Žurnāla rubrika: Cilvēki

Oskars Morozovs, brīvprātīgais Rio

Posted on janvāris 20, 2016 by - 1 no 2 miljoniem

 

Gribētos vasaras olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā Riodežaneiro nest tāfelīti ar uzrakstu «Latvija», smaida Valmieras Drāmas teātra aktieris Oskars Morozovs. Viņš lielajā sporta pasākumā būs brīvprātīgais.

Šī nebūs Oskara pirmā pieredze brīvprātīgā darbā. Pērn viņš bez atalgojuma darbojās Glastonberijas festivālā Lielbritānijā, atbildēja par uzkopšanu un baudīja iespēju bez maksas klausīties mūziku. «Ja sāc kaut ko brīvprātīgi darīt, tad gribas vēl!» par savu motivāciju saka aktieris. 2014. gadā viņš ārvalstu medijos izlasīja, ka tiek meklēti brīvprātīgie Rio olimpiskajām spēlēm. Sports Oskaram ir tuvs, vairākus gadus portālā Delfi viņš bija atbildīgs par sporta ziņām, joprojām komentē futbolu Viasat, tāpēc pieteicās. 

Gluži kā latviešu tautas pasakās, arī atlasē, lai tiktu uz spēlēm, Oskaram bija jāpārvar trīs pārbaudījumi. Sākumā anketa, kur jānorāda valodas, ko prot, sapratne par sportu, jāpievieno dzīves apraksts. Tālāk sekoja valodu pārbaude tiešsaistē, tests par rīcību dažādās situācijās, piemēram, ja krīzes brīdī pašam jāizlemj, ko darīt. Pēdējais pārbaudījums bija videointervija ar organizatoriem, kas laika joslu dēļ notika trijos naktī, un tajā piedalījās trīs kandidāti. Stundu garajā sarunā bija dažādi uzdevumi, kas bija jārisina trijotnei kopā, jautājumi par sporta jomu. Novembra beigās Oskaram pienāca ziņa, ka viņš ir starp tiem 50 000 brīvprātīgo, kas jau tagad zina, ka augustā būs Brazīlijā!

«Medaļas uzvarētājiem pienesīs kāda ārkārtīgi skaista meitene,» telefonsarunā smejas teātra aktieris. Kas tieši viņam būs jādara, pagaidām nav zināms. Oskars atzīst, ka vēlētos strādāt spēļu norises vietā, redzēt sacīkstes, sevišķi vieglatlētikas sektoru, bet, ja nāksies angārā pakot ūdens pudeles olimpiešiem, «nu, neko darīt, būs jāpako». Darba apraksts būs zināms aprīlī, «domāju, tas būs pārsteidzoši un negaidīti». Iespējams, latvietis tiks «pieprecināts» Latvijas delegācijai, varbūt būs iespēja pēc skrējiena pasniegt dvielīti planētas ātrākajam sprinterim jamaikietim Useinam Boltam.

Olimpiskās spēles Brazīlijā norisināsies no 5. līdz 21. augustam, Oskars tur uzturēsies desmit dienas. Teātrī tajā laikā jau būs atsākušies mēģinājumi, tāpēc viņš sarunājis bezalgas atvaļinājumu. Spēļu organizatori ceļu uz Rio un dzīvošanu nenodrošina, lielākais bonuss ir iespēja piedalīties tik vērienīgā notikumā. 

Oskars feisbukā izveidojis lapu «Oskars brauc uz Rio», kur aicina cilvēkus ziedot viņam naudu. Ar dzīvošanu viss ir kārtībā, pāris draugu mitinās Rio, bet naudu Oskars lūdz aviobiļetei, lai neciestu ģimenes maks. Vajadzētu 1500 eiro, un pusi viņš jau savācis. Ja ziedojumu būs vairāk, Oskars naudu atdos paraolimpiešiem!

Mani sauc Ērika

Posted on janvāris 20, 2016 by - Dzīve

«Mācām latviešu valodu latviski,» skolotāja Ērika Pičukāne skaidro, kā svešās skaņas atpazīst bēgļi. Viņa patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā jau gandrīz divus mēnešus ierāda valodu cilvēkiem no dažādām valstīm. Viņu vidū ir gan ļaudis ar augstāko izglītību, gan analfabēti

No rīta, pošoties uz darbu Latviešu valodas aģentūrā, Ērika Pičukāne angliski dungo YouTube atrastās dziesmiņas. Filoloģe šādā veidā bez gramatikas grāmatas ir «atkodusi» noteikto un nenoteikto artikulu lietošanu. Pati bieži izmanto arī metodi, ko ieteikusi saviem skolniekiem, no Putina režīma bēgošiem uzņēmējiem no Krievijas, kas pie viņas ir mācījušies latviešu valodu. Skaļi komentēt savas darbības, teiksim, sēžot pie stūres, atkārtot frāzi: «Es braucu ar auto.»

Mazākumtautību skolu pedagoģe ar 23 gadu stāžu pirms diviem gadiem aizstāvēja doktora disertāciju, kā pati formulē, «par iecietību, strādājot ar skolēniem no citām valstīm». Kopš novembra vidus Pičukānes zināšanas ir noderīgas patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā Mucenieki. Tur situācija ir specifiska. Seši skolotāji stājas tādas auditorijas priekšā, kurā daudzi latviešu valodu ielāgo bez starpniekvalodas – angļu vai krievu. Dažiem Latvijas viesiem tā ir pirmā pieredze skolas solā, viņi ir analfabēti. Katru dienu no otrdienas līdz sestdienai valodas misionāri dodas uz Ropažu novada Muceniekiem, divās maiņās, katrā pa trim stundām, strādā ar cilvēkiem no Afganistānas, Irākas, Irānas, Sīrijas.

Mamma svin ramadānu

«Esmu tīrais «bilings», vienādi runāju latviešu un krievu valodā,» Ērika iepazīstina ar sevi. Esam satikušās Latviešu valodas aģentūras telpās, kur metodiķi, kāda ir arī viņa, māca citus skolotājus. «Smejos, ka valodas man ir divas – latviešu un krievu – un kultūras arī divas – latviešu un tatāru.» Ērikas mamma Uļķera ir Krimas tatāriete, tētis Oļģerts Guļāns – latvietis. Oļģerts, inženieris, disidents, grāmatas Par ko klusē vēsture autors, par nepakļaušanos padomju režīmam 60. gados bija izsūtīts uz Turkmēniju. Tur iemīlējās meitenē no deportēto tatāru ģimenes. Kosmopolītiskajā naftenieku pilsētā Nebitdagā, kur ir dzimusi, Ērika pavadīja tikai pirmos 11 dzīves mēnešus, 1967. gada beigās tika atvesta pie latviešu vecmāmiņas. 70. gadu sākumā uz Rīgu pārcēlās arī vecāki, Ērika ir pamīšus gājusi gan latviešu, gan krievu skolā, iespējams, tas veidojis viņas komunikablo raksturu. «Mamma Latvijā integrējās nosacīti. Latviešu valodu saprot, bet runāt kautrējas – pat pēc tik daudziem gadiem,» stāsta Ērika. «Es viņai jautāju: kāpēc tu man nemācīji tatāru valodu? Kāda es tagad būtu speciāliste! Viņa atrunājās: mēs paši īsti nepratām pareizu literāro valodu. Toties mamma svinēja visus ramadānus, dziesmas man dziedāja tatāru valodā.»

«Nezinu, cik iespaidoja ģimenes stāsts, bet to, ka man krievu cilvēkam ir viegli iemācīt latviešu valodu, es apjautu, tikko sāku strādāt skolā,» Ērika turpina. «Ātri sapratu knifus, uz ko vajadzētu likt akcentus. Vienmēr esmu bijusi aktīvs cilvēks, centos mācīties. Man ir pirmsskolas skolotāja un baltu filologa izglītība, strādāju Rīgā, Zemgales priekšpilsētā, 53. vidusskolā, biju arī rajona latviešu valodas metodiskās apvienības vadītāja. Maģistrantūrā apguvu pedagoģiju, un LU profesore Irīna Maslo visu laiku teica: «Ērika, tev jāraksta disertācija!» Mana disertācija ir Tālākizglītības potenciāla izmantošanas un pilnveides iespējas darbā ar trešo valstu valstspiederīgajiem,» viņa mirkli pārdomā, pirms minēt sarežģīto nosaukumu, tad izklāsta saprotamākā valodā. 

«Tiešais pētījums – skolotāju iecietība pret tiem, kas brauc šurp no dažādām valstīm. Balstoties uz pasaules pētījumiem, izstrādāju iecietības kritērijus un pēc tiem kodēju pedagogu atbildes speciālā programmā. Toreiz, 2009. gadā, par patvēruma meklētājiem vēl nerunājām. Kad es stājos doktorantūrā LU Pedagoģijas fakultātē un ieminējos par trešo valstu valstspiederīgajiem, man kāda profesore pat teica, ka tāda termina nav! Cita teica: nē, nē, ir. Ļoti interesanti! Un draugi pārmeta: tu ar saviem migrantiem ņemies, vai gribi, lai viņi būtu Latvijā?» 

«Bet kāpēc ne? Ja šie cilvēki te ir, mēs nevaram izvēlēties. Esam ES, un es gribu, lai visiem būtu labāk, dzīvojot līdzās. Lai cilvēks, kas atbraucis, mīlētu šo valsti, lai viņam šeit patiktu. Tas taču ir normāli! Nevaram mīlēt to, ko nesaprotam un nezinām.»

Trešo valstu pilsoņi, kas cerībā uz labāku dzīvi ierodas Latvijā, ir realitāte jau labu laiku. Latviešu valodas kursus iepriekš ir organizējusi nevalstiskā organizācija Drošā māja. Tagad rūpes pārņēmusi Latviešu valodas aģentūra, kurai ir liela bilingvālās izglītības pieredze.

«Vakar biju Natālijas Draudziņas ģimnāzijā,» stāsta Ērika. «Latviešu valodas aģentūra skolai organizē kursus, kā strādāt ar reemigrējošajiem bērniem. Nevar sacīt, ka skolas nav atsaucīgas. Draudziņas skolā mācās jau pieci patvēruma meklētāji. Skolotāji zvana, prasot padomu, un mēs vienmēr atbildam. Šodien man, piemēram, zvanīja kādas skolas sākumklašu skolotāja, pie viņiem ir sācis mācīties bērns no Anglijas, kurš nevienu vārdu nezina latviski.»

Kur skolnieks? Dušā

Ērikai Pičukānei ir pieredze. Viņa stājusies auditorijas priekšā latviešu valodas kursos trešo valstu piederīgajiem, tikusi aicināta strādāt tieši ar sievietēm – no Krievijas, Ukrainas, Uzbekistānas. «Ieprecējušās, ar vīriem atbraukušas. Daudzas ir situētas, viņām te ir savs bizness. Arī valodu ātri apgūst.»

Taču piedāvājums mācīt patvēruma meklētājus Muceniekos bijusi jauna grūtības pakāpe. «Patvēruma meklētāji, kā vēsta arī nosaukums, jau nezina, vai paliks Latvijā,» Ērika nopūšas. Atzīstas, ka šaubas, vai uzņemties šo pienākumu, bijušas lielas.

«Smags darbs, bet sūdzēties nedrīkst,» viņas balss tālāk skan noteikti. Sākumā braukusi uz Muceniekiem ar maršruta autobusu, pusotra stunda ceļā uz katru pusi. Tagad Izglītības un zinātnes ministrija skolotājiem nodrošina auto ar šoferi. Ērika uzreiz sapratusi, ka stingro kārtību un precizitāti, ko viņa ievēro ikdienā, šajās stundās piemērot neizdosies. Skolnieku skaits klasē mainās burtiski pa dienām, arvien redzamas jaunas sejas. Latvijā, risinot bēgļu krīzi, centralizēti no Itālijas un Grieķijas vēl nav nonākuši bēgļi, kam nepieciešama starptautiskā aizsardzība. Muceniekos atrodas patvēruma meklētāji, kuri mūsu robežu pārkāpuši pēc savas iniciatīvas, bieži vien dodoties uz pavisam citu valsti. Daudzi mēdz nedaudz atpūsties un tad aizbēgt, ceļot tālāk. Vietā nāk citi. 

Latviešu valodas aģentūrā izlemts, ka mācību grupu optimālais lielums ir 6-12 skolnieki. Lai arī tiek organizētas īpašas stundas bērniem, mazuļi bieži nāk līdzi mātēm, saceļ klasē kņadu. Bēgļi dzīvo tajā pašā ēkā, un latviešu valodas mācības viņiem ir vienīgā nopietnā aktivitāte, taču daudzi stundas sākumu kavē, ierodas mājas apģērbā, čībās. «Prasu: kur ir tas un tas cilvēks? – Ā, pārējie man saka, viņš vēl dušā, tūlīt būs. Nezinu, vai viņiem tāda laika izjūta ir nacionālā pazīme, vai šīs dzīves dēļ. Iespējams, cilvēkiem trūkst motivācijas. Kamēr patvēruma meklētājs gaida oficiālu bēgļa statusa vai alternatīvā bēgļa statusa apstiprināšanu, viņš nezina, vai paliks Latvijā,» secina Ērika. Taču ir arī pozitīvi piemēri. Kāds vīrietis no Afganistānas, kurš savā valstī bijis tiesnesis, valodas nodarbības vienas dienas laikā apmeklē arī otro reizi, ar lielu interesi mācās no plkst. 14 līdz 20. 

«Mans uzskats – šos cilvēkus vajadzētu ļoti nodarbināt. Saprotu – Latvijā ir savi noteikumi, cilvēkam ir jābūt A2 latviešu valodas zināšanu līmenim, lai varētu strādāt. Nevar taču būt tā, ka cilvēks ir bezdarbībā! Iedomājieties, viņam kabatā ir 2,15 eiro, par kuriem jāpaēd un sev viss jānopērk, un vēl viņam nav ko darīt.»

Skolotāji lielas cerības liek uz solījumiem īrēt telpas mācībām pie Rīgas robežas, un audzēkņus tur nogādāt ar autobusu. Tad darbiniekiem būtu ērtāk nokļūt pie skolniekiem, arī viņi citā vidē veiksmīgāk mobilizētos studijām. 

Vidējo Latvijas šābrīža bēgļa portretu Pičukāne neņemas veidot. «Viņi ir pilnīgi atšķirīgi. Ir cilvēki ar augstāko izglītību un cilvēki vispār bez izglītības. Dažiem ir minimāla angļu valoda, dažiem – laba, ir arī tādi, kam ir krievu valoda, daži zina tikai savu dzimto valodu: persiešu, kurdu, arābu. Kā viņi bez valodu zināšanām ir tik tālu tikuši? Tas jāprasa robežsargiem.»

Pēc kādas metodikas viņa māca? «Programmu sauc Latviešu valoda kā svešvaloda, mums ir arī grāmata Atvērsim vārtus latviešu valodai, ko savulaik veidojām tieši imigrantiem. Tad mēs arī nezinājām, kam tieši – viņi var būt, piemēram, trešo valstu piederīgie no Ķīnas, kuriem arī nebūs starpniekvalodas. Varat paskatīties te,» Ērika rāda uz aģentūras plauktiem – Latvija drauga acīm, Laipa, Latviešu valoda gruzīnu studentiem. Latviešu valodas aģentūras mājaslapā ir digitālas spēles Valodiņa, Pazīsti burtus! un Pazīsti vārdus.

«Mācām latviešu valodu latviski. Sākumā visu rādām ar attēliem, ar zīmējumiem,» stāsta skolotāja. «Viņi nevar izlasīt, bet jau fotografē ar acīm. Ja trīs mēnešus redzēs «logs, logs, logs», pēc tam atpazīs to vārdu. «Saku: mani sauc Ērika, es esmu no Latvijas; rādu Latviju uz kartes. Tad viņi saprot, saka: es esmu Fatima, esmu no Afganistānas, tagad es dzīvoju Muceniekos.» Tās ir frāzes, ko vajag iemācīties. Ja nu policija aptur vai pazūd cilvēks – lai viņš māk šīs frāzes pateikt.»

Analfabētiem patīk mācīties

Šis ir latviešu valodas kā otrās valodas mācīšanas pilotprojekts, kas parāda problēmas, iezīmē noderīgas nianses, uzsver skolotāja Pičukāne. Viņas aģentūra 2016. gadā izdos metodisko padomu krājumu, kā skolotājiem strādāt ar patvēruma meklētājiem. Tur būs informācija par normatīvajiem aktiem, pasaules situāciju, kultūru un reliģiju daudzveidību. Patlaban kolēģi strādā pie didaktisko materiālu krājuma patvēruma meklētāju un bēgļu bērniem no sešu līdz deviņu gadu vecumam, tur būšot gan attēli, gan puzles. Lielākiem bērniem un pieaugušajiem, kam, iespējams, vispār nav bijis saskarsmes ar latīņu alfabētu, top interaktīvi mācību līdzekļu komplekti, kas ļauj darboties internetā.

No marta, kad Mucenieku iemītniekiem tiks piedāvātas rūpīgāk izstrādātas trīs mēnešu latviešu valodas mācību programmas un skolotāju skaits palielināts līdz deviņiem, audzēkņus, visticamāk, dalīs grupās pēc prasmju līmeņa. Šobrīd cilvēki ar augstāko izglītību studē pamīšus ar analfabētiem. Ērika internetā jau atradusi Amerikas, Norvēģijas un Somijas skolotāju forumus, kur runā par šādu cilvēku mācīšanu.

«Jā, arī Muceniekos ir analfabētes, sievietes no Afganistānas. Bet viņām ļoti patīk mācīties. Izlasīju somu pētījumu: vislabākie mācību rezultāti valodas apgūšanā bija Somālijas sievietēm analfabētēm mājsaimniecēm. Viņām ir interesanti, tā ir jauna pieredze! Šādam cilvēkam vajag iemācīt, kā ir mācīties, jāsāk runāt kā ar mazu bērnu. Tāpat kā māmiņa, kad viņai piedzimst bērns, – vispirms visu laiku runā. Bērns klausās, atkārto, pēc tam var pats kaut ko pateikt.»

Skolotājam ir jābūt gan aktierim, gan psihologam, smejas Ērika. Un, protams, jākrāj informācija par katras tautas individuālajām iezīmēm. Pirmajās nodarbībās viņa pamanījusi, ka audzēknis no Irākas, piemēram, nevar izteikt burtu «v», bet nav varējusi uzreiz saprast, ka tā nav logopēdiska problēma. Kolēģe, kura strādā ar ķīniešiem, stāstījusi – viņi nevar izrunāt burtu «p». «Pirmajās nodarbībās redzēju, ka daži vīrieši no Afganistānas sāk nervozēt, kad nevar atkārtot vārdus. Latviešu valoda viņiem – pilnīgi viss cits. Raksta no citas puses, burti citi. Paldies dievam, Mansurs no Irānas, kurš runā angliski, palīdzēja. Teicu: pasaki – ja es mācītos viņu valodu, man būtu tikpat grūti. Tad viņi man teica paldies.»

Darbojoties ar cilvēkiem, kas ne jau labas dzīves dēļ ir aizbēguši no dzimtenes, jārēķinās, ka elementāri valodas vingrinājumi dažkārt klasē var savērpt emociju virpuli.

