maz, lai apjaustu tik fantastisku un bagātu personību, par kuru viņas audzēkņi, kolēģi un draugi gatavi runāt stundām, ja asaras nesmacē. Tāpēc lai šoreiz paliek aiz kadra stāsti par krietnajām Latgales saknēm, absolūti zaļajiem pirkstiņiem, mistisko dārzu, tāpat kā pieminēta netiks bērnība, no tēva mantotā muzikalitāte, sākums Daugavpils Mūzikas skolā, kopā ar vīru Jāni Garanču vadītie kori un pat karsti gaidītie un sirsnīgi mīlētie mazbērni.
Kokara liesmās rūdītie
Viņa iet kā pulkstenis, tikai stundas neskaita, saka visi kā viens. Pat starp divām akadēmijām – Mūzikas un Kultūras – un darbu operā viņa izmanās atrast vajadzīgo laiku, lai pastrādātu vēl ar kādu mīļu un īpašu audzēkni. No kurienes tāds spars un darba spējas? «Cilvēks, kas tā spēj mīlēt, saņem tādu pašu mīlestību atpakaļ. Tā ir enerģijas apmaiņa,» saka mecosoprāns Andra Muižniece, kas pie Anitas Garančas mācījusies gadus desmit. Tas varētu būt viens atminējums.
Otrs – kamerkora Ave sol skola, kur Imanta Kokara līdz nežēlībai azartiskajā vadībā ir jāiet caur uguni un ūdeni, būt uz strīpas vēlos vakaros, agros rītos, pa taisno no lidmašīnas, autobusa, mēneša laikā Brazīlijā nodziedāt 30 koncertus un vispār aizmirst, ka ir tāds vārds «nevaru». «Mēs smējāmies, ka neierasties drīkstēja tikai tad, ja esi miris, bet arī ne visos gadījumos,» to trako laiku, daudzus gadus kopā ar Anitu dziedot pirmajos altos, atceras muzikoloģe Maija Amoliņa. «Kokars nedeva nekādas atlaides un nekādā gadījumā, dega viņš pats, un mums vajadzēja degt. Ne jau visi palika – tie, kas nevarēja vai negribēja tā sevi dedzināt, aizgāja.»
Kamerkoris Ave sol 70.gadu sākumā ir kaut kas unikāls – skaitās pašdarbības kolektīvs, bet katrs dalībnieks ir individualitāte, mūzikas profesionālis, kas spēj būt arī solists, un kopā viņi ir, kā Imants Ziedonis teicis, «vienota lode».
Anita Garanča arī korī ir spilgta parādība, viņa dzied solo un tur rūpi arī par pārējo vokālo varēšanu. «Bet vispār jau mēs visi cits citu uzmanījām, kā jau profesionāļi. Mums bija neprātīga gribēšana gūt un dot baudu no muzicēšanas, būt labiem, vislabākajiem,» saka Maija. Un viņi ir izcili! Pirmās vietas ārzemju konkursos ir ikdiena. Kamēr citi var tikai sapņot, viņiem tiek braucieni taipus dzelzs priekškara, daudz plašāki apvāršņi nekā vidējam padomju cilvēkam. Taču līdzi nāk arī… pazemojums, klīstot pa svešām pilsētām bez graša kabatā, tinot matu rullīšos kaut kur sadabūtus dolārus – lai uz robežas neatņem, lepni pagriežoties un aizejot no uzvarētājiem domātā banketa, jo jāsamaksā niecīga dalības maksa.
Bet visam pāri tomēr ir bauda un dzīvesprieks, un trejmeitiņu – Garančas, Amoliņas un Elgas Brahmanes – istaba jebkurā viesnīcā ir tā skaļāka un smējīgākā.
Kamenes zemā balss
Tas viss ir devis rūdījumu, kas pēc tam noder, arī strādājot Filharmonijā un par nieka naudu sniedzot tik daudzus koncertus, ka reizēm nemaz neatliek laika paskatīties, ko dara kolēģi, tos laikus atceras dziedātāja Maija Krīgena. 27 koncerti mēnesī pa visu Latviju – normāli.
