Izvēloties paroles, mēs, protams, vēlamies, lai tās būtu drošas. Taču ārkārtīgi bieži tajās tiek iekodēta privāta informācija, kas atspoguļo mūsu dvēseles dzīvi
Atceroties liktenīgo 2001.gada 11.septembri, Hovardam Latnikam joprojām nākas raudāt. Viņš vada Cantor Fitzgerald – vienu no lielākajiem finanšu pakalpojumu uzņēmumiem pasaulē. Firmas biroji atradās viena Dvīņu torņa 101.-105.stāvā, un mazliet zemāk ietriekusies lidmašīna pārrāva iespējamo evakuēšanās ceļu. Pirmā doma, kas Latniku piemeklēja pēc Ņujorkas debesskrāpju sagrūšanas, bija par firmas darbinieku parolēm. Uzbrukumā mira 658 viņa kolēģi un draugi, ieskaitot paša brāli, tāpēc doma par parolēm var šķist bezjūtīga, taču tā nebija.
Latniks bija paņēmis rītu brīvu, lai pavadītu dēlu pirmajā bērnudārza dienā, un briesmīgā traģēdija viņu šokēja tāpat kā visus citus tajā ierautos. Taču tieši viņam bija jānodrošina paša vadītās finanšu kompānijas pastāvēšana. Lielākie draudi kļuva redzami uzreiz – gandrīz simt finanšu konsultantu kontu, kuru paroles nezināja neviens cits cilvēks, bija palikuši bez saimniekiem, taču tiem vajadzēja piekļūt vēl pirms obligāciju tirgus atvēršanās.
Jau dažas stundas pēc uzbrukumiem Microsoft nosūtīja vairāk nekā 30 drošības ekspertu uz improvizēto Cantor Fitzgerald komandcentru Ņūdžersijas Rošelparkā. Daudzas no zaudētajām parolēm izrādījās visnotaļ droši «JHx6fT!9» tipa simbolu virknējumi. Tieši tādas – drošas – paroles uzņēmuma informācijas tehnoloģiju nodaļa bija ieteikusi lietot visiem darbiniekiem. Lai tās uzlauztu, Microsoft inženieri veica uzbrukumus, izmantojot ātrus datorus, kas izmēģina visas iespējamās burtu un ciparu kombinācijas no «a» līdz pat «ZZZZZZZ». Taču uzlaušana ar rupju spēku pat ātrākajiem datoriem varēja prasīt vairākas dienas.
Microsoft inženieri zināja, ka viņiem var palīdzēt tikai divi fakti: daudzi cilvēki dažādiem kontiem izmanto vienādas paroles, un tās lielākoties ir personiskas. Inženieri izskaidroja, ka viņu algoritmiem nepieciešams liels daudzums informācijas par katras trūkstošās paroles īpašnieku – lietas, kuras ir pārāk personiskas, lai uzņēmums tās glabātu mapītēs ar darba līgumiem. «Tās bija detaļas, kas atšķir cilvēkus citu no cita un padara katru personību unikālu,» atceras Latniks.
Viņš nekavējoties ķērās pie telefona, izmisīgi cenšoties noslāpēt pats savas sāpes, lai runātu ar bijušo kolēģu dzīvesbiedriem, vecākiem, brāļiem un māsām. Latniks mēģināja viņus mierināt un pie viena pajautāt, vai viņi gadījumā nezina savu tuvinieku paroles. Lielākoties cilvēki tās nezināja, un Latnikam nācās ķerties pie Microsoft inženieru iedotā saraksta. «Kad ir jūsu kāzu gadadiena? Jums ir divi bērni, vai ne? Varat pateikt viņu dzimšanas datumus?»
«Atcerieties, ka tas bija mazāk nekā 24 stundas pēc torņu sabrukšanas,» viņš saka. «Ugunsdzēsēji joprojām runāja par glābšanas misiju.» Ģimenes nebija pieņēmušas tuvinieku nāvi. Latniks atceras, ka nevienu nesauca par mirušu, tā vietā radiniekiem sakot, ka «viņi šobrīd nav sasniedzami». Sarunas svārstījās no asarām līdz sāpīgam klusumam. Reizēm bija vajadzīga vairāk nekā stunda, lai tiktu cauri sarakstam, bet Latniks nekad nebeidza sarunu pirmais.
Galu galā Microsoft inženieri sasniedza mērķi. Divu dienu laikā uzņēmums atsāka darbu. Tieši cilvēku sentimentalitāte, kas paroles padara «vājākas», beigu beigās izrādījās Cantor Fitzgerald glābiņš.
