Mācītājs Krists Kalniņš šoruden kājām mēroja 750 km garo Santjago ceļu Francijā un Spānijā. No jauna sajuta sevi kā māla piku, ko veido Dievs
Krista Kalniņa mobilajā telefonā ik pa laikam mirgo īsziņas, kāds arī zvana. Līdz beidzot sarunu pārtrauc ass klauvējiens pie durvīm – par nākamās dienas bērēm atnākuši runāt aizgājēja radi. Todien Rīgas Vecās Sv. Ģertrūdes baznīcas mācītājs Krists Kalniņš jau piedalījies izvadīšanā. «Iesaukums,» viņš saka par novembra beigām, kad līdz ar pēdējām koku lapām ziemas vējš gaisā savērpj arī dvēseļu puteni. «Ir viens vecums, kurā tavi draugi vienkārši aiziet. Tā ir realitāte, ko ar laiku sāc pieņemt – esi vecumā, kurā bēres ir daļa no dzīves,» viņš nolīdzinoši runā. Tomēr katru reizi nākas mierināt palicējus, redzēt viņu pārdzīvojumus. «Līdzjūtības nogurums,» mācītājs definē sajūtas, ko mēdz piedzīvot profesionāļi, kuriem jāpalīdz cilvēkiem tikt galā ar negaidītām dzīves situācijām.
Un pāri visam – skrejošais laiks, nemierīgā pasaule, informācijas pārsātinājums. «Baznīcā daudz par to runājam – dzīve patlaban ir kā iegriešanās karuselī. Izkāp no karuseļa un, ja esi kārtīgi griezies, vairs nevari normāli paiet. Streipuļo. Iekšējā vibrācija joprojām rauj uz priekšu. Ticības cilvēkiem atskaites punkts ir – vai man ir laiks ar Dievu? Bieži vien tas ir rādītājs, kurā saproti, kaut kas nav kārtībā. Šajā laikmetā brīdim klusumā, brīdim Dieva priekšā ir vēl lielāka nozīme nekā agrāk,» Krists runā it kā pats ar sevi. «Ir pagājis mēnesis, kopš esmu atgriezies, un pēkšņi atkal redzu, cik nepadarāmo darbu un kalpošanu plūsmā man ir maz laika attiecībām ar Dievu.»
Sieva uzdāvināja
Kādu dienu septembra beigās Krists Kalniņš devās nevis uz darbu Rīgā, bet iesēdās lidmašīnā uz Parīzi. Mācītājs bija tik piepeši izrāvies no pienākumu riteņa, ka pat īsti neaptvēra, kas notiek. Viņš brauca projām uz veselu mēnesi, lai ietu pa Camino de Santiago, Santjago jeb Svētā Jēkaba ceļu. Pazīstamās svētceļotāju trases galapunkts ir katedrāle Spānijā, Santjago de Kompostelas pilsētā, kur apglabāti Jēzus Kristus mācekļa apustuļa Jēkaba pīšļi. «Šo gājienu man 20 gadu laulības jubilejā uzdāvināja sieva Linda un labākais draugs mācītājs Rinalds Grants. Un, protams, arī draudze un baznīca. Brīvs mēnesis no kalpošanas – tā ir liela privilēģija.»
Krists pats, iespējams, jau bija aizmirsis sarunu, kurā sievai ieminējies, ka labprāt noietu Santjago ceļu. Bet viņa to bija atcerējusies, intuitīvi jutusi, ka tieši šobrīd tas viņam visvairāk vajadzīgs. Akurātā Linda, kas strādā Saeimas protokola nodaļā, lielāko daļu ceļojuma saplānoja viņa vietā. Prombraucot iedeva mapīti ar maršrutu, transporta biļetēm. «Linda bija gatavāka iet šo ceļu, zināja vairāk nekā es. Iznāca, ka man tā bija jauna pasaule, jauna pieredze, ļoti īpaša tieši ar to.»
Mapītē Krists atrada norādes, ka no Parīzes ar autobusu un vilcienu jātiek līdz Senžanpjedeporas (Saint Jean Pied de Port) pilsētiņai Pireneju kalnu pakājē. Tur sākas senākais un vēsturiskākais no vismaz astoņiem maršrutiem nonākšanai Santjago de Kompostelā. Tā dēvētais Franču ceļš cauri Ziemeļspānijai. Pārgājienam drošs, tikai jāseko norādēm, kas vēsta par attālumiem un dod ziņu par lētām, vienkāršām svētceļotāju naktsmītnēm.
