Autors: Kristīne Simsone

Latviešu uznāciens

Jura Kursieša jaunākā filma Oļegs piedzīvo pirmizrādi Kannās

Gandrīz katru dienu sīki līņājošais lietus Kannu kinofestivāla sarkano paklāju — notikuma pamanāmāko simbolu — uztur žļurkstoši slapju, bet festivāla viesi pa piekrastes Kruazetas bulvāri viļņojas kā plaša lietussargu jūra. Iespējams, tālab 72. reizi norisošais kinofestivāls šogad šķiet daudz rāmāks. 

Raksta tapšanas brīdī tiek gaidīta Kventina Tarantīno jaunākās filmas Reiz Holivudā (Once Upon a Time in Hollywood) pirmizrāde, bet gandrīz visās sarunās kā viena no nozīmīgākajām festivāla filmām tiek pieminēta amerikāņu režisora Roberta Egersa Bāka (The Lighthouse) — melnbalta šausmu un fantāzijas filma, kuras galvenās lomas spēlē Vilems Defo un Roberts Patinsons. Šis darbs, izrādīts Kruazetas teātrī, pulcēja rindu kvartāla garumā, uz iekļūšanu dažam liekot gaidīt pat trīs stundas. 

Bāku rāda no Kannu kinofestivāla neatkarīgā skatē Directors’ Fortnight, ko 1969. gadā Francijas režisoru apvienība dibināja kā pretsparu festivāla galvenajai konkursa programmai, kurai pārmeta ietekmēšanos no pārdošanas aģentu spiediena. Pēc franču jaunā viļņa režisoru Fransuā Trifo, Žana Lika Godāra un citu pamudinājuma tapusī programma iecerēta perspektīviem autoriem un sinefiliem, nevis filmu biznesmeņiem, un tajā pārstāvētās kino izteiksmes formas vēl aizvien ir jauneklīgas, brīžam pat radikālas. 

Directors’ Fortnight izrādīti arī Mārtina Skorsēzes, Džima Džārmuša un Vernera Hercoga darbi, bet šogad šajā programmā pirmo reizi ir iekļauta arī latviešu filma — režisora Jura Kursieša jaunākā drāma Oļegs. Filmas titulvaronis ir miesnieks, kurš dodas peļņā uz lopkautuvi Beļģijā. Pēc nedaudz asiņaina incidenta ar gaļas šķērēšanas mašīnu Oļegs zaudē darbavietu, paliek bez pajumtes un, nevarēdams atrast jaunu darbu (jo ir nepilsonis un nevar saņemt vajadzīgo atļauju), nonāk poļu bandīta Andžeja paspārnē.

Saprot

Oļegu pasaules pirmizrādes seansā, pilnā zālē 17. maija pēcpusdienā, skatījās lielākoties ārvalstu publika, kas uz Jura Kursieša kinodarbu reaģēja, gan smejoties par stāsta komiskajām epizodēm, gan ievelkot elpu spraigākajās vietās. Vēstījums ir starptautiski labi saprotams un arī labi pasniegts — pēc seansa skanēja aplausi un tika uzdoti jautājumi plaši pārstāvētajai filmas veidotāju komandai. Viņu vidū bija abas studijas TASSE Film producentes Alise Ģelze un Aija Bērziņa, režisors un scenārists Juris Kursietis, scenārija līdzautore Līga Celma-Kursiete, poļu operators Bogumils Godfrejovs un abu galveno lomu atveidotāji — lietuviešu teātra aktieris Valentīns Novopoļskis (Oļegs) un Dāvids Ogrodņiks (Andžejs), kurš šobrīd ir viens no pazīstamākajiem poļu aktieriem. 

Lai arī lielāko daļu jautājumu par filmas tapšanas gaitu uzdeva labi sagatavota moderatore, neilgajā publikai atvēlētajā laika sprīdī izskanēja jautājums no zāles — par nepilsoņu situāciju Latvijā, uz ko režisors atbildēja precīzi un diplomātiski. 

Kā vienu no filmas spēcīgākajiem elementiem savā recenzijā prestižajā nozares izdevumā Screen Daily kinokritiķe Vendija Aida izcēla tieši scenāriju. Savukārt kinodarba reālismu ir aprakstījuši arī izdevumi The Hollywood Reporter un France Info.

Piebildīšu, ka Latvija Kannās ar filmu ir pārstāvēta jau otro gadu pēc kārtas — atcerieties, pērn festivāla klasikas programmā tika izrādīta Rolanda Kalniņa 1967. gadā tapusī Četri balti krekli. Te 90. gados un pēc tūkstošgades mijas rādītas arī Lailas Pakalniņas filmas Pasts, Veļa, Prāmis un pilnmetrāžas Kurpe. Visu filmu iekļaušana Kannu programmās ir liels sasniegums un šobrīd arī būtisks pagrieziena punkts gan Kursieša, gan abu producenšu karjerā. «Ir sasniegts cits līmenis,» pirms festivāla teica producente Alise Ģelze.

Ar labu filmu vien nepietiek

Taču, dzīvojot filmām pārpilnā pasaulē, arī tik mākslinieciska skate kā Directors’ Fortnight savu programmu veido, sekojot uzticamu producentu un aģentu ieteikumiem. «Protams, ir jābūt brīnišķīgai filmai, taču ar to nepietiek,» par konkurenci saka Alise Ģelze. Ir jāiegulda liels darbs. Uz vietu salīdzinoši nelielajā programmā (Directors’ Fortnight šogad iekļauti 25 darbi) pretendē tūkstošiem filmu. 

Oļega gadījumā atspēriena punkti bijuši divi, stāsta abas producentes Alise Ģelze un Aija Bērziņa: viens no tiem ir līdzfinansējums no Beļģijas, kas filmu padara par kopprodukcijas darbu, bet otrs ir Francijas Kino centra (Centre national du cinéma et de l’image animée) salīdzinoši nelielais atbalsts filmas pēcapstrādei, kas piešķirts pasaules kino domātā konkursa programmā. Beļģijas puse parūpējās, lai filma slēgtā seansā Pompidū centrā Parīzē pavasarī tiktu parādīta Directors’ Fortnight programmu veidotājiem, savukārt Francijas Kino centra atbalsts atviegloja ceļu uz filmas izrādīšanu Francijā. «Tā ir neliela, bet prestiža naudiņa, kas atver jaunas durvis,» nosaka Alise Ģelze. 

Producentes Kannu «efektu» jūtot kopš šāgada programmas izziņošanas brīža aprīlī. Pirms tam filmas pārdošanas aģenta (kas uzņemtos filmas izrādīšanu ārvalstīs) atrašana esot sagādājusi izaicinājumus, taču pēc Oļega iekļaušanas programmā esot pieteikušās vairākas izplatīšanas kompānijas, starp tām arī viena, kas sākotnēji strādāt ar filmu bija atteikusies. «Filma pēkšņi lieliski iederējās viņu katalogā,» smejoties piebilst producentes. Savukārt Oļega lomu spēlējošais Valentīns Novopoļskis (kurš ir štata aktieris Lietuvas Krievu drāmas teātrī) vēlāk smejoties teiks, ka diez vai, pamostoties nākamajā rītā pēc filmas, viņa karjera būs uzšāvusies debesīs. 

