Autors: Kristīne Simsone

Interneta kinoteātris

Straumēšanas platformu repertuārs — piedāvājums, no kā nevar atteikties

Kā jūs skatāties seriālus? Godbijīgi pa sērijai vai negausīgi visas epizodes vienā šņācienā, neguļot naktis un atstājot novārtā sadzīvi? Atzīšos, es piederu pie otrajiem — negaušiem. Mēdzu stratēģiski «uzkrāt» iznākušās epizodes, lai varētu noskatīties citu pēc citas, pat ja tas nozīmē līdz attiecīgajam brīdim izkrist no sarunu aprites (lai nevilši neatklātu kādu svarīgu satura pavērsienu). Nekas tik ļoti netracina kā vēstījuma fragmentācija. Kaut gan esmu gatava pieļaut izņēmumu. 14. aprīlī ASV tiks pirmizrādīta seriāla Troņu spēle noslēdzošā sezona. Latvijā seriāls būs skatāms abos lielākajos ASV kabeļtelevīziju satura piegādātājos — LMT Mājas viedtelevīzijā (no 15. aprīļa) un Lattelecom Shortcut. Jautāsit, ar ko atšķiras Viduszemes nodevību, aukstasinīgas vardarbības un neparedzētu pavērsienu pilnā sāga, ka tā rātni jāskatās pa epizodei? Seriāla autori katru sēriju sola pagarināt līdz pat 80 minūtēm, tās veidojot kā veselu spēlfilmu kopumu. Jāatzīst, HBO lēmums šo kulta milzi vairs neturpināt nāk īstajā laikā — vēl viena sezona riskētu līdzināties jaukam, taču nogurdinošam ciemiņam, kas neprotas doties mājup, kaut sarunas sen izsīkušas.

Skaudrā izcilība

Pavisam cits svaigums piemīt kanādiešu rakstnieces Mārgaretas Atvudas romāna Kalpones stāsts iedvesmotajam straumēšanas servisa Hulu seriālam — oriģinālnosaukumā The Handmaid’s Tale. Ilgi nebiju piedzīvojusi tādus šermuļus. Iemesls — seriāla veidotāju biedējošā spēja atainot demokrātiskas sabiedrības ceļu uz teokrātisku elli, kāda ir seriāla norises vieta Gileāda. Tur, atgādināšu, sievietēm ir atņemta identitāte un tiesības būt par cilvēkiem. Kalpones stāsta 3. sezona pasaulē tiks pirmizrādīta 5. jūnijā, savukārt pēc divām nedēļām pirmās epizodes būs skatāmas LMT Mājas viedtelevīzijā. Šis ir viens no lieliskajiem seriāliem, kurā mirdz amerikāņu aktrise Elizabete Mosa. Viņas karjeras galvenie pagrieziena punkti notikuši tieši seriālu placdarmā (atcerieties reklāmistu spēka spēlītes Trakajos vīros un jaunzēlandiešu autores Džeinas Kempiones seriālu Top of the Lake par seksuālās vardarbības noklusēšanu un atstātajām rētām!).

Atzari

Mazliet attālinoties no starmešu gaismas, kurā gozējas visi minēto darbu veidotāji, jābilst, ka maijā LMT Mājas viedtelevīzijā būs skatāms HBO un SKY veidotais miniseriāls Černobiļa. Piecas epizodes garais darbs atgriežas pie vecas, bet aizvien interesantas tēmas — Černobiļas kodolkatastrofas 1986. gadā. Padomju cilvēku tēlos (cerams, bez uzspēlētā krievu valodas akcenta) iejutušies aktieri Džareds Hariss un Emīlija Vatsone. Ja ceļojat pāri Atlantijas okeānam un neesat vienaldzīgi pret komēdijām un vampīru sadzīvi, iesaku kanālā FX, sākot no 27. marta, notvert kādu jaunā seriāla What We Do in the Shadows epizodi. Seriāls ir jaunzēlandiešu komiķu Džemēna Klementa un Taika Vaititi tāda paša nosaukuma 2014. gada filmas iedvesmots. Tāpat, pieņemu, viļņošanās pēc HBO kabeļtelevīzijā martā izrādītās dokumentālās filmas Atstājot Nekurzemi (Leaving Neverland) sasniegs arī Latvijas platuma grādus. Neatkarīgā kino festivālā Sandēnsā janvārī pirmizrādītais Dena Rīda dokumentālais darbs ir skaudrs un skandalozs liecību apkopojums par Maikla Džeksona apsūdzībām pedofilijā. Sandēnsā pēc seansa skatītāji varēja saņemt psiholoģisko palīdzību, ja filma tos bija pārāk satriekusi. Lai arī savās neilgajās kino apskatnieces gaitās ir nācies redzēt daudz ko, tā arī nespēju atrast nevienu argumentu, kālab sevi būtu jāpiespiež šo darbu skatīties. Vai jūs skatītos?

Nauda audzē muskuļus

Troņu spēle, Kalpones stāsts un līdzīgi seriāli jau labu laiku ir kļuvuši par popkultūras pamatvienībām, kuru nepārzināšana dažbrīd liek šķēršļus saziņā ar apkārtējo pasauli. Taču straumēšanas platformas (piemēram, Netflix un Amazon) savā repertuārā pludina jaunu oriģinālsaturu gandrīz neizsekojamā tempā. Netflix lietotāju — kopā gandrīz 140 miljonu cilvēku — finansiālais pienesums (no abonēšanas maksas) šim milzim ir devis vēl neredzētu spēku. Apņēmīgi cenšoties pusi programmas veidot no oriģinālsatura, Netflix un Amazon kinofestivālu filmu tirgos izšķērdīgi iepērk jauno darbu projektus, mierīgi pārsolot lielāko daļu kinonozares veterānu. Tā tiek piesaistīti aizvien «smagāki» vārdi. Piemēram, 15. martā uz mazajiem ekrāniem nonāks animācijas seriāls Mīla, nāve + Roboti (Love Death + Robots), ko veidojis Deivids Finčers un grāvēja Deadpool režisors Tims Millers. Saturs un citas seriāla detaļas ir noslēpumā tītas, atliek vienīgi minēt, ka redzēsim erosa un tanatosa neprātīgākās formas mūsdienu tehnoloģisko sasniegumu ietvarā. Auditorijas brīdinājums: 18+.

