Kategorijas: Labsajūta

Grieķu dievs desertā

Iepriecini mammu Mātes dienā ar šo delikāto, glāsmaino saldumu

Sengrieķu mitoloģijā Zefīrs ir rietumvēja dievs, vismaigākais no vējiem, auglīgais pavasara vēstnesis. Grūti iedomāties atbilstošāku nosaukumu gaisīgajam kārumam, kurš mirklī izkūst uz mēles, atstājot tikai nojausmu par to, kas tikko vēl bija… 

Sastāvdaļas

Lai pagatavotu divu veidu aromātisku zefīru mākonīšus, būs nepieciešams 1 kg pēc iespējas skābāku ābolu, 2 tējkarotes vaniļas cukura, ½ tējkarotes malta kanēļa, 300 g svaigu zemeņu, 1 citrons, 800 g baltā, smalkā cukura, 2 lielas olas (tikai baltumi), 320 g ūdens un 2 ēdamkarotes pārtikas recinātāja agar agara. (Neiesaku RUF ražojumu, manis gatavotajiem zefīriem tas nederēja.)

Pagatavošana

Vispirms jāpagatavo ogu vai augļu masa, kas zefīriem dos garšu un krāsu.

Ābolu un kanēļa zefīriem cepeškrāsnī izcep nomizotus, iztīrītus ābolus (1 kg pirms mizošanas). Tos sablendē un vēl karstiem pievieno 100 g cukura, 2 tējkarotes vaniļas cukura un ½ tējkaroti kanēli, samaisa. Noliek vēsumā atdzist.

Zemeņu un citrona zefīriem 300 g zemeņu noskalo, tām noņem kauslapiņas, sablendē, katliņā pievieno viena citrona sulu un 100 g cukura, uzvāra un kādas piecas minūtes maisot pavāra, tad pievieno smalki norīvētu citrona miziņu (tikai dzelteno daļu) un noliek vēsumā atdzesēties.

Tālākais process abiem zefīriem identisks.

Kad biezenis atdzisis un vairāk vai mazāk saželējis (atkarībā no pektīna daudzuma ogās vai augļos), to liek lielā bļodā, pievieno pusi vienas olas baltuma un sāk putot, pēc pāris minūtēm pievienojot otru pusi olas baltuma. Puto līdz stingrām putām. Tad ķeras pie sīrupa gatavošanas (ja tiek izmantots virtuves kombains, abus procesus var veikt paralēli). Mazā katliņā ieber 8—10 g (1 ēd. k.) agar agara, pielej 160 g ūdens un 300 g cukura, uzvāra un turpina karsēt uz vidējas uguns, nepārtraukti maisot, līdz sasniegta 110 grādu temperatūra. Ja nav termometra, to var mēģināt noteikt pēc masas konsistences — kad ir gatavs, no maisāmās karotes tā notek nepārtrauktā, līmīgā stīdziņā, nevis pil. Sīrupa vārīšana var aizņemt līdz pat 10 minūtēm.

Kad sīrups gatavs, atsāk putot biezeņa un olbaltuma masu, vienlaikus tievā strūkliņā lejot klāt karsto sīrupu, cenšoties netrāpīt uz slotiņām. Atkal sakuļ, līdz masa ir stingra un notur formu. Pilda konditorejas tūtā ar zvaigžņveida uzgali un uz līdzenas virsmas, kas pirms tam pārklāta ar cepampapīru, veido zefīriņus. Būtiski, lai virsma nebūtu pieejama ziņkārīgiem mājas mīluļiem, jo zefīri atpūtīsies vismaz 24 stundas!

Un tālāk jau brīva izvēle — var pārkaisīt ar pūdercukuru un pasniegt pa vienam, bet var arī saspiest pa diviem kopā, jo zefīriņu apakšpuses joprojām būs lipīgas.

Kāds ir šī kāruma ir derīguma termiņš? Šis laikam nav aktuāls jautājums, jo tie mēdz pazust, tiklīdz ir dota atļauja ķerties klāt. Bet, ja sanāk kādas dienas uzglabāt, tad vēlams slēgtā traukā.

Baltā galdauta svētki «kā toreiz»

Ar muzikantu gaļu, rasolu un pīrādziņiem — tāds būtu mūsu galds laikā, kad Latvija atguva neatkarību

Man ir paveicies — mūsu valsts otrā dzimšanas diena ir tieši dienu pirms manējās, tāpēc ir iemesls svinēt divas dienas pēc kārtas. Godīgi sakot, līdz šim skaļāk ir runājusi viensētnieka balss, un 4. maija neatkarības dienu atzīmēt kopā ar kaimiņiem neesmu mēģinājusi, tikai šaurā lokā ar radiem un draugiem. Varbūt šogad būtu labs iemesls uzaicināt arī kaimiņus? 

Tā prātojot, aizdomājos par atšķirībām, kas pa šiem gandrīz 30 gadiem, kopš atguvām neatkarību, notikušas uz mūsu svētku galdiem. Skatoties 80. gadu beigās iznākušās pavārgrāmatas un pētot mammas recepšu kladi, iztēlē uzbūru, kāds varētu izskatīties svētku mielasts pagalmā toreiz, kad pasaule vēl bija aizslēgta.

Rasols. Starp saviem paziņām es gan nezinu nevienu, kurš saka «rasols». Toties visi zina rosolīti, kuņģa ļaunāko murgu (toreiz neviens nezināja «Mezym, lai vēders smaguma sajūtu nezin»), no kura tomēr ir tik neiespējami atteikties. 

Rasolam ir pamatsastāvdaļas — ar visu mizu vārīti kartupeļi, cieti novārītas olas, konservēti zaļie zirnīši, marinēti vai sālīti gurķīši un doktordesa vai vārīta gaļa. Mērce, kas sastāv no skāba krējuma un majonēzes, sinepēm, mārrutkiem, sāls, cukura, melnajiem pipariem. Un tad ir katras saimnieces obligātās izvēles: vārīti burkāni, svaigs sīpols, skābs ābols, siļķe, pat vārīta biete un kaperi. Visu smalki sagriež, sajauc, pievieno mērci, vēlreiz sajauc un noliek vēsumā, lai garšas sakožas. Proporcijas pēc gaumes, galvenais — ne-skopoties ar olām un mērci. 

Siļķe kažokā. Par īsteni latvisku šo ēdienu gan nenosauksi, to nodod arī tā otrs, saīsinātais nosaukums šuba (kažoks — krievu val.), tomēr savu stabilu vietu uz svētku galda tam izdevās iekarot uz palikšanu. 

Pagatavošanai nepieciešama sālīta siļķe, ar mizu vārīti un atdzesēti kartupeļi, burkāni un bietes, cieti novārītas olas, sīpoli — var līdzīgās proporcijās, bet var arī nebūt, gaumes lieta. Visas sastāvdaļas sīki sasmalcina un kārtām liek lielā, lēzenā šķīvī, katru kārtu pārsmērējot ar mērci, kurai vislabāk izmantot majonēzes, krējuma un sinepju maisījumu. 

Svarīgi sākt ar kartupeļu kārtu, tā uzsūks lieko mitrumu. Kad viss gatavs, dekorē ar sasmalcinātu olu, lociņiem vai bietēm un liek vēsumā savilkties vismaz uz pāris stundām, bet vislabāk uz visu nakti.

