Žurnāla rubrika: Cilvēki

Garie čipsi iekaro pasauli

Posted on marts 23, 2016 by - Veiksme

Visticamāk, garākos čipsus pasaulē ražo Latvijā, Babītes ezera krastā. Ražo jau gandrīz ceturtdaļgadsimtu, bet tikai pēdējā desmitgadē tie pa īstam iegaršojušies arī tālās un eksotiskās zemēs

Divdesmit četru gadu laikā uzņēmums Pērnes L čipsu dēļ mainījis ne tikai savu nosaukumu, bet pa vairākiem lāgiem arī paša produkta vārdu, lai varētu to saglabāt tirgū. Tomēr līdz aizvadītās desmitgades vidum ar noietu gājis kā pa viļņiem. Dažbrīd pieprasījums pēc čipsiem jeb kartupeļu plāksnītēm, kā tos vienu laiku sauca, bijis tik liels, ka ar grūtībām spējuši saražot. Citubrīd gan tirgus konjunktūras, gan dažādu mahināciju dēļ, par kuru upuriem kļuvuši ražotāji, uzņēmums peļņas iespējas meklējis citās jomās.

«Mēs esam cepuši maizi un bulciņas, deviņdesmito sākumā ņēmuši kredītu ar 120 procentu likmi gadā, pirkuši veikalus, tirgojuši dārzeņus un gaļu, cīnījušies par vietām lielveikalu plauktos ar tādām pasaulē pazīstamām preču zīmēm kā Lay’s un Estrella un darījuši daudz ko citu ar vienu vienīgu mērķi – lai saglabātu šo garo čipsu ražotni,» tagad saka uzņēmuma īpašnieks un valdes loceklis Laimonis Radziņš.

Sadedzināt 25 000 dolāru

Ir vairāki čipsu ražošanas veidi. Populārākais – kartupeļus sagriež šķēlēs, noskalo cieti, šķēles vāra eļļā un apber ar garšvielām. Cits veids – sarīvētus vai citādi sasmalcinātus kartupeļus izkaltē, iegūstot pār-slas. Tām pievienojot ūdeni, veidojas kartupeļu biezeņa masa. No tās, līdzīgi kā makaronus, veido dažādas formas – gliemežvākus, kvadrātiņus, virpulīšus… Tos, tāpat kā šķēles, caurcep eļļā un pārkaisa ar garšvielām.

Garo čipsu ražošana atšķiras. Latvijā izmantotā tehnoloģija tapusi pagājušā gadsimta 80. gados Baltkrievijas Vissavienības kartupeļu zinātniski pētnieciskajā institūtā. Arī tos speciālas iekārtas formē no kartupeļu masas, bet, izslīdot cauri krāsnij, tā izcepas 10 sekundēs, pēc tam apkaisa ar garšvielām. Garša šīm plāksnītēm ir izteiktāka, un rokas ēdot nepaliek taukainas.

Latvijā garos čipsus sāka ražot 1986. gadā kolhozā Padomju Latvija. Visā Padomju Savienībā toreiz bijušas tikai divas tādas iekārtas. Viena Baltkrievijā, otra pie Babītes ezera. Tur saražotos čipsus toreiz veikalos tirgoja uz svara.

Laimonis ap to laiku, pabeidzis universitātes Finanšu un tirdzniecības fakultāti, strādāja kolhozā par galvenā grāmatveža vietnieku. Uz laukiem atnācis dzīvokļa dēļ, jo Rīgā pēc augstskolas pie tā tikt nebija nekādu izredžu. 80. gadu beigās ražotnē radušās problēmas ar čipsu realizāciju. Priekšniecība atcerējusies jauno speciālistu, kas prakses laikā bija strādājis tirdzniecībā un pats izteicis vēlmi palīdzēt «sakārtot lietas». Puisis nozīmēts uz čipsu cehu.

Būdams darbīgs, enerģisks cilvēks, kuram nepatika sēdēt kantorī, Laimonis, kā pats tagad smejas, patiešām «lietas sakārtoja», panākot gan produkcijas noietu, gan izejvielu piegādi. Viss beidzies ar to, ka Gorbačova perestroikas laikā, kad vienu brīdi darbaļaudis paši varēja ievēlēt savus priekšniekus, kolektīvs paziņojis – grib, lai to vada Radziņš. Kolhoza vadība īsti apmierināta nebija, tomēr piekrita. Tā viņš pilnīgi oficiāli nonācis ražotnē, kuru nav pametis līdz pat šim brīdim.

90. gadu sākumā kolhozs pārtapa par akciju sabiedrību Tēvzeme, un vēl pēc kāda laika sākās privatizācija. Viņš privatizējis čipsu ražotni, kuras platība bija 300 m2, un nesen uzceltu ēku, kas bijusi paredzēta maizes ceptuvei ar kafejnīcu. Pēc tam, kad Lietuvā no potenciālajiem konkurentiem atpircis iekārtu, čipsu cehā bijušas trīs ražošanas līnijas. Domājuši – nu tik būs, nu tik ražos! Bet līdz ar neatkarības atgūšanu Latvijā masveidā ieplūda lētā importa pārtika. «Visi bija izslāpuši pēc krāsainiem papīriņiem, un mūsu kartona kastītes nevienam nevajadzēja,» atceras Laimonis. «Lai izdzīvotu, sākām cept maizi, jo atšķirībā no čipsiem bez tās cilvēki nevarēja iztikt.»

Tāpēc arī 1992. gadā dibinātā uzņēmuma pirmais nosaukums bija Beķeris. Maize ļāvusi ne tikai izdzīvot, bet arī saglabāt čipsu ražotni, kaut arī vienas ražošanas līnijas vietā vajadzēja salikt lielās maizes krāsnis. Pat nopirkuši no armijniekiem maizes mašīnu, kādas tagad rāda vecās padomju filmās, kas izcepto izvadājusi pa visiem tālaika lielveikaliem Minska, Viļņa, Tallina…

Tā tas turpinājies līdz brīdim, kad maizes tirgū ienākuši skandināvi. «Tauta tādu pufīgu, uzpūstu maizi nebija redzējusi, tāpēc mūsu batonus neviens vairs nepirka,» atkal smejas Laimonis.

Pārdevuši maizes krāsnis baltkrieviem, viņi no tiem nopirkuši līniju, ar kuru varēja ražot mazus kvadrātveida čipsus. Un -tavu brīnumu! – tā lieta aizgājusi. Pieprasījums bijis tāds, ka nav spējuši to apmierināt. Trūcis izejvielu. Radziņš kartupeļu pārslas un cieti sarunājis kādā Baltkrievijas kolhozā, bet iesaiņojumu pasūtījis Itālijā.

Tomēr pagājis neilgs laiks, un pircēji sākuši zvanīt, ka čipsi nav sakožami. «Izrādās – baltkrieviem aptrūkušās pārslas, un viņi, lai nezaudētu pasūtījumu, tās aizstājuši ar cieti. Skaidrs, ka, drusku pastāvējuši, tādi čipsi kļuva kā akmens. Vienā acumirklī viss tirgus bija pagalam,» notikušo atceras Laimonis. Nespējot atrast izejvielas citur, neatlicis nekas cits, kā sadedzināt arī no Itālijas atsūtīto iesaiņojumu. «Tas ugunskurs bija 25 000 dolāru vērts. Tik maksāja šis pasūtījums,» ar rūgtu ironiju saka uzņēmuma vadītājs.

Biļete uz Āziju

Lai varētu konkurēt ar lielajiem čipsu ražotājiem, 1995. gadā Beķeris pārtapa par Pērnes L, un uzņēmums izstrādāja tāda paša nosaukuma zīmolu. Bet, lai saglabātu savu vietu lielveikalos, kur tie nonāca vienā svara kategorijā ar nozares gigantiem Lay’s un Estrella, pašu produktu pārdēvēja par kartupeļu plāksnītēm. Vienlaikus sākuši fasēt eļļu un ražot etiķi, ko dara joprojām. Kādu laiku bijuši pat savi veikali ar padsmit pārdevējiem un gaļas izcirtējiem.

Arī pēc iestāšanās Eiropas Savienībā, kad tirgus atvēries pilnībā, nav gājis viegli. Kaut arī tolaik jau šo to eksportējuši. Gan uz kaimiņvalstīm, gan nedaudz uz ASV, Vāciju, Dāniju un Nīderlandi, no kurienes tika un joprojām tiek iepirktas kartupeļu pārslas.

«Par laimi, mēs izdzīvojām… Ar čipsiem, eļļu, etiķi, palaikam ražojām arī majonēzi… Patiesībā tādā garā varēja mierīgi turpināt. Vienīgi bija skaidrs, ka tad agrāk vai vēlāk pienāktu vakars,» skaudri secina Laimonis un neslēpj, ka sākumā, redzot, kā tiek izlietoti ES struktūrfondi – būvējot viesu mājas un mazefektīvas ražotnes -, raudzījies uz tiem skeptiski.

Bet 2005. gadā viņi aizbraukuši uz pirmo izstādi Vācijā, Ķelnē. Panākumi bijuši lieliski. Nākuši speciālisti no citām valstīm un teikuši – vienīgais, kas šajā izstādē esot interesants un ievērības cienīgs, ir viņu čipsi. Jo tādus – garos – čipsus Eiropā neviens neražoja.

«Mēs atgriezāmies ar kaudzi vizītkaršu un gaidījām – nu tik nāks pasūtījumi, bet nekā!» atceras Laimonis. Tomēr, pateicoties izstādei, viņi ieguvuši pašu galveno – pārliecību, ka viņu darbam ir perspektīva. «Vienīgi uzreiz bija skaidrs, ka ar veco ražotni tikt Eiropā nav nekādu izredžu,» turpina uzņēmuma īpašnieks.

Tāpēc 2009. gadā viņi iesnieguši pirmo projektu, lai piesaistītu ES struktūrfondus jaunas celtniecībai. Pašlaik realizēti seši šādi projekti. Uzcelta ražotne un noliktavas ar kopējo platību 5000 m2. Uzņēmumā uzstādītas 12 modernas pašu k-onstruētas automatizētas čipsu ražošanas līnijas, kādu, pēc Laimoņa teiktā, neesot nekur citur pasaulē.

Kopumā pēdējo sešu gadu laikā, ieskaitot pašu naudu un ES līdzfinansējumu, ražošanā investēti gandrīz desmit miljoni eiro. Tieši tik vērta izrādījās biļete uz Āzijas un Eiropas tirgiem.

Jaunā ražotne tika pabeigta 2012. gadā, un Laimonis smejas, ka celtniecības laikā ne tikai strādājis 18 stundu dienā, bet arī nakšņojis uzņēmumā, lai kādam neieniezētos nagi kaut ko pievākt no būvlaukuma. «Pašlaik mēs ražojam čipsus ar 15 dažādām garšām, kas tiek eksportēti uz vairāk nekā 20 pasaules valstīm,» saka uzņēmuma īpašnieks. To vidū ir Dienvidkoreja, Japāna, Honkonga, Ķīna, Dienvidāfrika, Kuveita, Katara, Apvienotie Arābu Emirāti… Eksports sasniedz ap 70% no saražotā, bet uzņēmuma kopējais apgrozījums pērn bijis ap 4,5 miljoniem eiro.

Pašlaik, kad izietas visas nepieciešamās pārbaudes un iegūts starptautiski atzītais BRC sertifikāts, Pērnes L čipsiem, ko globālajos tirgos jau vairākus gadus tirgo ar patentētu preču zīmi LONG CHIPS, vairs nav jāslēpjas aiz pieticīgā kartupeļu plāksnīšu nosaukuma. Ar šo preču zīmi jau pusgadu tos var nopirkt arī Latvijā.

Nesen noslēgts līgums ar divām Francijas lielveikalu ķēdēm un Tesco veikalu tīklu par čipsu piegādi Lielbritānijas tirgum, kur šai ķēdei esot ap 3000 tirdzniecības vietu plus vēl vairāki simti Īrijā.

Pagaidām gan jaunā ražotne izmanto tikai 25% no savas jaudas. «Bet, līdzko atbilstoši šiem līgumiem saņemsim pasūtījumus, ražošanas līnijas tiks iedarbinātas. Un man nevajadzēs klientiem taisnoties, ka apjomi ir par lieliem un mēs tik daudz uzreiz nespējam saražot,» saka Laimonis Radziņš, īpaši uzsvērdams vārdu «uzreiz» – jo garos čipsus gari gaidīt neviens negribēs.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Ja tu dari un redzi sava darba rezultātu, tad rodas papildu spēki. Arī dēls Kristaps un meita Maija tagad strādā uzņēmumā.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

90. gadu vidū saņēmām pasūtījumu no milzīgas Krievijas pārtikas kompānijas. Produkciju veda vagoniem. Katra čipsu paciņa piedalījās loterijā, to izspēlēja Krievijas televīzijā. Laimētājs tika pie žiguļa. Beigās izrādījās, ka tā ir piramīdas shēma – no viena ņem, otram dod. Kad tā sabruka, palika parādā kādus 150 000 dolāru.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Vispirms  jāizvērtē paša gribēšana un varēšana. Vai esi gatavs strādāt, stundas neskaitot, septiņas dienas nedēļā un 365 dienas gadā?

Maija Ulme, šuj viduslaiku tērpus

Posted on marts 16, 2016 by - 1 no 2 miljoniem

 

Maija Ulme pie savas šūšanas darbnīcas Cēsīs sagaida, ģērbusies pelēkā, līdz zemei garā viduslaiku kleitā. Katru reizi, kad viņa kustina galvu, kā zvaniņi šķind lieli bronzas auskari. Kad pajokoju, ka viņa izskatās kā nokļuvusi šeit ar laika mašīnu, Maija atbild: «Kaut nu tā varētu!» 

Viduslaiki Maiju Ulmi fascinē. Viņa stāsta, ka tie ir noslēpumaini. To pētīšanai Maija veltījusi pēdējos 20 savas dzīves gadus un šajā laikā nav šuvusi neko citu kā tikai viduslaiku tērpus.

To, kā tādi jādarina, «es nesagrābstu no zila gaisa», stāsta šuvēja. Vēsturiskos tērpus viņa cenšas atveidot maksimāli precīzi. Nesen apguvusi, kā jātaisa apavi. Piegrieztnes, sadarbojoties ar arheologiem un Latvijas Vēstures institūtu, uzzīmētas pēc ādas apavu atliekām, kas atrastas izrakumos. Viduslaiku apavus viņa, piemēram, taisījusi arī topošajai latviešu spēlfilmai Nameja gredzens.

Ar tērpiem gan ir grūtāk. Nav saglabājies daudz liecību, tāpēc modelēšanai tiek izmantoti paraugi no visas Eiropas. Tomēr Maija zina stāstīt, ka līdz brīdim, kad šeit ienāca krustneši, latvieši ģērbušies grezni. «Raksti un vijumi tērpos atšķiras no pārējās Eiropas,» skaidro šuvēja. Tērpi bijuši pat košāki nekā citviet. Ļoti daudz lietotas arī bronzas rotaslietas – gredzeni, saktas, važiņas.

Pasūtījumus viņa saņem no daudzām Eiropas valstīm. Baltijas valstu mērogā Maija ir unikāla viduslaiku tērpu šuvēja. Pārsvarā par viņas klientiem kļūst cilvēki, kam šāds apģērbs nepieciešams darbam, piemēram, amatnieki, mūziķi vai loka šāvēji, kas regulāri piedalās viduslaiku festivālos. Taču reiz viņas tērpā precējies pat kāds pāris. Esot arī cilvēki, kas nopērk tāpat vien, jautrības pēc.

Šobrīd viņa organizē arī dažādus viduslaiku pasākumus un skolēnu ekskursijas. Stāsta par viduslaikiem un savu darbu. Pēdējā laikā, piemēram, ar kolēģiem šuj un pucē auduma lelles, ar kurām pēc tam rīko leļļu teātra iestudējumus bērniem.

Pati sevi Maija Ulme apšuvusi jau no skolas laikiem. Tieši par viduslaiku tērpu šuvēju viņa sāka strādāt tad, kad ar citiem cēsniekiem piedalījās lugas Mielasts ar Pletenbergu uzvešanā. Tolaik viņa bija jauna šuvēja, kurai palūdza izrādei izgatavot tērpus. Pētījusi, skatījusies gleznas, skulptūras un aizrāvusies. «Tagad arī pati vislabāk jūtos viduslaiku kleitā. Citreiz man jautā, vai nav apnicis. Nav! Tā ir mana būtība, mana dzīve. Viss tam ir pakārtots,» viņa piebilst.

Tēva ligzda

Posted on marts 16, 2016 by - Personības

Jaņa Rozentāla 150. jubilejas gadā viņa talantīgās atvases bijušajā mākslinieka darbnīcā nāk klajā ar savu darbu izstādi Radošā pēctecība. Dzimtas turpinātājs ceturtajā paaudzē Ansis Rozentāls, piemēram, gleznošanu sācis apgūt, kopējot vectēva dzīvoklī skatāmos Jaņa darbus  

Apaļas brilles, kādu Janim Rozentālam nav nevienā fotogrāfijā, bet pēdējā dzīves gadā 50 gadu vecumā acīmredzot bija vajadzīgas. Uz galda arī ceļojuma palete un pelnutrauks. Ja mēs gribētu viņa bijušajā darbnīcā Alberta ielā 12-9 radīt īsti autentisku atmosfēru, to vajadzētu ietīt biezos cigāru vai cigarešu dūmos. Tagad te ir muzeja telpas, gaiss ir skaidrs. Portreti, kas salikti īpašā izstādē par godu ievērojamā mākslinieka 150. dzimšanas dienai 18. martā, nepieder Jaņa, bet viņa dēla Miķeļa Rozentāla otai. 

Arī uz izstādes Radošā pēctecība atklāšanu sanākušais radu pulciņš ir Miķeļa Rozentāla zars (Jaņa un somu dziedātājas Ellijas Forseles ģimenē bija arī divas meitas). Miķelis daudziem mākslas pazinējiem varētu būt atklājums. Jaņa Rozentāla dēls līdz pāragrajai nāvei 45 gadu vecumā gleznoja, arī mācīja studentus Latvijas Mākslas akadēmijā, no darba 1948. gadā atlaists politisku iemeslu dēļ. Vēlu pievērsies glezniecībai, esot pat gribējis nomainīt uzvārdu, lai nav jālepojas ar svešām spalvām, stāsta topošā mākslas zinātniece Laurance Rozentāle, Miķeļa mazmazmeita. Viņa par Jaņa Rozentāla slavas aizēnotā pēcteča īso, bet spilgto mūžu rakstīs bakalaura darbu. Ne viņas vectēvs, Miķeļa dēls Lauris, ne arī otrs dēls Atis, kuri kā mazi zēni redzami Miķeļa tumšajos, dūmakainajos eļļas gleznojumos, vairs nav dzīvi. Pēdējā no Rozentāliem 2002. gadā Alberta ielas ēku uz mūžiem atstāja Miķeļa meita Ieva Rozentāle. Izstādē Radošā pēctecība aplūkojamā Miķeļa Rozentāla 1944. gada gleznā viņa ir bēbītis, kas zīž mammas Faustas, radu lokā sauktas par Mimīti, krūti. Arī Ieva bija māksliniece un keramiķe, bet viņas brālis Atis – arhitekts.

