Žurnāla rubrika: Cilvēki

Karstuma taisītāji

Posted on februāris 11, 2016 by - Veiksme

Specifiskajai nozarei, ko profesionāļu valodā sauc par graudu pirmapstrādes iekārtām, Lielvārdes uzņēmums Preco pievērsies pirms nepilniem desmit gadiem. Toreiz viņi Dānijā iegādājušies licenci, kas ļāva ražot kaltes un tām paredzētos graudu transportierus. Tomēr, tā kā laika gaitā paplašinājies gan produktu klāsts, gan pilnveidojusies tehnoloģija, pašlaik uzņēmums pats nodarbojas ar jaunu iekārtu projektēšanu un pilnveidošanu pēc klientu prasībām.

«Ik pa brīdim parādās kāds jauns tehnisks risinājums. Sākot no sīkumiem un beidzot ar lielām lietām. Tāpēc mums ir seši konstruktori, kas rada jaunus produktus un nepārtraukti uzlabo esošos,» stāsta Preco valdes priekšsēdētājs Valdis Pabērzs.

Pašlaik ražotnē, kurā kopumā investēti ne mazāk kā divi miljoni eiro, strādā vairāk nekā 40 darbinieku. Pēc ne pārāk veiksmīgā pērnā gada, kad apgrozījums bijis ap 1,8 miljoniem eiro, uzņēmuma vadība šogad plāno to gandrīz dubultot.

Arkli Breša zemniekiem
Ne viens vien mūsdienu metālapstrādes uzņēmums 90. gados radies uz agrākās padomju Lauktehnikas bāzes. Tā bija plaši sazarota un tehniski labi nodrošināta struktūra, kam atbilstoši plānveida ekonomikas principiem vajadzēja sniegt servisa pakalpojumus kolhoziem un padomju saimniecībām. Lielvārdē atradās Ogres Lauktehnikas mehāniskās darbnīcas, kurās, kā atceras Valdis Pabērzs, remontēti lieljaudas traktoru dzinēji, savukārt paši traktori ķīlēti līdzīgās darbnīcās Valkā.

Valdis, pabeidzis Rīgas Politeh-niskā institūta Automātikas un skaitļošanas tehnikas fakultāti un nodienējis obligātos divus gadus padomju armijā, par Ogres Lauktehnikas galveno inženieri sācis strādāt 1984. gadā. Tolaik Lielvārdē viņi nodarbinājuši ap 150 cilvēku, mēnesī veikts kapitālais remonts 120 dzinējiem.

Paralēli remontam darbnīcās bijusi arī sava ražošanas bāze, kas īpaši attīstījusies pēc tā saukto Breša zemnieku parādīšanās. «Valsts programmas ietvaros mēs viņiem ražojām arklus,» atceras Valdis. Tiem laikiem samērā unikālus risinājumus kon-struējis ļoti talantīgs vietējais racionalizators Leo Karveckis. Taisījuši arī grābekļus, barības ratiņus fermām un vēlāk — autopiekabes.

1992. gadā Lielvārdes mehāniskās darbnīcas ar izpirkuma tiesībām privatizējuši pieci bijušie darbinieki, kas vēlāk izveidoja uzņēmumu Preiss. Valdis Pabērzs kļuva par tā valdes priekšsēdētāju. Kolhozi likvidējās. Traktoru dzinēju remonta apjomi, tāpat kā citi pakalpojumi kopsaimniecībām, samazinājušies, tāpēc viņi meklējuši jaunas iespējas. Un darījuši to diezgan veiksmīgi, ar laiku izaugot par vairāku uzņēmumu grupu.

Vispirms izveidojies uzņēmums Preiss Agro, kas nodarbojies ar Rietumeiropas lauksaimniecības tehnikas remontu un tirdzniecību. Paralēli pievērsušies arī metāla žogu un automātisko vārtu biznesam. Vēlāk celtniecībai, kam speciāli tikusi radīta Preiss Būve. Bet metālapstrādes attīstībai izveidots Preco. «Sapratuši, ka ar barības ratiņiem tālu netiksim, pēc 2000. gada sākām ražot metāla angārus, dažādas detaļas eksportam, arī vārtus,» stāsta Valdis.

Kompānija attīstījusies, auguši apjomi, apgrozījums, arī darbinieku skaits. Līdz brīdim, kad sākusies krīze. Paradoksāli — viņus iegāzusi nevis būvniecība, kā daudzus, nekustamo īpašumu burbulim plīstot un celtniecības bumam beidzoties, bet gan ārzemēs pirktie jaunie traktori un kombaini, kuru iegādei ņemti kredīti. Krīzes laikā to pārdošanas apjomi strauji kritās, bet bankas gribēja atgūt naudu.

«Lai segtu parādu, mums neatlika nekas cits, kā sākt izpārdot savus aktīvus. Tajā skaitā arī uzņēmumus,» turpina Valdis. Tādējādi ap 2011. gadu kompānija Preiss praktiski beidza pastāvēt, lai gan formāli likvidācijas process nav noslēdzies vēl joprojām. Tomēr galvenais, ka lielākā daļa uzņēmumu, ieguvuši jaunus īpašniekus, turpina strādāt. To skaitā arī Preco.

Vēl būdami uzņēmumu grupas sastāvā, viņi Latvijā sākuši realizēt graudu kaltes un to aprīkojumu. «Bet 2007. gadā izdomājām, ka varētu paši izgatavot šīs iekārtas, tāpēc vienojāmies ar vienu no dāņu piegādātājiem, ka viņš mums pārdod to ražošanas licenci,» atceras Valdis Pabērzs. Pateicoties šim darījumam, kaltes un transportieri kļuva par uzņēmuma pamatproduktiem.

«Pašlaik ražojam pašu konstruētās dažādu veidu un izmēru tvertnes jeb tā sauktās graudu uzņemšanas bedres, četru veidu graudu transportierus ar jaudu no 20 līdz 550 tonnām stundā, un kaltes ar žāvēšanas jaudu līdz 95 tonnām kviešu graudu stundā. Tās ir ļoti jaudīgas iekārtas,» stāsta Valdis. Viņš tikai piebilst, ka neražo, piemēram, graudu tīrītājus vai lielos uzglabāšanas bunkurus, kas pie kaltēm iztālēm parasti saskatāmi vispirms.

Vietējā tirgus pretruna
Kaltes, transportieri un citi Preco produkti tiek izgatavoti no cinkotā tērauda, bet detaļas, kurām šis materiāls nav izmatojams, vēlāk speciāli cinko. Tā kā tie visi ir lielgabarīta izstrādājumi — viena kalte var sastāvēt pat no 18 sekcijām un augstumā sniegties līdz pat 30 metriem —, tam nepieciešamas arī attiecīgas ražošanas jaudas. Ieskaitot nesen būvēto noliktavu, ražotnes kopējā platība ir ap 8000 kvadrātmetru. Uzņēmuma rīcībā esot septiņi moderni CNC jeb datorvadāmie darbgaldi. Arī ļoti precīza lāzergriešanas iekārta un robotizēta detaļu locīšanas mašīna, kuras iegādē investēti ap 400 000 eiro.

Latvijā viens no lielākajiem objektiem, kur uzstādītas Preco iekārtas, ir Tukuma Straume. Transportieru jauda graudu uzņemšanā tur esot 200—250 tonnu stundā. Pēc Valda domām, tas ir viens no jaudīgākajiem valstī. Vēl ar viņu iekārtām pērn aprīkots Vidzemes Agroekonomiskais kooperatīvs Valmierā, tās varot redzēt arī kooperatīvajā sabiedrībā Saimnieks-V, braucot no Rīgas uz Bausku.

Savukārt Krievijā kaltes, kas ražotas Lielvārdē, atrodas pat Tālajos Austrumos — netālu no Habarovskas. Tieši Krievija bijusi viens no pirmajiem un līdz pagājušajam gadam kopā ar Baltkrieviju arī viens no lielākajiem noieta tirgiem. Bet pērn eksports uz turieni sarucis. Turklāt ne tik daudz sankciju vai rubļa zemās pirktspējas dēļ (lai gan arī tam bija nozīme), cik tāpēc, ka vienīgais dīleris, ar kuru šajā valstī sadarbojušies, pats sācis ražot līdzīgas iekārtas. Tagad lielvārdieši viena partnera vietā atraduši piecus citus, tas ļāvis atgriezties Krievijas tirgū.

Uzņēmums atkal strādā divās maiņās, un bijis pat jāpieņem vairāki jauni darbinieki. Tagad vienīgi jāgaida, kad tiks atkārtots ražošanas apjomu maksimums, kas tika sasniegts 2011. gadā — tad uzņēmums saražoja desmit lieljaudas kaltes.

Vienlaikus daudz enerģiskāk tiek meklētas arī jaunas iespējas Eiropas tirgū. Pagājušajā gadā vien viņi piedalījušies kādās desmit starptautiskās izstādēs, un partneru meklēšanā izmanto ES struktūrfondu līdzfinansējumu, kas paredzēts eksporta atbalstam.

Tomēr, kā stāsta Valdis, Eiropas tirgus ir ļoti specifisks. Daudzko nosaka tradīcijas, kas veidojušās gadu desmitiem. Arī zemnieku saimniecības tur mazākas, tām vajadzīgas mazas jaudas iekārtas. «Kāpēc lai viņi tās vestu no Latvijas? Tur cilvēki ilgstoši strādā ar vieniem un tiem pašiem piegādātājiem — lai tos mainītu, jābūt ļoti nopietniem argumentiem,» skaidro Valdis. Nepietiekot ar to vien, ka viņu izstrādājumiem ir augsta kvalitāte un konkurētspējīga cena. Esot vajadzīga arī atpazīstamība. Savukārt jaudīgās iekārtas atrodas lielos objektos, un tajos vispār austrumeiropiešus negribot laist iekšā.

Lai arī sarežģīta un pretrunīga, situācija, pēc Valda domām, tomēr nepavisam neesot bezcerīga. Galvenais — strādāt mērķtiecīgi un pacietīgi. Austrijā, tāpat kā Dānijā, atsevišķi nelieli projekti jau realizēti. Perspektīvas sarunas notiekot ar somiem. Pieaugot interese par viņu izstrādājumiem Baltkrievijā, un arī no Krievijas šim gadam jau pasūtītas divas ļoti lielas kaltes, no kurām viena būs Sibīrijā.

Tas ļaušot salīdzinājumā ar pagājušo gadu būtiski palielināt apgrozījumu. Vēl lielāks tas varētu būt, ja izdotos palielināt produkcijas noietu arī vietējā tirgū. Dīvaini — kamēr Preco meklē jaunas eksporta iespējas tūkstošiem kilometru tālu no Lielvārdes, mūsu pašu Latvijas un abu Baltijas kaimiņvalstu zemnieki joprojām vairumā gadījumu izvēlas importa graudu pirmapstrādes iekārtas. To skaitā arī kaltes un transportierus.

Kāpēc? «Acīmredzot Baltijas zemnieki neuzticas vietējiem ražotājiem, lai gan mūsu iekārtām ir tāda pati kvalitāte kā importētajām. Turklāt esam daudz tuvāk klientam, tāpēc varētu arī nodrošināt nepieciešamo servisu,» saka Valdis Pabērzs, vienlaikus nenoraidot arī variantu, ka vietējie zemnieki neko daudz par Preco nezina. Tādā gadījumā ražotāji paši vien esot vainīgi. «Šogad mēģināsim šo kļūdu labot, daudz aktīvāk stāstot par sevi vietējā tirgū,» sarunas noslēgumā saka uzņēmuma vadītājs.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
Vēlme sakārtot gan ražošanu, gan biznesu un produkcijas noietu tā, lai viss funkcionētu it kā pats no sevis. Diemžēl dzīvē, līdzko problēma atrisināta, uzrodas nākamā.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību
Mēs guvām mācību no tā, ka, cenzdamies būt uzticami un korekti partneri, Krievijas tirgū sadarbojāmies tikai ar vienu vienīgu partneri.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
Mēdz vaicāt, kas svarīgāks — pulkstenis vai kompass? Domāju, ka biznesā svarīgāks ir kompass, jo visu nosaka pareizs virziens un mērķis. Jo tālāks un grūtāk sasniedzams būs mērķis, jo ilglaicīgāks būs arī bizness.

Berlīne—Rīga

Posted on februāris 10, 2016 by - Dzīve

No Berlīnes atgriezties Latvijā ir iespējams. Guna un Nikolajs tagad Inešos audzē sprogainas šķirnes govis. Andris un Gerda Rīgā izdomājuši, kā Latvijas vilnu pārvērst vīriešu džemperos

Guna Kaņepe un Nikolajs Žiļcovs dzīvo Inešos, Piebalgas novadā. Intervijas dienā, ieraugot sniegam sniegu, abi nopriecājušies – nosegs dubļus un bildes būs skaistākas. «Gaidu, kad slapjais laiks beigsies. Kamēr bija sniegs un uzsalis, govis smuki izskatījās,» saka Guna, sagaidot mūs dzīvoklī Inešos. Ne velti viņas vīra Nikolaja pirmie vārdi latviski bijuši: «Slapjš sniegs.» Nikolajs rāda, ko nopircis, – latviešu valodas mācību grāmatu. Vēloties apgūt tā, lai var sazināties. Ikdienā ar sievu Gunu viņš sarunājoties gan vācu, gan krievu valodā. Ar suņiem Šuriku un Bingo gan abi runājot tikai vāciski. Suņi ir īsti vācieši, un uz Latviju ar saimniekiem pārvākušies pirms diviem gadiem.

Mēslus netīrīšu

Guna dzimusi Valmierā, Nikolajs – Krievijā, Piemaskavā, taču 20 gadus dzīvojis Berlīnē. Par krievu Nikolaju īsti saukt nevar, jo viņa tētis ir ukrainis, bet mamma nāk no Kazahstānas. Guna uz Vāciju devusies pirms divpadsmit gadiem, lai Berlīnes Tehniskās universitātes maģistrantūrā studētu mediju zinātni. Nikolajs turpat mācījies enerģētiku. Abi iepazinušies angļu valodas kursos. Pabeiguši studijas, turpinājuši dzīvot Berlīnē. Guna strādājusi tūrisma jomā, Nikolajs – ķīmiskās rūpniecības inženiera darbu. «Mēs daudz ceļojām, peldējām un braukājām ar riteņiem,» par dzīvi Vācijā stāsta Guna. 

2014. gadā abi nosprieduši, ka derētu iegādāties īpašumu, kur dzīvot vasarās. Vācijā zeme dārga, tāpēc abi raudzījušies uz Latviju. «Man gribējās dzīvot laukos. Vilkme būt tuvāk dabai laikam nāk no bērnības. Vecmammai bija lauki, darīju dažādus darbus. Man tas patika,» stāsta Nikolajs. Vasarā, viesodamies Latvijā, abi aizbraukuši apskatīt Piebalgu, jo Gunas vecvecāku dzimtā puse esot Dzērbene, vecāku – Valmiera. Nikolajam Latvijas daba patikusi. Atgriezies Berlīnē, sācis internetā skatīt sludinājumus. Ja jau māju ar zemi, tad kaut kas jādara! Nikolajs iedomājies par savvaļas govīm, kas ganās pašas, un kāds strādnieks pa ziemu tās pieskata. Domu atmetis, kad izlasījis par Gelovejas šķirnes govīm. Tā ir Skotijā radīta šķirne, kas pazīstama ar augstvērtīgu gaļu. Gelovejas ir populāras arī dabas parkos, jo darbojas kā zāles pļāvēji. Ieraugot bildēs sprogainās galvas, Guna piekritusi. Tikai noteikusi: «Mēslus nevākšu.» To atceroties, viņa smejas: «Un ko es daru tagad? Eju un tīru!» Viņas pieredze ar mājlopiem bijusi maza. No bērnības atceroties mēslu kaudzi pie kūts un to, kā tētis ar vectēvu pieņēmuši govij dzemdības.

Apskatīt Gelovejas Guna un Nikolajs devušies turpat Vācijā. Gotiņas ganījušās zaļā zālē, rāmi gremojušas. Saimnieki cienājuši ar šmorētu rolādi. «Vēl brūnā mērcīte klāt, kartupelīši. Un pašu spiesta ābolu sula. Tīīīk garšīgi!» atceras Guna.

Gelovejas šķirnes lopu gaļa ir spēcīga, tumša, līdzīga medījumam. Govis uzbarot nav iespējams, tāpēc tās aug lēnām. Pēcnācēji rodas dabīgā ceļā. Vācijā lopi daudzviet dzīvo savvaļā un, zāli ēzdami, rūpējas par pļavām. 

Kad Guna un Nikolajs par savu ideju pastāstījuši radiem un draugiem, visi bijuši neizpratnē. Tieši sajūta, ka ej pret straumi, bijusi grūtākais. Nikolaja mamma, kura pati augusi laukos, teikusi: «Koļa, kādas govis?! Tas ir grūti. Pilsētā taču tik labi!» Viņš atbildējis, ka nav jau pilsētā slikti, taču jūtot vajadzību būt tuvāk dabai. Izdarīt kaut ko savu. No A līdz Z. No idejas līdz izpildījumam. Nevis būt vienam no kopīga darba veicējiem. Guna saka: «Ej iesit mietiņu, un viņš tur stāv. Un rinda mietiņu. Visi aploki ir Nikolaja taisīti.»

Ūdeni nes rokām

Gunas un Nikolaja Silamežsargu mājas ieskauj mežs, Sustalas upe, plašas ganības. Tagad viņu īpašumā esot 30 hektāru, un vēl 40 tiekot nomāti. Māja ir sliktā stāvoklī, un tajā iespējams dzīvot tikai vasarās. Pārējā laikā – dzīvoklī Inešos. 

Pirmās govis nopirktas 2014. gada aprīlī. No dāņa, kurš Mazsalacā izpārdevis Geloveju saimniecību. Par to Guna un Nikolajs uzzinājuši, vēl būdami Berlīnē, tāpēc aizsūtījuši Gunas vecākus nobildēt lopiņus. Sākumā gan bijusi doma govis pirkt Vācijā, taču, kad paši ieradušies Mazsalacā un ieraudzījuši dubļos stiegošos telēnus, saskaitījuši naudu un nopirkuši visus. Skaitā 31. Vēlāk izrādījies, ka šķirne nav tīra, tāpēc piepirkuši sešas teles un vienu bulli no Vācijas, vēl divus buļļus no Igaunijas. Teles bijušas grūsnas, Latvijā viņām piedzimuši teliņi – Karmena, Cēzars un Stella. Šovasar viņus varēšot pārdot. Lai nodrošinātu šķirnes tīrību un mainītos ar buļļiem, Guna regulāri uzturot kontaktus ar citām saimniecībām. Latvija tādu ir ap 20. 

Jaunie saimnieki ir nodibinājuši uzņēmumu Baltic Galloway. Tā mērķis – izveidot šķirnes ganāmpulku un pārdot pēcnācējus. Govis sevi drusku arī atpelna, jo labi strādā kā zālēdāji – par sakoptajām ganībām var saņemt Eiropas Savienības subsīdijas. Kad Geloveju būs krietni vairāk, varēs domāt arī par gaļas tirdzniecību.

Dodamies no Inešu dzīvokļa uz ganībām. Tās ir aptuveni divu kilometru attālumā. Mūs sagaida 43 sprogainas galvas. No tām astoņi buļļi, pārējās ir lēdijas. Mīlīgi čirkainām galvām, garām skropstām. Kungi ir drošāki. Pirmais klāt nāk Ferdinants, tad Kārlis, kura tēvs 2010. gadā bijis Lielbritānijas čempions. Pats Kārlis izaudzis lauksaimniecības universitātē Vācijā un radis pie cilvēkiem, garšojot āboli un burkāni. Guna rāda, ka dažiem uz muguras ir balta svītra: ja pāri visai mugurai, šķirne tīrāka.

