Kategorijas: Pasaulē

Zaudēts uz visiem laikiem?

Ugunsgrēks Parīzes Dievmātes katedrālē, nodarīja milzīgu ļaunumu visu iecienītajam vēsturiskajam objektam — apdraudēja plašu kristīgo relikviju un mākslas darbu kolekciju, kas glabājās ēkā un tās teritorijā.

Francijas valdība apgalvo, ka relikvijas tagad ir drošībā. «Parīzes Dievmātes dārgumi, to skaitā, piemēram, ērkšķu kronis un Svētā karaļa Luija apmetnis, ir drošībā Parīzes rātsnamā,» otrdien sacīja Francijas kultūras ministrs Franks Rīsters.

Tomēr citas vēsturiski nozīmīgas lietas ir cietušas. Katedrāles galvenās ērģeles «šķiet diezgan stipri skartas», teica Rīsters. Tās ir vienas no slavenākajām pasaulē, dažas to stabules ir pat 800 gadu senas.

«Lielos gleznojumus, pēc pirmās apskates, uguns nav skārusi. Taču bieži šādos gadījumos postu nodara ūdens,» piebilda Rīsters. «Mēs to uzzināsim vēlāk.»

Tomēr joprojām ir skopas ziņas par daudzu citu svarīgu priekšmetu stāvokli, ieskaitot skulptūras un vitrāžas, un vai tās ir skārušas liesmas, dūmi, ūdens un krītoši materiāli, piemēram, izkusis svins.

Lūk, daži dārgumi, par kuru likteni pazinēji un ticīgie ir visvairāk noraizējušies.

Ērkšķu kronis un reliģiskie artefakti

Starp visvairāk novērtētajām Parīzes Dievmātes katedrāles relikvijām ir ērkšķu kronis, kas esot bijis galvā Jēzum Kristum viņa krustā sišanas laikā. Kolumbijas Universitātes gotiskās arhitektūras un viduslaiku mākslas emeritētais profesors Stīvens Marejs stāsta, ka katedrāles kronis, visticamāk, satur oriģinālā artefakta fragmentus.

Katedrālē glabājās arī koka gabals, iespējams, krusta fragments, un nagla, kuri varētu būt bijuši izmantoti krustā sišanā.

«Lielākoties šādas lielās katedrāles piesaista interesi ar saviem dārgumiem, kuri tajās glabājas un kurus cilvēki var nākt un pielūgt vai vienkārši aplūkot,» saka Amerikas Katoļu universitātes mākslas vēstures profesore Nora Heimane. 

Ērkšķu kronis ir paglābts no liesmām, apliecinājis katedrāles draudzes mācītājs Patriks Šavē.


Rožu logi

Katedrālē ir trīs rožu vitrāžas logi, kas veidoti ziedlapiņu formā, katrs no tiem vēsta savu reliģisko stāstu, ieskaitot ainas no Vecās un Jaunās derības, stāstus par divpadsmit apustuļu dzīvi un Kristus augšāmcelšanos.

Lielākais no šiem logiem ir aptuveni 13 metrus plats un piesaista visvairāk tūristu uzmanību.

Visu trīs logu stāvoklis otrdienas rītā nebija skaidrs. Skaidrs vien tas, ka neskarts palicis ziemeļu puses rožu logs. Parīzes arhidiecēzes bīskaps Benuā Sinetijs brīdina — tik liels karstums varēja izkausēt svinu, kas turēja logu rūtis.

Parīzes svēto relikvijas

Katedrāles smaile, kas ugunsgrēkā sagruva pirmdienas vakarā, saturēja Parīzes svēto aizbildņu — Svētā Denī un Svētās Ženevjēvas — relikvijas. Kornela Universitātes retumu un rokrakstu kolekcijas kurators Lorāns Feri stāsta, ka 1935. gadā arhibīskaps licis tos tur novietot, lai aizsargātu celtni.

Leģenda vēsta, ka Svētajam Denī, trešā gadsimta kristīgajam moceklim, nocirta galvu, un viņš nomira, turot to savās rokās. Svētajai Ženevjēvai bieži tiek piedēvēta Parīzes glābšana — viņa rosinājusi plašas lūgšanas, lai 451. gadā aizvilinātu huņņu vadoni Atilu prom no pilsētas.

Barnarda koledžas Rietumu viduslaiku mākslas un arhitektūras asociētais profesors Gregorijs Brida stāsta, ka šīs relikvijas sastāvējušas no abu svēto kauliem, zobiem un matiem.


Ķēniņu galerija

Katedrālē atrodas arī nozīmīgu statuju kolekcija, ieskaitot iespaidīgas Vecās Derības ķēniņu akmens figūras, kas stāv virs ieejas. To dēvē par Ķēniņu galeriju.

Otrdien šo statuju stāvoklis nebija skaidrs. Taču iepriekš tās ir pārdzīvojušas smagus laikus. Lielās franču revolūcijas laikā monarhijai naidīgie spēki kļūdaini uztvēra šīs statujas par Francijas karaļiem, nevis senajiem jūdiem. Revolūcijas dedzīgumā viņi 1793. gadā aizvilka statujas uz katedrāles laukumu un ar giljotīnu nocirta tām galvas.

Divdesmit viena no šīm galvām, kas veidotas 13. gadsimtā, 1977. gadā tika atrastas iemūrētas sienā kādā Parīzes apkaimē.

Zvani un ērģeles

Zinātāji norāda, ka apdraudēti arī katedrāles mūzikas instrumenti. Starp tiem ir baznīcas zvani — lielākais no tiem izgatavots 1681. gadā un ir pārcietis Lielo franču revolūciju. Tas ticis zvanīts ļoti būtiskos franču vēstures notikumos, arī par godu abu pasaules karu beigām.

Lielās ērģeles, kas izgatavotas 19. gadsimtā un sastāv no vairāk nekā 8000 stabuļu, no kurām dažas saglabājušās vēl no 12. gadsimta, uzskata par labāko romantisko ērģeļu paraugu un īpašu franču ieguldījumu ērģeļu pasaulē. Ar tām viens mūziķis spēj radīt veselu skaņu simfoniju.

Ērģeļu meistars Bertrāns Katjo, kas 90. gados ir strādājis šā instrumenta restaurācijā, sacīja telefonintervijā, ka ērģeles izskatās atjaunojamas. Kāds katedrāles darbinieks viņam otrdien piezvanījis un informējis, ka neviena no stabulēm neizskatās cietusi. Taču stabuļu ir ļoti daudz, tāpēc pilnībā drošs par šo secinājumu nevar būt, teica Katjo. Viņš apņēmies tuvākajās dienās apmeklēt katedrāli, lai novērtētu bojājumus. «Mēs varam tikai turēt īkšķus un gaidīt.»

Atpakaļ realitātē

WikiLeaks dibinātāja Džuljena Asanža septiņi dīvainie gadi pašizvēlētā izolācijā

Garu bārdu uzaudzējušā un acīmredzami pārsteigtā Džuljena Asanža parādīšanās Ekvadoras vēstniecības durvīs Londonā bija negaidīts skats. Ne jau aiz laba prāta. Londonas policisti vīrieti burtiski iznesa no mazās istabas, kurā kopā ar savu kaķi viņš nošķirtībā bija pavadījis pēdējos septiņus gadus.

Austrālijā dzimušais 47 gadus vecais Asanžs jau sen sevi uzskata par lielāko globālo cīnītāju pret dažādiem valstiskiem noslēpumiem. Kopš aktīvistu grupas WikiLeaks dibināšanas 2006. gadā šī interneta platforma likusi sarkt daudziem ietekmīgiem cilvēkiem, regulāri izzogot un publiskajā telpā nopludinot dažādus ierobežotas pieejamības dokumentus. Visbiežākais «upuris» bija ASV valdība.

Atbalstītāju acīs Asanžs ir vārda brīvības aizstāvis un moceklis. Savukārt ASV valdība viņu uzskata par dīvaini, provokatoru un pat Kremļa izpalīgu. Taču visbūtiskākā izrādījās Ekvadoras pašreizējās valdības nostāja: Asanžs bija kļuvis par nevēlamu viesi. 

Pēc Zviedrijas pieprasījuma izdot Asan-žu kriminālvajāšanai par izvarošanu viņš 2012. gadā atrada patvērumu Ekvadoras vēstniecības nelielajā sarkanu ķiegeļu ēkā, kas atrodas netālu no Londonas prestižā universālveikala Harrods. Visus šos gadus Asanžs turpināja vadīt WikiLeaks, laiku pa laikam rīkoja preses konferences no vēstniecības balkona, vizinājās ar skrituļdēli vēstniecības gaiteņos un šad tad uzņēma prominentus viesus, ieskaitot popmūziķi Lēdiju Gagu un aktrisi Pamelu Andersoni, kura kā ciemakukuli parasti atnesa vegānu sviestmaizes. Baumo, ka Andersone ir gūstekņa mīļākā.

Pagājušajā ceturtdienā, 11. aprīlī, aktrise izsūtīja vairākas ziņas tviterī, arestu nosaucot par «zemisku netaisnību», bet Lielbritāniju un ASV nodēvējot par «sātaniem, meļiem un zagļiem».

Problēmas ar higiēnu

Šaurā dzīves telpa vienlaikus bija gan Asanža birojs, gan guļamistaba. Telefons, dators, grāmatplaukts, skriešanas trenažieris un tā dēvētā saules lampa, kas emitē ultravioletos starus. Turpat ārpusē virtuvīte un dušas telpa. Pirms trim gadiem kāda persona, kas apmeklēja Asanžu, stāstīja, ka telpa ir kā šaura gāzes uzpildes stacija, kurā rosās divas radības — Asanžs un viņa kaķis.

Britu uzņēmējs un žurnālists Vons Smits, kas ir sens Asanža atbalstītājs un pirms septiņiem gadiem palīdzēja iemaksāt drošības naudu par Londonā aizturēto WikiLeaks vadītāju, stāstīja: «Asanžs ir liels čalis ar lieliem kauliem. Mazo istabu viņš piepilda fiziski un intelektuāli. Tā ir sīka vēstniecība ar sīku balkonu. Maza, pārkarsusi, ar sliktu gaisa cirkulāciju. Tā ir nepievilcīga darbavieta jebkuram ēkā strādājošajam.» 

Par spīti neērtībām, Asanžs regulāri mēdza uzņemt savus dievinātājus, ieskaitot bijušo franču futbola zvaigzni Ēriku Kantonā un bijušo Lielbritānijas Neatkarības partijas vadītāju, aktīvu Brexit idejas sludinātāju Naidželu Farāžu.

Tomēr samierināties ar ilgstošo nošķirtību Asanžam bija kļuvis arvien grūtāk, stāsta kāds viņa draugs. It īpaši vientulīgajās nedēļas nogalēs, kad vēstniecībā nebija neviena pastāvīgā darbinieka.

Pat Asanža tuvākie draugi raksturo viņu kā smaga rakstura cilvēku un narcisu ar pārspīlētu pašnovērtējumu. Turklāt viņš ignorē pat pašus vienkāršākos personīgās higiēnas principus. Par leģendu jau kļuvušas Ekvadoras vēstniecības apkopēju sūdzības, ka Asanžs nemēdz nolaist ūdeni pēc tualetes apmeklējuma.

Pēdējā laikā Asanžu mocīja smaga depresija. Pat esot prātojis — kas notiktu, ja viņš vienkārši izietu no vēstniecības, stāsta draugs, kas nevēlas publiskot savu vārdu. Arī attiecības ar vēstniecības saimniekiem kļuvušas arvien saspringtākas, pat naidīgi kareivīgas. 

Laikraksta The New York Times rīcībā ir nonākusi vēstules kopija, kuru jau 2014. gadā toreizējais Ekvadoras vēstnieks Huans Falkoni Puidžs nosūtīja savas valsts Ārlietu ministrijai. Tajā uzsvērts, ka attiecības starp Asanžu un diplomātiem kļūst arvien saspringtākas un pie tā galvenokārt esot vainojama patvēruma meklētāja uzvedība. Puidžu visvairāk kaitināja Asanža izklaides: vizināšanās ar skrituļdēli pa vēstniecības gaiteņiem un futbola spēlēšana ar saviem viesiem. «Ir bojāta grīda, sienas, durvis, it īpaši skrituļdēļa dēļ,» rakstīja vēstnieks. 

Savukārt futbola bumba vienreiz esot sadragājusi vēstniecības elektronikas aparatūru. «Kad vēstniecības drošības aģents apturēja spēli un atņēma bumbu, Asanžs no niknuma sāka trīcēt, apsaukāja aģentu un pat pagrūda. Asanžam izdevās atgūt bumbu, un tad viņš to apzināti spēra pret aģenta ķermeni.»

Vēstulē arī norādīts, ka Asanžs regulāri pie sevis aicina televīzijas žurnālistus un izvadā pa vēstniecības telpām, kas nav publiski pieejamas. «Reiz viņš ieslēdza megafona trauksmes signālu, lai televīzija varētu nofilmēt, kā reaģēs uz ielas dežurējošā britu policija. Tas viss notika nakts vidū un neapšaubāmi bija mēģinājums kacināt policistus,» rakstīts vēstulē. 

Lūgumu sniegt politisku patvērumu Asanžs pieprasīja 2012. gada jūnijā. Ekvadora to pieņēma, norādot, ka ASV sāktā slepenā izmeklēšana rada draudus Asanža drošībai un dzīvībai. Aktīvākais patvēruma atbalstītājs bija toreizējais Ekvadoras prezidents sociālists Rafaels Korrea.

2017. gadā valsts vadītāja amatā tika ievēlēts cits politiķis Lenins Moreno, un viņa iecietība beidzot izsīka. «Ekvadora ir pieņēmusi suverēnu lēmumu atsaukt patvēruma statusu Džuljenam Asanžam, ņemot vērā viņa atkārtotos starptautisko konvenciju pārkāpumus un ikdienas uzvedību,» tviterī izplatītajā videouzrunā 11. aprīlī paziņoja Moreno. Prezidents apsūdzēja Asanžu par neatļautu «elektroniskās un signāla bloķēšanas aparatūras» ierīkošanu, ielaušanos vēstniecības drošības failos, vēstniecības novērošanas kameru bloķēšanu un necienīgu izturēšanos pret darbiniekiem, ieskaitot apsargus.