Suvenīri
Pirms dažiem gadiem es sāku draugiem un ģimenes locekļiem jautāt viņu paroles. Biju sapratis, ka šie personalizētie kodi tiek nepelnīti noniecināti. Jā, es saprotu, kāpēc visi ienīst paroles. Tās pārslogo atmiņu, un tikai to daudzums vien jau ir nomācošs. Man arī tās nepatīk. Taču paroles nav tikai traucēklis. Fakts, ka mēs tās radām tādas, lai spētu paturēt savā atmiņā, piešķir parolēm sava veida slepeno dzīvi.
Daudzās mūsu parolēs ir iešifrēts patoss, zobgalība, reizēm pat dzeja. Tās bieži apvij īpašs radīšanas stāsts. Motivējoša mantra, priekšniekam veltīts joks, slepens templis zudušai mīlestībai – šīs suvenīrparoles, kā es tās dēvēju, atspoguļo mūsu dvēseles dzīvi. Par iedvesmas avotu tām var kalpot jebkas: Bībele, horoskopi, iesaukas, dziesmu teksti, grāmatu citāti.
Iespējams, visvairāk mani pārsteidza, cik labprāt cilvēki ir gatavi atklāti stāstīt par šiem «suvenīriem». Draugi, kuriem lūdzu palīdzību, pārsūtīja manu lūgumu tālāk saviem draugiem, un drīz vien es sāku saņemt pavisam svešu cilvēku paroles. Viņu vidū ir izbijis cietumnieks, kurš parolē izmantoja savu agrāko ieslodzītā identifikācijas numuru («atgādinājums neatgriezties»), no ticības novērsies katolis, kura parolē tomēr bija dievmātes Marijas vārds («tas klusībā mierina»), un 45 gadus veca sieviete bez bērniem, kura kā paroli izmantoja sava grūtniecības laikā zaudētā puisēna vārdu («laikam jau tā es mēģinu uzturēt viņu dzīvu»).
Dažas paroles bija rotaļīgas. Vairāki cilvēki teica, ka izvēlējušies vārdu «incorrect» («nepareiza»), jo aizmirstot tas tiks automātiski atgādināts paziņojumā, ka parole ievadīta nepareizi.
Parole kā motivācija
Itin bieži paroļu izvēle bija saistīta ar emocionālu stāstu. Kāda sieviete dalījās sāpīgā atklājumā, ka viņas māte visās parolēs izmantojusi otras meitas vārdu. Kāda cita sieviete atminējās, ka pēc kāzām 2013.gadā vilkusi uz zoba vīru, jo viņš savas bankas kartes PIN kodam joprojām izmantojis bijušās draudzenes dzimšanas dienu. «Es neesmu greizsirdīga,» rakstīja šī sieviete Bekija Ficsimone, «bet nākamajā dienā viņš to kodu nomainīja uz manu dzimšanas dienu.»
Stāvot parkā un nolūkojoties, kā mans vienpadsmitgadīgais dēls kāpelē pa zviedru sienu, es sāku sarunu ar sievieti, kura bija izvedusi pastaigā suni, un pastāstīju viņai par savu suvenīrparoļu teoriju. Arī viņa, tāpat kā daudzi citi, negribēja, lai rakstā izmantoju viņas vārdu, jo parole esot pārāk personiska, turklāt viņa baidījās no tās uzlaušanas. Viņa pastāstīja, ka dažus mēnešus pēc dēla pašnāvības uz viņa galda bija atradusi papīra strēmelīti ar paroli «Lambda1969». Tikai tad, meklējot to internetā, viņa saprata, ka dēls bijis gejs. (Lambdu – grieķu mazo «l» burtu – daži vēsturnieki uzskata par brīvības zīmi geju vidū. Skaitlis «1969», kā uzskata sieviete, ir atsauce uz gadu, kad sākās nemieri pēc policijas iebrukuma homoseksuāliem pāriem draudzīgajā Stonewall bārā Ņujorkas Griničviledžā.)
Daži paroļu suvenīri bija pārsteidzoši atjautīgi. Līdzīgi atsperes mehānismiem tajos lielas domas bija saspiestas sīkā šifrā. Iedvesmojusies no Šerilas Sendbergas grāmatas Lean In: Women, Work and the Will to Lead, mana skriešanas partnere Kortnija Kerra izveidoja paroli «Ww$$do13», saīsinājumu no frāzes «What would Sheryl Sandberg do» (angliski – ko darītu Šerila Sendberga) un pēdējos divus ciparus no paroles izveidošanas gada.
Kāds cits mans draugs, programmētājs, kuram patīk vārdu spēles, lieto paroli «TnsitTpsif». Tas ir saīsinājums no tā sauktā meļa paradoksa: «The next sentence is true. The previous sentence is false» (angliski – nākamais teikums ir patiess, iepriekšējais teikums ir nepatiess). Manam draugam tā bija rotaļīga atsauce uz cilpām, ko met valoda.