Kad govis sukā, tās labsajūtā piever acis. Saku Gunai, ka jauks darbs – glāstīt dzīvu būtni! «Jā, forši, jūtos kā atvaļinājumā!» Sukāšanai gan ir arī aprēķins. Lopi jāpieradina, jo reizēs, kad atbrauc veterinārārsts, kaut kā rokā viņi jāsadzenā. Lai noņemtu asinis, govis jāieved speciālās stalažās. Tās izskatās pamatīgas. Prasu Gunai, cik tādas maksā. Viņa saķer galvu un noskurinās. «Labāk neprasi. Te viss ir nauda. Sākot ar zābakiem mums pašiem.» Brangas investīcijas prasa māja, kas nav labā stāvoklī, tāpēc nācies nopirkt dzīvokli Inešos. Vismaz ir duša ar silto ūdeni. Internets. Tas svarīgi, jo Guna turpina darbu tūrisma aģentūrā, strādājot attālināti. Sagatavo ceļojumu paketes, ko var iegādāties internetā. Arī Nikolajs daļu darba varot veikt uz vietas – darbojas ar programmatūru, kas attīra ūdens filtrus pilsētai. «Tagad mani vairāk vajag saimniecībā,» viņš stāsta, ka siena ruļļu velšana un ūdens spaiņu nešana ir piemērotāks darbs vīrietim. Mazāk darāmā ir vasarā, bet ziemā govis jābaro katru dienu. Pagaidām nav atbilstošas tehnikas, kas atvieglotu darbu, tāpēc siena ruļļi jāveļ. Skābsiens – jānes ar dakšām. Mīnus grādos jāsilda ūdens un jānes spaiņos, jo šļūtenē tas sasalst.

Braukt uz bankomātu

Vakaros pārņemot patīkams nogurums. Miegs nākot brīnišķīgi. Berlīnē rītos Guna un Nikolajs gājuši skriet, nu tas vairs neesot vajadzīgs. Guna gan cenšoties vingrot, jo darbs saimniecībā ir pārāk vienveidīgs. «Saprotu, ka ķermenis ir mans darbarīks. Tas jāuztur formā. Vajag ļaut vienu dienu brīvu, svētdienu, lai nav tā, ka krīti.»

Dzīve Inešos abiem ir piedzīvojums. Vajag skaidru naudu, bet vienīgais bankomāts saplīsis? Jābrauc 40 kilometru uz Madonu. Gribas peldēt? Ņem auto un brauc uz Priekuļiem. Nikolajs esot labs peldētājs, un Priekuļu baseins viņam par īsu. Reizēm gribas aiziet uz kino, satikt cilvēkus. Abiem iziet ārpus mājas neesot vienkārši, jo kādam jāpieskata ganāmpulks. «Ar laiku būs strādnieki, taču pagaidām uzticamus cilvēkus grūti atrast,» saka Guna. 

Berlīnieši esot apmierināti ar lēmumu sākt dzīvi laukos. Nav viegli, bet jūtas labi. Arī radi noticējuši abu idejai un ar prieku braucot palīgā. «Kur izjūtu gandarījumu? Sīkumos. Piemēram, kad dodu govīm sienu un viņas ēd. Mierīgi gremo. Tas ir meditatīvi. Patīkama sajūta,» saka Nikolajs. Guna neesot domājusi, ka atgriezīsies Latvijā uz pastāvīgu dzīvi. «Iedvesmoja tas, ka Latvijas laukos ir tik daudz ko darīt. Mums te rodas aizvien jaunas idejas. Katru dienu,» viņa saka. Abi uzskatot, ka lauki ir milzīgs iespēju avots, kur Vācijā nopelnīto naudu var lietderīgi ieguldīt. «Latvijas lauki ir brīnišķīgi!» staro Guna.

Lai meita runās latviski

Andris un Gerda Eglāji ar mazo Noru uz dzīvi Latvijā pārcēlušies 2015. gada vasarā. No Berlīnes. Tagad mīt Rīgas centrā. Andris ir Vācijas-Baltijas Tirdzniecības kameras vadītājs, Gerda – audzina Noru un kūrē Eglāju nelielo biznesu L grey – vīriešu džemperus, kas radīti no vietējo aitu vilnas dzijas. 

Andrim šī esot otrā atgriešanās Latvijā. Ieguvis augstāko izglītību Vācijā, viņš 2006. gadā sācis strādāt reklāmas aģentūrā Mooz. Pēc pāris gadiem aizbraucis uz Berlīni, lai dibinātu Mooz filiāli. Paralēli sācis strādāt par mārketinga un reklāmas pasniedzēju Berlīnes Mākslu universitātē un Berlīnes Dizaina akadēmijā. Sekojis līdzi Latvijā notiekošajam, arī jaunumiem eksportā. 2012. gadā viņš pamanījis Gerdas radīto smalkvilnas apģērbu zīmolu sievietēm Minus40, kam bijuši panākumi gan Eiropā, gan Amerikā. «Aizrakstīju Gerdai lietišķu komplimentu,» Andris atceras vēstuli feisbukā. Pasniedzēju Eglāju interesēja Minus40 stāsts – viņš lekcijās analizēja konkrētā biznesa veiksmes, trūkumus un potenciālu.

Pirmoreiz abi satikušies tā paša gada vasarā. Viss bijis skaidrs. Gerda pārvākusies pie Andra uz Berlīni. Pēc diviem gadiem piedzimusia Nora. «Aizvien vairāk domājām par pārcelšanos uz Latviju,» atceras Andris. «Gribējās, lai Nora mācās latviešu bērnudārzā un nejauc valodas. Lai tiek pie kartupeļiem un āboliem no vecāku dārza.»

Gerdai Berlīnē paticis, taču pietrūcis Latvijas dabas. Jūras, mežu. «Berlīnes tuvumā gājām pastaigāties mežā ar suni. Atpakaļ nākot, suns pirmais aizskrēja līdz mašīnai un mūs gaidīja. Divas kundzes jau bija izsaukušas kārtības dienestu. Ja atnāktu vēlāk, suns būtu aizvests,» absurdo situāciju atceras Gerda.

Gadu no gada Andris sev solījies atgriezties mājās, taču atturējusi sakārtotā dzīve: darbs, paša remontētais īres dzīvoklis, sakārtotā veselības sistēma, apkārt mierīgi un pārtikuši cilvēki. Meita bija iemesls saņemties. Pērnā gada janvārī Andris sācis skatīt darba piedāvājumus Latvijā. Izsūtījis CV uz personāla atlases firmām. «Uzzinot, ka esmu Berlīnē un Rīgā būšu vasarā, interese noplaka,» stāsta Andris. 2015. gada jūnijā visi trīs sēdušies automašīnā un braukuši mājup.

Sākumā dzīvojuši pie radiem Rīgā, vēlāk atraduši īres dzīvokli. Viss bijis labi, taču neskaidrību radījis darbs. Andrim bijušas biznesa idejas, arī konkrēti piedāvājumi. Tie viņam šķituši pārāk zemu atalgoti, lai varētu uzturēt ģimeni. Ārzemēs iegūtā izglītība arī nav bijusi priekšrocība. Pirms astoņiem gadiem, atgriežoties Latvijā pirmoreiz, bijis citādi. «Tagad nav starpības. Cilvēki ar vietējo izglītību nav par mata tiesu sliktāki!» saka Andris.

Trešais mēnesis Latvijā. Augusts. Andrim joprojām nav bijis darba. «Uzkrājumi gāja uz beigām,» Andris atceras. Septembrī viss mainījies. Ziņa, ka viņš ir Latvijā, sasniegusi Vācijas-Baltijas Tirdzniecības kameras vadītāju, kura gribējusi mainīt darbu. Sazinājusies ar Andri. Viņa pieredze un zināšanas bijis tieši tas, kas vajadzīgs.

Rada džemperus

Daudzi draugi nav ticējuši, ka Eglāji tiešām paliks te uz dzīvi. Berlīni iemainīt pret Rīgu! Jā, dažās pozīcijās dzīve Vācijā bijusi lētāka. Piemēram, dzīvokļa īre. Arī visi ar bērnu saistītie izdevumi. Vieta bērnudārzā meitai būtu bijusi garantēta. «Daudzi Latvijā prasīja, kāpēc Norai nav vācu pilsonības vai vismaz dubultpilsonības. Teica, lai paskatāmies, kas Ukrainā notiek – drošāk būšot, ka bērnam ir arī vācu pilsonība. Tādu attieksmi es nesaprotu,» saka Andris. Skumji esot noraudzīties, kā latvieši svešumā dzenas pēc dubultpilsonības. Ne viens vien inteliģents latvietis Vācijā cenšoties citiem palīdzēt ar padomu, kā to izkārtot.

Eglāji ar dzīvi esot apmierināti. «Tikai nevajag klausīties tajos, kuri čīkst, un viss būs labi,» smejas Andris. Viņi novērtējot tīro gaisu, pastaigas mežā un gar jūru. Kultūras pasākumus. Draugu un ģimenes locekļu tuvumu. Un to, ka sākt kaut ko savu ir vieglāk nekā lielajā Vācijā. Tā novembra beigās tapis L grey. Jau vasarā Andris ieminējies Gerdai, ka viņam vajadzētu pamatīgu džemperi. Tādu, lai rokas normālā garumā un nežņaudz kaklu, lai pieguļ. Gerda sākusi zīmēt prototipu. Nav bijis tik vienkārši. Andris ir garš, un džemperi, kuri der roku garumā, uz auguma izskatās kā maiss. Iepriekš Gerda radījusi apģērbus sievietēm. Izrādās, vīrieši ir tik prasīgi! Nepacietīs skaistuma dēļ kādu sīkumu. Kad dizains izdomāts, sākusies dzijas meklēšana. Gribējies, lai džemperi top no Latvijas aitu vilnas dzijas. Izdevies, un novembrī bijis gatavs pirmais L grey darbs. To testējis Andris. Līdz nākamajiem džemperim tikt nav bijis viegli, jo pirms Ziemassvētkiem visi adītāji aizņemti. Tomēr izdevies pirmo partiju notirgot decembrī. Piecdesmit pelēču nonākuši pie draugiem un paziņām, kā arī modes konceptveikalā Taste Latvija.

Ar pirmo partiju atpelnīti ieguldījumi un nopirkta jauna dzija. Tapuši nākamie sešdesmit džemperi. Dažādās pelēkā nokrāsās. Pelēkās ne jau tāpēc, ka Fifty Shades of Grey, bet gan pēc Imanta Ziedoņa vārdiem: pelēkais ir gandrīz vissvarīgākā krāsa. Nosaukums L grey jeb Latvian grey tulkojumā no angļu valodas ir Latvijas pelēkais. «Tā ir labdabīga pasmaidīšana par sevi. Par Latvijas pelēkumu, introvertumu un piezemētību, kurā patiesībā ir milzu spēks.»

L grey apjomi ir mazi. Arī logo neliels un lakonisks. Uz piedurknes knapi pamanāms L burts. To var redzēt, kad valkātājs paceļ kreiso roku, runājot pa telefonu. Piedurknēm ir atšķirīgiem garumi. Apmierināti būs arī tie, kam ir garas rokas.

Jūtas vajadzīgāks

Ikdienā Andris izbaudot latviešu valodu un mediju telpu. «Jūtos jēgpilnāk ieguldījis savu laiku. Vajadzīgāks un noderīgāks sev un citiem. Savējais.» Šīs sajūtas nav bijis Vācijā, lai arī nav strādājis par melnstrādnieku, bet bijis pasniedzējs augstskolā un ar savu biznesu. Profesori svarīgākās sarunas noturējuši atstatus, tā teikt, savā klubiņā. «Izturējās jauki, taču visu laiku bija sajūta – esi laipni lūgts viesis, taču šī nav tava ballīte.»

Kas ir dzimtene? «Tās vērtību saproti, kad apdomā kāda mērķa vārdā dzīvo un strādā. Ja vēlies gūt tikai savu labumu, tad vari dzīvot jebkur. Varbūt tomēr vēlies dot atpakaļ vietai, kur esi uzaudzis?» Ar to Andris domājot nevis naudas sūtīšanu uz mājām, bet strādāšanu dzimtajā zemē. Viņam neesot skaidrs, kā jaunie profesionāļi, piemēram, ārsti, var izskoloties par valsts naudu, bet aizbraukt strādāt uz ārzemēm, kaut pāris gadu neatstrādājot Latvijā. 

Eglāji nesola, ka paliks Latvijā mūžam. «Bija Vācijas posms, tagad ir Latvijas. Tad redzēs, kas notiks tālāk.»

Sirds kapteinis

Posted on februāris 10, 2016 by - Personība

Romans Lācis (70) reiz gribēja braukt uz lielajiem kuģiem, taču tagad ir tālu aizceļojis medicīnā. Visas sirds transplantācijas Latvijā un tagad vārstuļa nomaiņa Valsts prezidentam ir viņa roku darbs

Sešstāvu blokmājai Stradiņa slimnīcas teritorijā, kur atrodas Romana Lāča vadītais Sirds ķirurģijas centrs, padomju laiku veidols kontrastē ar moderno saturu. Profesors ģērbtuvēs liek uzvilkt sterilas bikses un uzsvārci. Pats ar ierastu kustību darba apaviem pārvelk bahilas, aizsien vienreizlietojamo cepurīti, mutes un deguna masku. Noejam garām operāciju blokam – sešām zālēm. Caur stikla durtiņām redzams, ka kādā uz galda izšķirošo dzīves mirkli gaida pacients. 

Lācis ieved zālē, kur operācijas pašlaik nenotiek. «Divas zāles – asinsvadu ķirurģijai, trīs – sirds ķirurģijai, viena – modernai palīdzības formai, hibrīdoperācijām,» viņš stāsta. Parāda mākslīgās asinsrites sistēmu, kādai sirds operācijas laikā tiek pieslēgts pacients. Ratiņi ar vadu mudžekli, displeju, pogām un rezervuāriem. Garāmejot iepazīstina ar operāciju bloka vecāko māsu Aleksandru Lāci, savu sievu. Viņa ir atbildīga par tehniskā arsenāla atrašanos rokas stiepiena attālumā. Ar kolēģi Ari Lāci, kura tēvs arī bija ārsts, gan radniecība nevienojot. «Viņš ir uzskatu brālis, esam labi draugi, bet brāļi neesam.»

Cilvēku dzīvības glābšana ir viņu ikdiena. Divi vecākie Romana Lāča bērni ir izvēlējušies citu profesiju, bet divi jaunākie seko vecāku pēdās. Meita Ilze strādā oftalmoloģijā tepat Stradiņos. Dēls Jānis Lācis, kas šogad beigs RSU, noskatījis tēva sfēru, piedalās sirds operācijās. «Tas ir pozitīvi, vecākiem patīk, ka seko,» Lācis saka gandarīti. «Medicīna ir grūta. Katru dienu jāsaskaras ar cilvēka ciešanām. Bet tas ir darbs. Jūsu iejūtība. Tur jābūt aicinājumam. Daudzi to nevar. Es katru dienu kādam palīdzu. Un tas ir milzīgs spēks. Jā, mums, mediķiem, no daudz kā ir jāatsakās. Bet nevari to uzņemt kā slogu, kā upuri. Tas nav upuris – normāla lieta.»

Šāgada sākumu par rutinētu posmu viņa darbā uzskatīt nevarētu. Pirms došanās uz Vāciju Stradiņa slimnīcas kardioloģijas korpusā uzturējās Jānis Vaišļa, kura sirds transplantācijai nauda tika savāktca ziedojumu kampaņā. Šaubījās, vai braukt prom, bet sabiedrības interese un arī mediju spiediens bija milzīgs. Ja donora sirdi viņam būtu izdevies atrast tepat, operāciju, tāpat kā citas divdesmit kopš 2002. gada Latvijā notikušās sirds pārstādīšanas, veiktu Romans Lācis. 20. janvārī pieredzējušais ķirurgs kopā ar kolēģi Pēteri Stradiņu veiksmīgi nomainīja sirds vārstuli Valsts prezidentam Raimondam Vējonim. 49 gadus vecais prezidents pēc vecuma varētu būt Lāča dēls, 1. janvārī Romanam bija 70. dzimšanas diena. Ķirurgs, kam patīk pafilozofēt un pajokot, ne savu apaļo datumu, ne prominentā pacienta vārdu negrib pieminēt. Taču, saprotot interesi, par sirds vārstuļiem ir sagatavojies pastāstīt populārzinātniski. Kabinetā uz galda uzlicis dažādu mākslīgo vārstuļu prototipus, ko lekcijās rāda studentiem. Pa rokai atrodas arī plastmasas sirds makets ar virināmiem nodalījumiem.

«Ir divu veidu vārstuļi. Pirmais – vecā veida, ar silikona lodīti vidū, smags, liels. To izgudroja ķirurgs Amerikā Alberts Stars. Kaut kad ap 1957. gadu viņš iedzēra vīnu, nezinu, viens vai ar meitenēm, un skatījās uz pudeli, kurai bija korķītis kā lodīte. Var ieliet un tad pagriezt, lai neiztvaikotu vīna aromāts. Viņš, jauns, radošs ārsts, teica: tādu korķi varētu ielikt sirdī. Tā ir medicīnas vēsture, nopietni! Otrs ir jauna veida, divdisku vārstulis,» ķirurgs paceļ pret gaismu ierīci, kas mazāka par sērkociņu kastīti.

«Mums iekšā arī ir tādi vārstuļi, Dieva doti. Kāpēc? Sirds ir dvēseles mājoklis, un vārstuļi domāti nevis tādēļ, lai dvēsele kustētos vienā virzienā, bet asinīm, sirdij savelkoties, jākustas vienā, noteiktā virzienā, noteiktā ciklā.» Vārstuļi, kas nodrošina šo vienvirziena kustību, ir četri. 

Kurš vārstulis bija jāpārstāda prezidentam?
Par prezidentu es ne vārda nezinu, nejautājiet man. Ārstniecības likums neļauj neko izpaust. Ja es to pārkāpju, zaudēju īsto ārsta būtību. Tas, ko es ar pacientu runāju un daru, paliek starp mums. Un trešais, kas to zina, ir Dievs.

Informācija par valsts vadītāja veselības stāvokli bija jāsniedz Prezidenta kancelejai, bet viņi to labi nenokomunicēja, radot baumas.
Nokomunicēja, es domāju, par daudz. Izstāstīšu – pirms gadiem biju Amerikā, un televīzija raidīja, kā prezidents Bušs seniors kādā rančo risina globālus jautājumus. Gāja apsēsties, bet nokrita, uznāca aritmijas lēkme. Tas viss gāja ēterā. Un tad sākās – miesassargi un dakteri, kas viņam apkārt, palīdzēja, uzstutēja augšā. Viņam uzreiz bija amerikāņiem jātaisa teātris, ka nekas nekait. Kad šī problēma mazinājās, viņš pat izlikās, ka skrien! Bet tas ir nopietni, ja uznāk aritmija. Kad [žurnālisti] šo lietu mazliet izmeklēja, viss aprāvās, bet vispirms bija jāparāda, ka nekas nav noticis.

Par prezidentu interese bija arī cilvēciska: kas tik pēkšņi var notikt 49 gadus vecam, veselīgam vīrietim?
Katram cilvēkam var notikt. Es arī esmu darbīgs, kustīgs, bet tieši pirms gada gāju mājās no darba un salauzu kāju. Nonācu 2. slimnīcā, izbaudīju visus labumus kā pacients. 

Vai iedzimtas sirds patoloģijas mierīgi var snaust līdz 49 gadu vecumam?
Ieviņ, vai jūs par sevi visu zināt? Nē? Kāpēc neesat izmeklēta? To jau var nejust. Ja neesat izmeklēta, neesat sev pievērsusi pietiekamu uzmanību. Un jaunie cilvēki, kas spēlē hokeju, basketbolu? Pēkšņi – nokrīt beigts. Viņi ir pārbaudīti, ja tā ir valsts komada – pārbaudīti pat ļoti.

