Žurnāla rubrika: Cilvēki

Lomā — cilvēka doma

Posted on marts 2, 2016 by Anda Burve-Rozīte - Personība

Režisors Viesturs Meikšāns (35) intervijā atklāj, kāpēc viņa iestudētajā Verdi operā Makbets no Birnamas meža izaug Ņujorka

Iepriekšējais Šekspīra iestudējums Ričards III, ko skatītājiem pirms diviem gadiem Dailes teātrī piedāvāja režisors Viesturs Meikšāns, izraisīja asu kritiku, jo tika uztverts kā mākslinieciski vājš mēģinājums iztirzāt demokrātijas ēnas pusi.

Kāda cita epizode tajā pašā sezonā: Meikšāna iestudējums Mihails un Mihails spēlē šahu ar komponista Kristapa Pētersona mūziku operā saņēma kritiķu ovācijas kā intelektuāli izsmalcināts darbs.

Pagājušajā nedēļā uz operas skatuves Meikšāna režijā sastapās Šekspīra ideju pasaule un operas žanriskā valoda – 19. gadsimta novatora Verdi mūzikā un renesanses ģēnija Šekspīra traģēdijā balstītais Makbets. Intervijā režisors stāsta, ko skatītāji pēc pirmizrādes nav sapratuši un kādu lomu sabiedrības dzīvē aizvien spēlē Makbets, pat pēc piecsimt gadiem.

Šekspīra lugā lēdija Makbeta saka: «Jau rīts ar nakti sacīkstas pēc varas.» Tātad viņa pat par dabas procesiem mēģina domāt kā tādiem, kas saistīti ar alkšanu pēc varas – šī viena rinda kaut ko būtisku stāsta par lēdiju Makbetu. Kas tevi visvairāk uztrauc un interesē saistībā ar varas jautājumu?
Tīri politiskā izpratnē mana izrāde nav par to. Galvenā cīņa notiek cilvēka apziņā, tā ir cīņa starp ambīcijām un vēlmi dzīvot mierā. Makbets dzīvo uz naža asmens. Tā ir viņa traģēdija: cilvēkā ar morāli notiek šāds konflikts. Šekspīrs to sakāpina līdz baltkvēlei, viņš izmanto cilvēku kā eksperimentālo trusīti. Moka, moka, moka un beigās viņa morāli iznīcina līdz pēdējam.

Tu minēji varas cīņu starp nakti un rītu. Šekspīra luga ir bagātīgs poētisks teksts, ļoti baudāms tieši orģinālvalodā. Es teiktu, Makbets ir par anomālo. Pretdabisko. Dabas procesus šajā lugā Šekspīrs ir apgriezis kājām gaisā: kalpi ir redzējuši, ka zirgi ēd zirgus, putni uzvedas dīvaini, ir diena – saule it kā spīd, bet tumšs. Tas ir Šekspīra poētiskais spēks – mīklas, ko režisori mēģina atminēt. Viņš ir bezgalīgs tajā, cik daudz pieeju viņa tekstam var būt.

Vai ļauno uzskati par piederīgu pretdabiskā zonai?
Jā, manuprāt, Šekspīrs to arī dara – viņš parāda ļaunumu kā harmonijas otru pusi. Ļaunumu, kas rodas no sevis provocēšanas. Krīzes situācijās notiek iejaukšanās mūsu harmoniskajā dvēseles struktūrā un ļaunums tajā sāk dzīvot. Dzīves situācijām kā tādām, manuprāt, nav laba un ļauna dimensijas. Ja mēs spētu neitrāli skatīties… Bet mēs uzreiz vērtējam, piekarinām birku, lai gan varētu kā budisti vienkārši vērot.

Saisībā ar Makbetu atcerējos Dostojevska sacīto – kā Dievs var pieļaut, ka mazi bērni vispār raud. Bet viņi var raudāt – ja mēs to neuztveram kā ļaunuma sekas! Tas, ka kāds dara kādam pāri, ir tikai mūsu uztvere. Tas nenozīmē, ka pareizi būtu nereaģēt uz notiekošo. Mums jārūpējas citam par citu, jādzīvo pilnvērtīga emocionālā dzīve. Taču jāapzinās, ka piekārtās birkas «labs», «ļauns» ir tikai attieksme, ko izraisa mūsu cilvēciskā daba. Nav absolūtā ļaunuma, ļaunuma paša par sevi. Ja mēs šo domu gājienu turpinātu, droši vien nonāktu pie tā, ka ir tikai mīlestība. Viss, ko mēs saucam par sliktu, par ko pārdzīvojam, ir vienkārši bērnu spēles. Tikai mūsu duālajā realitātē tās eksistē. Paskatīties uz to kā nesvarīgiem sīkumiem ir apskaidrība.

Kas ir svarīgi?
Tas, ko mēs vēl nezinām, droši vien.

Tavā izrādē parādās, cik vienkārši cilvēkam ir pārkāpt galējas robežas – Makbets kļūst par slepkavu, it kā tas būtu tikai vēl viens veids, kā piepildīt dzīvi. Viņu ierauj ļaunuma stihiskais spēks. Vai iestudējot domāji par ļaunuma potenciālu ne tikai Makbetā, bet katrā cilvēkā?
Kad redzam citus tādā stāvoklī, ko varētu nosaukt par kraujas malu, mēs jau nezinām, kas viņus līdz tai atdzinis. Bet mirklī spējam identificēties. Makbetam manā izrādē vajag dabūt no skatītāja šo identificēšanās stāvokli. Un tad jau katram būs savas atklāsmes. Es domāju, ka Šekspīrs mums iedevis tikai fabulu. Pats stāsts – kārot pēc karaļa kroņa -, vai tas vispār ir svarīgs mūsdienu cilvēkam? Svarīgs ir psiholoģiskais stāvoklis, ar kuru varam saslēgties. Makbets savā galējā izpausmē nav nospēlējama īpašība. Ar viņu notiek vājprāts. Viņš atrodas maģiskā [prāta dzīļu] zonā, kur pastāv raganas, hekates, arieli un velns viņu zina kas.

Kāpēc šodienas Latvijā būtu jāatceras Makbeta stāsts?
Tāpēc, ka cilvēks Makbetā dzīvo izteikti sengrieķu traģēdijas formā. Tiek nomocīts galēji. Traģēdijas kā žanra īpašība ir tas, ka skatītāji var it kā sevi pārdomāt un pārdzīvot uz skatuves.

Es ļoti negribu savu Makbetu nonivelēt uz sociālpolitiskiem jautājumiem. Protams, tur var atrast bēgļu tēmu, bet tā nav primārā.

Saki, ka negribi nonivelēt, bet izrādes scenogrāfijā Birnamas mežs vienā brīdī pārtop Ņujorkas debesskrāpjos.
Jā, bet tie Ņujorkas debesskrāpji arī ir mežs! Maģiskā pasaule, kur viss var pārvērsties par visu. Fantasmagoriskā vide.

Kāpēc izmantoji Ņujorkas torņus, nevis, piemēram, Maskavas Kremļa torņus?
Kaut kāds zemapziņas slānis dod asociācijas tieši ar šiem Ņujorkas torņiem. Ar Rietumu kultūras cilvēka ideāliem, civilizācijas templi. Makbeta fabula jau arī ir tāda, ka viņš no «maza dzīvoklīša» tiecas pēc lieliem sapņiem. Tas tāds Rietumu cilvēka iztēles ceļojums.

Kā uzzināju pēc pirmizrādes, daudzi skatītāji nesaprata ne tikai to, kāpēc izrādē ir tās [Ņujorkas] mājas, bet vispār tāda estētika – jocīgas parūkas, ķēmīgi cilvēki, kustības. Manuprāt, 20. gadsimta kultūras vēsture ir viena vienīga žanru meklēšana, visādu dīvainību iestatīšana, nekonvencionāla domāšana kā pašmērķis. Mūsu gadījumā nelielā sirreālisma deva ļoti piestāv Makbeta materiālam. Man liekas, ka izrādes stilam nevajadzētu būt lielai problēmai mūsdienu skatītājiem. Cilvēki nez kāpēc domā, ka režisors vienmēr nāk ar sagatavotu kodu un skatītāja uzdevums ir minēt: «Ko nozīmē zāles pļāvējs izrādē?»

Ko tas nozīmē?
Es labāk pateikšu, ko tas nozīmē Makbeta scenogrāfam Reinim Suhanovam, kurš spēcīgi aizstāvēja šo zāles pļāvēja ideju un neļāva man to aiztikt. (Visu izrādes laiku uz skatuves mauriņā atrodas zāles pļāvējs, kas netiek izmantots – red.) Reinim zāles pļāvējs, kuru neviens neizmanto, norāda uz pamestu parka zonu. Tas nozīmē, ka visi tēli, kas izrādē darbojas, arī ir savā ziņā pamesti, viņi nav cilvēciskā, dzīvā stāvoklī.

Bet demokrātiju tu izrādē šoreiz nekritizē?
Nē, kaut gan demokrātija mūsu acu priekšā brūk, ņemot vērā Eiropas nespēju tikt galā ar bēgļu jautājumu, robežu aizvēršanu. Taču tiešā veidā es ar Makbetu neko nekritizēju. Nav nekādas dogmatikas. Vienkārši jāļaujas izrādes sirreālismam.

Kā tu lasi Šekspīru?
Es mācījos Rīgas 50. vidusskolā ar angļu novirzienu. Man bija atsevišķs mācību priekšmets – angļu literatūra. Šekspīrs bija ļoti svarīgs, mācījāmies no galvas viņa laika angļu valodā. Šekspīra orģinālvalodas burvību atklāju, tieši strādājot ar Makbetu. Pat ne ar Ričardu III [Dailes teātrī pirms diviem gadiem]. Internetā atrodams gan lugas oriģināls, gan pārcēlums mūsdienu angļu valodā – ja oriģinālā kaut ko palaid garām, mūsdienu teksts tevi uzvedina, un poētiskos salīdzinājumus labi sajūti. Kad sajūti to veco valodu… Tā ir tik bagāta! Nozīmēm piesātināta, blīva, bet savā ziņā arī naivāka.

