Jēkabpils uzņēmums Brodoor ir viens no lielākajiem iekšdurvju ražotājiem Baltijā. Tā īpašnieks Juris Saldaks ir ne tikai uzņēmējdarbības maģistrs, bet arī spēlē ģitāru un nesen kopā ar grupu Nasta pat ierakstījis disku Metalorgia
Paradoksāli, bet 90.gadu vidū durvis Latvijā bija samērā ekskluzīvs produkts. Parasti tās tika importētas un bija diezgan dārgas. Vietējos ražotājus tik specifisks izstrādājums, kam vajadzēja speciālus izejmateriālus un augstu precizitāti, tolaik īpaši neinteresēja. Vismaz ne sērijveida ražošana. Tāpēc vieni no pirmajiem, kas Baltijā sāka vieglo iekšdurvju ražošanu, bija amerikāņu kompānija Jeld Wen savā uzņēmumā Aizkrauklē.
«Tagad situācija kardināli mainījusies. Durvis nopērkamas visos būvniecības lielveikalos un lētākās maksā tikai trīsdesmit četrdesmit eiro,» stāsta Juris Saldaks. Patērētājiem labi, bet ražotājiem tik lētu produktu vairs neesot jēgas vest ne uz Krieviju, ne Kazahstānu, ne Franciju, kā to savulaik darīja viņa vadītais uzņēmums Brodoor. Vienīgā izeja, lai saglabātu apgrozījumu pašreizējā – apmēram miljona eiro – līmenī, ir nepārtraukti kāpināt darba ražīgumu, paplašināt sortimentu un meklēt jaunus, netradicionālus produktus. Viens no tādiem ir dažādu veidu akustiskie paneļi, kuru ražošana nesen sākta Jēkabpilī.
Amerikāņi no Aizkraukles
Jā, tieši eksports, kā tagad atceras Juris, ļāvis uzņēmumam atsperties un ātri vien nostāties uz savām kājām, kad viņam, skatoties uz amerikāņu kompānijas darbošanos Aizkrauklē, ienācis prātā – vai tad mēs esam sliktāki un paši nevaram ražot durvis?! 1998.gadā, kad tika nodibināts uzņēmums Brodoor, Latvijā pirktspēja vēl bija ierobežota, tāpēc jēkabpilieši sākuši nevis ar vietējo, bet gan ar Lietuvas un Krievijas tirgu. Maskavā viņu durvis kotējušās ļoti labi, noteicošā bijusi ne tik daudz kvalitāte, cik cena un apjomi.
«Atšķirībā no tādas lielas kompānijas kā Jeld Wen mēs cenas ziņā varējām būt daudz elastīgāki. Savukārt naudas plūsma, pateicoties šiem apjomiem, bija pietiekama, lai nodrošinātu strauju izaugsmi,» atceras uzņēmuma īpašnieks Juris Saldaks.
Pirmajiem eksporta tirgiem sekojuši nākamie, un drīz vien viņu ražotās durvis tirgotas Skandināvijā, Vācijā, Polijā un citās valstīs. Un tikai pēc tam, kad arī pie mums parādījās pirmie būvniecības lielveikali, tās nonāca līdz pircējiem Latvijā.
Sākumā strādājuši Jēkabpils rajona Brodos, kur ražotnes vajadzībām iegādājušies likvidētu bērnudārzu. No turienes arī uzņēmuma nosaukums «Brodu durvis» jeb angliskojot Brodoor, kas pirmajos gados patiesībā tapušas no pusfabrikātiem, ko iepirka Kanādā, Čīlē, Malaizijā un citviet pasaulē.
«Mēs pirkām vērtņu sagataves, frēzējām tajās eņģes, atslēgas, slīpējām, krāsojām, izgatavojām durvju kārbas. Līdz pamazām paši iemācījāmies un sākām taisīt vērtnes, vienlaikus iegādājoties šim darbam nepieciešamās iekārtas,» stāsta Juris Saldaks. «Tāpēc patiesībā tas ir tāds ilgstošs un sarežģīts process, kas turpinās joprojām. Jo ik pa laikam atklājas jaunas nianses, kas nav vēl apgūtas, vai iespējas, kuras līdz šim neesam izmantojuši,» turpina uzņēmējs, kurš biznesam pievērsies 1989.gadā, kad bijis viens no pieciem dibinātājiem, kas Jēkabpilī izveidoja savu celtniecības kooperatīvu.
