Smilšakmens zelta vērtē

Tieši Latvijā atrodas Baltijas enerģētiskās neatkarības atslēga – Inčukalna pazemes gāzes krātuve, bet tieši Latvija šogad palikusi reģiona vājais posms, vienīgā valsts, kas Krievijas enerģijas kara ēnā nekontrolē savu gāzes pārvades sistēmu. Uz spēles ir arī Inčukalns

Decembra sākumā Inčukalna pazemes gāzes krātuves teritorijā valda klusums. Ir sākusies sezona, kad gāze ceļo no krātuves pie patērētājiem. Uzreiz aiz Murjāņiem, kur izvietotas sūkņu stacijas un citas tehnoloģiskās iekārtas, zemi klāj plāna sniega kārtiņa. Mūs ar fotogrāfu pavada apsargs, kuram no pistoles maksts rēgojas ieroča spals, toties teritorijas četrkājainais sargs izskatās nobijies un met viesiem līkumu, asti iežmiedzis kājstarpē. Uzņēmuma Latvijas gāze (LG) slēgtajā teritorijā cilvēkus mana maz – ja kādā no angāriem gadās strādnieku sastapt, tad tas ir pārliecies pār iespaidīga izmēra cauruli un kaut ko metina, labo.

Teritorija virs krātuves ir milzīga – 25 kvadrātkilometri, un pazemes gāzes lauks stiepjas no slavenās kafejnīcas Sēnīte gandrīz līdz pat Inciemam. Inčukalna pazemes gāzes krātuve ir tāda vienīgā Baltijā. Jau Krievijas cara laikos 19.gadsimtā zemes dzīles šeit tika pētītas, bez sekmēm cerot atrast dabas bagātības. Pēc Latvijas brīvvalsts iznīcināšanas PSRS atsāka ģeoloģisko izpēti, taču zinātnieki secināja – naftas un gāzes te nav, toties cauri visai Baltijai dažādā dziļumā stiepjas poraina smilšakmens slānis. Tolaik tas sevī glabāja tikai ūdeni. Tomēr izpēte nebija veltīga, jo ģeologi atklāja, ka Inčukalna apkaimē 700 metru dziļumā esošais smilšakmens veido tādu kā cepuri, ko ieskauj gāzi necaurlaidīgi ieži.

Aplūkots mikroskopā, smilšakmens atgādina švammi – ar lielu spiedienu tā porās var iepildīt dabasgāzi, kas izspiež ūdeni, pārvēršot pazemes «cepuri» gāzes krātuvē. Pēc ģeologu aplēsēm, šīs Inčukalna «cepures» maksimālā ietilpība ir seši miljardi kubikmetru gāzes.