Ko tev pašam kā cilvēkam dod pasaules klasikas iestudēšana?
Ietekmju redzēšanu pasaules kultūrā. Kad pēti Šekspīra darbus, atrodi romiešu ietekmi, grieķu drāmas ietekmi. Jūti Rietumu kultūras attīstību, iedziļinies 16. gadsimta notikumos. Būtībā Šekspīra darbos galvenajā lomā ir cilvēka doma. Makbeta traģēdija sākas no vienas domas: «Es varētu būt [karalis]!» Tālāk tas «būt» tiek attīstīts par «būt vai nebūt». Ar «būt vai nebūt» sarakstītas labākās Šekspīra lugas, tas ir paņēmiens, kā viņš veido stāstu. Kā zināms, Makbets ir otrā sērija Hamletam, abās lugās ir spēcīga mistiskās pasaules klātbūtne. Vienīgi Makbets daudz agrāk uzdod sev jautājumu – būt vai nebūt?

Vispār Makbets Šekspīram bija pasūtījuma darbs. Karalis, kas tajā laikā valdīja Anglijā, bija eksperts raganu jautājumos, sarakstījis par tām pat trīs grāmatas. Ļoti interesantas: ko raganas dara, kā izskatās. Tajā laikā uz ielas pēc pazīmēm ķēra un veda uz sārtu. Tik vienkārši… Lai izpatiktu karalim, Šekspīrs lugā ieviesa raganas.

Tavā izrādē raganu motīvu nospēlē vīrieši.
Viņi iemieso tumšo pasauli. Caur vīriešu dejotājiem es risinu arī lēdijas Makbetas vājprāta jautājumu. Man galvā saslēdzās tāda kombinācija: kaut kādā ziņā lēdijā Makbetā ir vīrišķā enerģija. Viņa it kā nedzird savu mūziku, viņa ir spoks, nevis cilvēks – eksistē tikai tik, cik atstaro gaismu no kāda cita. Tāpēc viņai tik svarīgi Makbetu pacelt valdnieka augstumos, jo tad gaisma pašai būs lielāka un viņa jutīsies varenāka. Lēdija Makbeta nav pašpietiekams cilvēks un nav pašpietiekams personāžs uz skatuves. Tāpēc viņa savus mērķus mēģina sasniegt caur vīrieti kā instrumentu.

Kurā žanrā strādāt ir sarežģītāk – dramatiskā teātra vai operas?
Teātra. Man pašlaik ir iekšēji uzdevumi saistībā ar teātri, kas jāsaprot, jāiemācās. Piemēram, intuitīvāk izturēties pret dramaturģisko materiālu, ko izvēlos. Netaisīt tik racionālu atlasi, ejot cauri simt grāmatām. Vairāk ļauties plūdumam.

Gribas visu taisīt vēl svaigāk, vēl savādāk. Teātrī varbūt par daudz aizraujos ar paškritiku. Operā tādā ziņā man vieglāk – varu pastrādāt, «soli atkāpjoties» un mazāk piņķerējoties sīkumos.

Dramaturģija operā ne vienmēr ir jaudīga. Operas var būt ļoti statiskas – dominē mūzika un neviens pat nepakustas. Tad nu mēģini izdomāt, kā tam jāizskatās! Man paveicies, jo Makbets ir notikumiem bagāta opera. Ja būtu jāiestudē kāds no Vāgnera lielajiem, lēnajiem pasteļiem, būtu sarežģītāk.

Kādā mērā iestudējot tevi «veda» Verdi mūzika?
Verdi ir bijis radikāls sava laika kontekstā, mēģināja atkāpties no romantisma tradīcijas. Jāņem vērā, ka operas Makbets žanrs ir misterioso. Viņa priekšgājēji bija Mocarts, Meierbērs, Vēbers. Spoku pasaules triepieni mūzikā pirms Verdi bijuši arī citiem komponistiem. Taču kritika netaupīja Verdi pēc Makbeta pirmizrādes. Rakstīja, ka dienvidniekam labāk ar misterioso neaizrauties, šis žanrs vairāk piestāv ziemeļnieciskajam askētismam. Nevis itāļu spilgtajai, dzīvajai mūzikai, kur visu laiku kūsā vitalitāte. Arī no skatuves mehānikas viedokļa Verdi tajā laikā bija baigais revolucionārs. Mums gan liekas – liels klasiķis. Tā jau arī ir.

Ieminējies, ka tavā iestudējumā var saskatīt arī bēgļu tēmu. Kā raugies uz notiekošo?
Miljoniem bēgļu tiek uzklāts galds, un viņi tiek aicināti kā zvaigznes pie tā. Tur nekas cits nevar notikt kā – aizbrauc jumts. Atceros kādu notikumu pirms 20 gadiem, kad vēl biju skolnieks: Rīgas centrā uz 1. septembri bērniem tika uzcepta milzīga kūka, galdu klāja Doma laukumā. Konditores bija cepušas dienām ilgi. Kas pēkšņi notika? Viens puika paņēma gabaliņu kūkas un svieda. Sākās masu histērija. Kāpa uz kūkas, mētājās, viss sirsnīgais konditoru darbs sabruka. «Mums par velti kaut ko dod, un mēs bradājam!»

Tas, kas notiek Eiropā pašlaik, ir kūka, kas izprovocējusi anarhiju. Nevajadzēja to kūku cept – aiz savas sirsnības, savas mīļās eiropeiskās demokrātijas.

Tomēr karš ir reāls un cilvēku ciešanas arī reālas. Ko darīt?
Tā kūka ir jāaizvāc. Jārīkojas racionāli. Soli pa solim, sākot ar spēles noteikumu izskaidrošanu – kas jādara, lai tev būtu darbs un iztika, ko nedrīkst darīt, lai nenokļūtu cietumā, un tā tālāk. Turklāt noteikumiem jābūt nepārprotami skaidriem. «Mēs nevienu nepieņemsim!» saka latvieši, bet tā arī nevar. Paši esam bijuši bēgļi kara laikā. Cilvēkiem ir jāpalīdz, bet saprātīgā veidā. Man liekas, ka demokrātijas sliktākā izpausme ir tas slimīgais mīļums.

Kā tu raugies uz iespējām iestudēt citos Eiropas teātros?
Visas iespējas ir manās rokās. Ja manas izrādes būs jaudīgas, viss sekos. Pasaules teātros saprot, kas ir laba māksla un kas nav. Nav tā: «Es ļoti cenšos, bet mani nenovērtē.» Esmu pašā ceļa sākumā. Mans mērķis ir labi iemācīties profesiju.

Latvijā ir izcili mākslinieki, ar kuriem kopā strādāt operā un teātrī. Te ir, ko smelt un smelt. Tas, ka man ir iespēja strādāt Latvijā, ir ļoti labi.

Kas būs nākamais darbs?
Valmieras teātrī būs satīriska komēdija Raspļujeva sapņi. Šis gads man paiet 19. gadsimta autoru zīmē. Galvenajā lomā – Mārtiņš Meiers.

Mans žanrs ir traģikomiskais. Ļoti patīk arī Zigmara Liepiņa ideja – iestudēt operu Monty Python stilā. Esmu angļu melnā humora liels cienītājs. Lieldienās braukšu uz Vestendu skatīties mūziklu The Book of Mormon, ko sarakstījuši Monty Python radītāji.

Tu dzīvo Valmierā, esi tur nopircis dzīvokli. Prom no metropoles – kas tevi šajā pilsētā saista, un kas tajā ir labs?
Latvijas ģeopolitika: attīstīt deviņas lielās pilsētas, veidot kā kultūras un sporta centrus man liekas ļoti laba. Valmiera ir piemērota pilsēta ģimenes dzīvei. Nu, labi – veģetārā restorāna Raw Garden tur nav.

Jūtu tendenci, ka jauni cilvēki brauc dzīvot uz Latvijas pilsētām. Cēsis vispār veidojas par brīvdomātāju mākslinieku vietu. Daudz jauno intelektuāļu pārceļas dzīvot tur. Dzimstība aug, arī Valmierā tā pagājušogad bija ar plusa zīmi. Pat pieklājīgu – plus simts! Un teātris! Teātris tur ir.

Kas tev visvairāk rūp Latvijā?
Latvija lēnām aug un cīnās ar savu postpadomju mantojumu. Ir vecie smagsvari un jaunie progresīvie. Starp šīm grupām noris cīņa. To mēs redzam visur! Piemēram, Liepājas metalurgs ir vecajos laikos aizkavējies gariņš, kam jādodas prom no šīs pasaules. Liepāja ir pelnījusi progresīvus uzņēmumus. Vajadzētu tādu Liepājas metalurgu atdot rietumnieciski domājošajam uzņēmējam Udim Pīlēnam, viņš visu izdarīs!

Šie postpadomju gariņi kavē Latvijas attīstību, jo baidās pazust, bet tas neizbēgami notiks. Arī valdībā redzam līdzīgus procesus. Mans favorīts starp ministriem pēdējos gados bija Daniels Pavļuts – domāšanas veidā, pieejā. Tādam jābūt Ministru prezidentam! Dana Reizniece- Ozola un Dace Melbārde parāda, ka arī ZZS un NA mainās. Lēnām, bet neatgriezeniski. Melbārde ir labākā kultūras ministre, kāda Latvijā bijusi, kaut nāk no diezgan stagnējošas partijas.

Arī globālais konteksts mums palīdz: Krievijas ekonomiskā blokāde liek mazāk griezties uz to pusi, bet vairāk uz Rietumeiropu. Ļoti labi! Tas palīdz ātrāk attīstīties. Domāju, ka tuvākajā desmitgadē Eiropā izveidosies mazākas formācijas par milzīgo Eiropas Savienību, un Latvija būs ziemeļvalstu lokā. Tas būtu virziens, kurā man ļoti gribētos, lai mūsu valsts attīstās.

CV

Dzimis 1980. gadā Rīgā
2007 – Kultūras akadēmijā ieguvis maģistra grādu teātra zinātnē
Iestudējis izrādes visos Latvijas teātros, izņemot Leļļu teātri
2009 – Spēlmaņu nakts labākais jaunais teātra mākslinieks par Bergmana iestudējumu Marionetes
2010 – Spēlmaņu nakts labākais režisors par izrādi Plūdi un saulgrieži Straumēnu skaņās
Dienas balva kultūrā par izrādi Zelta zirgs, Dienas balva kultūrā par operas iestudējumu Mihails un Mihails spēlē šahu
2015 – Lielā mūzikas balva par izrādi Mihails un Mihails spēlē šahu

Burti krāsainai dzīvei

Posted on marts 2, 2016 by Gunita Nagle - Veiksme

Veidojot savu gaismas reklāmas uzņēmumu, uzņēmējs Andrejs Platacis nepirka dārgas iekārtas un tehnoloģijas, bet pieņēma darbā prasmīgus speciālistus. Bingo! Tas bija pirmais pareizais gājiens!