«Mācāmies: cik bērnu tev ir? Kočī no Afganistānas saka: «Man ir četri bērni.» Pagriežas, bet citi māj ar roku: «Viens, Kočī, viens bērns!» Izrādās, viņai Afganistānā ir palikuši trīs bērni.»

Ir jābūt iejūtīgam un elastīgam, jau kuro reizi secina Ērika. «Mēs, pedagogi, parādām viņiem pirmo Latvijas seju.»

Skolotāja atceras kādu epizodi. Mācību pauzē, kad skolēniem tiek piedāvāta kāda bulciņa, sula, augļi, dārzeņi, pēkšņi viens skolotājai atnes lielu krūzi ar kafiju. «Es kafiju nedzeru, un te vēl šķīstošā ar kādām sešām karotēm cukura. Saprotu, ka viņš no sirds atnesis, bet pateikt nevaru, jo mums nav starpniekvalodas. Man ir jādzer tā kafija! Puskrūzi pieveicu, citādi viņš, cilvēks, apvainosies. Ar rokām rādīju, ka parasti mazas krūzītes dzeru, tādu lielu nevaru.»

«Paldies manai vadībai, ka piedāvāja,» Ērika nobeidz sarunu. «Esmu pateicīga, jo esmu iepazinusi tādus cilvēkus! Irāna, Irāka, Afganistāna, Sīrija – kāda pasaule atveras! Es no viņiem daudz smeļos, uzzinu par šīm valstīm. Tagad par tām spriežu caur šiem cilvēkiem, tāpat kā viņi par Latviju caur mums, pedagogiem.»

Meitene ar Bendžiju

Posted on janvāris 20, 2016 by - Personība

Agneses Kleinas neatkarīgā publicistika no bloga izaugusi līdz žurnālam Benji Knewman, ko var nopirkt pazīstamajos Amerikas grāmatu veikalos Barnes & Noble un MoMA muzejā Ņujorkā. Bet viņa arī televīzijā apspriež latviešu tautastērpus

Kad Agnese Kleina augstajā bordo krāsas cepurē nosēžas pie galdiņa restorānā Kolekcionārs, man nāk prātā divas lietas. «Lai uzliktu tādu cepuri, pirmkārt, ir jābūt smukai; otrkārt, ir jāpiemīt labai humora izjūtai.» – «Jā,» Agnese piekrīt. «Tu precīzi noķēri. Es cepures pasūtu internetā. Ir bijis tā, ka mājās atveru kasti, uzlieku, paskatos spogulī un… sāku smieties. Tā ir mana pirmā reakcija, tāpēc iedomājos, ka arī citiem sanāk smiekli. Tas ir vienkārši jautri!

Pat savā pases bildē bišķiņ smaidu. 16 gados, kad pasi izdeva, smaidu kā maija saulīte, jo toreiz noteikumi nebija tik strikti. Visi smējās par to bildi, es arī. Tevi mēģina ielikt kaut kādā rāmī, bet nevari tur ielīst, vienkārši iet pāri malām tas, kas tu esi. Bet patiesībā varu būt arī ļoti nopietns cilvēks.»

Ekstravagantas cepures šim cilvēkam, kas restorānā malko minerālūdeni, nevis vīnu (alkoholu lietot Agnese 33 gadu vecumā tā arī nav sākusi), ir vairākas. Šī bordo, Vivjenas Vestvudas «bērns», bijusi pirmā. «Taisīta, zini, kurā gadā? 1982., kad es piedzimu,» viņa ar sajūsmu saka. «Cik laikmetīgs ir labs dizains – nevienā brīdī neesi vecmodīgs.»

Humors, par ko esam sākušas runāt, ir vienojošais elements arī Kleinas un Dīva Reiznieka duetā jaunajā LTV1 raidījumā Uzvelc tautastērpu! «Režisore Zane Peneze mūs ar Dīvu uzreiz noskatīja kā pāri,» Agnese stāsta. «Domāja, ka varētu saskanēt. Ik reizi, kad tiekamies, pārbaudām viens otra humora robežas, tas ir jautri un cilvēcīgi.»

Skolas laikā ar kori piedalījusies Dziesmusvētku skatēs, 90. gadu sākumā Jāņos staigājusi mammas uzšūtos improvizētos tautastērpa brunčos, raidījumā Agnese ar Dīvu runājas par to, kas ir tautastērps. Vai to var pārstāvēt, piemēram, zīmola Recycled.lv un mākslinieces Annas Aizsilnieces kolekcija Etnogrāfija: «Brunči no vīriešu biksēm, vainags no padomju laika detaļām, lampiņām – Annas tētis bijis elektriķis.» Varbūt Agneses melno militārā stila blūzi, populārā latviešu ikdienas modes zīmola One Wolf ražojumu, pēc 100 gadiem kāds uzskatīs par tautastērpu? «Raidījuma mērķis ir padiskutēt. Nevis nākt ar ambīcijām – mēs jūs tagad nokaitināsim, dumposimies -, bet parādīt, ka var arī tā.» 

Agnese man uzdāvina vēl vienu pavisam taustāmu «var arī tā»: kopā ar mākslinieci Madaru Krieviņu veidotā žurnāla Benji Knewman pirmo numuru. Līdz šim iznākuši trīs. Pagājušā gada nogalē Londonā Benji ieguva sudraba balvu neatkarīgo žurnālu «Oskaru ceremonijā», The Stack Awards konkursā, nominācijā Gada palaišana (Launch of the Year), kur piedalījās vairāk nekā 170 neatkarīgu izdevumu no visas pasaules.

«Tas lielais jautājums: drīkst? nedrīkst? pareizi? nepareizi?» Agnese, kas vēl pirms Benji Knewman sāktajā blogā Whimsicalagnesiga.com sevi sauc par vizuālo žurnālisti, runā ātri un azartiski, it kā skrienot pakaļ domām. «Es zinu, ka manī ir tāds gēns, ar kuru var «norauties». Tas pat nav plāns pārāk uzprasīties uz kaut ko, bet drīzāk – uzdot jautājumu. Kā Nikola Kidmena teica kādā neko labi novērtētā filmā par aborigēniem Austrālijā: «Tas, ka kaut kas ir tā, vēl nenozīmē, ka tam tā ir jābūt.»»

«Austrālija ir skaista filma. Esmu ceļojusi pa Kimberliju, kur tā filmēta,» ar prieku atsaucos. «Jā, man arī patika!» Agnese piekrīt. «Es kādreiz būšu Austrālijā. Austrālija ir viena no lielākajām Bendžija noņēmējām.» 

Kopš 2014. gada iznākošo žurnālu, kura ceturtais numurs būs pieejams aprīlī, redaktore sauc mīļvārdiņā. Tiešām? Benji ir daudz populārāks ārpus Latvijas nekā šeit? «Tā ir. Mums ir distributors, izplatītājs, kurš ir UK based…,» angliski blogojošās sarunas biedrenes valodā ierasti ieskrien pa frāzei svešvalodā. «Viens no lielajiem. Viņu kartotēkā ir tūkstošiem žurnālu nosaukumu. Viņi mūs uzrunāja starp pirmā un otrā numura iznākšanu. Strādā ar 75 valstīm, gan ar kioskiem, gan ASV grāmatnīcu ķēdi Barnes & Noble un grāmatu veikalu MoMA muzejā Ņujorkā. Tur tagad pārdod arī Benji. Kad startējām ar otro numuru, kiosku saimnieki un neatkarīgie grāmatu veikali pasaulē par mums neko daudz nezināja. Viņiem tikai aizsūtīja aprakstu. Tad veica pasūtījumu, un izrādījās – vislielākie pasūtījumi ir no Kanādas, Nīderlandes un Austrālijas. Man ir savi minējumi, kāpēc tā. Austrālijā ir daudz neatkarīgo žurnālu, viņiem tas interesē. Kanāda kaut kādā ziņā arī ir Eiropa, ar savu franču ietekmi un visu pārējo. Arī Nīderlandē ir neatkarīgie žurnāli, un vispār cieņā drukāti izdevumi.»

Vai Benji arī uz ārzemēm dodas tāds pats kā Latvijā – puse latviešu, puse – angļu valodā? Cilvēki ir ar mieru maksāt par pusi satura, ko nesaprot?

«Tieši tāds,» Agnese lepni atbild. «Es vienmēr smejos par to. Neviens ārzemnieks man nav jautājis, kāpēc tā ir, bet latvieši jautā vienmēr.»

Benji pirmā ārvalstu prezentācija pagājušogad notika Amsterdamā. Ceturtais žurnāla numurs aprīlī tikšot atvērts Londonā, jaunajā MagCulture žurnālu veikalā. Tā saimnieks, neatkarīgo izdevumu industrijā ietekmīgais Džeremijs Leslijs, Agnesei to ierosinājis. 

Arī Stack Magazines izveidotājs Stīvs Vatsons ir londonietis. «Mani aizrauj Stack Magazines ideja: cilvēki var parakstīties uz pakalpojumu, un reizi mēnesī viņiem pienāks kāds neatkarīgais žurnāls, viņi pat nezina, kāds. Surprise! Pagājušā gada novembrī Stakā aizgāja trešais Bendžijs. Šim servisam pasaulē ir 3000 abonentu. Mūsu tirāža parasti ir 3000 eksemplāru, bet Staka dēļ tā divkāršojās. Stack Magazines virsuzdevums – neatkarīgajai izdevējdarbībai palīdzēt paplašināt auditoriju. Varbūt cilvēks neiedomātos nopirkt tavu izdevumu, bet, kad tas atnāk mājās, sāk lasīt, un izrādās…!» 

Neatkarīgo žurnālu bums, sācies pirms gadiem trim, ir radījis interesantus produktus, tāpēc Stīvs Vatsons izsludinājis minēto The Stack Awards. «Divās kategorijās tikām «šortlistē», finālā,» atzīmē Agnese. «Ar pirmo numuru tikām Gada palaišanā, ar otro – Gada žurnālā. Tur bijām kopā ar smagsvariem savā kategorijā, žurnāliem, kas iznāk jau vairākus gadus, kuriem ir vairāk resursu. Uzvarēja pieredzes bagātākais – [jauna koncepta ēdienu žurnāls] The Gourmand, kas iznāk Londonā. Gada palaišanā bijām Stīva favorīti, bet uzvarēja Weapons of Reason – «saprāta ieroči». Projekts, kas iezīmē laiku, kurā dzīvojam, iznāks tikai astoņos numuros, ar krāsainām ilustrācijām uzskatāmi stāsta par globālajiem procesiem.»

Opītis runā par seksu?

Kad košā Agnese pārdod savu žurnālu Kalnciema ielas tirdziņā, cilvēki interesējoties: «Par ko tas ir?» Viņa atbild: «Žurnālā rakstīts: «Dzīve, ko var lasīt.»» Ļaudis mēdz nesaprast, pārjautā: «Bet kā – dzīve?» 

«Viss, kas jums apkārt notiek, jūsos pašos,» saka Agnese. «Piemēram, viens stāsts,» viņa pirmajā Benji numurā rāda foto ar vecu vīru stilīgā hūtītē. «Jāzeps, dzīvo Cesvainē, pansionātā. Nekad nepateiksi, ka latvietis, vai ne? Viņš ir pensionēts skolotājs un bitenieks, par viņu uzzināju no viņa mazmeitas. Viņa pastāstīja arī par aizraušanos ar sievietēm, sava vecuma vai bišķi jaunākām draudzenēm – šobrīd viņam ir 87 gadi. Teicu: «Viss, braucu pie viņa, gribu satikties!»

Cilvēkus intervējot, ļaujam viņiem runāt par to, ko viņi grib. Un Jāzeps izvēlējās stāstīt par savām draudzenēm, par mīlestību un seksuālajām attiecībām šajā vecumā. Tas izklausās smieklīgi: «O, opītis runā par seksu!» Bet stundas laikā, ko ar viņu pavadīju, es viņu divas reizes saraudināju. Nevilšus, protams. Iepazīstoties ar cilvēku, nezini, uz kādas sāpīgas tēmas vari uzkāpt. Arī viņa mūžs nav bijis tas vieglākais. 

Šajā laikā uz viņa mobilo telefonu zvanīja draudzenes, ar kurām viņš iepazīstas ar sludinājumu starpniecību. Jāzeps saka: «Viņām patīk mana balss, bet ir bijušas reizes, kad viņas ir vīlušās, jo esmu vecāks, nekā izklausījos.» Un viņam ir raizes par nākamo randiņu – ka varētu neiepatikties. Trīspadsmitgadniekam ir bail, ka neiepatiksies pretējam dzimumam, un 87 gados ir tādas pašas bailes.»

Ar žurnāla starpniecību stāstīt par Latviju starptautiskā valodā – arī raksts par Jāzepu ir labs piemērs. «Starptautiska valoda īstenībā ir cilvēku valoda. Visur pasaulē cilvēks pēc kaut kā ilgojas, no kaut kā baidās, mīl, grib būt mīlēts.»

Vietējās prominences, piemēram, Auseklis Baušķenieks, ārzemniekam neizteiks neko vairāk kā Cesvaines onkulītis, bet ar pazīstamā latviešu mākslinieka gleznu starpniecību var brīnišķīgi izstāstīt Latvijas vēsturi. «Un tad ir tā, ka Zeit Magazin galvenais redaktors man uzraksta feisbukā. Tajā brīdī pat nezināju, kas viņš ir. Kristofs, random. «Vakar biju Amsterdamā uz sava žurnāla prezentāciju un nopirku tavu žurnālu. Tas mani motivē aizbraukt uz Rīgu. Baigi labie teksti, nemaz nezināju par tādu Ausekli.» Kā lai viņš zinātu? Teicu paldies, stundu norunājām, un izrādījās, ka esam no viena koka taisīti. Viņš piesekojās man visos sociālajos tīklos, es viņam arī. Tagad ik pārdienas sarunājamies. Visu pagājušo nedēļu biju Zeit Magazin viesredaktore instagramā. Izdomāju – rādīšu Rīgu, kuru nevar redzēt tūrists. Tur ir, piemēram, Latvijas televīzija, valstiski svarīga ēka, kurā nevar iekļūt bez caurlaides, vai padomju laika Rīga, ko var tikai bildēs apskatīties, vai žurnāls Liesma, kurš arī ar savu stilistiku ir tāds wow!»

Atvilktnē – Simpsoni

Agnese nav studējusi žurnālistiku. Pēc vidusskolas neizturēja konkursu. Aizgājusi uz Kultūras akadēmiju, starptautiskajiem kultūras sakariem starp Latviju un Franciju. Vēl atceras, kā pēc fiasko no taksofona raudādama zvanīja vecākiem uz Liepāju.

Jo viņa taču žurnālistikā bija darbojusies no 16 gadu vecuma! Mammas paziņas aicināta, taisījusi jauniešu lappusi Liepājas laikrakstā Rīta Ekspresis. Pirmais honorārs – pieci lati aploksnē. Jau toreiz publikācijās centusies ienest «lasāmo dzīvi». «Piemēram, stāstīju vienaudžiem, kā nopīt draudzības rokassprādzi no mulinē diegiem. 1998. gadā tās pirmoreiz bija modē, tagad ir atkal. Cita paaudze jau.»

Vidusskolas laikā Agnese uz gadu aizbrauca apmaiņas programmā uz Japānu, studiju gados ieguva Erasmus stipendiju mācībām Francijā. Tikai vēlāk saprata, ka tieši starptautiskie kultūras sakari ir bijusi pareizā izvēle: «Skatīties «lielo bildi», redzēt, kā viss cits citu ietekmē,» bet žurnālistiku var iemācīties praksē. Pēc diviem mediju koncernā nostrādātiem gadiem mūsu valstī pat var kļūt par žurnāla galveno redaktori, kā tas notika 2009. gadā, kad izdevniecība Santa Agnesei uzticēja vadīt žurnālu Deko.

«Pagājušogad pabeidzu zviedrus [Rīgas Ekonomikas augstskola], man ir MBA grāds uzņēmumu vadībā,» viņa palepojas. «Kad iznācu no turienes, cilvēki jautāja, vai bija vērts. Man ir pārsteigums par šo jautājumu. Ja kaut ko mācies, it īpaši, ja studē valodu, tā ir visīstākā «valūta»! Arī par sevi ko vairāk saproti. Nekad nebūšu liels CEO, un ekselis joprojām nav mans draugs, bet tieši zviedros man pieauga drosme uztaisīt Benji.» 

Par savu pagaidām labāko interviju žurnālā Agnese uzskata sarunu ar Rīgas Ekonomikas augstskolas pasniedzēju Ričardu Pūliju, kurš māca starpkultūru menedžmentu. «Palīdz uzņēmējiem saprast citas kultūras. Visi esam no kaut kurienes cēlušies, ir savas valsts un personīgās vēstures. Viņš ir diplomāta dēls, dzīvojis Āfrikā, Vidējos Austrumos. Kā smejos, viņš visu stāsta kā Jēzus – līdzībās,» komentē Agnese.

«Mani īstenībā atgrūž «respektablo jomu» speciālisti, uzņēmēji vai ārsti, advokāti vai arhitekti, kuri baidās ierādīt pasaulei, ka ir tikai cilvēki. Kur nu iesnas dabūt – viņi nerādīs, ka elpo! Bet kāpēc tā melot – sev pirmām kārtām? Kad melošana tevi sasaista, tad ir depresijas un vēl viss cits.»

Bet katrs taču nevar būt neatkarīga, bandītiska būtne, oponēju. Arī Agnesei ir stipra aizmugure, vīrs. «Es sevi uzskatu par darītāju,» viņa sākumā protestē, tad piekrīt. «Bet man ir paveicies, ka mājās ir cilvēks, ar kuru varu priecāties par muļķībām. Piemēram, mums abiem patīk miniatūras. Pat speciāli nemeklējam, dažkārt vienkārši atrodam uz ielas mantiņas, figūriņas, suvenīrus. Mums ir veca burtliču atvilktnīte ar maziem nodalījumiem, kur glabājam svina burtiņus. To var izmantot kā plauktiņu, kur figūriņas ievietot, un tā tās pamazām krājas. No Kinder Surprise un Simpsonu Lego sērijas. Tas ir vistiešākajā nozīmē bērnišķīgi, bet ir arī stāsts par stiprumu. Ka nevis blakus ir tāds kārtīgs vīrietis, lielāks par tevi, bet stiprums ir atbalstā: varu būt tas, kas esmu, un arī viņš tāds var būt.»

Agnese ieskatās telefonā. Mūsu sarunas laikā ir pienākusi īsziņa, ka ir gatavas Jaungada brīvdienās pasūtītās bildes no abu kāzām. Apprecējās pirms 2,5 gadiem, albumu taisīt līdz šim nebija laika, jo pietika darba ar blogu un Benji.

«Kāzās man vēl ir gari mati, cits cilvēks. Un visās bildēs tā smejamies!» viņa smaida. «Laulājāmies zagsā, un pēkšņi no tādas iedobītes Liepājas zagsā ar superstilīgu 70. gadu interjeru iznāk jauneklis un sāk skaisti dziedāt. Valdām smieklus, un to bildēs var redzēt, un tur ir tā esence. Tas man riktīgi patīk savā dzīvē: viss it kā ir nenopietni, ar domu – kad tu izaugsi? Bet parādi man rokasgrāmatu pieaugušajiem, kur rakstīts, ka visu laiku jābūt nopietniem!»