Ata meita Aija Biezaite, dzimusi Rozentāle, ir tulkotāja, somu valodas zināšanas viņu garīgi saista ar vecvecvecmāmiņu, Jaņa Rozentāla sievu Elliju Forseli. Simboliski, ka Jaņa Rozentāla pēdējā glezna Arkādija, kas palika uz molberta nāves brīdī 1916. gada 26. decembrī Pirmā pasaules kara bēgļu gaitās Somijā, nonākusi tieši Aijas īpašumā. Tā ir vienīgā Jaņa glezna, kas pievienota izstādei Radošā pēctecība.

Te ir Latvijas Mākslas akadēmijas 4. kursa studenta, Ata Rozentāla mazdēla Anša Rozentāla gleznas. Arī Ata brāļa Laura dēla Alvila Rozentāla darbi – šo augstskolu beidzis interjera dizaina specialitātē, arī viņš brīvajā laikā gūst prieku glezniecībā.

Alvila meitai, jau minētajai Laurancei, izstāde ir debija kuratores ampluā. «Ļoti interesanta, patīkama debija, visi savējie!» viņa smaida.

Simt gadu pēc Jaņa Rozentāla aiziešanas viņa radošie gēni joprojām caurauž Latvijas mākslas un kultūras telpu.

Pilnas sienas ar bildēm

Rozentālu klans ir saradis ar Alberta ielas dzīvokli nevis kā svētvietu, bet kā Faustas un Ieviņas (Miķeļa meitu ģimenē pārsvarā dēvēja mīļvārdiņā) dzīvesvietu. Muzejs, kas Rozentālu mājās ienāca 1973. gadā, pastāvēja draudzīgā simbiozē ar abām dāmām, viņu telpaugiem, Ievas kaķiem, Faustas mazbērniem. «Bērndārznieki un mazie skolnieciņi, kādam viņi jāpieskata,» miedz aci 1961. gadā dzimušais Alvils, atcerēdamies, kā ar brālēnu Miku, tagad Turcijas vēstniecības darbinieku, laidis pa garo gaiteni ar riteni. Dusmīgs garām skrējis grafiķis Jānis Birzgalis, kurš no Miķeļa Rozentāla nāves brīža līdz sava mūža beigām 1968. gada nogalē bija iekārtojies Rozentāla bijušajā darbnīcā, izbūvētā otrajā stāvā virs mākslinieka dzimtas dzīvokļa.

Rozentālu ģimene 250 kvadrātmetru dzīvoklī saimniekoja kopš 1904. gada, ēkas arhitekts un saimnieks Konstantīns Pēkšēns to projektējot bija paredzējis tieši ievērojamā tautieša vajadzībām, kurš tikko bija apprecējies ar somu dziedātāju Elliju Forseli. Ar plašo mākslinieka darbnīcu savienotajā jumtistabiņā no 1906. līdz nāvei 1908. gadā tika sniegts patvērums tuvam ģimenes draugam Rūdolfam Blaumanim. Te uzauguši Rozentāla bērni Miķelis (pilnā vārdā Maris Miķelis), Laila Gedda un Irja Ausma. Starp Pirmo un Otro pasaules karu Alberta ielā 12-9 mitinājās vācbaltu gleznotājs Zigfrīds Bīlenšteins, bet padomju laikā turpinājās Miķeļa Rozentāla ģimenes stāsts.

Plašā darbnīca ar jumta logiem gan bijusi arī citu mākslinieku kārota, Miķelim to nācies atkarot no Jāņa Pauļuka, kurš pamanījies ievākties ar savām mantām un molbertiem. Muzeja rīcībā ir diplomātiski samudžināta, aizvainojuma pilna vēstule, ko Pauļuks 1944. gada beigās raksta Rozentāla mantiniekam. «Kaut gan pilnīgi saprotu, ka dēlam tiesības uz tēva ligzdu, tomēr esmu bēdīgs, ka nokavēju dārgu laiku. Īpašuma tiesības es ļoti atzīstu, kaut arī esmu kara laikā zaudējis vairākus namus pilsētā un lielus kapitālus ārzemēs, nu esmu priecīgs, ka kāds atgūst savas pirmtiesības, tikai vienu es negribu saprast: kādēļ gleznotāja Pauļuka tiesības atliek pie malas un nekādās runās neiet.»

Krievijas latvietis grafiķis Jānis Birzgalis, kas pēc Miķeļa nāves 1952. gadā pārņēma darbnīcu, visticamāk, bijis čekists, jo uzreiz pēc ierašanās Padomju Latvijā nonācis augstos kultūras institūciju amatos. Blakus, mazākā dzīvoklītī, kas daļēji tagad arī pievienots Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejam, iekārtojās padomju armijas štābs. Skaistās Alberta ielas jūgendstila mājas tika politiskās nomenklatūras darbiniekiem.

Rozentāli turpināja dzīvot turpat, savā dzimtas salā, kuras izskats padomju pelēcībā ievērojami neatšķīrās no pirmskara laika. «Visas sienas ar bildēm,» par dzimtas gleznām bez lieka patosa runā Aija Biezaite, atcerēdamās, kā vecmāmiņu Faustu apciemojusi savā bērnībā. Pie viņas un vēlāk tikai pie Ieviņas Ziemassvētkos Alberta ielā, kas padomju laikā bija Friča Gaiļa iela, vienmēr tika rīkotas ģimenes viesības.

Viesistabā joprojām stāv paša Jaņa projektēts stūra sols, redzams viņa pagājušā gadsimta sākuma zīmējumā ar Elliju un mazuli. Omulību dveš virtuve ar podiņu plīti, ko cauri padomju unifikācijai un 90. gadu eiroremontiem saudzīgi glabāja arhitektu labā gaume un dzīvokļa īpašais statuss. Pieliekamais kambaris ar oriģinālajiem plauktiem un nodalījumiem, ornamentētiem metāla režģīšiem. Vannasistaba ar flīzēm un vecu gāzes ūdenssildītāju, kam tagad arī ir muzejiska vērtība. Istabās vietām atsegti jūgendstila tapešu paraugi ar stilizētiem augu motīviem: ziediem, papardes lapām, artišokiem. Gaitenī gongs, kas pirms Pirmā pasaules kara Rozentāla ģimeni sauca pusdienās. «Šajā muzejā joprojām valda dzīvokļa noskaņa, un kā darbavieta tas ļoti atšķiras no citām iestādēm,» atzīst Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzeja vadītāja Dace Vosa.

Pavēli izveidot muzeju parakstīja 1969. gadā, tam sākotnēji tika atdotas Jāņa Birzgaļa bijušās telpas – darbnīca, Blaumaņa istaba un istaba līdzās augšstāva kāpnēm. Jaņa Rozentāla radu teritorija tika pievienota soli pa solim, vecajai paaudzei aizejot un Miķeļa bērniem dodoties savā dzīvē. «80. gados, kad Rīgas mērs bija Alfrēds Rubiks, mēs dzīvojām tepat netālu, Friča Gaiļa ielā 6,» stāsta Aija Biezaite. «Bijām vairāki radinieki kopā, arī mammas māsīca. Tad samainījām tā, ka tēta māsa Ieviņa atdod divas istabas muzejam, bet mammas māsīca par to dabū atsevišķu vienistabas dzīvokli. Tāds padomju laika «dīls», bet muzejs tā pakāpeniski palielinājās.»

Tulkošana un mizu laivas

2002. gadā, kad pēkšņi nomira tante Ieva, Aijai bija 26 gadi. Pirms telpas pilnībā ielikt muzeja rokās, viņa ar tēti Ati ilgi, kā uz darbu, nākusi šķirot mantas, kas palikušas no tēvamāsas un vecmāmiņas. Iedzīves bijis par daudz, Aija kaut ko tādu darījusi pirmoreiz, šķirošana izvērtusies lielā emocionālā pārdzīvojumā arī ciešo ģimenes saišu dēļ. Ata un māsas starpā valdīja sirsnība, viņi regulāri sazvanījās, pat strādāja vienā darbavietā – par interjeristiem kombinātā Māksla. «Ieva zīmēja arī sienu gleznojumus, piemēram, zagsos un kultūras namos,» piemin Aija.

Vai viņu māksla un arhitektūra nesaistīja? Nē, arī zīmēšana skolā nepadevās, un vēl gadījās riebīgs skolotājs, kurš sit ar tāfeles lupatu, – radošās dzimtas atvase attrauc it kā nopietni, it kā pa jokam. «Kad dzimtā ir bijis tāds talants, tad visi pēcteči var piemērīties un saprast, ka esi «lūzeris», nekad nevarēsi tik augstu uzlēkt. Tu, vienkāršs, parasts pilsonis, jūties, ka kaut ko neesi izdarījis dzīvē, jo neesi kas īpašs.» 

Gēnos ieliktais radošums tomēr arī viņas ģimenē spēj izlauzties kaut vaļasprieku līmenī. Aijas brālis Miks, jaunā mākslinieka Anša Rozentāla tēvs, iztiku pelna biroja darbā, bet brīvajā laikā rada kuģīšus. «Kādreiz taisīja tādus smalkus no papjēmašē, tagad priežu mizas laiviņas manām meitām ir sataisījis,» smaida Aija. Miks ir arī pabeidzis astroloģijas skolu, uzrakstījis diplomdarbu Jaņa Rozentāla astroloģiskais portets. Atklājis, ka mākslas dižgara dzimšanas brīdī bijis jaudīgs planētu sakopojums vienā astroloģiskā apļa punktā, ap sauli, kas netieši norāda uz liela talanta iespējamību. Taču Jaņa horoskopā iezīmējoties arī racionālisms – vairākas planētas atradušās arī tā sauktajā otrajā mājā, personīgo vērtību un arī naudas mājā. Tas izskaidrojot veiksmi, ar kādu mākslinieks gadu gaitā spējis nostiprināt ne tikai savu glezniecības manieri, bet arī materiālo stāvokli. 

Aija ir studējusi psiholoģiju un vēsturi, bet jau kopš tīņa gadiem apguva Jaņa Rozentāla sievas Ellijas dzimto valodu. «Atmodas laikā dibinājās draudzības biedrības, sākumā tās bija čekas paspārnē, tad atsevišķi. Arī mēs iesaistījāmies draudzības biedrībā Latvija-Somija, kuras pirmā priekšsēdētāja bija Anna Žīgure. Gan mamma, gan tētis, gan es 80. gadu beigās sākām iet uz valodu kursiem. Mums ir somu radi, ar kuriem joprojām uzturam draudzību. Dzimtas vēstures pētnieks Anto Leikola martā bija Jaņa Rozentāla jubilejas konferences viesis. Es 90. gadu sākumā vienu laiku dzīvoju pie viņa māsas Helsinkos, gāju skolā,» atceras Aija. Tagad viņa vairāk tulko no angļu valodas, bet agrāk, kad somu valodu Latvijā tik daudzi nezināja, šī prasme bijusi uz izķeršanu. Nācies tulkot ne tikai tehniskos, bet arī filmu tekstus – gan televīzijai, gan festivāliem. Aijai piemīt muzikāls talants, viņa ir dziedājusi tradicionālās mūzikas grupās Saucējas un Laiksne.

Redzot, ka no abiem pašu bērniem mākslinieki nesanāks, Aijas vecāki uzķēra mazdēla Anša vilkmi uz šo profesiju. «Kādā 7.-8. klasē Ziemassvētkos bija atnākusi ciemos vecāmāte Vija, runā ar manu māsu: «Atnāc pie manis, pazīmē!»» Ansis stāsta. «Māsa negribēja, bet mani tas interesēja.» Treniņam viņš kopējis… Jaņa Rozentāla gleznas, kas karājušās pie dzīvokļa sienām. «8. klasē vecāmāte ar vecotēvu aizgāja ciemos pie Rožu direktores Maldas Muižnieces, teica: «Mūsu mazdēls labi zīmē,»» par sava vecvecvectēva vārdā nosaukto Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolu Ansis runā skolnieku slengā.

««Ko viņš darīs pēc 9. klases?» «Atvērtajās durvīs» parādīju savus darbus pasniedzējam, viņš: «Nāc tik šurp!»» Lai panāktu citu skolnieku līmeni, gadu pirms iestājeksāmeniem Ansis mērķtiecīgi gājis uz zīmēšanas nodarbībām, ņēmis privātstundas.

«Es gleznoju moderni, stingri atšķirīgi no Rozentālu vecākās paaudzes māksliniekiem,» viņš rāda ainu no Berlīnes Potsdamer Platz, Pikaso portretu, Portugāles klintis, uzzīmētu «mākslīgo mēnesi» – ar audumu apvilktu metāla konstrukciju filmās, kur darbojies kā kino mākslinieks. «Nezinu, kā viss būtu izveidojies, ja es nebūtu Rozentāls,» Ansis nosaka. «Bet es esmu cits cilvēks, varbūt tieši tāpēc speciāli eju prom no Jaņa Rozentāla glezniecības.»

Paaudzi vecākais Alvils, kurš Rozentāla muzeja izstādē rāda savas dabas ainavas un ziedus, vienotību ar slaveno senci jūt mākslinieciskajā pieejā. «Visvērtīgākie gan man, gan Janim pašam ir tie darbi, kur spontāni izlaužas enerģija. Tie, kas gleznoti ar prātu, tā neuzrunā.» Īpaši mīļi viņam ir nevis lielā tuvinieka krāšņās un vērienīgās gleznas, bet mazie radošie zīmējumi, kuros Jaņa pieskāriens pat pēc 100 gadiem jūtams vispersoniskāk.

Alvilam tieši tāpat kā Janim ir divas meitas un dēls.. Tagad arī mazmeita Ieviņa, nosaukta tantes vārdā. «To es uz Ieviņas gada jubileju atdevu dēla ģimenei,» viņš met acis uz Miķeļa gleznojumu ar sievu Fausti, kas baro zīdainīti.

Malači!

Posted on marts 16, 2016 by - Slavenības

Zelta medaļu ieguvēji Oskars Melbārdis (28) un Martins Dukurs (31) tagad uz mirkli atpūšas: ēd, ko vēlas, un audzina bērnus

Līdz šim latviešiem nebija izdevies pasaules čempionātos iegūt zelta medaļas gan skeletonā, gan bobslejā. Dukurs ar kamanām un Melbārža četrinieks ar bobu to paveica 19. un 21. februārī Austrijā. Mājās viņi ieradās tikai marta sākumā, jo pēc čempionāta devās uz Koreju iemēģināt trasi, kurā notiks 2018. gada olimpiskās spēles. Martins šosezon pārrakstījis arī skeletona vēsturi, jo līdz šim nevienam sportistam nav izdevies četras reizes būt pasaules čempionam. Pirms tam trīs tituli bija šveicietim Gregoram Štēli.

Kamanas – viesnīcas numuriņā

«Esmu noguris no tēmas «skeletons». Citādi jūtos brīnišķīgi,» saka Martins. Vai nav apnikusi arī preses uzmanība? Nē, tikko bijis intervijā televīzijā, nu gatavs šai sarunai. Bez ierunām un komentāriem. Vēl nobildējas ar puikām, kuri dīdās pēc selfija.

Pastāstu, ka pirms sešiem gadiem, internetā sekojot līdzi viņa braucienam olimpiskajās spēlēs Vankūverā, solidarizējoties nogūlos uz vēdera gultā. Pēc tam pie ledusskapja saldētavas pieliku bildi ar Martinu uz kamanām Vistleras trasē. Ja jau Martins, tad – ledus. Sportists smaida. «Es novērtēju katru līdzjutēju. Ja vēl ceļas naktī un skatās! Tas motivē. Nevaru atļauties startēt bez pilnas atdevas – ne sevis, ne līdzjutēju dēļ.» Īglsas trasē Austrijā šogad bijis bariņš latviešu ar karogiem. «Malači, ka brauc atbalstīt. Esot prom no mājām, tas man ļauj justies kā savējam,» saka Martins.

Šis Martinam ir ceturtais pasaules čempiona tituls. Vai nevajadzētu būt tā, ka katrs nākamais zelts nāk vieglāk nekā pirmais, jo ceļš zināms? «Nē, diemžēl tā nav. Ir grūtāk, jo no manis gaida. Bet – slikti jau ir arī tad, ja negaida,» Martins smejas.

Šo sezonu viņš sauc par smagu. Lai arī traumu nebija un rezultāti izcili – Kēnigszē sasniedza trases rekordu un tikai vienā pasaules kausa posmā Martins nestāvēja uz augstākā pjedestāla. Tas no viņa prasīja daudz. Jo īpaši uz sezonas beigām. Pietrūka māju, savējo. «Sākumā jau forši izbraukt ārpus Latvijas, jo sen nav būts, bet uz beigām sakrājas nogurums. Lidmašīna, viesnīca, trase, lidmašīna, viesnīca, trase. Un tad vēl lidmašīnā blakus apsēžas indietis, saliek plikas pēdas lotosa pozā un nevar mierīgi nosēdēt.» Vakars – viesnīcā. Labi, ka ir komanda un brālis, jo citādi – sēdi nu viens ar kamanām četrās sienās. Jā, kamanas Martinam ir līdzi pat viesnīcas numuriņā, jo vakarā kaut kas jāpieregulē un nav arī vēlmes, lai kāds nopētītu to tehniskās nianses. «Sieva jau smejas, ka man ir brūtīte.»

Sezonas beigās, kad ir visatbildīgākie mači un kļūst skumji, Martins zvana uz mājām. «Kad parunāju ar meitām, atceros, kas dzīvē ir vissvarīgākais. Sports nāk un iet, bet bērni stāv pāri visam.»

Šampanietis, himna, zelta medaļa. «Tās ir minūtes divas trīs. Īstais gandarījums ir tad, kad atgriežos Latvijā, kur cilvēki mūsu panākumus ļoti novērtē.» Šogad gan viņš uzreiz mājās netika, devās uz Koreju, kur bija uzaicināts iemēģināt olimpisko spēļu trasi Phjončhanā. Daudz braukt nesanāca, jo bija pārāk silts, taču trases raksturu apjauta. «Bija tauriņi vēderā. Kaut kas jauns, nebijis. Olimpiskā trase tomēr,» sportists atceras.

Beigs karjeru

Ziemas olimpiskās spēles Korejā Martinam būs pēdējās. Tad sportista karjeru beigs. «Lēmums nenāca viegli, un bija šaubas, taču katram dzīvē jāsaprot savs laiks.» Nākamajās spēlēs 2022. gadā Ķīnā Martinam jau būtu 37 gadi. Esot skeletonisti, kas brauc arī 40 gados, taču «man gribas aiziet no sporta ar labu sajūtu, nevis tad, kad vairs nespēju». «Negribu vienkārši šļūkāt. Ja darīt, tad kvalitatīvi. Esmu piekusis un pietiekami sevi izdedzinājis, tāpēc, ilgāk sportojot, varētu būt grūtības ar motivāciju.» Ko darīs pēc karjeras beigām, Martins tagad nedomā. Laiks rādīs. Precīzāk, viņš nedomā par to, kā beigt sportot, jo vairāk prātu nodarbina tas, kā būt izcilā formā uz spēlēm Korejā. Un skaidrs, ka viņš negrib būt otrajā vietā. «Man nav raksturīgi gulēt gultā un priecāties par sasniegto: oo, kāds es baigais vecis esmu. Jāiet uz priekšu.»