Anitas Garančas joma ir kamermūzika, saka muzikoloģe Gunda Vaivode. Garančai ir lieli nopelni latviešu mūzikas popularizēšanā, daudzi komponisti var būt pateicīgi, ka viņa pirmatskaņojusi to darbus savā skaistajā zemajā, Gunda saka – «kamenes balsī». Un aktiermāksla, tāpat kā mākslinieciska uzdrīkstēšanās, kamermūzikā ir vajadzīga vēl vairāk nekā operā, kur solists var tomēr drusku aizslēpties aiz tēla, paļauties uz diriģentu, vainot režisoru, cerēt, ka skatītāju uzmanību piesaistīs dekorācijas un tērpi. Kamermūzikā dziedonis un pianists ir aci pret aci ar skatītājiem. Cik tevī ir, tik ir.
Kāpēc Anitai Garančai tomēr dziedāšana nekļūst par galveno dzīves aicinājumu? Viņa vienkārši ir pārāk daudzpusīgi apdāvināta, uzskata muzikoloģe. Turklāt Garanča mēdz atkārtot slavenās krievu operdziedātājas Jeļenas Obrazcovas teicienu – kad mēs varam, tad vēl neprotam, un, kad protam, tad vairs nevaram. Uz sevi viņa to attiecina vislielākajā mērā.
Akmens arī sāks dziedāt
80.gadu vidū sākas teātra laiks. Režisors Edmunds Freibergs lūdz Anitu Garanču būt par vokālo pedagoģi, iestudējot Princi un ubaga zēnu Nacionālajā teātrī. Viņas vadībā dzied visi – sākot ar Uldi Dumpi un beidzot ar Daci Bonāti. «Un bez kādiem mikrofoniem! Un neviens zālē nesūdzējās, ka nevar dzirdēt,» saka Freibergs. Garančai ir ne tikai spējas, bet arī pacietība strādāt ar tiem, kam nav ne mazākās muzikālās izglītības. Un tajā Princī un ubaga zēnā pirmo reizi uz skatuves kāpj un dzied arī mazā Elīna.
«Iedomājies, kādas tās ir mokas pedagogam ar absolūto dzirdi – ņemties ar rūcējiem un panākt, ka viņš var izpildīt savu muzikālo numuru, noturēt kaut kādu meldiņu,» atceras Andrejs Žagars, kas pats gājis cauri viņas skolai kā Dailes teātra aktieris. «Ne jau velti teātrī bija teiciens: pie Garančas pat akmens sāks dziedāt!» Skolotājai – tā viņu sauc tikpat bieži kā par mammu – ir apbrīnojama spēja šķirt akadēmisko un aktieru dziedāšanu un dot aktieriem tieši to un tik daudz, cik tas nepieciešams. Ja aktieris ir spilgts un artistisks, tad šķību noti viņam piedos.
80.gados tā pa īstam sākas muzikālo izrāžu spēlēšana gan Nacionālajā, gan Dailes teātrī. Anita Garanča ir visur klāt, gan mēģinājumos, gan pirmizrāžu ballītēs, pa vidu grozās arī Elīna, uzsūkdama teātra garu un aktiermākslas būtību.
To, ka Anita ir teātrī, uzreiz var dzirdēt, saka Valmieras teātra aktrise Ieva Puķe, tāds pats aizkulisēs audzis bērns. «Krāšņa un spilgta, viņa man visvairāk asociējas ar… burgundieti. Tumšu, ar biezu, reibinošu buķeti. Tas vis nav nekāds vieglais baltvīns vai burbuļains šampanietis!»
Uzticies un lec bezdibenī
Drīz pēc tam Anita Garanča sāk mācīt arī konservatorijas Teātra fakultātē, un rezultāti nav ilgi jāgaida. Viņa spēj apbrīnojami dabiski atvērt balsi, panākt no topošajiem aktieriem pilnīgi organisku dziedājumu, bez kāda pārspīlējuma un mērkaķošanās. Pirms tam reizēm bijis tā, ka dziedāšanas eksāmenu laikā jāskatās zemē, lai neredzētu tās šausmas un piepūli, saka Edmunds Freibergs. Bet – teātrī Garanča strādās un vilks ārā no aktiera vispēdējo, taču ar studentiem ir drusku citādi.