Straumēšanas platformas neaprobežojas tikai ar seriāliem — par spīti nozares darbinieku būjināšanai kinofestivālu seansos, straumētāju paspārnē tapušās filmas griežas visos stratēģiski svarīgākajos projektoros — Berlīnē, Toronto, Venēcijā (kur pērn triumfēja Alfonso Kuarona izcilais darbs Roma par dzīvi, sadzīvi un attiecībām režisora dzimtajā rajonā Mehiko).

Marta sākumā pie Netflix abonentiem visā pasaulē būs nonākusi aktiera Čūitela Edžiofora (12 gadi verdzībā) pirmā režisētā filma Puika, kurš iejūdza vēju (Boy Who Harnessed the Wind). Lielā slepenībā top arī Mārtina Skorsēzes jaunākā filma Īrs (The Irishman), kas tiks pirmizrādīta kādā lielā festivālā un būs līdz šim vērienīgākais Netflix darbs. Tomēr, lai cik ļoti es baudītu straumēšanas pakalpojumu ērtumu, Netflix un Amazon pieaugošā ietekme filmu tirgū tomēr rada bažas par nozares soļošanu pretī autokrātijai. Domāju, ikvienam ir skaidrs, ka varas koncentrēšana vienviet ne pie kā laba neved. Taču dilemma nav viegla — būt līdzdalīgam straumēšanas servisu monstrozajā izaugsmē vai boikotēt lieliskus mākslas darbus. Es pagaidām izvēlos skatīties.

Foto no publicitātes materiāliem

Jauna balss, kurā ieklausīties

Attiecību topogrāfija Alises Zariņas debijas filmā Blakus

Paradoksāla situācija: kino bieži tiek uzskatīts par refleksijas placdarmu, kur atspoguļojas  autoru vērojumi par aktualitātēm — individuālām vai sabiedriskām. Taču neatkarīgās Latvijas kino visdāsnāk pārstāvēts atpakaļskats — vēsturisko drāmu žanrs. Šī iemesla dēļ Alises Zariņas debijas pilnmetrāžas filma Blakus iezīmē patīkamas pārmaiņas — stāsta galvenie varoņi ir mūsdienu divdesmitgadnieki vai trīsdesmitgadnieki ar ikdienišķām, taču nebūt ne mazsvarīgām rūpēm; viņi sastopas ar cilvēciski pazīstamām situācijām. Luīzes (Anta Aizupe) un Kaspara (Āris Matesovičs) attiecības dažādos veidos ietekmē un pārbauda gan abu darba meklējumi, gan (ne)spēja racionāli sarunāties un navigēt cauri attiecībām.

Režisore šo virāžu atainojumam ir izvēlējusies vietējam kinematogrāfam neierastu formu — ceļa filmas jeb road movie žanru; galveno varoņu attiecības tiek portretētas, sekojot līdzi Luīzes un Kaspara kopējiem Līgo svētku braucieniem vairāku gadu garumā. Ar bijību pret pašmāju kino mantojumu, jāpiebilst, ka road movie nav Latvijā jaunieviests žanrs, Atcerieties — divu jaunu cilvēku attiecības, mērojot kopēju ceļu, ir redzamas poētiskā dokumentālisma vecmeistara Ulda Brauna 1975. gada lentē Motociklu vasara.

Atgriežoties pie Alises Zariņas filmas — dažādām atsaucēm bagātie dialogi vislabāk varētu būt saprotami galveno varoņu vienaudžiem, taču autorei ir izdevies iestrādāt arī krietni pārlaicīgākus tematus, piemēram, jaunības vitalitāte un no tās izrietošs, nenoguris skats uz attiecībām un mīlestību. Tāpat simpātiska ir toņkārta, ko režisore ir piemeklējusi savam stāstam — tajā ir bezceremoniāls tiešums, atjautīga pašironija un nepretenciozitāte.

Par šodienu

Filma Blakus ir viens no nedaudzajiem kinovēstījumiem (līdzās, piemēram, dažiem Jura Kursieša un Aika Karapetjana darbiem), kas ar maksimālu autentismu un pietuvinājumu realitātei ataino konkrētu sabiedrības grupu (lai nelietotu neko neizsakošo jēdzienu «jaunieši», ko izmanto gan pusaudžu, gan trīsdesmitgadnieku apzīmēšanai). Tāpat filma ir viens no nedaudzajiem mūsdienu Latvijas kinodarbiem, kur galvenā varone ir sieviete. Viņa, pārmaiņas pēc, nav piedeva (piemēram, māte, sieva vai kopēja) kādam citam varonim.

Antas Aizupes spēlētā Luīze ir harismātiska, lai arī nedaudz pusaudziski dumpinieciska persona, kurai ir skaidrs vērtību kompass. Savukārt Āra Matesoviča atainoto Kasparu vada maķenīt grūtāk nolasāmas psiholoģiskās motivācijas — viņa tēls ir mazāk izstrādāts.