Jau pagājušā gada martā Ekvadoras valdība atslēdza interneta piekļuvi Asanžam, norādot, ka viņš pārkāpis norunu atturēties no publiskiem komentāriem ar mērķi ietekmēt citu valstu iekšpolitiku. Tika ierobežots arī Asanža apmeklētāju skaits un pieprasīts pašam sākt uzkopt tualeti un rūpēties par kaķa dabiskajām vajadzībām. Asanžs oktobrī atbildēja ar Ekvadoras valdības iesūdzēšanu tiesā, pārmetot cilvēktiesību pārkāpšanu. Ekvadoras amatpersonas apsūdzību noraida. Lieta ierosināta trešajā valstī Spānijā, un tās izskatīšana vēl nav sākusies.

Prezidentu Moreno un viņa valdību vēl vairāk nokaitināja pagājušajā mēnesī nopludinātie dokumenti, ko publicēja neatkarīgs ekvadoriešu ziņu portāls, norādot uz valsts līderu izšķērdīgo dzīvesveidu un dārgiem ceļojumiem. Politiķiem ir aizdomas, ka e-pastu, īsziņu un fotogrāfiju izzagšanā iesaistīts WikiLeaks. 

Publiskai vētīšanai tika nodotas prezidenta sievas īsziņas, kurās viņa saviem draugiem stāsta par ģimenes ceļojumiem uz Šveici un Ņujorku. Tika publicētas prezideta Moreno privātas fotogrāfijas, ieskaitot attēlu, kurā viņš redzams, vakariņās tiesājot omārus kādas viesnīcas restorānā.

WikiLeaks noliedza savu līdzdalību informācijas nopludināšanā presei. Tajā pašā laikā WikiLeaks reklamēja šos rakstus ar sava tvitera konta starpniecību.

Dažas dienas pēc skandāla uzvirmošanas Moreno paziņoja, ka Asanžs ir «vairākkārt pārkāpis» sava patvēruma noteikumus, no kuriem viens aizliedz «ielauzties privātā sarakstē un tālruņos».

«Un visbeidzot,» Moreno turpināja 11. aprīļa paziņojumā par patvēruma atsaukšanu, «pirms divām dienām ar Asanžu saistītā organizācija WikiLeaks sāka izteikt draudus Ekvadoras valdībai. Manai valdībai nav, par ko baidīties, un mēs nepakļausimies šiem draudiem.»

Moreno atsaucās uz WikiLeaks solījumu publiskot informāciju par Asanža izsekošanu Ekvadoras vēstniecībā. WikiLeaks galvenais redaktors islandietis Kristins Hrafnsons preses konferencē bija paziņojis, ka vēstniecības telpās notiek «plaša mēroga izspiegošana», jo Ekvadora esot nolēmusi izdot Asanžu ASV varas iestādēm.

«Esam noskaidrojuši, ka apsardze novēroja katru viņa kustību un tikšanos ar apmeklētājiem,» apgalvoja Hrafnsons. «Mēs arī zinām, ka vēstniecībai bija iesniegta prasība atklāt apmeklētāju reģistrācijas žurnālu un videoierakstus vēstniecības iekštelpās. Mēs uzskatām, ka tas viss nodots Trampa administrācijai.»

Hrafnsons vēl deklarēja, ka Asanžs slepus nofilmēts seksa laikā un šis video nonācis kādas izspiedēju grupas rokās Spānijā, kura tagad pieprasa trīs miljonus eiro, pretējā gadījumā draudot šos ierakstus publiskot.

Uz Zviedriju vai ASV?

Kad 11. aprīlī Ekvadora atsauca politisko patvērumu, britu policija nekavējoties iegāja vēstniecībā un arestēja Asanžu. Formālais iegansts ir tiesas noteiktā drošības līdzekļa pārkāpšana lietā ar vairākus gadus ilgu vēsturi.

2010. gada novembrī Zviedrijas policija izsludināja Asanžu starptautiskā meklēšanā, izmeklējot apsūdzības izvarošanā. Tā gada 7. decembrī Asanžs pats pieteicās policijā Londonā un 10 dienas vēlāk tika atbrīvots pret drošības naudu. Pēc tam gandrīz divus gadus turpinājās Asanža tiesāšanās ar mērķi izvairīties no izdošanas Zviedrijai. Kad viņš zaudēja apelācijas un kļuva skaidrs, ka izdošana ir neizbēgama, Asanžs pieprasīja politisko patvērumu Ekvadoras vēstniecībā.

Kamēr visus šos gadus Asanžs uzturējās vēstniecībā, Zviedrijas prokuratūra pārtraukusi izmeklēšanu divās izvarošanas lietās, jo «procesa virzības ietvaros mums bija formāli jāuzrāda apsūdzība pret aizdomās turēto, taču pašreizējā situācijā visas mūsu iespējas ir beigušās, Ekvadora atsakās sniegt palīdzību», 2017. gadā skaidroja prokurori Stokholmā. 

Ņemot vērā patvēruma atsaukšanu, tagad vienas cietušās zviedru sievietes advokāte mudina savas valsts prokuratūru atsākt izmeklēšanu, taču lēmums vēl nav pieņemts.

Tomēr daudz vairāk Asanžs baidās no izdošanas ASV, kur Tieslietu ministrija jau gadiem ilgi meklē veidus, kā sodīt WikiLeaks un tās dibinātāju par daudzu militāro un diplomātisko noslēpumu izzagšanu un publiskošanu. Pagājušā gada nogalē Virdžīnijas štata tiesā dokumentu reģistrācijas kļūdas dēļ atklātībā nāca fakts, ka amerikāņi beidzot ir atraduši veidu Asanža tiesiskai vajāšanai. Viņu apsūdz par sadarbošanos ar krievu hakeriem un, iespējams, arī specdienestiem — pirms ASV prezidenta vēlēšanām 2016. gadā notika ielaušanās demokrātu partijas datorserverī un izzagti tūkstošiem e-pastu, kurus pēc tam publicēja WikiLeaks, radot aizdomu ēnu pār prezidenta amata kandidātes Hilerijas Klintones godprātību.

Dienu pēc izmešanas no vēstniecības Londonā ASV Tieslietu ministrija oficiāli izvirzīja vēl vienu apsūdzību pret Asanžu — par sazvērniecisku plānu ielauzties ASV valdības datorsistēmā.

«Brīvību, brīvību!»

Britu policisti pie Ekvadoras vēstniecības Londonā pagājušajā ceturtdienā ieradās pulksten 9.15. Vēstnieks piekrita personīgi ieiet Asanža istabā un paziņot par patvēruma atsaukšanu. Asanžs pretojās, viņu saslēdza rokudzelžos.

«Tas ir nelikumīgi, es nekur neiešu!» atkārtoja Asanžs, liecina notikušā atreferējums Vestminsteras maģistrātu tiesā, uz kurieni tika aizvests bēglis. Sniegbaltie mati saņemti copē, aiz garās bārdas spītīgi sakniebtas lūpas, mugurā tumšzils uzvalks.

Pie tiesas steigšus bija sapulcējusies protestētāju grupa: «Brīvību, brīvību, brīvību Asanžam!»

Kad Asanžs apsēdās krēslā, kāds tiesas zāles apmeklētāju zonā ienācis atbalstītājs fluoriscentā dzeltenā drošības vestē azartiski pacēla uz augšu abu roku īkšķus. Asanžs to pamanīja un atbildēja ar to pašu. Gaidot tiesnešu ierašanos, Asanžs sev priekšā nolika un sāka demontratīvi lasīt amerikāņu publicista Gora Vidāla Nacionālās drošības valsts vēsturi — kritisku eseju par ASV militāro industriju un drošības dienestiem.

Vestminsteras maģistrātu tiesa tagad izskatīs lietu par drošības līdzekļa pārkāpšanu. Par to draud 12 mēneši cietumā. Vienlaikus tiesa pieprasījusi amerikāņiem līdz 12. jūnijam sniegt pamatotu izskaidrojumu apsūdzībām, kas pret Asanžu celtas Vašingtonā. Ja briti tās atzīs par pamatotām, Asanža izdošana, ieskaitot apelācijas prasības, var ievilkties pat līdz diviem gadiem.

Asanža bijusī dzīves telpa Ekvadoras vēstniecībā

«Skumji redzēt, kā sadeg daļa no mums pašiem»*

* Francijas prezidenta Emanuēla Makrona tvīts vakarā, kad dega Parīzes Dievmātes katedrāle

Pirmdien pulksten 18.20 atskanēja pirmā ugunsgrēka trauksme Parīzes Dievmātes katedrālē, taču pēc apskates nekas netika atklāts. Tikai vēl pēc 20 minūtēm ar otrajiem trauksmes signāliem tika izsaukti ugunsdzēsēji — bija izcēlies ugunsgrēks pasaulē slavenākajā katedrālē. 400 ugunsdzēsēju cīņa ar uguni katedrālē, kuru ik gadu apmeklē vismaz 13 miljoni cilvēku, ilga 15 stundas, pilnībā to izdevās apdzēst tikai otrdienas rītā.

Uguns nopostīja divas trešdaļas katedrāles jumta seguma, liesmu pārņemta sabruka katedrāles torņa 93 metrus augstā smaile. Izdegusi arī katedrāles iekšējā koka apdare. Taču ugunsdzēsējiem izdevās izglābt 850 gadus senās būves akmens pamatstruktūru — katedrāles galveno celtni un abus galvenos torņus. Tāpat izdevās novērst liesmu izplatīšanos uz ziemeļu puses zvanu torni un tā sagrūšanu. No uguns paglābta arī katedrāles mākslas darbu un svētlietu kolekcija, teica Parīzes mērs Anna Idalgo. Milzīgajā ugunsgrēkā nebija cilvēku upuru, viegli ievainots tika viens ugunsdzēsējs.

Tagad būs jānosaka celtnei nodarīto postījumu apjoms. Francijas izmeklētājiem ir aizdomas, ka ugunsgrēks izcēlās renovācijas darbu dēļ, jo uguns sākās vietā zem sastatnēm. Pagaidām Francijas varas iestādes Dievmātes katedrāles degšanu izmeklē kā nejaušu aizdegšanos, citas versijas nav izvirzītas.

Francijas prezidents Emanuels Makrons apsolīja, ka Parīzes Dievmātes katedrāle tiks atjaunota. Pirmdienas vakarā, redzot uguns pārņemto slaveno katedrāli, līderis izsūtīja tvītu: «Mūsu Parīzes lēdija ir liesmās. Jūtu līdzi visiem katoļiem un visiem frančiem. Tāpat kā ikvienam tautietim, arī man šovakar ir skumji redzēt, kā sadeg daļa no mums pašiem.»

Jau otrdien Francijas miljardieri, uzņēmēji un pašvaldības apsolīja 700 miljonus eiro katedrāles atjaunošanai, dažādi fondi sākuši kampaņas ziedojumu vākšanai. 

Savukārt kādas Francijas kokmateriālu kompānijas vadītājs sacīja, ka centīsies savākt 1300 ozolkoka baļķu katedrāles atjaunošanai.

 

Starp divām pasaulēm

Pārapdzīvotā gūstekņu nometnē Sīrijas ziemeļaustrumos uzturas vairāk nekā 72 000 sagrautā islāmistu kalifāta bijušo iedzīvotāju. Ko ar viņiem iesākt?

Viņa pameta Nīderlandi, lai pievienotos Daesh, un apprecēja vienu no karotājiem. Vīrs gāja bojā. Apprecēja citu karotāju un palika stāvoklī neilgi pirms otrā vīra nāves. Pagājušajā mēnesī, kad pašpasludinātā Islāma valsts sagruva pilnībā, sieviete kopā ar dēlu padevās ASV atbalstītajiem kurdu spēkiem un nonāca Haulas nometnē. Šo milzīgo telšu pilsētu Sīrijas ziemeļaustrumu nostūrī tagad var uzskatīt par tā dēvētā kalifāta pēdējo palieku.

«Vienīgais, ko vēlos, ir atgriezties normālā dzīvē,» saka 34 gadus vecā Dženeta Jahani. Pie vienas kājas pieķēries trīs gadus vecais Ahmeds, kura augums raustās no stipra klepus. 

Kad 23. martā Daesh zaudēja savu pēdējo nocietinājumu, tas bija būtisks tri-umfs cīņā pret vienu no bīstamākajiem teroristu tīkliem pasaulē. Taču nekavējoties radās cits akūts jautājums — ko darīt ar tūkstošiem cilvēku, kas savulaik no dažādām valstīm pievienojās džihādistiem un tagad  viņiem nav, kur doties.

Dzeloņstiepļu ieskautajā Haulas nometnē, kas iekārtota akmeņainā apvidū, decembrī uzturējās aptuveni 9000 cilvēku. Krītot pēdējiem Daesh bastioniem, telšu pilsētas iemītnieku skaits jau pārsniedzis 72 000.

Retā ārvalstu žurnālistu vizītē, kurā tika atļauts piedalīties arī The New York Times korespondentam, iebraucēju acīm pavērās bēdīga aina: aukstums, dubļi, garas rindas pēc pārtikas, dzeramā ūdens un degvielas. Nometnes iemītnieki lielākoties ir sievietes ar bezcerības pilniem skatieniem un nosmulējušies bērni. Atkritumiem piemētātajās ejās starp balto telšu rindām var dzirdēt sieviešu sarunas angļu, krievu, franču, holandiešu un ķīniešu valodās. Dubļainajos klajumos rotaļājas bērni gan ar ogļmelniem, gan ziemeļnieciski blondiem matiem.  

Kāda sieviete no Vācijas stāsta, ka Sīrijā ieradās kopā ar vīru ārstu. Tagad viņai nav ne mazākās nojausmas, kur atrodas dzīvesbiedrs. Rokās viņa tur pavisam mazu zīdaini, bet pie kājām spiežas pāris gadus vecs sprogains bērnelis.

Vācijā viņa atgriezties nevēlas, jo uzskata to par neticīgo valsti. «Negribu, lai mani bērni augtu sabiedrībā, kas ir pilnīgi korumpēta un kur tiek reklamēti visi iespējamie grēki,» viņa paskaidro, atsakoties nosaukt savu vārdu. Viņa dod priekšroku smagai dzīvei kara sagrautajā Sīrijā. «Tā ir pagaidu problēma. Pēcnāves dzīve ir mūžīga.»

Lai gan Daesh jau sen nekontrolē plašās teritorijas, ko teroristi bija sagrābuši Sīrijā un Irākā, nometnē ievietotās sievietes joprojām seko vienam no kalifāta likumiem — valkāt garus, melnus virssvārkus ar šauru izgriezumu acīm.