Viņa nežēlo laiku tiem, kas var un grib. Taču var palūgt arī nekavēt viņas laiku. «Ja viņa redzēja, ka cilvēks varētu izdarīt, bet nedara, tad varēja būt ļoti skarba, pat netaktiska,» stāsta Valmieras teātra aktieris Kārlis Neimanis, kuram skolotāja daudz palīdzējusi arī ārpus tiešajām studijām.
No tiem, kas pie viņas patiešām grib mācīties, Garanča prasa uzticēšanos. Un tā nemaz nav viegla lieta. «Uzticēties bieži vien nozīmē iet pret savu iekšējo sajūtu, lēkt bezdibenī, jo viņa sola, ka tevi noķers.» Daudzas lietas, Kārlis atzīst, kļūst saprotamas tikai ar laiku. Jau strādājot ar citiem vokālajiem pedagogiem, pēkšņi uznāk apskaidrība – tad re, ko skolotāja teica!
Atmiņā un ķermenī – jo «augstās notis tu ņem ar pakaļu!» – kā ar cirvi iecirstas daudzas skolotājas pamācības. Ka ieelpai caur degunu jābūt tādai, kā puķi smaržojot, acīm – mūžīgā izbrīnā, bet žoklim brīvi jākarājas. «Aktierim, kam māca izskatīties dabiski, to ir grūti saprast un izdarīt. Bet vokālistiem laikam jāatļaujas izskatīties drusku pēc kretīna,» smejas Kārlis.
Ir arī pavisam nopietnas lietas. Pirms izrādes nevajag izdziedāt muzikālos numurus pilnā spēkā. «Lai tad, kad pienāk tas brīdis, tu neprātīgi gribētu dziedāt, ne jau kaifot par sevi, bet tā – ā! kā man gribas paņemt to augšējo noti! Tad esi tai notij gatavs.» Muzikālās izrādēs netēlot, ja to pašu var panākt ar balsi. «Tu dziedi un dziesmā izsaki savas emocijas, tev nav diezin kas jārāda ar neprātīgi reālistiskām detaļām. Mums ir bijuši strīdi, kad viņa neļauj man spēlēt. Un pēc tam saprotu – viņai ir taisnība, nedrīkst raudāt, tad viss būs ciet, un beigas. Jānoturas uz asaru robežas, viegli viegliņām, klusā falsetā – un būs. Dziedošam aktierim nav jākviec, tikpat tas kvieciens neiznāks tāds kā vokālistam. Smalka, smalka stīdziņa… Less is more*… Bet, lai to sasniegtu… Tas ir nenormāli grūti.»
Bet varbūt pati galvenā mācība – ja vari noturēties, tad nedziedi! Tieši tā Garanča esot teikusi pa telefonu kādam, kas gribējis nākt pie viņas uz privātstundām.
Andra Muižniece, Strasbūras Filhar-monijas kora dziedātāja, pieņem, ka šis «kāds» varētu būt viņa, jo tieši šos vārdus izdzirdusi, zvanīdama cerībā atrast īsto balss skolotāju. Un pēc kāda laiciņa tikusi audzēkņu lokā, jo atbildējusi, ka bez dziedāšanas vienkārši nosmaks.
Talantīgākie sapratīs
Darbs ar aktieriem, mācīšanās no Nacionālā teātra izcilajām dāmām krietni vien palīdzēja, strādājot ar operas solistiem, – tā Anita Garanča saka kādā intervijā Gundai Vaivodei. Tas jau ir pavisam cits stāsts. 1996.gadā, Andreja Žagara aicināta, viņa kļūst par Nacionālās operas vokālo pedagoģi un koncertmeistari. «Bija skaidrs, ka mums jāaudzina jauni solisti un jāceļ kvalifikācija esošajiem. Un neviens cits to tik labi nevarēja izdarīt, jo Anitai Garančai ir prasme iemācīt un kolosāla intuīcija, bez kuras nekas šajā darbā nav panākams.» Komponists un Nacionālās operas tābrīža mākslinieciskais direktors Arturs Maskats piebilst, ka viņa ir kaut kas vairāk par vokālo pedagoģi, būdama arī kodiriģente, viņa mūziku analizē smalkāk un dziļāk un, iestudējot partiju, domā augstākā līmenī, sniedz interpretāciju.