Te arī jābilst, ka, lai arī filmas kopējais vēstījums ir skaidrs un viengabals, abu varoņu attiecību dinamika pusceļā sagurst līdz monotonumam. Skaļš sižeta kreščendo šim jauneklīgi možajam stāstam būtu lieka pārmērība, bet filmas dramaturģijā tomēr pietrūkst uzrāviena vai skaidrāk formulēta konflikta.

Uzņemties risku

Drosmīgs ir bijis scenārija autoru Alises Zariņas un Martas Elīnas Martinsones lēmums veidot dialogos balstītu filmu. Ne viena vien līdzīga Latvijas kino veidotāja ambīcijas ir piedzīvojušas fiasko, atduroties pret frāžainiem sarunvalodas atreferējumiem. Taču scenārija autorēm ir izdevies šajās lamatās neiekrist; dialogos vīd atjautīgs sociālais humors, ko savukārt ar lipīgu meldiņu papildina popmūzikas strāvojumus izcili parodējošais duets Čipsis un Dullais.

Nebūt ne mazsvarīga detaļa ir filmas budžets. Šis, līdzīgi kā, piemēram, aptuveni gadu (!) repertuārā izrādītais hits Kriminālās ekselences fonds un senāk Aika Karapetjana M.O.Ž., ir mazbudžeta darbs (Blakus ir saņēmusi minimālu atbalstu no Nacionālā Kino centra un Valsts Kultūrkapitāla fonda). Šī iestarpinājuma mērķis nav norādīt uz filmas veidola saistību ar pieticīgo rocību, bet drīzāk kliedēt bīstamo uzskatu, ka cienīgas filmas var taisīt arī bez naudas. Atbilde ir lakoniska — nē, nevar, jo kino ir laika un cilvēku darbaspēka ietilpīgs process. Līdz ar to šāda veida projekti (kuru komanda nesaņem samaksu par darbu) ir iespējami tikai kā vienreizēja parādība — ieskrējienam.

Atliek cerēt, ka Blakus tas izdosies, jo filmai piemīt daudzas komponentes, lai iemantotu plašu publikas interesi.

oooc

Blakus. Kino no 1. marta

Klusie ūdeņi

Politiskā drāma Vara — kādreizējā ASV viceprezidenta grēku galerija

Iespējams, no kinozāles iznāksit ar reibstošu galvu. Šim vertigo var būt divi cēloņi — galvenā varoņa, bijušā ASV viceprezidenta Dika Čeinija, varaskāres grūti aptveramie apmēri vai lielais informācijas blīvums, ko Varas režisors Ādams Makejs kinodarbā mēģinājis ietilpināt. Šī politiskā drāma ir azartisks režisora skats uz kādreizējā Amerikas valstsvīra Čeinija politisko karjeru, viņa iesaistīšanos politikā un pakāpenisko ietekmes palielināšanos Baltā nama kuluāros un likumdevēju kabinetos.

Antivaronis

Režisora nostāja pret varoni jeb — konkrētāk — pret tā prototipu Diku Čeiniju nav neitrāla. Makeja redzējumā viņš ir klusais antivaronis, kas bez apstājas darbina prāta zobratus, skaitļojot jaunas shēmas, lai palielinātu savu ietekmi. Ārpus kadra nepaliek arī ASV otrā lēdija — Čeinija sieva Linna. Šim tandēmam Makejs ir izvēlējies divus no daudzpusīgākajiem četrdesmitgadnieku paaudzes aktieriem — Kristianu Beilu un Eimiju Adamsu.

Beils, kurš lomu pieprasītajām izmaiņām savu ķermeni allaž ir pielāgojis ar pārsteidzošu fleksibilitāti, to paveicis arī šajā filmā. Atcerieties viņu kā bezmiega un neirožu mocīto, izģindušo strādnieku psiholoģiskajā drāmā Mašīnists vai izdēdējušo kreka atkarībnieku filmā Cīnītājs! Arī Vara iegulst šo prasīgo pārvērtību izcilībā. Šoreiz pieņēmies svarā par aptuveni 20 kilogramiem, ar sirmu sasuku un allaž pieklusinātu balsi, Beils spēlē Čeiniju kā ārēji neizteiksmīgu vīru, kas, gandrīz neviena nepamanīts, gadu gaitā «uzdienējis» līdz tam, ka viņa padomos ieklausās Baltā nama Ovālajā kabinetā.

Savukārt Eimijas Adamsas atveidotā Linna Čeinija ir krietni vien ekspresīvāka, ar apbrīnojami dzelžainu mērķtiecību apveltīta sieviete. Viņa brīžam ir vīra sekundante, brīžam — kakls, kas groza galvu. Abu politiskā rosīšanās filmā atgādina cītīgu darbu pie ģimenes rūpala un ne bez augļiem — Čeiniju bizness zeļ!

Politisks komentārs

Kristians Beils janvārī saņēma Zelta globusu par labāko aktierdarbu «komēdijas vai mūzikla kategorijā». Lai arī filma savā kopumā nav komēdija, tās dzīslās klusi rit spēcīga ironija. Viena no politiskajām personībām, kam visskarbāk ticis Makeja sarkasms, ir ASV eksprezidents Džordžs Bušs jaunākais, ko filmā kā pašpārliecinātu, bet pagalam neattapīgu nelgu spēlē Sems Rokvels. Taču kādreizējo Amerikas valstsvīru galerija nav radīta ar mērķi tos pliki kariķēt. Tā drīzāk ir uzlūkojama kā politisks komentārs, aicinot skatītājus saredzēt līdzības starp Čeiniju, viņa laikabiedriem un pašreizējās ASV administrācijas populismu.