Ar vannu uz Itāliju

Posted on janvāris 20, 2016 by - Veiksme

Latviešu uzņēmuma Vispool radītās akmens masas vannas, kuru pamatsastāvs ir dabīgais marmors, iet pie sirds ne tikai kaimiņiem Lietuvā un Igaunijā, bet ieinteresējušas pat izsmalcinātos itāļus

Biznesa aizsākuma iedīglis bija gaužām neromantisks, smejas viens no uzņēmuma Vispool izveidotājiem Ilmārs Briksnis, – Latvijā trūka labu akmens masas vannu piedāvājuma. Pirms sava biznesa sākšanas Briksnis darbojās santehnikas tirdzniecības uzņēmumā, tā iepazīstot šīs nozares «drēbi». Tolaik, 90. gadu beigās, santehnikā pieejamas bija metāla un akrila vannas. Uzņēmuma līdzdibinātājam tehniskajam direktoram Mārim Jansonam bija pieredze franču uzņēmumā, kurš ražoja akmens masas vannas, viņš saprata kvalitatīvā produkta priekšrocības. 

Abi metās uz vienu roku, lai arī cilvēkiem Baltijā šādas vannas būtu pieejamas. Sākumā bija doma taisīt arī baseinus, tāpēc nosaukumā iekļauts angļu vārds pool jeb baseins. Taču vēlāk šī ideja atmesta – bija bažas, ka tik lieli izmēri nebūs pa spēkam. Tagad uzņēmums Vispool izlietnes, vannas un duškabīnes ražo jau 15 gadus.

Marmora plusi

Vispool vannu noslēpums ir unikālā tehnoloģija, kuru uzņēmums nodēvējis par Marmoryl. Protams, firmas noslēpumus neviens neatklās, bet tehnoloģijas pamatā ir dabiskais marmors, kuru sadrupina līdz pulvera konsistencei un piejauc saistvielas – poliestera sveķus vai akrila sveķus. Tad masu ielej vajadzīgajā formā, un tālāk strādā fizika, molekulas «saprecinot». Visbeidzot vannu pārklāj ar speciāli izstrādātu santehnikas emalju.

Nav tā, ka akmens masas vannas Vispool izgudroja pirmie, tās radās jau 60. gados, bet biežāk to ražošanā izmantoja kvarcu. Taču tad šos smagos izstrādājumus izkonkurēja akrils. «Plāksni, kuru uzsilda, uzliek uz vajadzīgās formas, ar vakuumu izveido formu,» Briksnis skaidro akrila vannu ražošanas tehnoloģiju, kuras parādīšanās industrijai bija izdevīga un lēta. «Tirgū tas tika pozicionēts kā kaut kas mega, bet akrils jau plastmasa vien ir!» Salīdzinot ar akrila vannām, akmens masas ir masīvākas un stabilākas, arī izturība ir krietni lielāka. Akmens masas vannas izturībā salīdzina ar čugunu, bet akrila – ar skārdu. Akmens masas vannas ir arī klusas, ja tajās ierīko masāžas sistēmu, tad blakus telpā tās darbošanos nedzirdēs.

Vispool akrila dēļ aizmirsto akmens masas metodi reanimēja, bet kvarcu aizstāja ar marmoru. «Tas ir viens no mūsu jaunievedumiem,» saka uzņēmējs. Līdz ar to Vispool var arī lepoties, ka viņu vannas ir ekoloģiskākas. Parasti tie, kas strādā ar šo tehnologiju, izmanto apmēram 23% kompozītmateriālu – minēto poliesteru vai akrilu, bet Vispool ražojumā piedeva ir 15%. «85% ir dabīgās izejvielas – marmors,» lepojas Briksnis. Vācijas partneru izstrādātā emalja ir noturīga gan pret starojumu, gan temperatūras izmaiņām. Vannu var izgatavot jebkādā krāsā, uzņēmējs rāda paraugus, kur manāma pat salātzaļa un spilgti rozā vanna, kā arī variants ar daudzkrāsainiem granīta rakstiem.

Biznesu sākt nebija grūti, uzņēmējs uzskata – svarīgi atrast brīvu nišu. Sākuma kapitāls bija gan savs, gan kredīti izlīdzēja, bet nu jau ir dzēsti. Arī telpas, kurās izvietota ražotne un galvenais birojs, pieder uzņēmumam. Zīmola Vispool vannas «dienasgaismu» ieraudzīja 2000.gadā, kad tās nonāca tirdzniecībā. Briksnis stāsta, ka tirgošanu sāka, izmantojot santehnikas preču veikala Māja tīklu.

Tehnoloģija nav vienīgais, kas biznesu padara veiksmīgu. Tas iet roku rokā arī ar mūsdienu cilvēku paradumu maiņu. Agrāk vannasistabas bija maziņas, domātas tikai «mutes nomazgāšanai», saka Briksnis. Cilvēki to neuztvēra kā telpu, kur rūpēties par sevi. Pamazām šī telpa pārvēršas par pilnvērtīgu istabu, tajā mēdz būt logs, mīkstās mēbeles, pat kamīns. Šai intīmajai telpai kļūstot lielākai, ir vairāk iespēju pievērsties tās estētikai.

«Vanna izskatās skaisti, ja tā ir brīvstāvoša, nevis iespiesta stūrī,» par tendencēm stāsta uzņēmējs. Briksnis arvien biežāk dzird, ka cilvēkam jāmīl pašam sevi, jārūpējas ne tikai par fizisko labsajūtu, bet arī par garīgo komfortu. Vannasistaba ir vieta, kur pabūt vienam, atpūsties. «Vannasistabā nav pieņemts otru traucēt,» par šīs telpas priekšrocībām atgādina Briksnis. Pat ja būvē lielas mājas, kur ir bibliotēka, bērni tajā var «iesperties», lai vai cik tētis būtu aizņemts.

Itālijas iekarošana

Sākuši ar četru cilvēku štatu, šodien uzņēmums izaudzis – tajā strādā vairāk nekā 25 profesionāļi. Kadru mainība nav liela. Kvalificētos darbiniekus uzņēmums māk noturēt, taču nav problēmu mācīt arī jaunus cilvēkus, kurus interesē nozare, ja vien viņiem ir vēlme mācīties. Taču Briksnis atminas treknos gadus, kad valstī sākās lielais būvniecības bums, kurš atņēma darbiniekus. Būvniecībā varēja labi nopelnīt, un iemaņām neviens nepievērsa lielu uzmanību. Briksnis smejas, bija kā grāmatā Pifa piedzīvojumi – pietika, ja mācēja ķerru stumt, kaut arī ar riteņiem uz augšu. Kad šis bums beidzās, daži pārbēdzēji atgriezās, bet liela daļa aizgājušo devās tālāk laimi meklēt ārzemēs.

Lielo krīzi, protams, izjuta arī vannu ražotāji. «Tajā laikā mēs nebijām tik labi sagatavoti, nebija eksporta tirgu, kas kompensētu kritumu,» stāsta uzņēmējs. Viņš atminas, ka pirmajā krīzes gadā apgrozījuma kritums bija ap 40%, arī 2009. gadā turpinājās lejupslīde, bet jau gadu vēlāk uzņēmums, meklējot noietu ārzemēs, sāka atkopties. «Mūsu izaugsmes procents ir bijis augstāks nekā kopējā ekonomikas izaugsme valstī,» uzņēmējs lepojas, kopš 2010. gada visu laiku gājis tikai augšup. Iemesls – Vispool noskaņojās darbam eksporta tirgos. Tagad lielākā tirgus daļa Vispool vannām ir Lietuva un Igaunija, nedaudz arī citas Eiropas valstis – Vācija, Skandināvija, arī Baltkrievija. Latvijā noiets ir mazāks nekā puse.

Pērnā gada nogalē piepildīts kāds sen lolots sapnis. Vispool iekaroja itāļu tirgu. «Iet pie itāļiem ar vannām ir tas pats, kas eskimosiem tirgot sniegu,» smejas uzņēmējs, atzīdams, ka dizaina meka Itālija bija liels mērķis. Sākumā šķitis, ka līdz tam nāksies iet pamazām, vispirms stabilus klientus iegūstot citās Eiropas valstīs.

Briksnis Itālijā ir dzīvojis un studējis tur biznesa skolās, apmeklējis dažādu nozaru rūpnīcas. Vienu vasaru strādājis pasaulslavenajā Murano stikla rūpnīcā Venēcijā – ikviens par samaksu var tur doties pastrādāt, darīt mazus darbiņus, vērot, kā strādā meistari. «Redzēt, kā no karsta stikla pikuča izvelk brīnišķīgu zirga skulptūru,» par iedvesmojošo pieredzi stāsta uzņēmējs.

Saprotot itāļu mentalitāti, sarunas ar viņiem izdevās. Itāļi pamanīja, ka Vispool nekopē līdzīgu uzņēmumu preci, viņiem patīk arī oriģinālā ražošanas tehnoloģija un tas, ka ar tik maziem resursiem tiek panākts labs rezultāts. «Itālijā ar individuāliem pasūtījumiem strādā reti, un tas maksā pat piecas reizes dārgāk,» pieredzē dalās uzņēmējs. Briksnis rāda jaunāko vannu katalogu, tur trīs vannu dizainu domājuši paši klienti. Bāzējoties uz standarta vannu, klienti piedāvājuši, kā izskatīsies tās ārmalas. «Rādām klientiem, ka ir iespēja ne tikai izvēlēties no kaut kā gatava, bet arī pašiem kļūt radošiem,» šāda iespēja pasūtījumu sadārdzina minimāli, par 15-20 procentiem.

Ja cilvēks ir gatavs par vannu un izlietni iztērēt divus tūkstošus eiro, tad papildu 150 eiro neko daudz nemainīs. Citos uzņēmumos šādas iespējas nav, par oriģinālo piedāvājumu stāsta Briksnis. Kāds itālis šo iespēju pērn izmantojis, katalogā aplūkojama bilde ar vannu un izlietni, kas atgādina kuģi. «Itāļiem dizainā nav robežu,» jūsmo Briksnis. Latviešiem ir vairāk stereotipu, itāļi ar to tik ļoti nesirgst, viņiem var piedāvāt trakas lietas. Lai itāļiem un citiem klientiem būtu, no kā izvēlēties, jaunākajā katalogā 90% piedāvāto modeļu ir jauni (parasti jaunievedumu procents ir krietni mazāks).

Pagaidām latviešu vannas ir nopērkamas vienā veikalā Milānā, taču ir doma veidot kopuzņēmumu ar kādu vietējo  firmu, lai iekarotu visu valsti. Briksnis pārliecināts, ka ideja dzīvos – to pierāda kāds atgadījums. Vienu vannu Milānā pārdeva jau pirms ienešanas veikalā, jo garāmgājējs uz ielas to pamanīja un uzreiz nopirka!

Kādi ir nākotnes plāni? «Tikt iespējami tālāk,» saka uzņēmējs. Viņš biznesu pielīdzina sportam – sākumā piedalies pagalma sacensībās, tad rajona, valsts, līdz beidzot nokļūsti olimpiādē. «Nebūtu pareizi kļūt par Eiropas čempionu un apstāties. Ja potenciāls nav izsmelts, tad jāvirzās tālāk,» saka uzņēmējs.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Ambīcijas, vēlme kļūt labākam savā nozarē, sasniegt maksimāli iepējamo attīstību.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Lielākās kļūdas esam pieļāvuši tad, kad neesam ieklausījušies intuīcijā. Tā parāda ceļu, kurā viss ir sabalansēts.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Pastrādāt uzņēmumā kā algotam darbiniekam, bet ar domu izmantot to kā treniņu laukumu, apgūstot visu, ko var.

Ideju tīģelis

Posted on janvāris 13, 2016 by - Slavenība

Kāpēc ir neiespējami atklāt mūžībā aizgājušā Deivida Bovija mūzikas noslēpumu

Deivida Bovija nāves fakts ir jāapzinās ne vien ar skumjām, bet arī ar apbrīnu. Viņa gala uznāciens šķiet izplānots tikpat meistarīgi un noslēpumaini kā visa pārējā neparastā karjera – Bovijs aizgāja no dzīves tā, kā skatuvi pamet lielisks mags, kura izgaišana ir daļa no viņa pēdējā lielā iluzionista trika.

«Something happened on the day he died, / Spirit rose a metre and stepped aside,» (Kaut kas notika viņa nāves dienā, / Gars metru pacēlās un pakāpās malā) viņš dzied Blackstar – ilgajā, savādajā, elēģiskajā albuma tituldziesmā, kuru izdeva pagājušo piektdien, savā 69. dzimšanas dienā. Bovijs zināja, ka šis ir viņa pēdējais ieraksts.

Sirreālais, sērīgais, desmit minūtes garais video sākas ar kadru, kurā zem aptumsušas saules uz svešas planētas guļ miris astronauts, pie viņa skafandra piestiprināta smaidīgas sejiņas uzšuve. Skatītāji brīnījās par šo zīmīgo kadru no majora Toma pēdējās atdusas vietas un prātoja par videoklipā redzamo savādo nāves un atdzimšanas rituālu, kurā Bovijs izdziedāja vārdus, kas tagad izklausās kā apslēptas, drosmīgas atvadas: «How many times must an angel fall?» (Cik reižu eņģelim jākrīt?) viņš jautā. Vai šis ir viņa paša radītais epigrāfs: «He trod on sacred ground, he cried loud in the crowd: I’m a blackstar» (Viņš staigāja pa svēto zemi un skaļi sauca pūlim: es esmu melnzvaigzne)?

Ko gan tas varētu nozīmēt? Pazudušais zvaigžņu cilvēks ir metafora, kuru Bovijs apspēlēja visas karjeras garumā, tās laikā savijoties ar populāro mūziku kā citplanētietis, kurš šo pasauli uzlūko no ārpuses – nebeidzami aizrautīgs un jaunrades pilns. Viņš bija Ziggy Stardust (Zigijs Zvaigžņputeklis) un The Man Who Fell to Earth (Uz Zemes kritušais cilvēks) – šo personāžu viņš dzīves beigās vēl atdzīvināja dziesmā un neparastā mūziklā, kuru nosauca (bez paskaidrojumiem) Lācara vārdā – par godu Bībeles personāžam, kurš tika piecelts no mirušajiem. «You know I’ll be free, just like that bluebird,» (Zini, es būšu brīvs kā tas zilputniņš) viņš neapvaldāmi dziedāja. Rakstot šo mūziku un plānojot savu pēdējo iznācienu publikas priekšā, Bovijs skaidri zināja, kas viņu sagaida.

Blackstar ir burvīgi neparasts albums, kas atgriežas pagātnē līdz Bovija pirmajam mūzikas instrumentam saksofonam un balstās viņa pirmajā muzikālajā mīlestībā frīdžezā, vienlaikus iesniedzoties, kā tas Bovijam ierasts, neizdibināmajā, nezināmajā nākotnē. Viņš šo albumu ierakstīja pilnīgā slepenībā, līdz sīkumiem izplānojot visu: no vienkāršā, grafiskā vāciņa līdz bagātīgi savādajam, ilgajam videoklipam, kā arī uzstāja, ka tas jāizdod tieši viņa 69. dzimšanas dienā.

Un ko mēs tajā dzirdam? Skumjajā balādē Dollar Days viņš apspēlē frāzi «I’m dying to» (es alkstu) un atkārto tik neatlaidīgi, līdz tā izklausās kā «I’m dying too» (arī es mirstu) un papildina ar šādu sērīgu piedziedājumu: «If I never see the English evergreens I’m running to, it’s nothing to me» (Ja arī vairs neredzēšu mūžzaļo angļu zemi, kurp steidzos, – tas man vienalga). Pēdējā dziesmā viņš cieši turas pie saviem iekšējiem noslēpumiem, līdzīgi kā citi ķeras pie pēdējās elpas, atkal un atkal atkārtojot tās nosaukumu: «I can’t give everything away» (Es nevaru atdot visu). Tagad to nevar dzirdēt citādi kā vien Bovija ardievas. Un tāpēc šo albumu ar laiku pieskaitīs pie viņa lielajiem darbiem.

Tas iezīmē beigas vienai no 20. gadsimta izcilākajām populārās mūzikas, mākslas un kultūras karjerām. «I’m a star’s star,» (Esmu zvaigžņu zvaigzne) Bovijs lepni paziņo dziesmā Blackstar, un tā noteikti ir taisnība. Viņš piedzīvojis vairākus roka un popa zvaigznes periodus ar lieliem, izpārdotiem koncertiem, jo sevišķi glemroka posmā 70. gadu sākumā un noslīpētajā 80. gadu sākuma pompozitātē. Viņš arī vienmēr pamanījās radīt hitu tieši tad, kad tas bija visvairāk vajadzīgs, taču Bovijs nekad tā īsti nekļuva par superzvaigzni, kura ikvienu ierakstu pārdod miljonos eksemplāru, kā piederētos viņa talantam.

Popmūzikā iesaistītie cilvēki visi kā viens apbrīnoja Boviju, un droši vien katram mūzikas fanam ir kāds no viņa ierakstiem, taču Bovijs bija pārāk mainīgs, pārāk oriģināls, pārāk dīvains, lai viņam līdzi spētu turēt ne tikai paši uzticīgākie fani. Viņa mūzika un nereti arī ārējais tēls ik pēc dažiem gadiem mainījās gandrīz līdz nepazīšanai, jo Bovijs nemitējās dzīties arvien tālāk savā mākslinieciskajā piedzīvojumā, pussoli priekšā lielajam popmūzikas vilnim. 

Jau no pirmā īstā panākuma 1969. gadā ar kosmiski pārdrošo Space Oddity bija skaidrs, ka viņš saprot popa pasauli ātrāk un dziļāk par visiem citiem. Laikā no 1970. līdz 1980. gadam izdotie 12 albumi neapšaubāmi ierindojami starp lielākajiem popmūzikas vēstures panākumiem, sākot ar albuma The Man Who Sold the World (1970) savādo protometālu līdz jokainajam, neparastajam Hunky Dory (1971) dziesminieka tēlam, tad glemroka burleskām The Rise and Fall of Ziggy Stardust and the Spiders from Mars (1972), Aladdin Sane un kaverversiju albumam Pin Ups (abi 1973), un mazliet lempīgajam Diamond Dogs (1974), kam sekoja savērptie, soulmūzikas ietekmētie diskoritmi albumos Young Americans (1975) un Station to Station (1976), pēc tam – Berlīnes triloģijas Low un Heroes (abi 1977) un The Lodger (1979) atsvešinātā elektronika, bet viņa desmitgadi noslēdza patiesi neparastais un brīnumainais pasaules mūzikas, elektronikas un ārtroka sajaukums albumā Scary Monsters (and Super Creeps) (1980). Visā šajā laikā Bovija mūzikā netrūka dziļuma un oriģinalitātes, asa prāta un emociju, un viņa fani tajā iedziļināsies mūžīgi mūžos.

Arī mūsdienās var droši atskaņot jebkuru no šiem albumiem, un tas izklausīsies tikpat svaigs un pārsteigumu pilns kā iznākšanas dienā. 70. gados Bovijs bija uz tāda viļņa, ka pamanījās arī producēt Lū Rīda labāko albumu Transformer un arī būt par līdzautoru abiem Igija Popa izcilākajiem veikumiem Lust for Life un The Idiot.

Pēc 1983. gada pasaules popa superhita Let’s Dance (kuru viņš radīja kopā ar Nailu Rodžersu, jo saprata, ka viņam vajadzīgs īsts hits) bija ilgs posms, kad Bovijs šķita zaudējis savu mērķa un virziena sajūtu. Šajā laikā iznāca daži brīnišķīgi singli, taču trūka pilnvērtīgi īstenotu albumu.