Domu tīrība. Tas raksturo Martina runas veidu. Savāktība un miers izšķirošos brīžos. Kā viņš ar sevi garīgi strādā? «Es nepieķeros rituāliem. Tas tikai traucētu. Nervozē visi sportisti, taču katrs iemācās ar to tikt galā citādi.» Māka savākt sevi Martinam ir gan dabas dota, gan pats pie tā piestrādājis. Bet ar to nepietiek, vajadzīgi labi darba apstākļi, lai viss notiek raiti. Vajag komandu, kas nečakarē prātu. Saprotošu ģimeni. «Man neviens nepārmet, kāpēc tik ilgi esmu prom un kāda jēga. Ir bijuši grūtāki brīži, bet sieva saprot, ka tas ir mans dzīvesveids, bez kura nevaru.» 

Martins mājās domā par daudzām lietām. «Līdz ar to, aizbraucot uz mačiem, galva ir brīvāka. Es mentāli atpūšos un vieglāk varu koncentrēties vienai lietai.» Brīžos, kad jāpārvar grūtības, viņš domā labas domas. Stāsta sev, ka tas būs spēkam. «Jo sports ir nemitīga sevis pārvarēšana.»

Trasē Martins jūt sekundes desmitdaļas, dzīvē gan ne. Kavēt viņš nemēdz, un nepatīk, ja to dara citi. Pieradis sportā pie režīma. Bet ja meita neiet gulēt pēc grafika? Martins smejas: «Ar to esmu samierinājies. Agrāk šķita: kurš kuru, viņa mani vai es viņu, tagad saprotu, ka tam nav jēgas. Ja nenāk miegs, lai paspēlējas. Ja nāk niķis un nevar aizmigt, tad gan jāmēģina.» Tādos brīžos palīdzot parunāšanās. Tomēr Martins atzīst – pateicoties meitām, viņš pārbaudījis savu pacietības mēru. «Brīžam ir grūti savaldīties un tikt galā, bet ar otro bērnu jau viss ir vienkāršāk.» Vecākā Magda ir trīsarpus gadus veca, Marta – pusotru. Sievai Janai viņa prombūtnes laikā palīdz omītes. «Kad esmu mājās, dzīvojos ar meitām, izejam ārā pastaigāties, lai mamma atpūšas. Bet tā sataisīšanās…,» Martins nogroza galvu.

Kad Magda ieraudzīja tēti lidostā, priecājās. Vajadzēja gan laiku, lai pierastu, jo tētis bija drusku piemirsies. Magda seko līdzi tēva braucieniem pa televizoru, un brālēns viņu instruē, kas jādara: abi paņem pa veļas dēlim, saberzē plaukstas un metas uz vēdera «braukt». Arī ar koka ragaviņām no kalna meita reizēm mēdz braukt uz vēdera.

Jādomā ārpus kastītes

Darbu Martins cenšas mājās nenest. Tā esot runāšana par netveramām lietām – sekundes simtdaļām, kamanu parametriem. Par to var runāt ar tēvu, brāli un komandas biedriem. Arī ar mammu, jo viņa analizē treniņus. Pieiet sacensībām sīkumaini un tēvu strostē, ka tehnika nav līmenī. Vienu dienu šogad gan vecāki bija ārkārtīgi priecīgi – kad abi dēli stāvēja uz augstākā pjedestāla, ieguvuši pirmo vietu vienā no Eiropas čempionāta posmiem. Abiem – gan Martinam, gan Tomasam – bija vienāds rezultāts. Todien Martins zvanīja tēvam un teica, ka tā ir vislielākā dāvana, kas var būt. Kopvērtējumā pasaules čempionātā Tomass ieguva 6. vietu.

Tieši tētis Martinam iemācījis: ja apsoli, ir jāpilda. Ja apņemies un iesāc, tad pabeidz. Tāpēc viņš 2006. gadā pabeidza klātienē bakalaura studijas ekonomikā Latvijas Universitātē un aizbrauca uz olimpiskajām spēlēm. «Tas bija baigais terors. Mana iekšējā uzvara to visu savienot.» Martins ne brīdi nedomāja, ka izglītība nav vajadzīga, jo muskuļus taču kustinot prāts. «Sportists nedrīkst būt aprobežots. Ir jādomā arī ārpus sporta. Ārpus kastītes.»

Kas ir mazās ikdienas uzvaras? Martins smejas: «Kad pats kaut ko uzcepu.» Viņš absolūti neesot ēst gatavotājs. 

Pirms sezonas viņam vajadzēja nomest trīs kilogramus svara, lai labāk salāgotos ar jaunajām kamanām. Ūdens, nekādu saldo ēdienu un makaronu vai kartupeļu. Salāti un gaļa. «Tā gribējās ēst! Bet izturēju.» Tagad viņš ēd visu. Atpūtīsies kādu mēnesi, pat rīta krosu neizskrienot. Sezona sākas oktobrī, treniņi – maijā. «Kad kokiem lapas plaukst un zāle smaržo. Tad, kad negribas par trasi domāt.»

Kāds Martins būs vecumā? «Ietiepīgs āzis. Ar garāžu, kur ķimerēšos ar drātiņām un līmlentēm.» Jau tagad viņš var izpausties, jo top māja Siguldā, ko būvē uzticama brigāde. Saku, tad jau viss ir: karjera, ģimene, māja. «Kas ir viss?» Martins maina balss toni. «Vai tad dzīve beidzas ar mājas uzcelšanu? Man viss vēl priekšā. Dzīve turpinās. Problēmas un prieki būs gan dzīvoklī, gan mājā.»

Martina feisbuka profilā ir bilde, kur katrā rokā pa meitai. Cits ieliktu torsu, ja ir, ko rādīt! «Kas kuram ir vērtība. Es lepojos ar meitām. Viņas ir manas medaļas. Trofejas.»

Ieplīsa kauls

Oskars Melbārdis ir ne mazāk aizņemts kā Martins Dukurs. Visu pirmdienu auklējis gadu veco dēlu Kārli, otrdien dodas ierunāt BMW reklāmu, jo abiem zelta medaļniekiem uz gadu braukšanā piešķirts jaunais apvidus auto. «Martinam gan iedeva jaudīgāku,» pasmaida Oskars. Sarunas sākumā «aprunājam» Martinu. Stāstu, ko viņš dienu iepriekš teicis intervijā. Oskars saka: «Viņš ir apbrīnojams. Četrkārtējais čempions, tik daudzos kausos vinnējis. Kā viņš var noskaņoties? Kā spēj sevi motivēt? Kaut gan es varu iedomāties, kas viņu motivē, – olimpiskais zelts,» nosaka Oskars. Martinam ir divi olimpiskie sudrabi, bet zelta nav. Tas, ka Dukurs pēc Korejas spēlēm grasās karjeru beigt, esot saprotami. Arī Oskaram ne reizi vien ir gribējies pielikt punktu. Piemēram, pagājušajā vasarā, kad treniņos sākās veselības problēmas. «Atklājas, ka man no pārslodzes ieplīsis viens sīks kauls. Visu augustu nevarēju neko darīt. Šķita, ka ir brīdis paiet malā un beigt sportot.» Tomēr Oskars, sievas Ievas un komandas atbalstīts, turpināja treniņus.

Sezona rudenī sākās labi. Lūzuma punkts bija ziemā Leikplesidā, kad treniņā svaru zālē Oskars satraumēja muguru. Izbīdījās muguras disks. Nav tā, ka būtu nepareizi trenējies, – problēmas ar muguru viņam ir jau kādu laiku. Melbārdis atkopās, nācās izlaist braucienus. Nākamajā posmā Soltleiksitijā viņa vietā pilotēja Uģis Zaļims. Kad Oskars bija uz strīpas, traumu guva stūmējs Daumants Dreiškens. Sezonas beigās pirms izšķirošās cīņas Austrijā, Īglsas trasē, neveiksmīgi pakrita treneris Sandis Prūsis un salauza potīti. Viņa vietā stājās Prūša palīgs un trases treneris Olafs Kļaviņš. Pēc treniņbraucieniem viņš stāstīja, kādas kļūdas manījis trasē, un uzmundrināja vīrus. «Vislabāk motivē zvans uz mājām. Parunāt par kaut ko ar sportu nesaistītu, paskatīties uz dēlu.» Skype esot pieslēgts pie televizora, un puika tēti var redzēt lielajā ekrānā.

Patīk uzticēties

Melbārža komanda nedomāja, ka iegūs zeltu. Šosezon nebija līderos. Pēdējā posmā Austrijā, Īglsas trasē, sestdienas braucienā latvieši palika septītie. Svētdien izšķirošajā braucienā vācieši kļūdījās un ar 0,04 sekunžu starpību ļāva mūsējiem uzvarēt. Ja vācieši nekļūdītos, vai uzvara būtu? «Viņi jau varēja arī nekļūdīties,» smejas Oskars. Šī četriniekam nav pirmā medaļa, olimpiādē Sočos viņi izcīnīja sudraba godalgu. Deviņas sekundes simtdaļas zaudēja krieviem.

«Varbūt televizorā tā izskatās: re, puiši uzstumj, salec un nobrauc tās dažas minūtes un viss, darbs galā. Atliks vienam stūmējam ne tā nolikt kāju, pakritīs, un mačs galā. Tas, kas notiek aiz kadra un ko neredz, ir milzīgs darbs. Treniņi.» Saku Oskaram, ka vēl skatītājs neredz, kā viņi ir saķērušies bobā. Kurš kuram ap vidukli turas? «Tuvība ir diezgan. Daumants man liek rokas pāri pleciem, Arvis un Jānis gar malu.» Arvis Vilkaste, Jānis Strenga un Daumants Dreiškens. Tāda ir Oskara zelta stūmēju komanda. «Es nevarētu būt vieninieku sportā. Vajag komandu. Pat mājās ar moci nepatīk braukt vienam, labāk kopā ar brāli. Man vienkārši patīk uzticēties un sadarboties. Vai man ir sajūta, ka esmu labākais bobslejists Latvijā? Noteikti ne. Mūsu komanda ir liela, un labi brauc arī Uģis Žalims un mazais Osis (Oskars Ķibermanis – red.) ar savējiem.» 

Lielais Oskars par sportu patlaban nedomā. Jāsaved kārtībā veselība. Jāatkopjas. Uz olimpiskajām spēlēm Korejā braukt plāno. Trasi Melbārdis apskatījis, taču izbraukt gan nesanāca. Kad ieradās, tā bija pakususi, un nobrauca tikai Martins. Korejieši solīja nākamajā dienā savest labākā kārtībā, bet saplīsa ūdens sūknis un nevarēja uzsaldēt ledu. «Vajadzēja nobraukt kaut pa sliktu, aiz Martina. Nu, neko. Trase izskatījās grūta. Ar daudzām sarežģītām virāžām,» vērtē Oskars. 

Mājas trases priekšrocības spēlēs izmantos korejieši, kuri esot spēcīgi bobsleja divniekos. Četriniekos ne tik ļoti. Arī skeletonā nav nekādi švakie. Pasaules čempionātā korejietis ieguva 2. vietu.

Dēls staigā ķiverē

Lai arī nedēļu kā atgriezies Latvijā, Melbārdis vēl nav saticis vecākus. Pēdējoreiz redzējās Ziemassvētkos. Ilgākais laiks šosezon, kad bija prom no sievas un dēla, – sešas nedēļas. «Atskrienu pa sezonas vidu uz pāris dienām, bet tas nav nopietni – domās tāpat esmu sportā,» viņš saka. Kad ziemā ieradies uz nedēļu, dēls Kārlis tuvojies tētim lēnām, jo bijis drusku piemirsies. Lidostā gan atcerējās. «Man ļoti patīk ar dēlu dzīvoties, neesmu ilgi viņu redzējis. Gribas atgūt to laiku, ko biju projām.» Oskars labprāt ar dēlu pavada visu dienu. Pusdienlaiku guļot kopā. Reizēm lielajā gultā. «Labi pēc Korejas laika joslu maiņas tā pagulēt.»

Mazā Kārļa mīļākā rotaļlieta ir tēta ķivere. Oskars parāda video, kur mazs vīriņš staigā pa māju ar milzu melnu ķiveri, aiztaisītu aizsargstiklu. «Vienīgais, kas man nesanāk, ir bērnu grāmatu lasīšana. Mammai tas izdodas dabiskāk,» Oskars smejas. Sieva slavējot, ka viņam viss izdodas tik labi, ka mierīgi varētu piedalīties raidījumā, kur vecāki apmainās lomām un tēviem jāauklē bērni. «Jā, diezgan labi tieku galā ar visu, izņemot mazgāšanas programmu uzlikšanu veļasmašīnai,» Oskars saķer galvu.

Visu dienu ar dēlu ir jādzīvojas arī tāpēc, ka sieva raksta maģistra darbu Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē, darba vides ekspertīzē un aizsardzībā. Bakalaura grādu Ieva Melbārde ieguva Rīgas Stradiņa universitātē sabiedrības veselības specialitātē. Oskaram gan augstākās izglītības nav. «Bet vajag. Jā, arī sportistam vajag izglītību.» Oskars pabeidza vienu kursu Policijas akadēmijā, studijas patika, bet tad likvidēja neklātieni un nevarēja vairs studēšanu apvienot ar sportu. Iestājās Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, bet «tas nebija tas, ko vēlos». «Gan jau vēl paspēšu izmācīties.»

Mājās Oskars sekundes neskaita. Nejūt desmitdaļas. «Esmu lēnīgs. Labprāt atkrītu dīvānā pie televizora.» Un ļaujas pēcsezonas priekiem. Oskaram ļoti garšo saldumi. «Vakar puskasti saldējuma apēdu. Pat auk-sti palika. Kilograms šokolādes konfekšu manī var pazust kā nebijis. Uzliec uz vēdera un laid tik iekšā.» Līdz ar to aug svars. Un Osim tas nākot klāt ātri jau izsenis. Sezonas laikā viņš uz svariem kāpj ik dienu un ļoti domā, ko ēd. «Šonedēļ uz svariem nekāpšu. Bail salauzt,» Oskars smejas. Nākamnedēļ gan uzkāps un sāks sevi fiziski nodarbināt. Padarbosies arī ar tehniskām lietām. «Ļoti patīk koka darbi. Terasei pats uztaisīju dārza mēbeles.» Melbāržu ģimene dzīvo dzīvoklī Baložos, netālu no Rīgas.

Oskaru nevilina lielpilsēta. Vienmēr tuvi bijuši lauki. Dzimis Valmierā, audzis netālajos Kauguros. Tur dzīvo viņa vecāki. «Kāds es būšu vecumā? Gribētu dzīvot atjaunotā senā lauku viensētā un darboties ar močiem. Man patīk tehnika. Patīk izjaukt un salikt.»

Pasaku drēbes

Posted on marts 16, 2016 by - Veiksme

Radot bērnu apģērbu zīmolu Hebe, Ingas Blumbergas ideja bija ērtas drēbes ar apdruku, kas veido stāstu. Māksliniecisko ideju Inga īsteno ar racionālu pieeju – izvirza mērķi, izstrādā plānu tā sasniegšanai un dzelžaini turas pie tā

Kad Ingas Blumbergas bērnu Terēzes un Jēkaba draugi dzimšanas dienas ballītēs izsaiņo dāvanas, to vidū nereti ir Hebes jaunākās kolekcijas krekli, legingi, bikses vai svārki. Hebes drēbēs aug ne tikai Ingas un viņas draugu atvases, tūkstošiem bērnu ikdienā valkā ērtas kokvilnas drēbes, ko rotā dziļdomīgas pūces, lāči un vilki ar caururbjošu skatienu, atpūtušās peldētājas un draudzīgi suņi. Mākslinieču Līgas Kitchen un Sanitas Simtnieces veidotie zīmējumi padara Hebes apģērbus īpašus – var droši teikt, ka tiem līdzīgu nav.

Lai radītu šādus tērpus, Inga sekojusi sakāmvārda ieteikumam – septiņreiz nomēri, pirms griez! Piecu gadu laikā, kopš uzņēmums Hebe strādā, Inga tam ik gadu veido darbības plānu. Izvirza augstus mērķus, kas liek pārvarēt sevi un izdarīt vairāk. «Galvenais iemesls, kāpēc esam veiksmīgs uzņēmums, ir mūsu nemitīgā tiekšanās uz izaugsmi,» Inga saka par sevi un kolēģēm, kas ikdienā šuj drēbes un gādā par to tirdzniecību Latvijā un vēl 14 valstīs. «Mēs gribam augt un gribam būt labākie.»

Šuva kleitas lellēm

Ideja par uzņēmumu, kas ražo bērnu apģērbu, Ingai radās, kad dēls Jēkabs vēl bija mazs puika un viņa bija meitas gaidībās. «Es gribēju radoši izpausties,» saka Inga. Pirms pasaulē nāca Terēze, Inga bija juriste-personāla atlases speciāliste telekomunikāciju uzņēmumā. Darbs ļoti patika, taču īstu gandarījumu tomēr nedeva.

«Es jau bērnībā šuvu lellēm kleitas,» saka Inga un pastāsta kādu atgadījumu, ko piedzīvoja četru vai piecu gadu vecumā, kad sēdēja autobusa pieturā kopā ar mammu un lelli, kurai bija pašas uzšūtā kleita. «Meitenīt, ja lellei uzšuj kleitu, tad arī maliņa jāatšuj,» aizrādījusi kāda cienījama vecuma dāma. «To brīdi laikam visu mūžu atcerēšos kā lielu kauna traipu,» saka Inga. Kopš tās reizes viņa cenšas izdarīt visu maksimāli precīzi un labi.

Tā kā Inga bija mācījusies Valmieras Mākslas vidusskolā, viņai bija doma padarīt sava bērnu apģērbu zīmola drēbes īpašas ar mākslinieku zīmētu apdruku. Bērni, lūkojoties uz zīmējumiem, varētu izdomāt savus stāstus par tiem. Inga atzīst, ka ilgi un nopietni apsvērusi, vai aiziet no darba, kas patīk, lai dibinātu savu uzņēmumu, vai tomēr neriskēt. Meita Terēze jau bija iemācījusies staigāt, kad Inga pagarināja bērna kopšanas atvaļinājumu, lai izsvērtu visus «par» un «pret». Galu galā tomēr izšķīrās par zīmolu Hebe, kas ir abreviatūra no vārdiem Happiness empowers beautiful emotions*. «Es nenožēloju, ka esmu izdarījusi izvēli par labu Hebei,» saka Inga.

Lai radītu skaistos zīmējumus apģērba apdrukām, Inga Blumberga izveidoja sadarbību ar māksliniecēm Sanitu Simtnieci un Līgu Kitchen, dažus zīmējumus veidojusi arī dizainere Kristiāna Kalniņa. «Darinot jaunu kolekciju, vienmēr piedomājam, lai apdrukas veidotu stāstu,» stāsta Inga. «Piemēram, peldētājas ir no kolekcijas Izgaršo vasaru! Tajā apdrukas vēsta par bērnu nodarbēm – viņi peld, ēd zemenes, laukos spēlējas ar suņiem. Kad zīmējam skices, vienmēr prasām bērniem, vai viņiem zīmējumi patīk. Viņi ir mūsu kritiķi.»