Dzestrumā

Uz sarunu nākamajā dienā pēc pirmizrādes tiekos ne tikai ar Novopoļski, bet arī ar filmas režisoru Juri Kursieti un aktrisi Gunu Zariņu, kas filmā atveido Briseles ierēdni. Kursietim, tāpat kā pārējai komandai, it īpaši aktieriem, šīs dienas Kannās nozīmē intensīvu darbu. Filmai ir piesaistīti preses aģenti, kas drudžaini kārto sarunas ar žurnālistiem. 

Temps ir straujš — gan aktieri, gan režisors no vienas intervijas tiek iemesti nākamajā, un tā vairākas dienas. Sarunas ar presi notiek Directors’ Fortnight skates štābiņā — atvērtā pludmales paviljonā, lai arī visu dienu zēģelē vējš un gaisa temperatūra ir ap 13 grādiem. Skats nedaudz kā ziemeļos — poļu aktieris Dāvids Ogrodņiks ir līdz ausīm ievīkšķījies pledā. Lai pagūtu uz pirmizrādi, ceļā uz Francijas dienvidiem viņš ir devies tieši no nakts filmēšanas Polijā. 

Arī mēs ar filmas režisoru Juri Kursieti sēžam pludmalē, skatāmies uz jūru un apspriežam filmas tēmu — tās aktualitāte ir spēlējusi lielu lomu, lai filmu izrādītu Kannās, kaut stāsts par viesstrādnieku ekspluatāciju Eiropā ir nepatīkama tēma, ko daudzi izvēlas neredzēt. Režisora iepriekšējais darbs Modris (2014) arī skāra sociālu tēmu; atcerieties, birokrātiska neiejūtība un neveiksmīga notikumu virkne titulvaroni noveda traģiskā situācijā. Vietumis līdzīgs vēstījums caurvij arī Oļegu; arī šīs filmas sižetu iedvesmojis patiess dzīvesstāsts, par ko Kursietis uzzinājis no žurnālista Kaspara Odiņa publikācijas laikrakstā Diena. Jautāts par tēmu izvēli, režisors saka: «Tā ir naiva cerība, ka pasauli var mainīt. Taču ir vērts pacīnīties par tām sabiedrības grupām, kas ir vismazāk aizsargātas. Kad izlasīju interviju ar to puisi, bija pārsteigums — kā kaut kas tāds vispār var notikt! Man ir svarīgi, lai ir labs iemesls tērēt enerģiju filmai, kuras tapšana aizņem četrus piecus gadus.»  

Starptautiska komanda

Aktrise Guna Zariņa Kannās ir ieradusies nākamajā dienā pēc pirmizrādes. Mūsu tikšanās brīdī viņa filmu vēl nav redzējusi — priekšā atkārtojuma seanss dienas beigās, ko aktrise gaida ar nepacietību. Viņa spēlē nelielu lomu — vēstniecības darbinieci Zitu, kura Briselē organizē, ironiski, Jaunā Rīgas teātra viesizrādes. Zariņas varoni ar Oļegu saved šķietami komisks pārpratums, kas, paveroties ciešāk, izaug no Zitas vēlmes nebūt vientuļai. Ainas ar Zitu ir komiskākie filmas brīži, kas lika pirmizrādes publikai smieties. Zariņa par savu varoni saka: «Tas ir pietiekami arhetipisks tēls. Cik saprotu, vakar kinozālē bija reakcija uz šo epizodi, jo tas ir kaut kas pazīstams. Smejas jau par to, kas ir pazīstams.» 

Guna Zariņa stāsta, ka ir bijis viegli saprasties ar Oļegu spēlējošo Novopoļski — abi ir teātra aktieri. Filmā viņas varone runā latviski — Novopoļskim nesaprotamā valodā, tāpēc abi ir vienojušies par zināmiem atslēgas vārdiem, kas aktierim ļāvuši saprast, kurā dialoga posmā abi atrodas. 

Uz īsu sarunu pludmalē satieku arī galvenās lomas atveidotāju Valentīnu Novopoļski — sirsnīgu un komunikācijā ļoti rūpīgu aktieri. Mūsu saruna lēkā no angļu uz krievu valodu, atgriežamies pie viņa teiktā seansa laikā, ka filmēšanas posmā ir bijuši izaicinoši un emocionāli saspringti brīži. Aktieris par tiem runā atklāti, ar stoisku mieru un pietāti: «Tas dažbrīd bija uztraucoši, bet, no otras puses, tāds ir aktiera darbs.» 

Kā izdevās iejusties dzīves tik nežēlīgi mētāta cilvēka tēlā? Novopoļskis uzsver empātiju pret saviem varoņiem un paslavē filmas stāstu: «Izlasi scenāriju un zini, kā viņi jūtas. Nekādu priekšizpēti neveicu. Bet tā var darīt tikai tad, ja ir labs scenārijs, kurā skaidri redzi, kāds ir varonis. Varbūt arī manī ir kaut kas no Oļega. Lietuvā esmu krievs, Krievijā — baltietis.» Par Novopoļska sniegumu atzinīgi izteikušies arī filmas apskatnieki starptautiskajā presē. Latvijas skatītājiem jāpaciešas — filma uz pašmāju ekrāniem nonāks oktobra sākumā.

Pasakas varā

Troņu spēles paraugstunda — kā seriālu pārvērst globālā fenomenā

Fantāzijas seriāla noslēdzošā sezona ir sākusies. Pagaidām gan aizraujošāk par pašu Troņu spēli (Game of Thrones) ir bijis sekot līdzi tā veidotāju — ASV kabeļtelevīzijas HBO — atjautīgajām mārketinga aktivitātēm. Tās jau kopš seriāla sākuma 2011. gadā ir spējušas šo brutālo (balstītu amerikāņu rakstnieka Džordža R. R. Mārtina sarakstītajās grāmatās) pasaku pieaugušajiem par varas spēlēm mītiskajā Vesterosā pārvērst globālā fenomenā. Šopavasar, piemēram, gaidot astotās sezonas pirmizrādi, pielūdzējiem bija iespēja sev «nolaist asinis Troņa vārdā». 

Dzīvē tas gan bija cēlāk, nekā izklausās, — martā kultūras festivālā SXSW Teksasas štatā seriāla veidotāji sadarbojās ar Sarkano Krustu, lai popularizētu asins ziedošanu. Angliski runājošo mediju telpu, nemaz nerunājot par interneta plašumiem, vēl aizvien turpina pārpludināt ziņas par seriāla sākumu. 

Seriāla rentabilitāti savā labā pasteigušies izmantot vairāki populāri zīmoli, piemēram, sporta kompānija Adidas par godu Troņu spēlei izlaidusi īpašu apavu modeli (kas gan, ņemot vērā seriāla grafisko vardarbību, izklausās kā segvārds moku rīkam). Savukārt Sietlas dzīvnieku patversme seriāla pirmizrādes dienās piedāvāja akciju ar nosaukumu Māju spēle (angliski — Game of Homes), kuras laikā mājdzīvnieku adopcijas izdevumiem tika piešķirtas atlaides. 

Šī un līdzīgas aktivitātes nu jau stiepjas krietni pāri oficiālajām mārketinga kampaņām (kuru kopējais budžets šai sezonai vien ir ap 20 miljoniem dolāru) un stiprina pielūdzēju piederības sajūtu seriāla kultam. 