Viņu drēbes ir netīras, vīlēs un kurpēs iegrauzušies netīrumi. Daudzu sieviešu rokās ir zīdaiņi, kas nemitīgi klepo un šņaukājas. Vecākie bērni cenšas notirgot cepumus un atspirdzinošus dzērienus, ko ieslodzītajiem atsūtījuši tuvinieki.

Haula ir lielākā no trim gūstekņu nometnēm, kuras uzrauga kurdu spēku administrācija. Līdzīgas nometnes izveidotas arī Irākā un Lībijā. 

Kopā ar tūkstošiem sīriešu un irākiešu trijās nometnēs Sīrijā atrodas 12 000 sieviešu un bērnu no citām valstīm. Šādu statistiku nosauc tā dēvētā ASV atbalstīto Sīrijas Demokrātisko spēku amatpersona Redurs Kselils. Šie paši spēki stingrāk apsargātās ieslodzījuma vietās tur vairāk nekā 8000 bijušo Daesh kaujinieku, no kuriem aptuveni 1000 ir ārzemnieki. 

Uz dažiem pirkstiem saskaitāmas valstis, to vidū Francija, Krievija un Čečenija, ir uzņēmušas atpakaļ niecīgu skaitu savu pilsoņu, lielākoties sievietes, bērnus un bāreņus. Lielākā daļa valstu nevēlas bijušā kalifāta sekotāju atgriešanos. Tas nozīmē, ka šīs personas vismaz pagaidām būs bezpavalstnieki nestabilā pasaules reģionā.  

Vietējai kurdu administrācijai trūkst resursu, lai aprūpētu tik lielu gūstekņu skaitu, un tā uztraucas, ka starptautiskās sabiedrības vilcināšanās var palīdzēt Daesh pārgrupēties un atsākt ofensīvu. 

«Palīdzības ir maz, mums atbild reti kurais,» žēlojas Haulas nometnes administrators Muhammeds Bašīrs. Marta vidū viņš ierosināja izveidot starptautisku tribunālu bijušo kaujinieku tiesāšanai, taču šai idejai ārvalstīs bija kusls atbalsts, un, visticamāk, to bloķētu Sīrijas valdība.

Pārbaudīt sieviešu un bērnu izcelsmi ir sarežģīti, jo daudzām trūkst dokumentu, turklāt kalifāta laikos viņas pieņēmušas jaunu vārdu. Šīs sievietes uzskata par mazāku draudu, nekā gūstā kritušos vīriešus. Tajā pašā laikā nav šaubu, ka karotāju rindās bijušas arī sievietes. Turklāt lielākā daļa joprojām atbalsta ekstrēmistu ideoloģiju — tas attur nometnes vadību no iespējas vienkārši izlaist sievietes no nometnes, ļaujot viņām doties turp, kur pašas vēlas.

Haulā ārzemnieces tiek turētas atsevišķā daļā. Tiklīdz tur ieeju, mani ielenc vairākas svešinieces un lūdz palīdzēt atgriezties dzimtenē vai atrast pazaudētos tuviniekus. 

«Vai esat no Zviedrijas Sarkanā Pus-mēness?» izmisīgi jautā viena no viņām un tūlīt pat dodas prom, kad atbildu noliedzoši. 

«Esmu no valsts, kuru neviens nepazīst. Es nekad netikšu laukā no šejienes,» saka sieviete no Seišelu salām.

Ar mani sasveicinās 38 gadus vecā Līsa Smita, kas agrāk dienēja Īrijas bruņotajos spēkos, bet 2015. gadā caur Tunisiju pārceļoja uz Sīriju, kur apprecējās ar Daesh kaujinieku. Tomēr intervijai viņa nepiekrīt. 

Jūtams, ka daudzas sievietes joprojām ir kaislīgas džihādistu ideoloģijas sekotājas. 22 gadus veca čečenu sieviete, kura sevi sauc par Um Aišu, dzīvi kalifātā sauc par «lielisku». «Visi mani brāļi ticēja šariatam, Islāma valstij, un tur nebija nekā tāda, lūk, kā šis,» viņa nosodoši pamāj uz divām nometnē strādājošajām palīdzības organizācijas darbiniecēm, kuras valkā bikses.  

Um Aišas vīrs gāja bojā uzlidojumā, kad amerikāņi bombardēja pēdējo Daesh nocietinājumu nelielajā Baguzas pilsētiņā Sīrijas austrumos. Taču čečeniete ir pārliecināta, ka džihādistu projekts par savu kalifātu nav izčākstējis. «Mūsu brāļi ir visur — Vācijā, Krievijā, Amerikā. Mēs ticam, ka al-Dawla al-Islamia atgriezīsies,» viņa paziņo, lietojot islāma valsts nosaukumu arābu valodā.

Sastopu arī sievietes, kas nožēlo savu kādreizējo izvēli. Pie nometnes vārtiem ar atsegtu seju stāv Galiona Su no Trinidadas. Viņa cer pēc iespējas ātrāk tikt laukā no ieslodzījuma, lai meklētu pusaugu dēlu, kuru kurdu spēki it kā arestējuši janvārī. 

Viņas vīrs ģimeni uz Sīriju atveda 2014. gadā. Drīz pēc tam viņš pameta sievu, atstājot rūpēties par dēlu. «Es biju kā al-Dawla palaistuve,» stāsta 45 gadus vecā Su. Viņa apprecējās pavisam ar četriem dažādiem vīriešiem, no kuriem katrs ar savu jauno sievu palika tikai īsu brīdi. Kad džihādisti uzstāja, ka arī pusaudzim pienācis laiks pievienoties kaujinieku rindām, māte dēlu saģērba sieviešu drēbēs un lika bēgt. Kurdu spēki frontes otrā pusē šo viltību atšifrēja. Kopš tās dienas Su nezina, kas noticis ar viņas dēlu.

«Vēlos atgriezties normālā sabiedrībā, gulēt jaukā gultā, ēst labu pārtiku, skatīties TV un smieties,» atzīst sieviete.

Divas trešdaļas no Haulas iemītniekiem ir bērni. Arī bāreņi. Daudzi no viņiem bez īpašām emocijām detalizēti pastāsta, kā gājuši bojā viņu vecāki. Par vardarbības lieciniekiem bijuši gandrīz visi, daļa arī apguvuši, kā rīkoties ar ieročiem.

Nometnes vadība skaidro, ka šobrīd tiek galā tikai ar akūtākajām problēmām — iekārto teltis, izveido pagaidu skolu bērniem. Lai sniegtu psiholoģisko palīdzību vai «attīrītu» bērnu smadzenes no džihādistu propagandas, pagaidām neatliek laika. Tomēr tā ir samilstoša problēma, jo šajā noslēgtajā vidē dažas mātes aktīvi sludina ekstrēmistu ideoloģiju. 

«Viņu mentalitāte joprojām ir tāda pati. Nekas nav mainījies,» par šīm sievietēm saka nometnes pārvaldnieks Bašīrs. «Bērni ir nevainīgi, taču, kad viņi nonāk nometnē, viņi sāk vērīgāk ieklausīties, ko saka pieaugušie.»

Kad saule sāk rietēt, žurnālisti nonāk laukumā, kur rotaļājas grūti saskaitāmu bērnu pulks. Bariņš turku zēnu dzenā futbola bumbu, bet mazliet nostāk irākiešu, ēģiptiešu un krievu atvases vienkārši apmētā cits citu ar oļiem.

Izskrējis no mazmājiņas aizsega, kāds mazs irākiešu zēns paceļ spēļu šauteni: «Sācies Islāma valsts iebrukumus!» Viņš notēmē uz kādu bērnu. «Es esmu snaiperis. Tūlīt pat nošaušu tevi! Tieši galvā!»

Netālu sāk plūkties divi citi zēni. Kaujoties abi nogāžas zemē, bet turpina dunkāt viens otru. To visu no malas vēro kāds 10 gadus vecs puika, kurš zaudējis labo kāju. Viņš negrib teikt savu vārdu un neatklāj, no kuras valsts iebraukuši vecāki. Uz jautājumiem atbild strupi.

Kā zaudēja kāju?

«Lidmašīna. Šrapnelis.»

Ko vēlas tagad?

«Tikt labākā teltī, varbūt pat mājā.»

Kur?

«Nezinu.»

Daesh izvēršanās un sagrāve

Shēmotājs

Džons Vērts ir pārguris un vēlas pielikt punktu saviem centieniem izskaidrot Brexit scenārijus. Ja vien izšķirošo lēmumu beidzot spētu pieņemt arī politiķi…

Berlīnē strādājošais velsietis Džons Vērts (Jon Worth) darba laikā ir komunikācijas konsultants Eiropas politiķiem. Vakaros viņš zīmē shēmas, cenšoties vizuāli izskaidrot Brexit iespējamos scenārijus. Kopš janvāra sākuma shēmu nācies labot jau vairākkārt. 29 reizes, ja gribam būt precīzi. Jaunākā tapusi 1. aprīlī.

Lielbritānijas mēģinājums izstāties no ES ir pārvērties mulsinošā mudžeklī, kurā sapinušies britu valdības piedāvājumi un dažādie balsojumi parlamentā. Lai palīdzētu orientēties nākamajos soļos, shematisks skaidrojums ir perfekts risinājums. Taču pēdējā laikā tas pārvērties par Sīzifa cienīgu uzdevumu.

«Sākumā cilvēki smīkņāja: ko viņš tur ņemas? Bet ātri vien saprata: paga, patiesībā tas ir patiešām lietderīgs Brexit izskaidrojums,» stāsta Vērts. «Pēdējā laikā man visbiežāk jautā — kad būs gatava jaunākā shēmas versija?»

Taču kopumā puisis jūtas pārguris. Viņš ieplānojis ņemt pauzi 12. aprīlī. Šajā datumā Lielbritānijai var nākties pamest ES bez jebkādas vienošanās, ja britu parlaments atkal noraidīs premjeres Terēzas Mejas un Briseles izstrādāto izstāšanās līgumu. Vērts paskaidro, ka vairs nespēj rosīties tādā tempā. 

Grafiķu aprindās Vērts kļuvis par savdabīgu kulta personību. Pārskatāmi un visiem saprotami izskaidrot nākamos iespējamos politiskos soļus mēģina daudzi, taču tieši Vērta shēmas esot manītas piestiprinātas pat pie sienām britu parlamentā un ministrijās Londonā.

Interesantākais Vērta grafikās ir mēģinājums tikt galā ar neiespējamo, proti, prognozēt, cik liela ir viena vai otra scenārija īstenošanās varbūtība. Jaunākajā shēmā, ko viņš savā blogā Jonworth.eu publicēja 2. aprīlī, velsiešu konsultants par vienlīdz ticamu varbūtību (26%) atzina Brexit atlikšanu līdz gada beigām, pirms tam sarīkojot ārkārtas vēlēšanas Lielbritānijā vai Londonas vienpusēju lēmumu jau līdz 12. aprīlim paziņot, ka Brexit vispār tiek apturēts.

Kas īsti notiks, pagaidām nespēj pateikt neviens. Arī Vērta prognoze ir politikā zinoša cilvēka minējums, nevis precīza statistiska analīze. Tajā pašā laikā viņš uzstāj, ka Brexit nav pilnīgi neprognozējams process. «Ikvienam spēlētājam Brexit drāmā ir sava priekšrocību hierarhija, kas attiecīgi ietekmē viņu uzvedību. Tas palīdz prognozēt, ko šī persona darīs turpmāk,» skaidro Vērts.

Viņš bieži saņem arī kritiku, jo daži cilvēki sūdzas, ka Vērta diagrammās nav iekļauti mazāk iespējami, specifiski risinājumi. Savukārt britu satīras izdevums Private Eye tās vienkārši izsmej. «Vai shēmas palīdz izskaidrot Brexit? Iespējamās atbildes: «nē» un «nē». Vai shēmas ir kaitinošas? Iespējamās atbildes: «jā» un «jā».»

Censoņiem, kas varbūt paši vēlētos sākt zīmēt shēmas ar Brexit scenārijiem, Vērts dod būtisku padomu: pirms zīmēšanas skaidri definējiet mērķi un domājiet par to, ko ar to visu vēlaties panākt! «Mans mērķis ir parādīt, ka ar Brexit saistītie lēmumi lielā mērā ir paredzami, un ir redzams, kā tie pārplūst cits citā.»

Skan skaisti, bet tagad Vērtam jāķeras jau pie 30. shēmas.

«Godīgi sakot, es cerēju, ka līdz šim brīdim risinājums jau būs atrasts,» saka Vērts. «Taču tagad esmu sapratis, ka attiecībā uz Brexit ir iespējams pilnīgi droši prognozēt vienu lietu: kad liekas, ka risinājums nupat tiks atrasts, tas tomēr netiek izdarīts.»

Tumšais mākonis izklīdis. Pagaidām

Īpašais prokurors nav atradis pierādījumus, ka Donalds Tramps būt slēdzis slepenu vienošanos ar Krieviju, lūdzot tai palīdzēt uzvarēt ASV prezidenta vēlēšanās. Taču aizdomu ēna paliek, un joprojām turpinās daudzas citas izmeklēšanas

Iespējams, Donaldam Trampam tā bija jaukākā diena, kopš viņš kļuva par ASV prezidentu. Pagājušās svētdienas, 24. marta, pēcpusdienā beidzot izklīda draudīgais mākonis, kas virs viņa politiskās karjeras sāka savilkties jau 2016. gadā, kad pilnā sparā ritēja priekšvēlēšanu kampaņa. Pēc nepilnus 22 mēnešus ilgas izmeklēšanas beidzot publiskoti īpašā prokurora secinājumi, kas ļaunākajā gadījumā varēja beigties pat ar prezidenta impīčmentu. Nekas tāds, kura dēļ būtu nepieciešams nekavējoties sākt Trampa atstādināšanas procesu, nav atklāts, tomēr daudzi jautājumi joprojām ir neatbildēti.

Pirmkārt, tāpēc, ka ar īpašā prokurora Roberta Millera ziņojumu pilnībā ir iepazinusies tikai viena persona — ASV tieslietu ministrs Viljams Bārs, kuru šajā amatā pats Tramps iecēla februāra sākumā. Pēc divas dienas ilgas ziņojuma vētīšanas tieši Bārs svētdien izplatīja savu versiju par būtiskākajiem izmeklēšanas atzinumiem. Galvenais no tiem — Tramps nav slēdzis nekādu slepenu vienošanos ar Krievijas valdību. 