Pirms tam viņš Celtniecības tehnikumā mācījies autoceļu un tiltu celtniecību. Atgriezies no dienesta armijā, strādājis celtniecībā gan par būvdarbu vadītāju, gan par tehnisko uzraugu. Tas bijis oficiāli, bet neoficiāli pa vakariem un brīvdienās piepelnījies, ceļot privātmājas, piestrādājot par taksistu, kā arī pērkot, labojot un atkal pārdodot vieglās automašīnas.
Pēc tam, kad kooperatīvu ēra beidzās, viņš nodibināja uzņēmumu Saldaks un Co. Atšķirībā no kooperatīva nodarbojušies galvenokārt ar privātmāju celtniecību reģionā un pie viena uzbūvējuši sev biroja ēku, kurā atradās arī būvniecības salons. «Tiem laikiem tas bija diezgan netipiski, jo biroja telpas parasti īrēja vai pielāgoja dzīvojamās ēkas. Bet mēs tai lietai piegājām tā pa īstam un ļoti nopietni,» tagad saka Juris. Salonā klienti varējuši iepazīties ar dažādiem celtniecības un interjera materiāliem, kas nekur citur vēl nebija nopērkami. Tajā skaitā arī ar durvīm.
Tāpēc Saldaks uzskata – durvju ražošanas pirmsākumi saistās tieši ar salonu. «Mēs paši braucām uz Poliju, Vāciju, tur meklējām un iepirkām materiālus, kas stipri atšķīrās no tiem, pie kādiem cilvēki bija pieraduši padomju laikā.»
1995.gadā, kad Jeld Wen Aizkrauklē atvēra savu durvju ražotni, Juris Saldaks kļuva par šīs kompānijas pārstāvi Jēkabpilī. «Viņu ražotās durvis bija diezgan ekskluzīvas un padārgas, tomēr laikam man ar realizāciju veicās diezgan labi, jo kā celtnieki tās montējām arī savos objektos,» atceras uzņēmējs.
Pamazām viņš sācis iepirkt arī brāķēto produkciju, kas amerikāņiem krājusies noliktavās. Izlabojuši, nokrāsojuši, sakomplektējuši un tad durvis pārdevuši saviem klientiem. Tad arī radusies ideja ražot pašiem.
Vai amerikāņi nesaprata, ka šādi sev rada konkurentu? «Nē, par to neviens nedomāja. Viņi priecājās, ka tikuši vaļā no izbrāķētās produkcijas – ņemot vērā ražošanas apjomus, viņiem nebija laika ar to noņemties. Gluži tāpat kā man pašlaik nav laika labot katru kļūdu, jo nepārtraukti jāražo jauns produkts.»
Arī akustiskās sistēmas!
Pirms piecpadsmit gadiem Brodoor iegādājās pirmo CNC jeb datorizēto durvju vērtņu apstrādes darbgaldu, bet pirms vienpadsmit no Brodiem pārcēlās uz Jēkabpili. Tur pašvaldība, izmantojot ES līdzfinansējumu, bija realizējusi vērienīgu projektu – renovējusi un uzņēmējdarbībai piemērojusi teritoriju līdzās Jēkabpils cietumam, kur atradās padomju laikā celt iesāktas, bet tā arī nepabeigtas rūpnīcas drupas. Uzņēmēji šajā projektā piedalījušies kā partneri, pēc tam desmit gadus telpas nomājuši un pagājušajā gadā izsolē atpirkuši no pašvaldības.
Pašlaik cehā strādā 15 darbinieku. Iegādāts otrs, divreiz jaudīgāks CNC darbgalds. Kopumā ražotnē investēts vairāk nekā miljons eiro. Vidēji dienā jēkabpilieši saražo 200 durvju. Atkarībā no pasūtījuma tās var būt tikai vērtnes vai arī vērtnes ar visu durvju kārbu, kas nopērkamas ne tikai Latvijā – lielveikalos Depo, Kurši un Krūza -, bet arī Lietuvā un Igaunijā.
«Mēs nestrādājam ar gala pircēju, bet tikai ar lielveikalu ķēdēm un lielajām celtniecības kompānijām,» stāsta Juris. «Tieši tāpat kā neražojam nestandarta produktus. Piemēram, sarkankoka, riekstkoka vai kāda cita ekskluzīva materiāla durvis, jo iekārtas ir ļoti jaudīgas un jau no paša sākuma pakārtotas lielam apjomam.»