Dzīvie miroņi

Troņu spēles jaunākā sezona HBO ir izmaksājusi vairāk nekā 90 miljonus dolāru, kas seriāla pastāvēšanas vēsturē ir visbrangākais skaitlis. Neraugoties uz gandrīz slimīgo slepenību, kas apvij katras epizodes iznākšanu, HBO publicētie skaitļi ļauj minēt, ka šosezon atvēlēts krietni vairāk vietas datorgrafikai un specefektiem: seriāla pēcapstrādei veltīto nedēļu skaits (42) ir audzis vairāk nekā divas reizes, salīdzinot ar pirmo sezonu (17). 

Astotās sezonas pirmajā sērijā šo jauno tendenci ilustrēja gara aina, kurā divi no nozīmīgākajiem varoņiem traucas uz animētiem pūķiem. Tiesa, seriāla autori iešūpojas lēnām — nepilnu stundu garā sērija vēl neatbilda kabeļtelevīzijas solījumiem katru epizodi veidot kā atsevišķu pilnmetrāžas filmu. Šī drīzāk bija gaidas kāpinoša prelūdija, kas klusā dramatismā mērķtiecīgi audzēja spriedzi par gaidāmajām briesmām — uzbrukumu no ziemeļu dzīvajiem miroņiem. 

Lai arī publiskajā telpā ir izskanējusi ne viena vien sazvērnieciska versija par seriāla norišu saistību ar realitāti, veroties Troņu spēles varoņu sašķeltībā iepretim lielam, eksistenciālam apdraudējumam, ir kārdinoši saskatīt līdzības ar Rietumu sabiedrības sociopolitiskajām reālijām. Proti, laužam šķēpus par dažādajiem politiskajiem uzskatiem, tā arī nespējot vienoties par risinājumiem klimata pārmaiņu novēršanā.

Seriālos lielāka vaļa

Ņemot vērā notikumu neparedzamību iepriekšējās septiņās sezonās, it īpaši varoņu pēkšņās nāves, varam droši pieņemt, ka arī jaunās sērijas sagādās daudz pārsteigumu; straujums ir šī seriāla spilgtākā iezīme, ko veidotāji rūpīgi cenšas uzturēt. Scenārija negaidītās virāžas parāda, ka seriālu formāts savā izteiksmes formā var atļauties būt brīvāks par kinofilmām. Kino kopš Alfreda Hičkoka leģendārā trillera Psiho (1960) galveno varoņu nāve filmas viducī ir reta parādība. Turpretim seriālos, kuru stāsti parasti sazarojas daudzos līmeņos, šis dramaturģiskais paņēmiens kalpo kā intereses kāpinātājs. 

To uzskatāmi parāda Troņu spēles skatītāju pastāvīgais pieaugums: pirmo sezonu ASV noskatījās 9,3 miljoni skatītāju, septīto — 32,8. Astotās sezonas sākuma epizodes skatījumu skaits Amerikas Savienotajās Valstīs vien sasniedza 17,4 miljonus. 

Lai arī kāds fināls mūs gaidītu 19. maijā, kad seriāls beigsies, Troņu spēle Rietumu popkultūrā noslēgs veselu posmu, nostiprinot seriālus kā plašu un pateicīgu placdarmu kino stāstniecībā.

Troņu spēle / Game of Thrones
Seriāla 8. sezonas sērijas skatāmas LMT Mājas viedtelevīzijā, Helio iTV un Shortcut no 15. aprīļa.

Vai elki var būt briesmoņi?

Maikla Džeksona varā — LMT Mājas viedtelevīzijā skatāma dokumentālā filma Atstājot Nekurzemi

Vai par popmūzikas karali dēvētais Maikls Džeksons bija pedofils? Vai jaunajā dokumentālajā filmā Atstājot Nekurzemi (Leaving Neverland) iemūžināto vīriešu — Holivudas horeogrāfa Veida Robsona un programmētāja Stīva Seifčaka — liecības par bērnībā pārciesto Džeksona seksuālo varmācību ir patiesas? 

Šie ir divi no neskaitāmajiem jautājumiem, kas aptvij britu režisora Dena Rīda četras stundas garo dokumentālo filmu (televīzijas formātā tā sadalīta divās divu stundu sērijās). Uzņemta ASV kabeļtelevīzijas HBO un britu telekanāla Channel 4 paspārnē, filma janvārī piedzīvoja pirmizrādi Sandēnsas kinofestivālā ASV, kur tika izrādīta vienā seansā. 

Noziegumu detalizētā izklāsta dēļ skatītājiem pat bija pieejama psiholoģiskā palīdzība. Savukārt Maikla Džeksona fani tikmēr protestēja pie kinoteātra, dzelžaini aizstāvot sava elka nevainīgumu. Viņa pielūdzēju uzticībai, šķiet, nav robežu — rūdītākie fani mūziķa vainu noliedza arī 1993. un 2005. gadā, kad viņu apsūdzēja par seksuālu vardarbību pret nepilngadīgiem zēniem. Abas reizes Maikla Džeksona vaina netika pierādīta, mūziķa pārstāvjiem un ģimenei dodot iespēju apgalvot, ka apsūdzētājus motivē vēlme izspiest naudu (pirmā prāva noslēdzās ar izlīgumu, kas mūziķim izmaksāja 23 miljonus ASV dolāru). 

Šo uzskatu ģimene turpina kultivēt, attiecinot arī uz Rīda filmā izskanējušajiem Robsona un Seifčaka paziņojumiem, kas ir pretrunā ar abu iepriekš sniegtajām liecībām tiesā par labu Džeksonam. Ģimenes tiesvedība pret kabeļtelevīziju HBO ir tikai viena no daudzajām prāvām, kas saistīta ar iespējamajiem pedofilijas noziegumiem, un uzskatāmi parāda, cik daudz pretrunīgas informācijas mutuļo publiskajā telpā.

Runāt par neiedomājamo

Lai arī būtu absurdi apgalvot, ka filma nav par Maiklu Džeksonu (diez vai darbs būtu pārspējis visus līdzšinējos Channel 4 straumēšanas rekordus), tā ir jāskata plašākā tematiskā mērogā, neaprobežojoties tikai ar secinājumiem par mūziķa vainu vai nevainīgumu. Dena Rīda filmas vērtīgākais devums ir iedrošinājums atklātai sarunai par tik neiedomājami smagu tēmu — seksuālu vardarbību pret bērniem. 

Atstājot Nekurzemi skatīties nav viegli, nereti pat nepatīkami. Taču filmas vērtību ceļ apziņa, ka šis darbs nav tendenciozs mēģinājums iemantot slavu uz citu nelaimes rēķina, bet drīzāk detalizēts skats uz to, cik spēcīgi (un kādā veidā) varmākas emocionāli ietekmē savus upurus, liekot par notikušo klusēt un pat melot. Pieņemu, ka tiem, kuru profesija neparedz darbu ar seksuālas vardarbības upuriem, 

Rīda filma varētu paplašināt izpratni par šo noziegumu ilgajiem un daudzās dzīves jomas ietekmējošiem psiholoģiskajiem efektiem. Katrā ziņā citādi analizēt šo kinodarbu nav iespējams — konkrētās tēmas vēstīšana ir šī darba vienīgais uzdevums un vērtība. To uzsver klasiskais un pat savā ziņā neizteiksmīgais telefilmas stāstniecības modelis — intervijas ar Robsonu, Šeifčaku un viņu ģimenes locekļiem, kā arī materiāli no personiskajiem avotiem, piemēram, fotogrāfijas, video un Džeksona saņemtie faksi, kuru mīlinošais tonis ir tikpat savāds kā mūziķa paradums ap sevi pulcēt mazus bērnus un ar tiem gulēt vienā gultā (pret ko viņu vecāki neiebilda). 