Taču Bovija 90. gadu darbi ir pelnījuši līdz šim nepievērstu uzmanību, jo tajos viņš atrada kopīgu valodu starp jaunajiem drum’n’bass elektroniskās deju mūzikas ritmiem un džeza mūzikas bagātajām dzīlēm, kas bija viņa pirmais iedvesmas avots. Šajos ierakstos ir dzirdams mākslinieks, kurš iedvesmu meklē dziļi sevī un arī ārpus sevis, nekad nebūdams mierā ar dusēšanu uz lauriem un atkārtošanos līdz apnikumam.

Kā parādīja Victoria & Albert muzeja fantastiskā 2013. gada izstāde, Bovijs kā mākslinieks bija daudzpusīgs visēdājs, kura nemierīgā iedvesma vizuāli ietekmējās no modes, filmām un gleznām, bet literāri – no bīta dzejas, papildinot to visu ar savam laikam neparasti neatslābstošu interesi par tehnoloģijām.

Viņš bija dzīvs ideju tīģelis, un visu mūsdienu populārās mākslas formu apvienošanā vistiešāk iedarbīgajā mākslā – popmūzikā – viņš bija galvastiesu pārāks par visiem citiem cilvēkiem savā laukā, ja tajā vispār ir vēl kāds.

Aiziešana un atgriešanās

Bovija pensionēšanās pēc sirdstriekas 2004. gadā bija sāpīgs zaudējums popmūzikai, taču vismaz viņš pats šķita apmierināts ar klusas ģimenes dzīves baudīšanu Ņujorkā otrās sievas Imānas un meitas Leksijas sabiedrībā. Lielākā daļa no mums necerēja vēl kādreiz no viņa kaut ko dzirdēt.

Bovija atgriešanās 2013. gadā ar The Next Day, kuru nezin kādā veidā bija izdevies sagatavot pilnīgā slepenībā, droši vien bija izcilākā, pārsteidzošākā un priecīgāk uzņemtā atgriešanās popa vēsturē. Bovijs izklausījās atguvis svaigumu, atgriezies spēka pilnbriedā ar roķīgu, dīžīgu albumu, kas smēlās no mūziķa pagātnes, vienlaikus nekļūstot par tās parodiju.

Tas izklausījās pēc grandiozas viņa neparasto talantu parādes, kā atgādinājums par visu to, kas mums bija pietrūcis, un arī norāde par gaidāmo. Tagad varam tikai spekulēt, vai šis albums patiesībā nebija tikai pirmais cēliens viņa ieplānotajā noiešanā no skatuves.

2014. gadā viņš mums deva skaisti kūrēto karjeras retrospektīvu Nothing Has Changed. Un tagad tai sekojošais albums Blackstar šķiet kā nenoliedzamas atvadas, pēdējais cēlais žests, lielās zvaigznes uzruna auditorijai par dzīves un nāves noslēpumiem ar visā viņa karjerā bagātākās, savādākās mūzikas palīdzību, pirms pazust no skatuves uz mūžīgiem laikiem.

Bovijs savas kārtis turēja rūpīgi paslēptas. Par visiem viņa plāniem nezināja pat ilggadējākie sabiedrotie, piemēram, publicists Alans Edvardss no organizācijas Outside un producents Tonijs Viskonti. Diezin vai kāds cits, izņemot pašus tuvākos draugus un ģimeni, visā pilnībā zināja par mūziķa veselības problēmu patieso mērogu.

Taču Viskonti jau iepriekš Blackstar bija raksturojis kā Bovija «atvadu dāvanu», mūzikas nozarē jau kādu laiku klīda nepārbaudītas baumas par viņa veselības problēmām, un man šķiet, ka Bovija ierakstu uzņēmuma augšējos ešelonos kādam bija ļauts vismaz aptuveni apjaust gaidāmo, jo šis patiesībā ļoti savādais, neparastais un sarežģītais ieraksts tika gatavots kā albums ar droši gaidāmu miljonu tirāžu.

Un jaunajos apstākļos tas noteikti tāds arī kļūs. Vai Lazarus uzkāps čartos, sniedzot Bovijam vēl pēdējo hitu? Cik savādi gan būtu, ja viņa aiziešana tiktu pieminēta dziesmā, kura nosaukta par godu cilvēkam, kurš atgriezās no mirušajiem? Vai varbūt tomēr redzēsim viņa skaistā eposa Heroes atgriešanos? «There’s nothing will keep us together / We can steal time, just for one day…» (Nekas mūs nenoturēs kopā, / Mēs varam novilcināt laiku, vēl tikai dienu). Vai varbūt pēdējo Space Oddity uznācienu: «Planet Earth is blue, / And there’s nothing I can do…» (Planēta Zeme ir zila, / Un es neko tur nevaru padarīt). Vai ziņu no majora Toma, kas atbalsojās Ashes to Ashes: «I’m happy, I hope you’re happy too…» (Esmu laimīgs, ceru, arī tu). Šajās dienās tiek atskaņots daudz Deivida Bovija mūzikas, un to visu tagad ietērpj jaunas skumjas.

Bovija karjera nav ietilpināma vienkāršā stāsta, jo tik savpatnas dzīves un dziļas mākslas savienojums neizbēgami pārtop mītā. Varam tikai iztēloties, ka viņš, līdzīgi paša radītajam slavenajam majoram Tomam, aizpeld bezgalībā – kā vientuļš pētnieks, kas nebeidzamā misijā devies atklāt nezināmo. «I think my spaceship knows which way to go…» (Mans kuģis laikam zina, kurp tam doties). Ir grūti noticēt, ka viņu pašu mēs tiešām nekad vairs nedzirdēsim, taču Bovija atstātajā mūzikā ir tādi dziļumi un noslēpumi, ka tos visā pilnībā atklāt varbūt neizdosies nekad.

Dzīve citātos

Janvāra ugunskuri

Posted on janvāris 13, 2016 by - Vēsture

Pirms 25 gadiem janvāra spelgonī, kad Tautas fronte bija atņēmusi varu komunistiem un plānoja Latvijas atdalīšanos no PSRS, padomju spēki mēģināja sarīkot asiņainu apvērsumu. Trīs vēsturnieki atceras barikādes un izvērtē, kāpēc ceļā uz neatkarību tas bija neaizmirstams un svarīgs notikums

Dzelzsbetona bloki, krustu šķērsu novietoti autobusi, kravas mašīnas un skaļas sirēnas. To 30 gadus vecais Kārlis Zemītis atceras no 1991. gada janvāra barikāžu laika Rīgā. Sirēnas skanēja, godinot omoniešu nogalināto Robertu Mūrnieku, precizē viņa tētis Guntis Zemītis. Viņš toreiz abus dēlus, piecus un sešus gadus vecus zēnus, bija aizvedis uz barikādēm. «Nedaudz sabijos, pie kādas ēkas ieraudzījis vīrus ar ieročiem. Domāju, ka labie ir bez ieročiem, tikai sliktie – ar. Bet ļaudis bija mierīgi, tāpēc sapratu, ka šie laikam nav sliktie,» stāsta Kārlis. Viņš atceras vakaru, kad televīzijā rādīja apšaudi pie Bastejkalna un mamma brāļus mierināja: tētis ir citā vietā. «Vakaros tētis nevis atbrauca no darba, bet paēda vakariņas un brauca uz darbu, uz barikādēm. Man tas laiks asociējas ar bailēm. Pat mēs, bērni, sapratām, ka notiek pretī stāvēšana sliktajiem. Mums bija pašsaprotami, ka šī cīņa notiek bez ieročiem,» stāsta Kārlis. Viņš, tāpat kā daudzi vienaudži, zina, ka pirms 25 gadiem, nostājoties pretī apbruņotām īpašo uzdevumu vienībām (omoniešiem), ļaudis pierādīja, ka Baltijas valstis ir gatavas neatkarībai. To izcīnīja nevis daži valstsvīri, bet tūkstoši barikāžu dalībnieku. Un janvāra notikumi daudziem ir ne tikai valsts, bet arī ģimenes vēsture. «Mani interesē, kā cilvēki toreiz uztvēra šos notikumus,» saka Kārlis. «Gribu saprast, kas būtu, ja nebūtu rīkotas barikādes. Lai neteiktu, ka šis notikums bija skaists un neaizmirstams, bet bezjēdzīgs.» 

Žurnāls Ir lūdza trīs vēsturniekus atcerēties šo laiku – Kārļa tēvu Gunti Zemīti, kurš 1991. gadā strādāja Nacionālajā (tolaik Latvijas) vēstures muzejā Rīgas pilī un stāvēja barikādēs starp pili un parlamenta ēku, viņa draugu Andri Tomašūnu, kurš toreiz bija Augstākās Padomes (AP) deputāts un janvārī divas nedēļas apsargāja radio namu, un Gati Krūmiņu. Viņš pirms 25 gadiem bija skolēns, kurš pastkastītēs mainīja Interfrontes uzsaukumus pret Latvijas Tautas frontes (LTF) aicinājumiem atbrīvoties no okupācijas varas. Kāds ir barikāžu laiks viņu atmiņās, un kā viņi vērtē šos notikumus no šodienas skatpunkta? 

Interfrontiešu pūlis

Pirmie notikumi, kas brīdināja par briesmām, bija 1991. gada janvāra pirmajās dienās, kad omonieši Rīgā ieņēma Preses namu, PSRS vadība iesūtīja Baltijā dažādas bruņotas vienības un komunistu vadībā organizēja valdības nomaiņu neatkarību pasludinājušajās republikās. 

«10. janvārī,» Guntis atceras dienu, kad interfrontieši organizēja mītiņu pie Ministru Padomes, pieprasot premjera Ivara Godmaņa atkāpšanos. Toreiz viņš kopā ar citiem LTF Rīgas nodaļas aktīvistiem apņēmās sargāt valdību. «Ieradāmies pie Ministru Padomes, un tur bija [LTF] puiši no Bauskas un, šķiet, arī Talsiem. Interfrontisti sapulcējās pie Ļeņina pieminekļa, [kas atradās pretī valdības ēkai], un sāka nākt pāri ielai. Mēs no malas, ejot pa tagadējo Brīvības ielu, nostājāmies viņiem ceļā. Viņi samulsa, prasīja, vai «bojeviku» taisīsim. Kad saprata, ka tikai stāvam, mēģināja lauzties iekšā, bet mēs, apmēram 100 vīru, sadevāmies elkoņos un turējāmies pretī pūlim, kurā bija vismaz tūkstotis interfrontiešu. Pāris mūsu cilvēku ierāva pūlī un mēģināja piekaut, bet drūzmā tas ir grūti, mīcīšanās vien sanāk. Kad viens no mūsējiem, liels vīrs, ieskrēja interfrontiešu vidū un norēcās, ap viņu palika tukšs laukums. Faktiski mēs nostabilizējām situāciju, pūlis izklīda,» atceras Guntis.

Viņaprāt, padomju apvērsums bija iecerēts vispirms Rīgā, tad pārējās Baltijas valstīs, bet tieši 10. janvāra interfrontiešu neveiksme piespieda plānus mainīt. «Latvija [neatkarības centienos] bija visvājākā vieta Baltijā. Te bija visvairāk [padomju] militāro vienību un pazemīgo amatpersonu. Situāciju mēģināja saasināt Latvijā, tomēr par apvērsuma smaguma punktu izvēlējās Viļņu,» spriež vēsturnieks. «Viņi pamatīgi pārrēķinājās.»

Kad no Maskavas atsūtīti tanki un karavīri naktī no 12. uz 13. janvāri mēģināja ieņemt Viļņas televīzijas torni, to apsargāt ieradās tūkstoši. Tanki iebrauca drūzmā, šāva, gāja bojā 14 un tika ievainoti daudzi cilvēki. Tiklīdz pārējās Baltijas valstīs uzzināja par asiņainajiem noziegumiem, ļaudis mobilizējās pašaizsardzībai. Radio izskanēja LTF līderu aicinājums pulcēties, lai aizstāvētu stratēģiski svarīgākos objektus. Uz jau iepriekš plānoto LTF mītiņu Daugavmalā ieradās ap pusmiljons cilvēku. «Pēc mītiņa bija aicinājums neiet mājās, palikt Rīgā un celt barikādes. Atceros – naktī dzirdēju motoru troksni, domāju, ka brauc tanki, bet īstenībā pa tiltiem brauca traktori un smagās mašīnas. Barikādēm,» atceras Guntis.

Desmit dienas barikādēs

Jau 13. janvārī Augstākā Padome izveidoja aizsardzības štābu un sāka organizēt barikādes. «Bija sēde, kurā nolēmām, ka deputāti neies mājās,» atceras deputāts Andris Tomašūns. «Barikāžu organizēšanu uzticēja [AP deputātam] Odisejam Kostandam. Man teica, lai sagaidu smago tehniku, iedeva Rīgas plānu, kurā bija sazīmēts, kur jātaisa barikādes. Pirmajās dienās palīdzēju cilvēkiem iebraukt smago tehniku, lai aizšķērsotu ieeju Vecrīgā. Pēc pāris dienām sāka vest arī celtniecībā izmantojamos betona klučus. Ap stratēģiskajiem punktiem pulcējās tūkstošiem cilvēku, jo mūsu galvenā doma bija pretī militārai varai likt gara spēku. Domājām – jo vairāk cilvēku būs, jo labāk. Karavīri taču nešaus uz cilvēkiem.» Tā arī bija – armija neiesaistījās 1991. gada janvāra notikumos. Šāva, sita un ļaudis baidīja īpašo uzdevumu vienību dalībnieki jeb omonieši.

Par galveno informācijas avotu kļuva televīzija un radio, tāpēc cilvēki visur staigāja ar portatīvajiem radioaparātiem rokās. Guntis ironizē, ka barikāžu dalībnieka formas tērps bija vecas bikses, jaka un cepure, ekipējums – radioaparāts. Klīda nostāsti, ka Rīgas sargus var mēģināt vēderā sadurt ar nazi, tāpāc daži zem jakas uzģērba ko pasargājošu. Guntis aiz biksēm, vēdera priekšā, aizbāza Kultūras pieminekļu sarakstu. 

Andrim Tomašūnam AP aizsardzības štābā palūdza organizēt radio nama aizsardzību. «Bija sabraukuši 160 cilvēku. Tik daudziem tur darāmā nebija, tāpēc nolēmām, ka par apsardzi rūpēsies brīvprātīgie sargi (LTF īpašās brīvprātīgo kārtības sargu vienības, kas gādāja par kārtību LTF organizētos pasākumos). Viņus, puišus studentu vecumā, vadīja Valdis Bračulis, bijušais desantnieks. Ar Bračuli izlēmām, ka nav tik svarīgi sargāt māju, jo bija alternatīvais radioraidītājs, kas turpinātu translēt ziņas arī pēc nama ieņemšanas, būtiskāk ir aizstāvēt radio darbiniekus. Pirmais, ko izdarījām, – starp radio mājas un Finanšu ministrijas logiem salikām dēļus, lai uzbrukuma gadījumā cilvēki varētu pārrāpties un patverties ministrijā. Tagad smiekli nāk, bet toreiz nopietni sprieda, kā cīnīties ar omoniešiem. Izdomājām – ja skries pa kāpnēm, ar šļūtenēm liesim viņiem virsū ūdeni. Atklājās, ka hidrantos ūdens nav. Tos sataisīja, bet tecēja tikai karstais ūdens. Nekas, lies virsū karsto! Sanesām uz augšstāviem lielos akmeņus, lai mestu uzbrucējiem uz galvas. Kāds vīrs atveda sešus maisus plastmasas lodīšu. Lai izberam uz grīdas un omonieši kaklus lauž skriedami. Paziņa, kas nodarbojās ar tūrismu, pagalmā izveidoja virvju uzpariktes, lai radio darbinieki var no ceturtā stāva pa virvēm laisties lejup. Nama sargi bija arī izplānojuši, ka uzbrukuma gadījumā milicijā strādājošā sieviete, kas sargāja radio namu, patversies milzu seifā. Tas kopš cara laikiem, kad ēkā bija banka, atrodas nama pagrabā. 

Brīvprātīgie sargi bija pat izpētījuši, ka no seifa vietas ved pazemes eja uz Doma laukumu. Vistrakākais gadījums bija, kad ļaudis Doma laukumā atrada degmaisījuma pudeli un atnesa man. Teicu, lai aiziet likvidēt, bet viens «duraks» iegāja mazmājiņā un sāka liet podā. Par laimi, kāds pudeli viņam izrāva. Viņš nesaprata – ja degmaisījums tek pa kanalizācijas caurulēm, radio māja kļūst par pulvermucu.»

Vairākas reizes Andris apstaigāja barikādes un ugunskurus Vecrīgā. «Ļaužu pūlī bija labi. Doma laukumā nemitīgi bija koncerti, lauku virtuvēs deva ēst. Atceros aizkustinošus brīžus: otrajā barikāžu dienā mani uzmeklēja 16-17 gadus jauni krievu skolēni, kuri latviski pat nerunāja. Prasa – kur mēs varam savu barikādi uzbūvēt? Saku – visur jau ir. Nē, viņi grib! Aiz radio bija maza ieliņa, ievedu un teicu: būvējiet! Viņi uzbūvēja kārtīgas barikādes un diennaktīm ilgi tur sēdēja tāpat kā pārējie. Ap ugunskuriem bija latvieši, krievi, ukraiņi un poļi, bija izlauzusies ārā slāpētā un nicinātā nacionālā pašapziņa.»

«Metīšu ar olām!»

Tikmēr Andra draugs Guntis Zemītis pa naktīm dežurēja Rīgas pilī un ielās starp Augstāko Padomi un Pils laukumu. «Bija daudz skaistu brīžu. Nekad tā neesmu mīlējis latviešus kā tolaik,» tagad saka Guntis. 

«Reiz pie Svētās Magdalēnas baznīcas mani uzrunāja sieviņa. «Ienāc, dēls, es tev iedošu svētīto krītu. Tas pasargās no lodēm.» Cilvēks to teica no sirds, atteikt nevarēju. Ieeju baznīcā. Tante saka: «Nometies te ceļos un pagaidi.» Kamēr tupu, tantuks meklē krītu un runā: «Naudas man nav daudz, bet es nopirku olas. Ja viņi nāks, nu, tie omonieši, metīšu ar olām! Akmeņi man par smagu!»»

Kā dramatiskāko visi barikāžu dalībnieki atceras 20. janvāra vakaru, kad pie Iekšlietu ministrijas, Bastejkalna tuvumā, sākās apšaude. «Gribēju skriet, bet neaizskrēju. Neslēpšu – mazliet baidījos, ka mani neķer nomaldījusies lode. Vakars bija baiss, it īpaši kad uzzinājām, ka nošauto vidū ir [kinooperators] Andris Slapiņš. Arī es Andri pazinu, viņš bija mani filmējis, kad strādāju muzejā.»

Guntis labi atminas dienu, kad uz barikādēm aizveda abus dēlus. Tas bija pirms asiņainās apšaudes Bastejkalnā. Kad, godinot omoniešu nogalināto Mūrnieku, ļaudis piecēlās kājās, «sapratu, ka tauta ir piecēlusies un vairs uz ceļiem nekritīs», saka Guntis un kā vēsturnieks nospriež, ka «ar barikādēm nomazgājām to 1940. gada kaunu, kad nepretojoties ļāvām Latviju okupēt». «Tagad tauta stāvēja pretī. Mums, latviešiem, bija svarīgi būt kopā un noticēt saviem spēkiem.»