Muzikantu gaļa jeb zilcgaļa bija neatņemama svētku galda sastāvdaļa. Protams, es runāju par pašgatavotu galertu, kas sastāv no ilgi vārītiem, samaltiem mazkvalitatīviem teļa gaļas gabaliem (galva, kājas un citi atgriezumi) — par atradumiem veikalā pirktajos galertos dažādi šausmu stāsti dzirdēti. 

Gaļu ilgi un lēnām vāra kopā ar garš-saknēm un sāli, vārīšanas beigās pievienojot lauru lapas un melnos piparus, līdz gaļa sāk atdalīties no kauliem. Tad to izņem no buljona, nolupina no kauliem, samaļ, sajauc ar izkāstu buljonu, vēlreiz uzvāra un pilda nelielos trauciņos, liek ledusskapī sastingt. Buljons no šādiem gaļas gabaliem lieliski sastingst bez papildu recinātājiem. Pasniedz ar etiķi, mārrutkiem un sinepēm.

Sviestmaizes. Te nu savulaik bija vieta fantāzijai un blatiem. Ja paveicās, maija sākumā jau varēja tikt pie kāda svaiga garā gurķa vai tomāta. Arī šprotes biežāk bija dabūjamas «zem letes», nevis veikalu plauktos. Ja bija iespējams aizbraukt uz «leišiem» vai «igauņiem», tad uz maizītēm tika likta doktordesa, pa virsu uzziežot mārrutkus vai uzliekot marinēta gurķa šķēlīti. 

Siļķmaizītes ar sīpolu arī bija cieņā, tāpat arī maizītes ar pašgatavotu aknu pastēti. Savukārt, ja rados vai draugos bija kāds makšķernieks, bija cerība tikt pie mazsālītas vimbas.

Cepeškrāsnī ceptas siermaizes vienmēr ir bijušas lieliska piknika sastāvdaļa. Gan uz baltmaizes, gan uz rupjmaizes. Gan tikai ar Krievijas vai Holandes sieru, gan arī sarīvētam sieram piejaucot sakultu olu un varbūt arī kādu garšvielu. 

Svarīgi — nedrīkst skopoties vai noslinkot, maizes šķēlītes noteikti jāapziež ar sviestu, un tikai tad liek virsū sieru, un cepeškrāsnī iekšā! Ideāli baudāmas karstas, bet arī aukstām nav ne vainas. 

Pīrādziņi un plātsmaize. Čaklāka saimniece, protams, svētkos nelaidīs garām iespēju paspīdēt ar nevainojami pufīgiem speķa pīrādziņiem un plātsmaizi. 

Te ar precīzām receptēm nebūs gana, jo, kā teica mana mamma, receptes ar pierakstītām mērvienībām viņai nemaz nav — īstā saprašana rodas ar laiku, mīklu izjūtot, jo milti mēdz būt dažādi, un vēl ir dažādas sastāvdaļu nianses, tāpēc galvenais pareizi pagatavotas mīklas rādītājs ir konsistence, un to sajūt saimnieces rokas.

Dzērveņu morss. Lielā krūzē galda vidū noteikti ir pašlasītu dzērveņu morss. Gatavošana vienkārša — katliņā uz litru ūdens ieber glāzi noskalotu dzērveņu, minūtes desmit pavāra, ogas sastampā, visu nokāš, novārījumam pievieno cukuru pēc garšas, vēlreiz uzvāra. Atdzesē.

Pašu konservējumi. Uz svētku galda noteikti būtu gardumi no pagraba — marinēti gurķīši un sēnes, tomāti želejā. Kas nu katrai saimniecei līdz pavasarim sataupīts.

Ļoti iespējams, ka citviet uz svētku galda būtu arī pupiņu vai biešu salāti, konservētu sēņu salāti, vafeļu rullīši un riekstiņcepumi ar vārīta iebiezinātā piena pildījumu, un meduskūka. Bet varbūt pat īstā, lielā lauku olu biskvīta torte ar krēma rozēm un krāsaino želeju rotājumiem — kā jau dzimšanas dienā pienākas! 

Nu, radi, draugi, kaimiņi — klājam šogad pagalmā baltu galdautu Latvijai par godu?

Palutini savu Valentīnu!

Trīs vienkārši un ātri pagatavojami deserti, kad gribas iepriecināt mīļos ar kaut ko grēcīgi saldu

Visās receptēs pamatsastāvdaļa ir saldētas ogas — tās drīkst mainīt pēc sirds patikas, suflē tikpat labi garšos, gatavots no avenēm, bet rozīša želeju lieliski papildinās arī ķiršu sorbets. Un vēl — visi deserti ir baudāmi nekavējoties, to skaistums ir gaistošs un īslaicīgs, pieprasot nedalītu uzmanību acumirklī!

Svaigā siera krēms ar bezē kraukšķiem un meža ogu sorbetu

Sastāvdaļas:
500 g saldētu melleņu un aveņu
50 g cukura
300 g svaigā siera
150 g saldā krējuma
100 g bezē cepumu

Atliek malā dažas veselas ogas dekorēšanai, pārējās saldētās ogas sablendē viendabīgā masā — sorbets gatavs! Saputo svaigo sieru ar saldo krējumu un cukuru, pievieno sadrupinātus bezē cepumus. Deserta trauciņos kārtās liek ogu sorbetu un siera masu, dekorē ar bezē cepumu vai kādu piparmētru zariņu.

Aveņu sorbets ar rozā dzirkstvīna želeju

Foto — Dace Salmane

Sastāvdaļas:
400 ml dzirkstoša, sausa rozā vīna
100 ml ūdens
25 g želatīna
140 g cukura
1 neliela citrona sula
300 g saldētu aveņu

Šim desertam priekšdarbi jāveic pusdienlaikā vai no rīta — jāpagatavo vīna želeja, lai paspēj līdz vakaram sastingt. Vispirms aplej želatīnu ar 4—5 ēdamkarotēm vīna, noliek piecas minūtes uzbriest. Tad nelielā katliņā maisot uzkarsē ūdeni ar 40 g cukura, līdz cukurs izšķīdis. Pievieno vīnā uzbriedinātajam želatīnam, maisa, līdz želatīns pilnībā izkusis un šķidrums kļūst caurspīdīgs (ja nepieciešams, maisot pasilda uz nelielas liesmas, bet noteikti nevāra). Lejot tievā strūklā, to sajauc ar pārējo vīnu, pilda lēzenā traukā un noliek vēsumā saželēt.

Kad vakars klāt un želeja sastingusi, gatavo aveņu sorbetu — sablendē saldētās avenes ar cukuru. Želeju viegli samaisa, lai veidojas nekārtīgi gabaliņi. Kārto glāzēs vispirms sorbetu, tad želeju. Dekorē ar aveni. Man saldētavā bija palikušas tikai dzeltenās avenes, un arī vīns bija vairāk laškrāsas, tāpēc rezultāts sanāca nevis aveņkrāsā, bet zeltainos toņos.

Zemeņu suflē

Foto — Dace Salmane

Suflē ir kaut kas pa vidu starp kūku un desertu, tikko no krāsns, tik gaisīgs un vienlaikus krēmīgs. Zemenes no mammas dārza gluži idilliski saprotas ar Austrumu citrusa laima svaigi rūgteno aromātu, un roka gluži neviļus stiepjas pēc nākamā kumosa.

