Žurnāla rubrika: Cilvēki

Ābols no datora

Sācis ar īrēta Macintosh datora dizaina piedāvājumiem 1991. gadā, poligrāfijas uzņēmums McĀbols jubilejas gadā uz papīra spēj nodrukāt visneiedomājamākās lietas. Jaudīgākā iespiedmašīna ir miljons eiro vērta

Starp Ziemassvētkiem un gadumiju, kad daudzās ražotnēs dzīve rit brīvākā režīmā vai cilvēki ir devušies atvaļinājumos, uzņēmumā McĀbols poligrāfija ir karstākais darba laiks. «Gada nogalē pieprasījums vienmēr ir lielāks nekā faktiskās ražošanas iespējas. Diemžēl Latvijā uzņēmumi bieži nemāk plānot vajadzības, ir pieraduši, ka šodien var pasūtīt, no rīta gatavs. Konkurence poligrāfijā ir liela, un parasti mēs spējam nodrošināt ātru apriti. Decembrī cilvēki ir vīlušies, ka tas tā nav,» McĀbola vadītājs Vilnis Vikmanis runā pragmatiski. Birojā Rīgā, Uriekstes ielā, tikai dekorācijas liecina par svētkiem.

Boss vispirms ieved telpā, kur ir darba vietas 10 projektu vadītājiem, kas strādā ar klientiem gan Latvijā, gan ārzemēs. Tad parāda septiņu dizaineru valstību. Pasūtītāju idejas tiekot realizētas no nulles, piedāvājot dažādu mākslinieku rokrakstus un iemaņas, bet tikpat labi iespējams Latvijas vajadzībām adaptēt jau citur tiražētus produktus. Zemāk atrodas uzņēmuma tehniskais «smadzeņu centrs» repro, kur dizainu pārceļ uz loksnēm, gatavojot drukai. Tālāk – ražošanas cehs ar iekārtām gan klasiskajai ofseta drukai, gan digitālajai drukai, kas ir izdevīgāka mazajām tirāžām.

Oktobris, novembris un decembris ir bijis spraigs kalendāru un citu dāvināšanai paredzētu drukas darbu laiks, taču dienā, kad viesojamies McĀbolā, pie klientiem gatavi ceļot arī plaša spektra rutīnas pasūtījumi. Ķīpās sakrauti uztura līguma reģistrācijai nepieciešamie dokumenti, kāda Latvijas kokapstrādes uzņēmuma ražoto rotaļu mājiņu iepakojums un instrukciju grāmatiņas, Galactico veikalu tīkla izpārdošanas reklāmas, zviedru apgāda Libris Forlag bukleti ar reliģisku tematiku un Philip Morris pasūtītā L&M cigarešu iepakojumu latviešu versija. «Protams, cigaretes mēs neražojam,» pasmaida mūsu gids. «Izgatavojam pilnīgi visu, ko varat iedomāties nodrukātu uz papīra. Gadā ir ap 7000 dažādu pasūtījumu – sākot no vizītkartēm un beidzot ar lielformāta darbiem. Grāmatu izdevniecības ir mazākā mūsu klientu daļa, vairāk koncentrējamies uz reklāmas produkciju.»

McĀbols 2016. gadā svinēs 25. jubileju, tātad pastāv jau kopš 1991. gada. «Pa šo laiku esam izauguši no viena nomāta datora līdz pilna servisa poligrāfijas uzņēmumam ar plašāko pēc-apstrādes iekārtu parku Latvijā, pie mums strādā 65 darbinieki.»

Vilnis Vikmanis, kurš to stāsta, jau vidusskolas pēdējos gados sapratis, ka izvēlēsies ar datoriem saistītu profesiju. «80. gadu vidū par datoriem neviens gan īpaši daudz nezināja, bet man bija skaidrs, ka es to gribu darīt. 1987. gadā pabeidzu vidusskolu, sāku studēt Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē, un tūlīt bija klāt 1988./1989. gads, lielās pārmaiņas. Rīgā iesaistījos Latvijas Tautas frontes (LTF) kustībā, un tas bija arī mana profesionālā sapņa piepildījums – tur varēju darboties tieši ar datoriem. LTF koordinācijas centrā vēl pirms dibināšanas kongresa palīdzēju vadīt un apkopot datus par nodaļām un dalībniekiem. Tika izmantoti tie daži datori, kas Latvijā tajā laikā bija. Visus LTF 1990. gada vēlēšanu kampaņas materiālus, kartītes un plakātus es maketēju. Tajā laikā dizains, protams, bija primitīvs. Šie materiāli jau ir nodoti LTF muzejam. Tur pie sienas ir daudz manu darinājumu. Vēlēšanās LTF uzvarēja, un tas rezultējās ar 4. maija deklarāciju. Esmu lepns, ka piedalījos šajā procesā. Guvu milzīgu pieredzi, kas palīdzēja nodibināt uzņēmumu McĀbols. Sākās datorrevolūcija, un es biju tās nepastarpināts dalībnieks.»

No laika gala aizrāvies ar Macintosh, Vikmanis sevi uzskata par Apple «evaņģēlistu». Taču viņš nekad nav nodarbojies ar datoru tirdzniecību, uzņēmuma vārdam ar amerikāņu «ābolīti» ir tikai nosacīts sakars. «Viens no mūsu dibinātājiem Artis Ērglis vēlējās pārmantot Latvijas laika izdevniecības Zelta ābele nosaukumu, bet diemžēl tajā laikā tas jau bija aizņemts. No ābola negribējām nekur tālu iet, nosaucām sevi par McĀbols – «Ābola dēli». Par dzīves aicinājumu un uzdevumu kļuva poligrāfija. Mums ir 100% latviešu kapitāls, esam paši sevi izveidojuši, mācījušies – tas ir mūsu veiksmes stāsts.»

McĀbols 1991. gadā bija viens no pirmajiem datordizaina pakalpojumu sniedzējiem Latvijā.

Jau 1992. gadā klientiem sāka piedāvāt arī drukāšanas iespējas. «Ātri gan sapratām, ka tikai nodrukāt nav pats galvenais. Ir jāmāk pasūtījumus apstrādāt, iepakot un klientam sniegt pilnu servisu. Serviss ir galvenā lieta. Darbs ar klientu, viņa vajadzību izzināšana. Joprojām ir klienti, kas atnāk, grib kaut ko, bet paši nezina, ko. Mūsu uzdevums – pastāstīt, kāds būs labākais risinājums. Esam nozares profesionāļi, klients ne. Spējam paši dizainēt un izpildīt lieliskā kvalitātē to, ko esam radījuši.»

Naudu nedrukās

McĀbols galvenā izejviela ir papīrs, kurš jebkurā pasūtījumā veido vismaz pusi no izmaksām. Uzņēmuma vadītājs uzteic partnerus: piegādes tiek nodrošinātas pat trīsreiz dienā, uz loģistiku var paļauties – vajadzīgais papīrs tiks atvests īstajā brīdī.

Poligrāfijas uzņēmums savukārt ir iegādājies visu nepieciešamo aprīkojumu, lai pēcapstrādē papīra loksnes tiktu locītas, skavotas, uzklātas krāsas un lakas vai nu visai papīra loksnei, vai tikai atsevišķiem elementiem, pārvilkts lamināts grāmatu vāciņiem.

Te ir iekārtas, kas nodarbojas ar izciršanu un zeltīšanu, ir digitālās drukas mašīnas mazformāta un lielformāta darbiem.

No tehnikas arsenāla Vilnis Vikmanis īpaši izceļ pašu vecāko, 1957. gadā ražoto Heidelberg papīra izciršanas iekārtu. «Īsts inženieru mākslas darbs, tā joprojām strādā lieliski.» Tad pieved pie jaunākās, tikai nesen uzstādītās miljons eiro vērtās KBA pieckrāsu iespiedmašīnas. Tā arī ražota Vācijā, vadāma ar datoru, iegādāta līzingā – katru mēnesi bankai jāatdod barga nauda. «15 000 lokšņu stundā! No četrām krāsām tiek iegūts jebkurš pilnkrāsu drukas tonis un sudraba pamattonis. Poligrāfija ir ieguldījumietilpīga nozare, katru gadu jāveic atjaunināšana, bez tā iztikt nevar,» viņš saka.

«Iepriekšējā iespiedmašīna mums nokalpoja 14 gadus, bija jāmaina. Poligrāfijā ir asa konkurence, tikai tie uzņēmumi, kuri investē jaunās iekārtās un zināšanās, spēj veiksmīgi darboties tālāk. Pasūtītāju neinteresē, ar kādu iekārtu es kaut ko drukāju. Viņu interesē drošība, ka pasūtījums būs sarunātajā laikā un kvalitātē.»

Latvijā poligrāfijas nozare ir ļoti spēcīga. Cilvēki pret drukas darbiem, grāmatniecību vēsturiski ir izturējušies ar cieņu. «Prasības pret poligrāfijas izstrādājumu kvalitāti ir par kārtu augstākas nekā Rietumeiropā,» McĀbola vadītājs ir strikts. «Miljonu tirāžās kvalitātes standarti tiek nolaisti zemāk, tiem netiek pievērsta tik liela uzmanība. Latvijā tirāžas ir mazas, un klients katru eksemplāru vēlas karaliskā kvalitātē.»

Ilustrācijai viņš parāda digitāli drukātas fotoplanšetes nesenajai National Geographic izstādei Latvijā, kur kvalitātes prasības bijušas ļoti augstas. Un intīmo dienasgrāmatu sarkanos samta vāciņos ar zelta apdruku, ko svētku dāvanām pasūtījis luksusa naktstērpu, apakšveļas un mājas tērpu ražotājs Amoralle. 

«Ir lietas, ko nedrukājam. 90. gadu sākumā piedāvāja nodrukāt viltotus augstskolas diplomus,» stāsta Vikmanis. «Ir bijis pasūtījums nodrukāt spēļu naudu, bet tā bija pārāk līdzīga īstajai. Arī šādus pasūtījumus neizpildām, jo tas ir uz ētikas un likuma robežas. Toties ilgus gadus esam drukājuši valsts apbalvojumu diplomus – Triju Zvaigžņu ordenim, Viestura ordenim. Vizītkartes, veidlapas Latvijas Republikas Saeimai, Valsts prezidenta kancelejai, Ārlietu ministrijai.»

McĀbols komercdrukas nozarē ir pēc apgrozījuma lielāko uzņēmumu piecniekā, strādā gan ar valsts, gan privātajiem, gan eksporta klientiem. «Sniedzam pakalpojumus vairākiem Latvijas telekomunikāciju uzņēmumiem un farmācijas firmām. Specializējamies uz sarežģītu darbu veikšanu, ko citi neuzņemas. Valsts iepirkumos startējam ar labiem panākumiem, jo zinām, kādas ir prasības. Nav mazsvarīgi, ka esam labs un kārtīgs nodokļu maksātājs.»

Nākotne – iepakojumā

Zviedrija, Norvēģija, Somija, Dānija, Lielbritānija, Francija – McĀbola runaspersona min valstis, no kurām nāk eksporta pasūtījumi. «Drukājam kalendārus, reklāmas produkciju, katalogus. Visvairāk – augstas kvalitātes iespieddarbus. Cena pasūtītājiem sanāk izdevīgāka, iespiežot Latvijā.»

Eiropas mērogā McĀbols ir mazs, bet mobils uzņēmums, uzsver Vikmanis. «Latvijas ekonomikā ir bijušas vairākas krīzes, grūti brīži, liels kritums, bet te mēs esam un strādājam. Esam tikuši pāri īslaicīgiem traucējumiem uzņēmuma darbībā, teiksim tā. Cauri visām krīzēm ir izveduši darbinieki, mūsu cilvēki. Varu teikt viņiem lielu paldies, jo citādi arī gada nogalē paveikt šo darba apjomu nebūtu iespējams.»

Vadītājs, kurš sastrēgumu brīžos pats vienu otru reizi ir stāvējis pie ražošanas līnijas, gan uzņēmuma 25 gadu pieredzē neatceras klusu janvāri, kad cehs būtu jāslēdz ciet. Vienmēr ir bijuši darbi, ir pat klienti, kuri jau decembrī secina: «Nu, ja nevar tagad, tad es janvārī iedošu to kalendāru uztaisīt!»

Par visnopietnāko nākotnes nišu McĀbols vadība tomēr uzskata preču iepakojumu, kura dizains kļūst arvien rafinētāks un ietekmīgāks. «Ir jau dažādas lietas, kas jāiepako – tā ne vienmēr ir sviesta paciņa vai siera daiviņa. Jebkurš produkts prasa parādīt, kāpēc tieši tas no plaukta ir jāņem, nevis cits. Mazumtirdzniecības tīkliem esam snieguši daudz pakalpojumu dažādu veidu akciju, reklāmas materiālu, plauktu iekārtojumam. Šī niša un joma mazāka nepaliks, kļūs tikai izsmalcinātāka un interesantāka. Lielu izaicinājumu priekšā, piemēram, ir zivrūpniecības nozare, viņiem pēdējais gads ir bijis īpaši grūts. Bez iepakojuma šo produktu nav iespējams pārdot. Vispārējā klāstā ir ar kaut ko jāizceļas. Ja vari izdomāt elementu, kas atšķiras no pārējiem, esi uzvarētājs.»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Brīvība, gandarījums par sasniegto, «atbildība par tiem, ko esam pieradinājuši».

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Pārlieka uzticēšanās. No šīs kļūdas mācīties ir visgrūtāk, jo turpinu uzticēties. Uzticēties klientiem, partneriem, darbiniekiem. 

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Panākumus var gūt, darot to, kas aizrauj un sniedz gandarījumu. Jātic savai idejai un jāapzinās, ka atbildība par savu uzņēmumu būs visu laiku, arī vakarā, naktī un brīvdienās.