Ingas un Hebes darbinieku bērni mīļuprāt arī notestē jaunākās kolekcijas apģērbus. Tikai Ingas dēls Jēkabs, kuram drīz būs 11 gadu, dažus apģērba gabalus atzinis par pārlieku bērnišķīgiem. Bērnu un pusaudžu prasības un gaumes ir tik atšķirīgas, ka Inga nolēmusi pieturēties pie zināmā un ražot apģērbu bērniem līdz 12 gadu vecumam.

Galvenais, lai ērti

Hebe veikals, birojs un ražotne atrodas zem viena jumta Rīgas klusajā centrā Emiļa Melngaiļa ielā.

«Sākumā mēs ar Sanitu izstrādājām apģērbu dizainu, bet to šūšanai izmantojām ārpakalpojumu,» stāsta Inga. Tomēr, noslēdzot līgumu ar ražotni, kas šuj vairāk nekā viena zīmola apģērbu, nekad nevarēja droši paļauties, ka darbs būs pabeigts laikus. Hebe nevarēja garantēt, ka konkrētā mēnesī klientiem uz viņa veikaliem tiks nosūtīts pieprasītais produkcijas daudzums. «Sapratām, ka vajag savu ražotni, tikai tad varam garantēt, ka visa prece tiks piegādāta laikus. Bet līdzekļu ražotnes atvēršanai nebija. Ko darīt? Rakstījām projektu [biznesa atbalsta programmai] Atspēriens, 2013. gadā saņēmām 15 000 eiro, un tas mums ļoti palīdzēja – nopirkām 11 šujmašīnas un iekārtojām ražotni,» stāsta Inga. Kādu laiku šuvējas, Inga un māksliniece strādāja atsevišķi, līdz visas secināja, ka izdevīgāk strādāt plecu pie pleca, lai pēc iespējas ātrāk atrastu atbildes uz jautājumiem, kādi rodas darba procesā. Hebei vairākkārt piedāvāts ražot apģērbu Lietuvā un tālākās valstīs, bet Ingai ir ļoti svarīgi, lai šūšanas cehs atrastos Latvijā, kur viss ražošanas cikls ir kontrolējams, un tajā strādātu pašmāju cilvēki.

«Mēs nekad nešujam apģērbu, kas bērnam būs neērts,» uzsver Inga. Līdz ar to piegrieztnes veidotas tā, lai būtu pēc iespējas mazāk vīļu vai tās nebūtu jūtamas. Ne grauž, ne kož, ne ķeras. Hebe ir atteikusies no piegrieztnēm sarežģītiem apģērbiem, secinot, ka ne jau ar knifiem pārbagāti modeļi bērniem ir svarīgi. Spēlējoties, dauzoties un mācoties daudz būtiskāks ir komforts. «Katru jaunu apģērba gabalu notestējam, tas ir, palūdzam, lai bērni pavalkā un pasaka, cik ērti tas ir,» saka Inga. «Ņemam vērā ieteikumus, piemēram, legingiem veidot platākas jostas, jo šauras mazajiem spiež.»

Bērnu ērtības labad apģērbu izgatavošanā pārsvarā tiek izmantots kokvilnas audums, kurā ir 5% elastāna. Pēc Ingas un Maijas stāstītā, arvien vairāk pircēju, it īpaši jaunie vecāki ārpus Latvijas, jautā pēc apģērba, kas ražots no dabīgas kokvilnas. Tādēļ visas nākamās kolekcijas būs šūtas no kokvilnas, kurai ir starptautiskais GOTS (Global Organic Textile Standard) sertifikāts. Šāds audums esot vidēji par 10% dārgāks nekā parastais, tomēr Inga pieņēmusi lēmumu apģērbu nesadārdzināt. «Mēs to nevaram atļauties,» viņa paskaidro. Drēbes nedrīkst kļūt pārlieku dārgas ģimenēm, kurās aug mazi bērni. «Bet ceram, ka iegūsim daudz jaunu klientu.»

Bērni un viņu vecāki ir novērtējuši ērtās un stilīgās drēbes. Inga lēš, ka piecu gadu laikā ražošanas apjomi palielinājušies vismaz septiņas reizes. Pirmajā darbības gadā pietika, ja katram modelim un katram izmēram uzšuva pa pieciem apģērba gabaliem, bet pērn vairs nepietika ar 35-40, un decembrī Hebes noliktavā pat pietrūka drēbju, kuras nosūtīt uz veikaliem. Šogad ražošanas apjomi palielināti par 30%. «Septembrī skatīsimies, vai esam ietrāpījuši,» saka Inga.

No izstādēm uz veikaliem

Pagaidām Hebes zīmola drēbes Latvijā nopērk vairāk nekā ārzemēs. Taču Inga un Maija paredz, ka proporcija tuvākajos gados var mainīties, jo pēdējos divos gados ir strauji palielinājušies eksporta apjomi. Katrā starptautiskajā bērnu apģērbu izstādē, kurā piedalās Hebe, tiek noslēgti līgumi ar diviem trim jauniem klientiem, kas parasti ir bērnu apģērbu vai preču veikali. Drēbes ar mākslinieciskajām apdrukām nopērkamas desmit veikalos Latvijā un 27 veikalos 14 dažādās valstīs.

«Eksportēt nolēmām jau pirmajā gadā,» saka Inga. Viņa atzīst, ka tā bija kļūda, jo mazam un jaunam uzņēmumam tas bija neaptverami liels darbs. «Mans ieteikums citiem jaunajiem uzņēmumiem – vispirms paskatīties, kā veicas ar preces noietu Latvijā, aptvert, kas pašmāju pircējiem patīk, ko viņi novērtē, un tikai tad eksportēt. Bet mums ambīcijas bija lielas, tāpēc sākums bija ļoti grūts.»

«Kad atnācu uz šejieni strādāt, neiedomājos, cik tas ir sarežģīti. Tiklīdz uzņēmums ir pieteicis sevi eksporta tirgū, tā ir iegriezis sevi vāveres ritenī, no kura nav iespējams izlēkt,» skaidro Maija Helde, Hebe eksporta vadītāja. «Tikko viena izstāde aiz muguras, visi pasūtījumi izpildīti, jau jāgatavojas nākamajai sezonai – jāveido kolekcija, ko prezentēt esošajiem un potenciālajiem klientiem. Ja gribam piedalīties starptautiskās izstādēs un eksportēt, ik pēc pusgada jābūt jaunai kolekcijai.» Hebe tās gatavo un prezentē divreiz gadā Parīzē Playtime Paris un Kopenhāgenā CIFF Kids.

«Mums ir jāaug»

Uzņēmuma piecu gadu vēsturē šis ir pirmais gads, kurā Inga vairs necīnās par tā izdzīvošanu, un viņai beidzot ir sajūta, ka strādā biznesā, kura drēbi saprot. Zina, ka lielie modes nami nosaka katras nākamās sezonas krāsas un audumi jāizvēlas atbilstoši šim diktātam. Secinājusi, ka maza uzņēmuma grāmatvedības sakārtošanai labāk izmantot ārpakalpojumus. Labprāt konsultē jaunuzņēmumus par materiālu izvēli, piedalīšanos starptautiskās izstādēs, eksportu. Nākamais solis ir Hebes zīmola apģērbu tirdzniecība ASV lielveikalos.

Ja Hebe noslēgs līgumu ar ASV tirdzniecības centriem, Ingai būs vajadzīgas vairāk par četrām šuvējām, un, iespējams, ražotnei vairs nepietiks ar divām istabām. «Mums ir jāaug,» saka Inga. «Vajadzētu vēl vienu cehu, bet, lai iegūtu naudu tā izveidei, atkal vajadzētu startēt kādā grantu projektā. Visu laiku jādomā par attīstības iespējām. Man nepatīk, ja dzirdu kādu sakām: «Mēs nevarēsim!» Nē, mēs varēsim! Ja ticēsim, tad varēsim».

* Laime rada skaistas emocijas – angļu val.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Ambīcijas un mērķtiecība, kas piespiež pabeigt katru iesākto darbu. 

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Nevajadzēja jau pirmajā gadā sākt eksportēt. Vispirms vajag kārtīgi iešūpoties Latvijā un tad, kad prece atzīta par labu, var droši doties pasaulē. 

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Nekad nepadoties, nezaudēt enerģiju cīnīties un neapstāties pie sasniegtā. Uzņēmumam vajadzīga izaugsme.

Klusā revolucionāre

Posted on marts 9, 2016 by - Personība

Koklētāja Līga Griķe, uzvarējusi starptautiskajā konkursā Grand Prize Virtuoso, gatava pierādīt, ka kokle ir čellam un vijolei līdzvērtīgs mūzikas instruments, ar to var nospēlēt jebkuru akadēmiskās mūzikas skaņdarbu

Tiklīdz Līga apsēžas pie kokles, viņas pirksti sāk acīm neizsekojamu deju, radot mierīgas, plūstošas un saulainas skaņas. Līgas vieglais smaids atgādina to rāmo un mierpilno gudrību, kas ir mākslinieces Rozes Stiebras zīmētajiem pasaku tēliem. Vienalga, vai Līgas pirkstiem mēģina izsekot divi, desmit vai simtiem acu pāru, viņa nesatraucas un spēlē tā, it kā telpā būtu viena pati. 18 gadus vecā meitene nupat daudzus pārsteidza ar uzvaru starptautiskajā konkursā Grand Prize Virtuoso, kura mērķis ir atrast jaunos talantus un atbalstīt viņu turpmāko izaugsmi un karjeru. Latviešu jaunā koklētāja tika novērtēta ar augstāko punktu skaitu stīgu instrumentu kategorijā, kur parasti virtuozitātē sacenšas vijolnieki, čellisti un arfisti. Kad Līga pieteica konkursā ar kokli atskaņoto Deboras Hensones-Kontantas Baroka flamenko un Volfganga Amadeja Mocarta operu āriju variācijas, viņas skolotāja Anda Eglīte šaubījās, vai žūrija šo video pieņems – kokle nav labi pazīstams stīgu instruments. Turklāt Līgas izvēlētie skaņdarbi ir tehniski sarežģīti, prasa labu muzikalitāti un temperamentu, lai sasniegtu augstu māksliniecisko līmeni. Taču Līgu ne tikai pieņēma, viņa konkursā ieguva 1. vietu un uzaicinājumu uzstāties Londonā konkursa uzvarētāju apbalvošanas ceremonijā. Šī ir pirmā reize, kad kokles spēle šajā prestižajā konkursā ir novērtēta visaugstākajā profesionālajā un mākslinieciskajā līmenī.

Panākumu zenītā

Līgai panākumi nav pēkšņi, un mūsu tikšanās reizē viņa nešķiet slavas apžilbināta. Ievīstījusies rakstainā šallē, jo saaukstējusies, garie mati mazliet izspūruši. 

«Baroka flamenko izcili parāda kokles iespējas. Izcili! Sāku to mācīties pagājušajā gadā, kad beidzu Jurjāna Mūzikas skolu, un aizvedu šo skaņdarbu uz Galantes konkursu,» Līga stāsta par konkursu Ineses Galantes talanti, kur pērn stīgu instrumentu kategorijā viņa ieguva 1. vietu. «Visi ir šokā, ka to var nospēlēt ar kokli. Koklētājiem gan tas nav nekāds pārsteigums, bet pārējiem ir. Otrs skaņdarbs, ko atskaņoju Grand Prize Virtuoso, bija klasiskās mūzikas paraugs – Mocarta variācijas. Tās spēlējot, varu parādīt, ka ar kokli var nospēlēt to pašu, ko ar citiem mūzikas instrumentiem.» 

Uzvara Ineses Galantes talantu konkursā Līgai bija zīmīga. Pirmkārt, viņa nolēma, ka pēc vidusskolas un Pāvula Jurjāna Mūzikas skolas absolvēšanas studēs mūziku, nevis filoloģiju, kā bija iedomājusies. Otrkārt, viņa sadraudzējās ar konkursa laureātu pūšaminstrumentu kategorijā, saksofonistu Aigaru Raumani, ar kuru nu mēdz kopā koncertēt. «Forši skan! Lai gan jebkurš mūzikas instruments kopā ar kokli izklausās interesanti,» saka Līga. Viņa ar Aigaru, Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolas audzēkni, patstāvīgi izvēlas un sagatavo koncertiem skaņdarbus, veidojot apdares, transkripcijas vai pārlikumus. Visbeidzot Ineses Galantes talantu atlasē Līgas spēlēto Baroka flamenko dzirdēja komponists un diriģents Andris Vecumnieks, kurš viņai piedāvāja uzstāties Lielajā ģildē kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri. Koncerts notika februāra beigās. Vai nav spoži meitenei, kura tikko beigusi vidusskolu! «Bet viņš mani pazina, bija viens no maniem skolotājiem mūzikas skolā, mācīja mūzikas kompozīciju, tad mūzikas literatūru,» Līga mēģina piebremzēt sajūsmu par straujajiem panākumiem. Taču viņas acis iedegas, kad stāsta, kā Lielajā ģildē spēlēja Antonio Vivaldi Pavasari. «Jā, tas bija izaicinājums, bet man patīk izaicinājumi,» viņa saka.  

Par panākumiem Līga runā kā par ikdienišķiem notikumiem. Viņa jau kopš mazotnes piedalījusies konkursos un koncertos. Tracinošs uztraukums iet secen. Tiklīdz sāk spēlēt, stress pazūd. «Viņa jutās brīva uz skatuves jau tad, kad bija pavisam maziņa,» atceras Līgas mamma Renāte Sniedze. «Pat ja koncerta laikā skaņdarba vidū aizmirsa notis, viņa neapstājās, bet turpināja spēlēt improvizējot.» Līga saka – galvenais ir iztēloties, ka viņa ir viena pati un spēlē sev par prieku. Ja nebūtu šīs spējas, būtu grūti piedalīties daudzajos konkursos, bet mūziķim tie ir svarīgi, ja viņš vēlas būt pamanīts.  

«Pašlaik Līga ir panākumu zenītā,» saka viņas kokles spēles skolotāja Anda Eglīte. «Bet slava Līgai nav nākusi pēkšņi. Viņa visus mūzikas skolas gadus ir guvusi atzinību. Viņai ir dabas vai Dieva dots talants, liela muzikalitāte un milzīgas darbaspējas. Līga spēj ieguldīt daudz laika un pūļu, lai sasniegtu mērķi, vienalga, cik lielu. Katru uzdevumu mēģina izdarīt tā, lai sirdsapziņa būtu mierā. Turklāt viņai ir mūziķa harisma, tas ir kas vairāk par profesionālismu. To nevar iemācīt.»

Nekādu zaķīšu, pelīšu!

Anda Eglīte, kas Pāvula Jurjāna Mūzikas skolā un Mūzikas akadēmijā māca kokles spēli un ir koklētāju ansambļa Cantata mākslinieciskā vadītāja, Līgu pazīst gandrīz visu viņas dzīvi. Līgas vecākā māsa Liene mācījās kokles klasē pie Eglītes, un parasti Lienei uz skolu pretī nāca mamma ar mazo Līgu pie rokas. 

«Sešu gadu vecumā mamma un tētis arī mani aizveda uz mūzikas skolu. Domāju, tāpēc ka Liene bija to beigusi. Bet viņa nebija sajūsmā par mūzikas skolu,» stāsta Līga. Ģimenē neviens nav saistīts ar mūziku. Mamma ir grāmatvede, tētis – būvinženieris, par Līgu 14 un 16 gadus vecākie māsa un brālis strādā lielos uzņēmumos. Imantā, kur līdz pat pagājušajam gadam dzīvoja Griķu ģimene, vairums bērnu aizraujas ar sportu, nevis katru dienu ar nošu mapi tipina uz mūzikas skolu. «Es īsti labi nezinu, kāpēc vecāki mani nolēma sūtīt mūzikas skolā,» saka Līga. 

Vienkārši tāpēc, ka mājās bija Lienes kokle, paskaidro Līgas mamma. Vecāki gribēja bērnu ar kaut ko nodarbināt, bet neizskatījās, ka Līga varētu aizrauties ar futbolu kā brālis Emīls. «Mūziku Līga klausījās kopš mazotnes. Katru vakaru pēc tam, kad biju nodziedājusi viņai Aijā, žūžū, lāča bērni, viņa klausījās Mocarta Mazo nakts mūziku,» atceras mamma. «Taču nedomājām, ka viņa aizrausies tik ļoti. Aizvedām uz kokles klasi, jo pazinām skolotāju Andu un kokle šķita tāds vienkāršs mūzikas instruments. Mums nebija tālejošu mērķu. Kad Līga paaugās, mēs neietekmējām viņu brīvā laika pavadīšanā. Spēlēt kokli – tā bija viņas izvēle.»

Cik vien Līga sevi atceras, viņai kokle vienmēr ir patikusi. Bet atšķirībā no daudziem viņa to nekad nav uztvērusi kā tautas mūzikas instrumentu, kam piestāv tikai tautas dziesmu apdares. «Es kokli uztveru kā instrumentu, ar kuru varu atskaņot mūziku, kas man patīk. Nekad neesmu spēlējusi kokli tāpēc, ka man patīk tautasdziesmas. Skolotāja stāsta, ka vienmēr, kad man iedeva tautasdziesmas, man bija lielas acis,» stāsta Līga. Viņa gan neiebilda un darīja to, ko skolotāja ieteica. Tikai pieaugot apjauta, kas īsti viņai nepatika. «Man nekad nav paticis, ka pret mani izturas kā pret mazu bērnu. Kad kāds, kurš mani nepazina, teica – «zaķīt, panāc šurp, nospēlē, kā pelīte skrien!» -, es nodomāju: ārprāts!»

Pusaugu vecumā Līga varēja skaidri noformulēt, kas viņai patīk mūzikā – temperaments un izaicinājumi! Viņai gribējās, lai, spēlējot ar kokli skaņdarbu, viņa varētu kaut ko jaunu iemācīties. «Gan toreiz, gan tagad gribu atskaņot tādu mūziku, kuru spēlējot uzbangojas jūtas,» stāsta Līga. «Varbūt tāpēc, ka tad, kad biju mazāka, es centos izvairīties no konfliktiem, man ļoti nepatika strīdi. Uz dzimšanas dienām aicināju visus klasesbiedrus, jo man bija bail, ka kāds neuzaicinātais varētu apvainoties. Tāpēc man patīk, ja mūzikā varu parādīt savu raksturu, nebaidoties, ka būšu kaut ko ne tā pateikusi vai izdarījusi. Dzīvē es piesargājos ļaut vaļu emocijām, turpretim mūzikā es tās atbrīvoju.»

Līga piebilst, ka tagad ir noticis lūzums – vairs nevienam necenšas izpatikt. Tieši tāpēc uzdrošinās skaļi pavēstīt, ka kokles spēlē nebūs tradicionālā ceļa gājēja. Viņa grib panākt, lai kokli pieņem kā līdzvērtīgu citiem stīgu instrumentiem un ļaudis pierod, ka ar to var spēlēt jebkādu mūziku, sākot ar baznīcas korāļiem un beidzot ar Metallica balādi Nothing Else Matters. 