Pārdomas, nevis verdikts

Filmu pavada diskusijas par dokumentālista ētiku — Rīds tajā nav ietvēris nevienu pašu liecību no Džeksona aizstāvju puses. Režisors pamato, ka filma ir stāsts par to, kas starp Džeksonu un filmas varoņiem notika aiz slēgtām guļamistabas durvīm. Par to zinot tikai viņi un Džeksons. Lai arī «popmūzikas karalis» ir miris, viņa mūzika turpina pulcēt pielūdzēju pūļus, kuri pret sava elka nomelnošanu ir gatavi cīnīties, pat draudot ar nāvi un fizisku izrēķināšanos, kā to esot pieredzējuši filmas veidotāji un varoņi. 

Džeksonam šajā pasaulē vairs nebūs nevienas tiesas prāvas, kurā likumiski varētu pierādīt, ko viņš ir vai nav darījis, tāpat arī mums, skatītājiem, pēc filmas noskatīšanās nav jāpasludina spriedums. Tā vietā ir vērts padomāt, kāda ir mūsu attieksme pret slavenībām vai jebkuru citu varas un ietekmes pozīcijā esošu personu un kā ieklausāmies tajos, kuru arsenālā ir daudz mazāk ieroču, lai viņu balsis varētu sadzirdēt. Tie vismaz būs jautājumi, uz kuriem spējam rast skaidras atbildes.

oooo

Atstājot Nekurzemi / Leaving Neverland. Rež. Dens Rīds. LMT Mājas viedtelevīzijā no 26. marta. LTV1 filma būs skatāma divās daļās — 2. un 9. aprīlī plkst. 22.

Par traģēdijām jārunā cieņpilni

Lietuviešu drāma Pelni sniegā vēsturi pārvērš melodrāmā

Teicams debijas romāns — tā par lietuviešu izcelsmes rakstnieces Rūtas Šepetis vēsturisko romānu Starp pelēkā toņiem jūsmoja The New York Times kritiķe Linda Sjū Pārka. Romāna galvenā varone ir Līna Vilka — jauna lietuviešu meitene, kuras ikdienu un sapņus par mācībām mākslas akadēmijā 20. gadsimta 40. gados pārtrauc padomju okupācija un ģimenes deportācija uz lēģeri Sibīrijā. Šepetis romānu filmā Pelni sniegā ekranizējis amerikāņu režisors Mariuss Markevičs — lietuviešu izcelsmes, dzimis otrpus Atlantijas okeānam un pamatā darbojas kā kino producents Losandželosā. 

Uz Markeviča režisēto filmu — vērienīgu Lietuvas un ASV kopražojumu — gan diemžēl nav iespējams attiecināt tik jūsmīgas uzslavas, kādas par romānu ir saņēmusi Šepetis. Filmas scenārijs, ko sarakstījis neatkarīgā kino žanrā strādājošais scenārists Bens Jorks Džounss, ir saturiski knapāks par romānu — no tā izfilēti gandrīz visi cilvēcisko attiecību smalkumi.

Mazspēja režijā

Lielai daļai baltiešu daudzi filmas pavērsieni būs sāpīgi pazīstami: redzam, kā Vilku ģimenes mājā iebrāžas NKVD virsnieki, Līnu, viņas māti un desmitgadīgo brāli ar varu aizved līdz lopu vagonam, kura vairākas nedēļas ilgais brauciens atduras nomaļā gulagā. Lai tur izdzīvotu, jācīnās gan ar skaudrajiem apstākļiem, gan jāizcieš uzraugu pazemojošā nežēlība. 

Taču, skatoties filmu, nepamet sajūta, ka režisora un scenārista izpratne par atainotajiem notikumiem ir stipri virspusēja. Viņu prioritāte bijusi vērienīga «grāvēja» uzņemšana, liekot lietā pārbaudītas metodes, proti, aizgūstot «gatavas» izteiksmes formas un ainu arhitektūru no citiem — kinematogrāfiski krietni vien pārākiem — darbiem. Pelni sniegā var sazīmēt motīvus gan no Romāna Polaņska meistardarba Pianists (2002), gan Stīvena Spīlberga Šindlera saraksta (1994). Aizguvumi kinomākslā nav ne reti, ne nosodāmi, ja vien tiek gudri pielietoti un neveido filmas «pamatmasu». 

Neviens no šiem gadījumiem diemžēl neattiecas uz Markeviča filmu, kurā pietrūkst gan iedziļināšanās, gan personiska skatījuma uz šo kolektīvo traģēdiju. Filma par Vilku ģimenes izdzīvošanu Sibīrijā un stingro turēšanos pie savām vērtībām — krietnuma un godīguma — katru ainu pārsātina ar manipulatīviem elementiem: patosa pilniem tekstiem un salkanu mūziku (ko, pārsteidzoši, ir sarakstījis atzītais un par filmu Lauva ASV Kinoakadēmijas balvai Oskars nominētais vācu komponists Folkers Bertelmans). 

Filmas pašpasludinātais mērķis ir pasaulei pavēstīt par Lietuvas un Baltijas piedzīvoto padomju okupācijas laikā. Retorisks jautājums — kādas ir garantijas, ka stāstītajā kāds ieklausīties, ja tiek runāts tik virspusēji? Turklāt pasaules kino pastāv cieņpilnāki un labāk artikulēti vēstījumi par padomju represijām, piemēram, Deivida Līna 1965. gada majestātiskā drāma Doktors Živago (balstīta pazīstamajā Borisa Pasternaka romānā) vai radikāli atšķirīgais Viestura Kairiša darbs Melānijas hronika. 

Vai ētiski?

Lietuvā — nozīmīgās tēmas un literārā pirmavota atpazīstamības dēļ — filma ir kļuvusi par vienu no populārākajiem kinodarbiem: tās publika mērāma vairāk nekā 250 tūkstošos skatītāju. Pieņemu, ka uzmanību pastiprina arī intriģējošā starptautisko aktieru klātbūtne. Filmā Pelni sniegā spēlē aktieri no Lielbritānijas (piemēram, Līnas lomas atveidotāja Bela Poulija), Zviedrijas, Somijas un, protams, Lietuvas. 

Filmai, protams, var piedēvēt informatīvo vērtību — šis darbs nodrošina tik nepieciešamo padomju okupācijas reprezentāciju kino, lai jaunākās paaudzes neaizmirst par šiem notikumiem. Taču — vai tik vienkāršota pieeja komplicētai tēmai maz ir ētiska pret komunistiskā terora upuriem un viņu stāstus nepamazina līdz ikdienišķas melodrāmas līmenim?

ooc

Pelni sniegā. Rež. Mariuss Markevičs. Kino no 22. marta.