Nonākot vietā, kur vajadzētu atrasties uzņēmumam Kvikworks, nolemju, ka esmu apmaldījusies. Simtgadīgs divstāvu koka īres nams ar tumšiem logiem, autostāvvieta, kurā dus dažas mašīnas. Nekas neliecina, ka te ir ražotne. Tomēr pagalma ēkā aiz durvīm, kas ved uz pagrabu, tiešām ir apmeties viens no veiksmīgākajiem gaismas burtu ražotājiem Latvijā. Nelielā divu istabu darbnīcā un vēl mazākā birojā strādā desmit cilvēki, kuri ar spožām, krāsainām izkārtnēm, vitrīnām un stendiem nodrošina daudzus Latvijas uzņēmumus: Ma-dara un Bio2You, Swedbank un DNB banka, Dobeles dzirnavnieks un restorāns Vairāk saules, vairākus veselības centrus, farmācijas uzņēmumus, Latvijas aptiekas un Apotheka. Kā mazs uzņēmums, kur vairāk strādā ar prātu un rokām nekā datorizētām iekārtām, spēj iegūt tādu uzticamību? «Mēs esam godīgi,» saka Platacis, kurš šo īpašību uzskata par uzņēmuma darbības stratēģiski svarīgāko pamatprincipu. Tas palīdzējis Kvikworks kļūt arī par veiksmīgu uzņēmumu. «Esam godīgi pret sevi, viens pret otru, pret klientiem.»

Sāka astoņi kolēģi

«Viss bija diezgan vienkārši,» Platacis sāk stāstu, kā 2011. gadā, tikko beidzis biznesa augstskolu Turība, nolēma dibināt uzņēmumu. «Pirms tam biju strādājis par projektu vadītāju uzņēmumā, kurš ražoja vizuālo reklāmu. Bija pēckrīzes laiks, vadība secināja, ka sapirkts par daudz iekārtu. Tās nav iespējams noslogot, pasūtījumi iet mazumā, bet nesamaksātie maksājumi pieaug. Kad augstskolā bija jāizšķiras, par ko rakstīt bakalaura darbu, nolēmu izpētīt uzņēmuma darbību un meklēt iespējas kaut ko uzlabot. Jo vairāk pievērsu uzmanību ražošanas procesiem, jo lielāka kļuva pārliecība, ka birokrātija ir par lielu, ceļam no pasūtījuma līdz rezultātam jābūt īsam. Turklāt drukai, frēzēšanai un metālapstrādei var izmantot ārpakalpojumus, nevajag vienam uzņēmumam sapirkt visas iespējamās iekārtas.»

«Kad kļuva skaidrs, ka labāk nekļūs, ar radu, draugu un vēl dažu cilvēku atbalstu nolēmu izveidot uzņēmumu, kas ražo vizuālo reklāmu. Nemelošu – lielāko daļu bijušo kolēģu, kuros redzēju degsmi, pārvilināju pie sevis. Iepriekšējie darba devēji nedusmojās, jo uzņēmums gatavojās maksātnespējas procesam. Tā mēs, astoņi kolēģi, pirms pieciem gadiem sākām.»

Andrejs bija aprēķinājis, ka liels pamatkapitāls biznesa sākšanai nav nepieciešams. Vienīgais, ko viņš nopirka un kas joprojām cienīgi kalpo, ir ploteris, kas paredzēts vinilplēvju griešanai. Par vērtīgāko starta kapitālu Andrejs uzskata projektu vadītājus, kuri uz Kvikworks atnāca ar bijušo klientu kontaktiem, un meistarus, kuri māk no organiskā stikla, putotā PVH sloksnēm un diodēm izgatavot žilbinošus burtus. Materiālus Andrejs iepircis, kad saņēmis pirmos pasūtījumus, izmantojot avansa maksājumus. «Pāreja no nekā uz kaut ko bija pagrūta,» saka Andrejs. «Taču tad likās, ka viss būs. Tagad domāju, ka rīkojos pareizi. Lai gan sākām bez lieliem finanšu ieguldījumiem, biju aprēķinājis, kas bizness var izdoties.»

Meistaru zelta rokas

Aprēķini bija pareizi. Jau kopš paša sākuma apgrozījums turpmākajos trijos gados ik gadu palielinājās par 10-20%. Bet, jautāts, ar ko tad Kvikworks gaismas reklāma ir īpaša, Andrejs, neizmantojot nevienu mārketinga triku, pavēsta: «Tādus gaismas burtus, kādi ir mums, ražo daudzi. Mūsu produkcija nav vislētākā. Pirmajās dienās mēģinājām nolaist cenu, bet sapratām, ka nevaram konkurēt ar, piemēram, viena cilvēka uzņēmumu, kuram ir busiņš un garāža. Tādam ražotājam vienmēr būs mazākas izmaksas nekā mums. Bet viņam nekad nebūs tāda kvalitāte kā mums.»

Kvikworks meistariem ir vismaz desmit gadu pieredze gaismas burtu izgatavošanā. Neviena no viņu taisītām izkārtnēm vai vitrīnām piecos uzņēmuma pastāvēšanas gados vēl nav piedzīvojusi novecošanu. Andrejs secinājis, ka biežākais iemesls Kvikworks gaismas burtu nomaiņai ir firmas nosaukuma un logo maiņa, nevis produkcijas nolietojums. Gaismas burti, stendi, vitrīnas – viss ir meistaru roku darbs. «Burtus no organiskā stikla ar frēzi izfrēzē, bet loka, līmē, krāso un visu pārējo dara cilvēki ar rokām,» paskaidro Andrejs. «Mūsu lielākais kapitāls ir cilvēki, viņu darba pieredze un atbildība.» Piecu gadu laikā no Kvikworks aizgājis tikai viens darbinieks. Pārējie turpina draudzīgi strādāt kopā.

Lai gan uzņēmuma apjomi un peļņa pieaug, darbinieki nepērk dārgas iekārtas un nepieaicina jaunus kolēģus. Tā vietā nolemts izmantot ārpakalpojumus. Piemēram, Andrejs izrēķinājis, ka nav vērts pirkt frēzēšanas iekārtu, izdevīgāk ir izmantot frēzētāju darbu kā ārpakalpojumu. Arī metālapstrādes un montāžas darbus izdara Kvikworks sadarbības uzņēmums. «Mums ir arī partneri, kas ražo mēbeles, un reizumis mēs kopā izstrādājam piedāvājumu klientiem. No viena pirkt izkārtni, no otra – vitrīnas, no trešā – mēbeles ir sarežģīti. Uzņēmumam bieži vien izdevīgāk ir kopā pasūtīt gan visus skapjus un vitrīnas, gan arī izkārtni,» stāsta Andrejs.

Andrejs neslēpj, ka ir gadījies labot pieļautās kļūdas un tas vienmēr darīts arī tad, ja misēkļu novēršana rada zaudējumus. Kad Kvikworks uzstādīja milzīgos Dobeles dzirnavnieka gaismas burtus, kas redzami vairāku kilometru attālumā, atklājās, ka diožu izgatavošanas tehnoloģijā pieļauta kļūda. Tāpēc daļa no diodēm pēc pāris mēnešiem vairs nespīdēja. «Nācās visu ņemt nost un likt vietā jaunas diodes. Nomainījām tās par savu naudu,» saka Andrejs, kurš uzskata, ka tieši godīgums attiecībās ar klientiem palīdz veidot ilgtermiņa attiecības. Lai ilustrētu, kāpēc biznesā tik svarīgas ir ilgtermiņa attiecības, Andrejs izstāsta kādu gadījumu: «Viena no bankām, ar kuru mums jau bija izveidojusies sadarbība, rīkoja gaismas burtu iepirkumu filiālēm, un mūsu piedāvātā cena bija augstāka nekā konkurentam. Lai gan iepriekšējos gados banka bija izmantojusi mūsu burtus, togad nolēma likt lētākus. Pēc pusgada bankas darbinieks zvanīja un lūdza, lai apbraukājam visas filiāles un mēģinām saremontēt kolēģu uzliktos burtus, jo daži bija apgaismoti, citi – ne, bet firma, kas uzvarēja konkursā, vairs nebija sazvanāma. Es to uzskatu par priekšrocību – uz mums var paļauties.»

Gaismas stendi muzejiem

Strādājot vizuālās reklāmas biznesā, Kvikworks darbinieki nolēma izmēģināta spēkus arī citā jomā, piemēram, muzeju ekspozīcijas stendu veidošanā. Pirmo reizi šāda iespēja radās, kad pirms pieciem gadiem Latvijas Banka uzaicināja Kvikworks pilnveidot apmeklētāju centra ekspozīciju, ko mēdz saukt arī par bankas muzeju. Dizains jau bija izstrādāts, Kvikworks speciālistiem bija tikai jāizdomā, ar kādiem materiāliem un paņēmieniem īstenot dizaineru ieceres. «Sapratām, ka varam izgatavot arī kaut ko vairāk par gaismas burtiem,» gandarīti saka Andrejs.

Atradis kopēju valodu ar zīmolvedības un dizaina aģentūru Brand-Eleven, Kvikworks ar to kopā izveidoja apvienību Muzeo, kas gādā par stendiem Krustpils mu-zejā un Jaunmoku pils muzejā. Muzeo piedāvā palīdzību interaktīvai muzeju, izstāžu un citu publisko telpu iekārtošanai. 2014. gadā, kad Latvijas Nacionālā bibliotēka savu darbu Gaismaspilī sāka ar izstādi 1514. Grāmata. 2014., Kvikworks tai izgatavoja grāmatu paliktņus, uz kuriem stāv daudzus gadsimtus vecas grāmatas. Lai apmeklētāji varētu šķirstīt senās grāmatas, tām nepieskaroties, pie katras bija interaktīvās planšetes lasīšanai. «Bibliotēkā nebija tik sarežģīti,» atminas Andrejs. «Bet Latvijas Bankas muzejā katra stenda izveidē bija krietni jāpiedomā, kā to uztaisīt. Mums štatā nav dizainera vai datorspeciālista, kas programmē interaktīvas lietas, tāpēc pieaicinājām programmētājus no citiem uzņēmumiem. Arī viņiem tas bija izaicinājums – izstrādāt skārienjutīgas virsmas stendos, lai nebūtu nekādu spiedpogu. Ierīci, kas imitē birstošu monētu skaņu, veidojām kādu nedēļu.»