Otra būtiska lieta: izmeklētāji nevar nešaubīgi pateikt, ka Tramps ar savu rīcību un dažādiem rīkojumiem būtu licis šķēršļus tiesiskumam. Taču to var tulkot arī pilnīgi pretēji: Tramps varbūt ir pārkāpis likumu, taču nav izdevies atrast pārliecinošus pierādījumus, kuriem būtu spēks tiesā. «Ziņojumā nav secināts, ka prezidents būtu izdarījis noziegumu, taču viņš nav arī attaisnots,» — tā tieslietu ministrs uzrakstījis kopsavilkumā Kongresam.

«Totāla ATTAISNOŠANA»?

Tieslietu ministra atzinumu Tramps sagaidīja savā brīvdienu mājā Floridā, kur viņš bieži mēdz pavadīt nedēļas nogales. Sēžoties lidmašīnā atpakaļ uz Vašingtonu, ASV prezidents esot bijis tik labā omā, kādu viņu pavadošie žurnālisti sen nebija redzējuši. Drīz pēc tam sekoja Trampa tvīts: «Nekādas slepenas vienošanās, nekādas šķēršļu likšanas tiesiskumam, pilnīga un totāla ATTAISNOŠANA!»

Kritiķi norāda, ka attiecībā uz šķēršļu likšanu tiesiskumam Tramps nebūt nav attaisnots, tomēr tas neliedza prezidentam un viņa sabiedrotajiem sākt asus uzbrukumus demokrātu partijai, apsūdzot to ilgstošā politiskās nomelnošanas kampaņā. Daži Trampa partijas biedri republikāņi mudina valsts līderi aizmirst notikušo un naski virzīties uz priekšu, tomēr prezidents, kā izskatās, to pagaidām nevēlas darīt. Viņš jau deklarējis, ka visa «šī Millera vadītā izmeklēšana ir nelegāls un neizdevies politisks uzbrukums» un tāpēc rosinās sākt pretizmeklēšanu, lai noskaidrotu, kas bija šīs «netīrās» kampaņas iniciators. 

Izmeklēšanas atzinumi ir kā jauna un spēcīga vēja brāzma Trampa administrācijas burās, kura ilgu laiku potenciālo politisko draudu ēnā sašļukusi gaidīja, kādi būs izmeklēšanas atklājumi. Tagad viņiem vairs nav jāraizējas par jauniem kratīšanas orderiem un pieprasījumiem sniegt liecības īpašajam prokuroram — tas attiecas arī uz Trampa meitu Ivanku un znotu Džaredu Kušneru, kuri abi iecelti oficiālos amatos ASV valdībā, un abiem Trampa dēliem, kuri organizēja tikšanās ar krieviem pagājušo vēlēšanu kampaņas laikā.

Aizdomas, ka varētu būt noticis kas nelikumīgs, lielā mērā radīja arī paši Trampa cilvēki, kuri sākumā noliedza, ka tikušies ar krievu emisāriem, bet pēc tam meloja par aizkulišu sarunu patieso saturu.

Millera vadītā izmeklētāju komanda tagad apstiprinājusi, ka Krievijas valdībai 2016. gadā nav izdevies pavērst vēlēšanu rezultātus par labu Trampam. Tomēr būtiskāks ir secinājums, ka Tramps nav slēdzis sazvērniecisku vienošanos ar Kremli. Tieši ar to visvairāk spekulēja viņa politiskie kritiķi. 

Iespējams, ka, beidzot ticis vaļā no šīm aizdomām, ASV prezidents sāks pārdrošāk pārorientēt savu valsts politiku pret Krieviju un tās līderi Vladimiru Putinu. Daudzi politikas analītiķi bažījas, ka Tramps būs atguvis pašpārliecinātību un sāks brīvāk rīkoties sadarbībā gan ar Putinu, gan citiem autoritāriem režīmiem. Tieši par izmeklēšanas sasietajām rokām Tramps līdz šim sūdzējies vairākkārt, jo neesot bijis skaidrs, kāds būs paša politiskais liktenis.

30% lojālistu

Nav šaubu, ka «pilnīga un totāla ATTAISNOŠANA!» kļūs par vienu no Trampa galvenajiem saukļiem, gatavojoties nākamajām prezidenta vēlēšanām. Tomēr šāds apgalvojums nav pilnībā patiess. Millera vadītā izmeklētāju komisija, kas valstij izmaksāja aptuveni 20 miljonus dolāru, nav atradusi pierādījumus tam, ka Tramps būtu sazvērnieciski vienojies ar Kremli. Tajā pašā laikā Trampa un viņam tuvu stāvošo personu rīcībā manāmas pazīmes, kas liecina par likumu pārkāpšanu, un, vai tās ir pamatotas, ir jāspriež citiem — tā norāda Millers. 

Pie šīs frāzes tagad pieķērušies demokrātu partijas politiķi. Viņi pieprasa pilnībā publiskot Millera ziņojumu, nevis tikai galvenos atzinumus, kurus definējis Trampam lojālais tieslietu ministrs. Paredzams, ka par to sāksies tiesāšanās, un galavārdu par ziņojuma publiskošanu var nākties teikt Augstākajai tiesai.

Kamēr demokrāti savām acīm nebūs izlasījuši pilno ziņojuma tekstu, viņi diez vai piekritīs apgalvojumam, ka Tramps ir attaisnots. Kopš rudens demokrātiem ir vairākums ASV Kongresa Pārstāvju palātā, un tas paver iespējas deputātiem uz liecību sniegšanu izsaukt arī prokuroru Milleru. 

Pat ja viņš nepateiks neko jaunu, kas diskreditētu Trampu, šādai liecību sniegšanai parasti ir skandāla aura, un tā neatstās labu iespaidu uz prezidenta prestižu. 

No otras puses, Millers jau līdz šim ir sagādājis prezidentam vairākus smagus triecienus. Nelikumībās ir apsūdzēts, notiesāts vai savu vainu atzinis pusducis Trampa sabiedroto, ieskaitot vēlēšanu kampaņas menedžeri Polu Manafortu un padomnieku nacionālās drošības jautājumos Maiklu Flinu. Jebkuros citos normālos laikos tas būtu liels kaitējums Valsts prezidentam. Taču kopš Trampa nākšanas pie varas ASV politiku reti kurš raksturo kā «normālu».

Lai gan Millers ir pabeidzis savu darbu, joprojām turpinās citas izmeklēšanas federālā un atsevišķu štatu līmenī, kuros tiek vētīti gan Trampa finanšu darījumi, gan pārkāpumi, ko pieļāvusi Trampa inaugurācijas rīcībkomiteja (nelietderīga naudas tērēšana un ziedojumu pieņemšana no privātām personām, pretī apsolot ietekmi Trampa administrācijā).

Federālie izmeklētāji Ņujorkā ierosinājuši lietu pret Trampu par mēģinājumu apiet vēlēšanu kampaņas finansēšanas noteikumus, 2016. gadā slepus samaksājot naudu divām sievietēm, lai viņas nevienam nestāstītu par dzimumattiecībām ar ārlaulības dēkās ielaidušos Trampu. Ņujorkas štats arī pieprasījis slēgt Trampa izveidotu fondu, kad tika atklāts, ka tā darbībā ir «šokējoši nelikumīgas tendences».

Vairākas parlamentārās izmeklēšanas ierosinājuši arī demokrāti, kopumā pieprasot dokumentus no 81 cilvēka, kas dažādās jomās sadarbojušies ar Trampu.

Dažas dienas pirms īpašā prokurora galīgā ziņojuma publiskošanas tika izplatīti jaunas Fox News sabiedriskās domas aptaujas rezultāti. Tajā 45% respondentu atzina, ka vairāk tic Milleram, 29% — Trampam, bet 9% netic nevienai pusei.

Pagaidām vēl nav publicētas jaunas aptaujas par amerikāņu reakciju uz Millera atklājumiem, taču viens ir skaidrs — Trampam pagājusī svētdiena bija viena no jaukākajām dienām prezidentūras laikā. Jo viņš tic, ka ir «pilnīgi un totāli ATTAISNOTS!»

Zaļā zeme

Salīdzinoši mazā Kostarika met izaicinājumu lielām un bagātām valstīm. Līdz 2050. gadam tā apņēmusies izskaust fosilās enerģijas lietošanu, lai tādā veidā bremzētu klimata sasilšanu

Globālos mērogos Kostarika ir maza valsts — tikai nepilni pieci miljoni iedzīvotāju. Taču tās līderiem ir grandioza apņemšanās — nākamo 30 gadu laikā pilnībā atteikties no fosilās enerģijas izmantošanas. Šīs idejas galvenā sludinātāja ir 38 gadus vecā pilsētplānošanas speciāliste Klaudija Doblesa, kura šobrīd ir arī valsts pirmā lēdija. 

Līdzīgi vajadzētu rīkoties arī citām valstīm, ja vēlamies novērst globālās sasilšanas bīstamās sekas, norāda zinātnieki. Salīdzinot ar citām zemēm, Kostarikas kaitīgo izmešu apjoms šobrīd ir niecīgs, taču Doblesai ir augstāks mērķis: demonstrēt, ka arī maza valsts spēj būt priekšzīmīgs pionieris smagas problēmas risināšanā, lai uzlabotu savu pilsoņu veselību un labsajūtu. «Ir jāsāk cīnīties pret negatīvismu un haosu, kas valda globālās sasilšanas problēmas risināšanā. Jāsāk piedāvāt risinājumus,» uzsver pirmā lēdija.

«Ja ne mēs, kurš tad?»

Kostarikas zaļā apņemšanās nenoliedzami ir liels izaicinājums, kuram lielā mērā palīdz pašreizējā situācija valstī. Šajā zemē elektrība jau pašlaik lielākoties tiek iegūta no atjaunojamiem resursiem — galvenokārt hidroelektrostacijām, kuras papildina vēja, solārā un ģeotermālā enerģija. Pēdējos 30 gados Kostarika ir dubultojusi mežu platības. Pēc pagājušā gadsimta otrajā pusē notikušās mežu izciršanas aktīvi atsākta koku stādīšana, un tagad meži atkal klāj pusi no visas valsts teritorijas —  51 100 km2 (Latvija — 64 589 km2.) Šīs jaunaudzes darbojas kā milzīgs atmosfērā esošā oglekļa atsūcējs, turklāt pievilina tūristus. Palīdz arī tas, ka Kostarikas politiskajā elitē nav vērā ņemamu klimata izmaiņu teorijas noliedzēju. Visi saprot, ka tā tik tiešām ir akūta problēma.

Ja Kostarikai izdosies īstenot savus plānus, tas būs labs paraugs citām valstīm, it īpaši jaunattīstības zemēm, tādā veidā pierādot, ka demokrātiski ievēlēti līderi spēj attīstīt ekonomiku, atsakoties no vidi piesārņojošas enerģijas. Ja neizdosies, arī tam būs nopietnas sekas.

«Ja mēs to nespēsim izdarīt līdz 2050. gadam, tad būs skaidrs, ka arī nevienai citai valstij tas nav pa spēkam,» saka ekonomists Francisko Alpizars, kas strādā Tropiskās lauksaimniecības izpētes centrā un sniedz padomus Kostarikas valdībai. «Tas būs pavisam slikti.»

Klaudijas Doblesas galvenā prioritāte ir sakārtot transporta nozari, jo tieši tā Kostarikā saražo visvairāk siltumnīcas efektu izraisošās gāzes. Automašīnu un motociklu skaits uz ceļiem katru gadu pieaug, liecina statistika. Vidējais vieglās automašīnas vecums ir 17 gadu. Milzīga problēma ir sastrēgumi, it īpaši galvaspilsētā Sanhosē, kur satiksme rīta stundās spēj virzīties uz priekšu tikai ar vidējo ātrumu 15 km/h. Pēcpusdienās ir vēl ļaunāk. 

Prezidenta un pirmās lēdijas ierosinātais Nacionālais oglekļa izskaušanas plāns paredz jau līdz 2022. gadam (kad beigsies Doblesas vīra prezidenta Karlosa Alvarado pirmais pilnvaru termiņš) elektrificēt pilnīgi visas pasažieru un kravu transporta dzelzceļa līnijas. 

Bet līdz 2035. gadam jāpanāk, lai trešdaļa sabiedrisko autobusu tiktu nomainīti pret elektriskajiem, pie reizes izbūvējot plašu bateriju uzlādēšanas staciju tīklu. Savukārt līdz 2050. gadam valstī vairs nedrīkst būt nevienas ar benzīnu vai dīzeļdegvielu darbināmas privātās automašīnas un sabiedriskā transporta. 

Transporta sistēmas pārveide ir dārgs prieks, kura īstenošanas laikā jātiek galā arī ar citām lietām, kas nav tieši saistītas ar klimata izmaiņām. Vispirms ir jāuzlabo valsts fiskālā veselība, lai būtu iespējams aizņemties naudu tik ambiciozam projektam. Ir jāsamazina bezdarba līmenis (9,3%), kas politiskajā darba kārtībā turas jau gadiem ilgi. Un paralēli tam visam jānodrošina iedzīvotāju vēlmes pēc arvien lielākas mobilitātes. 

Sapnis par Suzuki Swift

Stefānija Abarka ir viens no šādiem cilvēkiem. Tiekamies darbadienas rītā, kad ar rokassomiņu plecā un azotē iespiestu sviestmaižu saini 32 gadus vecā sieviete ir ceļā uz darbu. Viņa stāsta, ka atbalsta pirmās lēdijas iniciatīvu par «visiem 100%». Protams, Abarka vēlas, lai Kostarika būtu «zaļā pirmrindniece».

Taču viņu pašu ikdienā vairāk nomāc citas raizes. Katru rītu mostas četros, lai pēc dušas un uzpošanās paspētu uz autobusu, kurā pavada stundu. Pēc tam daži kvartāli kājām, lai pārsēstos lēni pukstošā vilcienā, kas 20 minūtēs viņu aizved līdz birojam. Pēc gandrīz divām katrā virzienā pavadītām stundām viņa parasti ir pārāk nogurusi, lai apmeklētu sešos vakarā ieplānoto jogas nodarbību. To apmaksā darba devējs kā veselīgu veidu stresa novēršanai. Piektdienas ir vismokošākās, tad vairs nevar sagaidīt nedēļas nogali.

