«Mācām latviešu valodu latviski,» skolotāja Ērika Pičukāne skaidro, kā svešās skaņas atpazīst bēgļi. Viņa patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā jau gandrīz divus mēnešus ierāda valodu cilvēkiem no dažādām valstīm. Viņu vidū ir gan ļaudis ar augstāko izglītību, gan analfabēti
No rīta, pošoties uz darbu Latviešu valodas aģentūrā, Ērika Pičukāne angliski dungo YouTube atrastās dziesmiņas. Filoloģe šādā veidā bez gramatikas grāmatas ir «atkodusi» noteikto un nenoteikto artikulu lietošanu. Pati bieži izmanto arī metodi, ko ieteikusi saviem skolniekiem, no Putina režīma bēgošiem uzņēmējiem no Krievijas, kas pie viņas ir mācījušies latviešu valodu. Skaļi komentēt savas darbības, teiksim, sēžot pie stūres, atkārtot frāzi: «Es braucu ar auto.»
Mazākumtautību skolu pedagoģe ar 23 gadu stāžu pirms diviem gadiem aizstāvēja doktora disertāciju, kā pati formulē, «par iecietību, strādājot ar skolēniem no citām valstīm». Kopš novembra vidus Pičukānes zināšanas ir noderīgas patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā Mucenieki. Tur situācija ir specifiska. Seši skolotāji stājas tādas auditorijas priekšā, kurā daudzi latviešu valodu ielāgo bez starpniekvalodas – angļu vai krievu. Dažiem Latvijas viesiem tā ir pirmā pieredze skolas solā, viņi ir analfabēti. Katru dienu no otrdienas līdz sestdienai valodas misionāri dodas uz Ropažu novada Muceniekiem, divās maiņās, katrā pa trim stundām, strādā ar cilvēkiem no Afganistānas, Irākas, Irānas, Sīrijas.
Mamma svin ramadānu
«Esmu tīrais «bilings», vienādi runāju latviešu un krievu valodā,» Ērika iepazīstina ar sevi. Esam satikušās Latviešu valodas aģentūras telpās, kur metodiķi, kāda ir arī viņa, māca citus skolotājus. «Smejos, ka valodas man ir divas – latviešu un krievu – un kultūras arī divas – latviešu un tatāru.» Ērikas mamma Uļķera ir Krimas tatāriete, tētis Oļģerts Guļāns – latvietis. Oļģerts, inženieris, disidents, grāmatas Par ko klusē vēsture autors, par nepakļaušanos padomju režīmam 60. gados bija izsūtīts uz Turkmēniju. Tur iemīlējās meitenē no deportēto tatāru ģimenes. Kosmopolītiskajā naftenieku pilsētā Nebitdagā, kur ir dzimusi, Ērika pavadīja tikai pirmos 11 dzīves mēnešus, 1967. gada beigās tika atvesta pie latviešu vecmāmiņas. 70. gadu sākumā uz Rīgu pārcēlās arī vecāki, Ērika ir pamīšus gājusi gan latviešu, gan krievu skolā, iespējams, tas veidojis viņas komunikablo raksturu. «Mamma Latvijā integrējās nosacīti. Latviešu valodu saprot, bet runāt kautrējas – pat pēc tik daudziem gadiem,» stāsta Ērika. «Es viņai jautāju: kāpēc tu man nemācīji tatāru valodu? Kāda es tagad būtu speciāliste! Viņa atrunājās: mēs paši īsti nepratām pareizu literāro valodu. Toties mamma svinēja visus ramadānus, dziesmas man dziedāja tatāru valodā.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.