Kristīne Ķēniņa, seriāla Vikingi aktrise

 

Kad Kristīnei piedzima dēls, viņai bija laiks skatīties seriālus. Piemēram, Vikingus. Seriāls patika, un viņa nodomāja, ka būtu labi tādā spēlēt. Taču tas šķita nereāli. Vēlēšanās kļūt par aktrisi viņai bija kopš bērnības, taču stāties aktieros Kristīne kautrējās. Kļuva par grāmatvedi, un pirmais darbs bija Iekšlietu ministrijas pasu daļā, tad revīzijas nodaļā. Labāka darba meklējumos uz Īriju Kristīne devās 2001.gadā. Sāka mācīties Dublinas Biznesa skolā. Iepazinās ar Jevgeņiju un nu kopīgi audzina meitu Elizabeti Rozi (6) un dēlu Maksimu Danielu (3). Un arī deviņus gadu veco kaķi Geriju.

Kad dēlam bija gads un divi mēneši, Kristīne intereses pēc internetā pameklēja informāciju par seriāla Vikingi filmēšanu. Pārsteigums! Izrādījās, ka kanādieši seriālu uzņem Īrijā un masu skatos vajadzīgi cilvēki. Vēlams ar cīņas mākslas prasmēm. Kristīne sāka apmeklēt privātstundas, lai apgūtu cīņu ar zobenu un vairogu. Reģistrējās kādā atlases kompānijā. Pirmā pieredze uz laukuma bija seriālā Outside the Box, tad kādā īsfilmā kā fona aktrisei.

Bija pagājis gads, un beidzot no Vikingu uzņemšanas komandas Kristīne saņēma uzaicinājumu uz trešās sezonas atlasi Dublinā. Tas bija 2014.gada maijā. «Stāvēju stundu garā rindā, lai aizpildītu anketu un nobildētos. Mutisku pārrunu nebija. Pēc mēneša zvanīja un teica, ka esmu pieņemta seriālā par fona aktrisi.»

Pirmā filmēšanas diena. Epizode – kauja kalna galā. Kristīni nogrimēja, saģērba un pastāstīja, kas būs jādara. Lai arī cīņas kursos viņa bija gājusi tikai trīs mēnešus, pieteicās kauties pa īstam. Parasti to dara kaskadieri. Vispirms gan nolēma izmēģināt. Brīdī, kad Kristīne ar pārinieku iesildījās, abus ielenca kameras – kauja bija tik ticama, ka Kristīnei turpmāk ļāva kadrā cīnīties pašai. Teksta viņai nav. Reizēm kopā ar citiem vikingiem jānodzied kāda dziesma.

Šajā seriālā filmējušies vismaz seši latvieši: otrajā sezonā spēlēja Artūrs, trešajā – Kristīne, ceturtajā – Rūta, Gerda, Dace, Sandis. Gandrīz visās sezonās – Līga. No latviešiem Kristīne izceļama ar to, ka redzama filmas reklāmas video un sākusi aktrises karjeru – deviņus mēnešus apguvusi aktiermākslu kursos un mācījusies šaut ar loku. Šopavasar nofilmējusies galvenajā lomā īsfilmā Within. «Es labprāt vairāk strādātu ar sevi, taču nevaru to apvienot ar darbu un ģimeni,» Kristīne saka. Viņai Īrijā ir administratīvs darbs slimnīcā. Filmēšanās laikā liels atbalsts ir dzīvesdrauga vecāki, kuri arī dzīvo Īrijā. Par sava sapņa piepildīšanu Kristīne saka: «Man viss bija. Taču nepameta sajūta, ka kaut kā pietrūkst. Tagad vairs ne.»

Labdien, par jums rakstīsim grāmatu!

Vientulība arī ir vērtība, vācot stāstus par pierobežas pēdējiem mohikāņiem, spriedušas Elīna Kursīte un Elīna Kolāte. Viesojušās arī, iespējams, koncentrētākajā vecpuišu ciemā Latvijā

Iepazināmies internetā. Tas notika pirms gadiem desmit, abām bija blogi, precīzāk – interneta dienasgrāmatas Sviesta cibā, portālā Klab.lv, viņas stāsta lielā vienprātībā. Tā, kura tajā brīdī nerunā, piekrītoši māj ar galvu.

Divas Elīnas, Kursīte un Kolāte, kādu laiciņu lasījušas viena otras rakstīto, sapratušas, ka domā līdzīgi. Tad Kursīte kādā gadumijā virtuāli paziņojusi, ka viņas mērķis nākamajā gadā ir iepazīties ar otru Elīnu un sākt draudzēties.

«Satikšanās bija konstruktīva, uz lapiņas pierakstījām, kādas lietas mums patīk, kādas nepatīk, ko varētu darīt kopā, ko nekādā gadījumā. Tad arī sekojām šim plānam,» Kolāte runā kā no rokasgrāmatas racionālam 21.gadsimta indivīdam.  «Mums abām patika badmintons, to kopā spēlējām. Bija skaidrs, ka draudzībai ir, uz kā balstīties,» piebilst Kursīte. Un tā – dāmas ir aizdraudzējušās līdz kopīgas grāmatas Latvijas pierobežas pēdējie mohikāņi idejai, finansējumu izdevies savākt ar crowdfunding starpniecību jeb pūļa finansējuma vietnē Projektu banka.

Sievietes, gados jaunas

«Vai tu esi tuva radiniece valodniecei Janīnai Kursītei?» vēršos pie Elīnas. «Nu, tuva,» viņa attrauc. 

«Un tu laikam – Dzintrim Kolātam?» jautāju otrai Elīnai. «Es Dzintrim esmu tuvāka nekā viņa Janīnai,» Kolāte smejas. 

Šī nav tikai privāta rakstura ziņkārība. Kolātes tēvs ir ilggadīgs informācijas nozares darbonis, bijušais Latvijas radio šefs, savukārt Kursītes radiniece izkopusi novadpētniecisko ekspedīciju tradīcijas Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē.

«Es ar Filoloģijas fakultāti gadus desmit braucu ekspedīcijās,» Elīna Kursīte skaidro. «Nē, es tur nestudēju. Bildēju, šoferēju, visu ko citu darīju. Tur ir lieliski stāsti un kolorīti cilvēki, bet materiāls parasti paliek tikai folk-loras krātuvē. Tas arī kaut kādā ziņā ir ietekmējis izvēli pašām braukt pie cilvēkiem. Es zināju, ka tur kaut kas labs būs.» 

Vispirms par «nacionālajām malienēm» Elīna Kursīte gribējusi veidot fotoizstādi. Pēc izglītības sociālantropoloģe, maizi viņa pelna ar fotografēšanu, ir pieprasīta kāzu dokumentētāja, patlaban – fotoredaktore portālā Tvnet. Kādā pagājušās ziemas vakarā par izstādes ideju ieminējusies otrai Elīnai, viņa ierosinājusi: «Braucam kopā! Es rakstīšu, un tu bildē – būs grāmata.» Diplomēta ekohidroloģe, kas zina, kā dažādi dzīvie organismi ietekmē ūdens kvalitāti, Kolāte grasās veidot projektu lauksaimniecības notekūdeņu attīrīšanai. Bet roku rakstīšanai ir piešāvusi ne tikai blogojot, patiesībā iztiku pašlaik pelna ar to. «Sevi saucu par pilna laika frīlanseri. Rakstu dažādos žurnālos, ja vajag, kādam pasākumam varu scenāriju uzrakstīt. Ir šis tas rakstīts reklāmas aģentūrām. Bet ar vislielāko prieku es rakstu tieši par vides jautājumiem.»

Kursīte ar fotoaparātu, Kolāte ar piezīmju blociņu un diktofonu – tā viņas maijā ar vecu mazdu sāka virzīties pa pierobežu. Pieturu formāts – ciemi, kuros ir mazāk nekā 10 iedzīvotāju. Ekspedīcijas gribot pabeigt nākamā gada maijā, grāmatu izdot novembrī, «lai bildēs smuki var redzēt, kā nomainās gadalaiki, laukos tie ir tik skaisti!».

«Vienkārši jāsāk no viena gala,» abas saskatās, kad apvaicājos par pašu pirmo braucienu. Kā gatavojušās, vai sākumam izvēlējušās kādu īpašu vietu? «Un kur ir tas gals?» neatlaižos.

«Jebkurā robežpunktā. Mēs sākām pie Rucavas. Tur ir Cāļuciems. Divi iedzīvotāji. Nē, četri,» sevi palabo Kursīte.

«Pa-pa. Tu nejauc ar Sviļuciemu? Cāļuciemā bija tikai vasarnieki,» iesaistās Kolāte. 

«Piedod, jā, tas bija Sviļuciems. Mēs tur runājām ar vīru un sievu, abiem tā ap 50. Knaušu bija padaudz.» Redz tik, Pļavnieku un Kokneses meitenes tagad zina, kā Kurzemē sauc odus! «Nē, šo vārdu es iepazinu pirms 15 gadiem Liepājas dzintarā. Tur ar vietējiem puikām draudzējos, viņi teica: «Oi, kādi knauši!»,» Kursīte saka. «Tāpēc arī zināju, ka Kurzemē tā nenotiek, ka klauvē pie durvīm un uzreiz top atvērts. Tevi sākumā nelaiž iekšā, negrib runāt. Es Elīnu biju brīdinājusi. Tas nav slikti, cilvēki tādi vienkārši ir. Bet Latgalē mēs uzreiz uz pirti tiekam aicinātas!»

Un ko tādas ceļotājas saka, kad sāk runāt ar svešiniekiem? «Labdien, mēs rakstīsim grāmatu!» abas smaida pa visu seju. «Protams, cilvēki bieži atbild: «Ko, par mani?» Bet kad neejam projām, tad kaut ko pastāsta. Šis izklausīsies ļoti seksiski: protams, palīdz tas, ka esam sievietes, gados jaunas. Skaidrs, ja ierastos pāris dūšīgu vīriešu, iekšā laišana būtu citāda. No nikniem suņiem sākumā bija bail, bet sākām domāt – sakodīs, nu un? Piedzīvojums ir dažu rētu vērts.»

Tur, pie upes Vecā Ruņa

«Kā ir dzīvot vienam ciemā, kur gandrīz nekā nav?» – tā Elīnas sākumā definējušas vadmotīvu. Ātri aplauzušās. «Nedomāju, ka vientulībai vajag īpašo izskaidrojumu. Tā vienkārši ir sanācis, neviens no viņiem nav aizbraucis tur dzīvot ar domu – «es tā gribu, jo esmu baigais savrupnieks». Viņš ir vai nu piedzimis, ieprecējies vai nopircis īpašumu. Un šie cilvēki nav bēdīgi, nejūtas apdalīti. Mēs vienmēr prasām, vai viņi gribētu braukt dzīvot uz pilsētu. «Vai tu traks!» Skatās tā, it kā mēs ko stulbu būtu pajautājušas.»

Mums, pilsētniekiem, ir nepareiza uztvere, ka vienam dzīvot noteikti ir skumji vai slikti – par to ceļotājas ir vienisprātis. Cilvēki skatās caur savu prizmu: «Man būtu skumji dzīvot vienam.» Tas nenozīmē, ka citiem arī! Kādam tā ir ierasta lieta vai pat bauda. Kad atnāk viesis, cilvēks gaida, kad viņš beidzot brauks prom. Bet ciemošanās brīdī viesim tiek izrādīta nedalīta uzmanība, rit spraigas sarunas. Šāda iespēja taču paveras reizi mēnesī!

«Tas ir viens no iemesliem, kāpēc laukos cilvēki ir tik sirsnīgi. Man, piemēram, tagad nebūtu problēmu sastrīdēties ar jums abām,» uzsprēgā Kolāte. «Ja es gribētu parunāties ar kādu citu, Rīgā tas būtu divu minūšu jautājums. Rīgā pazudīs kāds draugs no tavas dzīves – nu un? Laukos katrs cilvēks ir vērtīgs.»

Ciemi tehniski ir dalāmi mazciemos, skrajciemos un vienkārši ciemos; skraj-ciemi un mazciemi var arī būt tikai ar vienu māju. Realitātē «vienas mājas ciemu» ir vairāk nekā varētu domāt, tie atrodami oficiālos dokumentos, Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras mājaslapā. Aģentūras darbinieki abas Elīnas uzmeklējuši paši, piedāvājuši palīdzību – bija uzgājuši Facebook profilu, norādīja uz kādu kļūdu.

Elīnas stingri ievēro pētījuma formātu. Dokumentē tikai kādu no ciemu pēdējiem 10 iedzīvotājiem, lūdzot viņiem paturēt Latvijas silueta formā piegrieztu tāfelīti, uz kuras uzrakstīti konkrēto vietu nosaukumi. Pētījums arī par valodu! «Kādreiz tik žēl, ka ciemos ar krāšņiem nosaukumiem, piemēram, Ēģipte, kas ir Latgalē, dzīvo salīdzinoši daudz cilvēku – 100, varbūt tikai 20. Tas mums vairs neder. Ir ciems Vientuļi, tur vairs neviens nedzīvo. Tad kādā vietā bija ciems Bagātnieki, blakus Sērdieņi. Tas bija Kurzemē pie upes Vecā Ruņa. Tur kur Sērdieņi, tagad ir vairāk māju, bet Bagātniekos tikai viena palikusi. Tātad liktenis ir mainījiies.»

Sākumā licies, ka cilvēku dzīvesstāsti ir ļoti tradicionāla pētījuma forma, taču ceļojot Elīnas sapratušas, ka tur jau ir visa «sāls». «Citreiz mēs «paņemam» kādu ciemu, par ko iepriekš neesam zinājušas, jo kāds pasaka – tur taču Volodja dzīvo, baigi interesantais džeks!» stāsta Kolāte. «Tā aizbraucām uz, iespējams, mazāko vecpuišu ciemu Latvijā, kur dzīvo četri vecpuiši. Un viss. Fedorki, Briģu pagasts, Ludzas novads. Lūk, viens no viņiem ar suni! Nesen ielikām,» rāda Facebook fotogrāfiju. «Viņš mums uzreiz pirti piedāvāja, tomātus līdzņemšanai.»