Sirds joprojām ir milzīgs noslēpums?
Viss organisms, cilvēks ir noslēpums. Atkarīgs, cik ļoti iedziļinās. Ja cilvēku padziļināti eksaminē, tad varbūt atrod, ka viņam ir kāda iedzimta kaite.

Jūs 70 gadu vecumā joprojām esat profesionālo spēju zenītā.
Man gadu nav daudz! Tas ir mans noslēpums, es par to nerunāju. Kāds no kolēģiem teica: «Vajadzētu kaut kā atzīmēt.» Ko atzīmēt? «Nu, tavu piecdesmitgadi.» Teicu – labi! Ziniet, ir brīdis, kad cilvēkam negribas pieminēt gadus. Tas ir kas riebīgs un nepatīkams. Gadi skrien kā stirnas, un tas nav labi. Bet tāda ir dzīve.

Ķirurgam ar gadu skaitu droši vien saistās koordinācija un roku veiklība.
Ja nav koordinācijas, nevar operēt. Ja galva nedarbojas, rokas darbojas pa priekšu galvai, arī ir slikti. Kādam varbūt no paša sākuma nav koordinācijas, tad to vispār nevajag laist šajā sfērā.

Cik no šogad veiktajām 116 kardioloģiskajām operācijām ir jūsējās?
Katru dienu veicu vienu. Ir ķirurgi, kas operē divas trīs dienā. Dažos centros varbūt pārējie visu sagatavo un šefs tikai operē. Mums tā nav. Mums visi ķirurgi ir operējoši, visi ir labi.

Arī viena operācija ir smaga, saspringta. Šodien bija divu vārstuļu nomaiņa kādam vecākam cilvēkam. Cilvēks grib dzīvot. Ja viņam nedarbojas vārsti sirdī, tad nevar dzīvot. Cik ilgi cilvēks dzīvo? Tik, cik Dievs ir vēlējis, mēs to nezinām. Bet liela Dieva dāvana: katrs savās sajūtās esam nemirstīgi. Nekad nezinām savu pēdējo dienu.

Kāpēc savulaik izvēlējāties medicīnu?
Gribēju būt kuģa kapteinis. Man jāredz pasaule! Tajā laikā pasaule bija noslēgtāka, ar reālām robežām. Mans brālēns bija liela kuģa kapteinis, visu ko bija redzējis. Gudrs, turīgs, bez šaubām. Viņam bija milzīga ietekme, vara uz kuģa. Iespaidīgs vīrs arī pēc izskata, milzīgs, kādi seši tādi kā es. Es esmu maziņš, tievs, mani vējš var aizpūst pa gaisu. Tas izjuka, nesanāca dažādu iemeslu dēļ.

Mani vecāki bija godīgi, gudri, labi, bet, kā mēs teiktu, parasti cilvēki. Līdz sešiem gadiem dzīvoju Kuldīgā, pēc tam Siguldā, to uzskatu par savu dzimto vietu. Klasesbiedrs Juris Garančs pēc pamatskolas nāca uz Rīgu stāties 2. medicīnas skolā. Es aizbraucu līdzi. Tikām iekšā. Pabeidzu medicīnas skolu, pārdzīvoju, ka būs jābrauc strādāt par feldšeri. Iestājos Medicīnas institūtā. Ar skolas biedru Jāzepu Keišu, kas tagad ir infektoloģijas profesors, mācījāmies no rīta līdz vakaram. Viņam Baltinavā bija brīnišķīgi vecāki, kas taisīja mums pusdienas. Abi arī tikām.

Medicīnas institūta otrajā kursā sāku nākt uz ķirurģisko pulciņu. To vadīja Paula Stradiņa skolnieks, profesors Ezerietis. Otrs cilvēks, kas strādāja ar studentiem, bija profesors Jānis Slaidiņš. Viņš bija starp tiem leģionāriem, kas aizbrauca uz Zviedriju un kurus demokrātiskā zviedru valdība atdeva krieviem atpakaļ. Citus nošāva, bet padomijā vajadzēja ārstus, un viņš bija perfekts ārsts. Šādi cilvēki mani ievirzīja asinsvadu ķirurģijā.

Studentu zinātniskajā darbā biju arī pie profesora Rafaela Rozentāla, kas šodien vada Latvijas Transplantoloģijas centru un ir liels mans draugs. Ar Mironu Marguli viņi operēja suņus mākslīgā asinsritē, pētīja aknu atindējošo funkciju. Tur bija uzaicināts arī jauns ķirurgs no bērnu slimnīcas Jānis Volkolākovs. Kad 1969. gadā nodibināja Sirds un asinsvadu ķirurģijas centru, viņu iecēla par vadītāju. Viņš prasīja man: «Gribi nākt uz klīniku?»

Vai atceraties savu pirmo sirds operāciju?
Vislabāk atceros pirmo operāciju feldšerskolā. Haralds Bergmanis mums mācīja ķirurģiju. Bija jāatver panarīcijs, strutains pirksta iekaisums. Puika paņem skalpeli, trīcošām rociņām iegriež. Bergmanis uzsit uz pleca: «Tu būsi ķirurgs!» Īstajā brīdi pateiktiem vārdiem ir neizsakāma nozīme.

Un vēl – es, puika no laukiem, īrēju istabiņu pie tantītes. Viņas māsas ģimene dzīvoja Amerikā, Mičiganā. Viņa sūtīja paciņas un regulāri rakstīja vēstules.

Man tantiņai bija jālasa tās vēstules: māsas mazmeita ir teicamniece, un skolas direktors ielūdz viņu ar vecākiem uz pusdienām. Vēstulē tika aprakstīts, kā bērns gatavojās. Saprotiet, kas par formu! Vēl tagad mēs šādu formu pat domās nepieļaujam. Bet man tas mainīja attieksmi, pacēla pašapziņu – viss ir iespējams!

Mūs joprojām kritizē, visa sabiedrība ir ar aizliegumu: to jūs nedrīkstat darīt, tur nedrīkstat iet, skatīties nedrīkstat, jūs sodīs! Man, vismaz domās, vienmēr ir bijis vajadzīgs darboties pret šādu nepārtrauktu aizliegumu.

Kamēr izaugu, lai varētu kaut ko darīt sirds ķirurģijā, pagāja gadi. Tajā laikā sirds ķirurģija pasaulē tikai veidojās. No sākuma slēgtās sirds operācijas bija sarežģītas, riskantas. Piemēram, mitrālā vārtuļa komisurotomija jeb paplašināšana. Reimatisma gadījumā vārstuļa atveres saaug kopā un to vajag paplašināt. Agrāk to darīja nevis mākslīgajā asinsritē, bet uz darbojošas sirds, ievadot tajā pirkstu vai speciālu instrumentu. Nekas nedrīkstēja misēties. Jums nav cita ceļa, nav glābiņa. Sirds ķirurģijā tas nozīmē – pacients ies bojā. Pirmajās operācijās man elpa aizrāvās. Esat ievadījis cilvēkam sirdī pirkstu, un, ja kļūdīsities, viņam pat nebūs sliktāk – viņš būs beigts. Šo iekšējo spriedzi nevar vārdos izteikt!

Šodien ir sarežģītākas operācijas, bet ķirurgs un līdz ar to arī pacients ir piesegti ar mākslīgās asinsrites sistēmu. 

Jūsu mūža laikā ir notikusi sirds ķirurģijas revolūcija, un jūs esat bijis tās dalībnieks!
Varbūt neesmu izjutis to garšu, sapratis, ka tas notiek ar mani. It kā esmu sapratis, ka notiek, bet – kaut kur citur.

2002. gadā veicāt pirmo sirds transplantāciju Latvijā. Pie sienas ir Saeimas atzinības raksts – par izciliem sasniegumiem un nozīmīgu ieguldījumu kardioķirurģijas attīstībā.
Baiba Rozentāle, kas to parakstīja, ir viena no labākajiem veselības ministriem, bet – tā politika! Viņa tagad saistījusies ar Saskaņu, kas sevi ir kompromitējusi. Pagājušajā gadā man Rīgas dome kopā ar Džemmu Skulmi piešķīra nosaukumu Gada cilvēks Rīgā. Piedošanu, latviešu prese izlikās, ka nekas tāds nav noticis. Jo – kas vada domi? Saskaņa. Šī pretimstāvēšana attīstās līdz vājprātam. Tūlīt iznāks filma par izcilu ķirurgu Viktoru Kalnbērzu. Atmetot politiku, otra tāda Latvijā nav. Bet filmu atklās Maskavas namā. Un tam jau ir piegarša. 

Viņa 80 gadu jubileju atzīmēja Latvijas Ārstu biedrības stūrī. Manu «50 gadu jubileju» nupat atzīmēja daudz lielākā telpā. Kalnbērzs ir nesalīdzināmi lielāks cilvēks, pazīstams visā pasaulē. Jā, viņš bija kopā ar padomijas varu, ar militāro medicīnu. Uz viņa dzimšanas dienu ar nokavēšanos ieradās mūsu ministre, bet pirms tam ar pompu piebrauca [Krievijas vēstnieks] Vešņakovs, atnesa Putina parakstītu apsveikumu. Mums var riebties Putins, bet, lūk, kā viņš apsveic citas valsts ārstu!

Uz pirmo sirds transpantāciju Latvijā, domājat, mūsu prezidente reaģēja? Igaunijā tādas transplantācijas nav bijušas līdz šai dienai. Paciente Tatjana Ostele, ko toreiz operēju, dzīvoja deviņus gadus, nomira no gripas. 

Romans Lācis rāda studentiem domātus slaidus: šobrīd pasaulē notiek 4000 sirds transplantāciju gadā. Pašu pirmo Dienvidāfrikā 1967.gadā veica Kristiāns Bernards. Līdz 1980. gadam, kad angļu zinātnieki atklāja imūnsupresantu ciklosporīnu, kas neļauj organismam atgrūst pārstādīto orgānu kā svešķermeni, pacienti ilgi nedzīvoja. Tālab lāgiem šīs dārgās un sarežģītās operācijas ir tikušas aizliegtas. Krievijā tās nenotika no 1968. līdz 1983. gadam, bet, kad atsākās, līdz pirmajai veiksmīgajai operācijai pagāja četri gadi. Tagad jau ir rekordisti – amerikāņu meitene Līzija Krēza, kam sirdi transplantēja divu gadu vecumā, ar to nodzīvojusi 31 gadu, sirds ir izaugusi kopā ar viņu. Gadu ilgāk ar transplantētu sirdi dzīvo 71 gadu vecais anglis Džons Makafertijs, viņa ķirurgam britu karaliene pat piešķīrusi sera titulu.

Kā iespējams būt aktīvam tik ilgi? Labi gēni? Patīk darbs?
Man patīk darbs, bet es arī domāju, ka Dievs eksistē. Droši viena manās zvaigznēs kaut kas ir ierakstīts. Kāpēc es jums stāstīju par Krievijas neveiksmēm ar sirds transplatācijām – Krievijas kardioķirurģija ir ļoti attīstīta, bet kas tas bija par ērkšķu ceļu!

Mums ir veicies. Pirmā paciente – nekādu problēmu. Visi priecājas un aplaudē. Bērnu izoperē – viss O.K. Protams, tas ir pamatoti. Mēs ļoti gatavojāmies. Un tomēr – milzīga veiksme. Tāpēc es saku, ka ir dvēsele un ir Dievs. Viņš ir gribējis, lai tā būtu.

Karstuma taisītāji

Posted on februāris 10, 2016 by - Veiksme

Uzņēmums Preco ir vienīgais Latvijā, kas rūpnieciski ražo kaltes un citas graudu apstrādes iekārtas. Tās izmanto ne tikai zemnieku saimniecībās Latvijā un Baltijas kaimiņos, bet arī tūkstošiem kilometru tālumā

Specifiskajai nozarei, ko profesionāļu valodā sauc par graudu pirmapstrādes iekārtām, Lielvārdes uzņēmums Preco pievērsies pirms nepilniem desmit gadiem. Toreiz viņi Dānijā iegādājušies licenci, kas ļāva ražot kaltes un tām paredzētos graudu transportierus. Tomēr, tā kā laika gaitā paplašinājies gan produktu klāsts, gan pilnveidojusies tehnoloģija, pašlaik uzņēmums pats nodarbojas ar jaunu iekārtu projektēšanu un pilnveidošanu pēc klientu prasībām.

«Ik pa brīdim parādās kāds jauns tehnisks risinājums. Sākot no sīkumiem un beidzot ar lielām lietām. Tāpēc mums ir seši konstruktori, kas rada jaunus produktus un nepārtraukti uzlabo esošos,» stāsta Preco valdes priekšsēdētājs Valdis Pabērzs.

Pašlaik ražotnē, kurā kopumā investēti ne mazāk kā divi miljoni eiro, strādā vairāk nekā 40 darbinieku. Pēc ne pārāk veiksmīgā pērnā gada, kad apgrozījums bijis ap 1,8 miljoniem eiro, uzņēmuma vadība šogad plāno to gandrīz dubultot.

Arkli Breša zemniekiem

Ne viens vien mūsdienu metālapstrādes uzņēmums 90. gados radies uz agrākās padomju Lauktehnikas bāzes. Tā bija plaši sazarota un tehniski labi nodrošināta struktūra, kam atbilstoši plānveida ekonomikas principiem vajadzēja sniegt servisa pakalpojumus kolhoziem un padomju saimniecībām. Lielvārdē atradās Ogres Lauktehnikas mehāniskās darbnīcas, kurās, kā atceras Valdis Pabērzs, remontēti lieljaudas traktoru dzinēji, savukārt paši traktori ķīlēti līdzīgās darbnīcās Valkā.

Valdis, pabeidzis Rīgas Politehniskā institūta Automātikas un skaitļošanas tehnikas fakultāti un nodienējis obligātos divus gadus padomju armijā, par Ogres Lauktehnikas galveno inženieri sācis strādāt 1984. gadā. Tolaik Lielvārdē viņi nodarbinājuši ap 150 cilvēku, mēnesī veikts kapitālais remonts 120 dzinējiem.

Paralēli remontam darbnīcās bijusi arī sava ražošanas bāze, kas īpaši attīstījusies pēc tā saukto Breša zemnieku parādīšanās. «Valsts programmas ietvaros mēs viņiem ražojām arklus,» atceras Valdis. Tiem laikiem samērā unikālus risinājumus konstruējis ļoti talantīgs vietējais racionalizators Leo Karveckis. Taisījuši arī grābekļus, barības ratiņus fermām un vēlāk – autopiekabes.

1992. gadā Lielvārdes mehāniskās darbnīcas ar izpirkuma tiesībām privatizējuši pieci bijušie darbinieki, kas vēlāk izveidoja uzņēmumu Preiss. Valdis Pabērzs kļuva par tā valdes priekšsēdētāju. Kolhozi likvidējās. Traktoru dzinēju remonta apjomi, tāpat kā citi pakalpojumi kopsaimniecībām, samazinājušies, tāpēc viņi meklējuši jaunas iespējas. Un darījuši to diezgan veiksmīgi, ar laiku izaugot par vairāku uzņēmumu grupu.

Vispirms izveidojies uzņēmums Preiss Agro, kas nodarbojies ar Rietumeiropas lauksaimniecības tehnikas remontu un tirdzniecību. Paralēli pievērsušies arī metāla žogu un automātisko vārtu biznesam. Vēlāk celtniecībai, kam speciāli tikusi radīta Preiss Būve. Bet metālapstrādes attīstībai izveidots Preco. «Sapratuši, ka ar barības ratiņiem tālu netiksim, pēc 2000. gada sākām ražot metāla angārus, dažādas detaļas eksportam, arī vārtus,» stāsta Valdis.

Kompānija attīstījusies, auguši apjomi, apgrozījums, arī darbinieku skaits. Līdz brīdim, kad sākusies krīze. Paradoksāli – viņus iegāzusi nevis būvniecība, kā daudzus, nekustamo īpašumu burbulim plīstot un celtniecības bumam beidzoties, bet gan ārzemēs pirktie jaunie traktori un kombaini, kuru iegādei ņemti kredīti. Krīzes laikā to pārdošanas apjomi strauji kritās, bet bankas gribēja atgūt naudu.

«Lai segtu parādu, mums neatlika nekas cits, kā sākt izpārdot savus aktīvus. Tajā skaitā arī uzņēmumus,» turpina Valdis. Tādējādi ap 2011. gadu kompānija Preiss praktiski beidza pastāvēt, lai gan formāli likvidācijas process nav noslēdzies vēl joprojām. Tomēr galvenais, ka lielākā daļa uzņēmumu, ieguvuši jaunus īpašniekus, turpina strādāt. To skaitā arī Preco.

Vēl būdami uzņēmumu grupas sastāvā, viņi Latvijā sākuši realizēt graudu kaltes un to aprīkojumu. «Bet 2007. gadā izdomājām, ka varētu paši izgatavot šīs iekārtas, tāpēc vienojāmies ar vienu no dāņu piegādātājiem, ka viņš mums pārdod to ražošanas licenci,» atceras Valdis Pabērzs. Pateicoties šim darījumam, kaltes un transportieri kļuva par uzņēmuma pamatproduktiem.

«Pašlaik ražojam pašu konstruētās dažādu veidu un izmēru tvertnes jeb tā sauktās graudu uzņemšanas bedres, četru veidu graudu transportierus ar jaudu no 20 līdz 550 tonnām stundā, un kaltes ar žāvēšanas jaudu līdz 95 tonnām kviešu graudu stundā. Tās ir ļoti jaudīgas iekārtas,» stāsta Valdis. Viņš tikai piebilst, ka neražo, piemēram, graudu tīrītājus vai lielos uzglabāšanas bunkurus, kas pie kaltēm iztālēm parasti saskatāmi vispirms.

Vietējā tirgus pretruna

Kaltes, transportieri un citi Preco produkti tiek izgatavoti no cinkotā tērauda, bet detaļas, kurām šis materiāls nav izmatojams, vēlāk speciāli cinko. Tā kā tie visi ir lielgabarīta izstrādājumi – viena kalte var sastāvēt pat no 18 sekcijām un augstumā sniegties līdz pat 30 metriem -, tam nepieciešamas arī attiecīgas ražošanas jaudas. Ieskaitot nesen būvēto noliktavu, ražotnes kopējā platība ir ap 8000 kvadrātmetru. Uzņēmuma rīcībā esot septiņi moderni CNC jeb datorvadāmie darbgaldi. Arī ļoti precīza lāzergriešanas iekārta un robotizēta detaļu locīšanas mašīna, kuras iegādē investēti ap 400 000 eiro.

Latvijā viens no lielākajiem objektiem, kur uzstādītas Preco iekārtas, ir Tukuma Straume. Transportieru jauda graudu uzņemšanā tur esot 200-250 tonnu stundā. Pēc Valda domām, tas ir viens no jaudīgākajiem valstī. Vēl ar viņu iekārtām pērn aprīkots Vidzemes Agroekonomiskais kooperatīvs Valmierā, tās varot redzēt arī kooperatīvajā sabiedrībā Saimnieks-V, braucot no Rīgas uz Bausku.

Savukārt Krievijā kaltes, kas ražotas Lielvārdē, atrodas pat Tālajos Austrumos – netālu no Habarovskas. Tieši Krievija bijusi viens no pirmajiem un līdz pagājušajam gadam kopā ar Baltkrieviju arī viens no lielākajiem noieta tirgiem. Bet pērn eksports uz turieni sarucis. Turklāt ne tik daudz sankciju vai rubļa zemās pirktspējas dēļ (lai gan arī tam bija nozīme), cik tāpēc, ka vienīgais dīleris, ar kuru šajā valstī sadarbojušies, pats sācis ražot līdzīgas iekārtas. Tagad lielvārdieši viena partnera vietā atraduši piecus citus, tas ļāvis atgriezties Krievijas tirgū.