Kvikworks ir piedalījies arī dažādu festivāla Staro Rīga gaismas projektu īstenošanā. Staro Rīga uzņēmuma darbinieki parasti apmeklē kopā ar ģimenēm. «Arī uz Latvijas Bankas muzeju un Nacionālās bibliotēkas grāmatu izstādi gājām kopā,» saka Andrejs, uzsvērdams, ka redzētais ļāvis justies lepniem par pašu darbu. «Bet garāmejot redzam mūsu izkārtnes daudzviet – pie bankām, veikaliem, aptiekām. Smuki izskatās, un par to ir liels prieks.»

Meklē eksporta iespējas

Uzņēmuma līdzšinējā pieredzē lielākais pasūtījums bija pērn, kad vairāk nekā 80 Apotheka tīkla aptiekām visā Latvijā bija jāizveido ārējās izkārtnes un iekšējie logotipi, turklāt desmit aptiekām tika izveidota jauna iekštelpu koncepcija. Pateicoties šim pasūtījumam, uzņēmuma apgrozījums palielinājās gandrīz par 40% salīdzinājumā ar 2014. gadu. Taču, kā uzsver Andrejs, tik liels pasūtījums uzņēmumam ir bijis vienu reizi piecos gados. Tāpēc viņš secinājis – ja vēlas straujāku izaugsmi nekā līdz šim, jāmeklē klienti ārpus Latvijas. Pēdējos gados eksportētās produkcijas proporcija uzņēmuma apgrozījumā ir augusi no 2% līdz 15%, bet mērķis ir panākt, ka 20-40% uzņēmuma darināto gaismas reklāmu tiek uzstādīti ārpus Latvijas. «Nevaram veidot lielāku ražotni un pirkt jaudīgākas iekārtas, kamēr neesam droši, ka būs eksporta tirgus,» saka Andrejs. «Tāpēc 2015. gadā pieņēmām lēmumu lielu daļu peļņas ieguldīt eksportā. Sākām ar to, ka pieņēmām darbā eksporta pārdošanas vadītāju, kura mērķtiecīgi strādā, lai paplašinātu mūsu iespējas.»

Andrejs Platacis ir gandarīts, ka eksporta pārdošanas vadītāja darbam izdevies atrast jaunu kolēģi, kura ātri iejutusies nelielajā kolektīvā. «Negribējām drūmāko speciālistu, kurš atsēž te stundas un tad aiziet mājās, lai no rīta bez liela prieka nāktu atkal. Te nav noteikta darba laika, nav arī priekšnieku,» stāsta Andrejs, pilns pārliecības, ka strauju izaugsmi turpmāk izdosies panākt gluži tāpat kā līdz šim – kopīgiem spēkiem. «Man vienmēr ir šķitis, ka darbam ir jābūt tādam, lai, ejot uz to, būtu tikpat liels prieks, kā nākot mājās pie ģimenes.»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Gandarījums, kas rodas, dodot cilvēkiem iespēju likt lietā savas prasmes un talantus kopēja mērķa labad.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Nenovērtējām izaicinājumus. Tagad uzskatām, ka nevajag baidīties no tiem, taču pirms tam jāizvērtē visi riski.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Nebaidies ne no viena darba! Jebkurš darbs ir pieredze, kas padara gudrāku.

Lāča pievilinātājas

Posted on februāris 24, 2016 by Ieva Alberte - Personības

Alises Ģelzes un Aijas Bērziņas producētā filma Es esmu šeit ieguvusi Kristāla lāci Berlīnes kinofestivālā. Tas ir pirmais abu kopīgais darbs, kurš prasījis milzu neatlaidību četru gadu garumā

Uz galda filmu studijā Tasse Film stāv šampanieša glāzes un koši želejlācīši Haribo. Piektdienas darbdienā, kad Blaumaņa ielas birojā tiekos ar Alisi un Aiju, viņas vēl nezina, ka abu producētā filma Es esmu šeit uzvarēs Berlīnes Starptautiskā kinofestivāla jauniešu konkursa programmā. Šampanietim ir cits iemesls – filmas pirmizrāde Berlīnē. Latvijas kinoteātros to varēs redzēt no 26. februāra.

Tikai to, kam tic

Alise un Aija ir priecīgas. Izdevies tas, uz ko tiecās četrus gadus. Es esmu šeit ir pirmais kinodarbs, ko abas producēja kopā. «Satikāmies pirms pieciem gadiem kinofestivālā Tallinā un sākām runāties. Sapratām, ka mums sakrīt domas par to, kāds kino patīk, kādu vēlētos taisīt,» atceras Aija. Viņai ir izglītība audiovizuālajā mākslā, studējusi Eiropas kino koledžā un tobrīd strādāja Vides filmu studijā. Veiksmīgi darbojās pie filmas Dokumentālists un kā izpildproducente strādāja arī filmas Modris komandā. Aija ir Latvijas Kinoproducentu asociācijas prezidente. Savukārt Alise Ģelze, diplomēta socioloģe, ilgstoši darbojusies reklāmā un to producēšanā. Gribējies radīt kaut ko paliekošāku un saturīgāku. Vairāk gandarījuma sajūtas par paveikto. «Un filma ir tas, kas skatītāju neatstāj vienaldzīgu,» saka Alise. Arī viņas tēvs arhitekts Andrejs Ģelzis ieminējies, ka varbūt meita vēlas darīt kaut ko jēgpilnāku. Alise apguva montāžas un filmēšanas prasmes Luksemburgā. Kad abas ar Aiju nolēma dibināt savu filmu studiju, Alise studijā Tanka bija finiša taisnē ar Jāņa Norda filmu Mammu, es tevi mīlu. Šajā studijā tapa arī komēdija Seržanta Lapiņa atgriešanās. Alise pa retam strādā arī par dīdžeju.

2011. gada beigās tika reģistrēta Tasse Film. «Kā krūzīte, kuru var piepildīt. Ar diviem «s», lai labi izskatās. Lai nosaukums viegli izrunājams,» stāsta Aija. Kopā abas sāka strādāt tikai gadu vēlāk, jo turpinājās darbi pie citur sāktajām filmām. Tassi reģistrēt bija svarīgi, jo, lai pieteiktos finansējumam Eiropas fondos, filmu studijai jābūt pastāvējušai vismaz gadu.

Līdz pirmajai producētajais spēlfilmai abas nonāca tā: Alise bija dzirdējusi no režisora Gata Šmita par viņa studentu Renāru Vimbu, kam ir laba ideja filmai par diviem bērniem laukos, kuru mamma ir ārzemēs un vecmāmiņa grib pārdot māju. Savukārt Aija ar Renāru iepazinās kādā seminārā Ventspilī. Renārs pastāstīja, ka meklē producentus. Tasse Film uzaicināja viņu satikties. Vimba sāka klāstīt kādu citu ideju. Alise pajautāja, kas notiek ar lenti par Latgales lauku bērniem. Renārs sāka stāstīt, un Alise ar Aija iedegās, teica, lai iedod izlasīt scenāriju. «Daudzi Latvijā radītie scenāriji ir ar samākslotiem dialogiem, to varoņiem nevar noticēt. Lasot Renāra rakstīto, tā nebija. Es domāju līdzi – kāpēc viņi tā rīkojās, ko darīs tālāk,» atceras Alise.

Degsme Aijai un Alisei bija, bet naudas gan ne. Iekrājumi – iztērēti. Par laimi, uzradās zviedri, kuriem vajadzēja filmēt iepirkšanās reklāmu. Un Tassei tas deva finansiālu iespēju strādāt pie Renāra filmas attīstības un scenārija. Uzrakstīja pieteikumu Latvijas Nacionālajam Kino centram, prasot finansējumu. Saņēma atteikumu. Pašas saprata – nebija gatavas. Slīpēja otru. Arī tas neuzrunāja ekspertus. «Mums tas bija liels pārbaudījums – sakopot spēkus un nesalūzt. Rakstīt trešo – pēdējo – pieteikumu,» atceras Alise. Viņa saprot, kāpēc toreiz naudu nepiešķīra: pēc krīzes valsts varēja atbalstīt tikai vienu spēlfilmu gadā. Un kāpēc gan dot naudu jaunam režisoram un tikko izveidotai studijai? Eksperti, pieņemot lēmumu par piešķīrumu, apsvēra daudzus aspektus, to skaitā pēc punktu sistēmas novērtējot iesniedzēju pieredzi. Tasse Film atzīme bija 0, jo tās kontā nebija nevienas filmas.

Alise un Aija rakstīja pieteikumus uz citiem filmu fondiem un ES programmām. Paralēli sāka filmēt «tīzeri» – lai būtu, ko parādīt, un arī finansētājiem dotu drošības sajūtu, ka filmai ir režisors, kuram uzticēties. «Pirmā filma nāk visgrūtāk. Arī «tīzerī» jāiegulda pietiekami daudz naudas, jo tieši tas veido priekšstatu, kā filma izskatīsies,» saka Alise. Abas ar Aiju bija vienisprātis, ka arī «tīzerim» vajag labu operatoru, un deva iespēju Renāram to atrast ārpus Latvijas. «Sākot strādāt kopā, abas norunājām, ka taisīsim tikai tās filmas, kurām ticam, jo tad varam tās aizstāvēt par 150%,» saka Alise. Aija papildina: «Un to, ka gribam, lai filmas veido starptautiska komanda. Citas mentalitātes pienesums paplašina domāšanu. Paraugās uz filmu ar distanci.» Alise par to jau bija pārliecinājusies, filmējot Mammu, es tevi mīlu, kur strādāja operators un montāžas režisore no Amerikas. «Viņi nesaprot valodu un reaģē uz stāstu. Ja tas viņos raisa līdzpārdzīvojumu, viss kārtībā,» saka Alise.

Pirmajai Tasses filmai vajadzēja būt ļoti labai. Pirmajai Renāra Vimbas filmai – arī. Tātad vajadzēja labāko komandu. Renāram patika, kā strādā islandiešu operators Arnars Torisons (Arnar Thorisson). Lai arī viņš nebija uzfilmējis nevienu spēlfilmu un viss, ko varēja parādīt, bija pāris video savā klēpjdatorā, Renārs juta – ir. Nofilmējot «tīzeri», Arnars attaisnoja cerības. Tas nozīmēja, ka producentēm vajadzēs atrast vairāk naudas. Būtu nežēlīgi atņemt režisoram to operatoru, ko viņš vēlas, un meklēt jaunu, kas izmaksā mazāk.

Ir nauda!

«Mēs esam enerģiskas meitenes un neklusējām, ka šī ir vislabākā filma, labākais scenārijs,» smejas Alise, atceroties, kā tapa pēdējais pieteikums Nacionālajam Kino centram. Filmai atkārtoti projektu drīkst iesniegt tikai trīs reizes.