Filmēties nepiekrita

Septiņi dažādu garumu braucieni, citreiz – tikai nedēļas nogale, citreiz – četras piecas dienas. Mēdz līdzi paķert arī kādu draugu tulkošanas vajadzībām. Kursīte brīvi triec latgaliski, bet pirmajai neatkarības paaudzei, pie kuras pieder abas Elīnas, nav spoža krievu valoda.

Apzināti 37 ciemi, gribētos iegriezties vēl kādos 20, meitenes savelk braucienu bilanci. Feisbuka profilam Mohikāņi ir apmēram 40 000 skatījumu nedēļā. Projektu bankā grāmatas izdošanai savākti 3300 eiro. Naudas piešprici benzīnam un naktsmājām izdevies dabūt projektā Vērtību aspekti Letonikā. «Bet daudz ieliekam pašas. Šis nav stāsts par peļņu, par būšanu bagātām un slavenām. Galvenais, lai mums ir interesanti. Kad iznāks grāmata – baigi forši!»

Divu Elīnu avantūrai uz pēdām nācis pazīstams latviešu kinodokumentālists, piedāvājis sadarbību – viņš brauks līdzi un filmēs stāstu par ekspedīcijām. Meitenes atteikušas. «Mums abām ir svarīgi, lai ceļabiedrs ne-trau-cē,» noskalda Kolāte. «Mēs viena otru netraucējam. Bet viņš mums traucētu.» Bijis bail, ka kameras pavadībā ceļošana vairs nebūtu tik dabiska. Ka tad varbūt izbraukt no Rīgas būtu jāpiespiežas, un ciemošanās pie svešiniekiem nebūs kā brīvs lidojums laikā un telpā.

Kursītes ekonomiskajā mašīnītē vēl pirms dažām nedēļām rudens miglā sirojušas no Terehovas līdz Grebņevas robežpunktam un piedzīvojušas dažādus pierobežas ekstrēmus. «Skatāmies – kartē ir ceļš, bet tad pēkšņi beidzas. Mežs priekšā. Vai arī ceļš, pa kuru tikai ar robežsargu džipiem var izbraukt. Pie vienas mājas tikām, braucot pāri tīrumam. Ir riepa plīsusi un mainīta, tā jau klasika. Bet mazdiņa uzticama. Jūt, ka pierobežā nevar ākstīties.»

Vai tagad, spiegu un bēgļu laikmetā, divām dāmām nav bīstami vandīties pa šo zonu? «Nē, tieši otrādi, drošāk!» viņas neļaujas provokācijām. «Mēs tagad zinām – ja brauc pa lielajiem ceļiem, tad nevajag atļauju, pa mazajiem vajag. Es vasarā esmu noķerta bez papīriem. Elīna, izstāsti tev labāk sanāk,» Kursīte rosina. 

Kolāte klāj vaļā: «Paciemojāmies pie Regīnas ciemā ar nosaukumu Pirdova, un viņa saka: taču Kazakos Vova dzīvo, aizbrauciet arī pie viņa! Braucam prom, Regīna zvana Vovam, lai pateiktu, ka tūdaļ būs ciemiņi. Bet Vovas mājā neviena nav! Domājam – varbūt jāaizbrauc atpakaļ pie Regīnas un jāpaprasa, ko Vova teica. Elīna izdomāja, ka nebrauks, tikmēr pasēdēs ēnā pie mājas, bija šausmīgi karsts tajā dienā. Aizbraucam atpakaļ pie Regīnas, runājam un ar vienu aci redzam, ka brauc robežsargu džipiņš, pagriežas tieši uz Vovas māju. Visi Elīnas dokumenti ir mašīnā pie mums. Kā tad – Elīna, izdzirdot mašīnas troksni, uz ceļa ārā, bet tur robežsargi!»

Kursīte krietni sabārta, bet nav apcietināta. «Biji ar tiem pašiem zilajiem matiem?» painteresējos. «Kā tad, ar šitādiem matiem esmu jau 16 gadus,» viņa ir mierīga kā Buda.

Ekspedīcijās šāds kolorīts palīdz? «Interesanti, nesen arī viens cilvēks prasīja – vai jūs vispār tur tādas laiž iekšā? Nē, neviens pat nav pievērsis uzmanību, neko nav teicis,» Kursīte atbild.

«Pierobežā cilvēki ir tolerantāki, viņiem, piemēram, nav dalījuma tautībās. Prasām – «kā jums šķiet, kāda ir atšķirība starp krieviem un latviešiem?»» – «Tak nekāda! Visi ir cilvēki,» stāsta Kolāte. «Tur nav bezdarba, nav drausmīgas nabadzības un visi nav nodzērušies,» viņa turpina. «Lauki ir apstrādāti, cilvēki vai nu kaut kur strādā, vai viņiem ir pensija. Mājās, kur bijām, vienmēr bija ēdiens galdā. Jā, cilvēki ir apmierināti, ka viņi tur dzīvo, viņiem tur patīk! Tikai vienreiz iebraucām pie piedzērušas kundzes, tas bija viss. Varbūt mums vienkārši paveicās?

Lauki izmirstot? Latvija ar to nav unikāla, urbanizācija notiek visā pasaulē. Jā, daudzi ir aizbraukuši prom, bet satikām arī vairākus gados jaunus cilvēkus, kas ir nopirkuši laukos māju, ir atgriezušies.»

Motivācija veidot grāmatu slēpjas tikai pašu iekšējā sajūtā, arī patriotismā. «Šaubos, vai šis laiks pierobežā ir īpašāks par to, kāds bija pirms pieciem gadiem vai būs pēc desmit. Jau sen daudzos ciematos ir bijis maz iedzīvotāju,» sarunu noslēdz Kolāte, kura šovasar ir paspējusi arī ar kājām noiet gar Latvijas jūras robežu. «Mums gribas pabeigt sākto, jo gribas radīt kādu paliekošu lietu. Pēc 20 gadiem paņems rokās grāmatiņu, atcerēsies foršo 2015.gadu.»

Tenors, kurš dzīvo mažorā

Operas solists Raimonds Bramanis (32), piedzīvojis balss maiņu un klusuma periodu uz rezervistu soliņa, pēdējos gados pierādījis sevi kā lielisku tenoru un spēj ar savu balsi patiesi savaldzināt

Reibinošajā, kā šampanietis dzirkstošajā operetē Sikspārnis ir epizode, kurā dziedonis Alfrēds mēģina savaldzināt Rozalindi, bet viņa izmisīgi lūdz viņu nedziedāt. Tiklīdz atskan Alfrēda samtainais tembrs, Rozalinda vairs nespēj viņam pretoties. Alfrēda loma Nacionālās operas iestudējumā piešķirta Raimondam Bramanim, un viņam ir tieši tāda balss, kas spēj savaldzināt un pavedināt, uzved septītajās debesīs un nogāž ellē. 

No baritona kļuvis par tenoru, Raimonds patlaban ir viens no operas vadošajiem solistiem. Skaistākais ir tas, ka viņš, virpotāja un zobārstes dēls, dzied nevis tādēļ, lai būtu operas zvaigzne, bet tāpēc, ka viņam tas ļoti patīk. «Patīk» nav īstais vārds, jo, pēc kolēģu teiktā, viņš mīl dziedāt. 

«Man mute palika vaļā!»

Johana Štrausa operete Sikspārnis ir bezrūpīgākā un draiskākā izrāde, kas pēdējo desmit gadu laikā iestudēta operā, un par to, ka cilvēki sailgojušies pēc kaut kā mažorīga, liecina fakts, ka gandrīz visas biļetes izpirktas. «Nē, mēs, latvieši, neesam tik karstasinīgi, kādu Štrauss ir attēlojis Alfrēdu,» Raimonds sāk stāstīt par savu lomu. «Alfrēds ir iemīlējies neprātīgi, jutekliski, neaptverami kaislīgi, tā, ka nespēj sevi valdīt un dzied zem Rozalindes logiem, dzied visur, kur vien viņa iet, jo grib viņu iegūt par katru cenu. Un tad viņš viņu iegūst,» viņš palūkojas manī ar uzvarošu smaidu. «Tā tam būtu jābūt, taču dažādi pārpratumi iztraucē šo pasākumu,» Raimonda balss, tikko izšāvusies kā lodveida zibens pa operas Sarkanās zāles telpu, klusi pieplok pie zemes. 

32 gadus vecais operas solists atkal spēlē mīlnieku. Kā jau operetē, viņam savas jūtas jāizdzied viegli un gaisīgi, lai skatītāji ne mirkli neiedomātos, cik muzikāli sarežģīta ir operete. «Kā nevar salīdzināt svarcelšanu ar skriešanu, tā arī operas un operetes izrādes, tie ir divi atšķirīgi žanri,» saka Bramanis, kurš, lai gan šogad saņēmis Latvijas gāzes gada balvu kā labākais operas solists, ir maz intervēts. Daudziem opermākslas cienītājiem nav zināms, kā šis dziedātājs, kurš operā ienāca pirms astoņiem gadiem kā baritons, toreiz puiciskā paskata dēļ līdzīgs skolas sliktajam zēnam, izveidojās par tenoru, kurš nu daudzās izrādēs dzied galvenās lomas.  

«12.klasē biju stingri nolēmis, ka iešu studēt Rīgas Tehniskajā universitātē un kļūšu par inženieri. Mani aizrāva matemātika un eksaktās lietas,» par to, kā sākās ceļš uz operu, stāsta Raimonds. Viņš līdz pat 18 gadu vecumam ne reizi nebija redzējis operu. Nevienu! Toties bija iesaistījies vīru korī Auseklis un zināja, ka dziedāt viņam patīk. «Bija riktīgi forši, jo dziedāju kopā ar kārtīgiem večiem. Mēs, pusaudži, korī nebijām nekādi muļļas tīņi, mēs bijām starp večiem! Viņi bija nevis krogus dzērāji, bet vīri, kuri visu mūžu bija dziedājuši, un viņiem bija savs ētikas kodekss.»

Ausekļa vokālā pedagoģe Lauma Ābele, bijusī operdziedātāja, izdzirdējusi Raimonda balsi, stingri noteikusi, ka to nevajadzētu laist vējā. Un tīši vai netīši apbūra kora zēnu ar stāstiem par operas izrādēm, skatuvi un brīnišķīgiem partneriem. Kad bija jāsniedz dokumenti augstskolā, viņš vairs negribēja sekot vecāku padomam studēt inženierzinātnes, kur vienmēr var naudu nopelnīt. 

Bez mūzikas skolas rūdījuma, ar visai vārgu nojausmu par bumbiņām uz līnijām, ko sauc par notīm, Raimonds iestājās Mūzikas akadēmijas sagatavošanas kursos. Tikai tad, kad viņš jau bija izlēmis, ka studēs akadēmisko dziedāšanu, Raimonds pirmo reizi Cēsu pilsdrupās redzēja operas izrādi – Verdi Nabuko. «Man mute palika vaļā. Biju tādā sajūsmā! Tikai tad apjēdzu, uz ko es eju, aptvēru, ka operas izrāde dod iespēju skatītājam pārdzīvot dziļas emocijas. Tas bija iespaidīgi,» atceras Raimonds. 

«Līdzīgas sajūtas pārņēma, kad vēl nebiju operas štata dziedātājs, bet saņēmu caurlaidi, lai iekļūtu operā un pamēģinātu dziedāt Mocarta Burvju flautā. Man bija atļauts ieiet pa dienesta ieeju! O, tā bija svētku sajūta. Veselu gadu nespēju lāgā noticēt, ka esmu viens no tiem, kurš nopīkstina caurlaidi, durvis paveras, un es eju iekšā.» 

Divus gadus viņš mācījās solfedžo, klavierspēli, akadēmisko dziedāšanu, līdz varēja iestāties bakalaura studiju programmā Mūzikas akadēmijā. Stāvot rindā, lai iesniegtu dokumentus studijām, Raimonds iepazinās ar meiteni Danu, un viņam uzreiz bija skaidrs, ka akadēmiskā dziedāšana ir pareizā izvēle. Jau pirmajā studentu ballītē Raimonds ar Danu aizdejojās līdz pārliecībai, ka abiem jāpaliek kopā. Par ko tik Raimonds studiju laikā nepiestrādāja, lai jaunā ģimene varētu iztikt, – par naktssargu un dziedāšanas skolotāju, pirtnieku un pārdevēju. «Bet savu izvēli nevienu sekundi neesmu nožēlojis,» saka Raimonds. 

Gatavs izdziedāt dvēseli

Kad Verdi operā Traviata Raimonds Alfredo lomā dzied mirstošajai Violetai, zālē vienmēr kāds raud. Neviens jau nešņukst un nešņaukājas, bet tas jūtams saspringtajā klusumā. Alfredo ir Raimonda mīļākā loma, jo tajā var izdziedāt, kā puiciska iemīlēšanās izaug kaislībā, jutekliskums – mīlestībā un pēc tam neizmērojamās skumjās pēc nepiepildītas dzīves. Četras reizes Raimonds dziedāja Alfredo, viņa sieva Dana – Violetu, un divās no šīm izrādēm skatītāji abiem solistiem aplaudēja, kājās stāvot. «Laikam nevar nejust, ka mēs viens otru mīlam, kaut ko no savas kaisles ieliekam arī balss skanējumā,» saka Raimonds. «Bet mēs nemulstam, nejūtamies kā vīrs ar sievu, katru reizi no jauna radām un piedzīvojam mīlestību. Reiz pēc kādas izrādes kolēģis pienāca un jautāja: «Zini, kas mani aizkustināja?» Domāju, ka viņš teiks kaut ko par dziedājumu, bet viņš: «Ka sieva stāv kulisēs un pārdzīvo par tevi.»»