Vaicāts par izejvielām, Saldaks atbild, ka tās tiekot iepirktas, jo viņi nedz audzē mežu, nedz paši zāģē dēļus. Līstes, ko izmanto vērtnes rāmim un durvju kārbai, uzņēmums iepērk Latvijā, un to kvalitātes prasības esot ļoti augstas. Bet kartona šūnas, tāpat kā speciālas sacaurumotas skaidu plāksnes, ar ko tiek aizpildīts šis rāmis, tiek importētas. Tajā skaitā no Vācijas. Savukārt tā sauktās dur-vju «ādas» jeb blīvās kokšķiedras plāksnes, ar kurām to visu nosedz, ved no Turcijas. Jo pasaulē nemaz neesot daudz rūpnīcu, kur tādas ražo.
Tomēr, pateicoties tieši šiem lētajiem izejmateriāliem un mūsdienu tehnoloģijām, durvis, neraugoties uz pievienoto vērtību, kas tajās ieguldīta, no savulaik samērā dārga produkta kļuvušas par lētu ikdienas preci. «Vienīgā izeja ir sortimenta paplašināšana un jaunu produktu radīšana,» saka Juris Saldaks, kurš uzskata – bizness nav nejaušību vai laimes spēle, bet gan viena no cilvēka darbības jomām, kas prasa visvairāk zināšanu. Tieši tāpēc arī ieguvis ne tikai maģistra grādu uzņēmējdarbībā, bet arī bakalauru tiesībzinātnēs.
Principiāli jaunais produkts, kas radīts, piesaistot ES līdzfinansējumu, ir akustiskie paneļi, kas izgatavoti no koka, saplākšņa vai kokšķiedras. Tie paredzēti koncertzālēm un citām telpām, kur svarīga laba dzirdamība. «Tie vienlaikus ir gan funkcionāli, jo dzēš skaņas izkropļojumus un uzlabo telpas akustiku, gan arī interjera elements,» skaidro Juris.
Paneļu ražošanai viņi pievērsušies pirms trim gadiem. Kaut arī apjomi pagaidām vēl esot nelieli, par tiem interesējoties ne tikai Latvijā. Nupat sākts akustisko paneļu eksports uz Vāciju.
Tomēr tas nepavisam nav vienīgais Jura projekts, kas saistīts ar skaņu. Uzņēmējs neslēpj, ka savulaik beidzis mūzikas skolu, kādu laiku arī pats muzicējis un mūzika joprojām viņam ir tuvu. Tagad šī aizraušanās pārtapusi biznesa projektā, jo pirms pāris gadiem viņš kopā ar vēl trim Jēkabpils uzņēmējiem izveidojis kompāniju akustisko sistēmu ražošanai Aija Audio. «Mani jau kopš laika gala interesējuši pastiprinātāji un dažādas akustiskās sistēmas. Pats esmu taisījis un zinu, kā to var izdarīt,» saka Juris.
Pašlaik skaļruņi un pastiprinātāji gan tiekot iepirkti Itālijā un citās valstīs, bet korpusiem izmanto Latvijā ražoto saplāksni, kas šim nolūkam esot ideāls materiāls. Jau izstrādāti vairāki produkti, ar kuriem viņi paspējuši pabūt starptautiskās izstādēs. Pagaidām ārpus Latvijas lielāka interese gan esot tieši par korpusiem, nevis sistēmām kopumā. Juris vēl piebilst, ka sākotnēji uzņēmums tieši uz to arī orientējies – izgatavot korpusus lielajiem pasaules akustisko sistēmu ražotājiem.
Neviļus rodas jautājums, vai Aija Audio gadījumā nav rezerves variants, ja pēkšņi vienā dienā Brodoor vairs nespēs ražot tik daudz un tik lēti, kā pašlaik pieprasa tirgus? Nē, tā vis nav, atbild Juris Saldaks. Durvis cilvēki pirka un pirks: «Nav pilnīgi nekādu pazīmju, ka cilvēki turpmāk varētu iztikt bez durvīm,» nosmej uzņēmējs.
Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
Nenoliedzami tā ir vēlme nopelnīt, bet tā, ka esi pats sev saimnieks.
Lielākā kļūda, kas devusi mācību
Viena no trakākajām kļūdām nenoliedzami ir finansiāli zaudējumi, kas radušies, neizvērtējot sadarbības partneri un pārāk tam uzticoties. Diemžēl arī mums šī iemesla dēļ nācies zaudēt diezgan lielas summas.
Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
Nekādā gadījumā nevajag uzskatīt, ka biznesā pietiek tikai ar veiksmi un vidusskolas izglītību. Šī profesija prasa daudz dažādu zināšanu – jābūt ekonomistam, juristam, psihologam. Vajag dzīves pieredzi.