Filma ir mēģinājums rast skaidrojumus pašreizējai situācijai valstī un pasaulē, aplūkojot kādreizējā viceprezidenta pieņemto lēmumu sekas. Šī interpretācija sakņojas paša režisora politiskajā pārliecībā. Viņš ir aktīvs ASV Demokrātiskās partijas atbalstītājs un darbojas nevalstiskajā organizācijā Represent.Us, kas cīnās pret korupciju un lobismu.

Izstāstīt visu

Makeja filmas uzbūve ir pieblīvēta ar, šķiet, katru informācijas drusku, kas nonākusi veidotāju rokās. Filmā ir ietverti dokumentāli kadri, tajā ir arī naratora tēls — jauns «ierindas» puisis, kurš šad tad iestarpina savus paskaidrojumus par paredzamo notikumu attīstību. Viņa saistība ar Čeiniju filmas gaitā sagādās ne vienu vien pārsteigumu, taču šim tēlam ir arī pavisam citi mērķi — radīt saikni starp skatītāju (jeb, piedodiet par vulgaritāti, «mirstīgo») un galvenā varoņa elitāro vidi. Ja nebūtu šo paskaidrojumu, straujā ritmā auļojošo stāstu bez politiskajām priekšzināšanām uztvert nenāktos viegli. Tāpat veselīgi paturēt prātā, ka filmā redzamais nav dokumentāls realitātes un faktu atspoguļojums.

Taču vēstījuma formas dažādība un Ādama Makeja brīvā pieeja, laužot klasiskās stāstniecības rāmjus, Varu patīkami atšķir no ierastā politiskās drāmas formāta. Lai arī ar trūkumiem, šis ir vitāls, aktuāls un saistošs vēstījums, kura traucējošākās kļūmes ir personāžu vienpusīgums un hiperaktīva vēlme skatītājam pastāstīt pārāk daudz. Redzēsim, kā filmai veiksies Oskara balvu pasniegšanā 24. februārī; tā ir nominēta gandrīz visās galvenajās kategorijās, ieskaitot aktieru sniegumu, režiju un scenāriju. Ja ASV Kinoakadēmijas biedri ar savu balsojumu vēlēsies izcelt filmu, kas nolasāma kā protests aktuālajai politikai, Varai ir izredzes tikt pie Oskara statuetēm. 

oooc

Vara / Vice. Rež. Ādams Makejs. Kino no 15. februāra.

Ja blēņoties, tad varonīgi

Animācija Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi — piedzīvojumu stāsts ar stilu

Tādos rajonos kā Maskavas forštate laiks rit lēnāk nekā galvaspilsētas centrā — apskretušās koka ēku fasādes izskatās kā laikā iekonservētas, bet gada vēsākajos mēnešos gaisā jūtama dūmu smarža. Un vasarā bagātīgie apstādījumi kopā ar zemo apbūvi rada iespaidu, ka atrodamies gleznainā mazpilsētā, nevis līdzās Rīgas galveno artēriju dunoņai. Tieši tik omulīgu Maskačkas savrupības sajūtu savā pirmajā pilnmetrāžas filmā Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi ir radījis režisors Edmunds Jansons ar studijas Atom Art komandu.

Kā nojaušat, primāri bērniem paredzētajā stāstā, kas patapināts no Luīzes Pastores 2013. gadā pirmo reizi izdotās grāmatas Maskačkas stāsts, loģiski, nav ietvertas prozaiskās (un bieži uz likumības robežas balansējošās) šī rajona dzīves reālijas. Tā vietā filma ir dumpiniecisks piedzīvojumu un pilsoniskā aktīvisma stāsts, kas noris dzīvelīgi krāsainā vidē, kur rosās mundri personāži ar spiciem deguniem un dažnedažādām citām kolorītām iezīmēm, piemēram, vienā līnijā saaugušām uzacīm un brētliņas tetovējumu, kāds rotā Mimmi tēva, izbijušā jūrnieka Ērgļa plecu.

Visur caurcaurēm redzams filmas mākslinieces ilustratores Elīnas Brasliņas pazīstamais rokraksts; tas filmas lieliskajam vizuālajam tēlam piešķir unikālu izteiksmi un rotaļīgumu.

Jauni un dumpīgi

Rotaļīgums raksturo arī filmas stāstniecisko pusi. Vēstījums par bērniem, kas pašu spēkiem mēģina cīnīties pret rajona koku izciršanu un debesskrāpja uzcelšanu, nav pasniegts kā moralizējoša fabula pret progresu un visu jauno, bet gan stāsts par rīkošanos saskaņā ar sirdsapziņu — pat ja tas nozīmē izvēli (un drosmi) rīkoties atšķirīgi.

Šo sižeta līniju pārstāv ziķere Mimmi. Viņa dzīvo kopā ar savu tēvu — «pirātu», Gata Gāgas ierunāto Ērgli, kurš gādīgi piespēlē Mimmi vēlmei būt svarīgam ģimenes loceklim, no kura uzņēmības burtiski atkarīga ģimenes iztikšana (pat ja tas praktiski nozīmē tikai aiziešanu uz veikalu pēc piena). Interesanti, ka Mimmi ierunājusi Nora Džumā, kura savu balsi Atom Art studijā tapušajiem darbiem aizlienējusi arī iepriekš, tajā skaitā ierunājot Bizes lomu Edmunda Jansona iepriekšējā filmā Bize un Neguļa (2017).