Sastāvdaļas:
300 g saldētu zemeņu
1 laima sula un miziņa, smalki norīvēta
130 g pūdercukura (un vēl nedaudz pārkaisīšanai)
1 ēd. k. kukurūzas cietes
2 ēd. k. ūdens
5 olas baltumi
Sviests trauciņu ieziešanai

Uzkarsē cepeškrāsni līdz 180 grādiem. Četrus lielākus (200—250 ml) vai sešus nelielus keramikas trauciņus rūpīgi ieziež ar sviestu un dāsni izkaisa ar pūdercukuru. Zemenes liek katliņā un dažas minūtes pakarsē uz vidējas liesmas, tad sablendē kopā ar aptuveni pusi cukura, laima sulu un miziņu. Liek atpakaļ katliņā un uzvāra. Kukurūzas cieti sajauc ar ūdeni un pievieno ogu masai, dažas minūtes maisot karsē, līdz nedaudz sabiezē. Noliek vēsumā atdzesēties.

Olbaltumus saputo vieglās putās, tad pakāpeniski pievieno atlikušo cukuru, turpinot putot, līdz putas ir stingras un spīdīgas. Pievieno atdzisušajai zemeņu masai, saudzīgi iecilājot. Liek sagatavotajos trauciņos līdz malām un cep 10—15 minūtes vai līdz suflē ir redzami pacēlies, ar viegli zeltainu garoziņu. Pārkaisa ar pūdercukuru un pasniedz nekavējoties!

Neparastie pīrāgi

Kad zirņi ar speķi un rupjmaizes kārtojums pārvēršas tartēs

Pelēkie zirņi ir katra latvieša svētku galda sastāvdaļa gan Ziemassvētkos, gan Vecgada vakarā. Un arī rupjmaizes kārtojuma gatavošanu, svētkus gaidot, daudzi atceras no bērnības. Tradīcijām ir liels spēks, tomēr dažkārt ir vērts mazliet pafunktierēt un radīt «vecu dziesmu jaunās skaņās». Piemēram, abus šos tradicionālos ēdienus pagatavot kā tartes — smilšu mīklas pīrāgus ar pildījumu.

Abiem pīrāgiem ir rudzu miltu mīklas pamatne (24 cm diametrā)

200 g rudzu miltu
180 g sviesta
2 olu dzeltenumi
1 ēdamkarote ūdens
Šķipsna sāls
50 g gaiši brūnā cukura (sāļajai tartei var likt tikai pusi)
Kanēlis (tikai saldajai tartei)

Pildījums pelēko zirņu tartei

400 g vārītu pelēko zirņu (nevārīti ap 200 g)
150 g skāba krējuma
200 g kūpināta, smalki sagriezta cūkas cauraudzīša
2 vidēji lieli, smalki sagriezti sīpoli
2 šķipsnas sasmalcinātas salvijas
Šķipsna sasmalcināta rozmarīna
2 daivas ķiploka, sasmalcinātas
Sāls, pipari

Pildījums rupjmaizes kārtojuma tartei

400 g biezpiena
150 g skāba krējuma
3 olas
1 tējkarote vaniļas cukura (vai vaniļas ekstrakts)
100 g cukura
2 ēdamkarotes mannas
400 g žāvētu dzērveņu
50 ml brendija
Sāls

Instrukcija

Miltus, cukuru un sāli (saldajai tartei arī kanēli) ieber bļodā un samaisa, un ar rupju rīvi pierīvē aukstu un cietu sviestu. Ar rokām veikli sajauc, līdz mīkla atgādina drupačas. Viegli sakuļ olas dzeltenumu ar ūdeni, pievieno mīklai, vēlreiz samīca, saveļ kamolā.

Tartes formu ieziež ar sviestu. Mīklu starp divām cepampapīra loksnēm izrullē apmēram 0,4 cm biezu un ieklāj formā, nosedzot arī maliņas. Nav liela bēda, ja kaut kur mīkla saplīst — ar pārpalikumiem «aizlāpa», ar pirkstiem izlīdzina un liek ledusskapī atdzesēties 30 minūtes. Cepeškrāsni uzkarsē līdz 180 grādiem, mīklu formā sadursta ar dakšiņu, virs tās ieklāj cepampapīru un uzber cepamās pupiņas, cep vismaz 10 minūtes, tad izņem ārā, noņem papīru ar pupiņām, un cep vēl 10—15 minūtes, līdz cepums ir gaiši zeltains.

Tikmēr gatavo pildījumu

Vārītus pelēkos zirņus sablendē ar salviju, rozmarīnu, ķiploku, sāli un krējumu (konstatē, ka rezultātu varētu apēst arī tūlīt, vienu pašu).  Salviju un rozmarīnu var likt arī vairāk, būtiski ir ievērot proporciju 2:1. Uz pannas apcep bekonu, pieber sīpolus. Cep, līdz viss zeltaini brūns, pārkaisa sāli, piparus. Izceptajā mīklas formā pilda zirņu masu, izlīdzina, tad pa virsu klāj gaļas un sīpolu kārtu. Dekorē ar tematiskiem rotājumiem, kas veidoti no mīklas pārpalikumiem, viegli pārkaisot ar retām sāls «sniega» pārslām. Cep aptuveni 30 minūtes.

Žāvētās dzērvenes bļodiņā aplej ar brendiju (var arī iztikt bez alkohola, izlīdzoties ar siltu ūdeni), atstāj ievilkties, tad sablendē kopā ar šķidrumu. Biezpienu vēlams izberzt caur sietu, lai tam būtu gaisīgāka konsistence. Olu dzeltenumus atdala no baltumiem. Dzeltenumus sakuļ ar cukuru un vaniļas cukuru, pievieno krējumu un mannu. Olbaltumus (var pievienot arī no mīklas pāri palikušo) sakuļ ar šķipsniņu sāls, līdz izveidojas stingras putas. Visu sajauc — vispirms biezpienu ar dzeltenumu masu, tad iecilā baltumus.

Izceptās mīklas formā vispirms līdzeni ieziež dzērveņu biezeni, tad pa virsu klāj biezpiena masu, kurai uzkaisa drupačas no mīklas pārpalikumiem. Liek cepeškrāsnī, cep aptuveni 30 minūtes vai līdz skaisti zeltaina. Dekorē ar rozmarīna «eglītēm», dzērvenēm pūdercukurā un pūdercukura «sniedziņu».

Ekspedīcija «Raunim pa pēdām»

Pārgājiens pa upes tecējumu: mežonīgi krasti, slideni akmeņi, vareni smilšakmens atsegumi, sagāzušies koki, bebru aizsprosti, pieteka, kas maina ūdenslīmeni un temperatūru upē, nedarbos pieķerti plikņi, zaķīšu pirtiņa un privātā pasaku pļava

Ir staigāts gar upēm, ir laivots pa upēm, bet brist pa upes tecējumu vēl nav gadījies. Upjošana man bija kas jauns — līdz pagājušajai nedēļai. Latvieši nudien ir radoša tauta, kas no citroniem vienmēr ir gatavi pagatavot limonādi: ja valsti piemeklē krīze, izlienam caur adatas aci un pārsteidzam visu Eiropu; ja dabu piemeklē sausuma periods, mēs aši izdomājam veidus, kā sevi izklaidēt šādos apstākļos. Iespējams, tieši tā radās upjošana, kas, pateicoties lietavu trūkumam, šovasar kļuvusi par modīgu nodarbi aktīvās atpūtas mīļotāju aprindās.