Abarkas mērķis ir sakrāt naudu lietotai automašīnai. Viņai patīk nelielais Suzuki Swift. Tas uzlabotu ikdienas pārvietošanos uz darbu. Protams, sieviete apzinās, ka auto būs vēl viens atmosfērai kaitējošā oglekļa dioksīda avots. «Bet katrs vēlas tikt pie sava auto. Neko tur nevar darīt,» nopūšas mēbeļu firmas menedžere.

Nākamie lielākie izmešu avoti Kostarikā pēc transporta ir lauksaimniecība un atkritumu nozare. Lai izskaustu emisijas no izgāztuvēm, nacionālais plāns iesaka būvēt jaunas atkritumu pārstrādes rūpnīcas, ieskaitot otrreizējo pārstrādi un kompostēšanas sistēmas, kuru šobrīd valstī gandrīz vispār nav. Plānā norādīts, ka emisiju apjoms ievērojami jāsamazina ananasu un banānu, kā arī liellopu audzētājiem. Tas nozīmētu lopkopībai atvēlēto platību samazināšanu. Diemžēl Kostarikas iedzīvotāji ir lieli gaļēdāji, ieskaitot Valsts prezidenta ģimeni. 

Prezidents reiz pasmējās, kad viņam pajautāja — vai viņš ir gatavs kļūt par veģetārieti? «Nedomāju, ka tas jelkad notiks.»

Kā par to visu samaksāt?

Lielākā jautājuma zīme Kostarikas zaļajām ambīcijām — kā par tām samaksāt? Pirmais aprēķinu uzmetums liecina, ka nākamajos 11 gados ideju īstenošanai nepieciešami vismaz 6,5 miljardi ASV dolāru. Valdība plāno, ka šīs izmaksas uz pusēm tiks dalītas starp privāto un sabiedrisko sektoru. 

Līdz šim Kostarikas valdībai ar nodokļu iekasēšanu veicies diezgan slikti. Daudzas ietekmīgas rūpniecības nozares bauda beznodokļu statusu. Tajā pašā laikā valdības parādi palielinās, norāda OECD. Pieaugošā budžeta deficīta dēļ starptautiskās kredītu aģentūras pagājušā gada nogalē samazināja Kostarikas kredītspēju līdz B1, pie reizes norādot uz negatīvu perspektīvu. 

Pēc fiskālās reformas, kuru pērn ierosināja prezidents, valstī uz mēnesi tika izsludināts skolotāju streiks un notika plašas protesta demonstrācijas. 

(Pēc Starptautiskā Valūtas fonda aprēķiniem, 2018. gadā IKP uz vienu iedzīvotāju Kostarikā bija 12 189 ASV dolāri, un tā bija 64. vietā pasaulē. Salīdzinājumam: Latvija bija 48. vietā ar 18 472 ASV dolāriem.)

39 gadus vecais politologs Alvarado pirms kļūšanas par prezidentu pagājušā gada maijā bija sarakstījis vēsturisku romānu, un viņam joprojām patīk atsaukties uz pagātni. Viņa valsts arī agrāk piedzīvojusi gandrīz vai neticamas lietas, piemēram, pagājušā gadsimta 40. gados valsts vadītāji likvidēja armiju. Tagad Alvarado par «mūsu paaudzes lielāko izaicinājumu» sauc tieši klimata izmaiņas. Viņš neredz jēgu gaidīt, kad radikālus soļus spers lielākas un bagātākas valstis. Un piebilst, ka 2050. gadā viņa dēlam būs jau 37 gadi — tieši tikpat, cik vecs bija Alvarado, kad pieņēma lēmumu kandidēt prezidenta vēlēšanās.

Par dzīvesstila maiņu

Šā gada februāra pēdējā svētdienā pie Kostarikas Mākslas muzeja bija uzslieta pagaidu skatuve pasākumam, kurā iedzīvotāji tika aicināti atbalstīt jauno oglekļa izskaušanas plānu. Īpašo viesu ielūgumos tika norādīts dress code: puķaini audumi, lins, panamas cepures. Vidi piepildīja mūžamežā ierakstītas skaņas. Cauri pūlim liegi kustējās dzīvnieku kostīmos saģērbušies aktieri: uz bruģa slinki atlaidies jaguārs, košs papagailis uz koka kājām, apkārt lēkājoša vardīte.

Valsts pirmā lēdija bija uzvilkusi krekliņu ar uzrakstu Green is the New Black, tādā veidā norādot, ka jaunā modes krāsa ir zaļā. 

«Šī ir lielākā mums priekšā esošā transformācija,» paziņoja prezidents. «Mums tā jāīsteno, balstoties uz datiem, zināšanām, un, pats galvenais, pašiem jāvairo sevī drosme, lai virzītos uz priekšu.»

Protams, ne visi būs ieguvēji. Biznesa grupa, kas pārstāv autobusu īpašniekus, norāda, ka autoparka elektrifikācijai būs nepieciešamas valdības subsīdijas vai arī jāceļ biļešu cenas, kas, visticamāk, izraisīs jaunas politiskas grūtības valsts vadītājiem. 

Automašīnu importētāji no savas puses iesaka valdībai sākt ierobežot lietotu auto tirgu, jo tieši veci transportlīdzekļi ir lielākie piesārņotāji. Lielākais autodīleris Havjērs Kiross ierosina ambiciozos plānus apmaksāt ar naudu, ko varētu nopelnīt, vismaz uz laiku atsākot naftas ieguvi. Kostarikā tā tika apturēta 2011. gadā. Savukārt lielākās parlamentā pārstāvētās partijas vadītājs Giljermo Konstenla brīdina, ka bloķēs jebkuru iniciatīvu celt nodokļus degvielai. 

Ir vēl kāds sarežģījums. Ierobežojot automašīnu skaitu, mazāk naudas ieplūdīs arī valsts kasē, un Kostarika to īsti nevar atļauties. Nodokļi, kas saistīti ar fosilo degvielu un jaunu automašīnu importu, šobrīd veido vairāk nekā 20% no visiem budžeta ienākumiem, norāda Vides un enerģijas ministrija. 

Meklējot izeju, valdība apsver iespēju pārskatīt visu nodokļu sistēmu, kas pats par sevi ir politiski riskants solis. Valsts pirmā lēdija ierosinājusi vispirms ievērojami pacelt nodokli degvielu visvairāk rijošajiem transportlīdzekļiem. Lēmums vēl nav pieņemts, jo arī tam ir potenciālo protestu risks.

Kopumā Doblesa ir pārliecināta, ka cilvēku ieradumi mainīsies. Kad viņa bija pusaudze, autobusā uz skolu pavadīja aptuveni stundu. Tieši autobusā viņa iepazinās ar savu nākamo vīru. Brīvo laiku pavadīja mājās vai apmeklēja iepirkšanās centrus. «Es reti gāju laukā,» viņa atceras. Izņēmums bija tikai braucieni pie radiem uz laukiem. Universitātes laikā viņa apmaiņas programmā apmeklēja Parīzi, kas pilnībā izmainīja priekšstatu par dzīvesstilu. Kaut kam līdzīgam viņa tagad grib pieradināt savus tautiešus. Lai to īstenotu, fundamentāli jāpārveido plašā Sanhosē pilsētvide. Vairāk labu dzīvokļu, vairāk labu veikalu, vairāk labiekārtotu ietvju, vairāk publiskās telpas, kur cilvēkiem satikties. Kā arī ātra, moderna, droša un tīra sabiedriskā transporta sistēma. Doblesa vēlas pārliecināt kostarikāņus, ka ne jau viss jānonivelē līdz izplūdes gāzu līmenim. «Tā ir arī dzīves kvalitātes uzlabošana.»

Protams, ja ar savu personīgo piemēru pret oglekli sāktu cīnīties katrs pasaules iedzīvotājs, tā būtu diezgan liela problēma Kostarikai. Tagad to katru gadu apmeklē trīs miljoni tūristu, aiz savām lidmašīnām debesīs atstājot milzīgus izplūdes gāzu mākoņus.

Grafiks — Imageforum/LETA

«Mani pārsteidz ievārītās putras mērogs»

Bijušais Lielbritānijas vēstnieks ES Aivens Rodžerss sēdēja pie galvenā sarunu galda, kad sākās Londonas sarunas ar Briseli par Brexit noteikumiem. Tagad viņš jau kā vērotājs no malas norāda uz Londonas pieļautajām kļūdām un lielajiem izaicinājumiem nākotnē

Aivens Rodžerss (58) Lielbritānijas vēstnieka pienākumus Eiropas Savienībā pildīja trīs gadus, bet 2017. gada janvārī uzrakstīja atlūgumu. Drīz pēc tam nopludinātajā iekšējā valdības sarakstē atklājās, ka vēstnieks asi kritizēja savas valdības rīcību un paredzēja nopietnas problēmas sarunu procesā ar Briseli.

Viņa prognozes lielā mērā ir piepildījušās. Pirms diviem gadiem iedarbinātais izstāšanās process paredz, ka Lielbritānija oficiāli pametīs ES šā gada 29. martā pulksten 23 pēc Londonas laika. Tomēr aizvien valda liela neskaidrība par politiskās šķiršanās noteikumiem — britu parlaments janvāra vidū ar lielu balsu pārsvaru noraidīja premjeres Terēzas Mejas un Briseles panākto vienošanās tekstu.

Pēc nepārliecinošas mīņāšanās šonedēļ britu parlaments vēlreiz balsoja par «koriģētu» līgumu, kurā gan nekādas būtiskas izmaiņas nav veiktas, salīdzinot ar iepriekšējo dokumentu. Parlaments to atkal noraidīja un jau nākamajā dienā bija ieplānots balsojums par izstāšanos bez jebkādas vienošanās. Ja arī tas negūs atbalstu, Lielbritānijas parlaments 14. martā balsos par Brexit termiņa pagarināšanu. (Balsojuma rezultāti žurnāla Ir nodošanas laikā nebija zināmi.)

Vai paredzējāt politisku jezgu jau pirms diviem gadiem, kad atkāpāties no amata?
Zināju, ka tas būs ilgs, mokpilns un potenciālu konfliktu pilns process. Tas mani nepārsteidz. Tomēr mani pārsteidz ievārītās putras mērogs un fakts, ka tikai dažas nedēļas pirms gala termiņa politiskā šķira nespēj nonākt pie jebkāda nopietna secinājuma, kādu Brexit viņi īsti vēlas. Protams, Brexit pats par sevi ir revolucionārs brīdis, taču tādu iekšpolitikas krīzi Lielbritānijā es vēl neesmu piedzīvojis savas profesionālās karjeras laikā.

Lielbritānijas premjerministre Terēza Meja ir sagatavojusies Brexit termiņa pārcelšanai uz vēlāku laiku. Vai izstāšanās bez jebkādas vienošanās līdz ar to vairs nav darba kārtībā?
Tā secināt būtu kļūda. Manuprāt, pastāv liela varbūtība, ka politiskā paralīze turpināsies arī pēc marta un nekāds risinājums netiks atrasts. Līdz ar to iespējams, ka Lielbritānija pametīs ES bez vienošanās ar Briseli kaut kad jūnijā vai jūlijā. Man ir sajūta, ka daudzās Eiropas galvaspilsētās sākt trūkt pacietības un tās vairs nav gatavas atkal un atkal atcelt izstāšanās datumu, kamēr mēs te prātojam par to, pa kuru ceļu iet tālāk.

Vai tas nozīmē, ka britu politiskā sistēma ir defektīva?
Šī nav veselīga valsts. Šis ir patiešām nestabils laiks, un politiskā elite ir sadrumstalojusies abās lielajās partijās. Ja jūs esat liels optimists, tad varbūt vēlētos iebilst: redz, britu politiskā sistēma joprojām eksistē, par spīti visiem lielajiem pārbaudījumiem. Diemžēl britu sistēma spēj pieciest daudz ko.

Atsevišķi deputāti nesen atšķēlās no leiboristu un konservatīvo partijām un izveidoja neatkarīgu parlamentāro grupu. Vai viņi var nospēlēt tādu pašu lomu, kā to izdarīja Emanuela Makrona dibinātā En Marche kustība Francijā?
Pāragri spriest. Tas vienkārši ir mēģinājums ieņemt centristu pozīciju ļoti interesantā laikā. Esmu strādājis kopā ar bijušajiem premjeriem Toniju Blēru un Deividu Kameronu, kuri britu politikā kopumā dominēja 25 gadus. Abi pēc savas būtības bija centristi. Jo tāda ir britu politikas tradīcija: ja nespēj noturēties centrā, tu esi pagalam.

Pēc pārdzīvotās finanšu krīzes un jostu savilkšanas politikas centrs ir sabrucis un abās partijās daudz lielāku ietekmi ir guvuši vai nu kreisie populisti, vai arī galēji labējie spēki. Līdz ar to šobrīd mums nav nopietnu un cienījamu centristu personību, kuras gūtu lielākās sabiedrības daļas uzticību.

Ko cits premjers būtu izdarījis labāk nekā Terēza Meja?
Viņiem būtu citas prioritātes. Terēzas Mejas centrālie jautājumi ir imigrācija un cilvēku brīva pārvietošanās. Viņa vēlas samazināt cilvēku skaitu, kas ierodas Apvienotajā Karalistē gan no ES, gan no citām valstīm. Sekas bija acīmredzamas jau agrāk: ja jūs ierobežojat iebraukšanu, tiek apturēts arī preču, pakalpojumu un kapitāla brīvas pārvietošanās princips. Tas nozīmē vienotā tirgus pamešanu. Un, ja jūs vēlaties pilnīgi autonomu tirdzniecības politiku, tad vairs nav iespējams palikt arī vienotajā muitas ūnijā.

Eiropieši to negaidīja.
Viņiem tas bija diezgan liels šoks. Terēza Meja par šīm prioritātēm eiropiešiem mājienus deva jau pašā sarunu procesa sākumā, liekot saprast, ka briti vēlas attālināties daudz tālāk no ES nekā Norvēģija, Šveice un pat Turcija, kurai ir muitas ūnijas līgums ar ES.

Domāju, ka viņa pati pilnībā nenojauta, kādu dramatisku plaisu tas radīs. Kopš tā laika Meja ir centusies nolīdzināt atsevišķus asumus. Taču viņai joprojām jārēķinās ar vienu lielu problēmu: viņa pati sāka ar ļoti striktiem uzstādījumiem, un, tiklīdz viņa sper mazu piekāpšanās solīti atpakaļ, viņas partijas labējais spārns brēc par nodevību.

Domāju, ka citi iespējamie premjeri būtu šo visu risinājuši citādā manierē.