Interneta kinoteātris

Straumēšanas platformu repertuārs — piedāvājums, no kā nevar atteikties

Kā jūs skatāties seriālus? Godbijīgi pa sērijai vai negausīgi visas epizodes vienā šņācienā, neguļot naktis un atstājot novārtā sadzīvi? Atzīšos, es piederu pie otrajiem — negaušiem. Mēdzu stratēģiski «uzkrāt» iznākušās epizodes, lai varētu noskatīties citu pēc citas, pat ja tas nozīmē līdz attiecīgajam brīdim izkrist no sarunu aprites (lai nevilši neatklātu kādu svarīgu satura pavērsienu). Nekas tik ļoti netracina kā vēstījuma fragmentācija. Kaut gan esmu gatava pieļaut izņēmumu. 14. aprīlī ASV tiks pirmizrādīta seriāla Troņu spēle noslēdzošā sezona. Latvijā seriāls būs skatāms abos lielākajos ASV kabeļtelevīziju satura piegādātājos — LMT Mājas viedtelevīzijā (no 15. aprīļa) un Lattelecom Shortcut. Jautāsit, ar ko atšķiras Viduszemes nodevību, aukstasinīgas vardarbības un neparedzētu pavērsienu pilnā sāga, ka tā rātni jāskatās pa epizodei? Seriāla autori katru sēriju sola pagarināt līdz pat 80 minūtēm, tās veidojot kā veselu spēlfilmu kopumu. Jāatzīst, HBO lēmums šo kulta milzi vairs neturpināt nāk īstajā laikā — vēl viena sezona riskētu līdzināties jaukam, taču nogurdinošam ciemiņam, kas neprotas doties mājup, kaut sarunas sen izsīkušas.

Skaudrā izcilība

Pavisam cits svaigums piemīt kanādiešu rakstnieces Mārgaretas Atvudas romāna Kalpones stāsts iedvesmotajam straumēšanas servisa Hulu seriālam — oriģinālnosaukumā The Handmaid’s Tale. Ilgi nebiju piedzīvojusi tādus šermuļus. Iemesls — seriāla veidotāju biedējošā spēja atainot demokrātiskas sabiedrības ceļu uz teokrātisku elli, kāda ir seriāla norises vieta Gileāda. Tur, atgādināšu, sievietēm ir atņemta identitāte un tiesības būt par cilvēkiem. Kalpones stāsta 3. sezona pasaulē tiks pirmizrādīta 5. jūnijā, savukārt pēc divām nedēļām pirmās epizodes būs skatāmas LMT Mājas viedtelevīzijā. Šis ir viens no lieliskajiem seriāliem, kurā mirdz amerikāņu aktrise Elizabete Mosa. Viņas karjeras galvenie pagrieziena punkti notikuši tieši seriālu placdarmā (atcerieties reklāmistu spēka spēlītes Trakajos vīros un jaunzēlandiešu autores Džeinas Kempiones seriālu Top of the Lake par seksuālās vardarbības noklusēšanu un atstātajām rētām!).

Atzari

Mazliet attālinoties no starmešu gaismas, kurā gozējas visi minēto darbu veidotāji, jābilst, ka maijā LMT Mājas viedtelevīzijā būs skatāms HBO un SKY veidotais miniseriāls Černobiļa. Piecas epizodes garais darbs atgriežas pie vecas, bet aizvien interesantas tēmas — Černobiļas kodolkatastrofas 1986. gadā. Padomju cilvēku tēlos (cerams, bez uzspēlētā krievu valodas akcenta) iejutušies aktieri Džareds Hariss un Emīlija Vatsone. Ja ceļojat pāri Atlantijas okeānam un neesat vienaldzīgi pret komēdijām un vampīru sadzīvi, iesaku kanālā FX, sākot no 27. marta, notvert kādu jaunā seriāla What We Do in the Shadows epizodi. Seriāls ir jaunzēlandiešu komiķu Džemēna Klementa un Taika Vaititi tāda paša nosaukuma 2014. gada filmas iedvesmots. Tāpat, pieņemu, viļņošanās pēc HBO kabeļtelevīzijā martā izrādītās dokumentālās filmas Atstājot Nekurzemi (Leaving Neverland) sasniegs arī Latvijas platuma grādus. Neatkarīgā kino festivālā Sandēnsā janvārī pirmizrādītais Dena Rīda dokumentālais darbs ir skaudrs un skandalozs liecību apkopojums par Maikla Džeksona apsūdzībām pedofilijā. Sandēnsā pēc seansa skatītāji varēja saņemt psiholoģisko palīdzību, ja filma tos bija pārāk satriekusi. Lai arī savās neilgajās kino apskatnieces gaitās ir nācies redzēt daudz ko, tā arī nespēju atrast nevienu argumentu, kālab sevi būtu jāpiespiež šo darbu skatīties. Vai jūs skatītos?

Nauda audzē muskuļus

Troņu spēle, Kalpones stāsts un līdzīgi seriāli jau labu laiku ir kļuvuši par popkultūras pamatvienībām, kuru nepārzināšana dažbrīd liek šķēršļus saziņā ar apkārtējo pasauli. Taču straumēšanas platformas (piemēram, Netflix un Amazon) savā repertuārā pludina jaunu oriģinālsaturu gandrīz neizsekojamā tempā. Netflix lietotāju — kopā gandrīz 140 miljonu cilvēku — finansiālais pienesums (no abonēšanas maksas) šim milzim ir devis vēl neredzētu spēku. Apņēmīgi cenšoties pusi programmas veidot no oriģinālsatura, Netflix un Amazon kinofestivālu filmu tirgos izšķērdīgi iepērk jauno darbu projektus, mierīgi pārsolot lielāko daļu kinonozares veterānu. Tā tiek piesaistīti aizvien «smagāki» vārdi. Piemēram, 15. martā uz mazajiem ekrāniem nonāks animācijas seriāls Mīla, nāve + Roboti (Love Death + Robots), ko veidojis Deivids Finčers un grāvēja Deadpool režisors Tims Millers. Saturs un citas seriāla detaļas ir noslēpumā tītas, atliek vienīgi minēt, ka redzēsim erosa un tanatosa neprātīgākās formas mūsdienu tehnoloģisko sasniegumu ietvarā. Auditorijas brīdinājums: 18+.

Straumēšanas platformas neaprobežojas tikai ar seriāliem — par spīti nozares darbinieku būjināšanai kinofestivālu seansos, straumētāju paspārnē tapušās filmas griežas visos stratēģiski svarīgākajos projektoros — Berlīnē, Toronto, Venēcijā (kur pērn triumfēja Alfonso Kuarona izcilais darbs Roma par dzīvi, sadzīvi un attiecībām režisora dzimtajā rajonā Mehiko).

Marta sākumā pie Netflix abonentiem visā pasaulē būs nonākusi aktiera Čūitela Edžiofora (12 gadi verdzībā) pirmā režisētā filma Puika, kurš iejūdza vēju (Boy Who Harnessed the Wind). Lielā slepenībā top arī Mārtina Skorsēzes jaunākā filma Īrs (The Irishman), kas tiks pirmizrādīta kādā lielā festivālā un būs līdz šim vērienīgākais Netflix darbs. Tomēr, lai cik ļoti es baudītu straumēšanas pakalpojumu ērtumu, Netflix un Amazon pieaugošā ietekme filmu tirgū tomēr rada bažas par nozares soļošanu pretī autokrātijai. Domāju, ikvienam ir skaidrs, ka varas koncentrēšana vienviet ne pie kā laba neved. Taču dilemma nav viegla — būt līdzdalīgam straumēšanas servisu monstrozajā izaugsmē vai boikotēt lieliskus mākslas darbus. Es pagaidām izvēlos skatīties.