Kā pa bruģi

Daudzi ceļu pa Rauni sāk kādu kilometru pirms Bērzkroga — vietā, kur tas šķērso Pleskavas šoseju. Tad bridiens izvēršas padsmit kilometru garš. Mēs kopā ar četriem grūtībās pārbaudītiem draugiem uz savu galvu startējām apmēram no vidus (P30 ceļa), jo upjošanas distanci gribējās īsu un tempu — ne pārāk ātru, lai vairāk laika paliek baudīšanai, fotografēšanai, piknika pauzēm, sarunām.

Beigās tomēr kvalitatīvi noietajiem septiņiem kilometriem bija spēcīga mazuma piegarša, bet labi vien, ka tā. Nu ir āķis lūpā, un jau kaļam plānus nākamās upes iepazīšanai.

Pirmie soļi gar tiltmalu Rauņa virzienā bija stīvi un nedroši, jo kāpiens lejup izrādījās kraujš, turklāt kājas pinās kazenājos. «Cik labi, ka paņēmu līdzi nūjas!» pie sevis nodomāju. Tādas bija tikai mums ar Sarmīti. Puiši veikli izlīdzējās ar krūmos atrastiem zariem, uz kuriem balstījās visu turpmāko ceļu, jo lavierēšana pa slideniem akmeņiem nav joka lieta.

Todien solīja 26 grādus. Biju laimīga, iemērcot kājas veldzējošā vēsumā. Fiziski pārgājiens pa upi gan vairāk līdzinās soļošanai pa štruntīgu bruģi ar piesmeltām kurpēm, tomēr neparastuma un visaptverošā skaistuma dēļ noteikti ir tā vērts. Kādus apavus izvēlējāmies? Indulim bija klasiskie krokši, Raimondam — skriešanas botas, Ričardam — pārgājienu sandales, Sarmītei — peldēšanas čības, man — viegli trekinga apavi ar teicamu saķeri. Uz priekšu kustēja visi, sūdzības nedzirdēju.

Brīžam stabilitāti sašūpoja tas, ka pa priekšu ejošie saduļķo ūdeni un nākamajiem vairs nav ne jausmas, kur galu galā piezemēsies pēda. Tāds kā solis nezināmajā ar cerību, ka viss būs O. K. Ja gribas baudīt dzidru upi, jābrien pirmrindniekos. Viens no draugiem bija radis attapīgu risinājumu labākai ūdens caurredzamībai — saulesbrilles ar polarizētām lēcām, kas virsmai noņem atspīdumus, tāpēc atšķirībā no citiem viņš gāja, bezrūpīgi svilpodams, un skaitīja mazās forelītes.

Krokodilu vannas

Raunis augusta beigās ir pažuvis un žēlīgs. Vairs ne miņas no straujā tecējuma, kāds te sastopams pavasaros. Skatam visā krāšņumā atklājas smilšakmens atsegumi, gultne ar lieliem un maziem akmeņiem, bebru sarūpētie aizsprosti, koku saknes kā spocīgi taustekļi. Tā ir pavisam cita — vēl neizzināta — pasaule, kurā gribas uzkavēties un pētīt. Vasarā lapu koku meža dēļ saules stari šim krāšņumam tā īsti netiek klāt, tāpēc upjošana pa Rauni ir glābiņš no karstuma.

Izraudzītajā posmā mūs sagaidīja arī dažādi pārsteigumi. Apmēram pusceļā ūdens pēkšņi kļuva par krietniem grādiem aukstāks, jo upē, šņākdams un mutuļodams, ietecēja paliels strauts. Līmenis līdz ar to vairs nebija līdz potītēm, bet pacēlās virs ceļiem un augstāk, izmainot mūsu pārvietošanās stratēģiju. Visas aizdomīgās vietas, dziļākas par jostasvietu, mēs, meitenes, spiegdamas saucām par krokodilu vannām un teciņiem vien apgājām pa krastu, kur vairumā gadījumu jau sagaidīja svaigi iemīta taciņa.

Uzkūlāmies arī nomaļiem aktu fotogrāfijas cienītājiem brīvā dabā — diviem kungiem un labi iesauļotai, bet knapi piesegtai dāmai indiāņu noskaņās. Sazvērnieciski pasmaidījām, sasveicinājāmies un gājām tālāk. Kas notiek pie Rauņa, paliek pie Rauņa.

Tāpat upes krastos sazīmējām funkcionējošu čigānu pirtiņu un profesionāli uzslietu nojumi nakšņošanai mežā. Toties atkritumu bija maz, un par to liels prieks — manījām tikai vienu pamestu alus pudeli un gumijas laivas atliekas.

Pazudušais Buda

Pikniku rīkojām kādā pļavā, kur Raunim var tikt pāri pa miniatūru, zilu iekaramo tiltiņu. Ziemā, ejot gar upi pa sniega kupenām, jau biju šeit uzkavējusies un bildējusi Budas statuju, kas rokā turēja brīdinājumu «Peldēties bīstami!». Tagad Buda bija pazudis, varbūt ieaudzis nepļautajā zālē, bet mūsu dvēseli priecēja Himalaju krāsainie karodziņi, šūpuļtīkls, galds ar krēsliem un odu sveci, kā arī brīnišķīga sarkanā klints ar draudīgi nošķiebušos priedi — likās, ka tā tūdaļ ievelsies upē. Sukājām iekšā līdzpaņemtos gardumus, bažīgi skatoties pār plecu, vai liktenīgais «krakš!» nesakritīs ar mūsu pusdienu pauzi.

Izrādās, ka pasaku pļaviņa tiek pārdota. Par to liecināja sludinājums uz tuvējā koka. Puspajokam nolēmām, ka sasitīsim beidzot savas cūciņkrājkases, iegādāsimies kopīpašumu un būs mums privāts zemes pleķītis, kur vecumdienās atbraukt, sacelt kājas pret debesīm un lauztās priedes ēnā hipijiski uzpīpot latvāņu kātus. Atgriežoties skarbajā realitātē — latvāņu ap Rauni ir daudz, tāpēc kājas būs pateicīgas par garajām biksēm un rokas — par pilnpiedurkņu apģērbu.

Šāda veida pārgājiens nav no vieglākajiem, jo upes gultne mēdz būt neprognozējama — ļoti atkarīga no laikapstākļiem. Katru mīļu brīdi jābūt gatavam uz jebko — rāpties pāri kritušiem kokiem, lēkāt pa akmeņiem, iestigt zampā, nejauši saslapināt drēbes un brist pa sauszemes čūskulājiem vietās, kur ūdens ir pārāk dziļš. Arī pēkšņiem «uh» un «ah» izsaucieniem, aiz līkuma ieraugot kārtējo iemūžināmo skatu.

Īsajā ekspedīcijas posmā Raunis ir dažāds — gan ar mežonīgi aizaugušiem un stāviem, gan viegli pieejamiem krastiem, tomēr pārsvarā tā tecējums šajā gadalaikā ir rātns un mierīgs.