Uzvara nebija pašsaprotama

Izvērtējot 25 gadus senos notikumus, vēsturnieki Zemītis, Tomašūns un Krūmiņš ir vienisprātis, ka komunistu atteikšanās panākt varas maiņu Baltijas valstīs un barikāžu dalībnieku mierīgā izklīšana 24. janvārī nav pašsaprotama lieta. Tā ir būtiska uzvara izšķirošā cīņā.  

Lai gan Baltijas valstīs tolaik uzturējās simtiem dažādu valstu žurnālistu, vēl lielāka pasaules mediju uzmanība bija pievērsta Līča karam. «1990. gadā Irāka okupēja vienu no pasaules bagātākajām valstīm Kuveitu, un [1991. gada janvārī] ASV vadīta koalīcija sāka vērienīgu militāru akciju, lai agresoru sodītu,» atgādina vēsturnieks Krūmiņš, velkot paralēles ar 1940. gadu. Toreiz uz Otrā pasaules kara fona starptautiskā sabiedrība pieļāva Baltijas valstu okupāciju. Iespējams, PSRS vadība sprieda, ka ASV un Rietumeiropas valstis, aizņemtas ar Līča karu, nepamanīs PSRS mēģinājumus nožņaugt neatkarības kustības Baltijā. «Taču rietumvalstis atšķirībā no 1940. gada jūnija jau preventīvi aicināja Maskavu atteikties no spēka pielietošanas. Cerības, ka neviens militārās akcijas Baltijā nepamanīs, neattaisnojās,» saka Krūmiņš. 

Nav izpētīts, kas un kādā veidā plānoja apvērsumu Baltijā – PSRS vadība vai vietējie komunisti, kas pēc Tautas frontes uzvaras Augstākās Padomes vēlēšanās 1990.gadā bija zaudējuši cīņu par varu. Krūmiņš analizējis 1990., 1991. gada dokumentus, vēstules, ziņojumus, ar kuriem Maskavu pārpludināja Latvijas Komunistiskās partijas centrālkomitejas (LKP CK) darboņi. Viņš secina: LKP vadītājs Alfrēds Rubiks vēstījis, ka Latvijā tiek veidots totalitārs fašistisks režīms un liela daļa sabiedrības tam «izmisīgi pretojas». Socioloģiskās aptaujas liecināja, ka vairāk nekā piektā daļa krieviski runājošo Latvijas iedzīvotāju gatava atbalstīt vardarbīgas metodes «cīņā par savu taisnību». LKP CK to prasmīgi iztulkoja kā PSRS prezidenta Mihaila Gorbačova, kā arī PSRS Augstākās Padomes nespēju aizstāvēt padomju ļaužu intereses. Krūmiņš izpētījis, ka Gorbačovam dots mājiens – ja neiejauksies, Latvijas interfrontieši apvērsumu noorganizēs paši, ar vai bez padomju armijas palīdzības. «Tā ir informācija pārdomām un liek uzdot jautājumu – kur vairāk gribēja izrēķināšanos ar Latvijas neatkarības atbalstītājiem, Maskavā vai Rīgā? Mana versija – ja būtu gribējuši Maskavā, izrēķināšanās būtu notikusi,» saka Krūmiņš.

Tāpēc atbilde uz trīsdesmitgadnieka Kārļa jautājumu, vai barikādes bija jēgpilns pasākums, ir – jā! Tās ne tikai apliecināja Latvijas iedzīvotāju gatavību iestāties par neatkarību, bet novērsa arī komunistu centienus atgūt varu. «Bijām vienoti kā žagaru kūlis, ko nevar salauzt,» atceras Andris Tomašūns. «Pirms tam daudziem bija šaubas, vai tiksim ārā no Padomju Savienības, bet barikāžu laikā visas šaubas pazuda.»

 

1991. gada janvāris

1. janvāris. Pēc Latvijas Komunistiskās partijas rīkojuma Rīgas OMON (īpašo uzdevumu milicijas vienība) ieņem Preses namu, lai pārtrauktu preses drukāšanu. 

4. janvāris. Rīgā ierodas PSRS Iekšlietu ministrijas speciālistu grupa, lai pārtrauktu pretpadomju aktivitātes. 

7. janvāris. Ar aizbildinājumu nodrošināt ikgadējo iesaukumu PSRS armijā Latvijā ierodas Baltijas desanta karaspēka vienības.

10. janvāris. Rīgā notiek Interfrontes mītiņš, kas prasa Ivara Godmaņa valdības atkāpšanos. Mēģina ielauzties valdības ēkā.  

11. janvāris. Ap 6000 cilvēku piedalās protestā pret Latvijas jauniešu iesaukšanu PSRS okupācijas karaspēkā.

12. janvāris. Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs un Ministru Padomes vadītājs Ivars Godmanis Maskavā tiekas ar PSRS prezidentu Mihailu Gorbačovu, kurš apsola Rīgā neizmantot bruņotu spēku. 

13. janvāris. Agrā rītā padomju karaspēka īpašās vienības uzbrūk ļaužu apsargātam Viļņas televīzijas tornim. Nogalināti 14 un ievainots aptuveni tūkstotis. Tautas frontes līderi aicina Latvijas iedzīvotājus pulcēties Doma laukumā, lai aizstāvētu Augstāko Padomi (tagadējo Saeimas ēku). Notiek manifestācija, kurā piedalās ap pusmiljons iedzīvotāju. Pauž atbalstu Baltijas valstu neatkarībai. Vecrīgā sāk veidot barikādes. 

14. janvāris. Rīgā iebrauc lauksaimniecības tehnika, ko izvieto ap stratēģiskiem objektiem.

16. janvāris. Omonieši uzbrūk Rīgas sargiem Vecmīlgrāvī un uz Brasas tilta. Nogalināts Roberts Mūrnieks, vairāki ievainotie. 

20. janvāris. Maskavā notiek 100 000 iedzīvotāju liela demonstrācija Baltijas neatkarības centienu atbalstam. Vakarā pēc plkst. 21 OMON vienības uzbrūk Iekšlietu ministrijas ēkai, kurā nogalina piecus miličus. Bastejkalnā tiek nogalināts kinooperators Andris Slapiņš un skolēns Edijs Riekstiņš, nāvējoši ievainots operators Gvido Zvaigzne.

21. janvāris. Kad Gorbunovs ierodas Maskavā pie Gorbačova, PSRS līderis noliedz, ka omoniešiem pavēlēts rīkot apšaudes. Militārās vienības no Vitebskas atsakās doties uz Rīgu, un PSRS valdība – no domas panākt valdības maiņu Baltijas valstīs. 

24. janvāris. Pēc valdības aicinājuma barikāžu dalībnieki atstāj Rīgu. 

 

Ko tu zini par barikāžu laiku? Kas tev liekas neskaidrs, grūti aptverams?

Atbild divdesmitpiecgadnieki 

Lelde Zaķe, festivāla Rīgas ritmi projektu vadītāja
Tas ir liels notikums tieši tautas aktivitātes dēļ. Valsti aizstāvēja parastie cilvēki. Ar kolēģiem un domubiedriem esmu runājusi par to – ja kas tāds notiktu mūsdienās, vai būtu tik liela cilvēku iesaiste? Daudziem paziņām patriotisma sajūta vairs nav tāda, kāda bija viņu vecākiem un vecvecākiem. Man apkārt gan ir arī cilvēki, kas par to cīnās, piemēram, māsa, kas vada gaidu un skautu apvienību.

Esmu paturējusi atmiņā vecāku stāstus, izjūtas un emocijas, kas bija ļoti spēcīgas. Esmu domājusi, vai spēšu to nodot saviem bērniem, ja pati neesmu šos notikumus piedzīvojusi. Man ir grūti aptvert, ka tāda savulaik bija realitāte. Pat iedomāties nevaru dzīvot tādā padomju režīmā.

Krišs Ēlerts, strādā reklāmas aģentūrā Weekend
Nesen izlasīju Larsa Fredēna grāmatu, kurš tajā laikā bija Zviedrijas konsuls Latvijā. Daudz stāstījusi arī mamma, kura tobrīd strādāja laikrakstā Diena blakus radio mājai, bet mana krustmāte smērēja svietmaizes un nesa tēju. Vēl kāds paziņa stāstīja, ka viņu mājā slēpa Jura Podnieka aparatūru. Savukārt es pats, vēlākos gados ejot uz skolu, katru dienu gāju garām kritušo piemiņas akmeņiem Bastejkalnā.

Savukārt skolā mācītajam trūkst paskaidrojumu, iemesla vai iztirzājuma. Zināšanas par notikumiem ir atmiņu līmenī, bet – kas un kāpēc notika, man liekas, daudziem līdz galam skaidrs nav. Trūkst zināšanu par likumsakarībām un cēloņiem, analīzes. Es labprāt uzzinātu vairāk detaļu un faktu par to, kāpēc OMON uzbruka, kā tieši notika aizsardzības organizēšana. Būtu interesanti, ja kāds uztaisītu dokumentālo filmu – antoloģiju.

Sanda Gailāne, Valsts policijas prevencijas vadības nodaļas vecākā speciāliste
Kad Latvijā taisījās ienākt padomju karaspēks, latvieši veidoja aizsardzības barikādes Doma laukumā un citās Rīgas vietās, lai aizsargātu svarīgākos objektus pilsētā. Par to, kāds bija šis notikums, man ir divējāds viedoklis – runājot ar cilvēkiem, rodas iespaids, ka tolaik daudzi to uztvēra mierīgāk, nekā tagad tiek atspoguļots. Mamma studēja Rīgā, gatavojās eksāmeniem un bija satraukusies, jo tēvs bija barikādēs. Satraukumu dēļ pat esot izkritusi eksāmenā.

Savā ziņā tas ir kas ļoti tāls. Tajā pašā laikā, lasot par notikumiem citur pasaulē, redzu, ka arī Latvijā reiz kaut kas līdzīgs ir bijis. Nav tā, ka es notikušo nesaprotu.

Jānis Vaivars, vecākais referents Ārlietu ministrijā
Tauta uzvarēja okupāciju – izgāja ielās un nelaida armijas daļas pie stratēģiski svarīgām vietām, radio un Ministru kabineta. Par barikāžu laiku daudzko uzzināju no vecākiem un mācoties skolā. Arī darbā saskaros ar barikāžu tematiku, kad rīkojam piemiņas pasākumus. Iedomājos, ka sajūta bija divējāda – depresīvā noskaņa, kas valdīja Padomju Savienībā, bet cilvēki arī juta un cerēja, ka var kaut ko mainīt. Iepriekšējie notikumi, piemēram, Baltijas ceļš, deva sparu cīnīties. Visi 90. gadu notikumi bija kā vienota ķēde, līdz izveidojās tā valsts, kur tagad dzīvojam. 

Latvijas vēsturē ir tik daudz noticis, ka cilvēkiem, šķiet, jūk, kas bija kurā brīdī un kāpēc. Detaļas es arī nepārzinu.

Dita Zaharova, mediju komunikācijas studente
Rīgā cilvēki 1991. gadā centās aizsargāt nozīmīgas ēkas. Bija arī kritušie, tomēr nevar teikt, ka mēģinājumi nosargāt būtu neizdevušies. Kā mamma tolaik jutās ar mani vēderā? Liela neziņa un turklāt vēl gaidības. Tas noteikti bija satraucoši. Mamma skatījās televīziju tajā brīdī, kad ēku ielenca, redzēja diktores reakciju, pirms viņai nācās pamest studiju. Pats interesantākais ir tas, ko stāsta vecāki, kas paši ir tieši liecinieki. Tas ir emocionāli, bet skolā mācītie fakti grūtāk paliek atmiņā. Katram jaunietim, kam interesē valsts vēsture, jāvēršas pie vecākiem.  Arī vecākiem jābūt ieinteresētiem stāstīt, lai bērns zina, kā viss notika. Un tā – no paaudzes paaudzē.

Ivars Seņkāns, mēbeļu montētājs firmā Attēls R
Padomju spēki kavēja neatkarības atjaunošanu, un barikādes ir iemesls, kāpēc mums neatkarība ir. Tauta stājās pretim, veidoja barikādes un skaidri parādīja savu nostāju. Visspilgtāk atceros mammas teikto. Viņa stāstīja, kā ir būt gaidībās, kad apkārt notiek kaut kas tāds. Tas liek aizdomāties, ka varēja nenotikt arī tā, ka es būtu piedzimis citādā pasaulē. Draugiem ir radinieki, kas piedalījušies, varu arī iztēloties, ka būtu gājis. Sevi uzskatu par patriotu. Tas liekas pareizi, pašsaprotami. Kas cits cīnīsies par brīvību, ja ne mēs paši. Laiks ir grūts, saspringts tādā ziņā, ka pārmaiņas ir tik lielas. Nezinu, cik lielā mērā cilvēki redzēja perspektīvu. To man šodien ir grūti aptvert. 

Aptaujāja – Sabīne Bērziņa, speciāli Ir

No darba drēbēm līdz bruņuvestēm

Posted on janvāris 13, 2016 by - Veiksme

Viņu ražoto kaujas apģērbu un ekipējumu izmanto vismaz 50 valstu armijās, policijā vai speciālo uzdevumu vienībās. Lielu daļu no šiem izstrādājumiem uzņēmums SRC Brasa joprojām ražo Latvijas ieslodzījuma vietās

Eiropā kvalitatīva, profesionāla kaujas apģērba un ekipējuma ražotājus var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Tā ir specifiska nozare, par kuru runājot, ne tikai pasūtītāji, bet arī ražotāji parasti detaļās neiedziļinās. Militārās jomas speciālisti tās sauc par individuālajām aizsardzības sistēmām. Latvijā, kur, abus neatkarības periodus kopā skaitot, sava armija bijusi tikai nepilnu pusgadsimtu, tas ir netipisks produkts. 

Tomēr SRC Brasa ir unikāla ne tikai ar preču zīmi Suited Systems, kas ļauj globālajam tirgum piedāvāt pašu izstrādātos kaujas apģērbus un ekipējumu. Tas ir vienīgais uzņēmums valstī, kurš vairāk nekā desmit gadus, sadarbojoties ar Ieslodzījuma vietu pārvaldi, nodrošina darbu ieslodzītajiem. Turklāt nevis sociālo programmu ietvaros, bet gan balstoties uz biznesa principiem un reālām darba attiecībām. «Mēs nepārdodam sociālo biznesu. Neražojam, teiksim, kafiju, kādu pats esmu pircis Amerikā un kuras vienīgā pievienotā vērtība ir fakts, ka tā tapusi cietumā,» saka SRC Brasa valdes loceklis Kristiāns Brēdermanis. «Mums galvenais ir produkts un klients. Klientam nav svarīgi, kur šo produktu izgatavo, bet gan tā kvalitāte.»

Bizness cietumā

Uzņēmējdarbībai Kritiāns Brēdermanis pievērsies tūlīt pēc Latvijas Universitātes beigšanas, kur studējis ekonomiku. Sākumā darbs bijis saistīts ar poligrāfiju. Tomēr šis laiks, it īpaši augstskola, viņaprāt, neesot pieminēšanas vērti, jo deviņdesmitajos izpratne par ekonomiku bijusi virspusēja un ar realitāti nesaistīta. Lai gan Ekonomikas fakultāti viņš izvēlējies tieši tāpēc, ka interesēja uzņēmējdarbība.

2004. gadā, kad tika dibināta SRC Brasa, situācija biznesā krasi mainījās. Pēc iestāšanās ES daudzi devās uz ārzemēm un valsts pirmo reizi saskārās ar darbaspēka problēmu. Savukārt ieslodzījuma vietās, kur padomju laikā cilvēki tika nodarbināti piespiedu kārtā, ražotnes sen bija likvidētas, infrastruktūra sagrauta, un pat tie, kas labprāt būtu strādājuši, nīka bezdarbībā.

Atbilstoši Eiropas praksei Ieslodzījuma vietu pārvalde no Iekšlietu ministrijas bija pārgājusi Tieslietu ministrijas pakļautībā, un jaunā situācija arī tai izvirzīja jaunas prasības. Kristiāns vairs neatceras, kurš kuru uzrunājis pirmais – uzņēmēji ierēdņus vai ierēdņi uzņēmējus, bet ieinteresētība bijusi abpusēja. «Ražotnes slēdza, tajā skaitā arī šūšanas uzņēmumus, jo trūka darbaspēka. Savukārt Ieslodzījuma vietu pārvalde, kur šis resurss bija, nespēja to izmantot,» saka uzņēmējs.

Tā radusies ideja cietumā šūt samērā vienkāršu lietu – darba apģērbus. «Protams, tas nenotika uzreiz un pats no sevis,» saka Kristiāns. Kamēr nokārtotas birokrātiskās formalitātes, apmācīti darbinieki, Brasas cietumā, kas būvēts 20. gadsimta sākumā, radīta ražošanai nepieciešamā infrastruktūra un pati ražotne, pagājis gandrīz gads. Tas prasījis milzīgas pūles un ievērojamus līdzekļus.

«2005. gadā sākām ražošanu ar trīsdesmit cilvēkiem, kas šuva darba virsjakas un kombinezonus. Celtniekiem, jūrniekiem, zemniekiem – apmēram tādas pašas, kādas pašlaik var nopirkt lielveikalos,» atceras Kristiāns. Tomēr pēc dažiem mēnešiem sākuši celt latiņu (arī kvalitātes latiņu) arvien augstāk, jo sapratuši, ka darba apģērbi nav tas, ar ko gribētu nodarboties visu mūžu.

Apmēram pēc gada SRC Brasa sākusi sporta apģērbu šūšanu. Tie bija paredzēti motociklistiem, slēpotājiem… Tātad produkti ar augstāku pievienoto vērtību, kurus eksportēja uz Itāliju.

«Protams, cietums ir un paliek cietums. Ar savu specifiku un prasībām. Tomēr, kā jau teicu, tas nebija sociāls projekts, bet gan bizness,» Kristiāns mēģina izskaidrot, kā viņiem tas izdevies. «Mūs neinteresēja šo cilvēku pagātne. Vienīgais nosacījums – lai, ienākot ražošanas telpās, cietuma stiķi un niķi, ja tā var teikt, tiktu atstāti ārpusē. Un, ja cilvēkiem uzticas, viņi parasti atbild ar to pašu.»

Sākumā gājis grūti. Nereti speciālistiem, kas mācīja darbiniekus, vienlaikus vajadzējis būt arī psihologiem. «Pieredzes, kā uzņēmumā strādāt ar šādiem cilvēkiem, Latvijā nebija. Nekur to nemācīja. Tāpēc nācās mācīties pašiem. Arī no savām kļūdām,» turpina uzņēmuma vadītājs.

Tomēr atlaides uz darba disciplīnas vai kvalitātes rēķina strādājošajiem tikai tāpēc, ka viņi ir ieslodzītie, netika dotas. Viņi bija tādi paši darba ņēmēji kā jebkurš tobrīd Latvijā. «Mēs uz viņiem neskatījāmies kā noziedzniekiem, bet vērtējām pēc padarītā.» Šo attieksmi ieslodzītie pratuši novērtēt. Pirmkārt, tas ļāvis nopelnīt, un tiem, pret kuriem bija celtas civilprasības, – sākt atmaksāt cietušajiem nodarītos zaudējumus. Otrkārt, strādājot laiks ritēja ātrāk. Un viņi apguva prasmes, kuru pirms tam tiem nebija.