Stings un Debisī ar kokli

«Vienmēr esmu domājusi, ka kokle ir unikāls instruments. Spēlējot daudzus skaņdarbus, būšu pirmā, jo vēl neviens pirms manis nebūs to spēlējis tā, kā es ar kokli,» Līga atklāj, kādu ceļu izvēlējusies – viņa vēlas uz koncertkokles atskaņot akadēmisko mūziku. Tā gan pagaidām ir šaura taciņa, jo, kā pati paskaidro, kokle ir maz pētīta. Ja par daudziem mūzikas instrumentiem ir iespējams lasīt ļoti daudzveidīgus pētījumus, tad par kokli tādu ir maz.

Par to Līga pārliecinājusies ne tikai teorijas grāmatās un lekcijās, bet arī koncertējot. Kokli labi pazīst tikai dažās valstīs, kur ir tai radniecīgi instrumenti, piemēram, Krievijā ir gusļi, Lietuvā – kankles, Igaunijā – kannel, Somijā – kantele. Bet citur šis instruments izraisa izbrīnu, cilvēki nāk klāt, pēta, ieskandina. Līga paredz, ka Londonā, kur viņa 29. martā uzstāsies Karaliskajā Alberta koncertzālē, arī daudzi klausītāji pirmo reizi ieraudzīs tādu instrumentu. 

«Eiropā, Āzijā, Amerikā kokle ir neparasts mūzikas instruments,» apstiprina Eglīte. «Visi pēc koncertiem pauž pārsteigumu par tās skaņu un varēšanu. Daudziem šķiet, ka tā ir arfa, tikai apgāzta kā galdiņš. Patiesībā kokle arfai nav pat radniecīga.»

Savukārt Latvijā valda aplams aizspriedums, ka ar kokli spēlē galvenokārt tautas mūziku. Taču, kā iebilst Eglīte, koklētāji jau vismaz 20-30 gadus piemeklē koklei akadēmiskās mūzikas skaņdarbus, kas komponēti klavierēm, arfai vai ģitārai. «Mūsdienās koklētājam jābūt vispusīgi izglītotam, viņš noteikti mācās tautisko, gan klasisko, gan mūsdienu mūziku. Repertuārs ir plašs,» uzsver skolotāja. Līga pieder pie tiem audzēkņiem, kas kokli neuztver kā etnogrāfisku instrumentu. «Lai gan, būsim atklāti, tautasdziesmas kokles pavadījumā izklausās labi. Kokle ir latviešu dvēseles instruments. Spēlējot kokli, no tautasdziesmām nevar izvairīties. Taču es nevēlos atkārtoties un rādīt kokli no tāda skatpunkta, no kura tā ieraudzīta jau sen,» skaidro Līga.

Viņa apgalvo, ka koklei nav žanra ierobežojumu, ar to var spēlēt visu. Arī roku un grunge? «Mierīgi!» atbild Līga. Kokļu ansamblis Cantata jau esot atskaņojis roka klasiku – Stinga un Metallica skaņdarbus. «Man patīk, bet es negribētu, ka manā repertuārā dominētu populārās mūzikas skaņdarbi. Man tuvāka akadēmiskā mūzika. Nupat spēlējām ar koklēm Kloda Debisī mūziku. Ierobežojumu nav! Es vēl neesmu dzirdējusi tādu skaņdarbu, ko nespētu atskaņot ar kokli.»

Kokle ir kā dvēsele

«Man šeit patīk,» saka Līga, Mūzikas akadēmijas 1. kursa kokles klases studente, izvadājusi pa savas augstskolas labirintiem. «Kamēr mācījos vidusskolā, vienmēr gaidīju, kad beigsies stundas, lai varu braukt uz mūzikas skolu spēlēt kokli. Tur beidzot varēju darīt to, kas man patiešām patīk. Bet tagad es visu laiku varu darīt to, kas man patīk.»

Pašlaik Mūzikas akadēmijā ir pieci studenti, kas apgūst kokles spēli akadēmiskā līmenī, – pa diviem pirmajā un trešajā kursā, viens – maģistrantūrā. Iespējams, šādu studentu tuvākajos gados kļūs vairāk, jo mūzikas skolās kokles klases ir starp populārākajām. Koklētāja Laima Jansone veicinājusi etnogrāfiskās kokles popularitāti. «Es teicu Līgai – tev ir iespēja popularizēt koncerta kokli!» saka Eglīte, kura novēl audzēknei noticēt savam instrumentam un nokļūt ar to uz pasaulslavenām skatuvēm. «Galvenais, lai viņai nezūd vēlme spēlēt un atklāt ko jaunu! Lai visu laiku līdzās ir milzīga pacietība un darbaspējas!»

Pagaidām Līgā ir ne tik daudz apņēmības pilna lauzties uz lielām skatuvēm, cik veidot aizvien daudzveidīgākas attiecības ar kokli. Viņa par to runā kā par dzīvu būtni: «Lai kļūtu par mūziķi, jābūt kaislīgam pret savu mūzikas instrumentu. Jājūt, ka gribi atskaņot mūziku, ka gribi spēlēt. Jābūt emocijām. No kokles var iegūt ļoti atšķirīgas skaņas: gan maigas, gan karstasinīgas. Es arī reizēm esmu meditatīva, un tad kokles skaņas ir dziedinošas. Bet citkārt kļūstu stingrāka, un tad kokles skaņas pielāgojas man tieši tā, kā nepieciešams. Vēl mūziķim nevajadzētu baidīties no sava viedokļa. Ja spēlē mūzikas instrumentu, nav liela jēga darīt to tā, kā dara citi.» Mazliet padomājusi, Līga saka – kokle viņai atgādina latviešus, kas it kā ir maza, klusa, noslēgta tauta, bet tajā ir daudz talantīgu cilvēku, kas padara Latviju atpazīstamu. Arī kokle ir klusa un maiga, bet spēj būt līdzvērtīga spēcīgajam čellam un vijolei.

Glezna, kas atdzīvojas

Posted on marts 9, 2016 by - Personība

Alvja Hermaņa iestudētajā Džuzepes Verdi operā Divi Foskāri, kas februāra beigās pieredzēja pirmizrādi Milānas Teatro alla Scala, gan tērpi, gan audumu apdrukas, gan daļa cepuru mākslinieces Kristīnes Jurjānes vadībā radīti Rīgā. Latvietes operas korim tērpus uzšuva pusotrā mēnesī

Mazs šuvēju ateljē Bruņinieku ielā, Dekorāciju darbnīcas filiāle, kur saimnieko Māra Rīgava ar savām amata meistarēm, pilns kultūras atsaucēm. Kas tik nav bijis jādara piecos gados, kopš Māra ar kostīmu mākslinieci un scenogrāfi Kristīni Jurjāni sadarbojas it visur, kur jārada apģērbs teātrim, kino, operai un televīzijai! Svaigi audumu atgriezumi zeltaini brūnos, rudos un sarkanīgos toņos un pie sienas piepraustas lapiņas ar itāļu vārdiem un auguma parametriem vēsta par vēl nebijuša mēroga projektu. Uz galda birciņu rullis – Teatro Alla Scala. Tās Māras komanda iešuva katram dāmu kostīmam – 56 koristu un divu solistu kleitām. Pasūtījumu, kas bija domāts Alvja Hermaņa režisētās Džuzepes Verdi operas Divi Foskāri iestudējumam slavenajā La Scala operā Milānā, veica arī otrā vietā – Ingunas Lauces šuvējas darbnīcā Priva Com. «Man bija 357 vienības – krekli, bikses, vestes, mēteļi, vīriešu reitūži dejotājiem, arī bērnu kostīmi diviem pusaudžiem,» viņa runā pavisam mierīgi.

Tērpi ar 600 gadu vēsturi

14. gadsimta beigas, 15. gadsimta sākums. Gleznotājs Vitore Karpačo (Vittore Carpaccio), tā laika Venēcijas dzīves attēlotājs, bijis iedvesmas avots gandrīz visai kostīmu kolekcijai, precizē Kristīne Jurjāne. Ideju par kleitu un mēteļu audumos izmantotajiem fortuni – augu, putnu vai dzīvnieku motīviem, matētiem ornamentiem uz spīdīga fona vai otrādi – izteicis režisors Alvis Hermanis. Vēsturiskā Mariano Fortuni vārdā nosauktā tehnika joprojām ir ļoti raksturīga Itālijai, vairāk gan tiek lietota mēbeļu audumos, Venēcijā ir pat fortuni muzejs. Taču Kristīnei pieskarties šai tēmai bijis mazliet bail.

«Domāju, vai neizskatīsies kā Mūzikas skaņās, kur no aizkariem sašuva kleitas visiem [Trapu ģimenes] bērniem. Pastāvēja risks izrādi pataisīt par «aizkaru paradīzi»,» viņa atklāj.

Lai apmānītu īstenību, audumi jau sākumā tikuši drukāti tā, it kā tie būtu veci, ar putekļiem, ar rūsu, mazliet «nodzīvoti», sakrāsoti. «Man likās, ka varbūt vēl vajadzēs tos īpaši vecināt, bet, kad visu salika kopā ar gaismām, tas strādāja tā, kā bija iecerēts,» viņa atceras. Lapas ar uzzīmētajiem ornamentiem Kristīne pagājušovasar nesusi uz piemājas dārza galu, slējusi pie sētas, pētījusi, vai pa gabalu var ieraudzīt rakstu. Skatījusies, kā viens apdrukas paraugs kontrastē ar citiem, «lai tas viss nekļūst par ķīseli». Bijusi jāņem vērā arī skatuves specifika – attālums līdz publikai, gaismu efekti. «Mēģinājām [paraugus] arī uz JRT skatuves uzlikt un tad sēdēt pēdējā rindā, skatīties, vai ir iespējams visu nolasīt. Protams, mazais JRT nav salīdzināms ar to attālumu, kas ir operā.»

Bet tā vēl bija tikai daļa no procesa. Jūlijā, kad Milāna dega gandrīz 40 grādu karstumā, Kristīne devās prezentēt savu veikumu La Scala intendantam Aleksandram Pereiram. Atgriezās mājās ar sajūtu, ka šis varētu būt viens no grūtākajiem uzdevumiem viņas kostīmu mākslinieces karjerā.

«La Scala kostīmu darbnīcās, kur viss, protams, notiek itāliski, gājam cauri katram uzzīmētajam modelim un rakstījām pēc kārtas, no kā tas sastāv: krekliņš, apakškrekls, apakšsvārki, divu veidu kleitas sievietēm, senatoru apmetņi, mēteļi, krekli, dejotāju mēteļi un apmetņi vīriešiem. Parasti to dara bez mākslinieka klātbūtnes, darbnīcas vadītājs un galvenie piegriezēji visu izlemj.» Kristīne pati veidoja sarakstu angļu un latviešu valodā, lai spētu kontrolēt situāciju. Operas pirmizrāde bija pēc pusgada, 25. februārī, bet jau pirmajā sapulcē bija parādījusies doma, ka La Scala darbnīcu pārslodzes un finanšu ierobežojumu dēļ varbūt kostīmus šūs Romā, Bratislavā vai Kauņā – operai iepriekš ir bijusi tāda pieredze. 

Taču Kristīne piedāvāja Rīgu. Zinot konceptu, ka audumiem jābūt vienā tonalitātē, tos apdrukātus un ar 30 dažādām rakstu versijām nopirkt faktiski nav iespējams, bija skaidrs, ka pašai būs jāstāv klāt drukas mašīnai. To paveikt ārzemēs šķitis nereāli. «Dažkārt jau uzreiz piegrieztni drukā uz auduma. [Modelētāja] Inguna izveido piegrieztni datorā, man atsūta, lieku to uz auduma, rakstu piemēroju gatavai piegrieztnei,» viņa skatās uz kolēģes pusi. «Tas dod iespēju tur, kur ir liektās formas, rakstu uzreiz «pieliekt» pēc piegrieztnes formas,» pieminētā apstiprina.

Trīs četrus mēnešus pēc Kristīnes vizītes Milānas opernamā valdīja klusums, tad pēkšņi rudenī La Scala administrācija apjautājās: varbūt tomēr mēģinām šūt Latvijā, uzrakstām tāmes? Tikai trim galvenajiem solistiem – Plasido Domingo, Frančesko Meli un Annai Piroci – tērpus izlēma darināt operas darbnīcās. «Solistiem tērpi ir jāuzlaiko šūšanas procesā, būtu diezgan pagrūti dabūt Plasido Domingo uz Rīgu.»

Blakus Kallasas kostīmam

«Vienu dienu Kristīne ieradās un sāka runāt par šo tēmu. Protams, man nebija pieredzes, renesanses tērpus netaisa katru dienu,» sadarbību ar pasaulslaveno opernamu atceras Inguna Lauce. «Biju ļoti priecīga par tādu izaicinājumu, drusciņ nobijusies arī.» Gaidīdama, kamēr Milānas opernams noformēs līgumu, viņa pamēģināja uzšūt apģērbu mūsdienu izmēros, bet pēc tā laika piegrieztnēm, kas pieejamas grāmatās un internetā.  Uzreiz nesanāca. «Tolaik bija pilnīgi citādi cilvēku tipi, valkāšanas maniere, izpratne par ērtumu.» Turklāt skatuves kostīmi atšķiras no ikdienas apģērba, ir daudz monumentālāki, vienam mētelim var nākties izlietot pat astoņus metrus auduma. Un vēl visādi knifi! Ja speciālais digitāldrukas materiāls bija par mīkstu, šuvējas to līmēja uz tā dēvētā dubliera, panākot interesantu efektu. «No vienkārša, lēta gabardīna poliestera auduma dabūjām tādu, kas izskatījās pēc kārtīga vilnas žakarda.» Apģērbs vēl jāpielāgo operas glabāšanas vajadzībām, dažādām transformācijām, jārēķinās, ka dziedātāji mēdz pieņemties svarā un arī novājēt. Iepriekšējo reizi Divi Foskāri teātrī La Scala iestudēti 80. gados, rādīti ilgākā laika periodā. «Ceru, ka arī mūsu izrāde izturēs 30 gadus,» iesaucas Kristīne.«Un pēc tam tērpus ieliks telpā, kur kostīmi glabājas, caurspīdīgajos skapjos, blakus Marijas Kallasas 1927. gada Karmenas kleitai,» pievienojas Māra.

Ar Ingunu ne viņa, ne Kristīne iepriekš nebija pazīstamas. Par pieredzējušo kolēģi, kas četrus gadus mācījusi modes dizainu Singapūras Universitātes filiālē Mumbajā, bet tagad Rīgā ikdienā izpilda liela apjoma pasūtījumus korporatīvajiem klientiem Indijā, Lielbritānijā un Dānijā, Kristīnei bija pastāstījusi «brīnišķā Agitiņa». Tā māksliniece nodēvē lielformāta digitāldrukas uzņēmuma Inkidea projektu vadītāju Agitu Zeltiņu. «Viņiem bija jānodrukā ap 2000 metru auduma, ko es sazīmēju,» mierīgā balsī iestarpina. «Tāpat kā, pieļauju, drukā audumus Versace jaunajām kolekcijām,» paburza rokā vienu no darbnīcā palikušajiem gabaliem. «Šis audums labi krīt un labi der kleitām vai garajiem mēteļiem.»

Māra Rīgava, kura arī ikdienā specializējas sieviešu apģērbu šūšanā, bija gatava tikt galā ar dāmu kostīmiem. Kungu tērpu dēļ Kristīne jau bija sākusi panikot, meklēja pa visu Rīgu kādu lielu darbnīcu, «jo apjoms bija vienkārši mežonīgs». «Tad laimīgs gadījums man atsūtīja Ingunu,» pasmaida. «Laimīgs gadījums, ka Inguna pārkārtoja visu ražošanu, lai nodotos šai avantūrai,» smejas Māra.

Kleitu šūšana Māras Rīgavas darbnīcā aizņēma pusotru mēnesi. «Pirms Jaunā gada sākām. Laika bija tik maz, ka es pie šūšanas netiku, tikai piegriezu un piegriezu. Sākumā man meistarītes katra šuva kleitu dienā vai divās, pēc tam jau vienā dienā uzšuva trīs četras. Tas ir daudz. Centāmies, lai viens cilvēks kleitu paņem un arī pabeidz, lai tas nepārvēršas par rūpnīcu, kur katrs šuj savu vīlīti. Tad tērpam ir cita enerģētika, tas ir vienots, ar labām domām šūts,» saka darbnīcas vadītāja. La Scala piegriezēji bija atsūtījuši norādes par katru «klientu», ko drīkst un ko nedrīkst darīt, ko katram drīkst vilkt mugurā. «Tai vajag rādīt krūtis, tam nedrīkst rādīt dibenu. Viņi ir strādājuši gadu desmitiem ar šiem cilvēkiem. Bija milzīgi fotogrāfiju albumi ar kora dāmām un kungiem.» Neklātienē šuvējas iepazina La Scala dziedātājus, dažus pavisam iracionālā veidā iemīlēja. «Irma, F modelis,» Māra saskatās ar divām jauniņām meistarēm, kas mūsu tikšanās laikā veic ikdienas darbus Bruņinieku ielas darbnīciņā. «Komentāros bija rakstīts, ka Irma ir kautrīga un konservatīva, ka viņai nedrīkst neko atkailināt. Mums viņa ļoti iekrita sirdī, tad mēs ar tādām labām domām sašuvām kleitu. Dažreiz šujot, pat neredzējis cilvēku, vari pateikt, kāds viņš ir pēc rakstura. Nešujas, plīst mašīnas, diegi mezglojas. Pēc tam Milānā laikojot kleitu, tā cita dāma patiešām bija pati kašķīgākā. Un bija dāmas, kam šuvām vissarežģītākos modeļus, un viss aizgāja kā pa diedziņu. Tur galā atklājām, cik viņas ir sirsnīgas, un arī viņām viss «sēdēja» brīnišķīgi un izskatījās brīnišķīgi.»

Vīriešu apģērbi Ingunas darbnīcā tapa trijās nedēļās. «Kādas desmit šuvējas strādāja, es modelēju, vēl katrai vajadzēja paskaidrot. No rīta astoņos sāku, kad atjēdzos, bija astoņi vakarā. Skrien uz māju, kaut ko apēd, paguli, no rīta viss sākas no gala. Normāli cilvēki brīvdienās atpūšas, bet es zvanu Mārai: «Kur lai dabū tādas šņorītes, kā mums vajag, – trīs veidu brūnā kokvilna!» Visi veikali ir izpirkti, sūtu šoferi meklēt, viņu jau visur pazīst kā šņorīšu maniaku,» Inguna smejas.

«Neatceros, ka kaut kad dzīvē būtu šūts tikai pēc izmēru lapām, gandrīz pilnīgi bez laikošanām. Baigais risks!» rezumē Kristīne.

Glezna, kas atdzīvojas

25. janvārī, mēnesi pirms pirmizrādes, gatavajiem tērpiem konteineros ar divām lielām fūrēm trīs dienu laikā bija jāaizceļo uz Itāliju. «Nodošanas termiņš bija ar lielu rezervi – ja nu mēs būtu aizsūtījuši šūšanas pulciņa līmeņa darbus, tie tiktu laboti,» dāmas runā bez aizvainojuma.