Otru sižeta līniju — spēju pielāgoties jauniem apstākļiem un viegli iedraudzēties — pārstāv Jēkabs, kura balsi ierunājis Eduards Olekts. Viņš ir puisēns no pilsētas centra, arhitekta atvase, kas pieradis pie Brīvības ielas trokšņa un laika vadīšanas vienatnē, krāsainiem krītiņiem zīmējot izfantazētus pilsētu plānojumus. Sākumā bikls un atturīgs, viņš drīz vien iešūpojas Maskavas forštates nedaudz kakofoniskajā un nepieradinātajā ritmā, skrejot plecu pie pleca ar Mimmi un runājošu suņu baru, ko vada Andra Keiša ierunātais Boss — liels, pelēks lāga plušķis. Boss, protams, uzskata, ka Maskačkā ir galvenais.

Suņu klātbūtne uzspicē stāstu ar dažādām patiesi komiskām epizodēm un filmas beigās arī ievijas sižeta atrisinājumā. Lai arī filmas stāsts no pirmā acu uzmetiena var šķist nebēdnīgs, bet varoņi — delverīgi, Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi ir ļoti pārdomāts vēstījums, kas gudri uzrunā mērķauditoriju.

Filmai ir potenciāls jaunākos skatītājus ne tikai izklaidēt, bet arī iedrošināt iestāties par savu viedokli, kas itin nemaz nav mazsvarīga pievienotā vērtība, Jēkabu, Mimmi un runājošos suņus vērtējot kā bērnu filmu.

Uzkavēties

Taču filmas harisma plešas krietni pāri bērnu kino rāmjiem. Darba estētiskā pievilcība un noslīpētā animācija to padara par pilnasinīgu mākslas darbu, kas priecē arī ar savu veidolu — filmas autoru radītā pasaule ir vitāla un labestīga. Gaišums staro arī no personāžiem — varoņi ir godīgi un simpātiski, pat antivaroņi beigu beigās neizrādās necik slikti.

Nelieli trūkumi — epizodiska ritma iebuksēšana vai sižeta gausums atsevišķos posmos — ir īslaicīgi un nekļūst par šķērsli starp skatītāju, varoņiem un stāstu. Jēkaba, Mimmi un runājošo suņu krāsaini vasarīgā Maskačka ir vieta, kur filmas varoņu kompānijā gribas uzkavēties ilgāk.

oooo

Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi. Rež. Edmunds Jansons. Kino no 1. februāra.

Kinojaunumi

oooo Bastera Skragsa balāde / The Ballad of Buster Scruggs. Straumēšanas vietnē Netflix jau kādu laiku gozējas īsts kinodārgums — brāļu Ītena un Džoela Koenu komēdija vesterna noskaņās Bastera Skragsa balāde, kas tika pirmizrādīta šāgada Venēcijas kinofestivālā. Filma veidota no atsevišķiem, savstarpēji nesaistītiem īsstāstiem, kuros atjautīgi un ar lielu devu melnā humora aplūkotas dažādas vesternos populāras sižeta līnijas, piemēram, bankas aplaupīšana, ceļošana uz Rietumu piekrasti, zeltraču gaitas un citi stāsti. Aktieru ansamblis izcils: Džeimss Franko, Toms Veitss, Laiems Nīsons un citi. Filma skatāma straumēšanas vietnē Netflix.

Brāļi Sisteri / The Sisters Brothers. Pazīstamā franču režisora Žaka Odijāra pirmā filma angļu valodā un pieteikums ASV filmu tirgum. Pirmizrādīta septembra sākumā Venēcijas kinofestivālā, Odijāra filma ir vesterns ar melnās komēdijas iezīmēm par diviem brāļiem algotņiem un viņu odiseju pa Rietumamerikas prērijām. Brāļu Sisteru lomās — Vakīns Fīnikss un Džons S. Reilijs. Neesmu redzējusi. No 14. decembra.

LKA studentu filmu maratons. Iespēja paviesoties Latvijas kinoveidotāju galvenajā kalvē — Nacionālajā filmu skolā, kur sestdien no plkst. 11 līdz pat pusnaktij būs iespēja redzēt visus maģistra programmas absolventu diplomdarbus un atklāt jauno autoru rokrakstus. Katra filma tiks izrādīta divas reizes. Gaidāmas arī vairākas pirmizrādes, to skaitā Elitas Kļaviņas pilnmetrāžas dokumentālā filma Zorjana Horobraja par kādu jaunu pāri. 15. decembrī plkst. 11 LKA Nacionālajā filmu skolā Elijas ielā 17. Ieeja brīva.

Kinojaunumi

oooo Mežonīgā dzīve / Wildlife. Slavenu aktieru nodošanās filmu veidošanai ne vienmēr rezultējas labos kinodarbos, taču Pola Dano režisētā drāma ir spožs izņēmums. Scenārijs veidots kopā ar Dano dzīvesbiedri — aktrisi (un kinoklasiķa Elija Kazana mazmeitu) Zoju Kazanu un ietver patiešām meistarīgu darbu: skrupulozi izstrādātus raksturus, kā arī skaidru katra varoņa lomu vēstījumā. 60. gados norisošs stāsts par attiecību trauslumu un pāridarījumu neatgriezenisko postu ļauj pilnasinīgi izpausties aktieriem — talantīgajam Edam Oksenbouldam (17), Džeikam Džilenholam un Kerijai Maliganai, kurai šī ir viena no karjeras spēcīgākajām lomām. No 7. decembra.

ooo Grinčs / The Grinch. Latvijas skatītājiem slavenā amerikāņu rakstnieka Dr. Seusa radītais Ziemassvētku nīdējs Grinčs ir pazīstams no 2000. gada spēlfilmas, kurā to visai drudžaini atainoja komiķis Džims Kerijs. Šoreiz stāsts par Grinča sazvērniecisko plānu nozagt Ziemassvētkus ir iemūžināts krāsainā animācijas filmā. Lai arī dažbrīd kaitinoši vienkāršota un pārspīlēta, filma — it īpaši tās beigu daļa — spēj  radīt svētku sajūtu un apliecināt bērniem vērtīgas idejas, piemēram, materiālo lietu mazsvarīgumu un to, cik būtiska ir iejūtība pret līdzcilvēkiem. No 7. decembra.