Raimonds un Dana Bramaņi ir dziedājuši kopā vairākās izrādēs, un Raimonds visas nosauc, pat zina, cik reižu abi bijuši kopā uz skatuves. Viņš ir emocionāls un neslēpj, ka tieši tas viņu arī aizkustina operas māk-slā – tās dvēseliskums. «Ja ir vienkārši ausīm tīkams izpildījums, skatītāji pēc izrādes sāk domāt par ikdienišķām lietām, un tas nav labi. Bet, ja operdziedātājs dziedot ļauj vaļu savai dvēselei, tad, par spīti mazajām kļūdām un nepilnībām, rodas kaut kas jauns. Katru izrādi, kad operā sanāk cilvēki, mēs radām kā kaut ko jaunu, neatkārtojamu. Ja publika tam ļaujas, ir skaists pārdzīvojums,» saka Raimonds.

Lai kļūtu par tenoru, Raimonds ir lauzis pats sevi. Viņš ir viens no retajiem operdziedātājiem, kurš savu balsi pārveidojis no baritona par tenoru. «Ne katrs spēj izturēt šādu pārbaudījumu,» saka operas solists un viens no pirmajiem Raimonda vokālajiem pedagogiem Samsons Izjumovs. «Mainīt balsi – tas ir ļoti sarežģīti, psiholoģiski grūti, jo cilvēkam nākas daudz ko pārvarēt, es pat teiktu, ka tas ir nepatīkams process. Taču Raimonds to izdarīja, viņam izdevās, malacis. Priecājos, ka tagad viņš ir gandrīz vienīgais operas solists, kurš ietekmē repertuāru. Šķiet, viņam veidojas spoža karjera.»

Pārvērtības notika pēc tam, kad Raimonds vēl studiju laikā bija aizbraucis uz La Scala akadēmiju Milānā, bet viņu neuzņēma, aizrādot, ka viņš ir tenors, nevis baritons. Kad jau kā operdziedātājs Raimonds par to ieminējās savam vokālajam pedagogam Paolo de Napoli, itālis ierosināja pamēģināt dziedāt pēc iespējas dabiskāk, nesamākslotāk. Un pamazām gan Napoli, gan Raimondam nostiprinājās pārliecība, ka dziedātājs var un viņam jābūt tenoram. 

«Tenoriem atšķirībā no baritoniem jādzied daudz augstākā, cilvēka balsij neierastā reģistrā. Tenors ir cita psiholoģija, tā ir cita pasaule, man sākās arī liels un grūts darba cēliens,» mēģina paskaidrot Raimonds. Redzēdams, ka īsti nesaprotu, viņš turpina: «Kā baritons es biju kā students, kas pieradis pārtikt no Rollton zupām, bet, pārveidojoties par tenoru, kļuvu par atbildīgu uzņēmēju, kam jāēd gaļa. Tenorus visā pasaulē uz rokām nēsā, viņiem ir mīlnieku un varoņu lomas. Bet tas nav galvenais. Svarīgākais, ka, dziedot tenoru, es sevi visu ielieku balsī, arī savu dvēseli. Es simtprocentīgi atdodos mūzikai.»  

Raimondu gan uzreiz uz rokām nenēsāja. Vēl pirms dažiem gadiem viņam, operas štata dziedātājam, gandrīz nebija lomu. «Jā, bija kļūdas, bet neviens dziedātājs jau nav piedzimis izcils. Visi caur kļūdām izauguši. Kā teica Samsons Izjumovs, par dziedātāju var kļūt tikai uz skatuves. Kad deva iespēju, tad varēju arī piestrādāt pie izaugsmes.» Pirmā loma, kurā Raimonds sevi apliecināja kā daudzsološu tenoru, bija Roberto Pučīni Vīlās. «Loma nāca īstajā laikā, kad kolēģis no tās atteicās. Vīlas ir pirmā Pučīni opera, maz uzvesta, daudzi to nezina, bet arī šajā vokālās partitūras ir grūtas, un es ar to veiksmīgi tiku galā. Kopš tā brīža par mani runā kā par tenoru. Domāju, šīs lomas dēļ man arī iedeva Latvijas gāzes balvu.»

Mākslinieks uzskata, ka joprojām ir ceļā uz savu pilnbriedu. «Man ir 32 gadi, un tikai tagad sāku aptvert, kādā papīrā un ar kādu lenti vajadzētu iesaiņot to Dieva doto dāvanu, kas man ir, – balsi. Izkopt balsi ir nebeidzams process.» 

Patīk mājās

Šajā sezonā Raimonds ir solists vismaz septiņās repertuāra izrādēs, un viņam ir jāpiedomā, kā nepārpūlēt balsi. Lai to izdarītu, esot vajadzīga vokālā tehnika. Ar to operas mākslinieks varot ilgi dzīvot. «Man nesen jautāja, vai dziedāšana nogurdina,» saka Raimonds, ironiski iesmejoties, «jūs taču saprotat, es nedziedu dušā, man jāpiedzied operas nams trīs cēlienu garumā, un tas nav vienkārši. Slodze brīžiem liela, bet man prieks, ka publika mani novērtē un ieguldītā enerģija atgriežas pie manis, tas dod spēku jauniem darbiem, lomām un uzvarām. Dziedot izkopju savu balsi, tas notiek katrā izrādē, katrā koncertā.». 

Raimonds joprojām pārdzīvo, ka pagājušajā sezonā viņš tik bieži dziedāja Mantujas hercogu Rigoleto izrādē, līdz skatītājiem bija sadzirdams viņa nogurums. «Publika jūt dziedātājus, tas, kā mēs sevi atdodam, nekur nepazūd. It sevišķi, ja mākslinieks to dara godīgi, nevis godkāres dēļ,» saka Raimonds. Dziedātāji uz skatuves vienmēr jūt skatītājus, viņu radīto spriedzi, gaidas, sapratni vai atslābumu, klusas čalas un čaukstināšanos. Dziedājis diplomātiem un politiķiem, viņš dzirdējis pieklājīgus aplausus, tāpēc novērtē klausītājus, kuri baidās izrādi traucēt, bet pēc tās ar ovācijām ceļas un no sajūsmas dauza kājas.  

Raimondam piedāvāta arī iespēja dziedāt gan Flāmu operā Antverpenē, gan Magdeburgas operā Vācijā, taču, nesakot kategorisku «nē» karjerai ārpus Rīgas, viņš pagaidām nolēmis dziedāt tur, kur viņam vislabāk patīk – dzimtajā operā. «Te man ik pa laikam kāds pasaka, ka aizkustināju, ka asaras sariesās acīs, tam esmu dzimis, tāpēc es to daru. Es nedziedu tādēļ, lai visi redz, cik es foršs esmu, bet lai cilvēks aizietu mājās ar pārdomām, pārdzīvojumiem. Es sāku mācīties nevis skatuves spozmes dēļ, bet pašas dziedāšanas dēļ.» 

Raimondu augstu vērtē arī viņa kolēģi, kuri ir redzējuši viņa izaugsmi, zina viņa atbildības izjūtu, novērtē draudzīgumu, iejūtīgumu un humora izjūtu. «Viņš nav vīzdegunīgs, ar zvaigžņu slimību neslimo,» saka operkora māksliniece Liene Lasmane-Vītola. Un piebilst, ka Raimonds ļoti mīl savu ģimeni. 

Par Danu Raimonds runā tā, ka skaidrs – joprojām nav pie viņas pieradis, viņas dēļ jūt krūtīs ko saldu un asu. «Mums ir divi forši puikas,» lepni saka. Nikam ir astoņi gadi, Rojam – seši mēneši. Viss Raimonda brīvais laiks tiek viņiem. 

«Skaisti, ja ir karjera, bet mājās neej pie karjeras, tu ej pie ģimenes. Mazais zirnis uzsmaida līdz ausīm, un esmu laimīgs. Vakaros, kad pārguris iekrītu gultā, Niks man uzlec virsū, – nuuuu, dauzīsimies! Ai, tur nav, ko runāt. Tas ir dzīves piepildījums.»

Izaugsmes eņģeļi

Scandic Fusion ir uzņēmums, kurš strādā, aug un pelna, palīdzot citu izaugsmei. Tā vadītājs Kārlis Vītols tic, ka tiem, kuri gatavi pārmaiņām un uzlabojumiem, ir lielākas attīstības izredzes nekā pieredzes bagātiem, bet konservatīviem uzņēmumiem

Uzņēmuma Scandic Fusion bizness balstīts brīnišķīgajā idejā palīdzēt citiem. Tas darbojas tā dēvētajā biznesa inteliģences jomā – izstrādā programmas un dažādus rīkus finanšu un datu analīzei, palīdzot saskatīt iespējas samazināt zaudējumus un palielināt peļņu. Uzņēmums ir vienreizējs ar to, ka veiksmes atslēgu atradis nevis eksportā, bet tepat, vietējā tirgū, – 80% peļņas Scandic Fusion gūst Latvijā, izstrādājot datu analīzes projektus lieliem uzņēmumiem. 

Scandic Fusion izveidojās krīzes laikā un tad arī uzņēma apgriezienus, pārliecinot citus, ka, pareizi izgaismojot datus un faktus, ir iespējams samazināt zaudējumus un izķepuroties. Pēc uzņēmuma vadītāja, valdes priekšsēdētāja Kārļa Vītola vārdiem, Scandic Fusion piedāvātie risinājumi ir kā tramplīns jauniem attīstības lēcieniem.

Izprast biznesa būtību

Scandic Fusion prece ir biznesa inteliģences risinājumi jeb datu apstrāde un analīze. «Ar to mēs katrs saskaramies. Piemēram, iepērkoties jūs atstājat informāciju, ko iespējams analizēt. Kā privātpersona varat savilkt kopā ieņēmumus un izdevumus un plānot uzkrājumus. Kā uzņēmuma pārstāvis varat sekot līdzi transakciju tendencēm un izdomāt, kuri klientu darījumi ir ienesīgāki, kuri – mazāk. Tiklīdz sākat šos datus analizēt, jau esat biznesa inteliģences jomā,» paskaidro Vītols. «Uzņēmumiem mēs palīdzam saskatīt biznesam noderīgu informāciju to uzkrātajos datos.»

Ideja piedāvāt datu analīzes risinājumus Kārlim Vītolam radās pirms vairāk nekā astoņiem gadiem, kad viņš strādāja informācijas tehnoloģiju uzņēmumā IT Alise (tagad Tieto Latvia), kas specializējies IT sistēmu izstrādē un ieviešanā. Pēc Rīgas Ekonomikas augstskolas absolvēšanas Kārlis tur nostrādāja septiņus gadus, piedzīvoja uzņēmuma strauju izaugsmi, līdz viņam radās pārliecība, ka uzņēmumiem radīsies vajadzība analizēt uzkrātos datus.

«Gandrīz katram projektam kā blakusefekts pēc pirmās, otrās vai trešās sistēmas izstrādes radās jautājums, kā izmantot uzkrāto informāciju. Sapratu, ka liela nozīme ir spējai sadzirdēt klienta jautājumus un piemeklēt rīku, ar ko analizēt datus.» Kārlis uzskata, ka uzņēmējdarbībā ir divi ceļi – vai nu ļauties notikumu plūsmai un neriskēt, vai paklausīt intuīcijai un, izanalizējot faktus, izšķirties par kaut ko jaunu un iet savu taciņu. Kārlis saskatīja iespēju sākt biznesu – izstrādāt programmas, rīkus, dažādus risinājumus, kas ar datu analīzi palīdz izprast biznesa būtību visdziļākajā detalizācijā. «Pirms tam nebija neviena, kurš būtu darbojies tikai šajā jomā. Stūrgalvīga doma, ka Latvijā varam specializēties tikai un vienīgi datu analīzes risinājumos, ļāva mums kļūt par vadošo biznesa inteliģences sniedzēju,» saka Kārlis.

Lai sameklētu pirmos klientus, izšķiroša nozīme bija stratēģiskajam sadarbības partnerim, kas piedāvāja izmantot tās pašas tehnoloģijas, ko liek lietā citvalstu IT un biznesa konsultāciju uzņēmumi, piemēram, SAP un Oracle datu analīzes rīkus. «Ejot pie klienta, aiz mums stāvēja [labi zināma zīmola] vārds,» saka Kārlis. Tātad tehnoloģiju ziņā jaunu riteni Scandic Fusion neizdomāja. Uzņēmums kļuva veiksmīgs, pateicoties komandai, kurā ir divu jomu – informācijas tehnoloģiju un finanšu analīzes – eksperti. Uzņēmuma ass ir gaišie, urķīgie, kritiski un analītiski domājošie prāti.

Jau pirmie klienti bija lielākie Latvijas uzņēmumi, un, strādājot ar tiem, Scandic Fusion mēģināja apzināt citus potenciālos klientus, ar kuriem pārrunas ilga mēnešiem. Lai gan uzņēmums dibināts 2007.gadā, faktiski tas sāka strādāt 2008.gadā. Tieši krīzes laikā.

Latvijā — drosmīgi

Tobrīd visus urdīja jautājumus, kā pārdzīvot laikus, kad cilvēkiem ir zema pirktspēja un naudas apgrozījums krītas ik mēnesi. «Mūsu pakalpojums sniedza atbildi uz šo jautājumu. Vajadzīgo informāciju pasniedzām kā uz paplātes. Lielā mērā visiem uzņēmumiem, kuriem krīzes gados izstrādājām biznesa darbības risinājumus, palīdzējām izdzīvot,» saka Vītols. Jau toreiz klientu vidū bija lieli uzņēmumi, taču nosaukt viņš tos nedrīkst – to liedz līguma nosacījumi. «Bet es negribu teikt, ka izdzīvošanai var palīdzēt viens vienīgs risinājums un tas ir mūsējais. Man jācildina mūsu klienti – Latvijas vadošie finanšu darījumu, apdrošināšanas, enerģētikas, telekomunikāciju uzņēmumi – par drosmi likt lietā jaunus, inovatīvus risinājumus. Krīzes laikā bija vajadzīgi labi vadītāji, un daudzos uzņēmumos tādi bija. Izmantojot mūsu risinājumus, viņi pieņēma lēmumus, kas ļāva uzņēmumiem izdzīvot.»