«Tas ir saprotams, arī uz mani sākumā skatījās ar aizdomām,» piebilst Kristīne. «Labi, es atnesu brīnišķīgus zīmējumus, bet – vai spēju tos realizēt līdz galam? Ne viņi zina, kas īsti ir Latvija, ne kādas izrādes te iestudē. Mežonīga atbildība, liela nauda, īsi termiņi! Taču biju tik laimīga, ka varēju tērpus šūt Latvijā, sarunāties savā dzimtajā valodā, katru dienu izskriet darbnīcas. Ir pilnīgi skaidrs, ka neesam sliktāki ne par vienu citu pasaules darbnīcu, droši vien pat labāki savā ārprātīgajā godīgumā un darba mīlestībā. Milānā tomēr cilvēki skaita darba stundas, ko Latvijā neesam iemācījušies darīt… Un vēl tas svētais pusdienas laiks!» Mazs kuriozs. Fūres šoferis, kas no Latvijas atveda tērpus, Milānā Kristīnei zvana: viņš stāvot pie darbnīcas vārtiem, uz satiksmes šosejas, ir bloķējis visu ceļu, jo netiek iekšā teritorijā. «Pulkstens bez piecpadsmit viens, es skraidu pa darbnīcu: «Ir atbraukuši kostīmi, vajadzētu tos ievest iekšā. Pēc stundas ir laikošana.» Bet cilvēki atbild: «Mums ir pusdienlaiks, pēc tam!» Ar lielu lūgšanos izdevās sarunāt, lai paceļ barjeru. Tad fūre stāvēja pie darbnīcas, neviens to neizkrāva, jo visiem bija jāiet ēst. Pusdienlaiks pāri visam. Maria Santa. Latvijā tā nekad nebūtu.»

Arī Inguna un Māra darba procesā tomēr divas reizes lidoja uz Milānu. Pirmoreiz atrādīja kostīmu paraugus operas šūšanas darbnīcas vadītājai, pakonsultējās, piemēram, par renesanses piedurkņu formām. Liela, brīnišķīga darbnīca, latvietes ieripinās ar saviem koferiem… «Vadītāja no noliktavām atnesa 1932. gadā šūtus kostīmus, lai parādītu, kādu formu gribētu,» atceras Māra. «Sākumā ieturēja distanci, runāja ar piesardzību,» pasmaida Inguna. «Bet, kad otrreiz braucām uz beigu laikošanām, bija pavisam citādi. Tad mūsu tērpi bija aizbraukuši pa priekšu, tikām uzņemti kā līdzvērtīgi kolēģi. Redzēja – nebūs viss vēlreiz jāšuj,» smejas.

«Vīrieši priecājās, ka kostīmi ir viegli, sievietes – ka labi izskatās,» iestarpina Kristīne. «Griezums ar piegulošo augšu un paaugstināto vidukli, un lielo auduma kritumu dod sajūtu, ka, lai cik dāma būtu dūšīga, viņa ir trausla.» Kora dziedātājām atkārtojas astoņi dažādi kleitu modeļi, bet divu vienādu kleitu, divu audumu salikumu nav. Māras māsa, kas specializējusies izšuvumos, turklāt katras koristes kleitai ar roku darinājusi rotājumus no pērlītēm, solistei – no Svarovska kristāliem.

«Sievietes, laikojot tērpus, bija tādas atturīgākas, bet vīriešiem – Inguna viņiem sveša meitene – uzreiz acis mirdz, serenādes dzied,» atceras Māra. «Man patika, kā koristi jautāja: «No kurienes tad jūs esat, tiešām no Latvijas? Tā taču ir vieta, kur pasaules labākie kori!» pamīšus runā arī Inguna. «Teicu – brauciet uz mūsu Dziesmusvētkiem un koru festivāliem! Mazo kultūras politinformāciju veicu.»

«Plasido Domingo teica: «Man jau sen vajadzēja aizbraukt uz Latviju! No turienes tik daudz labas dziedātājas nākušas,»» pieslēdzas arī Kristīne. «Tieši tad Latvijā bija Hosē Karerasa koncerti, sacīju: «Viens no jūsu labākajiem draugiem pašlaik ir tur.»»

Vai taisnība, ka Domingo viņai sūtījis e-pastu, personīgi lūdzot veikt apģērba korekcijas. «Bija vēl trakāk,» māksliniece smejas. «Otrā ģenerālmēģinājuma starpbrīdī mani pēkšņi izsauc pa lielo mikrofonu, kas dzirdams cauri visai operai: «Costumista Jurjāne, uz Domingo ģērbtuvi!» Man, protams, uzreiz slikti paliek, domāju, ko esmu izdarījusi, likās taču, ka viss ir tik labi. Panikā skrienu, maestro tāds diezgan laipns un priecīgs mani uzņem, saka: «Viss ir kārtībā, bet es tā izdomāju – vai tomēr manam naktskreklam nepiešūt zelta maliņu? Te ap kaklu un tur ap rokām. Vai jūs man piekrītat?» Saku: «Maestro, to jau vajadzētu izšūt, bet mums izšūšanai vairs nav laika, jo parīt ir izrāde.» Viņš: «Varbūt vienkārši uzšujam virsū?» Teicu: «Priekš jums – jebko.» Ietonējām to zelta maliņu vajadzīgajā tonī. Izrādē nekas nav spožā zeltā, viss ir vecais zelts. Savā ziņā šī situācija parāda, cik daudz arī izrādes solisti ir studējuši renesanses mākslu. Es naktskreklu biju ņēmusi no Karpačo gleznas ar Jēzu, tam naktskreklam tiešām bija nedaudz rotātas maliņas.»

Latvijā tapa arī daļa cepuru vīriešu korim. «No filca, no auduma, no mākslīgā kažoka,» precizē Kristīne. «Cepurniece Laila Brūvele, kas taisa cepures arī operai un Dailes teātrim.»

Kristīnei, protams, bija jāpiedalās pirmizrādē, bet šuvēju komandu vadītājas Māra un Inguna to noskatījās internetā, austriešu televīzijas Servus.tv vietnē. Tikai tad sapratušas, cik milzīgu darbu paveikušas. «Šeit darbnīcā tas viss bija tik ļoti tuvu, mēs nespējām distancēties, beigās bijām tik piekusušas, ka pat nevarējām saprast, vai tas ir skaisti, ko esam izdarījušas, vai viss iet kopā. Gribējām katru kleitu nofotografēt, lai paliek par piemiņu, bet pat tam nebija laika. Fūre brauc projām, mēs pat smējāmies, lai tur uztaisa boksiņu, ieliksim zingerīti, akumulatora gaismiņu, līdz Milānai trīs dienas vēl var šūt,» atceras Māra. 

Arī pie televizora divas stundas viņa sākumā sēdējusi kā uz adatām. «Skaties, aha… vai viņa ir pareizi sasējusi piedurknītes, vai visām dziedātājām ārā manšetes?» Māra atdarina pati sevi. «Man pat nebija laika klausīties, ko viņi dzied, bet, kad Plasido Domingo beigās sapinās savā apmetnītī un mira, tad gan es paklausījos. Bija tik žēl!»

«Bet es skatījos trīs reizes,» iesaucas Inguna. «Kad biju izvērtējusi tērpu apakšmalu garumu un tamlīdzīgi, sāku baudīt mūziku. Venēcijā esmu bijusi vairākas reizes. Domāju – ja es taisītu izrādi par Venēciju, liktu, lai tērpu apakšas izskatās kā ūdenī samirkušas.»

Toties režisors Alvis Hermanis jau pēc pirmā ģenerālmēģinājuma, kad Kristīnes Jurjānes tērpus, latviešu mākslinieces Inetas Sipunovas video, horeogrāfes Allas Sigalovas un Sanktpēterburgas gaismotāja Gļeba Fiļštinska darbu varēja redzēt uz La Scala skatuves, bijis patiešām laimīgs. Teicis, ka pat nav varējis iedomāties, ka tas viss kopā varētu izskatīties tik skaisti, labi un pārliecinoši. «Kā glezna, kas atdzīvojas,» smaida Kristīne. «To es dzirdu arī no saviem draugiem, kas skatījās to pašu tiešraides ierakstu. Glezna, kas parāda Venēcijas īpašo gaismu.»

Māja nedēļas laikā

Posted on marts 9, 2016 by - Veiksme

Limbažu uzņēmumā Vitbūve ražotās koka karkasa mājas atrodamas gandrīz visā Rietumeiropā. To ir vairāk nekā simt, un divas no tām var redzēt pat Napoleona dzimtajā Korsikas salā

Pagājušajā gadsimtā pirmās brīvvalsts laikā Limbažus dēvēja par reņģu galvaspilsētu. Kaut arī no pilsētas līdz jūrai vairāk nekā 20 kilometru, tieši tur rudeņos gājuši vaļā lielie reņģu tirgi. Tajos slēgti darījumi, un reņģes pirktas vai pārdotas gan vairumā, gan mazumā.

Tagad Limbažus ar 18 tūkstošiem iedzīvotāju varētu saukt par Latvijas koka ēku ražošanas un kokapstrādes reģionālo galvaspilsētu, jo pilsētā un novadā strādā vairāk par desmit šīs nozares uzņēmumu, nodrošinot ar darbu vairākus simtus vietējo iedzīvotāju un uzlabojot valsts eksporta bilanci. To vidū arī Vitbūve, kas ir starp lielākajiem koka karkasa ēku ražotājiem un šī produkta eksportētājiem Latvijā.

Ideja no Sibīrijas

«Kopš 2009. gada, kad pievērsāmies ražošanai, esam strādājuši 11 Eiropas valstīs, kur šobrīd atrodas mūsu izgatavotās un celtās mājas. Sākot no Spānijas un Francijas dienvidiem līdz pat Norvēģijai un Zviedrijai ziemeļos,» stāsta uzņēmuma īpašnieks un valdes loceklis Vitālijs Fjodorovs. Pašlaik Vitbūve, kas savu darbību sāka kā celtniecības kompānija, būvē koka paneļu ēkas, kas atbilst visiem ES standartiem un Skandināvijas valstu ļoti augstajiem kvalitātes normatīviem.

«Domāju, ka Latvijas koka māju ražotājiem vispār šie kvalitātes standarti ir augsti. Tieši tāpēc mēs strādājam gan Zviedrijā, gan Norvēģijā, un mūsu mājas tur ir pieprasītas,» saka Vitālijs. Līdzīgi kā vairums Latvijas koka māju ražotāju, viņi paši savas ēkas arī montē. Izņēmums bijusi vienīgi Itālija, kur tās būvējuši vietējie. Pašlaik uzņēmumā, kura apgrozījums pērn bija ap 1,5 miljoniem eiro, strādā vairāk nekā 50 darbinieku. Vienas ēkas montāžai atkarībā no tās platības nepieciešami 4-8 cilvēki, un tā ilgst nedēļu.

Vitālijs pēc profesijas ir celtnieks. Dzimis, audzis un skolā gājis Limbažos. Pēc vidusskolas, nodienējis divus gadus padomju armijā, viņš 1987. gadā ar komjaunatnes ceļazīmi aizbraucis uz vienu no tā dēvētajām triecienceltnēm Sibīrijā.

Uz Jamalas Ņencu nacionālo apvidu aiz Polārā loka, kur bija paredzēts būvēt dzelzceļa līniju 600 km garumā, lai piekļūtu šī reģiona naftas un gāzes atradnēm. Kopā ar vēl 60 cilvēkiem, kas bija ieradušies no Latvijas ne tik daudz patriotisma vai piedzīvojumu alku vadīti, cik cerot nopelnīt «lielo Sibīrijas rubli», viņi cēluši ciematu 50 tūkstošiem iedzīvotāju. Tiem, kuriem vajadzēja atbraukt vēlāk, lai būvētu dzelzceļu.

Tieši tur Vitālijs pirmo reizi redzēja produktu, ko ražo pašlaik, – koka karkasa mājas. Mūžīgā sasaluma zonā, kur ziemā gaisa temperatūra ir mīnus 40 grādu vai vēl zemāka, faktiski vienīgais celtniecībā izmantojamais materiāls ir koks. Jo šādā aukstumā nav iespējams neko betonēt vai mūrēt. Koka paneļi uz Sibīriju vesti no dienvidiem, no Krasnodaras apgabala, un viņi no tiem cēluši ne tikai dzīvojamās kopmītņu tipa ēkas, bet arī skolas un veikalus.

«Protams, šīs ēkas gan tehnoloģiski, gan kvalitatīvi atšķīrās no tām, kādas ražo pašlaik, tomēr princips bija apmēram tāds pats kā mūsdienās – koka paneļi ar siltumizolāciju pa vidu, kurus savā starpā samontējot, ieguva gatavu ēku,» skaidro Vitālijs, kurš, pēc diviem gadiem atgriezies mājās, sāka strādāt Limbažu Pārvietojamajā mehanizētajā kolonā jeb PMK par namdari. Vēlāk, kad tā beidza pastāvēt, pārgājis uz privāto sektoru. Strādājis uzņēmumā Super Bebris. Sākumā par būvgaldnieku, vēlāk par montāžnieku un brigadieri. Bet pēc tam jau citā kompānijā par darbu vadītāju. «Dzīvē tā sanācis, ka visu laiku esmu strādājis celtniecībā. 2005. gadā, kad bija uzkrājusies pietiekama pieredze un zināšanas, sapratu – to pašu, ko daru citiem, varu darīt pats, un nodibināju savu uzņēmumu,» viņš stāsta.

Toreiz celtniekiem darba netrūka, un klienti meklējuši viņus, nevis viņi klientus. Būvējuši individuālo māju ciematu Saulīši pie Rīgas, vēlāk otru ar tādu pašu nosaukumu Siguldā. Materiāli vesti tieši uz objektu, un to, ko pašlaik dara rūpnīcā, paveikuši turpat būvlaukumā, uz vietas izgatavojot ēku sienu karkasus. Kā atzīst Fjodorovs, šī metode bijusi pietiekami efektīva un populāra, tāpēc izmantota ne tikai Latvijā, bet savulaik arī Norvēģijā.

Tā viņi strādājuši, būdami pārliecināti, ka darba pietiks vēl ilgam laikam. Vitālijs pat iegādājies zemes gabalu, uz kura kā projekta attīstītājs cerējis uzbūvēt pats savu ciematu. Un tad pēkšņi – krīze.

«Apmēram gadu vispār neko nedarījām, tomēr izdevās saglabāt uzņēmumu un, galvenais, nezaudēt darbiniekus, no kuriem daudzi vietējie, tāpat kā es, bija ilgstoši strādājuši šajā nozarē,» turpina Vitālijs. «Ap 2009. gadu, kad mēģinājām atsākt darbu, sapratām – turpmāk jāstrādā citādi. Jāpievēršas ražošanai un vairāk jāorientējas uz Eiropu.»

Tad arī Fjodorovs izlēmis ražot koka karkasa ēkas, kuras savulaik bija iepazinis Sibīrijā. Uzņēmums iegādājies bijušās kolhoza mehāniskās darbnīcas Limbažu pievārtē. Investējot vairāk nekā 300 tūkstošus eiro, tās pilnībā renovētas, nosiltinātas, uzlikts jauns jumts, otrajā stāvā izbūvētas mūsdienīgas biroja telpas un iegādātas ražošanai nepieciešamās iekārtas.

No Spānijas līdz Zviedrijai

Apmēram 120 māju gadā jeb viena māja divu darbdienu laikā. Tāda ir uzņēmuma pašreizējā jauda. Vairāk nekā 95% no saražotā eksportē. Sākumā gan Eiropas iekarošana negāja tik gludi, kā cerēts.

Pirmā valsts, ar kuru viņi sāka sadarbību, bija Spānija. «Mēs tur faktiski par pašizmaksu uzbūvējām divas mājas, kā tādus demo variantus, jo atradām klientu, kas gribēja attīstīt koka māju tirgu,» atceras Vitālijs. Diemžēl vēlāk izrādījās, ka arī pārējās mājas pasūtītājs grib par pašizmaksu. Tā arī nespējot vienoties par cenu, viņi no Spānijas pārcēlušies uz Francijas dienvidiem. Būvējuši Tulūzas, Sentropēzas apkārtnē, Korsikā, pie Parīzes… Sākumā strādājuši gandrīz bez peļņas un no dienvidiem palēnām virzījušies uz ziemeļiem. Uz Luksemburgu, Nīderlandi, Vāciju, Norvēģiju un Zviedriju.

«Lieta tāda, ka dienvidos, Fran-cijā un Spānijā, galvenais ir cena. Tur bija jākonkurē ar ražotājiem no Polijas, Rumānijas vai Bulgārijas. Skandināvijā, kur cena ir augstāka, daudz augstākas arī kvalitātes prasības, tāpēc viņi vairāk uzticas Latvijas ražojumiem,» globālā tirgus īpatnības skaidro Vitālijs. Tomēr jāņem vērā, ka ziemeļvalstīs esot virkne nosacījumu, ar ko jārēķinās ražotājam un celtniekiem. Piemēram, katrā komūnā var būt savi standarti gan attiecībā uz ēku arhitektūru, gan to krāsojumu. Un, ja kādā vietā tas ir tumši pelēks vai dzeltens ar sarkanu dakstiņu jumtu, tad tieši tādā pašā tonī jābūt arī jaunajām ēkām.

Vitbūve galvenokārt ražo modernas vienģimeņu dzīvojamās mājas pēc pasūtītāju projekta. Plakani jumti, lieli logi, stikla paneļu sienas. Koks kā dabīgs un ekoloģisks materiāls. Tās esot galvenās šā brīža tendences Skandināvijas tirgū. Un, protams, kvalitāte pāri visam. Parasti viņu ražoto ēku platība esot no 120 līdz 150 m2. Bet mēdzot būt arī lielākas, divu trīs stāvu ēkas, kas paredzētas līdz pat četrām ģimenēm. Parasti tās tiek ražotas pēc pasūtītāju projektiem. Reizēm māju projektēšanā uzņēmums sadarbojas ar Latvijas arhitektu birojiem.

Pēdējā laikā pēc Vitbūve ēkām parādījies pieprasījums arī Latvijā. Un vietējā tirgū jau paliek ap 10% no saražotā. Tas uzņēmuma īpašnieku īpaši priecē. Kaut arī Latvijas tirgum paredzētās mājas esot tādas pašas kā Skandināvijā (tātad atbilstošas visām ziemeļvalstu kvalitātes prasībām), to cena, ja reiz cilvēki gatavi pirkt, acīmredzot arī šeit ir konkurētspējīga.

Tomēr pašreizējā situācija Eiropas tirgū nepavisam neesot viendabīga. Piemēram, Norvēģijā zemo naftas cenu dēļ kronas vērtība ir nedaudz kritusies, kas ietekmējis arī nekustamo īpašumu tirgu. Tomēr pieprasījumu pēc dzīvojamajām ēkām tas būtiski neietekmējot. Nesen parakstīts līgums par ciemata izbūvi Olesunnā. Līgumi noslēgti arī ar klientiem Šveicē, Vācijā un Luksemburgā. Savukārt Zviedrijā pašlaik esot īsts celtniecības bums.

Tomēr, kā stāsta Vitālijs Fjodo-rovs, kardinālu pavērsienu tirgū var ienest bēgļu krīze. Vācijā un arī Zviedrijā tiekot pieprasītas nelielas, vienkāršas un lētas koka paneļu ēkas atsevišķu bēgļu un ģimeņu izmitināšanai. Bet tur vajagot tūkstoti šādu māju mēnesī. Pagaidām Latvijā neviens vēl šādus apjomus nodrošināt nevarot.