ooc Grāmatu bodīte / The Bookshop. Spāņu režisores Isabelas Koiksetas drāma ir britu rakstnieces un Bukera balvas laureātes Penelopes Ficdžeraldas romāna ekranizējums. Stāsts par nelielas grāmatnīciņas atvēršanu Lielbritānijas mazpilsētā ir pārmēru melodramatisks, diezgan stīvi un smagi cenšas vienotā stāstā savīt gan galvenās varones attiecības ar provinciālās pilsētiņas iemītniekiem, tās literāro kultūru, gan cilvēcisku saikni ar kādu vīrieti. Katrs no šiem pavedieniem pazūd paviršā stāstniecībā un banālās cēloņsakarībās. Splendid Palace no 7. decembra.

Ietiepīga vēlme būt kopā

Aukstais karš — viens no pēdējās desmitgades skaistākajiem mīlasstāstiem

Poļu režisora Pāvela Pavļikovska iepriekšējā filma — aizkustinošā Ida (2013) par jaunu novici, kura atklāj savas ebreju saknes — savulaik saņēma, šķiet, visas iespējamās balvas, sākot no Eiropas Kinoakadēmijas statuetēm, beidzot ar Oskaru. Pavļikovska un Idas operatora Lukaša Žala jaunākais kopdarbs drāma Aukstais karš vizuāli it kā turpina iepriekšējās lentes melnbalto estētiku, taču savā emocionālajā tonalitātē ir pavisam cita filma: temperamentīgs mīlasstāsts, kas izstāstīts gluži vai pieklusinātā manierē.

Šis, iespējams, ir viens no skaistākajiem aplamās mīlas jeb amour fou vēstījumiem, ko pēdējās desmitgades laikā kino esam pieredzējuši. Tas vēsta par divu savstarpēji it kā nesaderīgu mūziķu attiecībām 50. gadu Polijā, kuri izmisīgi mēģina pārvarēt ne tikai raksturu atšķirības, bet arī dzelzs priekškara nospraustās politiskās robežas.

No pelēka uz melnbaltu

Lēmums veidot melnbaltu filmu nav tikai estētiski motivēts — ne režisors, ne operators nav varējuši piemeklēt konkrētajam laikmetam un vietai piemērotu krāsu. «Polija grima dažādās pelēkā nokrāsās. Tolaik krāsu nebija,» sarunā ar izdevumu Variety atklāja operators Lukašs Žals. Un, jāsaka, filmas melnbaltā tonalitāte ir krietni vien pārlaicīgāka, jo atšķirībā no krāsaina attēla tās pienākums nav atsevišķu vides elementu autentisks atainojums. Melnbalts kadrs šajā filmā darbojas kā apzināta, taču nepārspīlēta stilizācija, kas ļauj pievērst uzmanību galvenajam, un tās ir abu galveno varoņu — Viktora (Tomašs Kots) un Zulas (Joanna Kuliga) attiecības.

Fokusētība tieši uz šo mīlasstāstu, kas allaž sāpīgi atduras pret kādu šķērsli, ir redzama arī filmas stāstījuma struktūrā. Filmu veido savstarpēji nedaudz nošķirtas ainas: lērums dažādu notikumu tā arī netiek izskaidroti, vienkārši atstāti skatītāja interpretācijai.

Režisora mūza

Filmas lielākais spēks piemīt Polijā pazīstamajai teātra un kino aktrisei Joannai Kuligai, kuru Pavļikovskis nereti mēdz dēvēt par savu mūzu. Šī ir viņas trešā sadarbība ar režisoru — Kuliga īsā dziedātājas lomiņā bija redzama arī Idā. Ar stipru gribu apveltītā jaunā sieviete filmā ir daudzšķautņainākais tēls — seksapīla liktenīgā sieviete un galvenā varoņa Viktora mūza. Vitāla, cilvēciska būtne, kurai līdztekus neremdināmai vēlmei būt mīlētai piemīt spējš raksturs un ambīcijas. Ar nesatricināmu pašapziņu samtainā balsī, kas ne reizi nenotrīc, Zula atklāj skarbos pēckara Polijas apstākļus, kas veidojuši viņas personību: «Tēvs mani noturēja par manu māti, es liku lietā nazi, lai viņam parādītu atšķirību.»

Aktrises spilgtais tēlojums ir uzjundījis spekulācijas par Kuligas iespējamu nomināciju Oskaram, taču, objektīvi raugoties, diezin vai Aukstais karš spēs konkurēt ar citiem skaļumā krietni vien vērienīgākiem Holivudas darbiem.

Veltījums vecākiem

Pavļikovska filmas stāsts ir veltīts viņa vecākiem un daļēji balstīts abu nelaimīgajā laulībā. Līdztekus turbulentajiem attiecību līkločiem filmā klātesoša ir staļinisma, vēlāk sociālistiskā režīma modrā «acs». Galveno varoņu «apsaimniekotās» etnomūzikas un deju trupas repertuārā bez ceremonijām tiek pieprasīts ietvert režīmu slavinošas dziesmas, ierēdņi iejaucas ne tikai mākslinieciskajās izvēlēs, bet arī filmas varoņu dzīvēs, neatgriezeniski ietekmējot viņu attiecības. Jāatzīst, ka šajā, tāpat kā citos nedemokrātiska režīma portretējumos varas dzelžainais tvēriens visprecīzāk tiek atainots, aplūkojot tā ietekmi uz konkrētu cilvēku dzīvēm, nevis cenšoties ieslīgt asaraini dramatiskos vispārinājumos.