Izpētījusi cilvēka anatomiju un fizioloģiju, viņa palaikam var pateikt: «Nenes malciņu!» – kad dziedātājai tā vien prasās izstiept rokas uz priekšu. Vai arī aizrādīt, ka «prīma neraustās, prīma stāv stabili». Viņa sniedz ticību sev, bet neļauj apreibt no panākumiem, katru reizi analizējot kļūdas un nepaveikto, bet – nekad to nedara publiski, tikai klasē, tikai aci pret aci, zinot, cik trausla ir talantīga cilvēka pašapziņa.
Attiecības starp balss skolotāju un audzēkni ir neiedomājami privātas, līdz pat īpašai subvalodai, kas citam nebūs saprotama. «Daudz nerādu priekšā, mēģinu iestāstīt, lai viņi paši piedāvā variantus, un tad es pasaku: tas tev der, tas – ne. Talantīgākie studenti noķer domu,» Anita Garanča savas 60.dzimšanas dienas priekšvakarā 2009.gadā stāsta radiointervijā. Viņa runā par to, ka audzēkņi patiesībā kļūst par viņas meitiņām un dēliņiem, ģimenes locekļiem. Un no tiem jau tiek prasīts visvairāk. Cita starpā viņa atzīstas, ka ar gadiem vairs nevaino sevi vien, ja kontakts nav atradies, jo jebkuram pedagogam ir savas robežas, un, jo pieredzējušāks mākslinieks, jo vairāk skolotājs ir tikai padomdevējs.
Uzkāpt tajā kalnā un palikt
Tikai pirmajam skolotājam esot jāuzņemas gandrīz pilnīga atbildība par skolnieka turpmāko likteni, viņa saka. Un Anita Garanča ir meitas Elīnas pirmā skolotāja.
Elīna Garanča ieņēmusi stingru vietu 21.gadsimta operdziedoņu elitē. Tajā kalnā uzkāpt un palikt nav viegli, it īpaši mūsu vizuālajā laikmetā, kad bilde ir viss un iztēlei palicis pavisam maz vietas, kad uz kinoteātra ekrāna tiešraidē saredzama katra sirds trīsa un acu skatiens. Līdz turienei tiek tikai tie, kam bez izcilas balss un muzikalitātes pieder arī aktiera dāvanas un intelekts. Elīnai Garančai tas viss nācis mantojumā, taču arī mērķtiecīgi izkopts. Balss ir Dieva dota zīme, ka cilvēks var kaut ko sasniegt, saka Anita Garanča. Tālāk ir nežēlīgs darbs.
Tajā pašā jubilejas intervijā Elīna Garanča smiedamās apgalvo, ka nav viņai bargākas skolotājas par mammu. «Citiem, ja nesanāk, viņa saka – pamēģināsim, cilvēciņ, vēlreiz. Bet man pie otrās reizes cērt klavieru vāku ciet: nu, kā tu nesaproti! No manis mamma prasa daudz vairāk nekā no citiem.»
Mamma brauc uz Elīnas izrādēm, kur vien tas iespējams, skatās Metropoles operas tiešraides, klausās translācijas Klasikā, un pasaulslavenā dziedātāja starpbrīžos zvana mammai, lai uzzinātu, kā bijis. Tā saite ir ļoti cieša, liecina kolēģi un draugi. Tāpēc pats par sevi saprotams, ka Elīna Garanča jūnijā opernamā La Scala atliek debiju Santucas lomā operā Zemnieka gods, ar ieturētu vēstuli atvainojas Zalcburgas festivāla publikai, jo augustā atsaka koncertu, uz kuru melomāni mēro ceļu no visas pasaules, bet Verterā Šarlotes lomā viņu aizstās Andžela Georgiu. Viņai jābūt blakus mammai pēdējos dzīves brīžos.
Man tagad ir viss – māja, dārzs, mazbērni, Anita Garanča saka savai kolēģei operdziedātājai Lilijai Greidānei, kas viņu apciemo slimnīcā. Viņai bija brīnišķīga dzīve, kas nodzīvota degot.