Bet Meja nav vienīgā britu politiķe, kas pilnībā neizprot ES.
Jā, tā ir endēmiska problēma. Es esmu viens no retiem izņēmumiem, kas savas karjeras lielāko daļu ir strādājuši ar Eiropas jautājumiem. Daudzi britu politiķi vienkārši nesaprot, kā, piemēram, darbojas vienotais tirgus un muitas ūnija.

Līdzīgas problēmas ir arī citās ES valstīs, bet pie mums tā ir īpaši izteikta. Esmu cieši strādājis ar vairākiem premjeriem. Visi no viņiem ir apķērīgi cilvēki, taču nevienam nebija dziļas izpratnes par ES darbības principiem. Nevienam no viņiem nav emocionālas pieķeršanās Eiropai, jo attiecībās ar kaimiņiem briti vienmēr ir bijuši ļoti merkantili.

Kāds ir jūsu viedoklis par ES lomu sarunu procesā? Vai uzskatāt, ka Brisele cenšas «sodīt» Lielbritāniju, kā to apgalvo daudzi kvēlākie Brexit atbalstītāji?
Es tā neuzskatu. Ja jūs apzināti vēlaties pamest klubu, tam ir automātiskas sekas, un daļa no tām nav patīkamas. Protams, riski pastāv: britu sabiedrībai, ka necenšas iedziļināties katrā detaļā, var rasties priekšstats, ka eiropieši apņēmušies sāpināt Lielbritāniju, cik vien tas iespējams. Bet es neuzskatu, ka tā ir noticis.

Izstāšanās atbalstītāju gājiens pie Lielbritānijas parlamenta 27. februārī. Plakātos rakstīts: «Nodevēja Meja» un «Prom no ES». FOTO — afp/scanpix

Vai visās lietās eiropieši ir rīkojušies pareizi?
Viņi izstrādāja ļoti labi strukturētu tehnokrātisku procesu, kura rezultāts ir tiesisks dokuments. Tajā pašā laikā Eiropas līderi, manuprāt, ir pārāk maz laika veltījuši diskusijām par to, kā kontinenta nākotne izskatīsies pēc Brexit. Tā ir kļūda.

Kādai tai būtu jāizskatās?
Man ir tāda nostāja, ka joprojām pastāv ļoti daudz kopēju vērtību un līdzīgu uzstādījumu. Nav jau tā, ka attiecības starp Lielbritāniju un Franciju vai Vāciju ir sliktas.

Tajā pašā laikā man ir sajūta, ka tik trauslas attiecības es vēl neesmu piedzīvojis savas karjeras laikā. Šobrīd pasaulē notiek daudz ačgārnu lietu, un man ir sajūta, ka Eiropas politiskā elite par to apspriežas mazāk nekā, piemēram, pirms 20 gadiem.

Kas pie tā vainojams?
Lielākoties briti, jo Lielbritānijas politiskā elite arvien vairāk zaudē interesi par Eiropu. Pieņemsim, ka Brexit tik tiešām notiks un mēs dzīvosim ārpus šī vienotā bloka vismaz kādu laiku. Tas nozīmē, ka Eiropai būs 65 miljonu cilvēku liels kaimiņš burtiski 30 km attālumā pāri Lamanša šaurumam — tas ir gan lielākais eiropiešu tirdzniecības partneris šajā pasaules daļā, gan arī lielākais drošības partneris. Un tas viss notiek laikā, kad dažādas nepatikšanas notiek pie Eiropas austrumu un dienvidu robežas. Britu loma šajā visā ir svarīga. Vācijas politiskajai elite ir jāsaspringst: kā mēs varētu sadarboties pēc iespējas labāk?

Un ja tas nenotiks?
Tad mēs piedzīvosim vēl lielāku atsvešināšanos, kas jau ir sākusies. Briti arvien vairāk sāks pieņemt, ka ar Eiropu viņiem nav nekā kopēja un pievērsīsies Atlantijas okeāna otram krastam. Ģeogrāfiskā ziņā tas ir neloģiski, bet mentāli tas ir iespējams. Tā būs traģēdija, ja Lielbritānija pagriezīs muguru Eiropai.

Diemžēl politiskā deklarācija par nākotnes attiecībām ir diezgan nenoteikta un izplūdusi. Vai iespējams, ka, sākoties otrajam sarunu posmam — par jaunu brīvās tirdzniecības līgumu starp ES un Lielbritāniju —, mēs atkal piedzīvosim tādu pašu haosu?
Domāju, ka jā. Pašreizējā deklarācija ir izplūdusi, jo briti tieši vēlējās, lai tā būtu izplūdusi un nekonkrēta. Mēs [briti] šobrīd nezinām, ko īsti vēlamies. Tāpēc arī otra sarunu puse piekrita šādam dokumentam, kas ir nenoteiktības pilns. Tas ir gudrs solis, taču neatrisina problēmas. Eiropieši saka: kamēr jūs mums nepateiksit kaut ko konkrētu un saprātīgu par to, kādā virzienā vēlaties doties, mēs nevaram ielaisties nopietnās diskusijās. Es izprotu šādu pozīciju. Bet uzskatu, ka tā nav laba lieta.

Domāju, ka arī eiropiešiem ir jāpasaka britiem, kādas attiecības viņi vēlas veidot no savas puses. Sēdēt klēpī saliktām rokām un vērot, kā Londona cenšas tikt galā ar pašu radīto haosu, ir izdevīgi. Taču ne pareizi.

Cik ilgs laiks varētu paiet, kamēr tiks panākta vienošanās par nākotnes attiecībām?
Ilgāk, nekā daudzi cilvēki iedomājas. Iecerētais tirdzniecības līgums nav «vieglākā lieta cilvēces vēsturē», kā apgalvo [Lielbritānijas starptautiskās tirdzniecības ministrs] Laiems Fokss. Tas nebūs viegls viena iemesla dēļ: šī būs pirmā vienošanās pasaules vēsturē, kad partneri cenšas nevis tuvināties viens otram, bet gan attālināties.

Visos tirdzniecības līgumos, ar kuriem man ir iznācis strādāt, bijusi vēlme pēc iespējas vairāk nojaukt eksistējošās barjeras. Savukārt tagad mēs apzināti ceļam jaunas barjeras, lai attiecības būtu vājākas nekā līdz šim.

Tieši tāpēc nākamais sarunu posms būs pilns ar jauniem konfliktiem. Es paredzu, ka eiropieši teiks: jābūt kādam iemeslam, kāpēc jūs vēlējāties mūs pamest un atteikties no mūsu modeļa. Lūdzu, tad pasakiet, cik lielas atkāpes jūs vēlaties un kāpēc?

Es jau tagad paredzu, ka briti savas atbildes formulēs mēnešiem, varbūt pat gadiem ilgi.

Ir atsevišķi politiķi Londonā, kas vēlas, lai jūs personīgi atgrieztos pie šī procesa un palīdzētu izkulties no ķezas. Vai jūs to apsverat?
Es uzrakstīju atlūgumu ne jau tāpēc, ka nevēlējos strādāt pie Brexit īstenošanas. Saviem padotajiem jau Brexit referenduma dienas rītā [2016. gada 23. jūnijā] pateicu: ja jūs nevēlaties strādāt valdībā, kas gatava īstenot Brexit, tad nestrādājiet šeit. Mana sirds vienmēr atbalsta valsts kopējos lēmumus, un es pats būtu strādājis, lai panāktu vislabākos iespējamos Brexit risinājumus. Ar gandarījumu piedalītos darbā, lai mana valsts nākamajos 10—20 gados kļūtu labāka.

Bet tas ir pilnīgi hipotētisks jautājums. Jo skaidrs, ka neviens valdības loceklis tuvākajā laikā nelūgs mani atgriezties šajā politiskajā cirkā.

Korupcijas tīkls tiesās

Aizdomas vērstas pret astoņiem tiesnešiem, virkni advokātu un politiķu — skaļais korupcijas skandāls Lietuvā pieņemas spēkā, un aizturēto skaits jau pārsniedzis 30. Vai likumsargiem lielo operāciju nācās sasteigt, jo kāds advokāts savā portfelī uzgāja noklausīšanās ierīci?

Desmit dienas pēc skaļās aizturēšanas tiešneši 1. martā no apcietinājuma tika atbrīvoti, taču turpinājās citu personu aresti saistībā ar milzīgo korupcijas skandālu, kas satricinājis visu Lietuvu.

20. februārī prezidente Daļa Grībaus-kaite parakstīja dekrētu, apmierinot ģenerālprokurora Evalda Pašiļa lūgumu apcietināt astoņus tiesnešus vai citādi ierobežot viņu brīvību un apturēt amata pilnvaras. Drīz vien tika aizturētas 26 personas — to vidū astoņi tiesneši un pieci advokāti. Tiesa tūlīt atļāva piecus no astoņiem tiesnešiem paturēt apcietinājumā, bet citiem tika piemēroti maigāki drošības līdzekļi. Tagad šajā lietā aizturēto personu skaits sasniedzis jau 34.

Viens no slavenākajiem aizdomās turētajiem ir Druskininku pilsētas mērs Ričards Maļinausks — populārs vietējais politiķis, kurš izslavēts ar savu stingro roku un kuru no aresta, visticamāk, paglāba tikai tobrīd notiekošā pašvaldību vēlēšanu kampaņa, kuras laikā kandidāti bauda tiesisko neaizskaramību. Neraugoties uz nopietnajām aizdomām, 3. marta vēlēšanās Maļinausks tika pie vieglas uzvaras jau pirmajā balsošanas kārtā.

Aizdomās par dažādām koruptīvām darbībām — kukuļņemšanu, tirgošanos ar ietekmi, uzpirkšanu un dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu — tiek turēti trīs Apelācijas tiesas tiesneši Viktors Kažis, Konstantins Gurins un Valdimars Bavējans, Augstākās tiesas tiesnesis Egidijs Laužiks, Viļņas Apgabaltiesas tiesnesis Henrihs Jaglinskis, Viļņas Administratīvās apgabaltiesas tiesnesis Arūns Kaminsks, Reģionu administratīvās apgabaltiesas Kauņas palātas tiesnesis Gintars Čekanausks un Viļņas pilsētas iecirkņa tiesas tiesnesis Roberts Rainis.

Izmeklēšanas dati liecina, ka koruptīvais tiesnešu un advokātu tīkls bija radīts ar mērķi panākt ieinteresētajām personām labvēlīgus tiesas spriedumus. Tiek apgalvots, ka pieprasīto kukuļu summas varēja sasniegt pat 400 tūkstošus eiro. Kratīšanu laikā tikai pie tiesnešiem vien skaidrā naudā atrasti vairāk nekā 200 tūkstoši eiro.

Šādu informāciju uzreiz pēc tiesnešu aizturēšanas sarīkotajā preses konferencē sniedza ģenerālprokurors Pašilis un Īpašās izmeklēšanas dienesta (STT) vadītājs Žīdrūns Bartkus. Lieta tika apveltīta ar skanīgu nosaukumu «tiesiskuma tirdzniecība», taču tūlīt pēc tam informācijas plūsma strauji pierima. Žurnālistiem nācās pašiem vākt atsevišķus faktus un mēģināt tos savienot kopainā. Taču šajā kopskatā joprojām trūkst daudzu detaļu, savukārt pati lieta tikmēr apaug ar baumām un sazvērestības teorijām, kā jau parasti gadījumos, kad trūkst uzticamas informācijas.

Mikrofons portfelī

Šajā skandālā interesants ir fakts, ka ģenerālprokurors ar lūgumu par tiesnešu aizturēšanu vērsās pie prezidentes, tikko bija pasludināts pārtraukums starp Seima sesijām — viena beidzās 14. februārī, bet nākamajai jāsākas 10. martā.

Saskaņā ar Lietuvas likumiem atļauju par tiesnešu izdošanu kriminālvajāšanai ar balsojumu dod Seima deputāti, savukārt prezidentei šādas tiesības ir tikai tad, ja parlamentā ir sesiju starplaiks. Lietuvā izskan domas, ka STT aģenti un prokurori scenāriju apzināti veidojuši tā, lai varētu izvairīties no balsojuma parlamentā, jo tas varētu būt bijis labvēlīgs dažiem no aizdomās turētajiem tiesnešiem.

Taču ir izskanējusi arī citāda versija, proti, tiesnešu un advokātu aizturēšanas kampaņa ir strauji virzījusies uz priekšu pilnīgas nejaušības dēļ pēc tam, kad viens no vēlāk aizturētajiem advokātiem Drāsutis Zagrecks saprata, ka viņu izseko. Kad šis jurists devās satikties ar klientu, viņa portfelis izraisīja aizdomas Lukišķu cietuma apsardzes darbiniekiem. Atgriezies savā birojā, advokāts portfeli izārdīja un atrada tajā noklausīšanās ierīci. Viņš vienojās par šo atradumu izstāstīt kāda ziņu portāla žurnālistiem, taču jau nākamajā rītā daudz ātrāki par reportieriem bija STT darbinieki, kuri ieradās pēc šī advokāta un pārējiem lietā aizturētajiem.

Saskaņā ar šo versiju ziņas par advokāta izsekošanu būtu varējušas izbiedēt citus aizdomās turētos, tāpēc STT aģenti un prokurori steidzās apcietināt tiesnešus un pārējos juristus.

Šis nebūtu pirmais tāds kuriozs, kad svarīgas lietas izmeklēšanu ietekmē kāda nejauša sagadīšanās. Plaši zināms gadījums, kad STT izmeklētāji iekļuva ķezā 2016. gada sākumā — viņu automašīnā Subaru, kas stāvēja ielas malā, ietriecās kāda dzērājšofera vadīts braucamais. Svarīga detaļa: STT automašīna ar diviem aģentiem stāvēja pie tolaik ārkārtīgi populārās Lietuvas partijas Liberāļu savienība mītnes un, iespējams, noklausījās politiķu sarunas.

Drīz pēc tam Lietuvu satricināja liels korupcijas skandāls: tika aizturēts liberāļu līderis Eligijs Masjulis, kurš jau bija noskaņojies drīz sēsties premjera krēslā, bet kratīšanā viņa mājās tika atrasti 106 tūkstoši iezīmētu eiro, kurus viņš it kā bija saņēmis no biznesa koncerna MG Baltic — tas ir viens no lielākajiem uzņēmumiem Lietuvā, kas nodarbojas ar alkohola ražošanu un tirdzniecību, nekustamajiem īpašumiem, mazumtirdzniecību un kuram pieder arī plašsaziņas līdzekļi. Runā, ka politiskās korupcijas izmeklēšana būtu turpinājusies krietni ilgāk, ja vien nebūtu notikusi nelaimīgā avārija.