Vēlāk uz Brasas cietumu braukuši speciālisti no citām Eiropas valstīm un, iepazinušies ar Latvijas pieredzi, novērtējuši to atzinīgi. Tiesa, arī paši izmantojuši ikvienu izdevību, lai mācītos un uzzinātu ko jaunu. Bijis laiks, kad Brasas un Iļģuciema ieslodzījuma vietās kopā nodarbināti ap 300 cilvēku.

Padarīt neredzamus

Apģērbus Latvijas policijai un armijai SRC Brasa sāka ražot 2007. gadā, pievērsās arī savu modeļu izstrādei.

«Šīs inženiertehniskās lietas, ieskaitot apģērbu dizainu, ir ne tikai smadzeņietilpīgs process, bet prasa arī ievērojamus resursus. Datorprogramma vien maksā ap 20 000 eiro, un labu speciālistu, kas ar to prot strādāt, nav tik daudz,» stāsta Kristiāns Brēdermanis. Tomēr, lai no šūšanas pakalpojuma sniedzējiem kļūtu par uzņēmumu ar savu zīmolu, nekas cits neatlika kā pirkt programmas un meklēt speciālistus.

Bet tad sākās krīze. Kļuva skaidrs, ka ar vietējo tirgu izdzīvot nevarēs. Apsīka arī naudas plūsma, jo pat Itālijas partneri kavējušies ar maksājumiem. Bija jāmeklē jauni tirgi, jauni produkti un jaunas iespējas. Ne velti Kristiāns uzskata, ka krīze bijusi viens no spēcīgākajiem grūdieniem attīstībā. Šajā laikā uzņēmums pilnībā pievērsies kaujas apģērbu un ekipējuma ražošanai.

«Tas ir produkts ar augstu pievienoto vērtību un specifiskām prasībām,» saka uzņēmējs. Lai izprastu, kādam jābūt mūsdienu kaujas apģērbam, jo tas kardināli atšķiras no tā, kāds bija pirms gadiem piecpadsmit vai pat desmit, viņi sākuši sadarbību ar zinātniekiem. Rīgas Tehniskajā universitātē veikts pētījums par dažādu militāro apģērbu pielietojumu, bet Lundas Universitātes (Zviedrija) laboratorijā drēbes pārbaudītas, modelējot dažādus klimatiskos apstākļus.

«Kaujas apģērbs ir vesels komplekss, sākot ar veļu,» stāsta Kristiāns. «Tam jābūt ne tikai ērtam, izturīgam vai praktiskam, bet arī jāatbilst uzdevumu izpildei konkrētā vietā un laika apstākļos.» Ne velti tos saucot par individuālās aizsardzības sistēmām. Un katrai vienībai šīs sistēmas atšķiras. Policijas specvienību kaujas apģērbam ir savas prasības, NATO valstu karaspēka vienībām – savas. Drēbēm jāspēj sildīt valkātāju salā un jādzesē ķermenis karstumā, jāsargā no lietusgāzēm vai mitruma tropos un jābūt ar antibakteriālām īpašībām, lai kalpotu situācijās, kad karavīrs tiek ievainots vai, pildot uzdevumu, apģērbu nav iespējams novilkt vairākas nedēļas no vietas. Šim nolūkam tiekot izmantota vilna vai audumi ar sudraba joniem.

Lai sasniegtu nepieciešamo rezultātu, katrs izstrādājums tiek rūpīgi testēts. Uzņēmums sadarbojas ar sportistiem, lai noteiktu, kā valkātājs jūtas dažādu fizisko slodžu laikā. Arī Kristiāns pats izmēģinājis gandrīz visus izstrādājumus. Gan šeit Latvijā, gan ziemeļu zemēs. Tomēr vislabāk, ja kaujas apģērbus testē profesionāļi. Tie, kam vēlāk tajos būs jāstrādā. Kā, piemēram, pērn Francijas speciālisti Gvinejā. «Lai labāk izprastu, kādam jābūt kaujas apģērbam, aptaujājām karavīrus, kas bijuši pasaules karstajos punktos. Tajā skaitā arī no Latvijas,» saka uzņēmuma vadītājs.

Preču zīmi Suited Systems SRC Brasa Eiropā reģistrēja 2012. gadā. Tas nozīmē, ka viņi ražo pilna spektra individuālās aizsardzības sistēmas, kas piemērotas vairumam NATO noteikto klimatisko zonu, jo paredzētas temperatūrām no -30 līdz +40. Pašlaik uzņēmums piedāvā gandrīz simt dažādu šajās sistēmās ietilpstošu apģērbu un uzkabes elementu, ieskaitot bruņuvestes. Tiesa, pagaidām vēl tajās nav bruņu plākšņu.

«Mums ir nepieciešamie sertifikāti, kas apliecina, ka strādājam atbilstoši Eiropas standartiem, ieskaitot vides vadības standartus,» stāsta Kristiāns Brēdermanis. «Pagājušajā gadā atvērām ražotni arī Viļakas novadā, kur bijušās skolas telpās strādā ap 50 cilvēku. Daži no viņiem bez darba bijuši turpat desmit gadu.» Un uzņēmuma vadītājs atzīst, ka līdz ar Viļaku uzņēmuma interese par Latgali nebeigsies.

Pašlaik 90% no saražotā ir individuālās aizsardzības sistēmas, kas pērn tikušas eksportētas uz 15 pasaules valstīm. Daudz ražots Somijas armijai, norvēģiem… Līdz ar karu Ukrainā klientu lokam pievienojusies arī šī valsts. «Tomēr galvenie mūsu klienti ir dažādu valstu speciālo uzdevumu vienības,» saka Kristiāns. Tāpēc visiem šiem ražojumiem jābūt pietiekami viegliem, bet tajā paša laikā jāaizsargā to lietotājs, jānodrošina viņa kaujas spējas un, kā jebkuram produktam, jābūt arī globālajā tirgū konkurētspējīgam cenas ziņā.

Runājot par nākotni, Brēdermanis atzīst, ka, ņemot vērā to, kas notiek pasaulē, šī joma attīstās dinamiski. Akcents esot uz sistēmiskiem risinājumiem, kur atsevišķi elementi cits citu papildina. Viens no aktuālākajiem jautājumiem pašlaik ir tas, kā ar apģērbu padarīt karavīrus neredzamus, lai tos nevarētu pamanīt ar nakts redzamības iekārtām vai ierīcēm, kas fiksē ķermeņa siltumu. Idejas esot dažādas, ieskaitot īpašus sensorus, kas tiktu iestrādāti apģērbā. «Šobrīd tas, protams, maksā kosmisku naudu, bet pēc gadiem pieciem vai desmit tā var izrādīties mūsu darba ikdiena,» saka Kristiāns Brēdermanis.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Tā ir specifiska biznesa niša ar interesantiem produktiem. Līdz ar to arī interesants darbs, kas sagādā gandarījumu.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Kļūdas cenšamies novērst, pirms tās tiek pieļautas.  

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Galvenā kļūda, ka, pirms ķerties pie ražošanas, netiek veikti aprēķini un izstrādāts precīzs biznesa plāns. Lai cik laba ideja, bez precīziem aprēķiniem to sekmīgi realizēt nav iespējams.

Pretošanās kustības līderis

Posted on janvāris 6, 2016 by - Dzīve

Kopš ļaudis radio un televīzijas personībai Jānim Vaišļam saziedojuši 120 000 eiro un turpina viņu atbalstīt, Jānī ir milzu cīņas spars uzvarēt slimību. «Es nevaru nevienu no tiem cilvēkiem, kuri man deva naudu, piemānīt,» saka Jānis

Domā, ka es te nomiršu? – Jānis Vaišļa prasa sievai Sarmai. Viņa saminstinājusies stāv durvīs, it kā nespētu izšķirties – iet plānotajās dienas gaitās vai palikt mājās. «Nu, tad negaidi! Ej,» viņš pasaka tik nevērīgi, ka viņa aiziet ar’. Amiloidozi, kas ir reta, ļauna un īpaši agresīva slimība, Jānis uztver kā nopietnu pretinieci. Bet nebūt ne neuzvaramu. Kopš 2001.gada ceļojuma apkārt pasaulei ar jahtu Milda ieguvis un labprātīgi pieņēmis bezbēdīga pasaules apceļotāja tēlu, Jānis ar pirāta cienīgu bravūrību spļauj nāvei tieši acīs. Kas viņam šī dīvainā amiloidoze, ja Latvijas ļaudis viņam divās dienās saziedo 120 tūkstošus eiro, ja jaudīgākie popmūziķi velta spēka dziesmu Tu paliec! un rīko atbalsta koncertus, ja kaimiņi nes medu un sveši ļaudis sūta sveicienus: «Turies! Būs labi.» 

«Es vienmēr esmu bijis dievticīgs cilvēks, bet tagad ļoti paļaujos uz Dievu, ka visam jābeidzas labi. Jo nevar būt, ka vienkārši tāpat notiek tik daudz sakritību,» saka Jānis. Viņš tagad cīņu uz dzīvību un nāvi uzskata par savu pienākumu. Mācītājs Juris Cālītis viņam teicis: «Tu kļūsti par pretošanās simbolu!» Tā arī ir: atbalstot Jāni, ikviens ieliek savās domās pārliecību, ka ir iespējams pretoties ļaunajam un neparedzamajam, ka cilvēka dzīve ir visvērtīgākais, kas mums ir. Cīņa gan ir smaga – Jāņa veselībai tik svarīgā transplantējamā sirds nav atrasta, un, lai apturētu amiloidozes sparu, Jānis 5. janvāra rītā devās uz Berlīni veikt hormonterapiju, kas pēc būtības ir ķīmijterapija.

Iedarbināts plāns B

Runājot ar Jāni pa tālruni, nekas nenodod viņa stāvokli – balss ir tikpat enerģiska, spēcīga, vīrišķīga kā kādreiz radio Skonto. Tāpēc, ieraugot viņu 28. decembra rītā, jāspēj paslēpties aiz smaida. Āda pelēcīga, augums sakrities un šļaugans, pie gultas rūc aparāts, un tā caurspīdīgie vadiņi iesprausti Jāņa nāsīs. Bet stundu ilgās intervijas laikā Jānis runā un darbojas ar tādu enerģiju, ka ar to pietiktu mazai elektrostacijai. Viņš atbild uz telefonzvaniem, organizē naudas pārskaitījumus un paša asins paraugu nosūtīšanu uz Baltkrieviju, kur, iespējams, turpināsies viņa ārstēšana.  «Analīzes jāatmuito!» viņš neticīgi nosprauslājas, nolicis telefonu uz galda līdzās datoram, kurā redzams viņa Google kalendārs. Pilns ar darāmajiem darbiem no pulksten sešiem rītā līdz pat deviņiem vakarā. «Ir jauda tā strādāt?» jautāju. «Nav jaudas,» negribīgi atzīst Jānis. «Paguļu, pastrādāju, paguļu, pastrādāju. Bet neviens cits to manā vietā nevar izdarīt.» 

Ārsti Latvijā ārstē, Nacionālā veselības dienesta ierēdņi izsniedz veidlapas, labdarības organizācijas vāc ziedotāju naudu, bet nav neviena, kas organizē ārstēšanu tādos smagos slimību gadījumos, kāds ir Jānim. Viņam ne tikai pašam bija jāizdomā, kā tikt pie 120 tūkstošiem eiro, kas ir nepieciešamā drošības nauda, lai tiktu uzņemts rindā sirds transplantācijai kādā no Eiropas klīnikām, bet arī pašam sev jāorganizē ārstēšana, lai viņš, gaidot sirdi, paliktu dzīvs. Tādēļ viņam ir plāns A un B. 

Plāns A paredzēja, ka notiks brīnums un transplantējamais orgāns – jauna, augumā Jānim līdzvērtīga, veselīga vīrieša sirds – atradīsies. Brīnums nenotika. Tagad Jānis ir iedarbinājis plānu B – gaidot sirdi, viņš Vācijā ārstējas ar specifisku hormonterapiju, kas, kā paskaidro Jāņa ārsts kardiologs Andris Skride, būtībā ir ķīmijterapija. Latvijā tādu izmanto, bet līdz šim nekad amiloidozes ārstēšanai, tāpēc latviešu mediķi ieteikuši Jānim uzticēties vācu kolēģiem, kuriem ir pieredze hormonterapijas izmantošanā retu slimību ārstēšanā. 

«Jāpaļaujas uz to, ka varu apstādināt slimību, kas bojā sirdi,» saka Jānis. «Kaut arī esmu mundrs, mans mundrums balstās distancē 100-150 metri. Tas ir tik daudz, cik varu noiet vienā piegājienā. Pēc šiem metriem kļūst grūti. Tad atbalstu muguru pret sienu, paelpoju un eju tālāk.» Pamanījis skatienus uz rūcošo agregātu līdzās gultai, Jānis paskaidro: «Šis ir skābekļa aparāts, tas ļauj naktīs gulēt. Kad man tāda nebija un es nezināju, kādus brīnumus tas dara, man naktīs bija jāceļas sēdus, lai kā sunītis atelpotos, un tad varēju turpināt gulēt. Tas viss tikai tāpēc, ka mana sirds ir kļuvusi kā kultūristam. Liela un neefektīva.»

Amiloidoze, skaidro Skride, izpaužas kā specifisku patoloģisku olbaltumvielu jeb amiloīdu izgulsnēšanās orgānos, traucējot to normālu darbību. Tā var skart vairākus orgānus vienlaikus: nieres, sirdi, aknas, liesu, nervu sistēmu, acis, ādu un citus orgānus. Jānim sagrāba tieši sirdi. «Man tā stulbā kārtā ļoti strauji progresēja, lai gan es biju uzcītīgs pacients, man problēmas ar sirdi atklāja laikus,» saka Jānis. Tas notika 31.jūlijā. Tikai pirms pieciem mēnešiem. 

Slimība reta un ļauna

«Tagad es izskatos pēc Buhenvaldes [koncentrācijas nometnes] kultūrista, bet vēl nesen tā nebija, es biju dūšīgs,» stāsta Jānis. «Mana diena bija tāda: pulksten 5.30 modos, kādas 40 minūtes pastrādāju, tad 6.15 gāju ar kājām uz Ķīpsalas baseinu. Tur stundu peldēju. Ar kājām atnācu līdz mājām, lai 8.15 meitu aizvestu uz skolu. Deviņos parasti biju darbā. Strādāju līdz pulksten pieciem, pulksten septiņos biju sporta zālē, tur padarbojos un pēc tam vēl divus trīs kilometrus noskrēju. Tāda bija mana normālā dzīve. Katru dienu! Izņemot sestdienas, svētdienas un dienas, kad dzēru.» 

Interneta televīzijā Chaula TV 46 gadus vecais Jānis strādāja kopā ar divreiz jaunākiem cilvēkiem, bet viņa sportiskā forma bija labāka nekā daudziem divdesmitgadniekiem. Jānis ir pievarējis četrus maratonus, kas liecina par spējām izturēt lielu kardioslodzi. Tāpēc, kad pagājušā gada vasarā Jānis sāka just, ka, uzkāpjot līdz trešajam stāvam, aptrūkstas elpas, saprata – jāiet pie daktera. Latvijas olimpiskās vienības ārsti, pie kuriem viņš bija ieradis reizi gadā pārbaudīt veselību, pirmie apstiprināja aizdomas – ar sirdi nav lāgā. Varbūt sirds mazspēja. «Parasti tā ir iedzimta vai ar to saslimst 33-35 gadu vecumā, ja cilvēks lietojis dažādas riebīgas vielas – kokaīnu, amfetamīnu. Bet jābūt skarbam, jāatzīst, ka neesmu tik jauns. Tāpēc sākotnējai diagnozei negribēju piekrist. Turpināju cīnīties par pareizo diagnozi, gāju pie ārstiem, līdz oktobrī uztaisīju sirds magnētisko rezonansi. Stradiņu dakteri ir burvīgākie dakteri, tieši viņi atklāja, ka man ir tāda slimība amiloidoze. Pirmie vārdi bija: tas nav nekas labs,» atceras Jānis.

Viens no burvīgajiem Stradiņu ārstiem ir Skride, kurš paskaidro, ka parasti šo slimību ir sarežģīti atpazīt. Cik pacientu, tik slimībai veidu. Bieži tā saistīta ar mielomas slimību, ļaundabīgu asins sistēmas bojājumu, kas arī ir reta kaite. Dažkārt amiloidoze ir iedzimta jeb ģenētiski nosacīta slimība. Par to, ka Jānim varētu būt šī retā kaite, aizdomas radušās izcilajai radioloģijas dakterei Ligitai Zvaigznei. Biopsija apstiprināja diagnozi. 3. decembrī Londonā Lielbritānijas Nacionālajā amiloidozes centrā (National Amyloidosis Centre) ārsti patologi simtprocentīgi apstiprināja slimības esamību. «Amiloidoze ir ļoti bīstama, neārstējot letalitāte ir simtprocentīga. Reti kura slimība ir tik agresīva un ar tik strauji progresējošu gaitu,» saka kardiologs Skride. 17. decembrī Latvijā ārstu konsilijs nolēma – lai Jānis izdzīvotu, vajadzīga sirds transplantācija. Steidzama! Turklāt pēc sirds transplantācijas, lai apturētu slimību, būs nepieciešama ķīmijterapija, iespējams, arī kaulu smadzeņu transplantācija.

Viena jēga – uzvarēt

Jau 18. decembrī Jāņa draugs Māris Gailis, ar kuru kopā tika apceļota pasaule, padeva medijiem ziņu – lai transplantējamā orgāna meklējumus varētu paplašināt ārpus Baltijas valstīm, Eiropā, vajadzīga 120 000 eiro liela drošības nauda. Nauda Ziedot.lv tika savākta divu dienu laikā. Šī nav pirmā reize, kad tik milzīgu summu ļaudis saziedo, lai glābtu cilvēku. Pirms nepilniem diviem gadiem vairāk nekā 120 tūkstošus saziedoja Zanes Lazdiņas plaušu transplantācijai. Sirds transplantācijas operāciju Latvijas valsts apmaksā, taču šoreiz nauda bija vajadzīga donora meklējumiem.  

«Teikšu godīgi, man ļoti patīk, ka cilvēki palīdz. Tas ir tik mīļi!» saka Jānis. «Esmu runājis ar tiem cilvēkiem, kuri man ziedoja naudu. Viņi visi ir vēlīgi tikai tāpēc, ka zina, kam viņi dod. Viņi zina, ka es viņus nepiemānīšu.» Jāņa draugi nešaubās par to, ka viņš būs stiprāks par dīvaino slimību, viņus interesē tikai tas, kā viņš tiks līdz savai uzvarai. Jānis gan, nemeklēdams smalkus vārdus, saka, kā ir: «Esmu dirsā!» Viņš šķendējas uz velna paraušanu, stāstīdams, cik tuvu viņam pienākusi kaulainā. Sirds ir tik kusla, ka, ja viņš katru dienu nesēstos uz velotrenažiera un tieši trīs minūtes nemītu pedāļus, pirkstu gali netiktu apasiņoti un sāktu atmirt. Bet Jānis min pedāļus, dzer saujām zāles, ko nekad līdz šim nav darījis, pilda visus ārstu norādījumus un tic Dievam. «Kad cilvēks ir aci pret aci ar nāvi, visi tic Dievam. Domāju, nav tāda cilvēka, kurš neticētu. Ja jūti tuvojamies nāvi, jābūt baigākai aknai un jābūt pilnīgi atsaldētam, lai neticētu Dievam,» saka Jānis. 