Maršruta garums:
7 km pa upi un 0,5 km pa ceļu
Ilgums: 3—4 h
Sarežģītības pakāpe: 40% distances ir viegla; 60% — vidēji grūta
Piemērots: tiem, kuri nav no cukura un kam patīk dažādot pārgājienu pieredzi
Uzmanību! Šajā upes posmā var sastapt latvāņus, ērces un lapsenes

Loģistika

Visērtāk Raunim ir piekļūt ar auto. Tādi vajadzīgi divi. Vienu mašīnu novieto finišā pie Vaives dzirnavām (līdz turienei brauc abas ekipāžas reizē); ar otru visu grupiņu aizved uz pārgājiena sākumpunktu (auto atstāj tur). Vēlāk ar «finiša» mašīnu dalībniekus nogādā līdz tam spēkratam, kas atstāts pie starta.

Vieglākam solim

Lai izvairītos no tulznām, kas mitrā vidē uzberžas ātri, apavos velc zeķes.

Stabilitātei būs vajadzīgas nūjas.

Telefonu ieliec ūdensizturīgā aizsargapvalkā un iekar kaklā.

Mantas somā visdrošāk būs sadalīt vairākos ūdensizturīgos maisiņos.

Maiņas apavi un rezerves zeķes sausajiem posmiem, piemēram, gājienam uz mašīnu.

Dvielis — noderēs gan sēdēšanai, gan kāju slaucīšanai.

Paņem līdzi uzkodas piknika pauzei.

Foto — Ričards Grosbergs

Četri ragi Līvu krastā

Pārgājiens Miķeļtornis—Kolka: augstākā bāka Baltijā, Irbes ieteka jūrā, Mazirbes laivu kapsēta, Pitraga slavenības, Vaides ragu muzejs, dižozols un Kolkasrags

Sīkrags, Košrags, Pitrags un Kolkasrags — pārgājiena maršruts mūs vedīs cauri trim lībiska nosaukuma ragiem uz ceturto, visiem labi zināmo. Pirmajā dienā ceļu sāksim pie Miķeļbākas, šķērsosim Irbes ieteku jūrā un paliksim pa nakti Mazirbē; otrajā — daļēji virzīsimies arī pa meža ceļiem, jo posmā no Pitraga līdz Vaidei ir daudz skatāmā iekšzemē. Pēdējais posms līdz Kolkai atkal būs ejams pa liedagu.

Šķībais Pizes tornis

Ceļa gabaliņš no Miķeļtorņa līdz Kolkai glabā manas spilgtākās atmiņas par Ziemeļkurzemes piekrasti, kas vienlaikus ir arī Slīteres nacionālā parka sastāvdaļa. Distanci esmu mērojusi abos virzienos, ir laivots arī pa Irbi. Apmēram 50 km garā joslā pie Irbes šauruma stiepjas Līvu krasts jeb Līvõd rānda, kurā ietilpst 12 ciemi: Lūžņa, Miķeļtornis, Lielirbe, Jaunciems, Sīkrags, Mazirbe, Košrags, Pitrags, Saunags, Vaide, Kolka un Melnsils (Lūž, Pizā, Īra, Ūžkilā, Sīkrõg, Irē, Kuoštrõg, Pitrõg, Sänag, Vaid, Kūolka, Mustānum).

Apdzīvotās vietas Miķeļtornis nosaukums pats pasaka priekšā, kas darāms. Dodamies apskatīt balto, stalto Miķeļbāku, kas ir augstākā Baltijā (62 m)! Lai jūs nebaida teritorijai apkārt esošā sēta un skats ar vārtiņiem — tie ir pievērti, bet nav aizslēgti. Droši ejiet iekšā, pētiet un fotografējiet, cik tīk! Pašā bākā gan nevarēs tikt, bet skats ir iespaidīgs arī no ārpuses.

Bāku Līvu krasta ciemā, ko agrāk dēvēja par Pize (latviski — «kārklu vica»), tomēr nenosauca par Pizes torni, bet gan par Mihaila bāku. Tās uzdevums bija brīdināt jūrniekus no sēkļa ar tādu pašu vārdu. Vēlāk nosaukumu latviskoja. 1884. gadā būvētās bākas sienas bija apmēram vienu metru biezas, taču tornis izrādījās par smagu kāpu smiltīm un laika gaitā sašķiebās tik bīstami, ka to nācās nojaukt. Nākamo torni uzspridzināja Otrā pasaules kara laikā, bet 1957. gadā Miķeļbāka ieguva pašreizējo veidolu.

Kurzemes Gauja

Kad iznāksit pludmalē, skatieties zem kājām — es pati pa ceļam salasīju pilnas kabatas sīkiem dzintariņiem. Segumu lielākoties veido ērti ejama pieblietēta smilts — vienīgās grūtības mazāk trenētiem ceļotājiem var sagādāt kopējā kilometrāža, tāpēc iesaku maršrutu sadalīt divās dienās, lai pa vidam var pienācīgi atpūsties un atjaunoties.

Sasniedzot Irbes upi, kas, vīdamās paralēli jūras krastam, veido divus kilometrus garu smilšu strēli, ir vairāki varianti, kā rīkoties. Ieteka katru gadu maina savu vietu un izskatu — pagājušogad to mierīgi pārbridu, saslapinot tikai svārku malu, bet šogad upe bija padziļinājusies, tāpēc mūsu grupu pārcēla ar iepriekš aizrunātu laivu. Ja tādas iespējas nav, vienkāršākais risinājums būs uzmeklēt netālu esošo tiltu un šķērsot ūdenstilpi sausām kājām.

Irbes krasti allaž čum un mudž no cilvēkiem — ne velti upe tiek dēvēta par Kurzemes Gauju. Jūrā beidzas divu dienu laivošanas maršruts, kas visbiežāk sācies pie Rindas ciema. Te būs laba vieta, kur ieturēt pusdienu pauzi, jo Latvijas valsts meži priežu pavēnī ir ierīkojuši galdus un krēslus ērtam piknikam. Ja gribas lielāku vientulību, var paieties mazliet tālāk un pusdienot liedagā, atbalstot muguru pret izkaltušajiem kokiem.

Drīz jau klāt arī nakšņošanas vieta Mazirbe, Līvu krasta sirds. 1931. gadā Mazirbei piešķirts biezi apdzīvotas vietas statuss, jo ap šejieni kūsājusi aktīva lībiešu saimnieciskā un kultūras dzīve. Savulaik ciemam cauri gājis pat Ziemeļkurzemes šaursliežu dzelzceļš no Ventspils uz Talsiem un Stendi. Vēlāk te iesvētīts līvu karogs un notikuši pirmie līvu dziesmu svētki.

Laivu kapi un ragu muzejs

Otrā rītā pirms došanās tālāk ieejiet Mazirbes veikalā uzpildīt pārtikas krājumus, jo līdz Kolkai neviena cita vairs nebūs. Izmantojiet arī izdevību apmeklēt vienīgo laivu kapsētu Latvijas piekrastē, kur apskatāmi zvejnieku laivu vraki. Tā veidojusies pagājušā gadsimta 60. gados. Latvieši, kuri dzīvoja dižjūras krastā, laivas kārtu kārtām guldījuši arī citos jūrmalas ciemos, bet tieši Mazirbes laivu kapsētā šodien tas redzams visuzskatāmāk.

Kad pa pludmali būs noieti pieci kilometri, griežam atpakaļ sauszemē un izpētām Pitraga mīlīgo apbūvi. Virzoties pa ciemata galveno ieliņu paralēli jūrai, iesim garām Jāņa Lūsēna bijušajam īpašumam, arī mākslinieces Helēnas Heinrihsones modernajai koka mājai. Vēlāk Vaidē noteikti jāpiestāj Purvziedos, kur senas lībiešu dzimtas mežsargs iekārtojis muzeju ar vairāk nekā 600 meža dzīvnieku ragiem. Aptuveni 350 no tiem ir aļņu ragi. Kolekciju neveido medību trofejas, bet ilggadējās mežsarga gaitās atrasti eksponāti.