2014. gada 4.aprīlī Aija pie vakariņu galda ciemos sāka spiegt, jo telefonā izlasīja e-pastu, ka Kino centrs atbalstījis filmu ar 185 000 eiro. Kopumā Kino centrs tai piešķīra 263 500 eiro. Savukārt 89 000 eiro atvēlēja Valsts Kultūrkapitāla fonds. Kopējais filmas budžets – 465 000. Filma tapusi arī ar ES programmas Radošā Eiropa – MEDIA finansiālu atbalstu.

Abas producentes ticēja, ka naudu dabūs. Ticēja tik ļoti, ka filmēšanai viss bija sagatavots tad, kad naudas vēl nebija. Daļa komandas jau iekārtoja filmēšanas vietu Rēzeknes novadā. Islandiešu operators lidoja uz Rīgu. Kinotehnika bija noīrēta. Alise uz mirkli iedomājās – kā pateikt grupai, ka nauda nav dabūta un jārauj stopkrāns? «Kino – tā ir liela intuīcija un risks. Man nav bijis projekta, kur jūtos 100% pārliecināta par katru soli, ko daru. Vienkārši spēru to soli un domāju labās domas. Nepieļāvu, ka varētu neizdoties,» viņa saka.

Sešas dienas pēc tam, kad nauda tika iegūta, – 2014. gada 10. aprīlī – sākās filmēšana. To vajadzēja darīt steigšus, kamēr uz ceļa bija pavasara dubļi. Mellow mud jeb Maigie dubļi bija filmas sākotnējais nosaukums. Tas saglabāts angliskajā versijā, bet Latvijā dots cits, ietilpīgāks – Es esmu šeit.

Filmēšana risinājās lauku mājās Rēzeknes novadā. Saimnieku dēls strādā Anglijā un mājās iegriezās reti, arī tas sasaucās ar filmas sižeta līniju. Filmas galvenās varones septiņpadsmit gadus vecās Rajas mamma (Rēzija Kalniņa) dzīvo Anglijā. Raja (Elīna Vaska) vēlas palikt savās lauku mājās, taču citādās domās ir vecmāmiņa Olga (Rūta Birgere), kura grib tās pārdot. Kad vecmāmiņa nomirst, brālis Robis (Andžejs Jānis Lilientāls) un Raja sāk savu dzīvi. Raja iemīlas savā skolotājā (Edgars Samītis). «Tas ir jaunas meitenes ceļš. Kā viņa tiek galā ar grūtībām. Kā cīnās par to, kas viņai svarīgs. Filmā runājam par tādām vērtībām kā dzimtā vieta, ģimene,» saka Aija. Viņa arī esot cilvēks, kam šķiet: pats vari pasauli darīt labāku, jāsāk no sevis. Un Raja cīnās par to, kas viņai svarīgi. «Tas iedvesmo, jo vistrakāk ir tad, ja cilvēkam nekas nav svarīgs,» saka Aija.

Kad sākās filmēšana, Elīna Vaska bija tieši tādā vecumā kā viņas varone. Vidusskolniece Cesvainē. Tagad viņa studē audiovizuālo mākslu Latvijas Kultūras akadēmijā. Savukārt Andžejs Jānis Lilientāls ir rīdzinieks un filmēšanas laukumā spēlējis klavieres, kā arī demonstrējis savas IT prasmes, apsekojot Wi-Fi rūterus. Filmēšanas vasaru Aija un Alise atceras ar labsajūtas vaidu: dzīvoja pie Rāznas ezera, katru vakaru gāja peldēties. Visgrūtāk bija operatoram, kurš izlēma, ka neliks kameru uz sliedēm un neturēs rokās, bet filmēs «no pleca». Tas bija fiziski smagi. Un, kā jau pirmajā filmā, safilmēt gribas daudz, lai vēlāk montāžā ir, ar ko strādāt.

«Viens ir nofilmēt, otrs – dabūt līdz ekrānam,» saka Alise. Montāžas laikā esot jāsaprot, ka taps cita – jauna – filma. Kad režisors to pieņem, viss ir kārtībā. «Negāja viegli. Mums ar Aiju bija savs redzējums, kādai jābūt filmai, kura strādās uz skatītāju,» saka Alise. Viņai svarīgi, ka režisors cīnījās pretī un argumentēja savu pozīciju. Ka bija gatavs testēt filmu ar skatītājiem – Renārs piekrita rādīt filmas melno versiju šauram draugu lokam un klausīties komentārus. Ne jau visu ņēmis vērā, bet dzirdējis, kurās vietās kaut kas nav saprasts, kur bijis garlaicīgi.

Saku Aijai un Alisei, ka, par spīti nepavisam ne priecīgajam sižetam, filma ir viegli skatāma. Rajas dzīve piesaista. Sīkstas meitenes piedzīvojumi – mīlestība, uzvara, pamestība, cīņa. Filma atstāj gaišu iespaidu. «Šķiet – kas var būt vēl melnāks: bērni vieni, vecmāmiņas nāve, bet Renāram veiksmīgi izdevies runāt par to bez smaguma. Gribējām, lai filmā nav moralizēšanas. Lai neviens nebaksta ar pirkstu – slikti ir aizbraukt, slikti ir palikt, re – sliktā māte, atstāj bērnus. Piekrītu Renāra teiktajam, ka filma nav par aizbraucējiem, bet par palicējiem,» saka Alise.

Liela loma tajā, ka filma tik viegli skatāma, ir montāžas režisoram. Grieķis Jorgs Mavropsaridis ir vīrs ar lielu pieredzi, montējis arī Jura Kursieša Modri. Spējis atmest visu lieko, koncentrēties uz galvenās varones stāstu un emocijām. «Mums šķita, ka viņš izgriež daudzas foršas epizodes, bet jāsaprot – tā ir tikai forša epizode, kas filmā nestrādā un neiederas,» saka Alise.

Nords un Kursietis filmē

Alisei šis bija otrais Berlīnes kinofestivāls. Pirmais bija 2013. gadā ar Jāņa Norda filmu Mammu, es tevi mīlu. «Ar Jāni toreiz kā tādi zīdaiņi ieradāmies Berlīnē. Ne naudas, ne sava preses un pārdošanas aģenta. Nezinājām pat, ka ir īpašs transports uz pirmizrādi, un bridām pa dubļiem cauri mežam,» atceras Alise. Tagad viņa zina – vajag algot aģentus, kas izplata filmu, un preses aģents saprot, kurus žurnālistus un kritiķus aicināt uz pirmizrādi.

Filma Es esmu šeit līdz Berlīnes festivālām nokļuva tā: studija Tasse nosūtīja organizatoriem pieteikumu un filmas melno materiālu. Ap 2015. gada Ziemassvētkiem saņēma atbildi, ka filma iekļauta festivāla programmā. «Un tad sākās – mums vēl nebija mūzikas, jo Ēriks Ešenvalds bija ļoti aizņemts. Arī filmas pēc-apstrādes nebija. Kā svētkos dabūt cilvēkus strādāt?» atceras Aija.

Filmas pirmizrāde Berlīnes festivālā notika svētdien, 14. februārī. Abas latvietes bija satraukušās. Četrus gadus strādājot, nu bija grūti distancēties un novērtēt – vai filma cilvēkiem patiks. Abas iesēdās vistālākajos krēslos zālē un sarāvās, kad publikā kāds iesmējās. Kāpēc viņi to dara? Vai tāpēc, ka smieklīgi? Vai tā ir neveik-sme? «Publika filmu uzņēma vienoti. Elpoja kā viens liels organisms, kas jūt līdzi,» atviegloti saka Alise. Aplausi sāka dārdēt, jau parādoties pirmajiem titriem. Tā bija laba zīme.

Pirmizrādē bija klāt arī kultūras ministre Dace Melbārde un Nacionālā Kino centra vadītāja Dita Rietuma. Arī viņa atceras, ka zāle dzīvoja līdzi vienā ritmā. «Vimbas filmai piemīt kas tāds, kas aizrauj publiku, notušējot dramaturģiskās nepilnības,» saka Rietuma. Filmai esot divi trumpji: galvenās lomas atveidotāja Elīna Vaska, kura gluži vai dzimusi, lai tiktu filmēta, un gudrs radošais kolektīvs, kas izvēlējies strādāt ar starptautisku komandu. «Montāžas režisoram gribētu piedēvēt pusi panākumu. Viņš devis filmai ritmu, tempu un elpu, un telpu. Skatījies uz materiālu atsvešināti, un tas ļauj filmai dzīvot ne tikai lokāli. Tajā nav nekā no latviskā teijātera,» saka Rietuma.

Viņa slavē studiju Tasse par māku strādāt starptautiski – rakstīt pieteikumus Eiropas filmu fondiem, darboties ar kopprodukcijām. Zina, kur un kā dabūt naudu. «Svarīgs fakts ir arī tas, ka Alises Ģelzes vārds Berlinālē bija zināms. Lai izskanētu Eiropā, nepietiek tikai ar labu filmu. Ir daudz labu filmu, taču konkurence – brutāla un nežēlīga. Kad konkursam jāizvēlas kāda no divtūkstoš filmām, nostrādā kāds back story, kas pievērš uzmanību.» Piemēram, Mammu, es tevi mīlu panākumi un Ģelzes vārds. Sak, ko viņa mums šoreiz sarūpējusi?»

Es esmu šeit ir studijas pirmā filma. Patlaban Tassē top vēl trīs. Nupat režisors Jānis Nords sācis filmēt Ar putām uz lūpām. Drāmu ar trillera elementiem. Tas ir attiecību trīsstūris starp sievu (Ieva Puķe), vīru (Vilis Daudziņš) un mīļāko (Raimonds Celms). Pārim pieder trīs suņi, kurus trenē policijas vajadzībām. Un filmas vajadzībām Tasse īrē 10 gudrus vācu aitu suņus no Ungārijas. Filmas operators ir amerikānis, scenārijs – Amazon Studio Award scenāriju konkursa uzvarētājs. Ar putām uz lūpām ir kopprodukcija, tāpēc komandā strādā lietuvieši un poļi.

Otra filma ir Oļeg, režisors – Juris Kursietis. Stāsts par nepilsoni, miesnieku, kurš Beļģijā nokļūst poļu mafijas gūstā. Trešā filma ir viena no Latvijas filmu simtgades projektiem. Jaunā režisore Madara Dišlere 2018. gadā piedzīvos filmas Paradīze 1989 pirmizrādi. Tā domāta bērniem, darbība risinās Cēsīs 1989. gadā, un četras mazas meitenes piedzīvo Atmodas laiku un Baltijas ceļu.