Jāņa ticība nav ne izmisīga, ne dogmatiska. Viņš tic Dievam jau sen un patiesi, ik svētdienu apmeklē sievastēva Jura Cālīša dievkalpojumus un, izejot no baznīcas kopā ar meitu, dod naudiņu cilvēkam, kurš tur diedelē. Zina, ka lūdzējs nav nekāds tikumīgais, bet meitai māca – ja kāds lūdz palīdzību, tātad viņam tā ir vajadzīga, tātad jādod. «Kad man bija spēks, ziemā no rītiem, kad zemi klāja bieza sniega sega, gāju nevis uz baseinu, bet ņēmu sniega lāpstu un tīrīju sniegu pagalmā. Tikpat laba fiziskā slodze kā sporta zālē. Pašās beigās notīrīju kaimiņiem sniegu no mašīnām. Man taču nav grūti,» labprāt atceras Jānis. Viņš tic tam, ko sauc par ekoķēdi: ja cilvēki dalās ar labo, labā kļūst vairāk. Tie kaimiņi, kas citu gadu priecājās par notīrīto pagalmu un mašīnām, tagad nāk pie viņa ar medus burciņām un laba vēlējumiem. Rīgas Ernestīnes ielas mājā, kur dzīvo Jāņa ģimene, nav neviena kaimiņa, kurš nebūtu viņiem palīdzējis. Nesen pie Jāņa viesojies viens no draugiem, ar kuru kopā 90. gados braukāts ar motocikliem, un Jānim teicis paldies. Par ko? «Kad es lūgšos par tevi, aiz manis stāvēs tavs sargeņģelis. Par to arī paldies,» teicis draugs. 

Vienīgā problēma – Jānim nepietiek spēka apkampt meitu, deviņgadīgo Zani. «Tad bimba nāk. Man aiziet šīberis ciet, jo man ir bailes, ka dzīve viņu iedragās. Patiesībā tās ir arī bailes par sevi, jo es viņu varētu pasargāt,» skarbais vīrietis ir atklāts. Bail bijis arī pateikt par slimību vecākiem. Tagad, kad viņi to zina, mierīgāks prāts. 

«Agrāk strādāju, lai nopelnītu naudu. Tagad naudai vairs nav vērtības. Vērtība ir tie cilvēki, kuri naudu dod. Nav svarīgi, cik daudz naudas katrs cilvēks man iedevis, bet ar kādām domām. Pienāca kāda lauku sieviete. Viņa mani pažēloja, tad padomāja, pienāca vēlreiz un iedeva divus eiro. Tās domas, ko viņa man deva, ir miljona vērtas. Tos divus eiro glabāju kā talismanu, tiem ir milzīgākā nozīme manā dzīvē. Tie dod spēku cīnīties. Es nevaru nevienu no cilvēkiem, kuri deva naudu, piemānīt. Esmu viņu parādnieks. Viņi man iedeva ticību un atbalstu, man jāštuko, kā viņiem varu atdarīt.»

Atgādinu Jānim, ko draugs viņam teica par sargeņģeļiem. Cilvēki, viņu atbalstot, paši jūtas spēcīgāki. Kā iestājušies leģionā, kas cīnās par katra saslimušā vai nelaimes piemeklētā tiesībām dzīvot. Tāpēc Juris Cālītis viņu nosauca par pretošanās simbolu. Arī Andris Skride ir iesaistījies cīņā, kopā ar citiem mediķiem mēģinot izveidot Reto slimību centru. Ja tas taptu, būtu labāk koordinēta un organizēta specifiskā ārstēšana, kāda vajadzīga, lai uzvarētu tādas slimības kā amiloidoze un plaušu hipertensija, ar ko slimoja Zane Lazdiņa. Kamēr centra nav, katru reizi, kad Latvijā kāds saslimst ar retu slimību, ārstēšana īpaši jāorganizē un jālūdz sabiedrības atbalsts ziedojot. 

«Kad man medmāsiņa, [injicējot zāles], dur un jautā, vai sāp, atbildu – jā! Bet tas ir labi. Kad vairs nesāp, vot, tad ir sūdi,» saka Jānis. «Man tikšķ pulkstenis, kura beigu zvanu es nezinu. Bet es cīnos. Pašlaik, kamēr runāju, man nav vajadzīgs skābeklis, bet es sēžu pie skābekļa aparāta, jo tas paildzina manu dzīves laiku. Es varu nest iepirkumu maisus, bet tos nes mana sieva tikai tāpēc, ka tas paildzina manu laiku. Es eju pa kāpnēm lēni tikai tāpēc, ka tas paildzina manu laiku. Tam visam ir viena jēga – uzvarēt! Uzvarēt!»

Labvēlīgs pret dzīvi

Posted on janvāris 6, 2016 by - Personība

No janvāra sākuma Jānis Skutelis (34) redzams jaunā politiskās satīras raidījumā Skutelis IR studijā. Pirmdienu vakaros to var noskatīties Latvijas televīzijā

Runāties ar Skuteli nemaz nav jautri. Jo intervija nav stand-up komēdija. Par jauno raidījumu Skutelis stāsta tā, kā jau cilvēki mēdz stāstīt par darbu. Mēs tiekamies netālu no Jāņa mājām, Kalnciema kvartālā. Ir darbdienas rīta puse, un vārdi rindojas raiti. «Raidījuma ideja ir izstāstīt sarežģīto ar vienkāršiem piemēriem. Protams, vieglāk ir rakstīt vai runāt tik gudri, ka neviens nesaprot. Tad nevar piesieties un pārprasīt. Tas ir kā skolā: vai jautājumi kādam ir? Nav. Jo neviens nesaprata.» Kā piemēru Skutelis min savulaik žurnālista Jāņa Dombura veidoto raidījumu Dombura studija. Tas esot bijis ļoti labs, «tikai ej nu viņu saproti!». «Vajadzīgas priekšzināšanas.» Līdzīgi esot, piemēram, ar žurnāla Ir rakstiem par politiku: tie ir labi, bet ne visiem gribas lasīt, jo «tie ir gari un rakstīti ar burtiem». «Tagad laikmets tāds, ka nav enerģijas lasīt.» Ja saturīgu informāciju pasniedz kā joku, parādās cerība, ka to sapratīs vairāk cilvēku. Radīsies vēlme iesaistīsies un uzzināt vairāk.

Vārds «ir» raidījuma nosaukumā nav nejauši. Ideja par politiskās satīras raidījumu žurnāla Ir redakcijai radās pirms kāda laika, tika apsvērti dažādi varianti, kur un kā to veidot. Jānim šo ziņu atnesa viņa menedžments, bet tā palika karājamies gaisā visu pagājušo vasaru. Skuteli uzrunāja arī citi cilvēki, piedāvājot kļūt par vadītāju līdzīgam raidījumam. Nofilmēja vienu demo. Komanda Jāni nepārliecināja, darbs neturpinājās. Tad viņš atcerējās Ir piedāvājumu. «Un tad mēs sākām kapāt,» Skutelis stāsta, ka visu rudeni regulāri tikās ar Ir komandu – žurnāla galveno redaktori Nelliju Ločmeli un komentētāju Paulu Raudsepu – un veidoja raidījuma konceptu. Kā iesildīšanās bija politisko ziņu apskatu veidošana Pusnakts šovam septiņos, kas ir Skuteļa radīts šovs un regulāri skatāms mūzikas namā Daile. 

Skutelis IR studijā būs redzams desmit pirmdienas vakarus pulksten 22. Viņš kadrā jokos viens pats. Tērpies uzvalkā ar tauriņu, viņš apcerēs dažādas tēmas, piemēram, kas ir Saeimas Kārtības rullis. «Tas ir riktīgi rēcīgs! Īstenībā tas ir buklets, nevis rullis. Tur rakstīts, ko var Saeimā darīt, ko ne. Tāds sens izgudrojums, ko neviens neievēro.» Par ārkārtas sēdes izsludināšanu esot jāpaziņo televīzijā un radio, taču tā netiek darīts. Līdz ar to pārkāpj Saeimas Kārtības rulli. Cits temats varētu būt, piemēram, nodokļu maksāšana. Jānis stāsta, ka nesen Finanšu ministrija esot uztaisījusi klipu, kurā nodokļus maksāt aicina reperu apvienība Olas. «No kā mēs secinām, ka tas domāts pusaudžiem. Tātad viņi sūdīgi maksā nodokļus. Vēl sliktāk par pusaudžiem maksā zīdaiņi. Viņi gandrīz nemaz nemaksā nodokļus!»

Pusnakts šovs

Skutelis pirmdienu vakaros televīzijā būs redzams 13 minūtes. Man tas šķiet par maz. «Bet tas taču ir daudz vienam cilvēkam!» atbild Jānis. Nešaubīgi, taču ne Skutelim, jo viņš spētu aizpildīt arī stundu. Piemēram, Pusnakts šovs taču būtu TV formāta cienīgs! «Mani neinteresē, cik lielai auditorijai rāda Pusnakts šovu [LMT Straumē]. Mani saista cilvēki, kas atnākuši uz Daili,» komentē pats šova autors.

Pusnakts šovā Skutelis iztirzā kādu aktuālu tēmu, piemēram, viltus tvītus un sarunājas ar viesiem – sabiedrībā zināmiem cilvēkiem. Pēc pāris dienām sarunas ar viesiem var noskatīties YouTube. Skatījumu skaits liecina, ka šovs interesē daudzus: 124 000 klikšķu ir Skuteļa sarunai ar Andri Freidenfeldu, ar 120 000 nedaudz atpaliek prezidents Raimonds Vējonis. Iemesls, kāpēc Skutelis publicē intervijas You Tube, ir viens. «Lai nav jātērējas plakātiem un reklāmām: «Nāciet, būs nenormāli rēcīgi!» Tā vietā var parādīt, uz ko var atnākt.»

Pusnakts šova komanda ir neliela: scenāristi Ieva Bite un Reinis Piziks, un, protams, pats Skutelis, kurš reizē ir arī darba devējs, jo viņam pieder SIA Bez nosaukuma. Tā viņi trijatā domā, kurus cilvēkus aicināt, kā šovs izskatīsies. 

Videomateriālu filmēšanai un montēšanai piesaista cilvēkus no malas. «Mums ir mazākā iespējamā komanda, tāpēc daudzas lietas darām paralēli. Mēs neesam profesionāls raidījums, mums vienkarši patīk to darīt.» 

Pie Skuteļa uz Pusnakts šovu bijuši daudzi ievērojami cilvēki. Neliels satraukums Jānim bijis pirms abiem Raimondiem – Paula un Vējoņa. «Es to nesauktu par stresu vai satraukumu, jo šova dienā neatliek tam laika. Mums daudz jāizdara līdz tiem septiņiem vakarā. To, ko jautāšu viesim, esmu izplānojis jau iepriekš. Par to man stresa nav.»

Raimonds Vējonis bijis labi informēts, uz kurieni nāk. Sagatavojies. «Mēs riktīgi dauzījāmies, un man šķita – ka tik viņš nepasaka kaut ko par daudz. Ik pa laikam vajadzēja viņu noklusināt: šu-šu, mierīgs, mierīgs.» Vējonis Skutelim šķiet loģisks turpinājums prezidentu virknē. «Gribējās, lai prezidents ir cilvēks, kuru var saprast. Ar kuru var nobildēties. Viņam ir iespaidīga apsardze, tāpēc – ja nu kaut kas, panika, tad jāturas pie viņa. Drošībā!»

Pirms tikšanās ar Raimondu Paulu Skutelis aizgājis paskatīties Maestro un dziedātājas Agneses Rakovskas mēģinājumu. Lai saprastu, kas šovā no viņiem gaidāms. «Nekad nebiju redzējis viņu pie klavierēm un mēģinājumā. Interesanti. Viņam ir drusku vairāk gadu nekā man, un viņš ir riktīgi priecīgs par to, ko dara. Pārlaimīgs no tā, ar ko nodarbojas, un tas viņu bīda uz priekšu.» Pauls nospēlējis ar klavierēm sarežģītu vietu un tad uzmetis aci Skutelim kā teikdams: redzēji, cik labi šito paņēmu!

Pēc laba Pusnakts šova komanda aiziet pasēdēt krogā. «Nedaudz atzīmējam. Galva tā ieskrējusies, ka vēl divas trīs stundas tādā režīmā strādā.» Priecāties esot svarīgi, jo ikdienā tam parasti nepietiek laika. Taču, ja kaut kas nogājis greizi, tad pagruzās kādu nedēļu.

Skuteļa šovā kā viešņa bijusi arī teātra kritiķe Silvija Radzobe. Viņa Jāni slavē. Sarunai bija sagatavojies, un tas ir svarīgi, jo joki jau paši no sevis nerodas. «Viņš ir asprātīgs, artistisks, gudrs. Ļoti labs aktieris. Kas vairāk nekā aktieris. Labvēlīgs pret cilvēkiem, ar kuriem strādā. Labvēlīgs pret dzīvi un pasauli, un, domājams, tieši no tā gala pētāms viņa fenomens.» Pirms tam Radzobei dažs labs teicis, lai neiet, jo nav nekāda zvaigzne, bet viņa neklausījusies. Un nenožēlo, jo, kad šovs beidzies, mājup devusies ļoti labā garastāvoklī.

Komēdijas

Jānim bijušas septiņas stāvizrādes. Kopš 2009. gada, kad tapa pirmā izrāde Mhmm, ik gadu seko jauna: Love, Paranoja, Optimistika, Splendid, Viens. Svaigākā ir Politika. Viņš viens pats joko prožektora gaismas kūļa aplī, un pilna zāle smejas. Iepriekš viņa joki nebija tik ļoti vērsti pret konkrētām personām kā pēdējā izrādē Politika, kur viņš apceļ Ventspils mēra Aivara Lemberga nebūt ne diženo augumu un premjeres Laimdotas Straujumas lēnīgumu. «Nav tā, ka es nedomāju, ko saku,» Skutelis skaidro, ka tas bijis viņa lēmums. Agrāk jokojis tikai par politiķu profesionālo darbību, nav aizticis personiski. «Bet tas ir baigi aizdomīgi, jo lietas, ko viņi dara, ietekmē mūs personīgi. Amats it kā noņem cilvēcīgo atbildību. Vai tad amats ir tas, kas darbu dara, nevis cilvēks? Nevar teikt: tas bija mans darbs, piemēram, ievest cilvēkus gāzes kamerā un ieslēgt slēdzi. To taču darīja cilvēks. Ak, amats viņu padarīja tādu? Come on! Konkrēts cilvēks dara konkrētas lietas.»

Jānim bieži jautā, kā top joki. Saprotams, ne visi māk trāpīgi pajokot, kur nu vēl izdomāt jokus. «Ir jāstrādā,» Skutelis stāsta, ka katrai stand-up komēdijai vāc materiālu. Piemēram, nesenās Politikas dēļ ne tikai rūpīgāk sekoja ziņām, bet arī veidoja darba izrādes: tikās ar Jāni Domburu, politikas vērotāju Ivaru Ījabu un bijušo izglītības ministru Robertu Ķīli, lai saprastu, kas tad ir politika.

Pēdējā izrādē bija arī joki, kas nav saistīti ar politiķiem. Piemēram, par to, kā, gaidot rindā Stradiņa slimnīcā, pie Skuteļa pienācis apsargs un «streļījis» cigareti. Tas ir izdomājums? «Nē, tā bija,» saka Skutelis, «veicām ar mammu nelielu tūrīti pa ārstiem Rīgā.» 

Mamma Marta Skutele dzīvo Varakļānos, kas ir netālu no Jāņa dzimtās vietas, Viļānu novada Dekšārēm. Tētis Francis jau ir viņsaulē. «Marta un Francis. Izklausās kā Remarka romānā! Triumfa arka divi!» smejas Skutelis.

Rīgā Jānis dzīvo no 15 gadu vecuma, kad sāka mācīties Rīgas Celtniecības koledžā. Nomācījās vienu kursu un padevās. Rīgā pabeidza 77. vidusskolu. «Ne bez grūtībām un citu palīdzības.» Vakaros kāpa uz improvizācijas teātra Hamlets skatuves. Darbošanās improvizācijas teātrī nozīmē, ka jāsajūt skatītājs, jānolasa viņa noskaņojums, lai spētu spēlēt pretim. Kādu dienu viņu tur pamanīja Mēmā šova veidotāji, uzaicināja piedalīties TV3 raidījumā Brīnumzeme. Tolaik Skutelim nedaudz pietrūka improvizācijas teātra. «Tās sajūtas, kas ir, lecot dīķī un skatoties, vai es māku peldēt. Kad raidījums beidzās, nolēmu sameklēt gribētājus, un aiziet! Karaliskais improvizācijas teātris bija klāt!» Skutelis to izveidoja, un ar viņu komandā bija Varis Klausītājs, Ģirts Runis (saukts par Runātāju), Andris Rupais (saukts par Možo) un Kārlis Bramanis (DJ Carlo).

Ar Karalisko improvizācijas teātri sadarboties vēlējās arī režisore Baņuta Rubesa un izrādē Gaidot Godo, kas tapa pēc slavenās Semjuela Beketa absurda drāmas, piešķīra Jānim niķīgā Gogo lomu. Tas bija pirms pieciem gadiem, un toreiz viņa par Jāni teica: «Viņš ir ārkārtīgi darbspējīgs. Viņš izdara pat nedaudz vairāk, nekā vienam cilvēkam vajadzētu darīt.» 

Nekas nav mainījies. Skutelis ir ārkārtīgi darbspējīgs. Veido raidījumu Skutelis IR studijā, Pusnakts šovu, vada pasākumus un vēl darbojas Karaliskajā improvizācijas teātrī. Kam tas vēl vajadzīgs? «Tas ir mans treniņu lauks un mans skolotājs gan kā stāstniekam, gan komiķim, gan režisoram, gan aktierim. Tas ir veids, kā uzturēt sevi formā. Improvizācija ir pirmavots. Tur ir tāda atkailināta sajūta – nav ne tērpu, ne dokorāciju, ne scenārija. Tikai grupa cilvēku ar vienotu mērķi un skatītāji,» – tā Jānis.

Četru riņķu plīts

Uzspēlēt volejbolu vai paskriet pa Pārdaugavu, lai pārslēgtos un atslābtu, pēdējā laikā viņam sanācis maz. «Ja vajadzētu uztaisīt izrādi, kas man dzīvē noticis ārpus darba, tad laikam varētu tikai kaut ko par bērniem,» secina Skutelis. Tā sanācis, ka abas meitas no septembra mīt pie viņa. Iepriekš dzīvoja pie mammas. Kāpēc tā? Jānis atsaka: «Tas ir tāds nestāstāms stāsts.» Vienkārši pienākusi situācija, kad šāda loģistika visiem bijusi labāka. Dēls Aksels, kuram ir 17 gadu, dzīvo savas mammas rezidencē. Pie Jāņa ir sešpadsmit gadus vecā Beatrise un deviņgadīgā Frīda. Pateicoties mazajai, Skutelis katru dienu izdara vairāk, nekā ierasts: mostas septiņos, ved uz skolu un tad ķeras pie darba. Citkārt būtu piecēlies pāris stundu vēlāk. Frīdu uz skolu ik pa laikam ved vai no tās izņem arī Jāņa dzīvesbiedrene Elīna Lutce. Viņa ir laikmetīgās dejas horeogrāfe, jaunākais Elīnas darbs – viņa iestudējusi kustības Nacionālā teātra izrādē Uguns un nakts. Elīna vairākkārt nominēta Spēlmaņu nakts balvai – gan kā gada kustību mākslinieks, gan par gada sasniegumu laikmetīgajā dejā.