Par īpašajām parolēm gribēju uzzināt arī Selfordas Universitātes zinātnes komunikācijas un digitālo mediju profesora Endija Mias viedokli. Viņš piedāvājot antropoloģisku redzējumu – suvenīrparoles padara par ikdienas rituālu personīgās atmiņas, kuras citādi nebūtu iespējams tik aktīvi atcerēties. Iekodējot savas atmiņas parolē, mes ar tām saskaramies biežāk, nekā, piemēram, noliekot uz galda kādu ierāmētu fotogrāfiju. «Ja tu zaudē rituālu, tu zaudē intīmu saikni ar sevi,» skaidro profesors.
Daudziem cilvēkiem šie rituāli ir motivējoši. Vidējo distanču skrējēja Fiona Moriartija man pastāstīja, ka viņa parolēs bieži izmanto «16:59» – savu mērķa laiku 5000 metru distances skrējienam. Savukārt no Šanhajas man atrakstīja dizainers Maurisio Estrelja, kuram paroles ir sava veida alternatīva populārajām lietotnēm Narrato un 1 Second Everyday, kas lietotājam ik dienu atgādina ieturēt atelpas brīdi, lai pārdomātu savas ambīcijas un vērtības. Lai pēc šķiršanās mazinātu dusmas pret bijušo sievu, Estrelja nomainīja paroli uz «Forgive@h3r» (angliski – piedod viņai). «Tas nostrādāja,» viņš saka. Tā kā darba dators pieprasa mainīt paroli ik pēc 30 dienām, Estrelja pārgāja pie citiem mērķiem: «Quit@smoking4ever» (pārtrauc smēķēt uz visiem laikiem – veiksmīgi), «Save4trip@thailand» (sakrāj ceļojumam uz Taizemi – veiksmīgi), «Eat2@day» (ēd divreiz dienā – tas gan nenostrādāja, joprojām esmu resns, raksta Estrelja), «Facetime2mom@sunday» (sazinies ar mammu svētdienā – tas izdevās, ar mammu esmu sācis runāt ik nedēļu).
Suvenīri var atgādināt arī par zaudējumiem vai iezīmēt sāpīgus pagrieziena punktus. The New York Times reportiere Leslija Deivisa stāsta, ka viņas sākotnējā Facebook parole bija «stroke911» (angliski – insults911), jo savu profilu viņa izveidoja dienā, kad māsīca pārcieta insultu. Manas draudzenes Monikas Vendituoli suvenīrparole bija «swim2659nomore» (2659vairsnepeldēšu) – atsauce uz pleca savainojumu, kas pārtrauca viņas karjeru un neļāva sa-sniegt 26,59 sekunžu kvalifikācijas laiku 50 jardu brīvā stila peldējumā, kas ļautu vidusskolā piedalīties vietējā čempionātā.
Vienkāršākais suvenīrparoļu veidošanas iemesls ir atvieglot atcerēšanos. Smadzenes tiecas jaunu informāciju savienot ar agrāk uzkrāto. Tomēr man šķiet, ka šajā paroļu radīšanas procesā slēpjas kas vairāk – kaut kas gandrīz dekartisks. Cilvēkiem patīk, varbūt pat ir iekšēja nepieciešamība piešķirt lietām jēgu. Simbolus mēs savienojam valodā. Apstākļus cenšamies pavērst uz labu, važas pārvērst mākslā. Mūžīgi pārejošajā pasaulē mēs tiecamies pēc pastāvības – tajā skaitā ignorējam aicinājumus mainīt paroles, saglabājot tās, kuras mums ir īpašas. Tieši šāda uzvedība mūsu sugu atšķir no citām. Šīs īpašās paroles ir kā origami – mazas improvizācijas, kas var rasties visbanālākajās vietās.
Vārds, uzvārds, gads
2009.gadā austrumeiropiešu hakeris, pārskatīdams internetu daudzsološa mērķa meklējumos, uzdūrās džekpotam – tiešsaistes spēļu tīklu uzraudzītāju RockYou datubāzei ar 32 miljoniem paroļu. Pēc dažām nedēļām hakeris datubāzi publiskoja, un tā joprojām ir lielākais šāda veida arhīvs, kas nonācis atklātībā.
Katra desmitā parole šajā datubāzē bija cilvēka vārds vai vārda un gada kombinācija. Taču RockYou datubāzes uzlaušana piedāvā arī kādu lielāku mācību. Vairums paroļu pētījumu pievēršas drošībai, nevis psiholoģijai vai antropoloģijai, lai gan mūsdienās nav daudz citu universālāku darbību par paroles izveidošanu. RockYou datubāze varētu parādīt, kā, kad un kāpēc vārdi iegūst eksistenciālu, personisku svaru.