«Vēl aizpagājušajā gadā mēs izmantojām kādus 50% no ražošanas jaudām, bet pašlaik jau visus simt,» saka Vitālijs. Tāpēc līdzās ražotnei tiek plānots būvēt vēl vienu ēku. Tās būvniecības izmaksas vien varētu būt ap 250 tūkstošiem eiro. Vienlaikus tas, protams, nozīmēs arī jaunas darbavietas.

«Pašlaik mums ir ļoti spēcīga komanda. Tie ir vietējie cilvēki, no kuriem daudzi gandrīz visu mūžu nostrādājuši šajā nozarē. Starp viņiem arī tādi, ar kuriem pats savulaik esmu kopā strādājis, pazīstu jau gadus divdesmit un pilnībā varu uz viņiem paļauties,» saka uzņēmuma vadītājs.

Uz jautājumu, vai, zinādams, cik nepastāvīga ir šī nozare, ko ietekmē gan lokālas, gan globālas krīzes un svārstības finanšu tirgos, viņš naktīs maz mierīgi var gulēt, Vitālijs atbild, ka varot gan. «Pirmkārt, redzam – pieprasījums pēc mājām ir, un tirgus attīstās. Savukārt Latvijā ir pieredze un visi nosacījumi, lai būvētu kvalitatīvas koka mājas. Ir resursi. Gan vietējais izejmateriāls, gan speciālisti. Otrkārt, Vitbūve strādā nevis vienā vai divās, bet vienpadsmit valstīs, un tas ļauj sadalīt riskus.»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Es ar šo darbu dzīvoju 24 stundas dienā. Esmu to darījis visu mūžu un laikam neko citu arī negribu darīt.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Katram jādara tas, ko prot. Nopirku zemi un gribēju pievērsties nekustamo īpašumu biznesam. Bet esmu ražotājs, nevis projektu attīstītājs. Tā zeme tur stāv.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Ja grib strādāt ilgtermiņā, nepieciešams, lai tev uzticas gan kolektīvs, gan partneri un klienti. Lai to panāktu, nevienu nedrīksti piemānīt. Nedrīkst mainīt līguma vai darba nosacījumus, pat ja pēkšņi izrādās, ka tas tev kļuvis neizdevīgs.

Bezgalīgais stāsts

Posted on marts 2, 2016 by - Personības

Šogad mūzikas ierakstu gada balvas Zelta mikrofons 20 gadu vēsturē pirmo reizi ir kas nebijis – uz trim no daudzajām balvām, kuras tiks pasniegtas 15. martā, pretendē arī stāstu krājums. Grupas Sigma muzikālie stāsti

Grupas pirmais albums Sazaroto taku dārzs ir kā izdziedāti stāsti. Vismaz grupas vokālists Jānis Ozoliņš noteikti grib, lai to uztver kā stāstu krājumu, kas tapis Horhes Luisa Borhesa daiļrades ietekmē. Kā argentīniešu rakstnieka poētiskie teksti izzīmē viņa filozofiskos priekšstatus, tā albums vedina ne tikai baudīt mūziku, bet arī domāt, domāt, domāt. Klausīties atkal un aizdomāties. Brīnišķīgs, Latvijas mūzikas notikumu kontekstā neparasts albums, ko profesionāļi novērtējuši, izvirzot alternatīvajai mūzikas ierakstu Austras balvai un Zelta mikrofons balvai trīs nominācijās: Altarnatīvās un indie mūzikas albums, Gada albums, Labākā debija. Sigma mūziķi – Jānis Ozoliņš (vokāls, klavieres), Kaspars Lastovskis (basģitāra) un Uģis Eihvalds (bungas) – priecājas, ka pēc desmit gadu ilgas darbības viņi ir atraduši savus klausītājus un kļuvuši atpazīstami. Bet arī skaidri apzinās, ka nekāro slavas. Viņi grib palikt citādi.

Bābeles torni neceliet
Celtos mūrus nojauciet!
Šīs ir rindiņas no albuma tituldziesmas Sazaroto taku dārzs, kas vedina domāt, vai vajag, lai ļaudis runā vienā valodā. Jo lielāka dažādība, jo interesantāk. Iepazīstot Sigmas mūziķus, pirmais iespaids – viņi ir tik dažādi cilvēki. Jāni, mierīgu un laipnu, sameklēju Oslo, kur viņš raksta disertāciju par naratīviem Andras Neiburgas īsprozā. Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniekam piedienas doktora grāds. Kaspars, runātīgs, dzirksteļojošs un arī mazliet kautrīgs, sastopams Rīgā. Viņš strādā mūzikas veikalā Tērbatas ielā un interneta tirgotavā Yoursound.lv. Reizumis uzspēlē kopā ar grupu S.I.L.S. «Agrāk spēlējām grunge stilā, bet tagad jau visi esam tēti un satiekamies brīvajā laikā padžingāt. Alternatīvās mūzikas balvas pasniegšanas ceremonijā klubā Pūce, Klubs naktī mums kā veterāniem atļāva nospēlēt 20 minūtes,» ironizē Kaspars. Uģi vispār nesatieku, jo viņš intervijas nekad nesniedzot. Uzzinu, ka viņš spēlē bungas arī grupā Flame&The Rolltones, dažkārt kopā ar citiem mūziķiem uzstājas Vecrīgā, ir pedagogs Andžeja Grauda bungu skolā. 

Mēģinājumos visi trīs tiekas vidēji reizi nedēļā, jo katram ir savi darbi, ģimene un muzikālās aizraušanās. Tagad, kad Jānis Oslo Universitātē ir viespētnieks un gatavo savas disertācijas teorētisko daļu, lai kļūtu par zinātniskā grāda pretendentu, mēģinājumu nav vispār. «Esmu sevi izolējis no klavierēm, un tas ir mokoši. Viens savā istabiņā, kas man ierādīta studentu mītnē,» Skype sarunā stāsta Jānis, un aiz viņa muguras ekrānā redzams pustukšs plaukts ar gludekli. «Labi zinu, ar ko tas beigtos, ja būtu klavieres. Tādēļ man jāatturas no klavierēm.»

Disertācijas tēma esot saistīta ar naratoloģiju. Tas nozīmē analizēt, kādi līdzekļi izmantoti teksta veidošanā. Jāņa nolūks ir izpētīt naratīvus Andras Neiburgas īsprozā. «Mani interesē viņas daiļrade, bet vienlaikus tā ir ļoti pateicīga analīzei,» paskaidro pētnieks, kurš disertācijas dēļ ir uz laiku pārtraucis darbu augstskolās, institūtā un arī muzicēšanu. Kaut arī ne – 12. martā kultūras pils Ziemeļblāzma kafejnīcā būs koncerts, kurā skanēs Jāņa Ozoliņa mūzika un Kārļa Vērdiņa dzeja. 

Pie domas par literatūras pētniecību Jānis nonāca pirms vairākiem gadiem, kad, piedzīvojis smagu roku operāciju, nevarēja spēlēt klavieres un bija spiests pārtraukt mūzikas studijas. Palicis bez akadēmiskās muzikālās izglītības, viņš pievērsās mūzikai, kas nav gluži akadēmiska, bet nav arī pops vai roks.

2005. gadā, kad izjuka grupa Punch, kurā spēlēja Jānis un Uģis, viņi pieaicināja Kasparu no rokgrupas S.I.L.S, lai izveidotu jaunu grupu Sigma. Kopš tiem laikiem puiši spēlē, pēc mūzikas žurnālista Ulda Rudaka vārdiem, instrumentāli netradicionālā savienībā – klavieres, basģitāra, bungas. Lai gan visbiežāk idejas dziesmām vai jau sakomponētus gabalus uz mēģinājumiem atnes Jānis, viņš uzsver, ka Uģis un Kaspars ir dziesmu līdzautori. «Viņi komponē to, ko atskaņo. Reti man ir bijusi skaidra ideja, ko tieši es no viņiem gribu,» saka Jānis. «Piemēram, basģitāristam ir jābūt ļoti radošam. Viņa uzdevums nav tikai uzturēt ritmu, basģitāras spēlei jāspēj ar komunicēt ar to, ko es daru ar klavierēm. Uģis ir muzikāli ļoti jūtīgs. Viņš pamana visu, zina līdzekļu arsenālu, ko es parasti izmantoju, un, ja ir cilvēks, kuram es nevaru samelot, tad tas ir Uģis.» 

Kaspars, lūgts izstāstīt par lomu sadalījumu grupā, uzzīmē skaidru ainu: «Mēs trīs esam dažādi cilvēki. Jānis ir ideju ģenerators. Uģim patīk detaļas, nianses, spēlēties ar formu struktūru. Bet man patīk roks, es velku uz vienkāršo pusi, lai nav tik sarežģīti, ka nav baudāmi. Kad izslīpējam dziesmu, tā satur mūs visus trīs kopā.»

Jānis atzīst, ka sākumā, kad grupa sāka muzicēt, viņš mēdza pārdzīvot, ja Kaspars vai Uģis atļāvās kaut ko kritisku pateikt par viņa dziesmām. Bet tagad sen aiz muguras esot gan kautrēšanās, gan apbižošanās. Viņi viens otram esot kas vairāk nekā draugi, tāpēc rādīt dziesmas Kasparam un Uģim nozīmē rādīt tās sev. «Ilgi domāju, ka mums ir atšķirīgas muzikālās gaumes, esam tik atšķirīgi! Paši kultivējām šo priekšstatu,» saka Jānis. «Tagad saprotu, ka tā nav. Īstenībā mēs esam ļoti līdzīgi, mums ir daudz kopīgu interešu, un tāpēc varam būt kopā.» 

Vientuļš savā tornī sēž
Skaistais Androgīns
Tam liela, liela karaļvalsts
Kā tas spēj to pārvaldīt
Fragments no Sigmas dziesmas Androgīns izvēlēts, lai izstāstītu par grupas muzikālajiem meklējumiem, par to, no kā viņi atteicās un ko ieguva. Kā saka Uldis Rudaks, daudzi līdz 2014. gadam pat nenojauta, ka ir tāda grupa Sigma. Viņš, ieinteresējies par Sigmu pēc koncerta Rakstniecības un mūzikas muzejā, bija pārsteigts atklāt, ka festivālā Positivus tā uzstājusies jau 2007. un 2011. gadā. Sigmai bija vajadzīgs diezgan ilgs laiks, līdz tā atrada savus klausītājus.     

«Pirms desmit gadiem, kad satikāmies, mums šķita jauki tas vien, ka varam rak-stīt mūziku un kādreiz kaut kur uzstāties. Tobrīd visi sapņojām, ka kļūsim slaveni, ja vien mums būs pareizā attieksme,» stāsta Jānis. «Bet laika gaitā pieaugām, un mums zīmīgs ir nevis 2005. gads, kad grupa izveidojās, bet 2011. gads, kad sākām uzdot sev jautājumu, ko darīt tālāk.» Kaspars to atceras kā brīdi, kad aptrūkās ideju un iestājās apnikums. Viņi pat «paņēma pauzīti», taču, kad atkal sāka muzicēt kopā, sajūta bija tāda, ka skudriņas skrien pa ādu. «Sapratām, ka tā ir eksistenciāla nepieciešamība darboties ar pašu radošumu. Turklāt, spēlējot dažādos klubos, nebijām sasnieguši savu auditoriju,» stāsta Jānis. «Tad arī sapratām, ka vajag veidot starpdisciplinārus projektus, un radās pirmie uzvedumi kopā ar dzejniekiem.» 

Tie bija koncertuzvedumi Mūsu dienu skaņu celiņš, kuros dzeju lasīja četri dzejnieki – Anna Auziņa, Inga Gaile, Kārlis Vērdiņš un Arvis Viguls, bet lasījumu pavadīja Sigmas mūzika. «Sapratām, ka tā ir savdabīga simbioze. Viņi iegūst no publikas, kas ir ieinteresējusies par mūsu mūziku un ar tās palīdzību nonāk pie dzejas. Un otrādi – mēs beidzot tikām pie publikas, kuru mūsu mūzika patiešām interesē. Tas bija liels pavērsiens.»

Kopš 2012. gada grupa Sigma apzināti dziesmās sapludina mūziku un literatūru. Piemēram, kad mūziķi sāka darbu pie Sazaroto taku dārza, Jānis ieteica Uģim un Kasparam izlasīt Borhesa stāstus. «Ļoti patika,» Kaspars atzīst. Jānis un viņa draugs Kārlis Vērdiņš, abi būdami literatūrzinātnieki, krietni paplašinājuši viņa priekšstatus par prozu un dzeju. Teksti Sigmas dziesmās ir līdzvērtīgi melodijai, un tie, pēc Kaspara vārdiem, nekad nav par «es tevi mīlu, tu mani ne». Jānis paskaidro mazliet citādi – viņi nolēma savās dziesmās neatkārtoties un nerunāt par jau izrunātām tēmām. «Mūzikā vajag citus stāstus un citus skatpunktus,» saka Jānis, kurš dziesmas grupas debijas albumam atlasīja ar domu, lai tās veido stāstu krājumu. Gandrīz visas Sazaroto taku dārzs  trīspadsmit dziesmas ir ar Jāņa vārdiem. Tikai dziesmā Dionīss izmantots Kārļa Vērdiņa dzejolis. 

«Nē, tas, ka rakstu tekstu dziesmām, mani nepadara par dzejnieku. Nē!» skaļi iebilst Jānis. «Dziesmu tekstu autors nav dzejnieks, es to vienmēr uzsvēršu.» Viņš piedāvā savu vienkāršāko atbildi uz jautājumu, uz kuru acīmredzami nācies atbildēt vairākkārt: «Dzejolim nav vajadzīga mūzika, mūzikai ir vajadzīgs dzejolis. Dzejolis ir pilnvērtīgs mākslas darbs bez mūzikas. Bet dziesmas teksts nav pilnvērtīgs māk-slas darbs bez mūzikas.»

Katras Sazaroto taku dārza dziesmas pamatā ir ideja, kuru puiši muzikāli apstrādāja un tikai tad Jānis melodijai radīja vārdus. «Mums svarīgākais ir emocijas, kuras rada mūzika. Muzikālo valodu piemeklējam emocionālajai,» saka Kaspars. Piemēram, dziesmas Paliec tepat noskaņai jāvēsta par bailēm. Paklausieties, aiz vārdiem par noņemamu smaidu, kas saplīst gabalos kā maska, ir mūzika, kas vēsta par baismu un skumjām. «Man patīk Sirēnu sala,» saka Kaspars. «Kad Jānis mēģinājumā atskaņoja šo dziesmu, es jau redzēju stāstu. Vienmēr to spēlējot, redzu Odiseju, kas piesiets pie masta, un dzirdu, kā jūras viļņi šalko un bango. Šo dziesmu man patīk spēlēt.»

«Kad pirmo reizi dzirdēju Sigmas dziesmas, pašaizsardzības nolūkos pie sevis spriedu, vai tik tās nav ar reliģiozu ievirzi. Kas tā par apsēstību ar tekstiem? Viņi dziedāja ar tādu pārliecību! Mūzika mani pārņēma, ievilka sevī, izjūtas bija līdzīgas kā pēc baznīcas apmeklējuma, kad ir garīgs piepildījums. Tā bija gandrīz hipnotiska ietekme,» atceras Uldis Rudaks. «Ļoti laba mūzika, laba balss, kas brīžiem dzied falsetā. Jānis Ozoliņš nav pirmais, kurš tā dzied, tā dzied arī Jānis Šipkēvics, mēģina The Sound Poets solists Jānis Aišpurs. Bet šis dziedājums man… patīk. Kopš tās uzstāšanās es eju uz visiem Sigmas koncertiem, kuri ir Rīgā, un neslēpšu, ka visās žūrijās, kur esmu bijis, balsoju par viņiem. Mūzikas ierakstu gada balvā viņu albums iekļuva labāko albumu piecniekā, par ko man liels prieks.»

Nākamajā Sigmas albumā, visticamāk, būs dziesmas ar latviešu dzejnieku dzeju. Kopš 2014. gada rudens, kad grupa kopā ar septiņiem dzejniekiem veido dzejkoncertus, Jānis daudz lasa mūsdienu latviešu dzeju, izvērtējot, vai to ir iespējams izdziedāt. «Man ir dzīvē paveicies, ka daudzus no dzejniekiem es personīgi pazīstu, tas ir saistīts arī ar mana darba specifiku, jo es biju literārā žurnāla Latvju Teksti redaktors,» stāsta Jānis. «Taču kādā brīdī saskāros ar mūziķu, ne tikai popmūzikas, bet arī akadēmiskās mūzikas profesionāļu viedokli, ka mūsdienu latviešu dzeja nav komponējama. Tā neskan. Vai nav gana melodiska. Tas manī radīja dažādas emocijas, no sarūgtinājuma un skumjām līdz lielām dusmām. Esmu sirsnīgs cilvēks, bet, izdzirdot šādu vērtējumu, kļuvu dusmīgs. Tā ir liela netaisnība. Mums ir izcili dzejnieki, īstenībā latviešu literatūrā dzeja ir augstā līmenī. Tie nav tikai manas paaudzes dzejnieki, esmu komponējis mūziku arī Ineses Zanderes, Jāņa Rokpeļņa un Ulda Bērziņa dzejoļiem. Cik var atkārtoties par Imantu Ziedoni un Ojāru Vācieti! Lasot tikai viņu dzejoļus, mēs paši sev kaut ko atņemam. Mūsdienu dzejnieku darbi ir uztverami, dzīvi, uzrunājoši.»

viņa domā viņa ceļas viņa paguļas apakšā tankam
vienkārša sieviete it kā bez sejas
vienkārša sieviete tikai balta
Ingas Gailes dzejolis Kūku Marija koncertos ir tā dziesma, kuras laikā visi skrien tuvāk skatuvei un dzied līdzi. Inga nešaubās, ka ar dziesmas palīdzību pie dzejoļa un citiem viņas krājuma Kūku Marija dzejoļiem nonākuši daudzi. «Tas ir ieguvums,» viņa atraksta vēstulē. «Es ceru, ka, klausoties Sigmu, paplašināsies to laikabiedru loks, kuri uzdod sev neērtus jautājumus vai atļauj sev būt kādu brīdi skumjiem vai vienkārši mierīgiem un laimīgiem. Protams, es ceru, ka klausītāji uzdod sev jautājumu, kāpēc tai sievietei nav sejas vai kāpēc viņa ir iedomājusies, ka viņai nav sejas. Un vai tiešām ir vienkārši pagulties apakšā tankam?» 

Arī Jānis uzskata, ka Sigma ar dzejkoncertiem ir palīdzējusi atrast klausītājiem ceļu pie dzejas. Viņš kā piemēru min Arti Ostupu, kura «dzeja ir intelektuāla un nav viegli uztverama». «Bet Sigmas dziesma palīdzēja dzejolim nonākt līdz klausītājiem. Radot dziesmu ar Arta Ostupa vārdiem Mūzika cirvim stiegrainā rokā, izmantojām ironiju. Skanot popmūzikas stilā ieturētam meldiņam, ko pavada vārdi par veca vīra giljotinētu gaili, efekts ir dramatisks,» stāsta Jānis.  