Viens no būtiskiem aspektiem, kas, par spīti taupības režīmam, iedrošināja daudzus vienoties ar Scandic Fusion – uzņēmums prasa naudu no klientiem tikai tad, kad projekts ir pabeigts. «Tas mūsu klientiem krīzes gados radīja komforta sajūtu,» saka Vītols. «Šī stratēģija ir saglabājusies, jo svarīgākais ir vienoties par to, ko klients vēlas sasniegt. Pirmie projekti neapšaubāmi bija par mazām naudiņām. Taču neviena no šīm investīcijām klientu skatījumā nav bijusi veltīga, jo visi krīzes norieta vai ekonomiskās augšupejas fāzē ir kļuvuši par mūsu pastāvīgajiem sadarbības partneriem. Viņi ir izdzīvojuši, un tagad ir vēlme attīstīties.»

Scandic Fusion projektu mērķis ir pamatdarbības rentabilitātes analīze, panākot, lai uzņēmumā pēc katras dienas, nedēļas vai mēneša datiem var saprast, kas nes peļņu, kas – zaudējumus. Lielākajai daļai uzņēmumu ir daudz informācijas ne tikai par naudas plūsmu, bet arī par precēm, to apgrozījumu, noliktavām un klientiem. Bet – kā tikt galā ar datiem, kas izkārtoti Excel tabulās simtos vertikālu un tūkstošos horizontālu aiļu? Scandic Fusion izstrādā rīkus, kas šajā datu pasaulē uzbur kārtību, izgaismojot vajadzīgo informāciju. «Izstrādājam algoritmus, kā, liekot lietā datus, nonākt pie rentabilitātes. Taču tas ir tikai viens no 20 veidiem, kā palīdzam analizēt datus,» stāsta Vītols. Kā citu piemēru viņš min rīkus, kas uzņēmumiem ļauj saprast, kas ir tā klienti, kā tos sasniegt un kā noturēt lojālākos.

Kārlis Vītols un viņa kolēģi kā neizbēgamu ir pieņēmuši faktu – lai uzņēmums izšķirtos ieguldīt naudu projektā, kas parasti ir no dažiem tūkstošiem līdz pat diviem simtiem tūkstošu vērti, vajadzīgs vairākus mēnešus garš sarunu un pārdomu posms. «Ja vien jūs nepērkat gatavu lietu, piemēram, Microsoft Office, uzņemties īstenot jaunu projektu no klienta puses prasa morālu saņemšanos.» Kādam Somijas uzņēmumam bija vajadzīgi pat divi gadi pārdomām, līdz tas izšķīrās slēgt līgumu ar Scandic Fusion.

Toties somu uzņēmums joprojām sadarbojas ar šiem Latvijas ekspertiem. Viens no iemesliem – projekta izstrādes laikā Scandic Fusion analītiķi izmanto agile jeb iteratīvo izstrādes metodi. Tā paredz, ka katra sistēma tiek izveidota pa daļām un komandā strādā arī pasūtītāja pārstāvji, kas ietekmē to, kāda sistēma izskatās un kā tā izmantojama. «Katru projektu veidojam pa maziem gabaliņiem, katru otro nedēļu klientam atrādot, ko viņš ir saņēmis, ko var redzēt savos datos,» paskaidro Vītols. «IT sfērā ir tā – ja piegādātājs nepadomā par visiem aspektiem un nerūpējas par klienta vajadzībām līdz sirdsapziņas dziļumiem, projekts var izgāzties. Ne velti ik pa laikam no medijiem uzzinām par IT jomā iztērētiem miljoniem, kas nav devuši gaidīto rezultātu. Mūsu biznesa sūtība ir katru lietu izdarīt līdz galam.»

Lielākā daļa Scandic Fusion klientu ir Latvijas uzņēmumi, tikai apmēram 20% peļņas tiek gūta ziemeļvalstīs. Salīdzinot sadarbību ar latviešu, lietuviešu, igauņu un somu, norvēģu uzņēmumiem, Kārlis Vītols saka – strādājot ar Baltijas valstu uzņēmējiem, ir vairākas priekšrocības. Pirmkārt, tie ir salīdzinoši jauni, tajos arī tehnoloģijas ir jaunas, un vadītāji visbiežāk ir gatavi pārmaiņām, jauniem risinājumiem un izaicinājumiem.

Ziemeļvalstīs daudziem uzņēmumiem ir gara vēsture, milzīga pieredze, bet uzņēmuma kultūrā valda konservatīvisms, turklāt ir piesardzīga attieksme pret sadarbības partneriem no Baltijas valstīm. Tomēr, sadarbojoties ar Skandināvijas uzņēmumu meitasuzņēmumiem Baltijas valstīs, Scandic Fusion ir atradis jaunus klientus, pārliecinājis tos uzticēties mūsu analītiķu kompetencei. «Tagad klientu vidū ir Somijas ražošanas uzņēmums, kas piegādā produkciju visā pasaulē, un Norvēģijas uzņēmums, kas nodarbojas ar enerģētikas resursu izpēti. Esam pierādījuši savu varēšanu,» stāsta Vītols. «Tomēr bieži vien Latvijas uzņēmēju uzdrīkstēšanās iet nezināmā, bet progresīvā virzienā ir lielāka nekā cildinātajos ziemeļvalstu uzņēmumos. Domāju, ka tie konservatīvo lēmumu atdevi vai negatīvos rezultātus vēl tikai izjutīs.»

Nemitīgi mācās

«Mūsu biznesa fundaments ir IT un finanšu jomas speciālisti,» stāsta Kārlis Vītols, ar vislielāko cieņu runājot par saviem kolēģiem. 22 eksperti Scandic Fusion atvērtā tipa birojā strādā pie datoriem. Apmēram puse pēc izglītības esot ekonomisti, kas specializējušies finanšu analīzē un kuriem ir iemaņas IT programmu izstrādē. Šie cilvēki parasti strādā ar klientiem, kļūstot par viņu biznesa konsultantiem. Otra puse ir zinoši un pieredzējuši programmētāji vai arī jauni, bet talantīgi IT speciālisti, kuriem ir izredzes kļūt par zinošiem tehniskajiem inženieriem. «Mūsu programmētājs ir apveltīts ar izpratni par biznesu, un mūsu biznesa konsultants ir apveltīts ar zināšanām par tehnoloģijām. Tā ir sinerģija, ko pārdodam,» uzlūkojot kolēģus, saka Kārlis Vītols. Viņš ir gandarīts, ka izdevies izveidot tādu komandu.

Lai gan patlaban Scandic Fusion ir laba reputācija, tā darbinieki ne mirkli nav atslābuši pašapmierinātībā. Uzņēmums, kurš pretendē būt gudrais padomdevējs citiem, nevar atļauties stagnāciju ne izvēlētajās tehnoloģijās, ne zināšanās. Tāpēc pašā Scandic Fusion strādā cilvēki, kuri nemitīgi seko līdzi visiem jauninājumiem un uzņēmuma iekšienē rīko tech meetups jeb sapulces, kur apmainās ar jauniegūtām zināšanām un rīko diskusijas. «Mums jābūt pastāvīgā saskarsmē ar visu jauno. Pretējā gadījumā projekts, kurā izmantota novecojusi metode, būs neveiksmīgs,» paskaidro Vītols. «Mēs nemitīgi domājam, kā zināšanas, ko esam ieguvuši iepriekšējo projektu gaitā, var transformēt jaunos risinājumos. Katram uzņēmumam ir sava esence, mūsu – radīt cilvēkiem bezgalīgi daudz pilnveides iespēju. Mums ir tā laime strādāt pie uzņēmumu izaugsmes.»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Neatlaidība. Pozitīvisms. Enerģija. Ja strādā enerģiski un ar ieinteresētību, visi darbi izgaismojas un labi sokas. 

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Reiz, pabeidzot milzīgu projektu, attapāmies, ka nezinām, ko darīsim rīt. Šajā biznesā ir svarīgi, lai uzņēmumam būtu vairāki projekti vienlaikus, un vīzija, pie kādiem projektiem varētu strādāt nākotnē. 

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Esi enerģisks un tici saviem spēkiem! Galvenais ir nezaudēt cerību un enerģiju, strādājot savā uzņēmumā. 

Klāvs Veinbahs–Kaksis, Rīgas ielu mākslinieks

 

Ja ir tukšas kabatas un slikts garastāvoklis, nevajag sevi žēlot. Atliek tikai piecelties no gultas, un klāt ir pasūtījums, secina Klāvs Veinbahs-Kaksis. Rīgas centru viņš pārzina līdz pēdējam akmenim. «Cik tad Latvijas arhitektūras vēsture ir gara? Un stili ir skaidri saredzami.» 

Vidējais dēls mākslas vēsturnieka un gleznotāja Jāņa Kakša un tēlnieces Alvīnes Veinbahas ģimenē, pēc Mākslas akadēmijas diploma – tēlnieks, Vecrīgā Klāvs sācis zīmēt tad, kad vēl strādāja par vizuālās mākslas skolotāju. Vasaras brīvlaikos piepelnījies ar portretiem. «Jautrs darbs, iepatikās, cilvēki stāvēja rindā.» Taču ziemā labāk zem jumta – pēc aiziešanas no skolotāja darba viņš izmēģinājis datorgrafiku – kādā firmā taisījis zīmodziņus un vizītkartes. Tās īpašnieks ierosinājis: glezno Vecrīgas ainiņas, es pārdošu un saņemšu maksu par starpniecību! Klāvs, kuram labi padodas sīki grafiski zīmējumi, aizrāvies. Nospriedis – kāpēc vergot citam, zīmēšu pats! Pirms desmit gadiem iesniedzis Valsts Kultūrkapitāla fondam projektu Trejdeviņi Rīgas torņi, bet saņēmis atteikumu. Mākslinieks Juris Ģērmanis uzmundrinājis: «Ko tu raksti projektus, ja gribi – glezno!»

«Sekojot savam projektam, vispirms gleznoju visus baznīcu torņus, visas ticības – katoļus, luterāņus, pareizticīgos,» stāsta Klāvs. Paši klāt pienāca pasūtītāji, bieži vien Vecrīgas ēku īpašnieki vai uzņēmēji, kas tur īrē telpas. Gadās, ka palūdz aizkrāsot, piemēram, konkurējošā kroga izkārtni. «Belokoņa bankas darbiniece gribēja, lai uzgleznoju viņas mīļāko pagalmu pirms restaurācijas. Uztaisu, bet viņa saka: «Un vēl man te vajag iezīmēt Pēterbaznīcu.» Skatos, kur tad Pēterbaznīca, nav! Bet, ja vajag, labi. Aizeju uz sānu ieliņu, trīs soļi pa kreisi, iegleznoju iekšā.» 

Krogs Omas briljants, kura ēku arī viņš zīmējis, pašlaik 12 darbus paņēmis izstādē, gan nosakot – tiem jābūt par citām tēmām, ne par Vecrīgu, Klāvs paziņo.

Cik ilgi top viena ainava? «Eju vairākas reizes. Edgars Vinters mācīja: «Gleznai jābūt gatavai tajā pašā dienā, nekādi ieklājumi, izzīmētie lodziņi! Otai jāļauj dancāt!» Bet man kādā pagalmā sanāca ap 90 logu, katram rāmis, stikli dažādās krāsās. Ārprāts, gleznoju piecas dienas.»

Klāvam nepatīk gleznot pēc fotogrāfijām, saģērbjas siltāk un strādā arī vējā un salā. «Dabā to darīt ir daudz jautrāk. Viens turks piesprauda turku karodziņu, gribēja nofotografēties, pēc tam nāca meitene: «Vai esi turks?» Teicu: «Nē, bet sirdī musulmanis. Gribētu, lai man būtu harēms, un tu tajā – pirmā sieva, bet tava draudzene – otrā.» Viņa smējās, atnesa šokolādi. Vienreiz pienāca indiešu padišahs: «Esmu bagāts, vai atbrauksi uzgleznot manu pili Indijā?» Teicu: «Piedod, bet nevaru braukt, man mājās katru dienu suns jāēdina.»

Nopirkt lomu par 250 eiro

Top jauna latviešu kriminālkomēdija. Aktieri – no publikas

Vai esat kādreiz gribējuši iegādāties lomu filmā? Šovasar to varēja izdarīt tepat Latvijā. Tikai vajadzēja ar 250 eiro atbalstīt topošo latviešu filmu Kriminālās ekselences fonds. Filmu, kuras budžeta daļu 10 tūkstošus eiro veidotāji savāca ar pašmāju «pūļa finansējuma» jeb crowdfunding platformas Projektu banka starpniecību, bija iespējams atbalstīt ar jebkādu summu. Pretī varēja saņemt gan iespēju savu vārdu ieraudzīt titros, gan kļūt par kinoprojekta līdzproducentu, ziedojot vairāk nekā 2000 eiro. 

Novembra beigās Projektu bankā filmu bija atbalstījuši vairāk nekā 200 cilvēku, tās tapšanai atvēlot 10 494 eiro. Šī, protams, ir tikai neliela daļa naudas, kas nepieciešama, pārējo sagādājuši «mecenāti», kuru vārdus veidotāji pagaidām izvairās minēt. 

Salīdzinājumam – vietējais un pasaules kinofestviālu hits, Jāņa Norda režisētā Mammu, es tevi mīlu izmaksāja aptuveni 170 000 eiro, bet Jura Kursieša Modris – Latvijas šāgada kandidāte uz Oskara nomināciju – ap 350 000. Un jābilst, ka šie ir pieticīgi budžeti, jo filmu veidošanas process ir laikietilpīgs un dārgs (Rietumeiropā vidējais filmas budžets atkarībā no valsts svārstās no pieciem līdz 11 miljoniem eiro). 

Taču pašmāju publikas saziedotie 10 tūkstoši ir labs rādītājs, ņemot vērā, ka latvieši ar kino apmeklēšanu, kur nu vēl atbalstīšanu ir kūtri. Vidējais kino apmeklējums uz cilvēku 2013.gadā bija 1,18. Taču – kas slēpjas aiz filigrānā nosaukuma Kriminālās ekselences fonds, kuru cilvēki tik entuziastiski atbalsta?