Pēdējā pārgājienā, kad ar ceļabiedriem meklējām īsāko taku no Vaides apdzīvotās daļas uz jūru, iekšējā balss mani mistiskā kārtā aizveda pie ainaviska ozola ar neredzēti plašu zaru vainagu. Grupa kā noburta sekoja. Katrs no mums instinktīvi apķēra tā stumbru, vēlēdamies uzņemt spēcīgo enerģiju. Izrādās, koks ir iecelts dižozolu kārtā, un vieglāk to būs atrast pēc tuvējo māju (Lāžas) adreses.

Tiklīdz atgriezāmies pludmalē, karstuma iespaidā metāmies jūras apskāvienos kā no mātes miesām nākuši, tādējādi turpinot ciešo kontaktu ar dabu. No ozola sniegtā zemes spēka taisnā ceļā pie ūdens varenības. Sešas kailas dāmas un viens kungs Baltijas jūras viļņos kaut kur starp debesīm un zemi vientuļā Kurzemes piekrastē. Tas bija jaudīgi un neaizmirstami! Atlikušie kilometri līdz Kolkasragam, kur atklātā jūra beidzot sveic Rīgas līci, paskrēja nemanot, gluži vai dejas solī.

Maršruta garums: 24 + 22 = 46 km
Ilgums: 2 dienas (apmēram 6 h pirmajā un 5 h otrā)
Sarežģītības pakāpe: vidēja
Piemērots: tiem, kam patīk garāki pārgājieni gar jūru

Nokļūšana

Turp: Rīga—Ventspils—Miķeļtornis
No Rīgas uz Ventspili autobuss kursē 18 reizes dienā.
No Ventspils uz Mazirbi (pietura Miķeļtornis) — 2 reizes dienā.

Atpakaļ: Kolka—Rīga
No Kolkas uz Rīgu autobuss kursē 5 reizes dienā.

Apskates vērti objekti

Miķeļtornī:Luterāņu baznīca

Lielirbē: Trošu tilts pār Irbes upi

Mazirbē: Bijušās jūrskolas ēka, Lībiešu tautas nams, Senlietu kolekcija Stūrīšos, luterāņu baznīca ar Māras krustu, viduslaiku kapsēta, Vilkača kaps un vilkaču priede

Pitragā: Baptistu baznīca

Kolkā: Kolkasraga priežu taka un skatu tornis, Līvu centrs Kūolka, bāka 6 km attālumā no krasta (piekļuve — ar laivu)

Svētceļojums

Pārgājiens Lipuški—Aglona: Rāznas tāles, omulīgā Pušas baznīca, reti apdzīvoti Latgales pagasti ar vientuļiem ceļiem, neapgūtiem laukiem un nabadzību, ezeru pārbagātība un svinības greznajā Aglonas bazilikā

Pagājušā gada gājiens uz Aglonu manī atstāja tik spēcīgus nospiedumus, ka nespēju to aizmirst vēl šobaltdien. 50 kilometros piedzīvoju gan īstenu kultūršoku par Latgales skarbo ikdienu, gan lepnumu par Zilo ezeru zemes pārpasaulīgo skaistumu, gan katarsi Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkos Aglonas bazilikas piekājē. Šoreiz mazāk par apskates objektiem un vairāk par ceļa sajūtām.

Ar pankūkām mugursomā

Pa Latviju esmu staigājusi un braukājusi daudz, bet Latgales apciemojumu reizes ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas. Varbūt tāpēc man tā šķiet kā tāla pasaku zeme ar dižākiem kalniem, kas kutina gubu mākoņu pavēderes, un dzidrākiem ezeriem, kam neredz ne gala, ne malas. Arī ļaudis tur runā svešādā mēlē, tomēr sirds frekvencē mēs vibrējam gaužām līdzīgi.

Ideja par vienas dienas gājienu no Rāznas ezera līdz Aglonas bazilikai radās pēkšņi. Pēdējā brīdī mani līdzi paaicināja kāds uzticams pārgājienu biedrs, kurš šo ceļu mēro katru gadu neatkarīgi no laikapstākļiem. Plāna realizācija noritēja zibenīgi — Rīgā iekāpām Rēzeknes ekspresvilcienā, tad pārsēdāmies minibusā uz Lipuškiem un drīz vien varējām māt sveikas Mākoņkalna pagastam.

Nākamajā rītā, nodrošinājušies ar pašu lasītām upenēm un ceptām pankūkām (12 stundu ilgajā ceļā nav neviena veikala), braši devāmies pretī saulei, kura desmitos no rīta jau karsēja itin solīdi. Puse distances tika veikta apņēmīgā solī, virzoties pretī cēlajam mērķim ar ātrumu virs 5 km/h. Atklājēja garam netraucēja ne kalnainie un akmeņainie grants ceļi, ne svelme — tik vien, cik uzmācīgie dunduri pamanījās sakost mūs līdz asinīm visās vietās, kur ķermenis bija atsegts. 25 km posmā saskaitīju pāris pamestu māju un labi ja trīs garāmbraucošas mašīnas — tik klusa un vientuļa ir Latgale ceļā Lipuški—Utāni—Stepiņi—Puša.

Pauze un kultūršoks

Pirmo — pusdienu — pauzi rīkojām ēnā pie mīlīgās Pušas baznīcas vārtiem. Dievnams celts 1743. gadā pēc tā laika būvniecības (guļbūves) metodes, ēku cērtot tikai ar cirvi. Baznīciņa slejas netālu no tāda paša nosaukuma ezera un lepojas ar vietējas nozīmes arhitektūras pieminekli dārzā — aptuveni 10 m augstu torni, kurā atrodas divi lietie zvani. Nezinu, kāpēc, bet pankūkas ar upenēm šeit garšoja īpaši.

Drīz vien mums sāka aptrūkties ūdens krājumi, jo dzēruši tveicīgajā dienvidū bijām tikpat dūšīgi, kā gājuši. Zinot latgaliešu izslavēto viesmīlību, lūkojām kādu māju, kurā apvaicāties īsāko ceļu un pie reizes palūgt ūdeni. Ar uguni nevarēja atrast! Iedzīvotāju te vienkārši nav; toties ir neskarta daba — sēnēm un ogām pilni meži, neapstrādāti lauki.

Pēc krietna laiciņa tomēr iemaldījāmies kādā pagalmā, kur starp sarūsējušiem, zālē ieaugušiem auto klīda draudzīgi noskaņots suns un novārdzis kaķis. Saucām saimnieku, klaudzinājām pie durvīm, bet nekādas reakcijas. Totāla pamestība! Jau griezāmies riņķī promiešanai, kad uz lieveņa izvēlās krietni pasvinējis jaunietis, kurš nezināja ne rīta, ne vakara. Ūdeni kaut kā dabūjām, bet ar sastāvējušos dīķa piegaršu. Neriskēju tādu dzert, tāpēc meklējām citas mājas.

Dažus kilometrus tālāk vienas uzgājām. Scenārijs vecais — noplukušā sētā savā nodabā staigā zirgs, cilvēkus atkal nevar saūjināt. Beigās gan durvis atvēra kāds bāleliņš kunga prātā, taču mūsu lūgumu pēc ūdens nesaprata ne latviešu, ne krievu valodā. Slāpes atvirzot otrajā plānā, cilpojām vien tālāk.