Uzņēmums atkal strādā divās maiņās, un bijis pat jāpieņem vairāki jauni darbinieki. Tagad vienīgi jāgaida, kad tiks atkārtots ražošanas apjomu maksimums, kas tika sasniegts 2011. gadā – tad uzņēmums saražoja desmit lieljaudas kaltes.

Vienlaikus daudz enerģiskāk tiek meklētas arī jaunas iespējas Eiropas tirgū. Pagājušajā gadā vien viņi piedalījušies kādās desmit starptautiskās izstādēs, un partneru meklēšanā izmanto ES struktūrfondu līdzfinansējumu, kas paredzēts eksporta atbalstam.

Tomēr, kā stāsta Valdis, Eiropas tirgus ir ļoti specifisks. Daudzko nosaka tradīcijas, kas veidojušās gadu desmitiem. Arī zemnieku saimniecības tur mazākas, tām vajadzīgas mazas jaudas iekārtas. «Kāpēc lai viņi tās vestu no Latvijas? Tur cilvēki ilgstoši strādā ar vieniem un tiem pašiem piegādātājiem – lai tos mainītu, jābūt ļoti nopietniem argumentiem,» skaidro Valdis. Nepietiekot ar to vien, ka viņu izstrādājumiem ir augsta kvalitāte un konkurētspējīga cena. Esot vajadzīga arī atpazīstamība. Savukārt jaudīgās iekārtas atrodas lielos objektos, un tajos vispār austrumeiropiešus negribot laist iekšā.

Lai arī sarežģīta un pretrunīga, situācija, pēc Valda domām, tomēr nepavisam neesot bezcerīga. Galvenais – strādāt mērķtiecīgi un pacietīgi. Austrijā, tāpat kā Dānijā, atsevišķi nelieli projekti jau realizēti. Perspektīvas sarunas notiekot ar somiem. Pieaugot interese par viņu izstrādājumiem Baltkrievijā, un arī no Krievijas šim gadam jau pasūtītas divas ļoti lielas kaltes, no kurām viena būs Sibīrijā.

Tas ļaušot salīdzinājumā ar pagājušo gadu būtiski palielināt apgrozījumu. Vēl lielāks tas varētu būt, ja izdotos palielināt produkcijas noietu arī vietējā tirgū. Dīvaini – kamēr Preco meklē jaunas eksporta iespējas tūkstošiem kilometru tālu no Lielvārdes, mūsu pašu Latvijas un abu Baltijas kaimiņvalstu zemnieki joprojām vairumā gadījumu izvēlas importa graudu pirmapstrādes iekārtas. To skaitā arī kaltes un transportierus.

Kāpēc? «Acīmredzot Baltijas zemnieki neuzticas vietējiem ražotājiem, lai gan mūsu iekārtām ir tāda pati kvalitāte kā importētajām. Turklāt esam daudz tuvāk klientam, tāpēc varētu arī nodrošināt nepieciešamo servisu,» saka Valdis Pabērzs, vienlaikus nenoraidot arī variantu, ka vietējie zemnieki neko daudz par Preco nezina. Tādā gadījumā ražotāji paši vien esot vainīgi. «Šogad mēģināsim šo kļūdu labot, daudz aktīvāk stāstot par sevi vietējā tirgū,» sarunas noslēgumā saka uzņēmuma vadītājs.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Vēlme sakārtot gan ražošanu, gan biznesu un produkcijas noietu tā, lai viss funkcionētu it kā pats no sevis. Diemžēl dzīvē, līdzko problēma atrisināta, uzrodas nākamā.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Mēs guvām mācību no tā, ka, cenzdamies būt uzticami un korekti partneri, Krievijas tirgū sadarbojāmies tikai ar vienu vienīgu partneri.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Mēdz vaicāt, kas svarīgāks – pulkstenis vai kompass? Domāju, ka biznesā svarīgāks ir kompass, jo visu nosaka pareizs virziens un mērķis. Jo tālāks un grūtāk sasniedzams būs mērķis, jo ilglaicīgāks būs arī bizness. 

Rūgts gaisā

Posted on februāris 3, 2016 by - Dzīve

Nākamnedēļ Ziemas gaisa balonu festivālā Jēkabpilī tiks sasniegts Ginesa rekords – vislielākais vienlaikus lidojumā gaisa balonā salaulāto pāru skaits. Kopskaitā piecdesmit. Arī topošais Kalniešu pāris un Tožu pāris

Edīte (60) ar Aivaru (60) līdz pieciem rītā dziedājuši karaoki. Svinējuši Aivara vārda dienu. Ciemos bijis dēls ar vedeklu, un dziedāšanā iekarsuši. Nākamajā rītā esam sarunājušas interviju ar Edīti. Sanācis pārpratums ar laikiem, taču Edīte ir gatava piecpadsmit minūšu laikā, Aivars jau uzvārījis kafiju. Abi dzīvo lielā mājā Mežaparkā un, kā paši saka, ir vieni no retajiem iezemiešiem.

Par iespēju precēties gaisa balonā Valentīndienā pirmais uzzinājis Aivars. Televīzijā vai internetā. «Vai abos,» smejas Aivars. Viņam no augstuma neesot bail, jo savulaik mazgājis viesnīcas Latvija logus. Ideju par precēšanos balonā pastāstījis Edītei, kas ir viņa mīļotais cilvēks trīsdesmito gadu. Viņa bijusi ar mieru tādai avantūrai.

Ziemas gaisa balonu festivāls Love Cup 2016 organizē biedrība Sky Amazon 77, kas  popularizē gaisa balonu kustību Latvijā. Idejas autore ir pilote Inga Ūle. Love Cup 2016 pieteikts Ginesa rekordam kā vislielākais vienlaikus lidojumā gaisa balonā salaulāto pāru skaits. Festivāls notiks no 10. līdz 14. februārim. Precēšanās – Valentīndienā. Pati reģistrācija gan notiks Krimuldas vai Jēkabpils dzimtsarakstu nodaļā, un gaisā pāri apmainīsies gredzeniem.

Tos, kuri par brīvu varēs lidot, pieteikties aicināja pērnā gada nogalē. Bija 87 pāri gribētāju, bet organizētāji var nodrošināt balonus 50 pāriem. Sekoja atlase un pārrunas. Izvēlējās motivētākos.

Uz šausmīgu izrādi

Edīte un Aivars iepazinās darbavietā. Rūpnīcā VEF. Nebija nekādas lielās patikšanas, vienkārši kolēģi. Aivars aizgāja armijā, arī tad jūtas neizrādīja. «Man vēstules rakstīt nepatīk,» viņš saka. Atgriezies no armijas, aizgājis pie Edītes darbā parunāties. Uzaicinājis uz teātri. To atceroties, Edīte ķer pie galvas: «Izrāde bija šausmīga. Laikam Zaļā zeme vai kāds cits traģisks latviešu klasikas darbs. Aivars dīdījās. Un man bija garlaicīgi. Domāju – vairāk jau nu neiesim.» Aivars piebalso: «Izrāde tiešām bija briesmīga. Bet gājām arī turpmāk, tikai uz labākām.» Tālāk viss risinājies strauji. Edīte un Aivars par Tožēm kļuvuši 22 gadu vecumā. Kāzās spēlējusi daļa no grupas Menuets, viesu bijis ap 120. «Tolaik tā bija pieņemts. Visu rīkoja vecāki. Lielas kāzas vajadzēja, jo līdz ar mums sākās jauns posms dzimtā – bijām pirmie jaunie, kas precas. Pēc tam sāka precēties māsīcas, brālēni,» stāsta Edīte. Kad kāzas beidzās, abi nodomājuši: «Fūū, nu ir galā.» Edītei patīkot, kā tagad svin kāzas – laulības reģistrācija, pasēdēšana, un jaunie dodas ceļojumā.

Vecākajam dēlam Normundam ir 37 gadi, otram dēlam Raimondam – 36. Pusotra gada starpība. «Tas nebija viegli, taču daudz palīdzēja vecāki. Aivars jau pirms bērna piedzimšanas teica: iznēsāt es nevaru, bet visu pārējo darīšu. Jaunākais dēls gadiem nebija gulētājs, Aivars cēlās un gāja pie viņa, es gulēju.» Edītes vecāki dzīvojuši tajā pašā mājā. Pieskatīt bērnus bijuši gatavi kaut divas nedēļas, kamēr jaunie ceļo pa Kaukāzu. «Mani vecāki bija inteliģenti. Bieži teica: no mums nemiers un naids necelsies. Katrs ģimenē zinājām savu vietu, cits ar citu rēķinājāmies un izturējāmies ar pietāti.» Aivars to apliecina. Neatceroties, ka mājā būtu bijuši konflikti. Attieksme pret viņu kā ienācēju arī bijusi jauka.

Tožes kopā ir 30 gadu. Kas tā par līmi, kas tur tik ilgi kopā? «Mums ir kopīgas intereses. Ļoti patīk daba. Dzīvnieki. Visi dzīvnieki! 

Vienu dienu Aivars sauc: «Edīt, nāc paskaties, ko tas zirneklis stiepj!» Tāds mazs, ar vēderiņu un garām, garām kājām. Paķēris tārpiņu mutē.» Mājā allaž bijis kāds zvērs – sesks vai trusis un, protams, suns. «Vienīgais, kur mums domas atšķiras, ir jūra,» smejas Edīte. Aivars ir jūrmalnieks, tāpēc jūra viņam nešķietot nekas īpašs. Kad abi plāno ceļojumu, viņš vēloties, lai tas nevestu gar jūru. Kompromisa dēļ piekrītot piestāt un noņurdot: «Tikai nesaki, ka visu dienu te būsim.» Taču Edītei ūdeņi tuvi: viņa ir «ronis» un peld, līdz Ķīšezers aizsalst.

Sadzīves darbu dalīšana Tožēm neesot strīdu iemesls. Edīte varot iedzīt arī naglu un Aivars pagatavot ēst. Ja nu ēst gribas ļoti un tieši tobrīd jādzen naglas, tad uz virtuvi ies Edīte, jo viņai tas izdosies ātrāk. Bet, ja nāk ciemiņi, tad, kā likums, stundu pirms viesu ierašanās sievietes iet pucēties, bet vīrieši darbojas ar ēdieniem. «Vakar uz Aivara vārdadienu arī tā bija. Dēli smērēja maizes, es ar vedeklām un mazmeitiņu pucējos.»

Tožēm ir trīs mazbērni: 12 un 10 gadu veci zēni un piecgadīga mazmeita. «Vedeklas man fantastiskas!» saka Edīte. Viena gan vēl oficiāli neesot vedekla, jo kāzas plānotas vasarā. Dēlam tā būs otrā laulība. «Bet pirmā vedekla arī ļoti laba. Varam civilizēti kontaktēties, viņa brauc ciemos,» saka Edīte.

Jāmāk piedot

Kāpēc izjūk laulības? «Cilvēki nevēlas paciest grūtības, nevēlas būt atbildīgi,» – tā Edīte. Aivars papildina: «Tāpēc jau daudzi neprecas, jo nevēlas uzņemties atbildību.» Padomju laikā citādi nevarēja, jo vārdam «civilsieva» bija slikta pieskaņa. Civilvīrs bija tas, kas mainīja sievietes un skraidīja apkārt. 

«Es uzskatu, ka ir svarīgi saprast, uz kāda pamata ceļ ģimeni. Ir jāmāk piedot. Nekrāt naidu,» saka Edīte. Aivars viņai piekrīt: «Ja nav piedošanas, ģimene ir pazudusi.» Tas gan nenozīmējot, ka jādzīvo kopā tikai bērnu dēļ, ja, piemēram, mājās valda emocionāla vai fiziska vardarbība.

Arī Edīte un Aivars zina, kas ir šķiršanās. Lai arī 2001. gadā apprecējās baznīcā, jo bija kļuvuši par kristiešiem, abi oficiāli izšķīrās 2012. gadā. Iemeslus nevēlas klāstīt. «Jāmāk labot kļūdas. Šis stāsts vairs nav aktuāls,» saka Edīte. Abi sapratuši, ka dzīvē jābūt pateicīgam par visu, arī par slikto, lai prastu novērtēt ikdienu.

Lai arī oficiāli šķīrušies, abi turpināja dzīvot kopā. Pirms pusgada viens otram piedeva. Nolēma precēties. Vai bildinājums arī bija? «Tā to varētu nosaukt, jo romantika bija – lampa pie mājas pustumsā spīdēja, kad nācām mājās no koncerta un Aivars ierunājās, ka vajag dokumentus sakārtot,» smejas Edīte. Tā gadiem nav varējuši saņemties precēties. Uz zagsu tā īsti nevilka. «Tur jau būts, un es sevi tajā vairs neredzēju. Gribējās kaut kā citādi,» saka Edīte. Iespēja precēties gaisa balonā nāca tieši laikā. Kleita jau ir, uzvalks arī. Vecie zelta gredzeni pārdoti, un to vietā nopirkti sudraba. «Viņš tagad mani sācis saukt par līgaviņu,» smejas Edīte.

Iepazīstas čatā

Mārtiņš Kalnietis (24) un Sendija Valciņa (24) dzīvo Ādažos un strādā Carnikavā. Pa māju skraida sune Konija, dīvānā izstiepies kaķis Pirāts. Sendija šiverē, zilajiem matiem plīvojot, un stāsta, ka uz šādu matu krāsu viņu pielauzis Mārtiņš.

Sendija un Mārtiņš saderinājušies pagājušajā vasarā. Kopā viņi ir vairāk nekā gadu, taču iepazinušies 2009. gadā. Čatā, internetā. Sendija bijusi pie mammas Tukuma pusē, savukārt Mārtiņš Valmierā, pārradies mājās no studijām Vidzemes Augstskolā. Vakars, nav bijis, ko darīt. Iegājis čatā, kas veidots tā, ka bildi profilam nav vajadzējis pievienot, pieticis ar vārdu. Sendijas un Mārtiņa sarakste izveidojusies raita, brīva, nepiespiesta. Abi nolēmuši pārcelties uz Draugiem.lv, lai iepazītos personiskāk. Brīdī, kad Sendija atvērusi Mārtiņa profilu, viņai pārtrūcis interneta savienojums. «Nodomāju – tā, ieraudzīja bildi un nobijās no manis,» atceras Mārtiņš. Sendija tomēr pieslēgusies atkal. Abi pusgadu sarakstījušies, sazvanījušies un runājuši reizēm līdz sešiem rītā. Īsti nav prasījies satikties. Turklāt tas nav bijis tik vienkārši: šķīris attālums. 

Viens otru pirmoreiz viņi ieraudzījuši pirms pieciem gadiem. Pusgadu pēc virtuālās iepazīšanās. Norunājuši satikties autoostā Rīgā. Sendija nokavējusi autobusu, telefons izlādējies. Mārtiņš noteiktajā laikā gaidījis. «Piecpadsmit pieklājīgās minūtes pagaidu. Nav. Zvanu. Izslēgts. Tā, labi, vēl desmit minūtes pagaidīšu. Nekā,» Mārtiņš atceras, ka dusmīgs nav bijis, tikai neizpratnē – kāpēc tā. Nolēmis ar nākamo autobusu doties uz Uzvaru Bauskas pusē pavadīt nedēļas nogali pie vecākiem. Vajadzējis gaidīt stundu. Klimtis pa autoostu. Tikmēr Sendija tuvojusies Rīgai, bija noķērusi citu autobusu. Viņa atceras, kā autoostā abi viens uz otru skatījušies: aizdomīgi un viltīgi galvas pieliekuši. Apskāviens, čau-čau. Sendija ir aša, tāpēc apskaut šķitis ierasti. Tikai runīgais Mārtiņš bija kļuvis klusāks. Samulsis. «Es viņam prasu: kā iet? «Labi.» Un seko klusums.» Pēc tikšanās abi devušies pastaigā pa pilsētu, tad atvadījušies un iekāpuši katrs savā autobusā.

Šī ir jāņem!

Turpmāko pusgadu ik pa laikam satikušies. Mārtiņš kādu dienu ieradies pie Sendijas darbā – viņa ir friziere Tukumā. Vēlāk atvedis nofrizēt arī savu brāli. «Šī ir jāņem ciet,» jaunākais brālis noziņojis vecākajam. Mārtiņam jau šķitis tāpat. Tikšanās bijusi, romantika bijusi, bet nopietnas jūtas nav radušās. Nācis rudens, katrs noracies savos darbos. Katrs savā pilsētā. «Mēs nebijām neatkarīgi. Bez mašīnas, bez savas dzīvesvietas. Apstākļi nesakrita tā, ka varētu izveidot kaut ko savu,» Sendija saka. Abiem izveidojušās citas attiecības. Kad Mārtiņš aizbraucis studiju apmaiņā uz Spāniju un Ameriku, kontakts pazudis.

Atgriezies Latvijā, viņš sācis strādāt Rīgā un dzīvojis kopā ar māsu. Sendija bija sākusi strādāt par frizieri Ogrē un īrējusi istabiņu. «Tas bija pagājušajā gadā, kad braucu no darbiem uz Rīgu caur Ogri un iedomājos – jāpiezvana Sendijai. Iebraucu ciemos.» Abi nopļāpājuši visu nakti. Jūtu tobrīd nav bijis, taču situācija bijusi cita: katram sava dzīves telpa. Sendija iepriekš nebija dzīvojusi viena. «Bija tik vientuļi! Gribējās ar kādu parunāties,» viņa smejas.

Diena, kad abi iemīlējās, bijusi Rīgas svētki pagājušajā gadā. «Ar draudzeni braucām uz Rīgu un domājām, kur nakšņosim. Pie Mārtiņa!» Sendija stāsta. Draudzene aizmigusi, bet Mārtiņš ar Sendiju runājuši līdz saullēktam. Viņš aizvien biežāk sāka piebraukt uz Ogri. Faktiski vairāk dzīvojis pie Sendijas nekā Rīgā. «Vai mūsu attiecības nesašķobīja sadzīve? Nē! Man netraucē nomestas zeķes. Un to visu, kas patīk un nepatīk, bijām jau telefonsarunās izrunājuši. Mums vienam par otru tādos jautājumos viss bija skaidrs,» saka Sendija.

Abi dzīvojuši Ogrē, slēpņojuši, braukājuši ar velosipēdiem un sākuši dejot tautas deju kopā Aija. Kādu dienu pēc koncerta Lapmežciemā, braucot mājup, Sendija teikusi: «Piestāj, paskat, kāds skaists vecs nokaltis koks un pamesta māja!» Abi pastaigājušies. Sendija ieminējusies, ka te sanāktu laba fotosesija. Ooo! Mārtiņš tieši bija domājis, kur un kā mīļoto varētu bildināt. Precēties viņam šķita pašsaprotami. Arī Sendija reizēm bija izmetusi pa frāzei – «oo, tādas kartītes gribētu savās kāzās» -, taču nekad konkrēti par precēšanos abi nerunāja. Zināja, ka agri vai vēlu tas notiks. 

Bildinājums jūras krastā

Mārtiņš sācis organizēt fotosesiju, kas patiesībā būtu bildinājums. «Negāja viegli, jo Sendija visu jūt, visu grib zināt.» Sendija piekrīt: «Es jūtu, ja viņš kaut ko nestāsta, melo. Bet līdz pēdējam brīdim nenojautu, ko tieši slēpj.»