Kur ir Tasses spēks? Tas, ka abas producentes ir pacietīgas. Lai četrus gadus strādātu pie viena projekts, kam galu neredz, nedrīkst zaudēt motivāciju un pārliecību. «Esam divas, varam viena otru atbalstīt. Varam jebkuru situāciju nomenedžēt, jo viena vai otra var pieslēgties,» saka Aija. «Ir, kur uguņus novadīt. Esam viena otrai kā psihoterapeits. Nav jau viegls darbs,» saka Alise.

Tu iespēji

Posted on februāris 24, 2016 by Anda Burve-Rozīte - Piemiņa

Mākslinieks Ilmārs Blumbergs ir devies mūžībā, Latvijas mākslas vēsturei atstājot gigantisku mantojumu

Mani telefona zvani bija vieni no daudzajiem, kuri Ilmāra Blumberga mājās sāka skanēt pēc 18. februāra, kad publiskajā apritē nonāca ziņa par mākslinieka aiziešanu mūžībā pēc grūtas slimības. Zvanīja kolēģi, draugi, vēloties uzzināt par mākslinieka pēdējiem mirkļiem un atvadīšanās iespēju. Skopā ziņa medijos vēstīja: «Ievērojot aizgājēja vēlēšanos, pēc kremācijas apbedīšana tiks veikta privāti, šaurākā radinieku lokā. Radi un ģimene lūdz plašāku sabiedrību respektēt šo soli.» Dienu pēc dienas nevienam neizdevās sazvanīt Blumberga tuvākos cilvēkus, sievu Marinu Janaus un dēlu Ilmāru. Nebija iespējams apstiprināt vai arī noliegt draugu lokā izskanējušo ziņu, ka mākslinieks miris kādā Vācijas klīnikā 2016. gada 11. februārī un kremēts.

Iedomājos, kā Blumbergs pats būtu uzlūkojis veltīgos cilvēku zvanus – garos, nīdošos pīkstienus, kas laužas tukšās telpas klusumā.

Slavenais «Jā!», par ko runā filozofs Žaks Deridā, analizējot Džeimsa Džoisa Ulisu, – kā sākumpunkts telefonsarunai, kurai vēl tikai jānotiek un par kuru «Jā!» sacīšanas brīdī nekas nav zināms -, šajā gadījumā nenotika.

Rakstot šīs rindas, man līdzās ir Ulisa tulkojums latviešu valodā, kam Blumbergs 2012. gadā izveidoja skaistu vāku grieķu karoga krāsās, zilā un baltā; saskaņā ar paša Džoisa norādi uz grieķu mitoloģiju un Homēru, baltās salas dzimšanu no zilās jūras.

To nebūtu vērts pieminēt, ja Blumberga mākslā krāsa nespēlētu nozīmīgu lomu. Baltā. Ar to sākās viņa panākumi scenogrāfijā. 1973. gadā, būdams 30 gadu vecs, mākslinieks radīja baltu izrādes telpu Krievu drāmas teātra izrādei, Andreja Upīša traģēdijai Žanna d’Arka (režisors Arkādijs Kacs). «Žannas pašaizliedzīgā iedvesma, balta kā viņas garā uzliesmojusī atklāsme,» Blumbergs skaidroja, aizstāvot diplomdarbu Valsts Mākslas akadēmijā. Pakāpeniski baltā telpa citu rokām tika pienēsāta melna, blīvais krāvums prožektoru gaismās veidoja ugunskuru, kurā jāsadeg Žannai.

Blumbergu visu mūžu mākslā interesēja tikai lielie jautājumi, izsacīti grandiozās iztēles formās. Grandiozās līdz katrai sīkākajai detaļai – grafikās, scenogrāfijās, gleznojumos, skulptūrās, filmās. Un varbūt taisnība kinofestivāla Arsenāls radītājam Blumberga senam draugam Augustam Sukutam – grūti iegrimt personīgās atmiņās; no dzīvesvietas Spānijā, kur vēl nesen pašsajūtas uzlabošanas nolūkā viesojās mākslinieks, Sukuts atrakstīja, «atmiņas var smelt viņa darbos, tie ir kā akas ūdens – vēss un skaidrs».

Pats kā Brands

«Dažāds. Viņš bija ļoti dažāds,» saka māk-slas zinātniece Anita Vanaga, kad vaicāju, vai Blumberga personībā viņa saskata brandiskus vaibstus. Arnolda Liniņa un Kārļa Auškāpa Dailes teātrī 1975. gadā radītais Ibsena Brands, kam Raimonds Pauls rakstīja (sev ļoti netipisku!) mūziku un Blumbergs veidoja scenogrāfiju, ir izcilībā aizvien nepārspēts mākslas darbs. Ko nozīmēja tas vien: Brežņeva laika padomju stagnācijas gados uzvest izrādi par garīdznieku, kurš ticības ideālu ar nežēlīgu gribu tur augstāk par kompromisu ar sabiedrības mietpilsoniskajām gaidām un sevis paša vājumu. Ziņas par izcilo Brandu pēc pirmizrādes «pa kluso telefonu» apskrēja ne tikai Latvijas, bet arī Krievijas intelektuāļu vidi. Kad teātris 1977. gada rudenī ar izrādi viesojās Maskavā, tika pat izgāztas zāles stikla durvis plānā koka ietvarā – gribētāju bija daudz vairāk nekā teātra iespējas tos satilpināt.

Teātra zinātniece Edīte Tišheizere tolaik bija Valsts Teātra mākslas institūta (krieviski toreiz – GITIS) studente, mācījās 2. kursā. Viņa atlavījās uz izrādi no Krievijas kolhoza kartupeļu lauka – padomju studentiem bija obligāts pienākums katru rudeni mēnesi nostrādāt lauksaimniecībā.

«Izrāde iekrita sabiedrības nobriedušajā apziņā kā apaugļota olšūna dzemdē,» viņa saka. Tišheizere atceras ovācijas, ko Brands ar izcilo Juri Strengu galvenajā lomā sacēla: «Tas bija kā sitiens pa pakrūti: kompromiss nav vienīgais iespējamais ceļš, kā cilvēkam dzīvot. Bet, ja tas ir vienīgais iespējamais ceļš, tad varbūt dzīvot nemaz nav vērts.»

Blumberga veidotā izrādes scenogrāfija bija kā apgāzta piramīda. Aktieris (Juris Strenga) varēja uz šīs konstrukcijas eksistēt un nenogāzties tikai tad, ja nekustīgi stāvēja centrā. Savu ideju Anitas Vanagas brīnišķīgajā grāmatā par mākslinieku Es nemiršu Ilmārs Blumbergs skaidro tā: «Brands stāv visu laiku vienā punktā. Dievs teica – neej, tu kritīsi, Brands spēra soli un krita. Izejas punkts, lai varētu radīt. Tāpēc Brands – apgriezta piramīda. Deus caritas? Mēs ar šo izrādi jautājam – vai Dievs ir?» Raksturīgi padomju laikam izrāde uzrunāja skatītājus vairākos slāņos. Zemtekstos. Padomju sistēmas nomenklatūrai teātris izrādes ideju pasniedza kā indivīda attiecības ar sabiedrību.

40 gadus pēc pirmizrādes Juris Strenga vairs neatminas balansa grūtības uz Blumberga radītās konstrukcijas. Varbūt tāpēc, ka ar visu sirdi bija nodevies Ibsena idejai. Līdz tam jaunais aktieris pārsvarā bija spēlējis trakos un profesorus krievu filmās. «Pētījām, ko par Branda iestudējumiem pasaulē raksta vācu, dāņu kritiķi,» stāsta Strenga. Branda lomai jauno aktieri izmēģināt ieteica tieši Blumbergs (pirmajā sastāvā lomu spēlēja Harijs Liepiņš) – abi 1970. gadā jau bija sastrādājušies izrādē Indrāni, ko Strenga Dailes teātrī iestudēja kā jauns režisors. Viņi intelektuāli labi sapratās. Branda scenogrāfija atnesa Blumbergam slavu.

Interesants jautājums: ko viņš teica par to, slavu? Vai Blumberga personībā var saskatīt brandiskos vaibstus – askēzi, pasaulīgās ņegas nicinājumu? Viņa mākslā tās ir pārpārēm. Vienlaikus – bērnišķīgs prieks, izsacīts asprātīgās detaļās un grandiozās iztēles aktu realizācijās.

Nebūs pārspīlējums sacīt, ka ap Blumbergu izveidojās personības kults. Ar viņu gribēja uzturēt attiecības. Tie, kuriem bija izdevies iegādāties viņa darbus, ar lepnumu tos izrādīja savās privātmājās. «Tas tiešām ir interesanti, kā viņš glamūro sabiedrību spēja izmantot sev par labu, tajā nepiedaloties,» saka režisors Viesturs Kairišs. Viņa un Blumberga radošajā tandēmā tūkstošgades mijā tapa viena no spožākajām Latvijas Nacionālās operas izrādēm Volfganga Amadeja Mocarta Burvju flauta. Iestudējumam operas direktors Andrejs Žagars izkārtoja 120 tūkstošu latu finansējumu – par tik lielu naudu neviens iepriekš nebija uzdrošinājies sapņot.

Izrāde vēstīja par radīšanas noslēpumu, nejaušības un apzinātas izvēles satikšanos. Futūristiskā fantasmagorija, ko Blumbergs uz skatuves bija radījis, skatītājus pārsteidza, sajūsmināja, šokēja. Cilvēki kā tempļi. «Ja taisītu kino, galvenie varoņi dotos iekšā savā ķermenī un redzētu savu kuņģi, plaušas, nervus un sirdi. Nervu samudžinātās dzīslas, kas atgādina senas telefoncentrāles aparātu iekšpusi, ir redzamas arī skatuves telpu ierobežojošās plaknēs,» Blumbergs stāsta Anitai Vanagai grāmatā Es nemiršu. Konceptuāli, pēc mākslinieka teiktā, izrādi raksturo sociālantropologa Kloda Levī-Strosa citāts: «Maska – tā nenorāda uz to, ko pārstāv, bet gan uz to, ko pārveido. Tāpat kā mīts, maska noliedz tikpat daudz, cik apstiprina; maska ir radīta ne tik daudz no tā, ko tā vēsta, bet gan no tā, ko vēlas noklusēt.»