Īsfilmas un entuziasti

Vēsturiskai atkāpei jāatgriežas 2013.gada nogalē, tad interneta medijos parādījās asprātīgas īsmetrāžas filmiņas ar kolorītiem nosaukumiem: Olimpiskie zēni un trenere, Musketieri, tubists un bumbulītis, Polka balles kurpēs. 7-15 minūtes garas tās oriģinālā veidā reklamēja kluba Piens pasākumus un atsauca atmiņā te Vesa Andersona, te brāļu Koenu vai pat Kventina Tarantīno darbus, rotaļājoties gan ar komēdijas, gan kriminālo žanru. 

Katrai no «Piena īsfilmām» vietnē Vimeo ir ap 100 tūkstoši skatījumu un rinda slavinošu komentāru. Tieši publikas ieinteresētība bija galvenie dzinuļi, lai ķertos pie pilnmetrāžas kino. Minēto īsfilmu un Kriminālās ekselences fonda režisors un scenārists ir Oskars Rupenheits. Viņš kino vidē nav jaunpienācējs – 2011.gadā absolvējis Londonas Filmu skolu, bet iepriekš – 2010.gadā strādājis līdzās Jānim Streičam kā otrais režisors pie filmas Rūdolfa mantojums. Taču, kamēr vēl Kriminālās ekselences fonds top, Oskars ir strikts: nekādu interviju! Lai vispirms «runā» filma, pēc tam viņš. 

Tāpēc uz sarunu par kinodarba tapšanu tiekamies ar filmas producentu Edgaru Ražinski un radošo asistentu Juri Pīlēnu – abi ir no Rupenheita draugu loka. Pīlēns (31), studējis Latvijas Kultūras akadēmijā un bijis operators gan Piena īsfilmām, gan vairākiem Adrianas Rozes dokumentālajiem darbiem, piemēram, Talanta formula. Dzimuši Rīgā un Rīgas kungi. Par darbu pie Talanta formulas ticis nominēts arī Lielajam Kristapam. Viņš gan neesot Kriminālās ekselences fonda «kameras acs», tikai asistējot draugam. 

Tāpat komandā ir Sergejs Timoņins (31) – kinoblogeris, kurš nu jau vairāk darbojas kā kino izplatītājs un minifestivāla Spektrs rīkotājs. Viņš gan pašiedibināto festivālu, gan saikni ar medijiem nu izmanto kā Kriminālās ekselences fonda popularizēšanas platformu un atbild par filmas publicitāti un izplatīšanu. 

Savukārt Edgars Ražinskis (33), kas pasniedz pārdošanas prasmes Banku augstskolā un drīzumā plāno sākt tūrisma biznesu, filmas komandā nokļuvis, kad režisors – sens Edgara draugs – aicinājis palīdzēt ar grāmatvedības sakārtošanu.

Kinoloma dāvanā

Kriminālās ekselences fonds būs kriminālkomēdija – viens no pirmajām šā žanra darbiem Latvijas kino. Vai būt pirmajiem ir privilēģija? Filmas veidotāji atbild, ka ir vieglāk. «Nav bail izdarīt nepareizi, jo nav jāsalīdzina ar citiem,» saka Juris Pīlēns. Galvenais pamatojums bijusi režisora Oskara Rupenheita kino gaume – brāļi Koeni, Vess Andersons, Tarantīno.

Filma vēstīs par diviem krāpniekiem – Imantu un Hariju, kuri 90.gadu jucekļa laikā ir apņēmušies kļūt par kriminālajiem ģēnijiem un tapt slaveni. Viens no viņiem ir caurkritits televīzijas scenāriju autors, otrs – ne visai veiksmīgs aktieris. Lai arī veidotāji apgalvo, ka skatītāji atpazīs 90.gadu noskaņu, Kriminālās ekselences fonds nebūšot sociāls kino. Iecere ir izveidot izklaidējošu filmu, «lai cilvēki smietos un gūtu labas emocijas». Lai arī vēl jāsakārto autortiesību jautājums, filmas skaņu celiņā domāts iekļaut latviešu estrādes mūziku, piemēram, Noras Bumbieres dziedātās dziesmas, saka Sergejs Timoņins. Savukārt lomas filmā spēlē tikai neprofesionāļi. 

Uz galvenajām tikusi izsludināta atlase – aktieri meklēti pēc konkrētiem kritērijiem. Citus varoņus, arī izturot atlasi, spēlē ļaudis, kas lomas saņēmuši par filmas finansiālu atbalstīšanu. Vairāki cilvēki tās nopirkuši kā dāvanu. «Piemēram, puisis uzdāvināja lomu savai meitenei,» atceras Juris Pīlēns. 

Kā noris darbs ar neprofesionāliem aktieriem? Filmas veidotāji pārliecinoši atbild, ka jebkurš cilvēks var nospēlēt lomu, ja ar viņu strādā – galvenais esot attieksme un režisora darbs. 

Jāteic, ka lomu pirkšana nav sveša arī ārpus Latvijas. Piemēram, pūļa finansējuma vietnē Indiegogo, ziedojot 5-10 tūkstošus dolāru, varēja tikt pie lomas līdzās Džeimsam Franko. Šo aktieru atrašanas veidu gan asi kritizēja ASV Aktieru atlases asociācija. Taču ar lomu tirdzniecību vai bez, «pūļa finansētajām» filmām ir krietni vieglāk veidot filmas publicitātes kampaņu – tajā aktīvi piedalās projekta atbalstītāji. Jūs taču arī uzaicinātu draugus palūkoties, kā izskatāties uz lielā ekrāna vai jūsu vārds filmas titros?

Zudušo laiku iemūžinot

Pirmo reizi strādājot pie tik vērienīga projekta, Kriminālās ekselences fonda komanda ir entuziasma pilna – bez mazākās žēlošanās, bet ar pozitīvu, motivācijas un jaunības maksimālisma sajūtu viņi ir nobrieduši filmu pabeigt pēc gada. Pašlaik uzfilmēta precīzi puse materiāla, veidotāji gaida pavasari, kad varēs turpināt ārskatu uzņemšanu. 

Viens no lielākajiem izaicinājumiem ir piemērotu filmēšanas vietu atrašana. Darbība noris 90.gados, un sameklēt nerenovētas telpas nav tik viegli. Esot filmējuši, piemēram, VEF Kultūras pilī un Latvijas televīzijā. 

Īpašs izaicinājums bijis sameklēt slimnīcu ar veclaicīgu flīžu sienu – pārsvarā visas esot remontētas. Taču 90.gadu priekšmeti vēl ne tuvu nav ieguvuši vēsturisko vērtību un ļaudis no tiem cenšas atbrīvoties, tāpēc savākt nepieciešamos atribūtus neesot problēma – cilvēki paši nesuši crowdfunding ietvaros. 

Sergejs Timoņins joko, ka filmēšanas vajadzībām sanesti arī žūksņi ar 10 un 20 latu banknotēm. Cilvēki bijuši dāsni – Jura Podnieka studijā Rīgas centrā viena telpa ir pilnībā aizkrauta ar Kriminālās ekselences fonda rekvizītiem.

Vairāk brīvības

Filmas veidotāji jau sākumā izlēmuši par labu privātā, nevis valsts finansējuma piesaistei. Bijusi sajūta, ka tādējādi «produktu» varēšot radīt neatkarīgāku. Lai arī par valsts atbalstu veidotāji ir noskaņoti pozitīvi un lēmums finansējumu meklēt citviet bijis racionāls, nevis emocionāls, producents Edgars Ražinskis uzskata, ka valsts nauda tomēr uzliek «rāmjus». 

Publikas ziedojumi, jāatzīst, ir reta pieeja pašmāju pilnmetrāžas spēlfilmu veidošanā. Iepriekš cilvēku atbalstu piesaistījuši filmas Izlaiduma gads autori, arī animatore Signe Baumane, veidojot filmu Akmeņi manās kabatās. Tiesa, Andra Gaujas režisētā lente vēlāk saņēma arī nelielu Valsts Kultūrkapitāla fonda naudu un pirms tam tika pieteikta Nacionālā Kino centra atbalstam, bet to noraidīja. Savukārt daļu no Signes Baumanes filmas budžeta sedza Nacionālais Kino centrs. 

Kriminālās ekselences fonda veidotāji izlēmuši līdzekļus meklēt pašu spēkiem, jo tas paātrina procesu – pie darba var ķerties, kad projekts ir nobriedis, negaidot pieteikšanos atbalsta konkursiem. Kriminālās ekselences fonds stilistiski turpina Piena īsfilmas, un tāpēc svarīgi, lai pilnmetrāžas filma top pēc iespējas ātrāk, kamēr cilvēkiem nav aizmirsušās mazās īsfilmiņas. 

Viss notiek operatīvi – «beidzamo» Rupenheita veidoto īsfilmu ļaudis varēja noskatīties pirms nepilna gada, savukārt jūlijā tika paziņots par pilnmetrāžas projektu. 

Lai arī producents un pārējie iesaistītie par kopējo budžetu ir izvairīgi, saprotams, ka Kriminālās ekselences fonda izmaksas ir vismaz desmit reižu lielākas nekā prasīts Projektu bankā. Tur viņi norādījuši summu, ko būtu reāli savākt, ļaujot cilvēkiem iesaistīties. Taču no šīs naudas filmas tapšana neesot bijusi atkarīga. 

Gan Ražinskis, gan Timoņins ir pārliecināti, ka kopējās izmaksas pagaidām aplēst nav iespējams, jo komanda lielākoties strādājot bez maksas un daudzi izdevumu netiek uzskaitīti. Taču komandas motivācija esot milzīga, un Ražinskis norāda, ka šis ir viens no pozitīvākajiem kolektīviem, ar ko viņam gadījies saskarties.

Filma plašai publikai

Lai arī filmas uzņemšana ir vēl tikai pusē un priekšā vērienīgs pēcapstrādes posms, lentes veidotāji optimistiski prognozē, ka pie skatītājiem tā varētu nonākt jau nākamā gada rudenī. Par dalību kinofestivālos gan neviens nedomā. Ideālajā gadījumā Kriminālās ekselences fondu varētu rādīt arī Baltijas valstīs un citviet. Puiši ir pārliecināti, ka filmu sapratīs arī ārpus Latvijas, jo stāsts neesot piesaistīts konkrētai ģeogrāfiskai vietai un tās īpatnībām. 

Kas ir filmas galvenā mērķauditorija? Viņi, ilgi nedomājot, izsaucas: «Visi!» Producents Edgars uzskata, ka Kriminālās ekselences fondu novērtēs gan publika, kas spēs nolasīt daudzās kinoatsauces, gan tie, kas atnākuši izklaidēties. 

Nelielais fragments, ko veidotāji priecīgi man nodemonstrē pirms sarunas, vieš cerības, ka šis apgalvojums nebūs tālu no patiesības. Izteiksmīgs vizuālais stils un noskaņa. Gluži vai cieņas apliecinājums brāļu Koenu autorkino, arī tehniskais izpildījums ir kvalitatīvs. Jācer, ka filma ne tikai spēs atrast plašu skatītāju pulku, bet arī iedvesmot citus jaunos autorus ķerties pie darba, nepaļaujoties tikai uz lieso valsts finansējumu.

Atradums

Dziedātāja Elza Rozentāle (27) ieguva 3.vietu televīzijas šovā Izklausies redzēts. Viņas talants pamanīts tikai tagad, lai arī gada nogalēs kabarē uzvedumos viņa muzicē jau sesto gadu

Pāris dienu pirms televīzijas šova fināla Elza ir stresā. Brauka cepuri no pieres uz pakausi, sakārto matus. Daudz darba, maz laika. Elzai jāgatavojas šovam, vēl savi koncerti un nākamnedēļ projekta Cabaret koncertiestudējuma ReLOVEution pirmizrāde. Balss pārslodzes dēļ aizsmakusi. Jau pirms iepriekšējā raidījuma Elzai vajadzēja mediķu palīdzību, lai nostiprinātu balss saites. Visu nedēļu skatītāju balsojumā TV3 šovā Izklausies redzēts turējās 2.vietā, un izredzes uzvarēt bija. Žūrija slavēja katru reizi. 

Elza man stāsta, ka finālā dziedās grupas Florence + The Machine dziesmu Dog Days Are Over. Nespēju noslēpt savu izbrīnu: «Kurš tad tādu dziesmu zina? Tā taču tu neuzvarēsi! Turklāt grupas soliste izskatās nekā – rižiem matiem, baltu kleitu un bālu seju.» Elza atbild: «Bet es arī negribu uzvarēt! Tas nav mans mērķis.» Tieši tāpēc arī izvēlējusies šo dziesmu. «Tādu, par ko man nebūtu kauns. Dog Days Are Over pirms pāris gadiem bija pasaules hits, tam ir 60 miljonu skatījumu YouTube. Visi hipsteri zina!»

Koncerti izpārdoti

Negribēšana uzvarēt saistīta ar to, ka Elza ir skeptiska pret televīzijas «fabrikām» un nenožēlo, ka šajos realitātes šovos nav piedalījusies. Būt vienai no Izklausies redzēts viņa piekrita pēc dienu ilgām pārdomām. «Atcerējos, ko Ralfiņš rādīja uz skatuves, un tas šķita labi,» Elza piemin dziedātāju Ralfu Eilandu, kurš startēja šova pagājušajā sezonā. «Gribējās iegūt citādu skatuves pieredzi. Bija arī nedaudz savtīgi nolūki. Agrāk uz koncertu Mālpils muižā nevarēju savākt pilnu zāli, jo – kas tā tāda Elza? -, taču tagad visas biļetes izpirktas. Nesen Dikļu pilī mans solokoncerts bija izpārdots.»

Jau pirmajā raidījumā Elza visus pārsteidza, viņa iejutās 60.gadu lēdijas tēlā un dziedāja grupas Lulu&The Luvvers dziesmu Shout. Žūrijas pārstāvji vairākkārt atkārtoja: šova pārsteigums. Atradums.