Bildināšanai Mārtiņš sagatavojies labi. Palūdzis deju kopas draudzenei Dacei, lai pasaka Sendijai, ka tautas deju koncertos ar rotām nedejo. Tā viņš ticis pie gredzena, ko Sendija valkājusi ikdienā. To uz pāris dienām Dace «aizmirsusi» pie sevis. Kad gredzens bijis gatavs, atlicis to pasniegt. Mārtiņš organizējis fotosesiju Lapmežciemā un radus, kuri būtu klāt skaistajā brīdī. «Man feisbukā bija atvērti vairāki logi, kuros čatoju ar iesaistītajiem. Rakstīju Sendijai, ka mūs uz fotografēšanas vietu aizvedīs draugs Ģirts. To nezināja viņa dzīvesbiedrene Dace, kura ierakstīja čatā: «Kas? Kāpēc?» Ar to pietika, lai Sendija apskaistos. No viņas kaut kas tiekot slēpts, kāpēc viss līdz galam nav sakārtots! Uzpūtās. Nekur nebraukšot.» To atceroties, Mārtiņš saķer galvu. «Man viss sarunāts, radi gaidīs. Zināju, ka Sendija var iecirsties un nebraukt. Tad es biju iecerējis viņai pateikt: ja braukt negribi, tad iesaki labāku veidu, kā tevi bildināt.» Tomēr to teikt nav vajadzējis. Pierunājis. Ar lielu somu, kurā saliktas drēbes fotosesijai, Sendija izkāpusi pie nokaltušā koka Lapmežciemā, taču Mārtiņš vedinājis tuvāk jūrai. «Eju, eju, skatos – tālumā stāv cilvēku bariņš. Ieskatos – viens tāds redzēts. Mamma arī? Es sapratu, kas notiks.» Mārtiņš meties ceļos, sniedzis gredzenu. Skūpsti, apskāvieni, šampanietis un «jā!».

Kāzu datumu viņi nav nolikuši. «Tas tomēr nav lēts pasākums,» saka Mārtiņš. Viņi nesen kā ievākušies radinieku mājā Ādažos, kur aizejot visi ieguldījumi. Iespēja precēties gaisa balonā bijusi tieši laikā. Par to Mārtiņš uzzinājis decembrī. Pusdienlaikā savā darbavietā Carnikavas domē, kur strādā par IT speciālistu, ieskatījies internetā. «Lasīju ziņas: bēgļi… Ukraina… O! – aicina pieteikties pārus, kuri gribētu precēties gaisa balonā! Labi!» Tieši tobrīd no sava darba, frizētavas, ienākusi Sendija. Arī viņai ideja patikusi. Līdz pieteikšanās beigām bija palikusi viena diena, un Mārtiņš ātri uzcepis stāstu par abu iepazīšanos, pievienojis bildi un nosūtījis organizatoriem. Abi uzaicināti uz pārrunām, jo precēties gaisā gribējuši vairāk nekā astoņdesmit pāru. Kad dalība apstiprināta, Mārtiņš un Sendija paši arī atraduši dzimstarakstu nodaļas darbinieci no Carnikavas, kura lidos līdzi. Reģistrācija gan notiks Krimuldas vai Jēkabpils nodaļā, un gaisā notiks apliecību izsniegšana, skūpsts, gredzeni. 

Sendijai patīk, ka par kāzām nav jāsatraucas. Par visu parūpēšoties Love Cup 2016 rīkotāji. «Iedos mums numuriņu un pateiks, kurā grozā jākāpj, un lidosim! Ja zinātu, kas mani gaida, tad domātu par to, kas un kā, bet tagad – pārsteigums!» viņa saka. Mārtiņš atgādina, ka vienīgais, kas viņiem būtu jāpaņem līdzi, ir GoPro kamera un selfijkoks. Lai var savu «rūgts!» gaisā iemūžināt.

«Jo man ir mērķis»

Posted on februāris 3, 2016 by - Personība

Organiskās sintēzes institūta ķīmiķis Pāvels Arsenjans kopā ar kolēģiem radījis selēnu saturošas vielas, kas spēj apstādināt vēža metastāžu attīstību. Ja izdosies no tām radīt jaunas zāles, Arsenjana atklājums kļūs par vienu no svarīgākajiem ieročiem cīņā pret vēzi

Angļu aktieris Elans Rikmens, latviešu rokenrola karalis Pits Andersons, viens no ietekmīgākajiem rokmūziķiem Deivids Bovijs. Janvārī, lasot nāves vēstis, šķita, ka vēzis ir imūns pret medicīnas attīstību. Vienīgais, ko likt tam pretī, ir alkas dzīvot, ārstu neatlaidība un mierīgā pašpārliecība, ar kādu zinātnieki meklē un atrod aizvien jaunas vielas, kas spēj iznīcināt ļaundabīgā audzēja šūnas.

Par pagājušā gada vienu no izcilākajiem zinātniskajiem sasniegumiem Latvijas Zinātņu akadēmija atzinusi selēnu saturošas pretvēža zāļu kandidātvielas, kas spēj pilnībā nomākt audzēja attīstību un par vairāk nekā 80% samazina metastāžu veidošanos melanomas gadījumā. Ja ir krūts vēzis – pat par 98%. Tas var būt revolucionārs atklājums, atzīst Latvijas Organiskās sintēzes institūta pētnieks Pāvels Arsenjans, kura vadībā iegūtas jaunās vielas. Līdz šim medicīna diezgan labi ir tikusi galā ar primārajiem audzējiem, bet tikpat kā nav vielu, kas spētu apturēt metastāzes. Par jaunajām zāļu kandidātvielām ieinteresējusies kāda starptautiska farmācijas kompānija, un, ja tā būs ar mieru ieguldīt simtiem miljonu zāļu izstrādē, Arsenjana atklājums var apstādināt vēža izplatību.

Selēns – indīgs un derīgs
Organiskās sintēzes institūts ir viens no veiksmīgākajiem zinātniskajiem institūtiem Latvijā, kam izdevies panākt, ka organiskās ķīmijas un farmakoloģijas akadēmiskie pētījumi kļūst ne tikai par nopietnu ieguldījumu zinātnes attīstībā, bet ir praktiski izmantojami medicīnā. Institūtam ir izredzes kļūt par Eiropas mēroga ekselences centru pētījumiem organiskajā un medicīnas ķīmijā, nesen atjaunotā ēkā Teikas rajonā valda rosība un cerību pilna atmosfēra. 

Kad Pāvels Arsenjans 1994. gadā pieteicās strādāt šajā institūtā, te nebija ne izremontētu telpu, ne līdzdalības starptautiskos projektos. Taču bija pats galvenais – iespēja nodoties organiskās sintēzes pētījumiem. «Es mācījos Rīgas Tehniskajā universitātē, un pirmais pasniedzējs, kurš man mācīja organisko ķīmiju, bija profesors Raimonds Valters,» atceras Pāvels. «Viņš prata lasīt lekcijas un vadīt laboratorijas darbus tā, ka uzreiz iemīlējos organiskajā ķīmijā. Pēc otrā kursa bija ekskursijas uz šo institūtu, un man iepatikās. Pēc ekskursijas aizgāju pie institūta direktora un sacīju, ka gribētu te strādāt. Toreizējais direktors profesors [Edmunds] Lukevics ar mani nedaudz parunāja par ķīmiju, palūdza uzrakstīt pāris ķīmiskās reakcijas, lai saprastu manu zināšanu līmeni, un uzaicināja strādāt. Tā paliku šeit.»

Vispirms Pāvels institūtā strādāja metāl-organiskās ķīmijas laboratorijā, kur sāka pētīt silīcija un germānija organisko ķīmiju. «Taču, lasot par dažādu savienojumu bioloģisko aktivitāti, aizvien vairāk ieinteresējos par selēnu. 1997. un 1998. gadā par selēnu bija daudz pretrunīgu rakstu. Vienos bija teikts, ka tas ir toksisks elements, inde, citos uzsvēra tā milzīgo lomu cilvēka organismā. Mani tas ieinteresēja.»

Selēns ir viens no mikroelementiem, kas ir ļoti svarīgs imunitātei. Ja selēna trūkst, var rasties dažādi veselības sarežģījumi, sākot ar muskuļu vājumu, beidzot ar diabētu un vairogdziedzera slimībām. Pasaulē ražo ap 2000 tonnu selēna gadā, daļa no tā nokļūst šampūnos, daļa pārtikas produktos, kurus speciāli bagātina ar selēnu (olās, gaļā, ūdenī, dzīvnieku barībā), bet visvairāk – uztura bagātinātājos. Pēc Pāvela skaidrojumiem, cilvēkam selēna diennakts deva ir 55 mikrogrami. Var šķist, ja selēns ir tik labs, nevajadzētu būt šķēršļiem to izmantot arī medicīnā.  

«Bet ir kāda problēma,» paskaidro Pāvels. «Selēnam ir ļoti šaurs diapazons starp terapeitisko un toksisko devu. Ja selēnu uzņem pārāk daudz, tas noved pie saindēšanās. Jau 90. gados bija zināms, ka, uzņemot 300 mikrogramu selēna dienā, organisms spēj pretoties onkoloģiskām slimībām. Bet šāda un lielāka deva ir toksiska, tā var izraisīt saindēšanos un nāvi.»

Jau pirmais Pāvela 1998. gadā radītais savienojums, kura sastāvā bija selēns, in vivo pētījumos (izmantojot dzīvniekus, šajā gadījumā – peles) 14 dienās par 73% samazināja ļaundabīgā audzēja sarkomas attīstību. «Tas ir iespaidīgs rezultāts,» atceras Pāvels. «Neviena pele nebija mirusi.» Viņš piebilst, ka visplašāk lietotā uztura bagātinātāju piedeva nātrija selenīts arī spēj nomākt sarkomas augšanu, bet pēc eksperimenta gandrīz visi dzīvnieki iet bojā saindēšanās dēļ.

Jaunajam zinātniekam gan bija jārēķinās, ka 90. gadu otrajā pusē daudzi mēģināja modificēt selēnu saturošas vielas, taču neviena no tām nav kļuvusi par zāļu sastāvdaļu. Pārāk augsta toksicitāte, daudz nepatīkamu blakņu. Cik zināms Pāvelam, tikai dažas selēnu saturošas vielas nonāca līdz klīniskiem pētījumiem ar cilvēkiem, taču neviena netika atzīta par derīgu ārstēšanai. Tāpēc Pāvelam jau toreiz bija skaidrs – ja turpina pētīt selēnu, tad lielais izaicinājums ir radīt vielu, kas iznīcina audzēju, bet nekaitē cilvēkam.

Zinātnieka dilemmas

Vai jūs visus aizvadītos 20 gadus meklējāt šo vielu, jautāju Pāvelam. «Nē, es tam neesmu veltījis 20 gadus,» nākamajās minūtēs Pāvels, sēdēdams ar kolbām, mēģenēm un neskaitāmām ierīcēm aprīkotajā laboratorijā, rāmi un pacietīgi noārda nezinātāja ilūzijas par zinātnieka darbu. Mums gribētos, lai talantīgs pētnieks, nonācis jauna atklājuma priekšā, pilnasinīgi nododas eksperimentiem, diskusijām ar kolēģiem, publikāciju un patentu sagatavošanai un tā strauji tuvojas savai zvaigžņu stundai, kurā viņa atklājums padara cilvēku dzīvi labāku. Taču Latvijas zinātnieka dzīve līdz pat šai dienai nozīmē cīņu par naudu. Daļa naudas ir granti jeb valsts piešķīrums tieši zinātniskai darbībai, daļa ir dažādu Eiropas Savienības (ES) programmu finansējums, ko var iegūt, tikai konkurējot ar visu pārējo ES valstu kolēģiem, bet daļu naudas iegūst komercprojektos jeb veicot uzņēmumu pasūtītus pētījumus. 

«Kad 2001. gadā aizstāvēju disertāciju par germāniju un ieguvu doktora grādu, te algas bija tik zemas, ka aizbraucu pastrādāt par viespētnieku vispirms uz Grieķiju, tad Spāniju,» atminas Pāvels. «2003. gadā atgriezos, bet finansējums zinātnei jo-projām bija minimāls, algas – ļoti zemas. 2005. gadā valsts piešķirtais finansējums manai zinātniskajai darbībai bija 5200 latu gadā – infrastruktūras izdevumiem, reaģentiem, aparatūrai un algām. Par tādu naudu dzīvot un nodoties pētījumiem nav iespējams, tāpēc institūtā iesaistījos vairākos komercprojektos, lai pelnītu naudu. Principā viss mans zinātnieka darba laiks bija veltīts pētījumiem, kas bija vajadzīgi dažādām ārzemju firmām. Pētījumi par selēnu man bija kā hobijs.»

To visu Pāvels stāsta bez rūgtuma, tikai ar mazu ironiju, kas paslēpta smaidā. Jo, lai gan fragmentāri, viņam tomēr bija iespēja nodoties pētījumiem, kas nedeva mieru ķīmiķa prātam. Pirms desmit gadiem institūtā tika izveidota Farmakomodulatoru sintēzes grupa, kurā Pāvels kopā ar studentiem un kolēģiem pētīja selēnu. Kopā ar kolēģiem Irinu Šestakovu un Ilonu Domračevu, asistentiem Edgaru Paegli un Jeļenu Vasiļjevu, kuri šo gadu laikā no studentiem izauguši līdz doktora grāda pretendentiem, Pāvels nodevās dažādu vielu radīšanai, kas satur selēnu un nomāc audzēja attīstību. 

Šo gadu laikā grupai ir izdevies radīt nevis vienu, bet vairākas zāļu kandidātvielas, kurām var būt atšķirīgas priekšrocības vēža ārstēšanā. «Lielais brīnums ir tas, ka mūsu radītajām vielām nav blakņu,» uzsver Pāvels. «In vivo pētījumos mūsu preparāti, iznīcinot ļaundabīgo audzēju, neizraisa nekādas blaknes. Otrs lielais brīnums – apstādina metastāzes. Pašlaik tirgū ir preparāti, kas aptur metastāzes progresiju, bet, pirmkārt, šīs vielas ir ļoti dārgas, otrkārt, tām ir daudz blakusefektu. Mūsu zāļu kandidātvielas nav dārgas, un līdz šim tām nav nekādu atklātu blakņu. Ja šīs vielas nonāks līdz aptiekām, cenai būtu jābūt daudz zemākai nekā pašreizējiem preparātiem, kas aptur metastāzes.»

Pāvela Arsenjana vadītās zinātnieku grupas turpmākais lielais izaicinājums ir atklāt mehānismu, kā un kāpēc selēnu saturošās vielas aptur metastāzes. Jo tieši tas ir viens no lielākajiem izaicinājumiem onkoloģijā. Audzēju mediķi var izoperēt, iznīcināt ar ķīmijterapiju vai, kā melanomas gadījumā, izskaust ar viroterapiju, taču cīnīties ar metastāzēm ir daudz grūtāk. Kā paskaidro Pāvels, ja metastāzes ir vairākās organisma daļās, piemēram, kaulos, liesā, aknās, sirdī vai plaušās, izārstēt cilvēku gandrīz nav iespējams. «Bet mums ir viena zāļu kandidātviela, kas uz primāro audzēju neiedarbojas, bet aptur metastāzes,» vēlreiz uzsver Pāvels. «Tā ka jāpēta darbības mehānisms.»

Miljonu bizness

Tagad viss atkarīgs no tā, vai kāda farmācijas kompānija būs ar mieru ieguldīt zāļu izstrādē un klīniskajos pētījumos, lai Arsenjana vadībā izstrādātās vielas kļūtu par reāliem medikamentiem. Pašlaik kāds starptautisks uzņēmums mēģina par to vienoties ar Organiskās sintēzes institūtu. Iepriekšējo gadu pieredze liecinot, ka vajadzīgi vidēji septiņi gadi, lai zāļu kandidātviela nokļūtu līdz pacientiem. Tiek uzskatīts, ka, lai sagatavotu tirgum vienu preparātu, nepieciešamas investīcijas viena miljarda eiro apmērā. «Ja ņem tikai vienu kandidātvielu pārliecībā, ka no tām sanāks zāles, tik un tā izstrādes procesā jāiegulda 150-170 miljoni eiro,» precizē Pāvels. «Bet parasti, lai izstrādātu vienu medikamentu, vajag vidēji 20 zāļu kandidātvielu.»

Lūk, arī atbilde uz jautājumu, kādēļ zāles nevar izstrādāt ne Latvijas zinātnieki, ne veiksmīgās Latvijas farmācijas kompānijas. Pat tad, ja šādu zāļu izstrādei tiktu atdots viss veselības nozares finansējums, naudas nepietiktu. Traģiskākais, ka ar 770 miljoniem eiro, kas valsts budžetā atvēlēti veselībai, nepietiek, lai cilvēkus nodrošinātu ar veselības aprūpi, uzskata Pāvels. Kliedzošākais pierādījums tam ir fakts, ka pēdējo desmit gadu laikā pasaulē mirstība no vēža ik gadu samazinās par vienu procentu, bet Latvijā pēdējos gados pieaugusi par 11%. Katrs piektais cilvēks Latvijā miris ļaundabīga audzēja dēļ. 

Pāvels ir pārliecināts, ka viens no mirstības iemesliem ir mēnešiem garās rindas uz valsts finansētajiem veselības pakalpojumiem. Līdz ar to daļa pacientu, kas nevar atļauties par izmeklējumiem samaksāt paši, neiet pie ārsta vai aiziet daudz par vēlu. «Bet ar vēzi var cīnīties. Pirmajā, otrajā stadijā – var. Arī trešajā un ceturtajā – var. Jācīnās!» saka Pāvels, kurš iesaka izmantot valsts apmaksātos krūts, dzemdes kakla un zarnu vēža skrīningus. Pētījumos pierādīts, piemēram, ja dzemdes kaklā laikus konstatē izmaiņas šūnās un tās izārstē, vēža risks samazinās līdz pat 75%.

Nedrīkst laist garām nevienu iespēju izskaust vēzi, jo visā pasaulē onkoloģisko pacientu skaits pieaug, bet optimisms samazinās. Pasaulē ik gadu ir 14 miljoni jaunu vēža slimnieku. Latvijā aizvadīto 12 gadu laikā ļaundabīgo audzēju skaita pieaugums ir 50%. Pāvels to saista ar dzīves ilguma pieaugumu. Pašlaik seniori pēc 60 ir 12% pasaules populācijas, tuvāko 20 gadu laikā šis skaitlis pieaugs līdz vismaz 20%. «Bet, jo vecāks organisms, jo lielāks risks, ka tajā var notikt kļūdas. Dzīvildzei palielinoties, aug arī risks katram no mums aizdzīvoties līdz savam vēzim,» saka Pāvels.

Vienīgi zinātne

Mīlestība pret likumsakarībām un pierādījumu meklējumiem Pāvelam ielikta jau šūpulī – viņa Lietuvā dzimušais tētis, pēc tautības armēnis, un Krievijā dzimusī mamma satikās Rīgas Tehniskajā universitātē. Viņa tēvs joprojām strādā par enerģētikas speciālistu, mamma ilgus gadus bija inženiere konstruktore. Dēla izvēli studēt ķīmiju gan viņi neesot ietekmējuši. Pāvels nolēma studēt ķīmiju tikai tādēļ, ka viņam tā patika. Un, lai gan viņš ir «par 120%» pārliecināts, ka Latvijas valsts var kļūt bagāta, tikai attīstot jomas, kas saistītas ar ķīmijas, fizikas, bioloģijas zinātņu uzplaukumu, viņš iesaka šajās jomās studēt tikai tiem, kurus eksaktās un dabaszinātnes patiesi aizrauj. 

«Tikai tad var pievērsties ķīmijai, «man patīk» vienmēr būs galvenais dzinulis,» saka Pāvels. «Ja cilvēks grib kļūt par zinātnieku, viņam jāsaprot, ka visu mūžu zinātne viņam būs pirmajā vietā. Nesen kādā konferencē vecs japāņu profesors teica, ka zinātne pētniekam nevar būt numur viens. Zinātnieka mūžā zinātne ir vienīgā, nav nekādas numerācijas.»

Jautāts, vai paša dzīvi piepilda tikai ķīmija, Pāvels atrunājas, ka tā gluži nav. Tomēr atzīst, ka zinātne aizņem lielu daļu viņa laika. No sešiem rītā līdz pat astoņiem vakarā, dažkārt pat vēlāk, viņa domas un darbi saistīti tikai ar darbu. Kā vārdā? «Jo man ir mērķis,» smaidot saka Pāvels. «Nu jau vairākus gadus mans mērķis ir izstrādāt preparātus, kas iznīcinātu vēzi. Cēli skan, bet tā ir. Mērķim ir jābūt tādam, ko varbūt nav iespējams sasniegt, bet cēlam. Tā jābūt.»