Vēlēšanu karstumā

Iespējams, politikas smaku var saost arī tiesnešu korupcijas lietā. Šādos gadījumos tiek uzdots tradicionālais jautājums — kam tas ir izdevīgi? Noteikti jāpievērš uzmanība tam, ka šajā pavasarī Lietuvā notiek vēlēšanu maratons: 3. martā pašvaldību vēlēšanas, 17. martā mēru vēlēšanu otrā kārta, bet maijā būs ne tikai Eiropas Parlamenta, bet arī Valsts prezidenta vēlēšanas.

Lietuvas premjers Sauļus Skvernelis, kurš senāk vadīja Valsts policiju, ir arī valdošās Zemnieku un Zaļo savienības pretendents prezidenta amatam, savukārt viņa attiecības ar prezidenti Daļu Grībauskaiti ir atklāti naidīgas — antipātijas viens pret otru publiski izrāda abi politiķi.

Grībauskaitei beidzas otrais prezidentes pilnvaru periods, tāpēc kandidēt uz šo amatu viņa vairs nevarēs. Lai gan prezidente atklāti neizrāda atbalstu nevienam no kandidātiem, neviens nešaubās, ka viņa kā savu pēcteci amatā vēlētos redzēt nevis Skverneli, bet gan Seima deputāti un bijušo finanšu ministri Ingridu Šimonīti vai vismaz populāro Gitanu Nausēdu, bijušo SEB bankas prezidenta padomnieku.

Bet ko šī tiesnešu aizturēšanas kampaņa varētu nozīmēt? Vai tas ir skanīgs beigu akords Grībauskaites desmit valdīšanas gadiem, kuru laikā viņa allaž uzsvēra, ka pūlas sakārtot tieslietu sistēmu? Vai gluži otrādi — tas ir viņas fiasko un speciālo dienestu mēģinājums izpatikt  Skvernelim, kurš sev līdzi politikā ieveda veselu pulku agrāko policijas līdzstrādnieku? Lai arī Skvernelis jau divarpus gadus ir pavadījis premjerministra amatā, viņš joprojām cenšas pasniegt sevi kā ārpussistēmas kandidātu un arī tiesnešu korupcijas skandālu mēģinās izmantot savā vēlēšanu kampaņā. Uzreiz pēc tiesnešu aizturēšanas viņš paziņoja, ka Lietuvā vairs nebūs nekādu neaizskaramo personu.

Aiztur, bet nenotiesā

Tiesas nav tā institūcija, kura baudītu īpaši lielu Lietuvas iedzīvotāju uzticību, tomēr pēdējos gados ir paveikts daudz, lai tiesu reputāciju uzlabotu un palielinātu caurredzamību šajā jomā. Ir sākts darbs, lai ieviestu automātisku lietu sadales sistēmu, visās tiesu sēdēs tiek veikti audioieraksti, ar Grībauskaites pūlēm ir atjaunots — gan pēc vecuma, gan pēc darba pieredzes — arī tiesnešu sastāvs.

Juristus un daļu plašākas sabiedrības ir samulsinājis un pārsteidzis tas, cik iespaidīgi un skaļi notika tiesnešu aizturēšana — uz tiesu viņi tika vesti, saslēgti rokudzelžos, un pārsteidzoša bija arī prasība lielākajai daļai aizturēto piemērot apcietinājumu.

Tāpat rodas jautājumi, cik plaši speciālie dienesti veic tiesnešu un advokātu noklausīšanos. Cik daudzi juristi ir tai pakļuti, un cik ilgi tā turpinās — vai vēl ir iespējams nosargāt klienta un advokāta noslēpumu, un vai Lietuvas pilsoņi netiek masveidā izsekoti?

Šajā lietā var saredzēt arī rēķinu kārtošanu starp dažādām institūcijām: STT bieži vien ar lielu troksni aiztur dažādus politiķus, pilsētu mērus un citas augstas amatpersonas, aizdomas par korupciju tiek izteiktas veselām partijām, taču lielākā daļa šo lietu tiesās pēc tam izčākst, un aizdomās turētie ne tikai izvairās no reāliem sodiem, bet bieži vien tiek attaisnoti.

Žurnālisti un pilsoniskā sabiedrība meklē atbildes — cenšas saprast, cik dziļi korupcijas vēzis ir ieēdies tiesu sistēmā, un uzminēt, kas vēl kļūs par STT aģentu izsekošanas mērķi. Ģenerālprokurors ir izveidojis piecu prokuroru grupu, kas vada šo liela mēroga pirmstiesas izmeklēšanu, kuras īstenošanā ir iesaistīti gandrīz 100 tieslietu sistēmas darbinieku.

Vismaz pagaidām neizskatās, ka šie masveidīgie aresti būtu savstarpēji saistīti — drīzāk rodas iespaids, ka tā ir no dažādām korupcijas epizodēm un atšķirīga mēroga kukuļošanas gadījumiem veidota izlase. Arī aizdomās turēto tiesnešu lietas nav savstarpēji saistītas. Tāpēc rodas vēl viens jautājums: kāpēc prokuroru un aģentu darbības izskatās pēc skaļas sabiedrisko attiecību akcijas, kas vērsta pret uzticēšanos visai tiesu sistēmai kopumā?

Tā jau agrāk ir bijis. Vispirms efektīgas aizturēšanas, bet pēc tam — ilgas un bieži vien arī tīši novilcinātas prāvas, kuras vērojot, sabiedrība piedzīvo arvien spēcīgāku vilšanos gan tiesu sistēmā, gan politiķos, gan, galu galā, valstī. Šis gadījums atšķirsies vismaz ar to, ka tiesnešu priekšā tagad stāsies viņu bijušie kolēģi. Un šajā lietā būs jāatrod atbilde uz ļoti svarīgu jautājumu: vai sabiedrība uzticēsies tiem, kuri pasludinās spriedumus, lai arī kādi tie būtu?

Valsts nozagtie bērni

Bijušās Austrumvācijas varas iestādes mēdza atņemt bērnus «politiski nepareiziem» vecākiem un nodot tos adopcijai. Šis komunistiskā režīma šaušalīgais aspekts līdz šim nav pienācīgi izmeklēts. Taču beidzot tas ir sācies

Kad Uve Majs atceras bērnību, viņam prātā nāk Zāles upe. Metot lielu loku, tā lēnām plūda garām vecāku mājām Kalbes mazpilsētā, kas atrodas uz dienvidiem no Magdeburgas. Bija jāpārskrien pāri ielai un jānokāpj pa dažiem pakāpieniem, lai iemērktu kājas ūdenī.

Uve stāsta, ka kopā ar mazāko brāli Tomasu pie upes spēlējušies katru dienu, kamēr vecāki strādāja. Tēvs — rūpnīcā, kas bija lielākā dzelzs sagatavju piegādātāja Vācijas Demokrātiskajā Republikā (VDR). Māte bija autobusu biļešu pārdevēja.

Viss mainījās 1961. gada sākumā. Kādu dienu, kad viņš ar brāli spēlējās pie upes, nepazīstama balss aicināja: «Ātri nāciet mājās!» Virtuvē stāvēja sveši vīrieši. Tēvs sēdēja uz krēsla un raudāja: «Mammīte ir prom. Es vairs nevaru viens pats jūs pabarot. Jums kādu laiku būs jāpadzīvo citās mājās.» Tā bija pirmā reize, kad Uve redzēja savu tēvu raudam. Zēnam bija seši gadi, mazākajam brālītim — trīs.

Pēc tam viss notika ātri. Kāda sieviete, visticamāk, no bērnu labklājības dienesta, sapakoja somā zēnu mantas un aizveda brāļus uz bērnunamu netālajā Šonenbekā. Pie tēva atļāva palikt tikai vecākajam brālim Herbertam.

Kur ir mamma? Kas noticis? Kāda sieviete bērnunamā slepus iečukstējusi zēna ausī: «Tava mamma ar kolēģi aizbēga uz Rietumiem.» Tas bijis vienīgais skaidrojums, ko Uve jelkad saņēmis, un joprojām nezina, vai tā vispār ir taisnība.

Tagad Uve Majs (64) dzīvo Štrausbergā, kas atrodas uz austrumiem no Berlīnes. Viņa dzīvoklis atrodas mājā, kas VDR laikos bija paredzēta augsta ranga armijas virsniekiem un civilpersonām, kurām darba devējs bija Nacionālā Tautas armija. Ēka bija iesaukta par Skaņas barjeru, jo «vienkāršiem» pilsoņiem tajā iekļūšana bija liegta.

Nevar teikt, ka Uves dzīve bijusi neveiksmīga. Viņš ir precējies, un viņa lielajā ģimenē ir pieci bērni un četri mazbērni. Pats bija armijas virsnieks, bet pēc atvaļināšanās strādāja celtniecības preču ražošanas uzņēmumā. Pērn aizgāja pensijā.

Un tomēr viņš joprojām izjūt lielu tukšumu. Viņš vairs nekad nav saticis ne savu māti, ne tēvu, ne abus brāļus. Atmiņas par vecākiem izgaisušas tiktāl, ka mātes un tēva izskatu viņš vairs nespēj aprakstīt. VDR amatpersonas zēnam atrada jaunu ģimeni, un Uve Hampls kļuva par Uvi Maju.

Tikai viena vēlēšanās

Bijušajā Austrumvācijā ir diezgan prāvs skaits ģimeņu, kuru dzīve tika izpostīta līdzīgā veidā — politisku iemeslu dēļ atņemti bērni. Valsts tā centās viņus sodīt par «nepaklausīgu uzvedību,» saka Berlīnē strādājošā juriste Marija Luīze Varneke (39), kura šo jautājumu pētījusi vairākus gadus. Vienlaikus VDR vara centās panākt, ka bērni tiek izaudzināti ar sociālistisku domāšanu. Citiem atņemtos bērnus drīkstēja adoptēt tikai Komunistiskajai partijai lojāli cilvēki.

Pēc Berlīnes mūra krišanas 1989. gadā dokumenti par piespiedu adopcijām tika atrasti kādā valdības ēkas pagrabā Berlīnē. Tie liecināja, ka bērnu atņemšana Austrumvācijā turpinājusies līdz pat 1988. gadam. Lielākoties tas noticis ar pamatskolas vecuma bērniem.

Taču līdz pat šodienai — 30 gadus pēc VDR sabrukuma —, šī neglītā vēstures lapa joprojām nav kārtīgi izpētīta. Tāpēc federālā parlamenta deputāte Mariana Vente, kas pārstāv Vācijas austrumu zemi Saksiju, aicina beidzot atšķetināt «vienu no pēdējām līdz galam neizskaidrotajām nodaļām VDR netaisnīgajā politikā».

Tiek lēsts, ka politiski motivētu piespiedu adopciju skaits ir vismaz vairāki simti, taču pārliecinošas statistikas nav. Tagad ir plānots sākt plašāku pētniecības darbu. Varneke, kas pati izpētījusi piecus adopcijas gadījumus un vienu neizdevušos bērnu atņemšanas mēģinājumu, ar pārliecību saka, ka tā ir tikai «aisberga redzamā daļa».

Rezultātus gaida arī cietušie. Atbildes esot novilcinātas pārāk ilgi, atstājot dažādas morālas traumas. «Daudzi no mums ir slimi, jo pārdzīvojuši lielu satraukumu,» saka Andreass Lāke (58). No Leipcigas nākušo vīrieti 1984. gadā aizturēja VDR robežsardze, kad viņš piepūšamā gumijas laivā kopā ar savu gaidībās esošo sievu centās pāri Baltijas jūrai aizbēgt uz Rietumiem. Vīrs uzņēmās pilnu atbildību un nonāca ieslodzījumā. Kad sieva laida pasaulē mazuli, tēvam viņu satikt neatļāva, jo tiesa jau bija atņēmusi vecāku tiesības. Uz sievu izdarīts spiediens, lai viņa atdod jaundzimušo adopcijai.

Andreass Lāke dēlu atrada tikai pēc 29 gadiem. Sadzīt pēdas saviem bērniem izdevies vēl dažiem citiem vecākiem, taču zaudēto laiku atgūt, protams, nav iespējams. «Mēs neesam redzējuši, kā izaug mūsu bērni. Nebijām klāt, kad viņi sāka iet skolā, kad viņi uzvarēja sporta mačos, kad pirmo reizi iemīlējās,» saka Lāke.

Tagad viņš palīdz arī citiem cilvēkiem meklēt savus bērnus. Lāke ir nodibinājis organizāciju VDR nozagtie bērni, kurā apvienojušies vairāk nekā 1700 cilvēku. «Pie manis atnāca kāda 70 gadus veca kundze un teica: «Lākes kungs, man atlikusi tikai viena vēlēšanās. Vienīgais, ko vēlos — uzzināt, kas noticis ar manu bērnu.»

«Man laikam paveicās»

Šonenbekas bērnunamā, kas atradās tikai pusstundas brauciena attālumā no vecāku mājām, Uve Majs 1961. gada pavasarī esot regulāri jautājis audzinātājām, kad viņam beidzot atļaus doties mājās. Atbildes nebija. Tā vietā kādu dienu viņš tika ievests direktora kabinetā, kur tika iepazīstināts ar nepazīstamu precētu pāri. Divas reizes aizvests uz viņu mājām «izmēģināšanai». «Un tad pēkšņi man pateica, ka es tur palikšu pavisam,» atceras Uve. Viņam pat netika dota iespēja pateikt ardievas jaunākajam brālim.

Tagad — 58 gadus vēlāk — Uve sēž savā dzīvoklī Skaņas barjerā un kartona kastē pārkravā vecas fotogrāfijas. Viņam nav nevienas īstā tēva un mātes ģīmetnes, tikai attēli ar jauno ģimeni. Jaunais tēvs strādāja vietējā pašvaldība un bija aktīvs Austrumvācijas kompartijas biedrs, bet jaunā māte bija atbildīgā par pašvaldības bērnudārziem. Viņai bija pat savs dienesta šoferis.

Uve parāda melnbaltu foto no vasaras brīvlaika kaut kur Tīringenes laukos. Aplokos ir aitas, cūkas, truši un vistas. Bijis daudz jāstrādā, jo jaunais tēvs bijis stingrs, sodot par neizpildītiem uzdevumiem. Jaunā mamma bijusi pielaidīgāka, piešķirot zēnam brīvu laiku svētdienās un vedot uz kino. «Kopumā man laikam paveicās,» saka pensionārs.