«Kilometrus neskaitīju, bet skaitlis varētu būt 750, to es nogāju 27 dienās,» Krists dalās ar informāciju, kas varētu noderēt citiem. «Iešanai bija paredzēts mēnesis, bet sākumā izdarīju kļūdas. Ļoti pārspīlēju, uzliekot kājām slodzi, kam tās nebija gatavas. 25-30 km dienā izrādījās liels izaicinājums, radās tulznas, un ļoti sāpēja kāju muskuļi. Kaut arī mēnesi pirms ceļojuma biju mēģinājis paskriet pa stundai dienā, no tā reālu labumu nejutu. Šis ceļš, vismaz sākumā, labi parāda, kāds cilvēks esi. Ātri sapratu, ka eju tieši tādā pašā veidā, kā dzīvoju. Uzlieku maksimālu slodzi. Nerēķinos, ka būs ciešanas. Ceļā tās bija fiziskās, dzīvē – garīgās, no pārslodzēm.»
Ieteikums sekotājiem: sākumā labāk iet mazāk, kādus 20 km dienā, ļaut kājām iejusties ritmā, paskatīties, kā tās sadzīvo ar apaviem. «Daži posmi ir akmeņaini, ceļš iet pa kalniem augšā un lejā. Dažreiz ir klintis, kur nav jārāpjas, bet jālēkā kā kaziņai. Kad iedzīvojies čūlās un ievainojumos, tad daudz ko pazaudē no ceļa skaistuma.»
Vakaros naktsmītnēs iedams dušā un apkopdams brūces, Krists novērtējis sievas praktiskumu – ceļasomā bija saliktas noderīgas lietas: viegls dvielītis, dažādas zāles, piemēram, krievu ražojuma Spasiķeļ (Glābējs). Pat adata un diegs! «Diegu izvelc cauri tulznai, un tā pati sulojas. Nespiež, ātrāk sadziedējas. To visu arī ceļā var iegādāties, bet, protams, ir labi iepriekš padomāt. Piemēram, desmitos vakarā naktsmītnēs izdzēsa gaismu, un es biju priecīgs, ka man ir maza kabatas baterijiņa. Kā Linda zināja, ka to visu vajadzēs? Viņa bija pētījusi sarakstus internetā.» Pirmajās naktsmājās aiz Senžanpjedeporas – milzīgā klosterī ar četrvietīgām istabām – Krists redzējis galdu, kur ceļotāji atstāj nevajadzīgās mantas, lai citi tās paņemtu. Jau pēc pirmajiem kilometriem arī sapratis, ka katram liekam nastas gramam ir nozīme.
Somu un sporta kurpes viņš bija sagādājis pats. «Tā ir svarīga lieta – tagad ir īpašas somas, kas neguļ tieši uz muguras, atstarpe ļauj mugurai elpot. Ar speciālajiem triatlona apaviem gan nepaveicās – zole bija par plānu, ceļā pārcietu daudz sāpju tulznu dēļ, savainoju arī kāju, kāpjot no kalna. Bija divi brīži, kuros likās – tālāk vairs nevarēšu paiet sāpju dēļ. Gāju lēnām, kliboju kā mazs nabadziņš, pat veci cilvēki žēlīgi uz mani skatījās. Pēc tam gandrīz visu ceļu gāju ar sāpošām kājām. Bet milzīga Dieva žēlastība – es gāju.»
Santjago ceļš tik skarbi nepārbaudīja tikai viņu vienīgo. Bija ļaudis, kas izstājās, citi centās glābt situāciju kāju un pēdu masāžas salonos.
Trīs reizes Krists līdz ādai izmircis lietusgāzēs, bet kopumā laiks oktobra sākumā bijis ārkārtīgi labs. «Grūti iedomāties, kā cilvēki iet vasarā, absolūtā karstumā. Ceļa malās amatnieki pārdod spieķus ar kaltētu ķirbi galā – senāk tur iekšā lēja ūdeni.»
Vaļā no «cilvēku noguruma»
«Tikai trešajā nedēļā sāku ceļu baudīt,» gājējs atzīstas. «Vienā brīdī sapratu – pagaidi, kāpēc man jau šodien jābūt tur? Kāpēc jāiet vairāk par 30 km dienā, kam man kaut kas ir jāpierāda? Sāku skatīties apkārt. Ļāvu sev iet, kad gribēju, un atpūsties, kad jutos, ka to vajag. Protams, arī kājas vairs tik ļoti nesāpēja. Muskuļi kļuva tvirti, jutu, ka tie priecājas. Un tad viss pārvērtās, sāku izbaudīt ceļu, klusumu, skaistumu, dabu. Dzīvot citādā dzīves uztverē, realitātē. Ejot cauri pilsētām, jutos kā svešinieks. Mani pārsteidza, ka tik ātri var aiziet prom no ierastām lietām.»