 Elza bija pārliecinoša, arī atveidojot Adeli, Aiju Kukuli, Anci Krauzi, Šēru, Jāni Sproģi, Siu ar dziesmu Chandelier un Veru Singajevsku. «Par šo tēlu baidījos visvairāk, jo balss bija krietni jāpārveido. Pazīstu Singajevskas mazbērnus, domāju – ko viņi teiks. Novērtēja atzinīgi.»

Atdarināmos tēlus ieteica šova veidotāji, bet dziesmas varēja katrs izvēlēties pats. Nedēļas sākumā tīmekļa saiti ar savu izvēli nosūtīja organizētāju komandai, un, kad ieguva apstiprinājumu, kopā ar stilisti, grimētaju un vokālo pedagoģi ķērās pie darba. Viņas sāka izstrādāt tēlu. Tikmēr Elza katru dienu klausījās izvēlēto dziesmu, mācījās tekstu. «Skrēju sporta klubā pa celiņu, teksts priekšā, un drillēju vārdus. Lai ieiet atmiņā, vairākkārt pārrakstīju ar roku.» 

Nedēļas otrajā pusē bija trīs mēģinājumi: ar grupu izdziedāja dziesmu un izdomāja, kā tā skanēs, tad mēģināja ar horeogrāfiju, visbeidzot svētdien ģenerālmēģinājums pirms tiešraides. 

«Tā ir liela pašdarbība. Baigais ķep-ļep,» Elza stāsta. Ir pārāk maz līdzekļu, lai šovs būtu kvalitatīvāks – visiem dalībniekiem. Veidotāji parūpējas par tērpu, grimu, mūziķiem un fona dziedātājām, bet viss pārējais jāsagādā pašam. Ja priekšnesumā iederētos dejotāji, tie jāmeklē. Visa šova laikā viņai bija jāpierunā palīdzēt ap 30 cilvēku: fona dejotājus un dziedātājus, bungu grupu, stīgu kvartetu, arfisti. 

«Esmu dusmīga uz sevi, ka paslīdēju un piekritu šovā piedalīties. Tas nav man. Visas tās peripetijas. Gribas izkūpēt gaisā,» viņa nosaka.

Sameloja Lācim

Elzas lieta ir solo koncerti. Pavadošajā grupā spēlē džezmeņi, kuri skolojušies Amsterdamā un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas Akadēmijā: Rūdolfs Macats, Andris Buiķis, Ritvars Garoza, Jānis Ruņģis, Kaspars Vizulis, Toms Rudzinskis, Toms Poišs. Elza rīko gan savus solokoncertus, gan piedalās korporatīvajos pasākumos, kāzās. Programmā ir džezs, tautasdziesmu apdares, populārā mūzika. Arī oriģinālmūzika. «Piemēram, Mārča Auziņa sarakstītā. Nē, nē, tas nav bijušais rektors, bet mūsu ģitārists. Starp citu, mums ir vēl viens «akadēmiķis». Bundzinieku sauc Andris Buiķis.»

Trešo gadu Elza dzied to, ko pati vēlas, un ar to var nopelnīt. «Un tas ir baigi forši. Daudz foršāk nekā, ja jādzied tas, ko kāds liek.» Uzstāšanās viņa organizē pati. Patīk process. «Tā jau ir skatuves garša, ka pats grimējies, pats visu dari, nevis tikai iznāc dziedāt.»

Taču Elzas pirmais darbs nebija saistīts ar mūziku. Viņa strādāja par viesmīli krogā Enriko pulkstenis Dzirnavu ielā un pēc tam Artelī Blaumaņa ielā. Tieši Artelis ir viņas pirmā lielā skatuve. Iespēju dziedāt deva producents un režisors Viktors Runtulis, kurš tur organizēja Cabaret uzvedumus.

Viktors pazīst Elzu desmit gadus. Viņa dziedāja kopā ar Viktora dēlu Matīsu folkloras kopā Kokles. Abi draudzējās. Kādu dienu, nākot mājās, Antonijas ielas vārtrūmē viņš pamanīja stāvam Elzu ar Matīsu un viņu grupas biedru. Saskumuši. Elza nevarot iestāties Mediņos, neesot ārsta zīmes. «Teicu, lai sēžas taksī, brauc pie ārsta. Neies taču ārsta zīmes dēļ visu pamest. Sameklējām ārstu, kurš kaut ko saprot no balss saitēm, un Elza iestājās,» atceras Runtulis.

Elzas interesanto balss tembru un dziļumu viņš novērtēja, klausoties, kā viņa muzicē kopā ar dēlu grupā Sol Luna. Lai arī bija norunāts, ka Elza strādās par viesmīli, Arteļa atklāšanā Viktors deva viņai iespēju uzstāties. Runtulis saprot, ko dara, jo Cabaret savulaik bija lielā skatuve arī Intaram Busulim, Lindai Leen un Aijai Vītoliņai. «Es aicinu komandā savējos. Tos, kuri ir brīvi savās izpausmēs un netēlo. Neslēpjas. Atceros, pirms uzstāšanās Elza skatījās uz Kārli Lāci no apakšas uz augšu tiešā un pārnestā nozīmē.»

Arteļa atklāšanā Elza nodziedāja džezisko Lady, its a Tramp. Lācim viņa palika prātā. Vēlāk piezvanīja un vaicāja, cik dziesmu viņa var nodziedāt. Vajagot papildspēkus kādā pasākumā. Elza atbildēja: «Cik vajag?» Lācis atbildēja: 40 minūšu soloprogrammu. Elza sameloja, ka varēs. Nedēļas laikā iemācījās 20 dziesmas un glauni nodziedāja kādas bankas pasākumā Melngalvju namā. Jau trešo gadu viņa dzied pasākumos, Cabaret – sesto gadu. Un ne tikai dzied, bet ir menedžere 50 cilvēku grupai, kas darbojas iestudējumā. «Kabarē esmu uzaugusi, satrenējusies. Tagad tie ir mani svētki. Superīgs decembris. Jautrs un interesants.»

Runtulis uzskata, ka Elza patlaban ir ļoti labā formā, var kalnus gāzt, bet ar to ir par maz. «Vajadzīgs ikdienas darbs ar sevi. Labi, ka viņa to saprot, jo netrūkst arī tādu, kam vissvarīgākais ir popularitāte, lai arī dzied šķībi.»

Nākamgad Elza stingri nolēmusi mācīties dziedāšanu. Viņai biogrāfijā ir Vecumnieku bērnu mūzikas skola, divi Mediņos pavadīti gadi un Rīgas Kultūras vidusskolas izglītība. «Man ar balsi ir jāstrādā un jāstrādā! Jāizkopj. Ļoti daudz jāmācās. Ir tikai viens mērķis – augt.» Pirms pāris gadiem iestājās kādā vokālistu skolā Londonā, taču neaizbrauca uz turieni. Nekādās dižajās skolās pieteikties viņa nevar, jo trūkst teorētisko zināšanu. Notis pazīst švaki. 

Ar piespiešanos Elza pabeidza bērnu mūzikas skolu. Visiem trijiem viņas brāļiem tas neizdevās. Tētis spēlēja akordeonu, mammai bija folkloras kopa Skripči vietējā vidusskolā. «Labi, ka mani piespieda pabeigt mūzikas skolu. Mammām iesaku izturēt spiedienu un neatlaist brīvāk. Pēc tam tāpat pateiks paldies.» Elza atceras, ka audzināta stingri: mamma bija skolotāja, nelaida uz diskotēkām. Reiz, kad meitai izdevās aizšmaukt, aiz auss izvilka ārā.

Grūdiens būt uz skatuves un dziedāt bija pirms desmit gadiem. Rīgas Kultūras vidusskolas izlaidumā klasesbiedrene gatavojās uzstāties, un Elza teica, ka arī gribētu vienu dziesmu nodziedāt. «Te jau nav nekāds konkurss,» atbildēja klasesbiedrene. Elza atceras, ka tobrīd ieslēdzās spīts. «Tas bija baigais spēriens. Man gribējās uz skatuves, bet mani nelaida.» Elza nolēma nestāties aktieros vai baltu filologos, bet gan Mediņos, kur bija atvērta džeza un populārās mūzikas klase. Ar skolasbiedriem izveidoja gupu Sol Luna. Dziedāja dziesmas visādos pagrabos. Piemēram, klubā Depo Vecrīgā. 

Mūzika Elzai ir viss. «Esmu Iļģu fane. Līdz grīdai. Atdziedājusies līdzi visiem diskiem. Folklora – tas ir man. Esmu bijusi visos folkloras festivālos: Baltica, Pulkā eimu, pulkā teku. Kaut kāds spēks tur ir.» Tikpat aizrautīgi Elza var runāt par dziedātājām Eriku Badu (Erykah Badu), Regīnu Spektori. «Čaļi man tomēr patīk vairāk. Radiohead, Muse. Viņos nav nekā mākslīga, uzspēlēta.» Par Muse stāsts tāds: kad grupa pirmoreiz viesojās Rīgā, Elza, protams, gribēja tikt uz koncertu. Naudas nebija. Sēdēja ar draudzeni vecāku mājā Vecumniekos. «Līdz koncertam bija divas stundas, mēs gaudojam dziesmām līdzi tā, ka mirst nost un čurā biksēs. Dabūju tēta kredītkarti, aizskrēju uz bankomātu, izņēmu piķi, iegāju Ss.lv, atradu igauni, kurš pārdod biļetes, un stopojām uz Rīgu. Zivju paviljonā satikāmies, dabūjām biļetes un – jēē, arēnāāā!»

Komponēs pati

Ir divi cilvēki, par kuriem stāstot, Elza saskumst. Šopavasar nomira vecmāmiņa, lielākā viņas vērtētāja un fane. «Viņa teica man tikai kritiku. Sienas bija nolīmējusi ar rakstiem par mani. Viņu būtu tā priecājusies, ka attēloju Kukuli.» Jo vecmāmiņa allaž teikusi – ko nu dzied tās džeza dziesmas svešā mēlē, lai uzrauj Raimondu Paulu. Vecmāmiņa aizrautīgi sekojusi līdzi Koru kariem, kur mazmeita dziedāja Ievas Kerēvicas vadītajā Madonas korī un uzvarēja.

Šogad Elzai bija vēl kāds pārdzīvojums. Pēc četriem laulībā pavadītiem gadiem viņa izšķīrās. Ar vīru Aviku iepazinās, uzstājoties Indijā, kabarē. Aviks tur dejoja, jo aizraujas ar laikmetīgo deju. «To, ko nozīmē mīlestības dēļ sajukt prātā, dzīvē esmu jutusi,» Elza nosmej. Runāt par šo tēmu viņai īsti negribas, jo šova laikā dzeltenā prese viņai uzdeva pārāk daudz intīmu jautājumu par bijušo laulību. Šķiršanās notika bez skandāla, attiecības joprojām labas. Aviks turpina dzīvi Rīgā, ir horeogrāfs, nodibinājis savu deju apvienību. «Foršs čalis!» Elza saka. Un neko nenožēlo. Vecāki un draugi savulaik devušies uz viņas kāzām Indijā.

Kas viņai dzīvē nākas grūti? Un Elza saka: «Reizi gadā ir bimbulis klāt, dvēseles caureja. Vienkārši viss sakrājas.» Pēc koncerta atbrauc mājās izpumpējusies, bezspēkā iekrīt gultā. Vientuļa Elza nejūtas, jo viņai ir labi draugi. Reizēm pietrūkst ģimenes – mamma ar tēti dzīvo laukos, pārcēlušies uz dzimtas mājām Lubānā. Mamma tulko, tētis restaurē māju. Divi brāļi Anglijā darbojas savā biznesā, viens Latvijā ir galdnieks un kokgriezumu meistars. Uz laukiem Elza brauc ar prieku. Sēņot, makšķerēt un pat paravēt gribas, lai arī bērnībā tas riebās.

«Man vēl viss priekšā,» par savu profesionālo dzīvi viņa ir pārliecināta. Vēlas vairāk strādāt ar sevi, turpināt komponēt dziesmas. «Nav nekā svarīgāka, kā sevi izpaust. Cik ilgi dziedāsi kaverversijas? Savs ir savs.» Mājās viņai ir vecs sintezators no Bites blūza kluba, ar to tad arī komponē. «Galvenais, lai daru to, kas man patīk! Bet vispār… Man šķiet, ka visi, kas kāpj uz skatuves, ir jukuši. Nu, nav pilns rublis.»

Miljoni zem stikla

Deviņdesmitajos ārzemju konsultanti z/s Kliģeni īpašniekam Aleksandram Raubiško teikuši, ka prātīgāk būtu viņa iegādāto siltumnīcu kompleksu ar traktoru nolīdzināt. Par laimi, viņš rīkojās pilnīgi pretēji

Savulaik sākuši ar ziediem, pašlaik z/s Kliģeni ir viena no piecām Latvijas lielākajām saimniecībām, kurās audzē gurķus un tomātus. Tomēr arī no ziediem tā atteikties negrasās. Tāpēc Kliģenus zina ne tikai Cēsīs, kur tie atrodas, un Vidzemē, bet arī Pierīgā un daudzviet citur Latvijā, no kurienes pavasaros brauc pircēji pēc stādiem un iekarināmajiem ziediem podos. 

«Kaut arī siltumnīcu izbūve un aprīkošana ar mūsdienu tehnoloģijām ir dārgs prieks, jo hektārs zemstikla platības izmaksā ap miljonu eiro, mēs esam būvējuši un būvēsim arī turpmāk,» saka Kliģenu īpašnieks un direktors Aleksandrs Raubiško, kurš visu savu darba mūžu veltījis vienai – dārznieka – profesijai.

90.gadu vidū privatizējis četras vecas uzņēmuma Cēsu zieds siltumnīcas pilsētā, viņš pašlaik vada lielu siltumnīcu kompleksu, ko būs ievērojis ikviens, kas pa Cēsu apvedceļu braucis uz Valmieru vai no Cēsīm uz Priekuļiem.