Foto no publicitātes materiāliem

Jauna balss, kurā ieklausīties

Attiecību topogrāfija Alises Zariņas debijas filmā Blakus

Paradoksāla situācija: kino bieži tiek uzskatīts par refleksijas placdarmu, kur atspoguļojas  autoru vērojumi par aktualitātēm — individuālām vai sabiedriskām. Taču neatkarīgās Latvijas kino visdāsnāk pārstāvēts atpakaļskats — vēsturisko drāmu žanrs. Šī iemesla dēļ Alises Zariņas debijas pilnmetrāžas filma Blakus iezīmē patīkamas pārmaiņas — stāsta galvenie varoņi ir mūsdienu divdesmitgadnieki vai trīsdesmitgadnieki ar ikdienišķām, taču nebūt ne mazsvarīgām rūpēm; viņi sastopas ar cilvēciski pazīstamām situācijām. Luīzes (Anta Aizupe) un Kaspara (Āris Matesovičs) attiecības dažādos veidos ietekmē un pārbauda gan abu darba meklējumi, gan (ne)spēja racionāli sarunāties un navigēt cauri attiecībām.

Režisore šo virāžu atainojumam ir izvēlējusies vietējam kinematogrāfam neierastu formu — ceļa filmas jeb road movie žanru; galveno varoņu attiecības tiek portretētas, sekojot līdzi Luīzes un Kaspara kopējiem Līgo svētku braucieniem vairāku gadu garumā. Ar bijību pret pašmāju kino mantojumu, jāpiebilst, ka road movie nav Latvijā jaunieviests žanrs, Atcerieties — divu jaunu cilvēku attiecības, mērojot kopēju ceļu, ir redzamas poētiskā dokumentālisma vecmeistara Ulda Brauna 1975. gada lentē Motociklu vasara.

Atgriežoties pie Alises Zariņas filmas — dažādām atsaucēm bagātie dialogi vislabāk varētu būt saprotami galveno varoņu vienaudžiem, taču autorei ir izdevies iestrādāt arī krietni pārlaicīgākus tematus, piemēram, jaunības vitalitāte un no tās izrietošs, nenoguris skats uz attiecībām un mīlestību. Tāpat simpātiska ir toņkārta, ko režisore ir piemeklējusi savam stāstam — tajā ir bezceremoniāls tiešums, atjautīga pašironija un nepretenciozitāte.

Par šodienu

Filma Blakus ir viens no nedaudzajiem kinovēstījumiem (līdzās, piemēram, dažiem Jura Kursieša un Aika Karapetjana darbiem), kas ar maksimālu autentismu un pietuvinājumu realitātei ataino konkrētu sabiedrības grupu (lai nelietotu neko neizsakošo jēdzienu «jaunieši», ko izmanto gan pusaudžu, gan trīsdesmitgadnieku apzīmēšanai). Tāpat filma ir viens no nedaudzajiem mūsdienu Latvijas kinodarbiem, kur galvenā varone ir sieviete. Viņa, pārmaiņas pēc, nav piedeva (piemēram, māte, sieva vai kopēja) kādam citam varonim.

Antas Aizupes spēlētā Luīze ir harismātiska, lai arī nedaudz pusaudziski dumpinieciska persona, kurai ir skaidrs vērtību kompass. Savukārt Āra Matesoviča atainoto Kasparu vada maķenīt grūtāk nolasāmas psiholoģiskās motivācijas — viņa tēls ir mazāk izstrādāts.

Te arī jābilst, ka, lai arī filmas kopējais vēstījums ir skaidrs un viengabals, abu varoņu attiecību dinamika pusceļā sagurst līdz monotonumam. Skaļš sižeta kreščendo šim jauneklīgi možajam stāstam būtu lieka pārmērība, bet filmas dramaturģijā tomēr pietrūkst uzrāviena vai skaidrāk formulēta konflikta.

Uzņemties risku

Drosmīgs ir bijis scenārija autoru Alises Zariņas un Martas Elīnas Martinsones lēmums veidot dialogos balstītu filmu. Ne viena vien līdzīga Latvijas kino veidotāja ambīcijas ir piedzīvojušas fiasko, atduroties pret frāžainiem sarunvalodas atreferējumiem. Taču scenārija autorēm ir izdevies šajās lamatās neiekrist; dialogos vīd atjautīgs sociālais humors, ko savukārt ar lipīgu meldiņu papildina popmūzikas strāvojumus izcili parodējošais duets Čipsis un Dullais.

Nebūt ne mazsvarīga detaļa ir filmas budžets. Šis, līdzīgi kā, piemēram, aptuveni gadu (!) repertuārā izrādītais hits Kriminālās ekselences fonds un senāk Aika Karapetjana M.O.Ž., ir mazbudžeta darbs (Blakus ir saņēmusi minimālu atbalstu no Nacionālā Kino centra un Valsts Kultūrkapitāla fonda). Šī iestarpinājuma mērķis nav norādīt uz filmas veidola saistību ar pieticīgo rocību, bet drīzāk kliedēt bīstamo uzskatu, ka cienīgas filmas var taisīt arī bez naudas. Atbilde ir lakoniska — nē, nevar, jo kino ir laika un cilvēku darbaspēka ietilpīgs process. Līdz ar to šāda veida projekti (kuru komanda nesaņem samaksu par darbu) ir iespējami tikai kā vienreizēja parādība — ieskrējienam.

Atliek cerēt, ka Blakus tas izdosies, jo filmai piemīt daudzas komponentes, lai iemantotu plašu publikas interesi.

oooc

Blakus. Kino no 1. marta

Klusie ūdeņi

Politiskā drāma Vara — kādreizējā ASV viceprezidenta grēku galerija

Iespējams, no kinozāles iznāksit ar reibstošu galvu. Šim vertigo var būt divi cēloņi — galvenā varoņa, bijušā ASV viceprezidenta Dika Čeinija, varaskāres grūti aptveramie apmēri vai lielais informācijas blīvums, ko Varas režisors Ādams Makejs kinodarbā mēģinājis ietilpināt. Šī politiskā drāma ir azartisks režisora skats uz kādreizējā Amerikas valstsvīra Čeinija politisko karjeru, viņa iesaistīšanos politikā un pakāpenisko ietekmes palielināšanos Baltā nama kuluāros un likumdevēju kabinetos.

Antivaronis

Režisora nostāja pret varoni jeb — konkrētāk — pret tā prototipu Diku Čeiniju nav neitrāla. Makeja redzējumā viņš ir klusais antivaronis, kas bez apstājas darbina prāta zobratus, skaitļojot jaunas shēmas, lai palielinātu savu ietekmi. Ārpus kadra nepaliek arī ASV otrā lēdija — Čeinija sieva Linna. Šim tandēmam Makejs ir izvēlējies divus no daudzpusīgākajiem četrdesmitgadnieku paaudzes aktieriem — Kristianu Beilu un Eimiju Adamsu.