Pašā sākumā un ceļojuma beigās viņš ar telefona palīdzību kārtojis darba jautājumus, bet gājiena vidū, ja redzējis, ka kāds no Latvijas zvana, rakstījis īsziņu: «Esmu prom, būšu pēc mēneša.»
Lai arī viens no pasaulē populārākajiem svētceļnieku maršrutiem reti kad ļauj ilgu laiku pavadīt pilnīgā vientulībā, pirmās divas nedēļas Krists soļojis, ne ar vienu nerunājot. Vakaros lasījis grāmatas. «Tas bija mans «cilvēku nogurums», izbaudīju iespēju būt attiecībās tikai ar sevi un ar Dievu. Vēlāk atkal parādījās vajadzība runāt, bija interesanti brīži. Cilvēks, esot uz šī ceļa, ir meklējumos un atvērtāk ļauj ielūkoties savā pasaulē.»
Līdzgaitnieku stāsti bija neparasta Santjago ceļa daļa. Tie visi nebija pēc Dieva vai ticības alkstoši ļaudis. Katrs, kājām pārvarot kilometru simtus, kaut ko sevī vētīja – dzīvē vai personiskajā izaugsmē. «Piemēram, 32 gadus veca sieviete no Vācijas stāstīja, ka strādājusi bankā 10 gadus, ir draugs un ģimene, bet jau gadu viņa jutusi dziļu depresiju. Nav varējusi atbildēt uz jautājumu, kāpēc. It kā ārēji viss ir tāpat kā lielākajai daļai cilvēku, varbūt pat labāk. Tad viņa izdzirdējusi par šādu iespēju. Ceļojumu sākusi Vācijā. Brīdī, kad es viņu satiku, jau bija nogājusi vairāk nekā 2000 km. Kādā klosterī piedzīvoja īpašu Dieva pieskārienu,» stāsta Krists.
Amata brāli – mācītāju no Amerikas – ceļā saticis tikai vienu, latviešus – piecus. Vienu laulātu pāri, divas meitenes un Enriko – puisi, kurš trenējas, jo uz Latvijas Republikas 100 gadu jubileju grib šādu svētceļojumu kājām veikt gar valsts robežu.
«Protams, cilvēki gāja arī pašapliecināšanās dēļ. Ceļā veidojās īpaša piederība, svētceļnieku kopiena, kura katru dienu mainās. Iet cilvēki priekšā un aiz tevis, viņiem uz muguras ir piekarināts gliemežvāks, sens svētceļnieku simbols. Lasīju vikipēdijā: šādu gliemežvāku ir bijis daudz, no tiem arī varēts padzerties, ēst, tāpēc tie kļuvuši par svētceļnieku zīmi.»
Visnotaļ modernais mācītājs, kas LELB vada arī jauniešu centru, savā iPhone sāk ritināt fotoattēlu rindu. Rāda dzeltenus gliemežvāku siluetus uz zila fona, tādas kā saulītes. Norādes, ar kādām ir marķēts Santjago ceļš – gan asfalts, gan māju sienas. Katrā pilsētiņā gliemežvāks stilizēts mazliet citādi. «Skaties, te pie norādes kāds atstājis apavus!» Krists iesaucas. «Te ir norāde, ka līdz svētceļnieku mītnei kalnos ir 11 km, tas būs trīs stundas, bet otrai – 19 km, kas būs gandrīz piecas.»
«Sešos celies un ej,» viņš atgriežas atmiņās. «Lēnām kāp kalnos. No rīta ir migla, un skati ir fantastiski, kā no lidojuma. Ik pa laikam gadās interesanti notikumi. Cūka nāk pretī pa ceļu, un te var redzēt aitiņas, tā ir kā cita laikmeta sajūta. Bet tepat ir zīmīte, GPS koordinātas, cik tālu esi uzkāpis. Vietām cilvēki ir sanesuši akmentiņus un salikuši kaudzē – kā lūgšanu par kaut ko, bildītes atstājuši. Cilvēkam, redz, vajag, lai viņš kaut ko simboliski nes, un tad noliek.
Bet te mans pirmais draugs Tanka,» attēlā parādās suns, kuram uz muguras pašam sava zaļa mugursoma. «Viņam bija saimnieks. Bija vairāki cilvēki, kas gāja ar suņiem. Es viņam karstā dienā ielēju mutē ūdeni no savas pudeles, jo saimnieks vēl bija tālu. Un viņš mani vienmēr priecīgi sveicināja. Pirmo reizi redzēju, cik svešā sunī skaidri var redzēt, ka viņš ir laimīgs, kad tevi ierauga.»
Foto no augstākās vietas kalnos. «Ceļš uz leju bija grūtāks nekā uz augšu. Tik stāvs, ka sākumā visi muskuļi trīcēja. Un tie skati… Neapstājoties vari iet un fotografēt,» Krists ar pirkstu noglāsta idilliskas ainavas ar mākoņos dusošām kalnu ielejām.