Pelde finiša taisnē

Nu jau bijām sasnieguši ezeriem bagāto Aglonas novadu, kur iedzīvotāju blīvums ir lielāks. Paldies Geraņimovas Ilzas ezeram, kas mūs izglāba! Tam blakus negaidīti uzskrējām virsū ciematiņam. Alkām sakarsušos ķermeņus iegremdēt ūdenī, tāpēc izraudzījāmies peldvietu ar lapenīti un laipu, pirms tam pajautājot mājas saimniekiem, vai drīkstam uzturēties viņu iekoptajā teritorijā. Komplektā ar laipnu atļauju dabūjām arī gardu akas ūdeni.

Pelde nudien izrādījās svētīga un aizšķīla mūsos jaunu sparu. Saule jau gatavojās lēcienam aiz horizonta, kad mēs tuvojāmies ceļam P60. Gar noslogoto šoseju, pa kuru mašīnu straume, tāpat kā mēs, steidzas uz tautas krustaceļu Aglonā, jāmēro 10 km — tās ir vismaz divas stundas. Muļķīgi, ka nebijām padomājuši par drošu iešanu tumsā. Nācās gar sāniem vicināt telefona gaismiņas un cerēt, ka tapsim pamanīti.

Pēdējos kilometrus pievarējām ar grūtībām un daudzām horizontālām atelpām autobusu pieturās. Uz kājām pavadītā garā diena un cietais asfalta segums darīja savu. Taču, tiklīdz iztālēm pamanījām bazilikas ugunis, uz finišu aizlidojām viegli kā spalviņas. Galapunktā ieradāmies desmitos — noguruši, bet laimīgi. Aglonu svētku laikā vēl nebija gadījies apmeklēt, tāpēc viss man likās grandiozi un pirmreizīgi.

Tā nu mēs «tūristiņā» sēdējām, pūtinājām pussimt kilometru veikušās kājas — ietinušies guļammaisos, muguru atbalstījuši pret sētu — un noraudzījāmies procesijā. Neesmu kristiete, tomēr visdziļāko saviļņojumu izjutu, kad tūkstošgalvīgais pūlis sinhroni soļoja, sinhroni apstājās un vienbalsīgi skaitīja tēvreizi. Tas viss — svecīšu gaismā zem miljons augusta zvaigznēm. Kad ļaudis vienojas tik spēcīgā lūgšanā, gaisā vibrē milzīgs enerģijas sakopojums, kas ir gandrīz vai elektrizējošs. Pat slavenajā Santjago de Kompostelas katedrālē nepiedzīvoju ne uz pusi ko tik jaudīgu.

Noturēja par ubagu

Vakara dzestrumā gribēju sasildīties, tāpēc nopirku karstu kakao papīra glāzītē un devos atpakaļ bazilikas teritorijā apsēsties uz trotuāra apmales blakus vārtiem. Pie manis nekavējoties piesteidzās sieviete un pustumsā neatlaidīgi mēģināja iemest glāzē sīknaudu. No sirds sasmējos par šo situāciju. Viņa savukārt sakautrējās. Izrādās, šajā vietā parasti sēž dzīves pabērni, kuriem vēlīgie svētku viesi met glāzītē monētas…

Savdabīgu odziņu visam piešķīra tas, ka salto nakti pārlaidām paziņu mašīnā, ietinušies zviedru armijas vatētajos guļammaisos. Pēc svētās mises un jauniešu dziedājumiem miegs bija ļoti salds. Tomēr drīz vien man nācās mosties, lai paspētu uz Rīgas autobusu, kas no Aglonas atiet vēl tumsas aizsegā, un atvadīties no krietni izturīgākā ceļabiedra, kurš bija nolēmis nākamajā dienā pārgājienu pa Latgali turpināt.

Atceļā uz mājām visu pārdomājot, atskārtu, ka tas ir bijis mans aizkustinošākais un kontrastiem visvairāk piesātinātais pārgājiens šaizemē. Vienas dienas laikā vaigā skatīju nepelnīti aizmirstu, līdz kliņķim nolaistu un reti apdzīvotu Latvijas nostūri, tomēr vienlaikus biju arī latgaliešu garīguma, dāsnuma, sirdssiltuma un vārdos neizsakāmas dabas dailes lieciniece.

Iesaku arī jums kādreiz doties tālākā «kājceļojumā» uz Aglonu vai citu personiski nozīmīgu svētvietu kaut vai no savām namdurvīm. Ne jau maršruts ir izšķirošais, bet gan «šeit un tagad» sajūta ikvienā solī un dvēsele plaši vaļā — ceļa pārdomām, atklāsmēm, brīnumiem un izaicinājumiem. Vismaz vienreiz dzīvē novēlu to piedzīvot katram!

Aukstā kafija. Visaukstākā

Tik karstā vasarā kā šī, kad šķiet — jāceļas stundu agrāk, lai paspētu karsto rīta kafiju izdzert, pirms svelme pārkausē pilsētu —, kā īsts glābējs nāk viens no augošās kafijas kultūras jaunākajiem hitiem — cold brew. Dzēriens, kas gandrīz diennakti gatavots aukstā ūdenī. Samtains, pilnīgs un aukslējas stindzinošs

Līdz šim daudzi karstumā tvēra pēc leduskafijas glāzes. Tas ir karsti pagatavots dzēriens, kas tiek samaisīts ar ledu, pievienojot pienu un citus garšas papildinātājus. Šādi gatavotai kafijai jābūt stiprākai, lai kompensētu papildu ūdeni, kas atšķaida dzērienu, ledum kūstot. Turpretī cold brew kafija tiek gatavota aukstā ūdenī. «Manuprāt, šis ir labākais kafijas pagatavošanas veids, jo ir ļoti vienkāršs. Vajadzīgs labs, filtrēts ūdens, istabas temperatūra un speciālā brūvēšanas krūze,» saka Costa Coffee produktu vadītāja Ilze Laukalēja.

Cold brew pagatavot nav grūti. Krūzē ar aukstu ūdeni ievieto kafijas filtru, ieber kafiju, uzliek vāciņu un atstāj tumšā vietā istabas temperatūrā uz vairākām stundām. Kafijas gatavošanas laiks var atšķirties — sākot no septiņām līdz pat 24 stundām. Tas atkarīgs no kafijas pupiņu stipruma, kafijas maluma, vēlamajām garšas niansēm. Tāpat atšķirties var kafijas daudzums, ko izmanto, — lai pagatavotu litru dzēriena, vajadzēs no 40 līdz 80 gramiem rupji maltas kafijas. Pēc noteiktā laika filtru izņem un dzērienu liek ledusskapī, kur to var uzglabāt pat nedēļu. Lai gan visērtāk šādi kafiju pagatavot speciāli tam gatavotā traukā, kas pēc skata atgādina tējas kanniņu ar metāla filtru viducī, to iespējams paveikt arī jebkurā citā noslēgtā stikla traukā, kurā kafija tiek aplieta ar aukstu ūdeni. Pēc gatavošanas laika beigām to būs nepieciešams nokāst caur smalku sietu, kas izklāts ar marli, un uzglabāšanai pārliet citā traukā.