Vai ir tā, kā saka Radzobe, – Jānis ir labvēlīgs pret dzīvi? Elīna atbild: «Man jau šķiet, ka viņš ir ļoti labs. Daudzi prasa, vai arī mājās Jānis joko. Domā, ka dzīvē ir tāds pats kā uz skatuves. Tā gluži nav. Viņš ir normāls cilvēks. Asprātīgs. Samērā introverts.» Piemēram, uz afterparty labprātāk neiet. Nevēlas arī medijos dalīties ar savām ēst gatavošanas prasmēm, mājas iekārtojumu vai garderobi. «Ja viņš ballītē nosēžas stūrī ar žurnālu, es to saprotu, bet apkārtējiem šķiet, ka kaut kas nav labi,» saka Elīna.

Jānis ar Elīnu ir kopā sesto gadu, un tieši šajā laikā Skutelis pilnveidoja sevi kā stand-up komiķi. Kāda ir Elīnas versija, kā Jānim tas izdevās? «Atbildība par savu talantu, un viņš daudz strādā. Jānis fenomenāli jūt skatītājus. Spēj ātri un dzīvi mainīt stāstāmo, ja kaut kas nenostrādā, kā gribētos, un droši iet uz priekšu.» Reizēm viņš jokus notestē ar draudzeni, nesakot, ka tas būs izrādei. Tikai ar acu kaktu raugās, vai viņa iehihinās. Elīnai šķiet, ka komiķa profesija ir nežēlīga, jo situācijās, kas citiem šķiet ikdienišķas, viņš redz smieklīgo. Piefiksē un izspēlē no sava skatpunkta.

Mājās Skutelis ir izslavēts pavārs. Pirms pāris gadiem, kad noīrējuši dzīvokli, tajā bijusi plītiņa ar diviem riņķiem. Abi bijuši vienisprātis: pietiks, jo neesot taču baigie kulināri. «Pēkšņi Jānī tas modās. Tagad mums ir četru riņķu plīts,» smejas Elīna.

Reiz nejauši pēc izrādes kafejnīcā viņa dzirdējusi runājām skatītājus. «Tas Skutelis tak jauns, ne?» Ņem telefonu, meklē internetā. Atrod, ka 34 gadi. «Kā domā, komiķi dzīvē ir nelaimīgi? Piemēram, kā Robins Viljamss.» Otrs atbildējis: «Nē, man šķiet, ka Skutelis ir tāds dzīvespriecīgs.»

Tiem jaunajiem ar’ es patīku!

Posted on janvāris 6, 2016 by - Slavenība

«Laba dziesma ir lipīga,» saka Raimonds Pauls pirms savas 80. jubilejas koncerta un stāsta, kā tapa viņa grāvēji

Raimonds Pauls ir teicamā formā. Tērpies uzvalkā un baltā kreklā, melnu šlipsi un melni joko. Savā manierē ik pa laikam paberzē plaukstas. «Man tā visa svinēšana nav vajdzīga, es, kā parasti, būšu pie klavierēm. Muzicēšu,» viņš saka. Pirmais jubilejas koncerts Nacionālajā teātrī būs tieši dzimšanas dienā, 12.janvārī. Tam sekos vēl vismaz desmit. Februārī jubilejas koncerts skanēs Maskavā, un Pauls koncertēs kopā ar krievu estrādes zvaigznēm.

Aplausi tikai beigās

Pirms jubilejas Paulu grib intervēt visi. Tā sagadījies, ka Maestro nejauši norunājis divas intervijas vienlaikus. To viņš secina, ieejot savā kabinetā Latvijas radio, jo tur uz fotosesiju un sarunu riktējas arī cita preses izdevuma pārstāvji.

Maestro visu nokārto: abi dodamies stāvu augstāk uz vokālā ansambļa Dzeguzīte vadītājas Dailas Martinsones kabinetu. Viņa cienā ar kafiju un konfektēm. Pauls iemet aci rokas pulkstenī, tad sienas pulkstenī, pārmet kāju pār kāju un saka: «Pusstunda ir laika. Jautājiet!» 

Stāstu, ka Ir lasītāji nobalsojuši par mīļākajiem Paula darbiem un vēlas zināt, kā tie tapuši. «Kas to vairs var atcerēties!» Pauls nosmejas. Un turpina jau nopietnāk: «Man par savām dziesmām ir grūti runāt. Pašā sākumā, 60. gados, man bija uzdevums radīt tādu repertuāru, ko nāk klausīties. Darbs nebija no vieglajiem – katru gadu jauna programma. Sākām ar mazām un naivām dziesmiņām. Nezinājām, vai tām pievērsīs uzmanību. Tolaik dominēja vācu šlāgeris. Paldies Dievam, pievērsa uzmanību. Publikas reakcija bija negaidīta. Tādas ažiotāžas nav bijis un nebūs,»  Pauls atceras 70. gadus un vokāli instrumentālo ansambli Modo, kurā dziedāja Aija Kukule, Viktors Lapčenoks, Nora Bumbiere un citi.

Padomju laikā dziesmai bija cita vērtība, jo ar tekstu daudz ko gribēja pateikt. To, ko nedrīkstēja. «Tolaik bija lieliski dzejnieki, ko par šodienu teikt nevarētu. Tāda plejāde – Ojārs Vācietis, Imants Ziedonis, Vizma Belševica, Māris Čaklais. Visi rakstīja augstas klases dzeju. Viņu literāri muzikālie vakari bija pārpildīti. Tas bija tāds laiks.»

Dziesmas pie tautas nonāca caur iknedēļas radioraidījumu Mikrofons. Par tām balsoja, sūtot vēstules. Balsošanas noslēguma ceremoniju un koncertu rādīja televīzijā. Videoierakstos redzams, ka zālē sēdošā publika klausās gandrīz bez emocijām sejā. Kā mūziķi nojauta, vai dziesma patīk? «Jā, tolaik bija pieņemts aplaudēt tikai pēc dziesmas. Ar līdzi dziedāšanu arī bij kā bij. Nevarēja tik vienkārši paredzēt, kura dziesma kļūs populāra, kura ne. (Aizdomājas.) Cilvēki bija pavisam citādi. Tagad dziedātājus jau pirms uzstāšanās sagaida ar aplausiem, svilpieniem. Aplaudē arī dziesmu laikā.» Saprast, kura dziesma patīk, varējis pēc nodziedāšanas un aplausiem vai pēc balsojuma Mikrofona aptaujā. Uz dziedātājiem tādā ziņā paļauties nevarēja – Pauls atceras, ka Nora Bumbiere, pirmoreiz nodziedot Par pēdējo lapu, dziesmu augstu nav novērtējusi. Tomēr tā kļuva ļoti populāra. «Arī Krievijā tā bija grāvējs. Tāpat Alla Pugačova sākumā negribēja dziedāt Dāvāja Māriņa jeb Miljon alih roz.» 

Vai bija arī dziesmas, kas nepielipa klausītājiem? «Jā. Ir pilna pasaule ģēniju, kam nesanāk. Tad publika, protams, nogāna.» Dziesmas, kuras «negāja uz publiku», Pauls vairs nespēlēja un dažas izvilka dienas gaismā pagājušajā gadā – iedeva dziedāt Agnesei Rakovskai no grupas Triānas parks, ar kuru pērn kopīgi veidoja koncertprogrammu. Dziesmas ar džezisku pieskaņu, ko viņš rakstīja 70. gados, izklausījās labi. Un izrādījās, ka pašam patīkami tās spēlēt. «Daudzas biju nolicis malā. Atstāju tikai tās, kas piesaistīja publiku. Mežrozīte, Zilie lini.» 

Pauls domā, ka mūsdienās viņa dziesmas nesaceltu tādu ažiotāžu kā padomju laikos, jo cilvēkiem ir liela mūzikas izvēle. Pieejamība. «Manā laikā bija viens televīzijas kanāls, viens radio kanāls. Plates. Šodien taču var redzēt un dzirdēt jebkuru pasaules labāko koncertu.» To stāstot, Pauls atceras, cik pašam bija nozīmīgi klausīties, kas notiek Amerikā un Lielbritānijā. Iedvesmojies no modes virzieniem mūzikas stilos. Jo īpaši džezā. «Tolaik jau nevarēja dzirdēt citu valstu radio. Tas notika caur speciāliem viļņiem, brīžam bija iespējams kaut ko uztvert ar veco VEF radioaparātu.»

Atrod talantus

Mūsu saruna uz mirkli pārtrūkst, kad radio atskan dziesma Nepalaid garām («Vilks ar aitiņu dzīvo krodziņā, / Vilka ķepā guļ viņas rociņa.») «Žoržiks,» Pauls nosaka. «Tas ir interesanti, kā publika uzņem vai neuzņem dziedātāju. Kāpēc Siksnu uzreiz pieņēma? Kas tas bija par momentu? Bija citi, kas likās piemērotāki skatuvei, bet tos kaut kā tā vēsi. Daudzi dziedātāji gājuši caur manām rokām. Tikai bieži šo teicienu uztver citādi,» Pauls ķecerīgi smejas.

Spēja uzost talantus labāk apzīmējama ar krievu vārdu ņuh (oža). Vismaz tā Maestro pats uzskata, jo viņš vienkārši sajūt dziedātāju, kam ir potenciāls. Dāvā savu repertuāru un nodarbības, neprasot par to naudu. «Zināmā mērā tā ir labdarība, Maskavā tas maksātu nez cik.»

Pēdējais viņa atradums ir Agnese Rakovska. «Agnesi redzēju uzstājamies, un man likās, ka viņa neprecīzi izmanto savas potences. 

Piezvanīju, satikāmies, pamēģinājam cita stila repertuāru, izrādās – var strādāt arī tā. Pēc manas iniciatīvas viņa vasarā braukāja uz Baltezeru.» Tur ir Maestro mājas, tur top viņa mūzika.

Nesen Rakovska uzlūdza Paulu uz savu koncertu. Viņš pie sevis klusībā domājis  – nu, ko ta’ viņš tur. Tā taču cita auditorija, divdesmitgadnieki. Rokmūzika. Izsvilps vēl. «Nekā. Uzņēma uz urrā. Mani! Tiem jaunajiem ar’ es patīku! Pats brīnos, ka līdz šai dienai varu iziet uz skatuves un nemet ar tomātiem.» Kā to panākt? Ir tik daudz mūziķu, kuri uzmirdz, nodziest, bet Pauls ir uz skatuves par visiem visilgāk un – mīlēts. «Pirmām kārtām tas, ka man ir profesionālā izglītība, ko ieguvu konservatorijā. Es varu ne tikai komponēt, bet pavadīt savus gabalus uz klavierēm. Varu būt koncertdzīvē. Un tas, ka manus meldiņus atceras.»

Pauls uzskata, ka ne jau tāpēc tagad visiem mūziķiem būtu jāskrien pabeigt augstskolu. Tiem, kuri dzied pustoņos, tiem gan derētu. Paulam tas griež ausīs, un pārņem vēlme pēc laikiem, kad pār muzikālo izpildījumu valdīja cenzūra. Zemas kvalitātes izpildītāji līdz radio nenonāca.

«Izcilu sasniegumu popmūzikā ārpus Latvijas mums nav, jo dziedātāji ar savu dziedāšanu nespēj piesaistīt uzmanību. Dziedāt daudzi māk, bet, ja nav auras, tad nav. Uz skatuves ir jāpārliecina,» – tā Maestro. Ar baltu skaudību viņš raugoties uz operdziedātāju sagatavotību. Nesen saistībā ar Latvijas radio Klasika jubileju kopā ar operas solisti Elīnu Garanču ierakstījuši dziesmu. To atceroties, Pauls uzsit sev pa celi: «Tas ir kaut kas! Kā Elīna atvēra muti, viss burtiski lējās notīs. Tur nav, ko piebilst.»

Komponē uz papīra

Maestro komponē, kā pats saka, pēc vecām metodēm. Ar zīmuli vai lodīšu pildspalvu, atzīst tikai akustiskos instrumentus. «Vecmodīgi, bet pie tā palikšu. Jo ne jau tas, kā raksti, ir svarīgi. Uzvarēs tas, kurš uzrakstīs meldiņu. Tas, kurš varēs atrast skaņu virknējumu, kas pielīp klausītājam.»

Tekstus jaundarbiem viņš izvēlas lielākoties ar dzejnieka Jāņa Petera vārdiem, jo tie esot spēcīgi. Jaunie dzejnieki neturot līdzi. «Mājās lasīju Vizmas Belševicas mīlas dzeju. Atlasīju piecus sešus dzejoļus. Tad sapratu: pag, bet visiem jau esmu [mūziku] rakstījis. Es aiziet nevaru. Un Tu nāc, tu ej.»

Ar Peteru sadarboties Pauls sāka tā: «Jānis teica, ka Alfrēda Krūkļa teksti manām dziesmām ir par vieglu un sentimentālu. Es atbildēju: «Uzraksti labāk.» Viņš uzrakstīja, un tapa dziesma Zilā. Sākumā tas dzejolis likās tāds nepiemērots. Tur teksts: «Tā kā Aleksandra Čaka pulksteņķēde…» Dziesmu iedziedāja Viktors Lapčenoks, tā kļuva populāra. (Pauls ietur pauzi, zīmīgi saberzē rokas un izšauj.) Pagāja kāds laiks, kad Lapčenoks pēkšņi prasa: «Kas tas Čaks ir?» Tas tā – humoram.»

Intriģējošākie un mīļākie darbi

Decembra sākumā žurnāls Ir saviem lasītājiem lūdza nosaukt mīļākos un intriģējošākos Raimonda Paula darbus. Līderos izvirzījās Mēmā dziesma, Manai dzimtenei, Mežrozīte, Balta saule, Zilā, mūzikls Māsa Kerija, mūzika filmām Ilgais ceļš kāpās, Teātris, Vella kalpi. Dažus no tiem komentē pats Maestro un dzejnieks Jānis Peters.

Mēmā dziesma. Sarakstīta 1976. gadā. Dziedāja Nora Bumbiere un Viktors Lapčenoks
Jānis Peters: «Raimonds nospēlēja mūziku, man patika. Kamēr spēlēja, viņa mazais sunītis dziedāja līdzi. Līdz komismam! Tas man iekrita zemapziņā tā, ka, aizbraucis mājās, uzrakstīju vārdus: «Un ja nu dvēsele dzied eglē / Un savu likteni svin suns.» Tad vedu vārdus rādīt, un taisījām «ribu» – virknējām zilbes ritmiski, lai būtu pareizi uzsvari. Parasti mums viss sagūla labi, lai arī es notis nepazīstu.» Pauls situāciju komentē šādi: «Suni sauca Toms. Tāds maziņš. Ar riebīgu balsi. Pie zināmām notīm viņš gaudoja līdzi.»

Manai dzimtenei. Sarakstīta 1973. gadā. Dziedāja Nora Bumbiere un Viktors Lapčenoks
Pauls nospēlēja Peteram mūziku un piebilda, ka teksts varētu būt veltījums Dziesmusvētku simtgadei, kas tika atzīmēta 1973. gadā. Jānis Peters atceras: «Man bija skaidra doma. Uzrakstīju, parādīju. Štimt! Aizbrauca Nora ar Viktoru koncertos, tā teikt, pa republiku. Raimonds man pēc tam saka: «Zini, kas notiek – cilvēki beigās ceļas kājās.» Tad Manai dzimtenei savam korim paņēma diriģents Imants Kokars, arī citi kori to iemīļoja un dziedāja koncertu noslēgumos. Tā kļuva par neoficiālu himnu. Lai arī veltīta Dziesmusvētku simtgadei, teksta dēļ svētkos neļāva dziedāt.»

Mūzika filmai Ilgais ceļš kāpās. Sarakstīta 1981. gadā 
«Uz ātru roku,» – tā Pauls saka par visas savas mūzikas tapšanu filmām. Parasti pasūtīta pēdējā momentā un nedēļas laikā jāuzraksta. «Pa naktīm cepu. Pirms tam režisors parādīja kādus filmas kadrus, un viss,» atceras Pauls. Ilgajam ceļam kāpās tika paņemta senāk komponēt sākta melodija. «Brīnos, cik labi tā tēma aizgāja. Līdzko sāk skanēt pirmās notis, saksofona spēlētās, publika sajūsmā. Paldies Dievam, ka man izdevās tā mūzika.» Filmā skan arī Circenīša Ziemassvētki, taču krievu valodā, un to dzied kā šūpuļdziesmu. Vēlāk tai pielika Aspazijas vārdus, un tapa latviskā versija.

«Žēl, ka tāds virziens kā kinomūzika ir pazudis. Tas, kas tur pa televizoru skan uz sintezatora, tas nav tas,» Maestro domā mūziku LTV seriālam Māja pie ezera. Agrāk filmām rakstījuši tādi grandi kā Marģers Zariņš, Imants Kalniņš, Jānis Ivanovs, un filmas Latvijā arī bijušas gadā kādas septiņas astoņas. «Es pats augstu vērtēju itāļu kino mūziku, īpaši Nino Rotas melodiju no Krusttēva. Tas ir pasaules šedevrs, vienkārša itāļu melodija, kas momentā piesaista klausītājus. Līdzīgi kā Besame mucho. Viens meldiņš, kas populārs gadiem.»

Mūzikls Māsa Kerija. Sarakstīts 1979. gadā, iestudēts Rīgas Operetes teātrī, māsas Kerijas lomā Renāte Šteinberga. Tajā pašā gadā iznāca arī televīzijas filma un plate.
«Man pašam tas darbs ir tuvs. Tas ir par klasisku mīlestību. Tas jau mūsdienās retums. Ja mīlniekiem nav kaut kādu noviržu, tad… Eh, ko nu. (Novīpsnā.) Kaut gan – es nupat Krievu drāmā sarakstīju mūziku Oskara Vailda darbam.» Iestudējuma pēc Vailda stāsta Spoks no Kentervilas pirmizrāde Rīgas Krievu teātrī gaidāma 30. janvārī. Tas ir stāsts par amerikāni Hairamu Otisu, kurš iegādājies vecu angļu pili ar spoku.

Maestro nav runīgs par katra darba tapšanu, tāpēc aprunājos ar Māsas Kerijas tekstu autoru Jāni Peteru. «Parasti Pauls radīja mūziku, un tad es tekstu, bet šoreiz bija citādi. Viņš paņēma jau gatavu, taču to vajadzēja vēl paturpināt. Pauls bija nepacietīgs. Zvanīja un teica: «Man mūzika gatava, nevaru tekstus sagaidīt.» Es brīžam netiku līdzi. Raimonds ir ātrs, es – lēns, taču man ar viņu strādāt ir viegli. Tikai tas satraukums, vai pagūšu. Bet satraukums jau ir noderīgs, bez tā nav pacilātības.»