Deficīta laiki

To, ka Aleksandra dzīves aicinājums ir dārzkopība, dīvainā kārtā pirmā sapratusi viņa pamatskolas audzinātāja. Vēl tagad Raubiško atceras, ka septītajā klasē ekskursijas laikā uz Jūrmalu, braucot garām Bulduru sovhoztehnikumam, kā toreiz sauca šo mācību iestādi, skolotāja teikusi: «Aleksandr, paskaties, tā ir tava nākamā skola.»

Tā arī noticis. Pabeidzis astoto klasi, viņš tiešām sācis mācīties Bulduros.

«Kaut gan dārzkopība ir viena no tām profesijām, ko parasti pārmanto no paaudzes paaudzē un ar laiku tā kļūst par dzimtas tradīciju, manā ģimenē neviens ar to nenodarbojās,» saka Aleksandrs. Toties tagad visa ģimene saistīta ar dārzkopību, jo arī vidējā meita Inese, pabeigusi Buldurus, tagad strādā Kliģenos. Dārzniecībā strādā arī jaunākā meita Ilze. Aleksandra dzīvesbiedre Diāna nodarbojas ar produkcijas realizāciju. Savukārt vecākā meita Inga atbild par veikaliem un floristikas produktiem, bet znots Reinis – par vairumtirdzniecību.

Tāpēc Raubiško uzskata dārzniecību par ģimenes uzņēmumu, kaut arī tajā pastāvīgi strādā ap 40 darbinieku, bet sezonas laikā vēl vairāk. Pat nosaukums aizgūts no sievas vecāku dzimtas mājām Raunas pusē.

Uzņēmumā Cēsu zieds, kas padomju laikos nodarbojies ne tikai ar puķu audzēšanu, bet arī ar apzaļumošanu, Aleksandrs par agronomu sācis strādāt tūlīt pēc tehnikuma – 1974.gadā. Nodarbojies ar frēziju, gerberu, tulpju un dekoratīvo koku audzēšanu. «Toreiz visi speciālisti šeit bija agronomi, un mēs bijām otrie pēc Rīgas ziedu patēriņā uz vienu iedzīvotāju,» smejas Aleksandrs, atcerēdamies, ka toreiz uzņēmumā strādājuši ap 100 cilvēku un bez lielās ražotnes tam bijušas divas nodaļas pilsētā.

Siltumnīcās audzētas rozes. Neļķēm atvēlēts vesels pushektārs. Tomēr ziedi tik un tā bija deficīts.

1994.gadā, sākoties uzņēmumu privatizācijai, direktors piedāvājis viņam privatizēt vienu no Cēsu zieda nodaļām. Tā atradās pilsētā, un pirms tam tajā audzēja acālijas, ciklamenas un vasaras puķes. «Interese man bija. Vienmēr jau, strādājot citu pakļautībā, kaut kāds velniņš urda un liekas – tu pats varētu izdarīt labāk,» atzīst Aleksandrs, kurš piedāvājumam piekritis, lai gan siltumnīcas bijušas vecas, būvētas no koka, ar autonomu kurtuvi un kopējo zemstikla platību tikai ap 2000 kvadrātmetru. Tagad viņš tās sauc par «krāsmatām». Vaļņu ielā, kur atradās dārzniecība, viņi saimniekojuši līdz 90.gadu beigām.

«Lai gan pirmo naudu pavasarī dabūjām par agrajiem lociņiem, vēlāk audzējām tikai ziedus. Pārsvarā tradicionālās kultūras. Vasaras puķu stādus, ciklamenas, acālijas, gloksīnijas,» stāsta Aleksandrs.

Ar laiku blakus dārzniecībai atvēruši savu veikaliņu, kur realizējuši ne tikai ziedus, bet arī taisījuši pušķus, vainagus un pievērsušies floristikai. Tas turpinājies līdz brīdim, kad uz veikalu atbraucis rajona padomes priekšsēdētājs un piedāvājis privatizēt visu bijušo Cēsu ziedu, kam ar saimniekošanu jaunajos apstākļos lāgā neveicies.

Dārzeņi un zvaigzne

Tā Aleksandrs Raubiško atgriezās vietā, kur sāka savas darba gaitas. Nekas daudz tur nebija mainījies. 22 siltumnīcās zem stikla joprojām atradās apmēram 1,5 hektāri. Vienīgi situācija tirgū dažu gadu laikā bija kardināli mainījusies. Grieztie ziedi vairs nebija nekāds deficīts. Izdabājot pieprasījumam, tos tūkstošiem ieveda no ziedu lielvalsts Nīderlandes, kur tie savukārt nonāca no Izraēlas, Kenijas, Ekvadoras un citām pasaules valstīm.

«Vietas, kur izvērsties, šeit bija daudz. Kopā aptuveni astoņi hektāri. Un plāni mums arī bija lieli,» saka Aleksandrs. Tomēr ar laiku sapratuši, ka nav jēgas cīnīties ar pārējo pasauli, kur rozes un neļķes varēja izaudzēt krietni lētāk. Savukārt audzējot tikai stādus, puķes podiņos un nodarbojoties ar apzaļumošanu, izdzīvot būtu grūti. Tāpēc jau no paša sākuma tika pieņemts lēmums pievērsties dārzeņiem.

«Likteņa ironija,» smiedamies atceras Aleksandrs, «ja nu kaut kas man Bulduros nepatika un šķita garlaicīgs, tad tieši dārzeņkopība. Atceros, ka pasniedzējs teica – Aleksandr, piemini manus vārdus, pienāks brīdis, kad tev tas būs vajadzīgs. Bet es toreiz domāju – nekad mūžā!»

Tomēr pasniedzējam izrādījās taisnība. Šis brīdis pienāca 2004.gadā, kad, uzrakstījuši projektu un saņēmuši 400 000 latu kredītu, viņi ķērās pie jaunas siltumnīcas būvniecības. Sākumā gājis smagi, jo tā Latvijā bija pirmā pilnīgi jauna veida jeb tā sauktā venlo tipa siltumnīca, kurā zem jumta atradās vesels hektārs. Tā nekādi neatbilda agrākajiem stereotipiem, ka siltumnīca tas pats šķūnis vien ir – tikai no stikla. Vēlāk, piesaistot ES līdzfinansējumu, saimniecība uzbūvēja vēl divas šādas siltumnīcas.

Tagad divos no šiem trim zemstikla hektāriem aug tomāti un vienā gurķi. Augus šajās siltumnīcās baro un laista, un klimatu kontrolē dators ar speciālu programmu palīdzību. «Tagad Latvijā ir vairākas vēl modernākas siltumnīcas, bet toreiz, kad sākām, tas bija absolūts jaunums, tāpēc esam vieni no moderno augkopības tehnoloģiju ieviesējiem,» saka Aleksandrs, kurš uzskata, ka Ķliģenu tomāti un gurķi esot tikpat gardi kā individuālo audzētāju izaudzētie. Cita lieta, ka individuālie var piedāvāt daudz un dažādas šķirnes. To īpaši jūtot jūlija beigās un augustā, kad pieprasījums pēc siltumnīcu produkcijas krītas.

63% procentus no dārzeņiem Kliģeni realizē paši, pārsvarā Vidzemes veikalos. Pārējo ar kooperatīvās sabiedrības Baltijas dārzeņi starpniecību visā Latvijā un palaikam nedaudz tiekot eksportēts arī uz Igauniju.

Tomēr, jo tālāk uz ziemeļiem, jo tādi mūsu platuma grādiem sezonāli dārzeņi kā gurķi un tomāti kļūst dārgāki. Sevišķi, ja tos grib ēst ne tikai augustā, bet no agra pavasara līdz vēlam rudenim. Konkurēt ar Spāniju vai citām dienvidu valstīm nav viegli, jo ražošanas izmaksas Latvijā ir augstākas. Bet, neraugoties uz to, no pašreizējā gandrīz 1,5 miljonu eiro Kliģenu apgrozījuma 80% nodrošina tieši dārzeņi.

Aleksandrs gan īpaši uzsver – ar datoriem un programmām, lai cik tās būtu visaptverošas, iztikt nevarot. Nepieciešamas arī dārznieku rokas un acis, kas redz, kā augs jūtas un var tam palīdzēt. Dzelži, kā direktors sauc datorizēto iekārtu sistēmu, to nespēj. Tāpēc nekāda augu spīdzināšana ar ķīmiju, kā daži uzskatot, siltumnīcās nenotiekot. «Citādi jau mums tomāti neizaugtu padsmit metru gari un neražotu sešus mēnešus gadā,» viņš smejas. Visu sev nepieciešamo barību gan tomātu, gan gurķu stādi saņem šķidrā veidā, pret kaitēkļiem cīnās mikroorganismi un citi kukaiņi, kas augam nav kaitīgi, bet slimības novērš pareizs mikroklimats un siltumnīcu vēdināšana.

«Es domāju, ka individuālam audzētājam, lai cik viņš būtu zinošs un apzinīgs, grūti radīt un kontrolēt tik sarežģītu procesu kā mūsējo,» saka Aleksandrs.

Paralēli tomātiem un gurķiem Kliģeni joprojām nodarbojas ar Cēsu apzaļumošanu un, protams, zied audzēšanu. Tomēr pašlaik tie galvenokārt ir augi podiņos, viengadīgie augi – galvenokārt  atraitnītes, vasaras ziedu stādi un nokarenie augi. Vaicāts, cik šķirņu ziedu un augu viņi audzē, direktors pirmo reizi sarunas laikā apjūk. Tie esot vairāki simti. Tik daudz, ka neviens pat skaitījis neesot. Tos visus viņi realizējot gan trijos savos veikalos, gan Rimi un Depo veikalu tīklos, gan dažādos ziedu tirdziņos un citur. Tomēr ļoti daudz klientu pavasaros paši brauc uz Kliģeniem, lai izvēlētos sev tīkamāko.

Un ar sev raksturīgo aizrautību Aleksandrs Raubiško stāsta – lai gan siltumnīcu būve ir dārgs prieks, nākotnē iecerēts paplašināt un pārbūvēt vecās siltumnīcas, kurās tiek audzēti šie ziedi un košumaugi, tajā skaitā arī puansetijas jeb Ziemassvētku zvaigznes.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Pats darbs jau ir vislabākā motivācija. Kādreiz sapņoju, ka man būs pašam savas siltumnīcas. Tagad tas ir sasniegts, un jāiet tālāk.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Viena no galvenajām kļūdām, ka īsti neprotu sadalīt spēkus un esmu visā iekšā, bet saimniecība ir liela, tāpēc viens cilvēks visu nevar. Varbūt nevajadzēja tik daudz laika veltīt ražošanai, bet vairāk uzņēmuma attīstībai, un mēs būtu sasnieguši vēl vairāk.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Nospraust mērķi un nebaidīties. Ļoti bieži pašam sevi nākas pārliecināt, ka tu dari pareizi. Un vēl – necerēt uz ātru uzvaru jeb lielu peļņu.

Volfgangs Tenhāgens, 12 valodu pratējs

 

Vācietis Volfgangs strādā par tulkotāju Reģionu komitejā, vienā no ES padomdevējām iestādēm Briselē un māk 12 valodas: dzimto vācu, angļu, franču, holandiešu, itāļu, bulgāru, čehu, slovāku, krievu, igauņu, lietuviešu un latviešu. Baltu valodas viņš iemācījās pirms 30 gadiem, studējot Minsteres Universitātē baltu un slāvu filoloģiju. Pirmais skolotājs bija latvietis, augstskolas bibliotekārs Rozīša kungs, taču stiprāku motivāciju mācīties radīja tas, ka Volfganga pirmā sieva bija Latvijā dzimusi un uzaugusi vāciete. «Toreiz mēs daudz sarunājāmies latviski. Tas bija tik sen, vai dieniņ,» Volfgangs nosaka labā latviešu valodā un saņem manu jautājumu, kur iemācījies tik sadzīvisku izteicienu kā «vai dieniņ». «Ļoti vienkārši,» viņš saka – Minsterē dzīvoja daudz trimdas latviešu, un bija iespēja viņos klausīties. «Studiju laikā arī dziesmas mācījāmies. Pirmā bija Kur tu teci. Pēc tam Rīga dimd. Un, protams, Pūt, vējiņi!» Šīs dziesmas vācu studenti ziņģējuši uz prāmja 1986.gadā, kad pirmoreiz Volfgangs devies uz Latviju. «Apkārtējie tūristi sēdēja mēmi un klausījās,» viņš atceras.

Volfgangam nepatīk ceļot, tāpēc dažās no savām 11 svešvalodām viņš nekomunicē raiti. «Uz runāšanu esmu sliņķis,» viņš smejas. Vairāk saista literatūra un gramatika. Latviešu valodā tā esot diezgan grūta. «Morfoloģija ir tik īsta! Galotnes, divdabji. Pati valoda skan ļoti, ļoti labi. Kad sāku mācīties, sarežģīti bija izrunāt skaņas pareizi.» Bet klausoties un sarunājoties Volfgangs ar laiku sācis saprast izrunas principus.

Darbā Volfgangs tulko lielākoties no franču un angļu uz vācu valodu, taču gadā sanāk iztulkot arī kādas 50-60 lappuses no latviešu valodas. «Man ļoti patīk tieši tulkot. Galvenais ir process – lasīt, saprast saturu, pārnest tekstu uz dzimto valodu.» Arī darbdienā Volfgangam izdodas parunāt latviski, jo tulkošanas direkcijas vadītāja ir Ineta Strautiņa, kura pastāsta: Volfgangs tā aizrāvies ar latviešu valodu, ka māca to kolēģiem. Nesen tulkotāji kopīgi lasījuši Rūdolfa Blaumaņa stāstu Brīnuma zālīte.

Volfgangs patlaban apgūst trīspadsmito valodu. Somu. «Un tas ir diezgan grūti.»