Ingas Gailes pamudināts, Jānis ir komponējis mūziku arī divām viņas iestudētajām izrādēm: Pēterpils pilsētas žīdi un Trauki, kurai mūziku ieskaņoja Sigma. «Teātra mūzikā man jāprot savu radošumu pielāgot izrādes mērķim. Tā nav tikai manu individuālo ambīciju izpausme,» stāsta Jānis. «Tāds uzdevums rada grūtības, un šīs grūtības liek meklēt. Piemēram, izrādē Trauki par sieviešu tiesībām aktrises izspēlēja dažādus stereotipus, kas sabiedrībā ir par sievietēm. Ingai bija ideja likt viņām dziedāt frivolas dziesmiņas, kas skatītāju izsit no līdzsvara, liek pasmieties, tad justies neērti, saprotot, kas patiesībā notiek. Ingai teicu, ka es taču nerakstu tādas dziesmas! Bet Inga atbildēja – saņemies! Svētīgi, ja izsit no komforta zonas, tas palīdz mūzikā nonākt pie jauniem atklājumiem.» 

Inga Gaile uzskata, ka Jāņa un pārējo grupas mūziķu vēlme saprast dzeju ir galvenais iemesls, kāpēc Sigmas mūzika tik labi saprotas ar Zanderes, Gailes, Vērdiņa, Auziņas, Ostupa, Bērziņa tekstiem. «Tagad es dzejā sāku iedziļināties. Ja izlasījis dzejoli, to nesaprotu, lasu desmit reizes. Kamēr neesmu sapratis domu, lasu vēl,» stāsta Kaspars, atzīstot, ka jaunībā dzejniekus uztvēris kā cilvēkus ar putniem galvā. Tagad ir dzejoļi, kurus viņš ik pa laikam pārlasa. Aizkustina, dažkārt pat līdz asarām. Pēc Kaspara domām, ja saliktu vienkopus visas Sigmas dziesmas ar latviešu dzejnieku vārdiem, veidotos jau otrs albums. 

Sigma, atzinības iedrošināta, ir gatava turpināt sākto. «Man patika, ko par mūsu pirmo albumu teica vairāki mūzikas apskatnieki: «Jo vairāk klausās, jo vairāk ieinteresē. Tas ir liels kompliments»,» saka Jānis. «Bet tas arī parāda grūtības, ar kurām jāsaskaras – mūsu dziesmas nav lipīgas, kas notur uzmanību.»

Jā, tās neskan galvā, nedungojas, sēžot pie stūres vai mazgājot traukus. Bet mūzikas kritiķiem ir taisnība – Sigma liek klausīties atkal un atkal. Kā Borhesa stāsts Sazaroto taku dārzs, kura sižetiskās līnijas veido bezgalīgu labirintu.

Jaunie latvieši

Posted on marts 2, 2016 by - Dzīve

Latvijas pilsonību aizvien vairāk iegūst tālās zemēs dzimuši cilvēki. Ēģiptietis Abdu Nenā un indietis Mohita Kakara pie tumšsarkanajām pasēm tiks nākamnedēļ

Trīs sarkanas rozes. Tās ir sveiciens svētku dienā jaunajiem pilsoņiem ceremonijā Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē, kur izsniedz dokumentu par naturalizēšanos. Latviešu valodas eksāmens nolikts, un pēc pāris nedēļām būs arī pase. Eksāmens nav nekas ārkārtēji sarežģīts. Ir jāmāk arī himna, un jāzina vispārīgi fakti par Latvijas vēsturi. Līdz šim Latvijas pilsonībā naturalizācijas kārtībā ir uzņemtas 143 630 personas. Lielākoties krievu tautības. Taču jauno pilsoņu skaitam ir tendence sarukt. 2013. gadā Latvijas pilsonībā uzņēma 1732 personas, pēc gada 939, pērn – 971. Toties kompānija kļūst raibāka: šāgada pirmajā mēnesī vien naturalizējušies trīs cilvēki no Ēģiptes, no Libānas un Indijas – pa divām personām, bet no Uzbekistānas – viens bēglis, kurš ir nepilngadīgs.

Tikt pie tumšsarkanās Latvijas pases ārzemniekam nav viegli. Piecus gadus var dzīvot, atjaunojot pagaidu uzturēšanās atļauju, nākamos piecus – ar pastāvīgo atļauju. Tikai pēc desmit gadiem var sākt pretendēt uz pilsonību.

Klusā Rīga

Mohita Kakara Latvijā dzīvo vienpadsmito gadu. Kad bija pagājuši desmit, viņš devās kārtot latviešu valodas eksāmenu. Mohita ir 38 gadus vecs bērnu ķirurgs. Smaidīgs sagaida Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas filiālē Gaiļezerā. Te viņš pieņem plānveida pacientus, bet Bērnu slimnīcā Torņakalnā strādā uzņemšanā un operē.

Mohita Latvijā ieradās, lai studētu medicīnu. «Esmu no Deli. Mani vecāki ir ārsti. Tēvs – ķirurgs, mamma – ginekoloģe. Brālis tagad Somijā strādā par radiologu. Es arī gribēju studēt medicīnu, taču Indijā to grib daudzi. Lai arī man bija ļoti labas atzīmes, tas nepalīdzēja: konkurence ir ļoti liela,» Mohita stāsta brīnišķīgā latviešu valodā. Viņa vārds Mohita tulkojumā nozīmējot «mīlestība».

Vispirms gan Mohita sāka studēt Maskavā un tur uzzinājis, ka ir tāda Latvija, kur arī var apgūt medicīnu. Starptautiskā programmā viņš ieradās Rīgā. Bija jūnija diena, silts. «Izkāpu lidostā, atbraucu uz pilsētu un domāju – kāpēc tāds klusums? Kur ir cilvēki? Kāpēc nav cilvēku?» smejas Mohita, kurš bija radis pie Deli un Maskavas pūļiem.

Sešus mēnešus puisis intensīvi mācījās latviešu valodu. Sešas stundas dienā. Pirms vienpadsmit gadiem Rīgas Stradiņa universitātē vēl nebija medicīnas studiju angļu valodā. «Kas man cits atlika – mācījos valodu. Nokārtoju eksāmenu ar pirmo reizi un augstākajā līmenī. Latviešu valoda nav grūta, gramatika gan sarežģītāka. Sākumā nesapratu, kur un kā jālieto garumzīmes.»

Pirmais gads rezidentūrā Mohitam bija pagrūts. Valodas dēļ. Tomēr jau tad viņš zināja, ka vēlas palikt Latvijā. Aizgāja pie Bērnu slimnīcas vadības un izteica vēlmi strādāt. Tā Mohita nokļuva slimnīcas uzņemšanā. «Pirmā operācija bija cirkšņa trūce kādam bērnam,» viņš atceras. 

Tagad dakteris Kakara ir ļoti noslogots. Pēc plānveida pieņemšanas Gaiļezerā viņš dodas uz Torņakalnu. «Mājās esmu ap septiņiem astoņiem. Tik noguris, ka nav spēka.» Mājas ir Mārupē. Sieva Džagriti strādā par zobārsti. Ar viņu Mohita bija pazīstams sen un atvilināja līdzi uz Latviju. Arī viņa runā latviski. Divus gadus vecā meita Mišika apmeklē bērnudārzu Mārupē. «Meita ar mums mājās runā tikai latviski. Jo dārziņā visi tā runā. Viņa arī negrib indiešu ēdienus, kur klāt čili. Tikai latviešu ēdienus!»

Iejūtīgs dakteris

Mišika kopā ar tēti par Latvijas pilsoņiem kļuva šāgada sākumā. Pie pases tiks 8. martā. Par pilsoni viņš bija gatavs kļūt jau sen, taču vajadzēja Latvijā nodzīvot desmit gadus, lai varētu sākt naturalizēties. Mohita eksāmenus nolika ar pirmo reizi. Himnu iemācījās mājās, klausoties YouTube.

Latvijas pilsoņiem, kas naturalizējas, nedrīkst būt dubultpilsonība, un Mohitam būs jāatsakās no piederības Indijai. Viņš pārliecinoši atbild: «Manas mājas ir te.» Mohita arī gatavs piedalīties vēlēšanās. Ja balsot, tad par tiem, kas gatavi uzlabot veselības aprūpes sistēmu, jo tā patlaban esot vāja. «Daudzi bērni netiek uz izmeklējumiem. Ģimenes ārsti nevēlas uzņemties atbildību par bērnu,» novērojis dakteris. Pie viņa nonāk daudz bērnu, kam jāizraksta tādi nosūtījumi, kas būtu ģimenes ārsta darbs.

Nekādas lielākas privilēģijas Mohitam Latvijas pase nenodrošinās. Arī līdz šim viņš ceļoja, kur vēlējās. Izbraukājis visu Eiropu. Reizi gadā atvaļinājumā dodas pēc saules uz Indiju, savukārt viņa vecāki vasarā ciemojas Latvijā. Tad, kad Deli ir pārāk karsts.

«Varbūt vēlaties paskatīties, kā es ārstēju?» viņš piedāvā. Atbildu, ja pacienti neiebilst, labprāt uzkavēšos. Mohita ir ļoti iejūtīgs, ieinteresēts. Divus mēnešus vecā Samanta uzsmaida dakterim, kas viņu izmeklē. Viņš nozīmē ultrasonogrāfiju un ieminas, ka, ja tā norādīs uz kādu problēmu, būs jāoperē. «Vai tas ir tā nopietni?» bažīgi vaicā Samantas mamma. Mohita atbild: «Nē, tas nav nopietni!» Visi smejas. Operācija ilgšot 15 minūtes pilnā narkozē, un tas būšot viens grieziens nabas apvidū. Rēta nepaliks. «Bet tikai tad, ja ultrasonogrāfija kaut ko uzrādīs,» ārsts atgādina un bērnu nosauc par veselu, velta meitenītei komplimentus. «Un pierakstieties pie manis tajā pašā dienā, kad nākat uz sonogrāfiju, lai varu uzreiz apskatīt rezultātus,» viņš atgādina. Apvaicājas, vai bērniņš bijis uz gūžu ultrasonogrāfiju. Nē, ģimenes ārsts neesot ieteicis. Jūtams, ka Mohitam tas nepatīk. «Sirdsmieram uztaisiet, lai redzat, ka visi kauliņi labi veidojas.» Izskatās, ka vecāki iziet no kabineta bez satraukuma. «Svarīgi visu izstāstīt, atbildēt uz jautājumiem,» ārsts saka.

Mohita katru dienu lasa ziņas internetā. Viņš nepiekrīt viedoklim, ka latvieši ir naidīgi noskaņoti pret iebraucējiem. «Pret mani visi izturas labi, nav nekādu apvainojumu. Kādi ir latvieši? Baigi labie!» Sākotnēji esot tādi kautrīgi, bet vēlāk draudzīgi. Labākie draugi ir tieši latvieši. Kriketu gan Mohita spēlē ar indiešiem. Iecienījuši to darīt Tukumā, kur ierīkots kriketam piemērots spēles laukums.

Kakaru ģimene daudz ceļo pa Latviju, jo patīk daba. Ieminos, ka jūra mums skaista. Mohita klusē un viltīgi smaida. «Godīgi? Indijā vēl smukāka, it īpaši dienvidos,» pasmejas. «Bet Latvija ir labākā vieta, kur dzīvot. Tas nu gan,» saka dakteris un nākamo pacientu pieņem krievu valodā.

Gribēja iespītēt

Nākamnedēļ pasi rokās turēs arī Abdu Nenā (42). Pilnā vārdā Abdelraouf. Dzimis Ēģiptes pilsētā Aleksandrijā. Skaistā vietā pie Vidusjūras, Ēģiptes ziemeļos. Abdu ir ieguvis vidējo izglītību un pabeidzis grāmatvedības kursus, viņš māk četras valodas: angļu, franču, krievu un latviešu. Un dzimto – arābu.

Abdu ir kafejnīcas Habibty saimnieks. Tā drīzāk ir oāze, nevis kafejnīca, jo dīvānā atgūlis kāds apmeklētājs ar piezīmjdatoru klēpī un pīpē ūdenspīpi. Baltie dūmu mutuļi griežas arī blakustelpā, kur laiski sēž divi kungi. «Lūdzu!» Abdu norāda uz trešo telpu, kas paredzēta pusdienošanai. Pa vienu logu redzama Lubānas ielas dzīvā satiksme, pa otru – autoserviss. Bez saimnieka viesmīlības šī vieta varētu būt vienkārša kafejnīca. «Kādu tēju varbūt? Jasmīnu, karkade vai varbūt alu? Austrūmū saldumī?» Abdu tekalē apkārt, pie sevis dungodams, spožajai vestei zvīļojot.

Piecpadsmit gadu. Tik ilgi Abdu ir Latvijā. Viņš paņem lapiņu un uzraksta datumu: 2001. gada 21. februāris. To dienu viņš atceras labi. «Bija lllllooti auksti,» vīrietis saka ar skanīgu l. Uz Latviju viņu uzaicināja rīdzinieks Konstantīns, kurš bija izdomājis atvērt kafejnīcu Austrumu stilā. Abi iepazinās Abdu darbavietā Dubaijā.

Trīs mēneši. Tik ilgi Konstantīns lūdza Abdu pamēģināt iepazīt Latviju un pastrādāt. Ja nepatiks, lai brauc atpakaļ. «Man nebija interesanti. Auksts. Cilvēki uz ielām dzēruši. No pudeles dzer! Nu kas tas! Var taču ieiet mājā vai kafejnīcā,» Abdu noplāta rokas.

Kad sāka kļūt siltāks, viņam pamazām te iepatikās. Abdu iepazinās ar Larisu. Apprecējās. Meitai Minelai ir 12 gadu, dēlam Markam Hamadam – seši. Pirms pāris gadiem gan laulība šķirta. «Tagad man ir Ruta. Latviete man mīlestība. Un es arī tagad latvietis,» smaida Abdu.

Mācīties latviešu valodu viņš izlēma pirms diviem gadiem. «Valodu vajag, jo šeit dzīvoju, strādāju,» viņš skaidro. Saprast jau saprata un arī krieviski māk, taču kāds notikums pielika punktu. Deva spītu. «Aizeju ar meitu mainīt viņas pasi. Man prasa dokumentu. Iedodu savu ēģiptieša pasi. Nederot. Vajagot Latvijas,» atceras Abdu. Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes darbiniece atbildējusi, ka šis dokuments neder. Lai nāk ar mammu. Abdu iecirtās: viņš ir tēvs, un nevar meitai pasi nomainīt? Nē, nevarot. Tāda kārtība. «Bet maksāt es varot. Skaidrā vai ar karti, vai pēc tam internetā. Nu! Pasūtīt pasi nevar, bet kas samaksā – tas vienalga.» Tā Abdu sāka mācīties latviešu valodu valsts apmaksātos kursos. Mācījās divus gadus ar pārtraukumiem.

Eksāmens ar otro reizi

Ceļš līdz pasei bija garš: kursi, tad pērn septembrī nokārtoja eksāmenu un šāgada 27. janvārī naturalizējās. Jo vairāk mācījās, jo labāk saprata – nav viegla valoda. Ikdienā tik daudz runāt latviski nesanāk, jo bieži sazinās arābiski – brālis Hamada Rīgā ir ceturto gadu. Kafejnīcas klienti latvieši ātri vēlas pāriet uz krievu valodu, tajā Abdu runā raitāk. «Bet es ar latviešiem runāju tikai latviski. Rakstu arī latviski,» Abdu uz lapiņas uzraksta visu savu dzimtu: māsa, brālis, bērnu vārdus, dzīvesvieta. Pirms desmit mēnešiem uz Rīgu atbraucis māsasdēls Mohameds, arī strādā Habibty. «Mana ģimene ir te. Mani bērni ir pilsoņi. Zināt, ar sievām un sievietēm ir kā ir. Šodien ir, rīt nav, bet bērni – tie paliek. Mājas ir tur, kur ģimene, tāpēc man jārunā latviski.» 

Abdu ar grūtībām nokārtoja Latvijas vēstures pārbaudījumu. Ar otro reizi. To atceroties, viņš sāk saukt Latvijas upes un novadus, piemin Vairu Vīķi-Freibergu. Kas ir prezidents tagad? «Nu kā! Raimonds! Pirms tam Bērziņš,» Abdu plaši atver rokas. Premjeru gan nevar nosaukt. «Nav vecais, ir kāds jauns.» Viņš seko notikumiem Latvijā, taču ne ziņām. Paļaujas uz draugu stāstīto.  

Latvijā Abdu iemācījies taisīt šašlikus tādus, lai latviešiem garšo. Un cep Līgo svētkos. «Es svinu. Nuja! Mūsu Līgo. Visi dzied «līgo, līgo». Vēl svinu Jaungadu. Kādu dzimšanas dienu arī, bet vairāk gan ne.» Noteikti pasvinēs arī 8. martā, kad saņems pasi. Abdu uzaicina arī mani.  Saku, ka tā ir trešdiena, darbadiena. Abdu izbrīns ir neviltots: «Bet paņemiet brīvu dienu!»

Kad ēģiptietis iegūs pilsoņa pasi, būs vienkāršāk kārtot formalitātes, kas saistītas ar uzņēmumu. Līdz šim palīdzēja biznesa partneri. «Jūs jau zināt: ir darbs, ir nauda. Nav darba, nav naudas. Tā kā naudu vajag, tad nav variantu – ir jārunā latviski, krieviski, angliski.» Abdu ir māja Juglā, jāmaksā kredīts, tāpēc slinkot nevar.

«Nebija vienkārši iemācīties valodu. Bet, ja kaut ko grib, tad var. Es esmu stiprs cilvēks. Man ir galva – domāju, rokas – strādāju,» to sakot, Abdu piesit trīsreiz pie galda. Un vēl pārspļauj pār plecu. Saku viņam, ka, redz, te dzīvojot, pielipusi latviešu māņticība. «Nē! Ēģiptē spļauj pār kreiso. Un krievi arī tā dara. Jūs zināt, kurš pirmais to darīja? Nezināt? Bet jūs žurnāliste – noskaidrojiet!»

Latvijā Abdu visvairāk patīk daba. Jūra Saulkrastos, kur mazāk cilvēku. Un tas, ka vilciens uz Jūrmalu nekavē. Kairā, kas ir miljonu pilsēta, vilciens var nepienākt stundu vai divas. «Tikai viens slikti. Ļoti maz futbola stadionu te ir,» Abdu stāsta, ka Juglā viņš uzspēlē ar kaimiņiem. Mirkli padomājot, «atrodas» arī otrs sliktums. Sodi par satiksmes pārkāpumiem ir nesaprātīgi. Braucot pa pilsētu ar 63 km/h, kur atļauts 50 km/h, bet par to viņu soda. «Nu kas tas ir, trīspadsmit par daudz. Tas ir maz! Pff!» Abdu nosprauslā.

Par vienu gan abiem jaunajiem pilsoņiem Abdu un Mohitam domas sakrīt. Bēgļiem vajag palīdzēt, jo «cilvēki ir cilvēki, dzīvība», saka Abdu. «Es domāju, bēgļu jautājums ir politizēts. Vajadzētu sakārtot tā, lai cilvēkiem dzimtenē ir labi un droši,» – tā Mohita.