10 biežākie audzēji

Pacientu skaits Latvijā ar pirmoreiz noteiktu ļaundabīga audzēja diagnozi 2014. gadā


Dati: CSP

Bizness ar maizes smaržu

Posted on februāris 3, 2016 by - Veiksme

Maizes ceptuves Roga-Agro īpašnieku Circeņu bizness ir tik pamatīgs kā rudzu maize, kas pagatavota pēc senas receptes, bet ar jaunām tehnoloģijām

Salaspilī Roga-Agro veikalā no rīta smaržo pēc maizes. Sajūtot plaukstās rudzu maizes siltumu, tā gribas nogriezt biezu šķēli, uzziest sviestu un, ļaujot tam kust, nokost kārtīgu ņuku! Maize ir garda, sātīga. Tās recepte nav mainīta gadu desmitiem ilgi, saka ģimenes uzņēmuma valdes loceklis Valdis Circenis, kurš pārstāv arī Roga-Agro lielāko akcionāru zemnieku saimniecību Jaunstrūkas. 

Viņa un sievas Oņegas darba kabinets atrodas tajā pašā namā, kur maizes ceptuve, veikals un kafejnīca, tādēļ svaigi ceptās maizes smarža vējo arī biroja telpā. «Es to vairs nejūtu,» saka Valdis, kura vadītais Roga-Agro ir viens no pirmajiem atjaunotajā Latvijas Republikā dibinātajiem uzņēmumiem, darbojas jau vairāk nekā 25 gadus.

Maizes ceptuvi viņš vada kopš 1992. gada, kad pārņēma šos pienākumus no mammas. Lai saprastu maizes biznesu, 90. gados bija viens no pirmajiem, kurš ieguva maiznieka meistara diplomu. Pašlaik Roga-Agro ir ne tikai viena no senākajām, bet arī veiksmīgākajām Latvijas nelielajām maizes ceptuvēm, kurā top daudzu iecienītā plaucētā rudzu maize, dažādas baltmaizes, pīrāgi un plātsmaizes, bulciņas un kūkas.

Maize jāsaprot

Piegājis pie datora ekrāna, kas piestiprināts pie sienas, Valdis nolasa, cik kilogramu miltu, ūdens un citu izejvielu sajaukts, lai iegūtu baltmaizes mīklu, ko mīklas mīcītājā maisa iekārta. Mīklas katlā, uzrūgusi pāri malām, stāv rudzu maizes mīkla. Pienāk divi baltos halātos tērpti lieli vīri un sagāž katlus tā, ka mīkla iegāžas caurulēs, kas ved no otrā uz pirmo stāvu. Pēc dažām minūtēm stāvu zemāk maiznieces jau veido kukuļus, ar nažiem – šņiks, šņaks – ievelk garenas svītras un liek uz pannām. Lielākā daļa maizes tiks vesta uz netālo Rīgu, daļa – izvadāta pa Latvijas veikaliem, bet daļa paliks Salaspilī Roga-Agro divos veikalos un kafejnīcā.

«Visvairāk pērk vienkāršu rudzu maizi, saldskābmaizi un baltmaizi,» saka ceptuves saimniece Oņega. «Lai gan uztura speciālisti iesaka sēklu maizes, to tik labi nepērk – sēklas sadārdzina maizi. Pirms krīzes gan pirka gandrīz visu, bet pēc tās līdz pat šai dienai dod priekšroku kam vienkāršam un garšīgam.»

Valdis no pieredzes secinājis, ka no katriem desmit jauniem izmēģinātiem produktiem vairums pircēju par labu atzīst tikai vienu. «Cilvēki ir ļoti konservatīvi. Patīk pazīstamas garšas un smaržas, it īpaši, ja tās atgādina bērnību,» saka Valdis. «Jaunā paaudze gan ātrāk maina savus ieskatus.» Oņega stāsta, ka viņu pašu bērni, 16 gadus veci dvīņi, labprāt ēd bagetes vai lavašus.

Lai gan Valdis un Oņega ikdienā nestrādā pie maizes krāsnīm, abi ir maiznieki – Valdim ir meistara, Oņegai zeļļa diploms. Kad Valdis sāka vadīt ceptuves darbu, viņš nolēma – lai bizness būtu veiksmīgs, pašam jāsaprot, kā top maize. Receptes ir zināmas, tajās nav nekāda noslēpuma. Tomēr vienu reizi maize sanāk garda, citreiz – gandrīz ārā metama. «90. gadu sākumā mums te nebija neviena tehnologa vai konsultanta, kam paprasīt padomu. Bija divi maiznieki, bet viņu zināšanas nepilnīgas. Ja kaut kas nebija, kā nākas, nesapratu, kāpēc,» stāsta Valdis. Tādēļ viņš viens no pirmajiem iesaistījās Latvijas Maiznieku biedrības organizēšanā un tikās ar vecmeistaru Albertu Blumbergu, kas savas zināšanas nodeva jaunajiem maizniekiem. Kopš tiem laikiem Valdis labi zina, ka maizes rūgšanas procesu ietekmē visdažādākie faktori, sākot no Mēness fāzēm un beidzot ar vēja virzienu, un rudzu maizi izcept ir daudz grūtāk nekā baltmaizi. «Brīžiem tā ir nesaprotama,» par rupjmaizi saka pieredzējušais meistars.

Pamatos – mantojums

Pēdējos divos gados maizes ceptuves ikdienas darbu organizē Oņega Circene. Valdis vada abas ģimenes zemnieku saimniecības Jaunstrūkas un Irbītes Valkas pusē Trikātas un Plāņu pagastā, kurās audzē galvenokārt graudus un rapsi. «Kamēr tēvs bija pie labas veselības, viņš tur darbojās, bet tagad viņam jau 85 gadi, man pašam ar to jānodarbojas,» paskaidro Valdis.

Circeņu ģimenes bizness sākās 1990. gadā, mantojot padomju varas atņemtos 300 hektārus zemes. Gan Valda mātes, gan tēva vecāki un radi bija lielu zemnieku saimniecību īpašnieki, gandrīz visi, paredzot padomju represijas, 1944. gadā emigrēja. Latvijā palika tikai Valda vecāsmātes ģimene, kura pēc kara labprātīgi pameta dzimtās mājas un pārcēlās uz Kurzemi. Kā paredzot, ka tā varēs izvairīties no 1949. gada izvešanām. Kad tika atjaunota Latvijas neatkarība, Circeņi pamazām atguva īpašumus un aizvadīto gadu laikā ir piepirkuši mežus un lauksaimniecības zemi, tagad viņiem ir 1450 hektāru.

Atgūtā zeme bija starta kapitāls Circeņu ģimenes biznesam. Kamēr Valda tēvs saimniekoja laukos, mamma, bijusī agrofirmas Salaspils ekonomiste, sasniegusi pensionēšanās vecumu, nolēma par pajām izpirkt agrofirmas izveidoto maizes ceptuvi un vadīt to. «Toreiz mani tas nemaz neinteresēja. Tikko biju beidzis LU Ekonomikas fakultāti, vēl gadu nolēmu mācīties Starptautisko attiecību institūtā, kur pasniedzēji deva pirmo priekšstatu, kas ir bizness, kā to sākt un attīstīt,» atceras Valdis. «Es šajā biznesā nokļuvu tādēļ, ka mamma nonāca slimnīcā un kādam bija jāvada ceptuve. Uzņēmos darīt to, par ko man īsti nebija izpratnes.»

Kad Valdis pārņēma vadību, ceptuvē bija no ķieģeļiem mūrētas tuneļa krāsnis, kurās varēja cept tikai rupjmaizi un saldskābmaizi. Ķieģeļu klona metāla virsmas bija uzsildāmas ar elektrību, tādēļ krāsnis patērēja milzumdaudz jaudas. «Uzreiz sapratu – cepot šādās krāsnīs, nenopelnīsim,» saka Valdis. «No Krievijas atvedu citu krāsni, krietni ekonomiskāku.»

90. gadu sākumā milti bija aptuveni piecas reizes dārgāki par graudiem, tāpēc jaunie ceptuves īpašnieki Vācijā nopirka vecas dzirnavas, kuras atjaunoja un ierīkoja bijušās agrofirmas noliktavā. Bija jāpiedzīvo skarba pieredze, lai saprastu – augstas kvalitātes miltus nevar iegūt, vienkārši samaļot graudus. «Nav tā, ka jebkuri milti, kuri ir balti, ir labi,» skaidro Valdis. Svarīgs ir graudu sastāvs, to kvalitāte. «Četrus gadus dzirnavas mums nokalpoja, bet tad malšanu pārtraucām, jo sapratām, ka graudus izdevīgāk pārdot, miltus vairs nemaļam.»

Līdz 1997. gadam Roga-Agro ražoja tikai rudzu maizi, kuru, pēc Valda vārdiem, toreiz labi pirka. Līdz apnikumam bija ēsta formas maize, saukta par ķieģelīti, un pircēji augstu novērtēja īstas rudzu maizes garšu un smaržu. Ar gūto peļņu pietika, lai nomainītu ķieģeļu krāsnis pret jaunām, Itālijā ražotām metāla krāsnīm un sāktu paplašināt produkcijas klāstu ar kviešu baltmaizi. Aizvadīto gadu laikā visas ražotnes iekārtas pilnībā nomainītas trīs reizes. «Ir lietas, kas kalpo ilgi, piemēram, mīklas katli. Tos var lietot gadus 20. Bet pārējās iekārtas nolietojas diezgan ātri, jo maizes mīkla un kukuļi ir abrazīvi,» stāsta Valdis. Modernizācija ir bijusi iespējama, gan investējot uzņēmumā daļu peļņas, gan kopš 2003. gada iegūstot finansējumu dažādos Eiropas Savienības struktūrfondu projektos.

Viesojoties daudzās Vācijas maiznīcās, Circeņi nolēma sekot to piemēram un saglabāt maizes ceptuvi nelielās telpās. Roga-Agro beķereja atrodas Salaspils dzīvojamo māju rajonā uz 2000 kvadrātmetru neliela zemes gabala. Valdis atzīst, ka nebija vienkārši izplānot, kā vienā ēkā satilpināt gan ceptuvi, gan veikalu, kafejnīcu un arī nelielu biroju. «Bet pamazām ierūmējāmies. Viss ir tik racionāli izvietots, ka nav tukšo pārgājienu, lai kaut ko paņemtu vai noliktu. Iekšējā loģistika ir svarīga,» secina Valdis.

Maizes ceļš pie ēdāja

90. gados, kad Circeņu ģimene sāka maizes biznesu, Latvijā bija reģistrēts ap 150 maizes ceptuvju. Aizvadītajos gados lielākā daļa no tām slēgtas. «Lai saskaitītu 30, būtu jāpiepūlas,» saka Valdis, secinot, ka konkurence pēdējos gados kļūst aizvien sīvāka.

«Mēs, mazās un vidējās maizes ceptuves, esam spiestas darīt to, ko nedara lielie, industriālie ražotāji, vai darīt nedaudz citādi,» saka Valdis. Lai gan pircēji apgalvo, ka viņiem patīk roku darbs, veikalā galvenais kritērijs parasti ir cena.

Lai spētu maizi pārdot par cenu, kas pietuvināta lielo ražotāju cenām, Circeņi nolēma, ka Roga-Agro kafejnīca un divi veikali kļūs par top! veikalu tīkla partneriem. Tas dod uzņēmumam iespējas slēgt izdevīgākus līgumus par izejvielu iepirkumiem. «Vismaz kaut kādā veidā samazinām pašizmaksu.»

«Mēs arī eksportējam maizi, bet tas ir tā sauktais neregulārais eksports. Jau vairākus gadus sūtām rupjmaizi uz tā dēvētajiem krievu etniskajiem veikaliem,» saka Valdis, kura vadībā nesen sagatavota krava uz ASV. Sasaldēta vai vakuumā pasterizēta rupjmaize tiek vesta arī uz Vāciju un Austrāliju, taču kopējais eksporta apjoms nepārsniedz 5% no Roga-Agro saražotās rudzu maizes. «Tie nav mazi apjomi,» precizē Valdis. «Parasti mēs vienā reizē sagatavojam vienu konteineru, tās ir vairākas tonnas. 2014. gadā šī eksporta dēļ pie mums bija ieradušies ASV Pārtikas un zāļu pārvaldes inspektori, kas, pārbaudījuši ražotni, izsniedza mums sertifikātu, kas apliecina, ka varam savu produkciju pārdot ASV.»

Valdis neslēpj, ka aizvien biežāk aizdomājas par pērnā gada rudenī starptautiskā maiznieku konferencē Nākotnes garša iepazīto pētījumu, kurā secināts – lai attīstītos, beķerejām jāiemācās atrast ceļu pie katra klienta individuāli. «Dažām maiznīcām jau ir savas lietotnes, kurās klients var izvēlēties maizes sastāvdaļas, piemēram, noteikt, vai maizē būs sēklas, žāvēti augļi vai rieksti. Vai arī, zinot, ka vakarā brauks garām ceptuvei, var pasūtīt tieši sev svaigi ceptu maizi. Mēs ejam tirgū uz produkta individualizāciju. Tā esot perspektīva.» Vai Valdis tam tic? «Varbūt tagad neticu, bet pirms 20 gadiem mēs arī nezinājām, cik daudzveidīgi iespējams izmantot mobilo telefonu.»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Pārliecība par sava darba jēgu.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Neieklausījāmies intuīcijā. 

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Domā radoši, rīkojies racionāli un negaidi ātru rezultātu!

Rets ārsts

Posted on janvāris 27, 2016 by - Dzīve

Kardiologs Andris Skride dara to, ko neviens no viņa neprasa un par ko nemaksā, – ārstē retās slimības. Viņa pacientu vidū bija gan Zane Lazdiņa, kurai plaušu transplantācija pirms diviem gadiem glāba dzīvību, gan Jānis Vaišļa, kas savu jauno sirdi tomēr nesagaidīja

Ja kardiologs Andris Skride sarīkotu slēpošanas sacensības ar Zani Lazdiņu, viņš zaudētu. Lai gan uz distanču slēpēm uzkāpj divas trīs reizes nedēļā, viņš spiests atzīt, ka Zane ir nopietna konkurente, jo aizraujas ar skriešanu un slēpo ik pārdienas. Dara to ar milzīgu prieku, jo vēl pirms diviem gadiem retas slimības – plaušu hipertensijas – dēļ bija dažu nedēļu attālumā no izdzišanas. «Spēju tikai gulēt, neko citu,» saka trīsdesmitgadniece Zane. 

Dakteris katru dienu gāja pie viņas palātā pārliecināt, ka noorganizēs plaušu transplantāciju. Tā arī notika, Zane dzīvo. Tagad mediķi, ja viņiem ir aizdomas, ka pacientam ir kāda reta, īpatnēja slimība, sūta viņu uz Rīgu pie Skrides. «Viņš dara to, kas nav viņa pienākumos,» saka Zane. 

Skride ir kardiologs, kurš no darba brīvajā laikā pievēršas neapmaksātam darbam, reto slimību ārstēšanai. «Es dzīvoju, pateicoties viņa aizrautībai. Kad vairs nespēju pat parunāt, Čehijā un Vācijā man atteica plaušu transplantāciju. Tad Skride sazinājās ar Vīnes universitātes klīniku, lai pierunātu turienes transplantologus mani operēt. Reizēm ārstam jābūt nekaunīgam, lai palīdzētu pacientam,» stāsta Zane. «Man milzīgi paveicās, ka nokļuvu pie tik cilvēcīga, brīnišķīga daktera.» 

Kad pērnā gada rudenī TV un radio personība Jānis Vaišļa saslima ar reto un agresīvo amiloidozi, arī viņa ārsts bija Andris Skride. Kas ir šis 33 gadus vecais Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas ārsts, un kāpēc tieši viņš, kardiologs, grib panākt, lai šogad Latvijā izveido Reto slimību centru? 

Ārsts ar radošu pieeju

Ne pārāk gara auguma, īsi apgrieztiem matiem, ļoti steidzīgs un kustīgs. Tāds ir pirmais iespaids. Viņš runā ātri, kā baidīdamies kaut ko nokavēt. «Lai ārstētu plaušu hipertensiju, komandā obligāti jābūt pulmonologam, kardiologam, reimatologam, bieži vien sirds ķirurgam, arī fizioterapeitam un medicīnas māsai. Bet šobrīd to dara viens cilvēks,» stāsta Andris Skride. 

Viņš to uzsver ne aiz lepnības, bet tāpēc, ka mēģina piesaistīt citus ārstus reto slimību ārstēšanai. Pirms diviem gadiem, kad Stradiņa slimnīcā nokļuva Zane, viņš bija vienīgais ārsts, kam viņa rūpēja. Šogad izveidota Reto slimību ārstu asociācija, kuras valdē ir trīs cilvēki – Skride, Austrumu slimnīcas iekšķīgo slimību galvenais speciālists, Rīgas Stradiņa universitātes profesors Aivars Lejnieks un kardiologs Ainārs Rudzītis. Tomēr nekādas sistēmas reto slimību ārstēšanā joprojām nav. Tā bija tikai nejaušība, kuras dēļ Jānis Vaišļa tika nosūtīts pie Andra Skrides. 

Viņš kopā ar kolēģiem atklāja, ka Jāņa sirdij traucē strādāt nevis mazasinība, bet amiloidoze.

«Tās dēļ ļaudis mirst. Taču no plaušu hipertensijas mūsdienās vairs nevajadzētu mirt. Mani kolēģi Vīnē kļūst traki aiz dusmām, ja tiek pieļauts, ka pulmonālās hipertensijas dēļ aiziet jauni cilvēki spēka gados. Tam tā nevajadzētu notikt,» mazliet pacēlis balsi, saka Skride. Kad viņš vēl bija medicīnas students, plaušu hipertensiju Latvijā uzskatīja par neārstējamu. Taču medicīna attīstās strauji, un 2007. gadā jaunais Stradiņa slimnīcas kardiologs Skride sāka apmeklēt mācību kursus dažādās ārvalstu klīnikās, kurās stāstīja par plaušu hipertensijas ārstēšanu. 

«Tā bija mana personīgā ieinteresētība, kāpēc es pieslēdzos retajām slimībām,» stāsta Skride. «Man nepatīk iet iemītus ceļus. Kā radošai personībai man tas nav interesanti. Bet reto slimību gadījumā katram pacientam ir atšķirīga ārstēšana, nav gatavu vadlīniju, un es nevaru ieiet rutīnā. Man patīk, ka visu laiku ir jauni izaicinājumi.»

Izaicinājumu netrūkst, jo retajām slimībām ir grūti atpazīstami simptomi un neparasti komplicēta ārstēšana. Gluži kā amiloidoze, arī citas – Fābri un Gošē slimība, porfīrija un sarkoidoze – var attīstīties dažādos orgānos. No katriem 2000 cilvēkiem viens slimo ar kādu reto slimību. Skridem zināmo plaušu hipertensijas pacientu vien ir ap 200. 

Katra šāda slimība liek iziet uz cīņu par dzīvību un nāvi, bieži vajadzīgas orgānu transplantācijas. Jābūt gatavam, ka pacients mirs, nesagaidījis operāciju. Kā Jānis Vaišļa, kuram bija tikai 46 gadi. Vai Ieva Bišmeistare, kura kopš bērnības slimoja ar cistisko fibrozi un, nesagaidījusi donora plaušas, pirms gada zaudēja dzīvību. 

