Rēzijai Kalniņai nevajadzēja aizbraukt uz Krieviju tādēļ, lai Latvijā pamanītu viņas režisores talantu. Vajadzēja braukt, lai pārvarētu profesionālās uzdrīkstēšanās robežu. Un saprastu, ka patiesībā viņa ir mājas pele
Dāmas un kungi, viņa ir vienlīdz veiksmīgi strādājusi uz skatuves un ekrāna, vinnējusi daudzas balvas un pirms divām dienām Rīgā saņēma nacionālo kinobalvu. Sveiksim brīnišķīgo Latvijas kinozvaigzni Rēziju Kalniņu! Tā Eiropas Kinoakadēmijas ceremonijas vadītājs Tomass Hermans uz skatuves iepazīstināja ar kolēģi, kurai bija uzticēts pieteikt labākās animācijas filmas.
«Man vienkārši bija jānospēlē. Jānospēlē kā teātris,» Rēzija pasmaida. Vecrīgas kafejnīcā ienāk tikpat rāma un koncentrējusies uzdevumam kā 13.decembrī uz pompozi dizainētās operas skatuves. Tikai īsziņu zibšņi telefonā atgādina par saspringto ritmu. Sievišķīga, cilvēcīgi silta, Rēzija pirmā pāriet uz «tu». Priekšstata par to, kāda aktrise ir savā visjaunākajā – operas režisores ampluā -, īsti nav. Viņas četrus iestudējumus ir iepazinusi nevis Rīgas, bet Novosibirskas publika. Bernsteina Mesa bija nominēta prestižajai Krievijas teātra balvai Zelta maska. Jau trīs sezonas esot prom no Latvijas, Rēzija tomēr radījusi iespaidu, ka tepat vien ir. Lielo Kristapu nupat ieguva par labāko aktierdarbu otrā plāna lomā filmā Modris, paspēja nofilmēties arī galvenajā lomā īsfilmā Es atgriezīšos kā kvēlojoša roze, kas režisorei Signei Birkovai atnesa starptautiskās filmu kritiķu asociācijas FIPRESCI Latvija specbalvu.
«Kā Eiropas Kinoakadēmija mani izvēlējās? Nezinu! Sapratu, ka Dita Rietuma atbildēja par to, ko izvirzīt no Latvijas puses. Teicu – jā. Pat neapdomīgi. Tāpēc vien, ka biju paredzējusi būt Latvijā. Atlidoju no Vladivostokas, kur man bija Novosibirskas operas Traviata viesizrādes.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.