Beils, kurš lomu pieprasītajām izmaiņām savu ķermeni allaž ir pielāgojis ar pārsteidzošu fleksibilitāti, to paveicis arī šajā filmā. Atcerieties viņu kā bezmiega un neirožu mocīto, izģindušo strādnieku psiholoģiskajā drāmā Mašīnists vai izdēdējušo kreka atkarībnieku filmā Cīnītājs! Arī Vara iegulst šo prasīgo pārvērtību izcilībā. Šoreiz pieņēmies svarā par aptuveni 20 kilogramiem, ar sirmu sasuku un allaž pieklusinātu balsi, Beils spēlē Čeiniju kā ārēji neizteiksmīgu vīru, kas, gandrīz neviena nepamanīts, gadu gaitā «uzdienējis» līdz tam, ka viņa padomos ieklausās Baltā nama Ovālajā kabinetā.

Savukārt Eimijas Adamsas atveidotā Linna Čeinija ir krietni vien ekspresīvāka, ar apbrīnojami dzelžainu mērķtiecību apveltīta sieviete. Viņa brīžam ir vīra sekundante, brīžam — kakls, kas groza galvu. Abu politiskā rosīšanās filmā atgādina cītīgu darbu pie ģimenes rūpala un ne bez augļiem — Čeiniju bizness zeļ!

Politisks komentārs

Kristians Beils janvārī saņēma Zelta globusu par labāko aktierdarbu «komēdijas vai mūzikla kategorijā». Lai arī filma savā kopumā nav komēdija, tās dzīslās klusi rit spēcīga ironija. Viena no politiskajām personībām, kam visskarbāk ticis Makeja sarkasms, ir ASV eksprezidents Džordžs Bušs jaunākais, ko filmā kā pašpārliecinātu, bet pagalam neattapīgu nelgu spēlē Sems Rokvels. Taču kādreizējo Amerikas valstsvīru galerija nav radīta ar mērķi tos pliki kariķēt. Tā drīzāk ir uzlūkojama kā politisks komentārs, aicinot skatītājus saredzēt līdzības starp Čeiniju, viņa laikabiedriem un pašreizējās ASV administrācijas populismu.

Filma ir mēģinājums rast skaidrojumus pašreizējai situācijai valstī un pasaulē, aplūkojot kādreizējā viceprezidenta pieņemto lēmumu sekas. Šī interpretācija sakņojas paša režisora politiskajā pārliecībā. Viņš ir aktīvs ASV Demokrātiskās partijas atbalstītājs un darbojas nevalstiskajā organizācijā Represent.Us, kas cīnās pret korupciju un lobismu.

Izstāstīt visu

Makeja filmas uzbūve ir pieblīvēta ar, šķiet, katru informācijas drusku, kas nonākusi veidotāju rokās. Filmā ir ietverti dokumentāli kadri, tajā ir arī naratora tēls — jauns «ierindas» puisis, kurš šad tad iestarpina savus paskaidrojumus par paredzamo notikumu attīstību. Viņa saistība ar Čeiniju filmas gaitā sagādās ne vienu vien pārsteigumu, taču šim tēlam ir arī pavisam citi mērķi — radīt saikni starp skatītāju (jeb, piedodiet par vulgaritāti, «mirstīgo») un galvenā varoņa elitāro vidi. Ja nebūtu šo paskaidrojumu, straujā ritmā auļojošo stāstu bez politiskajām priekšzināšanām uztvert nenāktos viegli. Tāpat veselīgi paturēt prātā, ka filmā redzamais nav dokumentāls realitātes un faktu atspoguļojums.

Taču vēstījuma formas dažādība un Ādama Makeja brīvā pieeja, laužot klasiskās stāstniecības rāmjus, Varu patīkami atšķir no ierastā politiskās drāmas formāta. Lai arī ar trūkumiem, šis ir vitāls, aktuāls un saistošs vēstījums, kura traucējošākās kļūmes ir personāžu vienpusīgums un hiperaktīva vēlme skatītājam pastāstīt pārāk daudz. Redzēsim, kā filmai veiksies Oskara balvu pasniegšanā 24. februārī; tā ir nominēta gandrīz visās galvenajās kategorijās, ieskaitot aktieru sniegumu, režiju un scenāriju. Ja ASV Kinoakadēmijas biedri ar savu balsojumu vēlēsies izcelt filmu, kas nolasāma kā protests aktuālajai politikai, Varai ir izredzes tikt pie Oskara statuetēm. 

oooc

Vara / Vice. Rež. Ādams Makejs. Kino no 15. februāra.

Ja blēņoties, tad varonīgi

Animācija Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi — piedzīvojumu stāsts ar stilu

Tādos rajonos kā Maskavas forštate laiks rit lēnāk nekā galvaspilsētas centrā — apskretušās koka ēku fasādes izskatās kā laikā iekonservētas, bet gada vēsākajos mēnešos gaisā jūtama dūmu smarža. Un vasarā bagātīgie apstādījumi kopā ar zemo apbūvi rada iespaidu, ka atrodamies gleznainā mazpilsētā, nevis līdzās Rīgas galveno artēriju dunoņai. Tieši tik omulīgu Maskačkas savrupības sajūtu savā pirmajā pilnmetrāžas filmā Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi ir radījis režisors Edmunds Jansons ar studijas Atom Art komandu.

Kā nojaušat, primāri bērniem paredzētajā stāstā, kas patapināts no Luīzes Pastores 2013. gadā pirmo reizi izdotās grāmatas Maskačkas stāsts, loģiski, nav ietvertas prozaiskās (un bieži uz likumības robežas balansējošās) šī rajona dzīves reālijas. Tā vietā filma ir dumpiniecisks piedzīvojumu un pilsoniskā aktīvisma stāsts, kas noris dzīvelīgi krāsainā vidē, kur rosās mundri personāži ar spiciem deguniem un dažnedažādām citām kolorītām iezīmēm, piemēram, vienā līnijā saaugušām uzacīm un brētliņas tetovējumu, kāds rotā Mimmi tēva, izbijušā jūrnieka Ērgļa plecu.

Visur caurcaurēm redzams filmas mākslinieces ilustratores Elīnas Brasliņas pazīstamais rokraksts; tas filmas lieliskajam vizuālajam tēlam piešķir unikālu izteiksmi un rotaļīgumu.

Jauni un dumpīgi

Rotaļīgums raksturo arī filmas stāstniecisko pusi. Vēstījums par bērniem, kas pašu spēkiem mēģina cīnīties pret rajona koku izciršanu un debesskrāpja uzcelšanu, nav pasniegts kā moralizējoša fabula pret progresu un visu jauno, bet gan stāsts par rīkošanos saskaņā ar sirdsapziņu — pat ja tas nozīmē izvēli (un drosmi) rīkoties atšķirīgi.

Šo sižeta līniju pārstāv ziķere Mimmi. Viņa dzīvo kopā ar savu tēvu — «pirātu», Gata Gāgas ierunāto Ērgli, kurš gādīgi piespēlē Mimmi vēlmei būt svarīgam ģimenes loceklim, no kura uzņēmības burtiski atkarīga ģimenes iztikšana (pat ja tas praktiski nozīmē tikai aiziešanu uz veikalu pēc piena). Interesanti, ka Mimmi ierunājusi Nora Džumā, kura savu balsi Atom Art studijā tapušajiem darbiem aizlienējusi arī iepriekš, tajā skaitā ierunājot Bizes lomu Edmunda Jansona iepriekšējā filmā Bize un Neguļa (2017).