Tagad Skrides pacientu vidū atkal ir jauna sieviete, kurai plaušu hipertensija izveidojusies aknu mazspējas dēļ un nepieciešama aknu transplantācija. Paciente nolēmusi nelūgt ziedotāju naudu un pati samaksāt par operāciju Tartu. «Bet operāciju nevar veikt, kamēr nav samazināts spiediens plaušās. Sākām dot viņai jaunas zāles, kuras nepārtraukti jāievada zem ādas. Tas nav viegli, tas tiešām ir grūti. Ja ar tām izdosies mazināt spiedienu plaušās, varēsim viņu sūtīt uz aknu transplantāciju, un viņa varēs dzīvot. Ja ne, sieviete dzīvos vēl pārdesmit mēnešu,» šķietami bezkaislīgi stāsta Skride. Taču tas, cik daudz viņš zina par saviem pacientiem, no kuriem vairums ir ārsta vienaudži, liecina – dakterim rūp viņu dzīvība. Citādi viņš nemestos gandrīz donkihotiskā cīņā par cilvēku tiesībām ārstēties. Kā stāsta Skrides kolēģi un apstiprina Stradiņa slimnīcas vadības pārstāve Lāsma Sīle, valstī nav nekādas sistēmas vai noteiktas kārtības reto slimību ārstēšanā. «Ilgu laiku retās slimības nemaz negribēja redzēt,» saka profesors Lejnieks. Tāpēc viņš atbalsta enerģiskā Skrides mēģinājumus izveidot reto slimību speciālistu koordinācijas centru. 

Centram nevajadzētu būt atsevišķai institūcijai ar milzu budžetu, uzsver Skride. Taču jābūt zināmiem speciālistiem, kuri spēj diagnosticēt un ārstēt šādas slimības. «To var tikai pieredzējis speciālists. Neviens taču negribētu operēt apendicītu pie ārsta, kurš pirms tam desmit gadus nav operējis,» saka Skride. Viņš ir sagatavojis detalizētu projektu, kas paredz, ka centra speciālisti nodarbotos arī ar pētniecību un lasītu lekcijas studentiem, rezidentiem un ārstiem, lai veicinātu slimību atpazīšanu. Viņš vēlas, lai tiktu izlemts, kad pacientu ārstē Latvijā, kad – ārzemēs, un kad valsts sedz ārstēšanās izdevumus, kad – ne. Visbeidzot viņš un kolēģi arī gribētu, lai beidzot ārstiem, kas ārstē retās slimības, par to samaksātu. Pagaidām, pēc Sīles vārdiem, retās slimības ārstē daži cilvēki «uz entuziasma pamata», tas ir, bez samaksas. Andris Skride Stradiņa slimnīcā saņem algu tikai par kardiologa darbu.

Drosme līst, kur nevajag

Andris Skride nāk no Latvijā labi zināmās mākslinieku un mūziķu Skridu dzimtas. Taču viņš jau devītajā klasē zināja, ka būs ārsts. Tāpēc ka patika bioloģija un ķīmija. Tiesa, viņš pieļāva domu, ka varētu kļūt arī par žurnālistu. Dzelzavas pamatskolā, vēlāk Cesvaines ģimnāzijā Andris veidoja skolas avīzes Kokteilis un Caurvējš, kam bija brīnišķīgs reklāmas sauklis: «Valsts meteoroloģijas centra sinoptiķi brīdina: gaidāms stiprs caurvējš!» Skride prot pasniegt savas idejas, un medicīnā tas esot būtiski. «Ārstam jāmāk sevi pārdot,» saka Skride. «Katrā sarunā ar savu attieksmi, smaidu un, protams, ar zināšanām es pārliecinu, ka esmu labs ārsts.»

«Viņš ir ļoti mērķtiecīgs, ambiciozs, bet labā nozīmē,» saka anestezioloģe Anete Eklona, kura Rīgas Stradiņa universitātē studēja vienā kursā ar Skridi. «Sirds ir viņa orgāns. Viņš jūt pacientu sirdis, nojauš, kas katrai varētu kaitēt. Bet retās slimības ir viņa izaicinājums. To ārstēšana prasa radošu pieeju, ne tikai medicīnā, bet arī administratīvajā darbā, jo jāprot sabalansēt pacienta vajadzības ar valsts dotajām iespējām. Tam vajadzīgas teicamas organizatoriskās spējas.» Eklona apstiprina Zanes teikto – nepieciešama īpaša drosme, lai jauns Rīgas kardiologs spētu izveidot labas attiecības ar Vīnes transplantologiem, kas tiek uzskatīti par labākajiem pasaulē. Spriežot pēc Lejnieka vārdiem, nu jau vairāki Latvijas ārsti sadarbojas ar austriešu kolēģiem. 

Lai uzturētu šo veiksmīgo sadarbību, Skride ik pa laikam austriešu ārstus uzaicina uz kādu koncertu Vīnē. Lepns, ja var pasniegt biļetes uz māsīcas, slavenās vijolnieces Baibas Skrides koncertu. «Tas ir kā žests, lai varam turpināt izmantot Vīnes ārstu pakalpojumus,» racionālos nolūkus neslēpj Skride. «Bet man labāk patiktu, ja būtu noslēgts oficiāls līgums, kas paredzētu, ka Vīnes plaušu transplantācijas akadēmija uzņem mūsu pacientus. Man iebilst, ka mums ir iespēja veikt plaušu transplantācijas Baltijā, bet divas meitenes, kas slimoja ar cistisko fibrozi un bija iekļautas Igaunijas plaušu transplantācijas rindā, nomira, nesagaidījušas donora orgānu. Piedodiet par cinismu, tas bija likumsakarīgi, ka viņas nesagaidīja. Donoru Baltijā nav tik daudz, cik Eiropā.»

Pēdējo gadu laikā, ārstējot reto slimību pacientus, Skride ir iedzīvojies skaudrā pārliecībā, ka veselības aprūpes nomenklatūras pārstāvji ātri atrisina problēmas, kas saistītas ar iespēju kādam nopelnīt, bet ir gaužām neieinteresēti citu sarežģījumu atmezglošanā. Skride, pievērsies plaušu hipertensijas ārstēšanai, esot saņēmis arī pārmetumus, ka «lien ne savā lauciņā». «Labāk gaidīt, kad cilvēks nomirs?» retoriski vaicā Skride. 

Tāpat Skride saņēmis aizrādījumus par politisko darbību – 2013. gadā viņš bija viens no politiskās partijas Izaugsme dibinātājiem, kas vispirms startēja pašvaldību, tad 12. Saeimas vēlēšanās. «Protams, startēt Saeimas vēlēšanās bija kļūda, es to atzīstu,» saka Skride. Viņš skaidro, ka partija bija nodibināta, lai piedalītos Madonas un Ķekavas novadu pašvaldību vēlēšanās, deputāts no Izaugsmes strādā Madonas novada domē. Partija esot nolēmusi turpināt darboties reģionā, lai atbalstītu rosīgu dzīvi laukos. Skride sevi uzskata par dzimtās Madonas patriotu, Vidzemē savās zemnieku saimniecībās strādā abi viņa brāļi. Taču parlamenta vēlēšanās Izaugsme viena vairs nepiedalīsies. «Es atbalstu likuma grozījumus, kas paredz, ka Saeimas vēlēšanās var piedalīties tikai partijas, kurās ir vismaz 500 biedru. Lai nebūtu sīkpartiju, lai nebūtu sašķeltības,» saka Skride.  

Skolo krustdēlu un studentus

Kā Madonas patriots Skride ir nodibinājis arī Skrides fondu un Ārija Skrides prēmiju. Andra vectēvs Imants un viņa brālis Ārijs bija gleznotāji, kordiriģents Arnolds Skride bija viņa onkulis, bet mūziķes Baiba, Lauma un Linda Skrides ir māsīcas. Tieši dzimtas atpazīstamība iedrošināja Andri izveidot prēmiju lauku jauniešiem. Kopš 2011. gada viņš labākajiem Dzelzavas pamatskolas eksakto priekšmetu skolēniem un radošākajiem zīmēšanas konkursa uzvarētājiem pasniedz vienreizēju balvu, katram 50 eiro. Nav daudz, bet, kā lēš Skride, vismaz jaunam apavu pārim pietiek. 

«Kāpēc to daru? Kurš tad to darīs? Es ceru, ka rādu piemēru citiem. Katrai skolai vajadzētu tādu fondu, kas atbalsta talantīgos skolēnus,» saka Andris Skride, kurš ik pa laikam ieskaitot naudu fonda kontā. Ieskaitot arī citi Skrides, bet pārsteidzošākais ir tas, ka fondam ziedo Skrides kolēģi – ārsti, kuriem ar Madonu un Dzelzavas pamatskolu nav nekāda sakara. Ieskaita nelielas summas no savas necilās algas.

«Ar viņu kopā ir ļoti interesanti strādāt, viņam ir tik daudz enerģijas!» saka profesors Lejnieks. «Gudrs, labi izglītots, grib medicīnā sasniegt lielas virsotnes. Viņam trūkst pieredzes, bet to var iegūt. Man patīk, ka viņš labprāt uzklausa padomus. Pirms trim vai četriem gadiem sāka studentiem lasīt lekcijas, un, man šķiet, pedagoģiskajā darbā sākumā viņam bija problēmas. Es ar viņu pārrunāju dažas lietas, viņš ņēma vērā mūsu sarunu un pašlaik ir studentu iecienīts pasniedzējs.»

Kā dakteris Skride visu paspēj? Viņš strādā slimnīcā, pēc darba laika pieņem reto slimību pacientus, lasa lekcijas ne tikai studentiem, bet divas trīs reizes nedēļā arī kolēģiem. Kopā ar kursabiedriem izveidotajā biedrībā Vilkatis Group aizraujas ar amatierkino (uzņemtas jau sešas amatierfilmas), Skride seko Baibas un Laumas koncertdarbībai un vismaz pāris reižu gadā apmeklē koncertus, kuros piedalās māsīcas. Viņš tik ļoti mīl klasisko mūziku, ka mēģināja trīsgadīgo krustdēlu Lielās ģildes koncertā iepazīstināt ar Brāmsu.  

Skride atzīst, ka pienācis brīdis mazāk laika atvēlēt mūzikai un kino, vairāk medicīnai. Viņš lolo lielas cerības beidzot gūt ne tikai Stradiņa slimnīcas, bet arī Veselības ministrijas atbalstu Reto slimību centra izveidē. Turklāt jāpabeidz rakstīt disertācijas darbs. Par ko tas ir, jautāju. «Neko pārsteidzošu nepateikšu – par plaušu hipertensiju,» atbild Skride.

Rīdzinieces noslēpums

Posted on janvāris 27, 2016 by - Personība

Par to, kāpēc, 70. gados ieguvusi divu visprestižāko mūzikas konkursu sudrabu, viņa Padomju Savienībā nespēja izveidot veiksmīgu karjeru, pianiste Dina Joffe stāsta tikai tagad. Mūzikas profesore no Vācijas pēc 28 gadu pārtraukuma nesen uzstājās dzimtajā Rīgā

Man šodien uzdāvināja, lūdzu, ņemiet, – Dina Joffe (63) viesnīcas Metropole vestibilā pie kafijas atver kastīti ar dzērvenēm pūdercukurā. Šie saldumi viņai palikuši atmiņā no Latvijā pavadītās bērnības, bet Dina tos redzējusi arī krievu veikalos Vācijā, kur dzīvo tagad. «Ābolīšus, baltos dzidros, gan nekur citur neesmu atradusi – tik garšīgi! Ai, un vēl atceros, kā ģimene īrēja vasarnīcu Lielupē, un no rīta nāca sieviete, kura sacīja: «Svaigi zuši, svaigi zuši!»»

Lai arī interviju esam sākušas Dinas dzimtajā valodā – krieviski -, runājot par ēdienu, viņa ar baudu iestarpina latviešu vārdus. Dina mobilajā telefonā izveidojusi bilžu galeriju par dzīvi Latvijā, nosaukusi Vēsturiski foto. Tur viņa ir – jauna, slaida meitene gariem matiem.

«Ja rižanka. Es esmu rīdziniece,» arī to Joffe pasaka abās valodās – vispirms krieviski, tad latviski. Izgaršo uz mēles kā sulīgu dzidro ābolu.

No viņas tagadējām mājām Vācijā, Āhenē, kas atrodas līdzās Nīderlandes un Beļģijas robežai, Rīga it kā nav tik tālu. Pirmās dienas rītā jau iemēģinājusi klavieres Lielajā ģildē, kur 19. janvāra vakarā uzstājās ar Aleksandra Skrjabina un Friderika Šopēna skaņdarbiem, viņa īsajā Latvijas braucienā pasniedza meistarklases Latvijas Mūzikas akadēmijā. Madonā spēlēja Jāņa Norviļa 5. starptautiskā jauno pianistu konkursa atklāšanas koncertā un bija arī žūrijā. 

Attiecīgi 1975. un 1974. gadā Dina Joffe ieguva otro vietu 9. Friderika Šopēna un 6. Roberta Šūmaņa pianistu konkursā – panākumi, ko neviens pianists no Latvijas nav spējis atkārtot. Tikai pagājušā gada nogalē, kad pati sēdēja 17. Šopēna konkursa žūrijā, fināla desmitniekā beidzot iekļuva vēl viens rīdzinieks – Georgijs Osokins. «Labs puisis, sevi lieliski parādīja. Neparasts, vēl atrodas sava stila meklējumos, bet zina, ko grib, ir neatlaidīgs. Kā pianists jau tagad ir interesants. Viņam ir kaut kas ļoti savs,» Dina slavē. «Osokins, par laimi, dzīvo citā laikā,» viņas balsī ieskanas skaudra nots.

Dinai Joffei ārzemju koncetturnejas, kādas tagad saplānotas jaunajam Osokinam, izjauca lielā politika. Un Rīgu viņai vajadzēja atstāt divas reizes – vispirms 1967. gadā, 15 gadu vecumā, lai no Emīla Dārziņa Speciālās mūzikas skolas pārceltos uz Maskavas Centrālo mūzikas skolu. 1989. gadā kopā ar vīru, Odesas ebreju, vijolnieku Mihailu Vaimanu un Latvijā dzimušo dēlu Danielu viņa devās uz Izraēlu.

Vai daudzi Rīgas bērni, tāpat kā jūs, padomju laikā aizbrauca mācīties uz Maskavu?
Kad es braucu, bija viena vieta uz 40 bērniem, tā tika man. Briesmīgs konkurss!

Dārziņskolā tajā laikā krievu klases bija lielākas nekā latviešu. Latvieši, kas gribēja mācīties Maskavā, pat pārgāja uz tām, lai varētu rakstīt sacerējumus krievu valodā un izpildīt citas prasības. Bet tā bija mierīga līdzāspastāvēšana, es neatceros nekādu antagonismu. Tajā laikā lieliski runāju latviski.

Droši vien galveno lomu spēlēja talants.
Saņēmu otro prēmiju jauniešu konkursā Concertino Praha. Trīs meitenes no Rīgas – es, Dagmāra Kalniņa un Laima Kunkule, vijolnieces – visas dabūjām prēmijas. Un tad mana pirmā skolotāja Ņina Binjatjana, kura atradās Maskavā, teica, ka man vajadzētu braukt mācīties uz turieni – augstāks līmenis, lielākas iespējas. Dārziņskola, protams, negribēja laist. 

Arī vecākiem bija grūti, bet viņi spēra pareizo soli. 

Cik sen neesat bijusi Rīgā?
Man tagad ir dubultpilsonība – Vācijas un Izraēlas. Lai to dabūtu, mēs ar vīru likām trīs eksāmenus, pirms tam 10 gadus nodzīvojām Vācijā. Bet pirms vācu pilsonības iegūšanas biju iedomājusies, ka varētu iegūt Latvijas pilsonību. Pat likās, ka man uz to ir tiesības – esmu dzimusi Rīgā, mana ģimene Latvijā ir dzīvojusi daudzās paaudzēs. Nevienā konkursā, nevienā CV nekad neesmu aizmirsusi uzrakstīt, ka esmu no Rīgas, esmu beigusi Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolu. Esmu pārstāvējusi Latviju pasaulē un neprasu nekādus sociālos pabalstus. Bet izrādās – nē! Man atteica.

Kāda ir jūsu ģimenes vēsture Latvijā?
Vecmamma ir no Aknīstes, mamma ar tēti – no Daugavpils, Dvinskas. Bija tāda procentu norma cara impērijā, visiem ebrejiem neļāva dzīvot Rīgā, jūs jau laikam to zināt.

Mammas tētim esot bijis vīna veikals, ģimenē bija arī drēbnieki. Pēc kara tas viss pazuda. Tēvu iesauca armijā, bet brālis, māsa un mamma evakuējās uz Padomju Savienību, nokļuva Udmurtijā. Drēbnieki izdzīvoja, jo viņi šuva.

Es piedzimu Rīgā, Miera ielas Dzemdību namā, turpat, kur vēlāk mans dēls. Dzīvojām Revolūcijas ielā, komunālajā dzīvoklī netālu no Ziedoņdārza, tagad tā ir Matīsa iela, ja?

Mans brālis Jefims Joffe daudzus gadus strādāja Dārziņskolā un Valsts konservatorijā. Viņš aizbrauca uz Izraēlu 1991. gadā, bet tagad dīvainā veidā ir nonācis Maskavā. Man šeit vairs nav radinieku.

Kā pievērsāties mūzikai?
Tas nebija nejauši, arī tētim ir absolūtā dzirde. Ja vien nebūtu šīs procentuālās normas un pēc tam kara, viņš būtu varējis iegūt vislabāko izglītību, arī kļūt par mūziķi. Bet, teiksim tā, laiks nebija piemērots mūzikai. Frontē viņu ievainoja, pēc tam viņš strādāja fabrikā Jugla, vēlāk turpat netālu dabūja dzīvokli no sava uzņēmuma. Bet mēs ar vīru iemainījām dzīvokli Iļģuciemā, no turienes braucām uz vieskoncertiem.

Tātad pēc uzvarām konkursos atgriezāties Rīgā? Man kāds stāstīja: kā braucāt, tā aizbraucāt.
Te ir maz cilvēku, kas kaut ko par mani zinātu. Brīžiem arī pati šo to neatceros – tik bieži esam pārcēlušies! Ar vīru gribējām dzīvot un strādāt Rīgā, mums taču bija viss – prēmijas dažādos konkursos. Bet nesanāca.

Mums piedāvāja darbu Maskavā, tur savukārt nebija, kur dzīvot, nebija arī pieraksta. Uztaisījām trīskāršo apmaiņu – divus Rīgas dzīvokļus samainījām pret vienu kaut kur ārpus Maskavas. Tā 80. gados atjēdzāmies Maskavā. Bet tad bija nepatīkams periods – astoņus gadus mūs «ieslodzīja», nelaida ne uz vienu ārzemju koncertu. Caurums biogrāfijā! Nezinu, kāpēc – kāds kaut ko pateica, uzrakstīja. Toreiz pietika ar vienu ziņojumu Drošības komitejai. Man nepatīk to visu stāstīt, tas bija šausmīgi. Mēs nepiekritām sadarboties ar «orgāniem», tāpēc nebijām labi. Un kādu dienu sapratām, ka Krievijā mums nekas nespīd.

Neilgi pēc tam, kad dabūjāt otro vietu Šopēna konkursā…?
…jā, visas durvis bija atvērtas, bet man neviens neko neteica. Cilvēki tikai pēc tam prasīja: kāpēc tu nespēlēji Itālijā? Kāpēc nespēlēji Bordo? Es pat nezināju, ka esmu tur ielūgta. Kāds aizbrauca manā vietā – tā toreiz bija normāla prakse.

Vīrs 1977. gadā arī dabūja otro prēmiju Henrika Veņavska konkursā, 1978. gadā piedzima mūsu dēls. 1979. gadā, vēl Brežņeva laikā, bija ieplānots mans brauciens uz Japānu, par kuru tomēr iepriekš pateica. Es deviņus mēnešus pēc bērna dzimšanas – pati saprotat, tas nav viegli – sagatavojos šīm viesizrādēm, 20 koncertiem. Ierados Maskavā no Rīgas ar koferiem, un mani pēkšņi vairs nelaida, nedeva ārzemju pasi.