Pavļikovska filmā slēgtās robežas starp Austrumu un Rietumu pasaulēm, tāpat kā sociālistiskās ideoloģijas uzmācīgā klātbūtne varoņu attiecībās ir tikai viens no iemesliem to neiespējamībai. Galvenais šķērslis tomēr ir Viktora un Zulas neremdināmās atšķirības un nesalaužamais lepnums (jā, lentes nosaukums neapzīmē tikai starpvalstu, bet arī galveno varoņu attiecības).

Taču skaistākais ir tas, ka Aukstajā karā katrs no emocionālajiem stāsta pavērsieniem tiek atainots gluži vai pieklusinātā pieticībā, ar līdzjūtības pilnu abu varoņu izpratni, nevis manipulatīvu sakāpinātību. Šo pieklusināto un reizē tik iedarbīgo vēstījumu saderīgi papildina melnbalto kadru vizuālais minimālisms, padarot filmu par virtuozā kinovalodā uzrakstītu elēģiju.

ooooo

Aukstais karš / Zimna wojna. Rež. Pāvels Pavļikovskis. Kino no 7. decembra.

Kinojaunumi

ooooo Laimīgais Lācars / Lazzaro felice. Saviļņojošs un delikāts režisores Alises Rorvaheres darbs, kas turpina labākās itāļu kino tradīcijas, proti, jutīgu attiecību vērojumu sapludinot ar izteiksmīgu vizuālo valodu. Filma ir maģiskā reālisma caurvīts skatījums uz sociālo nevienlīdzību mūsdienu Itālijā, šķiru sabiedrības novecojušo morāli un sekām, ko tā atstāj cilvēku dzīvēs. Viens no šāgada izcilākajiem kinodarbiem! Splendid Palace un Kino Bize no 30. novembra.

oooc Māja, ko uzcēla Džeks / House That Jack Built. Lai arī šis kinodarbs pieteikts kā grandiozs «skandāls», dāņu režisora Larsa fon Trīra filmogrāfijā ir bijuši inteliģentāk formulēti un iedarbīgāki «skandāli» nekā šī nihilistiskā anatomisko brutalitāšu galerija. Sākotnēji iecerēta kā seriāls, filma aptver vairākas slepkavību ainas, kuru idejisko tīklojumu veido baltiem diegiem šūtas, ciniskas refleksijas par ļaunumu, vainas apziņu un attāli arī cilvēcību. Slepkavas, briesmoņa un titulvaroņa atainojums aktiera Meta Dilona izpildījumā gan ir jaudīgs. No 30. novembra.

Jaungada taksometrs. Režisora Māra Martinsona jaunākais veikums — komēdija, kas pretendē uz sezonālā «dižpārdokļa» statusu, aktieru ansamblī apvienojot gan pazīstamus aktierus (Zane Dombrovska, Andris Bulis), gan TV sejas (Baiba Sipeniece-Gavare, Valters Krauze) un popmūziķi Lauri Reiniku galvenajā lomā. Sižets: situāciju komēdija, kas seko taksista (Reinika) piedzīvojumiem Vecgada vakarā. Neesmu redzējusi. No 28. novembra.

Tradīciju bagātība

Rozes Stiebras animācijas filma Saule brauca debesīs — stāsts, kas iegriež iztēles dzenskrūves

Lūk, tas ir iespaidīgs tilts — ar latviešu animācijas klasiķes Rozes Stiebras režisētajām filmām ir uzaugušas vairākas paaudzes. Nu, iznākot pilnmetrāžas filmai Saule brauca debesīs, tām ir piepulcējusies vēl viena. Sava veida pēctecība iezīmējas arī filmas stilistikā, jo Saule brauca debesīs atspoguļo režisores filmogrāfiju caurvijušo iezīmi: viņas kinodarbi bieži ir balstīti dzejoļos vai dziesmās. Atcerieties, Spēlēju dancoju (2007) pamatā bija grupas Iļģi mūzika un Raiņa lugas motīvi.

Stāsts par Saules meitas nolaupīšanu Stiebras jaunākajā filmā ir sakņots tautasdziesmās, arī Jura Kaukuļa komponētās mūzikas pamatā. Mūzika veido vienu no būtiskākajiem filmas balstiem, kalpojot par ritma un lielā mērā arī noskaņas noteicēju.

Arī antivaroņus jāmāk

Filma ir teiksmains, muzikāls piedzīvojumu stāsts, kurā liela loma atvēlēta simboliem. Piemēram, viena no filmas galvenajām varonēm — Saules un Mēness mazulīte, ko nolaupa slīpētā joda meita Selēna (kura izteiksmīgi runā aktrises Gunas Zariņas balsī), simbolizē Latviju, kas «piedzimst tumsā, tiek nozagta, bet vēlāk atbrīvota». Un šajā cīņā viens no kolorītākajiem tēliem ir Selēnas «rokaspuisis» Vilks, kurš, klausīdams spīganas pavēlei, no šūpulīša nočiepj Saules bērnu.

Aktiera Viļa Daudziņa ierunātais antivaronis, līdzīgi kā tautas teiku «sliktie», tiek atainots kā ne visai attapīgs nerrs. Taču — svarīgi — Vilka, tāpat kā citu antivaroņu negatīvisms netiek izcelts to vizuālajā veidolā, bet gan rakstura īpašībās, tādējādi režisore izvairās no dramaturģiskajām klišejām saistīt ļaunumu ar abstraktiem skaistuma standartiem neatbilstošu ārieni. Ņemot vērā, ka šo darbu skatīsies bērni, ir ļoti svarīgi netiražēt stereotipus.