Palīdzība «ievainotajam»
Krists labprāt iegājis ceļmalas katedrālēs, priecājies par monumentālo arhitektūru un gadsimtos izkoptajiem baznīcas rituāliem. Daudz prātojis par mūžības jautājumiem, bet tikpat daudz – par šodienu. «Man bija jautājums – kā būtu, ja mums, cilvēkiem, būtu iespējams dzīvot tā, kā mēs gribam? Ja varētu izvēlēties, vai tiešām būtu gatavi atdot savu dzīvi ritenim, kas mūs griež?»
Krists apskauž ceļā satikto puisi no Dienvidkorejas, kas 10 gadus darbā spējis sakrāt kapitālu piecus gadus ilgam ceļojumam ap pasauli. Vai tikko vidusskolu beigušos jauniešus no Austrālijas, kuriem jau 18 gadu vecumā ir izdevies atlidot otrpus zemeslodei, iziet Santjago ceļu, pēc tam braukt uz Angliju.
«Man kļuva tik žēl lielu daļu mūsu valsts iedzīvotāju, kam nav iespējas redzēt ko vairāk, skaistāk! Ļauties ne tikai smagajam arklam, kas jāvelk, lai varētu pabarot ģimeni, bet ieraudzīt, ka šī pasaule un mēs tajā esam kas skaists un vērtīgs,» vientulības dienās viņš domājis par mājāspalicējiem.
«Mums dzīves telpā pietrūkst laika strādāt ar sevi, mainīt sevi. Saprast, kāpēc sevi ievainojam, kāpēc pārpūlamies, kāpēc mums īsti nav, ko dot attiecībās,» mācītāja atklāsmes ir skarbas.
«Mums liekas, ka esam vērtīgi tāpēc, ka darām darbu. Cik grūti nonākt pie atziņas, ka vērtīgākais ir tas, kas esam mēs paši! Tu neesi tikai cilvēks, bet arī garīga būtne, tev ir dotas skaistas attiecības ar sevi un caur sevi – ar mūžīgo. Iedomājies, cilvēks nodzīvo visu dzīvi un saka – nu un kas? Svarīgākais no tā, ko dzīve var dot, ir vienkārši paslīdējis garām. Daudzas lietas notiek nepareizi tāpēc, ka nezini, ka tevī ir tas ievainotais cilvēks, kuru pats ignorē, un nedod iespēju kļūt veselam.»
Krists ar ģimeni kādu laiku ir dzīvojis ārzemēs, strādājis mācītāja darbu Čikāgas latviešu draudzē. Spānijā, Maljorkā, bijis jau reizi – agrā jaunībā, kad vēl dejoja tautasdejas. Nekad nebija ceļojis tik ilgi, turklāt viens pats. «No vienas puses, tas ir izaicinājums, no otras – tā beidzot pavērsies pats pret sevi. Manā gadījumā – attiecībām ar Dievu. Te es varu skatīties sevī un meklēt Dieva klātbūtni, redzēt, kā es viņam ļauju vai neļauju sev tuvoties.»
Ar garīgām pieredzēm jābūt uzmanīgam. Lielākās lietas parasti ieraugi tikai pēc ilgāka laika, Krists nesteidzas nākt klajā ar lielām atklāsmēm. Stāsta, kas noticis ceļojuma beigās. Nonācis Santjago de Kompostelā dažas dienas pirms plānotā laika, bet nav mēģinājis iet vēl mazliet tālāk, līdz okeānam, kā to darījuši citi. «Sapratu, ka man vajag kaut ko tādu, ko es nosaucu par koridoru. Atgriezies, iekļaujies atpakaļ «straumē», bet jau esi mainījies. Pārdomāt, kas ir palicis no šī ceļa, ko tas tev ir atklājis. Varbūt kādus iesitumus ir izlīdzinājis, radījis jaunas krāsas.
Ceļš ir kā podnieka ripa, un tu esi māls, un Dievs ir tas, kas mālu veido kā trauku,» mācītājs runā līdzībās. «Šodien bērēs es teicu: arī dzīves beigās paliek tas no krāsns vai no pasaules izvilktais trauks, bet kas tas ir par trauku? Svētajos Rakstos ir vieta, kur apustulis Pāvils saka: «Vai nu trauks godam vai negodam.» Mana ikdiena ir pilna ar kalpošanu, es piedalos cilvēku dzīvēs, bet vienu brīdi burtiski slāpu pēc sajūtas, ka tagad pats esmu tā māla pika, un tagad Dievs mani veido. Un ļaujies, dod laiku, lasi lietas, kas tevi atver, kaut ko iedod un piepilda.»
