Spožums un patina

Arī eglīšu mantiņu kolekcija ir daļa no Ziemassvētku svinēšanas tradīcijas, kas tai piešķir papildu skaistumu. Mirdzumu vārda tiešā nozīmē

Kartona kastē maigi guldītas vatē, kas gadu gaitā ir apdzeltējusi. Arī pašas nedaudz laika zoba skartas, bet tāpēc īpaši mīļas. Latvijas institūta direktore Kārina Pētersone atceras, kā katru gadu pirms Ziemassvētkiem viņas mamma Eleonora cēla ārā mantiņas, ar ko rotāt eglīti. 

Tur bija izliekts stikla zvaniņš, kādu šodien vairs neatrast: ar divslāņainu korpusu, «iekšiņu un āriņu». Tumši vecrozā no ārpuses, sudrabains no iekšpuses. Bija svečturi ar savītām metāla spirālītēm, kurās iesēdināt svecītes, ar atsvariņiem apakšā – sudrabotiem čiekuriņiem un zeltītiem putniņiem. Tie nešķiebās, bet turēja sveces uz zariem taisni kā zaldātiņus. Pirmskara ražojuma zelta vītne, eņģeļmati, pavisam nobronzējusi sveču liesmās un vaska pilienos. Vecrozā eglītes galotne ar baltu un zeltītu krāsojumu, tādu kā iedobīti ar pērlīti vidū, gan izskatījās patinas neskarta, cēla. Tā nebija spīdīga kā vairums padomjlaika mantiņu, bet matēta, tomēr tai piemita īpašs spožums. Tieši šis rotājums Kārinai visvairāk saistās ar mammas stāstiem par «vecajiem laikiem». Viņas tēvs, režisors Pēteris Pētersons, pirms kara pazīstamā dramaturga Jūlija Pētersona dēls, bija sabiedrības dvēsele, vakaros nodevās darbam vai kopā ar Eleonoru baudīja Rīgas kultūras dzīvi, kas arī padomju laikos bija spraiga. 

Kārina atzīstas mazā grēkā: abi ar piecus gadus jaunāko brāli, ko viņai bija uzticēts pieskatīt, tad vēra vaļā dažādas «slēptuves». Izcilāja ne tikai valdzinošo eglīšu mantiņu kasti, bet atrada arī skaistas mierlaiku kartītes ar eņģelīšiem un Ziemassvētku vecīti, ko bija sūtījusi tēva vecmāmiņa no Smiltenes. To intonācija ļoti atšķīrās no kioskos nopērkamajām apsveikuma kartītēm, ko rotāja, piemēram, PSRS raķetes ar kosmonautiem. Turpat blakus bija ārzemju ceļojumu pastkartes no Parīzes un Berlīnes. Kārinai tā bija noslēpumaina, nesasniedzama pasaule.