Blumbergā pašā brandiskā vēriena traģiķis savienojās ar dzīvesprieku pilnu krūti elpojošu bērnu. Kairišs atceras, kā abi jokojuši – ar cilvēkiem, kuri ir ļoti nopietni, labāk neko kopīgu nepasākt. Vienlaikus «galvenais, ko viņš man iemācīja, – nopietnību pret lielo mērogu mākslā». Pirms trim gadiem intervijā žurnālā Ir Ilmārs Blumbergs teica, ka mākslā, viņaprāt, ir trīs nopietnas tēmas: Sieviete un Vīrietis, Dievs, Nāve. Atbildes uz maniem jautājumiem viņš sniedza e-pastā, visus četrus vārdus rakstīja lielajiem burtiem.

Snieg

Viesturs Kairišs stāsta, ka Blumbergs ļoti nopietni izturējies pret draudzību. Bijis dāsns dalīšanās priekā – gan idejām, gan dāvanām (viņa mākslas darbus saņēmuši daudzi draugi), gan priekā par otra veiksmi. Pirms diviem gadiem, kad pirmizrādi piedzīvoja Kairiša dokumentālā filma par Latgali Pelikāns tuksnesī, Blumbergs zvanījis tūdaļ pēc pirmizrādes, lai pasacītu, ka ļoti paticis.

Kad režisors Kairišs sāka darbu pie Melānijas hronikas – filmas par Sibīrijas izsūtījumu piedzīvojušo rakstnieci, grāmatas Veļupes krastā autori Melāniju Vanagu -, Blumbergs vēlējies viņam kaut ko nolasīt. Izrādījies, ka tas ir pabaismīgs stāstiņš par burunduku, ko mazajam Ilmāram 1953. gadā Tjuhtetā, Sibīrijā, uzrakstījusi Melānija Vanaga.

Tolaik viņi atradās izsūtījumā: rakstniece, Ilmāra tēvs leģionārs Valters Blumbergs, viņa sieva Margrieta Blumberga, kura Latvijas Universitātē bija studējusi dabaszinātnes, un mazais Ilmārs. Mākslinieka vecākus vienoja liela mīlestība. 1947. gadā, vēl pirms izsūtījuma, tēva vēstules no Centrālcietuma mātei sākās ar vārdiem: «Manu sirdsmīļo Grietucīt», «Manu sirdsčipuciņ». Paraksts «tavs Valdis» un brīnišķīgi zīmējumi dēlam. Ilmāram tolaik bija četri gadi. Vēlāk mīlestības dēļ Margrieta ar dēlu padusē sekoja vīram uz Sibīriju. Ilmārs iemācījās krievu valodu, viņam lieliski veicās mācībās. Uz skolu bija jāiet pat 50 grādu salā. «Kad Staļins nomira, es biju skolā,» Blumbergs raksta atmiņās. «Atceros, skolotājs to pateica un atlaida mūs uz mājām. Mājās māte raudāja. Vai kā atvieglojuma sajūta vai beigu sajūta, bet pārdzīvojums mātei bija liels. Jūtas bija sajaukušās. Vairākums izsūtīto raudāja par to, ka tas ir beidzies.» Pēc neilga laika Blumbergu ģimenei tika ļauts atgriezties dzimtajā Rīgā. 1958. gadā Ilmārs Blumbergs iestājās Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas dekoratoru nodaļā. Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā viņu neuzņēma, jo bija no izsūtīto ģimenes.

Izsūtījums ir vēl viena liela tēma Blumberga daiļradē. Tai veltīts gleznu cikls Visu laiku snieg. To 2013. gadā varēja apskatīt izstāžu zālē Arsenāls, kur notika viņa 70 gadu jubilejai veltīta personālizstāde Es nemiršu. Tie ir personīgi darbi, sāpju metafizika. Vienā triptiha Visu laiku snieg gleznojumā mākslinieks sēž mātei klēpī jau kā nobriedis vīrs – ar bārdu un spraigumu zaudējušu sejas ādu. Abiem zilzilas acis, abi raugās pretī sastingušā trauksmē. Mātes rokā Ilmārs dur (dzīvības?) adatu. Viņam pār plecu līst stroncija dzeltenais, ko māk-slinieks uzskatīja par indīguma, nelabuma krāsu. Pār otru plecu – melnais, krāsa, kurai viņa darbos bieži ir lielo dzīves jautājumu nozīme.

Melni ir arī Blumberga populārie Kalpotāja un Vērotāja atveidi. Tie kļuva par Latvijas Nacionālās operas atpazīšanas zīmi 1997. gadā, kad mākslinieks radīja scenogrāfiju vēl kādai izcilai izrādei – Džuzepes Verdi Aīdai, ko iestudēja režisore Māra Ķimele.

Tas nebija bieži, kad Blumbergu varēja redzēt rokojamies ar prominencēm pēc pirmizrādes un pusi nakts malkojot no glāzītes. «Kā priekškars ciet, tā viņš prom,» zina stāstīt mākslas zinātniece Anita Vanaga. Vārds «izbaudīt» viņam vairāk saistījies ar radošo procesu, nevis gavilēm tā rezultātam.

Iespēja izstāstīt par vienu no jēgietilpīgākajiem Blumberga darbiem personālizstādi Lūgšana par redzēšanu, kas notika 2004. gadā Venēcijā, radās, pateicoties tam, ka pārtrūka klusums telefonā – uz manu zvanu negaidīti atbildēja mākslinieka dzīvesbiedre aktrise Marina Janaus. Saruna vai, pareizāk sakot, sarakste bija īsa: es mēģināju noskaidrot, kuri Blumberga darbi viņai ir vistuvākie. Lūk, atbilde: «Uz jūsu uzdoto jautājumu diemžēl konkrēti atbildēt nevarēšu. Uztverot Ilmāra darbus, izjūtas nevar racionāli konkretizēt. Man katrs mākslas fakts ir svarīgs kā pārsteigums. Ilmāra darbi vienmēr ir pārsteigums. Pārsteigums – lielās krāsainās bildes. Pārsteigums – smalkie tušas zīmējumi. Pārsteigums – pelēkās tēmas. Pārsteigums – neparastās dramaturģijas interpretācijas uz teātra skatuvēm scenogrāfijas valodā. Neparasti smalkās grāmatu ilustrācijas un pārsteidzošie skulpturālie veidojumi. Būtu neprāts kādu no tiem nosaukt pirmo. Mums abiem neparastākā pilsēta ir bijusi Venēcija. Smalkā Venēcijas tēma ir izcila. Varbūt tā ir tā, par ko jūs jautājat.»

Ilmāra Blumberga Venēcijas grāmatas ar zīmējumiem un fotogrāfijām tika izdotas 2006. gadā zīda iesējumā, speciālā apvalkā un svēra četrus kilogramus. Visas 500 grāmatas tika numurētas un kļuva par bibliogrāfisku retumu.

Atgriežoties pie Lūgšanas par redzēšanu: izstādes iecere Blumbergam bija jau 90. gados, viņš vēlējās veltīt darbu latviešu pirmskara laika leģendai gleznotājam baskājim Voldemāram Irbem jeb, kā viņu bieži sauca, Irbītei. Uzskatīja, ka Irbītes māksla ir tīra māksla un viņa dzīve ir tāda kā kalpošana. Oratorio di San Ludovico lūgšanu nams, kur darbi tika izstādīti, celts 16. gadsimtā nabago rajonā. Ar skaistu altāri. «Altārī pie vertikālās sienas tika piestiprināti 24 bronzas pēdu pāri, kurus atlēja tēlnieks Kārlis Alainis. Ilmārs ar mehānisko šmirģeli bija pulējis pēdas līdz metāla mirdzumam.» Un vēl, par citu ekspozīcijas daļu: «Absūbējušās, netīrās, kā pelniem apbērtās pēdas, pavērstas pret skatītāju, radīja lūgšanu un nolemtības izjūtu. Kāds tajās saskatīja augšāmcelšanās brīdi. Pretī altārim tika novietota tinamā zīmējumu mašīna ar speciāli Venēcijas izstādei gatavotu 50 metrus garu abpusēju zīmējumu Sii com’eri quando eri Innamorato – Esi tāds, kāds tu biji, kad biji iemīlējies,» raksta Anita Vanaga.

Ilmāra Blumberga dzīvē bijis arī brīdis, kad viņš varēja palikt ASV, kurp 1989. gadā Atmodas eiforiskajās noskaņās bija devies ar izstādi. Šādu uzaicinājumu izteica Vija Celmiņa, pasaules mākslas vidē ļoti labi pazīstama māksliniece. Kā es tā, kā tad Marina un puika, viņš nodomājis. Un atgriezies dzimtenē. Gigantiskais Kalpotājs Latvijai.

Pārkāpt 10 miljonu slieksnim

Posted on februāris 24, 2016 by anon - Veiksme

No uzņēmumā Palleteries ražota materiāla izgatavotās paletes izmanto tādas pazīstamas kompānijas kā LG, Samsung, Volkswagen un Henkel. Krīzes laikā iekarojuši Rietumeiropas tirgu, tagad viņi plāno atvērt ražotni Dienvidkorejā

Tagad Palleteries ražotnē Kuldīgā, kur strādā 38 cilvēki, vienā dienā saražo tikpat, cik pirms desmit gadiem, kad nodibināja uzņēmumu, – mēnesī. Atšķirībā no daudziem citiem Latvijas kokapstrādātājiem viņi paši paletes nemaz netaisa, bet izgatavo tikai dažādu izmēru palešu dēļus un simtprocentīgi visus eksportē. Uz Vāciju, Nīderlandi, nedaudz uz Beļģiju un Franciju, bet pēdējos četrus gadus arī uz Dienvidkoreju.

«Latvijā paliek vienīgi šķelda, ko ziemā piegādājam Kuldīgas un tās apkārtnes katlumājām. Skaidas pārdodam granulu vai skaidu plākšņu ražotājiem. Arī viņi pamatā strādā eksportam,» saka Palleteries īpašnieks un valdes loceklis Edijs Ošs. Turklāt maldīgs esot priekšstats, ka koka paletes ir savu laiku pārdzīvojis produkts. Gluži pretēji. Jo vairāk pasaulē ražo, jo vairāk nepieciešams palešu, ko izmanto pilnīgi visās nozarēs, sākot ar pārtikas rūpniecību un beidzot ar elektroniku. Paradoksāli – lai gan jau labu laiku tās izgatavo arī no citiem materiāliem, pieprasījums pēc koka paletēm nepavisam nemazinoties. Pēc Edija domām, tāpēc ka tas ir ekoloģisks produkts, kas lietojams vairākkārt, viegli remontējams, un, kad savu laiku nokalpojis, to var izmantot kā kurināmo, un nav jādomā, kā to utilizēt, nepiesārņojot apkārtējo vidi.