Pēdējā minūtē?
Jā, pēdējā minūtē. Taksometrs gaidīja, lai vestu uz lidostu. Līdz pirmajam koncertam bija piecas dienas. Man vienkārši pateica, lai katru dienu zvanu un prasu, bet īpašu cerību neesot. Iemesls? Tie, kas ir dzīvojuši Padomju Savienībā, saprot, ka iemeslu vari nekad neuzzināt. Tas ir izdomāts, kādam kaut kas nav paticis.

Tikai vēlāk uzzināju, ko viņi bija rak-stījuši organizatoriem – ka es vairs nespējot spēlēt, esot smagi slima. Kaut kas krimināls!

Es dzīvoju kopmītnēs, gaidīju. Pēc pāris dienām pienāca kāda sieviete – mobilo telefonu jau toreiz nebija – un teica: «Jūsu profesore Vera Gornostajeva lūdz steidzami atnākt pie viņas uz mājām.» Es metos turp, vēl atceros, kā viņa aizslēdza durvis, it kā blakus būtu kāds spiegs, un stāstīja: «Klasē ienāca japāņu menedžeris, kas speciāli atbraucis noskaidrot, kas ar tevi noticis. Viņš prasīja, vai esi vesela, un es atbildēju: «Jā, vēl nesen spēlēja koncertā.» Viņš: «Kā es viņu varu satikt?»» Vakarā, tumsā satikāmies kaut kur ārpus Maskavas, baidījāmies, ka kāds ieraudzīs. Pilnīgs detektīvs!

Šis menedžeris mani aiz rokas aizveda līdz kultūras ministram. Sacīja: «Kamēr Dina Joffe netiks palaista uz koncertiem, es uzturēšos Maskavā, un katru dienu jūs maksāsit manus izdevumus, kā arī samaksāsit par visiem 20 nenotikušajiem koncertiem, uz kuriem biļetes ir izpārdotas.» Tad viņi sacīja: «Labi, palaidīsim.»

Palaišana notika tā, ka pie kopmītnes piebrauca melna mašīna, abās pusēs sēdēja čekisti, es nezināju, kur mani ved, bija bailīgi. Bet priekšā sēdēja japāņu menedžeris. Nodomāju – pārāk tālu neaizvedīs. Šeremetjevas lidostā mani iesēdināja lidmašīnā, bez biļetes, bez nekā – tai jau sen bija beidzies termiņš.

Nospēlēju visus koncertus, atgriezos. Un tad tikai sākās! Viņi bija ļoti dusmīgi.

Mēs ar vīru bijām gatavi noformēt papīrus darbam Maskavā, kad sieviete kadru daļā pateica: kāda Maskava! Varot piedāvāt divas vietas: Ašhabadu vai Krasnojarsku. Es saku: «Bet jums nav tiesību mani tur nosūtīt, jo manam bērnam vēl nav gads.» 

Tas bija nedēļu pēc atgriešanās no Japānas. Viņa saka: «Bet kur ir jūsu bērns, ja varējāt atļauties aizbraukt uz koncertiem?» Saku: «Rīgā ar vectēvu un vecmāmiņu.» Viņa: «Redziet, cik labi – pēc mitrā Baltijas klimata bērnam būs daudz labāk padzīvot Sibīrijā.»

Tajā mirklī manī pamodās mātes instinkts, es zaudēju kontroli. Pat neatceros, ko es pateicu. Visa šī aina, šī ņirgāšanās… Patiešām gestapo. Un viss. Kad izgāju no kabineta, man bija liegtas visas iespējas. Triumfs Japānā, un tad vairs nekā.

Ar koncertpianistes karjeru bija cauri?
Tas bija šausmīgi. Man neļāva braukt ne uz vienu festivālu, arī uz ierakstiem. Ar vīru atgriezāmies Rīgā, turpinājām spēlēt, bet ne labākajās vietās. Mazliet vieglāk kļuva, kad vīrs dabūja darbu Maskavā, Centrālajā mūzikas skolā. Nākamo reizi Japānā nonācu 1990. gadā, jau no Izraēlas. Izraēlā nodzīvojām sešus gadus. Tur aizbraucām 1989. gadā.

…tiklīdz parādījās iespēja?
Jā, atbraucām ar diviem koferiem, bez klavierēm un vijoles – no Krievijas izvest neļāva neko. Braucām kopā ar 11 gadus veco dēlu un vecākiem, viņi bija veci, viss gūlās uz mūsu pleciem. Izraēlā tajā laikā ieradās miljons bēgļu no Padomju Savienības – smags darbs dažādām struktūrām, kā visus iekārtot, izglītot. Organizācija bija satriecoši laba. Taču atradās arī daudz cilvēku ar padomju domāšanu, un vēl šodien ir tādi, kuri uzskata, ka viņiem viss tāpat pienākas.

Mēs pie tiem nepiederējām, bijām pateicīgi par visu. Nevaram žēloties, abi sākām strādāt jau divus mēnešus pēc emigrācijas – Telavivas Mūzikas akadēmijā. Maniem vecākiem piešķīra pensiju, samaksāja medicīnas izdevumus. Viņi nevienu dienu nebija strādājuši šajā valstī! Tēvs, kam ir 93 gadi, tur dzīvo joprojām, pat nespēj iedomāties pārcelties uz Vāciju.

Vīram akadēmija iedeva itāļu vijoli, man – finansiālu atbalstu klavieru iegādei. Nopirku Yamaha, ilgi maksāju. Šo mirkli, 1989. gadu, uzskatu par atgriešanos profesijā. Divus mēnešus pēc ierašanās Izraēlā man jau bija ārzemju pase, atkal varēju braukt koncertēt uz Japānu.

Pēc sešiem gadiem Izraēlā devāties uz Vāciju?
Nē, izmantojot tā saukto sabbatical gadu, aizbraucām kā viesprofesori uz Japānu. Mani tur atcerējās, paši atrada. Tur nodzīvojām četrus gadus. Arī Izraēlā jaunā emigrācija vairs nebija tik liela, mazāk studentu, mazāk darba. Pēc Japānas pāris gadu esam dzīvojuši arī Londonā.

Taču atgriezties Rīgā ar koncertiem neesmu varējusi ilgi. Pāris reižu mēģināju vienoties ar cilvēkiem, bet kaut kā nav iznācis. Stāsts nav par honorāriem. Es neesmu cilvēks, kas grib nopelnīt miljonus. Sanāk, ka Rīgā iepriekšējoreiz uzstājos 1988. gadā – pirms 28 gadiem.

Vai atceraties šo koncertu?
Filharmonijā spēlējām Bēthovena Trīskāršo koncertu kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, manu vīru vijolnieku Mihailu Vaimanu un čellistu Aleksandru Kņazevu. Zāle, kādu to atceros, bija pavisam cita – ar lieliem, augstiem krēsliem. Ir tik patīkami atgriezties! Paldies Artūram Cingujevam (pianists un koncertaģentūras Impresario Baltica vadītājs – red.), ka viņš visu organizēja. 

Kāda tagad ir jūsu dzīve Vācijā?
Vīrs ir profesors Ķelnes Universitātē, es ilgu laiku biju profesore Diseldorfā, tad Hamburgā. Lēnām tuvojos 65 gadu vecumam, kad Vācijā obligāti jāiet pensijā, tad izlēmu atrast vietu, kur varētu pastrādāt mazliet ilgāk. 

Darbojos privātā mūzikas akadēmijā Itālijā netālu no Venēcijas – Talent Music Master Courses, braucu tur katru mēnesi. Man ir brīnišķīga klase, un netālu, Šveicē, tuvu Cīrihei, dzīvo mans dēls Daniels, kurš arī ir pianists. Tagad jau docents, pasniedzējs.

Esat pasaules pilsoņi.
Jā, nevaru teikt, ka kosmopolīti šā vārda pilnā nozīmē, bet kaut kādas iezīmes mūsos ir.

Divi vienā

Posted on janvāris 27, 2016 by - Veiksme

Ekskluzīvu itāļu apģērbu un apavu tirdzniecība un pašu ražotas farmācijas preces no dabīgām sastāvdaļām – tik atšķirīgus biznesa ceļus vienlaikus iet uzņēmums Sikamor

Gan es, gan kolēģi un sadarbības partneri, Juris Ozols no Solepharm un Kaspars Ivanovs no Lotus Pharma, esam vismaz 10 gadus strādājuši multinacionālās farmācijas firmās, – Andrejs Helds sāk stāstu. Berlin Chemie, Menarini, Nikomed (tagad – Takeda) – viņš min iepriekšējās darbavietas. Tur katram no viņiem bija dzimusi doma veidot savu uzņēmumu. «Esam ārsti, es pirms tam biju ģimenes ārsts. Latvijas Medicīnas akadēmija bija diezgan skarba skola. Tiem, kas to izgājuši, āda kļūst biezāka.»

Helda mazā farmācijas firma Sikamor, kuras līdzīpašniece ir viņa meita Linda, tapa 2005. gadā. Nosaukumu esot iedvesmojis Ziemeļamerikai tipiskais sycamore koks. Uzņēmums zem savas lapotnes ņēma jau agrāk, 2001. gadā, izveidotu otru Heldu ģimenes biznesu – ekskluzīvu zīmolu apģērbu un apavu tirdzniecību.

Mēs satiekamies nesen atvērtajā Moreschi apavu butikā Tērbatas un Dzirnavu ielas stūrī, turpat tiek piedāvāti arī Peuterey apģērbi. Andrejs Helds uz viena no spožajiem galdiem izliek arī Sikamor ražoto farmaceitisko preču kastītes. Rūpnīciņa, kuru pārvalda farmācijas nozares kolēģis Kaspars Ivanovs, atrodas Pārdaugavā, apģērbu veikalu par satikšanās vietu esam izvēlējušies ērtās atrašanās vietas dēļ. Protams, medicīnas preces šeit neviens netirgo.

«Jā, Sikamor viss ir zem vienas kompānijas – grāmatvedības ziņā tā ir vieglāk, nekā sadalot,» apstiprina Helds. «Pasaulē ir milzīgas firmas, kas pilnīgi atšķirīgas lietas dara zem viena nosaukuma. Pieņemsim, Benetton – ar ko tas pelna naudu? Ne jau ar apģērbu veikaliem.

Viņu pamatbizness ir cits: milzīgs restorānu un kafejnīcu tīkls Autogrill, kas atrodas pie visiem autobāņiem.»

Līdzekļus rada paši

«Es joprojām uzskatu, ka farmācija ir man svarīgākā. Bet apģērbu bizness palīdzēja nodarboties ar to, ko redzat šeit,» Helds pārlaiž acis medikamentu kastītēm. «Nodarboties ar pētniecību ir dārgs prieks. Lai produkts nokļūtu līdz gatavībai, paiet vairāk nekā gads. No kurienes tad nauda radīsies, padomājiet paši! Pēc tam, kad produkts pats pelna vai tiek pārdots tālāk, viss ir kārtībā. Bet katram ir savs dzīves cikls, pēc tam jādomā atkal kaut kas jauns. Kas par to maksās?»

Farmācijā Sikamor ražojumus saista ar pavisam citu vārdu – Eve Laboratorie. «Vagibiotic, ginekoloģisks produkts, pazīstams jau gadus piecus, radies sadarbībā ar Latvijas Ginekologu un dzemdību speciālistu darba grupu. Bet PrePregnasan ir jauns produkts, arī radīts sadarbībā ar vadošajiem Latvijas ginekologiem,» stāsta uzņēmuma vadītājs.

«Katra valsts atšķiras gan pēc platuma grādiem, gan daudziem vides rādītājiem. Speciālisti izpēta, kāda derīgo vielu kombinācija vajadzīga grūtniecības periodā, atlasa tikai substances, kas vajadzīgas konkrētā reģiona iedzīvotājiem. Bieži vien produkti tiek ražoti ar pārāk daudzām sastāvdaļām. Nav vajadzības piebāzt produktu ar visu grupu vitamīniem. Ir jāizvēlas tās vielas – omega 3, jods, folskābe -, kas grūtniecības vai grūtniecības veicināšanas stadijā ir nepieciešamas.»

Pēc Latvijas Ginekologu asociācijas vadītājas Daces Matules, viņas kolēģu Daces Rezebergas un Nellijas Lietuvietes pasūtījuma šobrīd top preparāts, kas pagaidām tiks izmantots tikai pētnieciskos nolūkos, piedāvāts novērojumu grupai, nedaudz noslēpumaini runā Andrejs Helds. «Mēs gan nodarbojamies ar pētniecisko darbu, gan radām produktus, kas tirgum ir vajadzīgi. Mērķis – lai produkts būtu pieprasīts, lai to kāds pirktu. Pirkt var dažādos veidos – aptiekā, tikpat labi šo produktu paketi, know-how ar visu nosaukumu varam pārdot citam uzņēmumam tālākai tirgošanai. Ir vairāki produkti, ko esmu pārdevis Latvijas uzņēmumiem, pat nezinu, cik valstīs viņi tos tirgo. Taisu produktus arī sadarbības partnerim Lotos Pharma, viņi ir vairāk specializējušies uz pārdošanu.»

Gan Sikamor, gan Lotos Pharma, gan Solepharm turklāt ir fokusēti uz dabīgo ārstniecības līdzekļu ražošanu. «Jā, cilvēkiem patīk dabīgais, un tam ir pamatojums. Diemžēl tas ir dārgāks nekā sintētiskais. Dabīgo produktu sastāvdaļas ir jāizaudzē, speciāli jāapstrādā, tos ir grūti pagatavot tā, lai būtu ilgs derīguma termiņš. Tie nedrīkst ilgstoši atrasties istabas temperatūrā; transportēšana, ražošana, uzglabāšana notiek ledusskapī. Tos arī grūti patentēt, dabīgs nepieder vienam konkrētam ražotājam. Diezgan grūts bizness,» rezumē Helds. «Mums ir sadarbība ar laboratorijām, ar ķīmiķiem. Dabas lietas prasa speciālas zināšanas, speciālu tehnoloģiju izmantošanu.»

Brauc skatīties

«Ļoti vienkārši,» Sikamor saimnieks atbild, jautāts, kāpēc vispirms sāka tirgot tieši apģērbus. «Mēs visi, kaut ko pārdodot, domājam, vai būsim pieprasīti – vienalga, vai tas būtu preparāts, serviss vai drēbes. Pats galvenais ir vārds – lai tas būtu pazīstams, lai zīmols būtu gribēts. Svarīgi, protams, lai pašam patiktu – ja nepatiks, nekas nesanāks.» Vai tiešām maziem «dārgā gala» veikaliņiem Latvijā ir laba biznesa niša? Ir stereotips, ka zīmolu bodītes bagāti uzņēmēji taisa savām garlaikotajām sievām.

«Kāpēc ne? Labāk, ka cilvēks nevis sēž mājās, bet var sevi realizēt. Varbūt beigās viņu tas tik ļoti interesē, ka vēl speciāli mācās un attīstās, iziet pasaulē,» Andrejs Helds neapvainojas par jautājumu. «Protams, mums ir savi klienti. Negrib staigāt ar masveida ražojumiem. Negrib saplūst vienā masā.»

Pirmos Heldi uz Latviju sāka vest Conte of Florence apģērbus, «bija labs kontakts ar īpašnieku ģimeni». Sekoja Cerruti, Marina Yachting, Moreschi. «Franšīzes veikali, pildām līguma prasības, zīmolu produkciju tirgojam atbilstoši noteikumiem, par kuriem esam vienojušies.» Kāpēc tieši šie zīmoli? «Viens no maniem mīļākajiem teicieniem – neeksistē firma, eksistē tikai cilvēks, kas tajā strādā. Galvenais, lai cilvēki būtu atsaucīgi. Visi zīmolu īpašnieki, ar kuriem esam strādājuši, ir braukuši uz Latviju. Moreschi tikai decembrī atvērām, arī viņi ir bijuši ciemos.» Stefano Moreski, kas šobrīd vada ģimenes biznesu, esot tajā iekšā ar sirdi un dvēseli. «Viņa uzņēmuma apavu ražošana ir personiska, cilvēks var pats pēc savas kājas pasūtīt apavus. Par kvalitāti – tas ir atsevišķs stāsts,» aizrautīgi stāsta arī latvietis. «Parādīšu vienu paraugu – šis apavs tiek ražots Itālijā, rūpnīcā netālu no Milānas. Tā nav vienkārši jebkuras govs āda, tie ir Francijā speciāli audzēti buļļi. Tiek izmantota tā sauktā Goodyear tehnoloģija,» viņš rāda uz pusēm pārgrieztu zoli, kuru veido vairākas kārtas, to skaitā amortizējošs korķis.

«Apaviem jābūt ērtiem, taču arī izturīgiem, tie nedrīkst deformēties, laist cauri mitrumu. Moreschi nav jāienēsā, tie nespiež. Redziet, te ir gan roku, gan mašīnu darbs. Vīriešu apavi maksā ap 400 eiro, man arī tas agrāk likās dārgi. Bet rūpnīcā paskatoties, cik daudz darba tur ieguldīts, – ļoti pieņemama cena.»

Tas pats attiecoties uz Peuterey dūnu virsjakām, kuru cena arī mērāma vairākos simtos eiro. «Materiālu kvalitāte, pildījums, klienti nēsā tās trīs četrus, piecus gadus, nevar nonēsāt. Ekonomiski viņi pat ir ieguvēji. Labai dūnu jakai jābūt elpojošai, citādi cilvēks sasvīdīs, būs diskomfortā. Tas ir produkts, kas ilgtermiņā attiecas uz cilvēku veselību, tāpat kā apavi,» Helda balsī ieskanas mediķa viedoklis.

Heldi sāka ar vienu veikalu, tagad to jau ir trīs – arī lielveikalos Domina un Spice. Visur – itāļu preces. «Pasaules mode rodas Itālijā,» iesaucas Andrejs, «ar retiem izņēmumiem.»

Izvēle ir radošs process. «Nav bāzes, kur es atlasu preces, sakrauju kastēs un atsūtu uz Latviju. Tiek strādāts ar dizaineriem, veidotas kolekcijas. Protams, ir cilvēki, kas man palīdz. Visiem zīmoliem ir showroom, uz kuriem aizbrauc, tur ir modeļi, kuri būs pieejami pēc gada. Šie uzņēmumi zina, kas būs modē pēc diviem, trim un pat pēc četriem gadiem. Mode netiek izdomāta pusgadu vai gadu uz priekšu. Arī tagad pēc pāris nedēļām braukšu uz Itāliju pasūtīt preces nākamajai ziemai.»

«Kā seriālā,» pasmaidu. «Seriāliem ir milzīga nozīme! Katrs apģērba gabals, kas uzvilkts seriāla varonim, ir stingri atrunāts, apmaksāts. Apskatieties jebkuras filmas titros, cik daudz ir dažādu apģērbu zīmolu! Ar kādu auto braukts, pie kāda datora sēdēts, šeit nav nejaušību,» stāsta Andrejs Helds.

3 atziņas, kāpēc ir vērts attīstīt dažādus biznesa virzienus

«Tie cits citam palīdz. Vienā gribam nodarboties ar pētniecību, un tas ir dārgs prieks. Nesaņemot atbalstu no valsts, līdzekļi jārada pašiem.»

«Tā var izvairīties no situācijas, kad bizness iestrēgst finansiālu apsvērumu dēļ. Vēsturiski mūsu farmācijas ražotāji ir bijuši spēcīgi un pazīstami, bet viņu nav kļuvis vairāk. Mazajām firmām ir jāstrādā sīvā konkurencē ne tikai ar globālajiem tirgus līderiem, bet arī ar trim lielajām firmām.»

«Pasaule patlaban mainās, paredzēt nevar neko. Kurš varēja zināt, kas notiks ar Krieviju, un to, ka naftas cenas tik ļoti kritīs. Mēģinām būt mazāk ievainojami un, lai būtu drošāk, savus biznesus diversificējam.»