Iztēles dzenskrūves

Tēlu vizuālā dažādība bagātina filmas krāšņo plūdumu. Katrs no varoņiem, sākot ar majestātisko pāri — Sauli un Mēnesi, beidzot ar mītiskajiem ķekatniekiem (dzērve, nāve…) stāstā ienes savu unikālo noskaņu, vēstījumu veidojot gluži vai kaleidoskopisku.

Vērtējot filmu šābrīža bērnu kino — īpaši animācijas darbu — kontekstā, Rozes Stiebras Saule brauca debesīs patīkami atšķiras tieši simbolu izmantojuma dēļ. Lielais vairums bērniem domāto darbu savos vēstījumos visu lūko skaidri izstāstīt un paskaidrot. Turpretī šajā filmā līdzās galvenajai sižeta līnijai atrodamas atsauces uz tautasdziesmām un teikām, tādējādi stāstam tiek piešķirts papildu slānis un skatītāji mudināti likt lietā iztēli, lai meklētu skaidrojumus simboliem vai kopsakarības ar folkloras vēstījumiem.

Vienīgais, kas iecērt robu, ir filmas dialogi — frāžaini un pārcentīgi pielāgoti mūsdienu sarunvalodai, tie daļēji laupa Saule brauca debesīs teiksmaino noskaņu. Par atvieglojumu jāsaka, ka dialogu nav daudz — filmā vairāk vietas atvēlēts mūzikai, kas šajā brīnumpasakā ir daudzkārt iederīgāka. Taču būtiski piebilst, ka filma nav tikai mitoloģiska pasaka, režisore tajā ieaudusi arī ļoti cilvēciskus domu graudus. Piemēram, daži no filmas tēliem — vīrs vārdā Nabašnieks, kāds puisēns un viņa māsa dodas palīgā atrast Saules bērnu, «jo ir cilvēki» un palīdzēt ir (vai vismaz vajadzētu būt) mūsu dabā. Šādi un līdzīgi sižeta ielaidumi filmas noskaņu padara gaišu un sirsnīgu, kā vēstījuma centrālo tēmu uzsverot labestību — krietnu, bez banalitātes un patosa.

Saule brauca debesīs aizsāk ļoti bagātīgu posmu Latvijas animācijā — 2019. gadā piedzīvosim veselas 6 (!) pilnmetrāžas filmas visdažādākajai auditorijai: Edmunda Jansona režisēto Jēkabu, Mimmi un runājošos suņus, kas balstīta Luīzes Pastores grāmatā Maskačkas stāsts; ar Latvijas studiju Rija kopražojumā tapušo stāstu par pazīstamo suņumeiteni Loti — Lote un pazudušie pūķi; Reiņa Kalnaeļļa animāciju bērniem Ābolrauša šūpuļdziesma, Norvēģijā dzīvojošās režisores Ilzes Burkovskas-Jakobsenas «animēto dokumentālo filmu ar pretkara vēstījumu» Mans mīļākais karš, Ņujorkā dzīvojošās animatores Signes Baumanes personīgo stāstu Mans laulību projekts un jaunā animācijas talanta Ginta Zilbaloža vienpersoniski veidoto pilnmetrāžas filmu Projām.

Kinojaunumi

Zagļu karalis/King of Thieves

Vai izcilu aktieru — Maikla Keina, Džima Broudbenta un Toma Kurtneja piekrišana dalībai filmā ļauj producentiem un režisoriem nolemt, ka šīs zvaigznes ir spējīgas «iznest» pat tādus kinodarbus, kuriem nav kārtīga scenārija, bet ir tikai komēdijisku etīžu virknējums? Britu filmdara Džeimsa Mārša kinoveikums atstāj šādu iespaidu. Apbrīnoju veidotāju nesatricināmo pārliecību, ka sižetam pietiek ar vienu «asprātību»: skatīties, kā cienījamos gados esošs zagļu pulciņš aptīra juvelierbodi. No 23. novembra.

Dogmens / Dogman. Pazīstamā itāļu režisora Mateo Garones filmas stāstā visas kārtis ir galdā — ir skaidrs, kurš ir alfa tēviņš un kurš — pakļauts kā šunelis. Vienīgais jautājums ir — kad un kā šis agresijā un spēkā balstītais attiecību modelis eksplodēs? Tas rada elektrizējošu spriedzi, turklāt filmā darbojas izcili piemeklēti aktieri, kas ar savu spēli, plastiku un ķermeņa valodu attiecības ataino gluži vai taustāmā līmenī. Īpaši labs ir galvenās lomas — suņu friziera Marčello atveidotājs, aktieris Marčello Fonte. Raupjš, tumšs cilvēciskās agresijas šķērsgriezums. Splendid Palace no 22. novembra, Kino Bize no 27. novembra.

2ANNAS. Starptautiskais īsfilmu festivāls 2ANNAS reflektēs gan par īsfilmu žanra jaunākajām tendencēm, gan sabiedriski aktuālām tēmām. Programma ir sadalīta vairākās sadaļās — Latvijas simtgades programma, Baltijas un starptautiskais īsfilmu konkurss, īpašas programmas bērniem un jauniešiem. Festivālu atklās kinokoncerts ar Aleksandra Rusteiķa 1930. gadā uzņemto varoņsāgu Lāčplēsis.

Splendid Palace, KSuns un Kaņepes kultūras centrā no 26. novembra līdz 2. decembrim.

2ANNAS.lv