Ar podiņiem uz Poliju

«Mēs strādājam tikai ar lapu koku, jo tajā vēl ir neizmantots potenciāls,» jau sarunas sākumā uzsver uzņēmuma īpašnieks, norādot uz kokmateriālu krautuvi aiz biroja loga. «Nevaram konkurēt ar lielajiem pārstrādātājiem, kuri milzīgos apjomos izmanto skujkoku.

Tāpēc reizēm tas ir pieejams un reizēm nav.» Savukārt lapu koku Latvijā netrūkst, tie aug ātrāk par skujkokiem, un šie krājumi pilnībā nemaz netiek izstrādāti. Tomēr tieši salīdzinoši lētākais lapu koks pērn uzņēmumam nodrošināja vairāk nekā astoņi miljoni eiro lielu apgrozījumu. Jau kopš tā dibināšanas uzņēmums regulāri pieaudzis no gada uz gadu par 20-25%. Edijs cer, ka šis gads nebūs izņēmums un beidzot izdosies pārkāpt desmit miljonu eiro slieksni. Tā ir tikai viena no iecerēm un plāniem, kurus paredzēts īstenot. Kopumā līdz šim ražotnē investēts ap 1,5 miljoniem eiro.

1995. gadā Edijs Ošs iestājies augstskolā Turība, kur mācījies ekonomiku, bet pēc studijām kādu laiciņu biznesa zināšanas papildinājis Lielbritānijā, Bredfordas Universitātē. Lai gan, kā pats smejas, patiesībā biznesam pievērsies, vēl mācoties vidusskolā. Tas bijis ne tikai kooperatīvu un lielo pārmaiņu, bet arī pirms tam nebijušu iespēju laiks. Piemēram, uz Lieldienām kopā ar klasesbiedriem viņi Rīgā tirgojuši bāzē pirktas olas un tīri labi nopelnījuši. Savukārt tūlīt pēc skolas beigšanas ar draugiem aizbraukuši uz Vāciju, kaut arī vāciski neviens īsti neesot pratis, un strādājuši tur fermā.

Tomēr viņa skolas laika lielākais darījums bijis ar bērnu podiņiem. Jā, jā, tiem pašiem emaljētajiem skārda podiņiem ar rokturīti. «Man toreiz bija septiņpadsmit gadu, kad Centrāltirgū bāzē nopirku kādus pārsimt podiņus, sakrāvu somās un kāpu autobusā uz Poliju. Gribēju sev ādas jaku un džinsus, ko šeit nevarēja nopirkt,» atceras Edijs. Brauciens gan bijis ļoti smags, ar nīkšanu uz robežas un bagāžas pārbaudēm. Toties peļņa – fantastiska. Ap 400% uz katru podiņu, un viņš ticis gan pie jakas, gan džinsiem.

Savukārt augstskolas laikā, tāpat kā daudzi vienaudži, Edijs pievērsies autobiznesam un vedis no Vācijas lietotās mašīnas. Rīgā atvēris vienu no Latvijā pirmajiem šrotiem, kas tirgoja BMW automašīnu detaļas.

Vienīgi jāatceras – tas bija ne tikai iespējām bagāts, bet arī skarbs laiks. Dažs no automašīnu vedējiem uz Polijas ceļiem ar visu spēkratu pazuda bez pēdām. Arī viņš pāris reižu nonācis kritiskās situācijās, bet spiedis gāzi grīdā un no bandītiem aizbēdzis.

«1998. gadā es izturēju konkursu un tiku pieņemts darbā kompānijā, kas nodarbojās ar kokmateriālu eksportu uz Lielbritāniju,» turpina Edijs un tūlīt godīgi atzīstas – būdams rīdzinieks, tolaik par kokiem neesot zinājis pilnīgi neko. Tomēr ātri vien uzkrājis zināšanas, un, kad ap 2000. gadu kompānija nolēmusi būvēt ražotni Krievijā, viņš iecelts par tās direktoru. Tur nostrādājis četrus gadus. Sācis netālu no Vologdas, vēlāk projekts pārcelts uz Arhangeļsku – 1600 kilometru no Latvijas, kur zaļā pļavā uzcelta kokapstrādes rūpnīca.

«Es toreiz apmeklēju lielās zāģētavas Zviedrijā, Anglijā, Baltijas valstīs. Iepazinos ar to pieredzi, dažādām tehnoloģijām. Meklēju rūpnīcai iekārtas, un arī pats ieguvu nenovērtējamu pieredzi,» stāsta Edijs un nemaz neslēpj, ka Kuldīgas ražotne ir šī lielā kombināta kopija Latvijā.

Kad rūpnīca Krievijā tika pabeigta un sākusi ražot, investori to pārdevuši. Edijs Ošs atgriezies Latvijā. Kopā ar kolēģi īrējuši telpas Aizkrauklē, žāvējuši un ēvelējuši Krievijā iepirktus zāģmateriālus, ko eksportējuši uz Japānu. Šim biznesam punktu pielikušas dolāra kursa izmaiņas Japānā, kas to padarījušas nerentablu. Ap to laiku arī parādījusies iespēja nopirkt nelielu zāģētavu Kuldīgā.

Krīze atvēra durvis

Pārdevis no vecāsmātes mantoto vienistabas dzīvokli Rīgā, par 5000 eiro ieķīlājis bankā mašīnu, Edijs Ošs nodibināja Palleteries un pievērsās taras materiālu ražošanai. «Beidzot es sāku darīt to, ko gribēju visu laiku, – nodarboties ar ražošanu,» viņš tagad atzīstas.

Tomēr drīz vien sapratis, cik šis produkts pasaulē pieprasīts un cik ierobežots ir vietējais tirgus. Kopā ar sadarbības partneri Jāni Beļakovu internetā sameklējuši palešu ražotāju adreses Vācijā, abi sēdušies mašīnā un braukuši meklēt sadarbības partnerus, kuriem piedāvāt Latvijā ražotos dēļus. Gājis visādi. Nobraukuši simtiem kilometru, meklējot īsto vietu, bet tur priekšā ferma, kas reģistrēta kā palešu ražotne. Brauciens gan nav bijis veltīgs. Partnerus viņi tiešām atraduši, bet pārējo jau noteica materiālu kvalitāte, apjomi un piegāžu disciplīna.

Ap to laiku sākusies krīze. Un šī uzdrīkstēšanās vēlāk izrādījusies viens no viņu veiksmes stūrakmeņiem. Daudzi uzņēmumi bija spiesti samazināt ražošanu, bet pieprasījums pēc paletēm globālajā tirgū saglabājies. Tāpēc viņiem krīze bijusi pats spraigākais darba laiks. Audzis apgrozījums un peļņa, kas savukārt ļāva paplašināt ražošanu. Līdzās vecajai zāģētavai tika iegādāta zeme un izveidota jauna ražotne.

Pašlaik Palleteries mēnesī saražo ap 4,5 tūkstošiem kubikmetru vismaz 70 dažādu veidu un izmēru dēļu. Jo patiesībā, kā uzsver Edijs, runa esot par plaša sortimenta taras materiālu, kam visai attāls sakars ar to, ko cilvēki parasti saprot ar vārdu «palete». Vairumā gadījumu tas asociējoties tikai ar tradicionālo dēļu pamatni, kuras standartizmērs ir 1×1,2 metri. Katrai nozarei, pat vienas atsevišķas nozares dažādiem produktiem var būt nepieciešamas dažādas paletes. Ražot tās visas vienā konkrētā uzņēmumā nav iespējams, bet viens uzņēmums var piegādāt materiālu šiem ražotājiem. Tomēr arī tad nepieciešams meklēt savu nišu.

«Pēdējā laikā mēs arvien vairāk orientējamies uz ķīmisko industriju, piemēram, tādiem uzņēmumiem kā Henkel, kas ražo gan krāsas, gan sadzīves ķīmiju, gan līmes, jo mums ir visi šādu palešu izgatavošanai nepieciešamie sertifikāti,» skaidro Edijs.

Palleteries sadarbojoties ar vēl divām zāģētavām Latvijā, kas atrodas Baldonē un Krāslavā. Tas ļaujot daudz efektīvāk iepirkt un izmantot zāģbaļķus. Savukārt Rīgā atrodas uzņēmuma birojs, kurā ir četri darbinieki, kas koordinē visus šos procesus – galvenokārt produkcijas realizāciju.

Strādājot tikai eksportam, protams, jārēķinās ar kopējā tirgus tendencēm. Viena no tām – Latvijā eksports sāk dominēt pār importu. «Valstij un sabiedrībai kopumā tas nenoliedzami ir labi, bet pašiem eksportētājiem jārēķinās, ka pieaug autotransporta izmaksas. Vest preci tikai vienā virzienā sanāk dārgāk nekā tad, ja ir arī importa divvirziena plūsma,» skaidro uzņēmējs. It sevišķi tas attiecas uz Vāciju, kur piegādes tiek veiktas galvenokārt ar autotransportu.

Par laimi, pirms četriem gadiem viņi sākuši sadarbību ar Dienvidkoreju, kur uzņēmumam tagad ir sava pārstāvniecība. Šobrīd tur atsevišķos mēnešos tiek realizēts pat līdz 70% no kopējā produkcijas apjoma. Dēļus ved ar kuģiem. Sākumā tie ceļā atradušies simt dienu, tagad – 45.

Pēc Edija domām, tas esot ļoti perspektīvs tirgus, jo kokus cirst tur aizliegts, bet pieprasījums pēc paletēm, kā jau industriāli attīstītā valstī, esot milzīgs. Vienīgā nelaime, ka palešu ražošana tur esot ļoti sadrumstalota un tādu lielu ražotāju kā Eiropā nav. Uzņēmumu daudz, bet mazi. Tāpēc Palleteries plāno tur atvērt savu palešu ražoti, kurai materiāli tiktu piegādāti no Latvijas.

Vienlaikus tiek domāts arī par jau esošās ražotnes paplašināšanu. Mērķis pašiem sākt ražošanas pārpalikumu – skaidu un šķeldas – pārstrādi, jo tā sanāk aptuveni puse no iepirktās koksnes. Kas tiks ražots, Edijs gan pagaidām neatklāj, bet zemes gabals jau noskatīts un sāktas pārrunas ar Kuldīgas domi par tā iegādi.

«Bet, ja runājam par veiksmi, tad galvenais, ka šo desmit gadu laikā izveidojusies augsti profesionāla un patstāvīgi strādāt spējīga komanda. Tas arī ir mūsu īstais veiksmes stāsts,» saka Edijs Ošs, pie Palleteries taras dēļu pakām smaidīgs pozējot fotogrāfam.