Otru sižeta līniju — spēju pielāgoties jauniem apstākļiem un viegli iedraudzēties — pārstāv Jēkabs, kura balsi ierunājis Eduards Olekts. Viņš ir puisēns no pilsētas centra, arhitekta atvase, kas pieradis pie Brīvības ielas trokšņa un laika vadīšanas vienatnē, krāsainiem krītiņiem zīmējot izfantazētus pilsētu plānojumus. Sākumā bikls un atturīgs, viņš drīz vien iešūpojas Maskavas forštates nedaudz kakofoniskajā un nepieradinātajā ritmā, skrejot plecu pie pleca ar Mimmi un runājošu suņu baru, ko vada Andra Keiša ierunātais Boss — liels, pelēks lāga plušķis. Boss, protams, uzskata, ka Maskačkā ir galvenais.

Suņu klātbūtne uzspicē stāstu ar dažādām patiesi komiskām epizodēm un filmas beigās arī ievijas sižeta atrisinājumā. Lai arī filmas stāsts no pirmā acu uzmetiena var šķist nebēdnīgs, bet varoņi — delverīgi, Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi ir ļoti pārdomāts vēstījums, kas gudri uzrunā mērķauditoriju.

Filmai ir potenciāls jaunākos skatītājus ne tikai izklaidēt, bet arī iedrošināt iestāties par savu viedokli, kas itin nemaz nav mazsvarīga pievienotā vērtība, Jēkabu, Mimmi un runājošos suņus vērtējot kā bērnu filmu.

Uzkavēties

Taču filmas harisma plešas krietni pāri bērnu kino rāmjiem. Darba estētiskā pievilcība un noslīpētā animācija to padara par pilnasinīgu mākslas darbu, kas priecē arī ar savu veidolu — filmas autoru radītā pasaule ir vitāla un labestīga. Gaišums staro arī no personāžiem — varoņi ir godīgi un simpātiski, pat antivaroņi beigu beigās neizrādās necik slikti.

Nelieli trūkumi — epizodiska ritma iebuksēšana vai sižeta gausums atsevišķos posmos — ir īslaicīgi un nekļūst par šķērsli starp skatītāju, varoņiem un stāstu. Jēkaba, Mimmi un runājošo suņu krāsaini vasarīgā Maskačka ir vieta, kur filmas varoņu kompānijā gribas uzkavēties ilgāk.

oooo

Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi. Rež. Edmunds Jansons. Kino no 1. februāra.

Kinojaunumi

oooo Bastera Skragsa balāde / The Ballad of Buster Scruggs. Straumēšanas vietnē Netflix jau kādu laiku gozējas īsts kinodārgums — brāļu Ītena un Džoela Koenu komēdija vesterna noskaņās Bastera Skragsa balāde, kas tika pirmizrādīta šāgada Venēcijas kinofestivālā. Filma veidota no atsevišķiem, savstarpēji nesaistītiem īsstāstiem, kuros atjautīgi un ar lielu devu melnā humora aplūkotas dažādas vesternos populāras sižeta līnijas, piemēram, bankas aplaupīšana, ceļošana uz Rietumu piekrasti, zeltraču gaitas un citi stāsti. Aktieru ansamblis izcils: Džeimss Franko, Toms Veitss, Laiems Nīsons un citi. Filma skatāma straumēšanas vietnē Netflix.

Brāļi Sisteri / The Sisters Brothers. Pazīstamā franču režisora Žaka Odijāra pirmā filma angļu valodā un pieteikums ASV filmu tirgum. Pirmizrādīta septembra sākumā Venēcijas kinofestivālā, Odijāra filma ir vesterns ar melnās komēdijas iezīmēm par diviem brāļiem algotņiem un viņu odiseju pa Rietumamerikas prērijām. Brāļu Sisteru lomās — Vakīns Fīnikss un Džons S. Reilijs. Neesmu redzējusi. No 14. decembra.

LKA studentu filmu maratons. Iespēja paviesoties Latvijas kinoveidotāju galvenajā kalvē — Nacionālajā filmu skolā, kur sestdien no plkst. 11 līdz pat pusnaktij būs iespēja redzēt visus maģistra programmas absolventu diplomdarbus un atklāt jauno autoru rokrakstus. Katra filma tiks izrādīta divas reizes. Gaidāmas arī vairākas pirmizrādes, to skaitā Elitas Kļaviņas pilnmetrāžas dokumentālā filma Zorjana Horobraja par kādu jaunu pāri. 15. decembrī plkst. 11 LKA Nacionālajā filmu skolā Elijas ielā 17. Ieeja brīva.

Kinojaunumi

oooo Mežonīgā dzīve / Wildlife. Slavenu aktieru nodošanās filmu veidošanai ne vienmēr rezultējas labos kinodarbos, taču Pola Dano režisētā drāma ir spožs izņēmums. Scenārijs veidots kopā ar Dano dzīvesbiedri — aktrisi (un kinoklasiķa Elija Kazana mazmeitu) Zoju Kazanu un ietver patiešām meistarīgu darbu: skrupulozi izstrādātus raksturus, kā arī skaidru katra varoņa lomu vēstījumā. 60. gados norisošs stāsts par attiecību trauslumu un pāridarījumu neatgriezenisko postu ļauj pilnasinīgi izpausties aktieriem — talantīgajam Edam Oksenbouldam (17), Džeikam Džilenholam un Kerijai Maliganai, kurai šī ir viena no karjeras spēcīgākajām lomām. No 7. decembra.

ooo Grinčs / The Grinch. Latvijas skatītājiem slavenā amerikāņu rakstnieka Dr. Seusa radītais Ziemassvētku nīdējs Grinčs ir pazīstams no 2000. gada spēlfilmas, kurā to visai drudžaini atainoja komiķis Džims Kerijs. Šoreiz stāsts par Grinča sazvērniecisko plānu nozagt Ziemassvētkus ir iemūžināts krāsainā animācijas filmā. Lai arī dažbrīd kaitinoši vienkāršota un pārspīlēta, filma — it īpaši tās beigu daļa — spēj  radīt svētku sajūtu un apliecināt bērniem vērtīgas idejas, piemēram, materiālo lietu mazsvarīgumu un to, cik būtiska ir iejūtība pret līdzcilvēkiem. No 7. decembra.

ooc Grāmatu bodīte / The Bookshop. Spāņu režisores Isabelas Koiksetas drāma ir britu rakstnieces un Bukera balvas laureātes Penelopes Ficdžeraldas romāna ekranizējums. Stāsts par nelielas grāmatnīciņas atvēršanu Lielbritānijas mazpilsētā ir pārmēru melodramatisks, diezgan stīvi un smagi cenšas vienotā stāstā savīt gan galvenās varones attiecības ar provinciālās pilsētiņas iemītniekiem, tās literāro kultūru, gan cilvēcisku saikni ar kādu vīrieti. Katrs no šiem pavedieniem pazūd paviršā stāstniecībā un banālās cēloņsakarībās. Splendid Palace no 7. decembra.