Majs ir drukns un pragmatisks vīrietis, kurš nevēlas runāt par iekšējām sajūtām. Vienīgā pazīme, kas liecina, ka pagātni atcerēties ir smagi, ir dziļa nopūta pirms katra uzdotā jautājuma.

Vienīgās relikvijas, kas palikušas no bērnības, ir vecie foto un adopcijas sertifikāts.

Atbilstoši sociālisma vērtībām

1963. gada ziemā 21 gadu vecā viesmīle Helga Gnīsa viesnīcā Interhotel Halles pilsētā iepazinās ar Erhardu no Štutgartes. Lūdza jauno vīrieti paņemt viņu līdzi uz Rietumvāciju. Abi kopā ieplānoja bēgšanu pāri Harca kalniem, kurus šķērsoja Austrumvācijas un Rietumvācijas robeža. Gatavojās to darīt Jaungada sagaidīšanas laikā, cerot, ka uguņošanas troksnis sagādās piesegu.

Tomēr tumsā viņi apmaldījās. «Bija stindzinoši auksti, un pēkšņi mūs arestēja,» atceras Helga, kurai tagad ir 76 gadi un viņa dzīvo Trāvemindes pilsētā Baltijas jūras piekrastē. Robežsargi saslēdza bēgļus roku dzelžos. «Viens no viņiem pie manas galvas turēja pistoli. Es biju pārbijusies līdz nāvei.»

Jaunā sieviete pusotru gadu pavadīja politieslodzīto cietumā. Pēc aresta viņu pratināja Austrumvācijas specdienesta Stasi virsnieks, nosaucot par «nodevēju» un piebilstot: «Tādas personas kā jūs nedrīkst audzināt bērnus.» Helgas mazais dēls Andreass, kuru viņa bija paņēmusi līdzi bēgšanas brīdī, tikai nosūtīts pie vecmāmiņas.

Pēc iznākšanas no ieslodzījuma, sievietei trīs gadus bija jāstrādā šokolādes fabrikā. Viņas personas identifikācijas karte tika konfiscēta, to aizvietojot ar dokumentu PM12. «Tiklīdz tu kādam to parādi, visi zina, kas ar tevi noticis,» stāsta Helga.   

Viena pēc otras sekoja attiecības ar diviem dažādiem vīriešiem un Helgai piedzima divas meitas: 1969. gada novembrī pasaulē nāca Ramona, bet 1970. gada oktobrī piedzima Diāna. Helga ar bērniem dzīvoja savas mātes dzīvoklī.

Kādu dienu bērnu labklājības dienesta darbiniece negaidīti paziņoja Helgai, ka Diānu viņa vairs nekad neredzēs, lai gan tobrīd meitiņa bija tikai dažus mēnešus veca. Esot nolemts viņu atdot kādai «gādīgai sievietei, kura spēj audzināt bērnus atbilstoši sociālisma vērtībām». Helga stāsta, ka viņa galu galā piekrita parakstīt dokumentu par atteikšanos no bērna, jo tika draudēts ar tiesu un jaunu ieslodzījumu.

Drīz pēc tam tika ierosināts arī Ramonas adopcijas process. «Man nebija nekādu izredžu uzvarēt,» stāsta Helga. «Lai gan tobrīd es jau biju apprecējusies un jaunais vīrs piekrita adoptēt manas meitas.» Tā vietā tiesa neklātienē nolēma atņemt Helgai vecāku tiesības.

Helga, kurai vēlāk piedzima vēl divi bērni, regulāri lūdza varas iestādēm atļauju izbraukt no valsts. Tikai 1984. gadā viņai beidzot atļāva pamest VDR.

Pēc Berlīnes mūra krišanas sieviete sāka meklēt savas meitas, vispirms atgriežoties Hallē un ievietojot sludinājumu avīzē. «Pēc neilga laika man pienāca anonīma ziņa, kur dzīvo Ramona.» Durvis atvēra jaun-s vīrietis un teica, ka sieva vēl ir darbā. Helga samelojusi, ka pārstāv bērnu tiesību dienestu un palikusi gaidīt. Drīz mājās pārnākusi meita. «Viņa bija skaista — slaida, bieziem, melniem matiem, zilām acīm un bālu ādu. Kā Sniegbaltīte,» atceras Helga. Kad viņa vēlreiz aizbildinājusies, ka pārstāv bērnu tiesību dienestu, Ramona atbildējusi: «Tu melo! Tu esi mana mamma! Es tevi pazīstu!»

Šo mirkli labi atceras arī Ramona (49). «Es pārnācu mājās, un mūsu dzīvojamajā istabā stāvēja sieviete ar biezu mapi azotē. Es uzreiz sapratu, kas viņa ir.»

Māte viņai šķitusi kā svešiniece. «Viņa vēlējās mani satikt, iepazīt tuvāk, bet mani nekas nesaistīja,» stāsta Ramona. «Saite ir sarauta, to vairs nevar salabot.» Helga esot tincinājusi, kā meita par mammu var saukt sievieti, kas viņu adoptējusi. Ramona atbildēja: «Es ar viņu izaugu, man ar viņu ir labas attiecības. Man klājas labi.» Helgas uzvedība Ramonu nokaitinājusi.

Ramonas audžumāte Inge Keizere (75) dzīvo pāris māju attālumā tajā pašā ielā Hallē. Sīkstā sieviete ar sarkani krāsotiem matiem stāsta, ka meita bieži nāk pusdienās un viņas kopā dodas ceļojumos. Ingei neesot, par ko kaunēties: «Es neko sliktu neesmu izdarījusi. Ne jau visas lietas bija sliktas VDR.»

Uz jautājumu, kā viņa adoptējusi Ramonu, Inge pastāsta: «Bērnu labklājības dienesta darbiniece neko daudz nepaskaidroja. Tikai avīzē bija raksts, ka īstā māte esot pieķerta zādzībā un sēž cietumā.»

Sarkanā cūka

Ramona stāsta, ka neko daudz neatminas par savu dzīvi bērnunamā un dienu, kad Keizere ieradās viņu adoptēt. «Tikai atceros, ka slēpos aiz gultas malas, lai mani neaizvestu prom.»

Kad viņa gājusi pirmajā klasē, kāds cits bērns pateicis, ka Ramonas mamma nav īstā mamma. Mājās Inge viņai paskaidrojusi, ka meita tika tiešām ir adoptēta, jo īstā mamma «izdarījusi kaut ko sliktu».

Vēlāk Ramona centusies atrast pierādījumus un uzdūrusies zīdaiņa vakcinācijas apliecībai. Nokasījusi aizkrāsoto vietu, viņa izlasījusi citu uzvārdu un dzimšanas vietu. «Hmm, es to nemaz nezināju!» dzirdot meitas stāstu, tagad saka Keizere.

Tolaik viņa pati strādāja Halles pašvaldībā, nodarbojās ar personāla jautājumiem. Bija aktīva kompartijas biedre. «Viņa mani sauc par sarkano cūku,» pukst Inge, atceroties vēstules, ko Helga viņai sūtījusi pēc Berlīnes mūra krišanas. Tomēr partijai neesot bijis nekāda sakara ar adopciju, uzstāj Keizere.

Ramona viņu pārtrauc, paskaidrojot, ka partijas biedrei, protams, bija lielākas priekšrocības.

«Varbūt,» atbild Keizere, piebilstot, ka arī viņai pirms adoptēšanas bija jāiesniedz sertifikāts par labu uzvedību un veselības stāvokli, gluži tāpat kā visiem citiem. «Viss notika pēc likumiem.»

Helga Gnīsa spējusi sadzīt pēdas arī savai meitai Diānai. Pirmo reizi abas satikās 1989. gadā. «Viņa dzīvo jaukā mājā ar skaistu dārzu.» Helga pieklājīgi tika uzaicināta uz kafiju, taču Diāna paskaidrojusi, ka nevēlas uzturēt nekādus kontaktus. «Viņa atbildēja, ka viņai jau ir viena mamma un ar to arī palikšot,» atceras Helga.

Izmeklēt ilgi ignorēto

Saskaņā ar Austrumvācijas likumiem vecākiem bija pienākums audzināt savus bērnus tā, lai viņi kļūtu par «aktīviem sociālisma atbalstītājiem». Tieši šis likums «atvēra durvis» varai nepieņemamu cilvēku sodīšanai, skaidro juriste Marija Luīze Varneke. Piemēram, mēģinājums bēgt no valsts vai nepareizi politiskie uzskati tika tulkots kā «nopietns vecāku pienākumu pārkāpums».

Politikas zinātnieks Kristians Zakse izpētījis kādu 1963. gada lietu, kad vecāku tiesības atņemtas par Rietumu raidstacijas klausīšanos. Kādai citai sievietei piespriests ieslodzījums darba nometnē par «sociālisma garam» neatbilstoši biežu partneru mainīšanu. Viņa piespiesta parakstīt dokumentu par atteikšanos no sava bērna.

Daudzi adoptētie bērni nezina savu īsto pagātni, stāsta Lāke no organizācijas VDR nozagtie bērni. Likums neuzliek pienākumu bērnus par to informēt. Savukārt bioloģiskajiem vecākiem un brāļiem un māsām nav tiesību iepazīties ar adopcijas dokumentiem.

Pēdējā laikā gan sarosījušies politiķi Vācijas parlamentā. Sociāldemokrātu partija ir ierosinājusi pieņemt jaunu likumu, kas ļautu «tiesiski un politiski izmeklēt ilgi ignorētu VDR vēstures aspektu».

Viltota nāve?

Stāvot pie svaigi atraktas zemes kopiņas Neuer Annenfriedhof kapsētā Drēzdenē, Petra Vēnerte (54) cenšas apvaldīt asaras. Saskaņā ar oficiālo versiju šeit apglabāts viņas dēls Franks, kas nomira piecu mēnešu vecumā 1988. gada 23. jūnijā. Taču līdz pat šai dienai Petra nezina nāves patieso cēloni. Pat nav pārliecināta, ka Franks vispār ir miris. Varbūt slimnīca vienkārši viltojusi miršanas apliecību, lai atdotu bērnu adopcijai?

Lākes vadītā organizācija savākusi informāciju, ka par savu bērnu nāvi šaubās aptuveni 900 ģimeņu. Visbiežāk viņiem paskaidrots, ka bērns miris pēc dzemdībām, bet pastāv aizdomas, ka nāves fakts ir falsificēts. «Pagaidām mums nav izdevies atrast pierādījums šādām aizdomām,» skaidro Mario Nūke no Berlīnes pašvaldības, kura veic komunistiskās valsts pagātnes mantojuma izvērtēšanu un sniegusi liecības arī Vācijas parlamentā. Nūke uzskata, ka traumatiskais zaudējums, sajaucoties ar mūsdienu zināšanām par VDR noziegumiem, vairo viltus ticību, ka «šie bērni varētu būt dzīvi».

Taču — kāpēc tik daudzām mātēm un tēviem ir šādas šaubas? «Vecāki nāk pie mums un jautā: kāpēc mēs nekad nesaņēmām līķa sekcijas ziņojumu? Kāpēc nesakrīt dati par mana bērna izmēriem?» stāsta Lāke.

Ar informācijas nesakritību saskārusies arī Petra Vēnerte. Ilgu laiku viņa centās samierināties ar dēla zaudēšanu, taču 2002. gadā, tas ir, gandrīz 24 gadus pēc puisīša nāves, sāka gandrīz krimināla mēroga izmeklēšanu.

Liktenīgajā 1988. gada jūnija dienā viņa ar vīru bija aizgājusi uz kino, zīdaini atstājot kaimiņu aprūpē. Pēc atgriešanās mājās uzzinājuši, ka bērns ar ātro palīdzību aizvests uz slimnīcu, kur miris. Mirušo bērniņu viņai nav ļauts apskatīt.

Sākot izmeklēšanu, viņa atklājusi daudzas nesakritības. Piemēram, vienā oficiālajā dokumentā par mazuļa nāvi nepareizi norādīts bērna dzimšanas datums, citā — «zēna» vietā ierakstīts «meitene». Vienā dokumentā norādīts, ka bērns miris pulksten 22 mājās, citā — pulksten 23 slimnīcā. Vienā norādīts, ka bērnam bijis spēcīgs drudzis, citā — ka ķermeņa temperatūra tikai mazliet pārsniegusi normu. Ārsta slēdzienā rakstīts, ka mazulis atrasts gultiņā savos vēmekļos, bet Petra atceras, ka segas bijušas sausas.

Nākamajā dienā pēc nāves ārsts paskaidrojis, ka bērns piedzīvojis tā dēvēto zīdaiņa pēkšņās nāves sindromu. «Visādi citādi jums bija pavisam vesels mazulis,» esot teicis ārsts. Tomēr sekcijā ierakstīts, ka bērnam bijis plaušu karsonis, meningīts, laringīts, acu iekaisums un pat miokards.

«Kā tas vispār iespējams?» brīnās Petra. Iesaistītie ārsti viņu vienkārši mierinājuši un ieteikuši samierināties ar notikušo. «Bet es to nespēju. Ir pagājuši jau 30 gadi, bet man joprojām sāp.»

2003. gadā Petra ierosināja nelaiķa ekshumāciju. Kad noliktajā datumā — 12. martā — ieradās kapsētā, ar pārsteigumu atklāja, ka kaps ir atrakts jau iepriekšējā dienā. Vēlāk viņai parādīts brūns zemes gabals ar skaidrojumu, ka tā esot daļa no auss skrimšļa. Tikai nesen viņa atguvusi šo pierādījumu no izmeklētājiem, lai veiktu jaunu DNS analīzi. Pirmais mēģinājums 2003. gadā esot bijis neveiksmīgs. No kapa izceltas arī svītera atliekas, lai gan Petra dēlēna apbedīšanai bija iedevusi zilu kreklu.

Kāds varētu būt iemesls viņas bērna iespējamai atņemšanai? «Varbūt tas, ka es savulaik uzstājīgi atraidīju piedāvājumu iestāties Komunistiskajā partijā un Vācu—padomju draudzības biedrībā,» prāto sieviete.

Ar Lākes organizācijas atbalstu nesen veikta otrreizēja nelaiķa ekshumācija. Petra nepacietīgi gaida rezultātus. Viņa cer, ka beidzot saņems «godīgu, pārliecinošu rezultātu». Ja DNS paraugi sakritīs, Petra zinās, ka viņas dēls tik tiešām ir miris. Nevis pazudis.