Daļēji tieši tāpēc maza datorzinātnieku komanda Ontārio Tehnoloģiju institūta universitātē nu jau vairākus gadus pēta RockYou datubāzes leksiku. Atklājies, ka pārliecinoši visbiežāk lietotie īpašības vārdi datubāzes parolēs ir «sexy», «hot» un «pink» (angliski – seksīgs, foršs, sārts). Vīriešu vārdi aptuveni četrreiz biežāk nekā sieviešu vārdi parādās parolēs, kuras sākas ar «es mīlu».
Paroles atklāj arī cilvēces tumšo pusi. Džozefs Bono (30), viens no pirmajiem zinātniekiem, kurš pieķērās RockYou datubāzes izpētei, atzīstas pārsteigumā, ka desmiti tūkstošu cilvēku izvēlējušies ikdienā vairākkārt saskarties ar vēstījumiem «killmeplease» (angliski – lūdzunogalinimani) un «myfamilyhatesme» (ģimenemaniienīst), nemaz nerunājot par virkni dažādu neķītrību un rasistisku izteikumu.
Pētot datubāzi, Bono galveno uzmanību pievērš nevis paroļu nozīmei, bet drošībai. Viņš saka – jo dziļāk sanāk tajās ierakties, jo lielāks ir satraukums par privātumu, aizvien lielākai dzīves daļai pārejot internetā. «Vienu lietu datubāze parādīja nepārprotami,» viņš saka. «Cilvēki patiešām ir datu drošības vājais posms.»
Taču tieši lietas, kas paroles padara nedrošas, Bono šķiet arī iedvesmojošas. «Pat nedabisku nepieciešamību, piemēram, paroles atcerēšanos, cilvēki pārvērš jēgpilnā dzīves sastāvdaļā.»
Mīklas pašiem
Svešu cilvēku paroļu kolekcionēšana savā ziņā ir destruktīva – līdzko kāds man atklāja savu paroli, tā principā vairs nebija slepena, tātad – tā bija mirusi. Gandrīz visi cilvēki, ar kuriem tās pārspriedu, solīja paroles nomainīt. Taču viņi tās neslēpa.
Hoseins Bidžoli, Kalifornijas štata Beikersfīldas Universitātes menedžmenta informācijas sistēmu profesors un The Internet Encyclopedia redaktors, pusstundu ilgās sarunas laikā man stāsta par daudzām briesmām, kuras rada personiskas informācijas izmantošana parolēs. Tomēr viņš ilgi klusē, kad uzdodu jautājumu, vai suvenīri ir slikta lieta.
Un tad viņš sāk stāstīt par savu dzīvi. Viņš uzauga nelielā pilsētiņā pie Teherānas, kur dzīvoja līdz aizbraukšanai no Irānas 1976.gadā, lai sāktu doktorantūras studijas. Viņš atceras savu vidusskolu, kuru sauca par Karhanehu, un rozes un rododendrus netālajā dārzā, kur viņš ar vecākiem mēdza doties piknikā. Viņš atceras, kā garšoja svaigi spiesta olīveļļa, kuru viņa tēvs mēdza atnest mājās no savas darbavietas olīvu spiestuvē.
«Tu sauc tās par suvenīrparolēm. Arī man tāda ir: Karhaneh,» beidzot saka Bidžoli.
Tulkojumā no farsi valodas šis vārds nozīmē «vieta, kur strādā cilvēki», viņš skaidro. Bet viņam šis vārds slēpj pagātnes laimi, vietu, kas veidojusi viņa darba principus un etnisko identitāti. «Tās ir jaukas atmiņas,» viņš saka pieklusinātā balsī.
Es domāju – kāpēc gan cilvēks, kuram tik ļoti rūp drošība, ir gatavs atklāt savu paroli. Nospriedu, ka tā ir daļa no pārspīlētās dalīšanās kultūras, ko radījis internets. Varbūt arī mani neatlaidīgie mēģinājumi meklēt paroļu jēgu un cilvēku atsaucība šiem pūliņiem paši par sevi atklāj vairāk nekā tā konkrēto paroļu nozīme, par kuru tincinu. Cilvēki nav vienīgās būtnes, kuri risina mīklas. Taču mēs esam vienīgās būtnes, kuras mīklas rada tikai tāpēc vien, lai paši varētu tās atrisināt.
Kad pajautāju, Bidžoli atbild, ka īsti nezina, kāpēc piekritis atklāt man savu paroli. «Man vienkārši šķita, ka jūsu savāktie paroļu suvenīri ir īsti,» viņš piebilst pēc ilgas pauzes. «Es arī gribēju pievienot savējo.»