«Lēni pagatavotā kafijā garšas nianšu ir vairāk — saldums, skābums, citruss, tās nav izgarojušas. Aukstā temperatūra nodrošina arī to, ka labāk saglabājas aromāts, tāpat kofeīns un antioksidanti,» skaidro kafijas speciāliste. Cold brew kafijas garša ir izteiktāka nekā karsti gatavotajai, tajā daudz vairāk iespējams sagaršot katrai kafijas šķirnei raksturīgo. «Šādi kafijas baudīšana sāk līdzināties vīna kultūrai. Cold brew ļauj atgriezties pie pamatiem — koncentrēties uz pašas kafijas garšu, nevis tās papildinājumiem.»

Auksti brūvētās kafijas gatavošanas tradīcija sākusies 17. gadsimtā Japānā. Jau iepriekš šajā Austrumu valstī tika gatavota aukstā tēja, bet, attīstoties kafijas importam, japāņi sāka brūvēt arī aukstu kafiju. Taču mūsdienu kafijas dzērāju prātus un sirdis dzēriens iekaroja pirms vairāk nekā 10 gadiem Amerikā. Dažādu jaunu kafijas gatavošanas veidu dzimtene visbiežāk ir Kalifornija, stāsta Ilze. Tur attīstījusies arī cold brew gatavošanas tradīcija. Latvijā auksto kafiju var nobaudīt vairākās individuālajās grauzdētavās, un jau otro gadu arī Costa Coffee tīklā. «Arī pie labām lietām ir jāpierod,» par šī kafijas veida popularitāti smaida produktu vadītāja. Karstuma vilnis, protams, to ir vairojis. Vienlīdz iecienīta ir gan klasiskā cold brew kafija — melna vai balta —, gan kafijas kokteiļi Orange Spritz un Mojito. Pasaulē populāra ir arī dzēriena raudzētā versija. Pievienojot papildu cukuru, dabiskas fermentācijas rezultātā veidojas tāda kā kafijas limonāde.

Foto — Reinis Inkēns

Cold brew kafijas recepte

Vajadzēs:
50 g maltas Arabica kafijas
1 l ūdens

Pagatavošana
Cold brew filtra traukā lej lielāko daļu ūdens, ievieto filtru, ieber tajā kafiju un aplej ar atlikušo ūdeni, lai kafijas biezumi būtu samitrināti. Aizvāko trauku un liek istabas temperatūrā nostāvēties 20 stundas. Kad dzēriens gatavs, izņem kafijas filtru un kafiju liek ledusskapī. Pasniedz ar ledu, pienu vai kokteiļos.

Retrospektīva pastaiga

Pārgājiens Dubulti—Lielupe: laikmetīgās mākslas stacija, koka vasarnīcu arhitektūra, mežaparka skatu tornis, atmiņas par Jūras pērli, Lielupes grīva un Ragakāpas noslēpumi

Pētot padomjlaiku bildes, redzams, ka Jūrmalas pludmalēs starp atpūtniekiem nebija, kur adatai nokrist, — tik populāri reiz bija Dubulti, Majori, Dzintari, Bulduri un Lielupe. Tieši caur šīm peldvietām vedīs mūsu vasarīgi laiskais pārgājiens, kuram piestāvētu vējā plīvojoša vintage stila kleita, saulessargs un miniatūrs sunītis pavadā. Skatīsim neparastu arhitektūru, pāršķirstīsim vēstures lappuses, meklējot ievērojamu cilvēku, ēku un notikumu atstātās pēdas, un baudīsim skaistākos dabas nostūrus.

Māksla dubļu krogā

Dubultu nosaukums, iespējams, cēlies no Bulduru muižas Dubļu kroga (Dublekrug), pie kura esošais zvejnieku ciems nodēvēts par Dubļu ciemu (vācu — Dublezeem). Vēlāk to dažādi lokot — Dubble, Dubbel, Dubbelt, Dubbeln —, beidzot arī radušies mūsu ausij pazīstamie Dubulti.

Šajā vietā Lielupe veido krasu loku ziemeļu virzienā, pieglaužoties Rīgas līča pludmalei vistuvāk — tikai aptuveni 300 metru attālumā. Pateicoties tam, Jūrmala virzienā uz Lielupes grīvu iegūst pussalas apveidu, kas visskaidrāk sazīmējama kartē vai lidojot pāri ar lidmašīnu. Pastaigu pa pussalu iesaku plānot saullēkta vai saulrieta stundās, jo tad kūrorta ainavas ir visgleznainākās.

Lielākā daļa ļaužu, kas gulšņā pludmalē, Dubultos ierodas no stacijas puses. Ļeņingradas Dzelzceļu projektēšanas institūtā veidotā ēka, kas atgādina vilni, tagad saviļņo arī mākslas cienītāju sirdis. Tā ir Eiropā vienīgā laikmetīgās mākslas telpa, kas darbojas joprojām funkcionējošā dzelzceļa stacijā. Līdz 30. septembrim Mākslas stacijā Dubulti var apskatīt Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles izstādi Sensorijs — izmantojiet šo izdevību!

Maršruts pa liedagu posmā uz Majoriem ved garām lepnajai un vientulīgajai Valsts prezidenta rezidencei, taču, ja gribas sajust vēstures elpu, pabāziet degunu mazajās ieliņās! Tur paslēpušies koka arhitektūras šedevri neoklasicisma, nacionālā romantisma, neogotikas, jūgendstila un funkcionālisma stilā — vienstāva vasarnīcu celtnes ar verandām un kokgriezuma detaļām, māja ar smagnēju lieveni un koka kolonnām, koķeta ēka ar stūra tornīti un citi.

Rupucis un skatu tornis

Majoros piestājiet atpūtināt kājas, paglaudīt bronzas bruņurupuci (skulptūra simbolizē mūža ilgumu) un aplūkot masīvo Emīlijas Rācenes Peldu iestādes ēku blakus. No 1916. gada līdz Otrajam pasaules karam tā piedāvāja spa pakalpojumus — siltu jūras ūdeni, ogļskābes, skābekļa un skuju ekstrakta vannas; tad pārtapa par poliklīniku un mūsdienās kļuvusi par dzīvojamo māju.

Distance no Majoriem līdz Dzintariem ir labiekārtota — ērta nūjotājiem, jaunajām māmiņām un tētiem ar bērnu ratiem, senioriem, kā arī slēpotājiem ziemā, jo pludmali jau pāris gadus papildina apgaismojuma stabi un koka pastaigu celiņš gandrīz kilometra garumā.

Ja pārgājienā dodaties kopā ar ģimeni, Dzintaros ir vērts ieiet dziļāk pilsētā — līdz mežaparkam. Parka lielākās vērtības ir 200 gadu veca priežu audze un aizsargājamie biotopi, kas saglabājušies neskarti. Skatu tornī, 33 m augstumā, atrodas liela platforma, no kuras pārredzama apkārtne un jūra. Bailīgajiem gan jāpieturas pie margām, jo modernais tornis ir caurspīdīgs.

Interesanti, ka ne visas dzelzceļa stacijas šajā apkaimē savulaik sauktas vārdos, kādos tās pazīstam šodien. Piemēram, Dzintaru stacija senatnē dēvēta par Edinburgu (par godu cara Aleksandra II meitas Marijas precībām ar Edinburgas hercogu) un tikai pagājušā gadsimta 30. gados ieguvusi tagadējo nosaukumu.

Jūras pērles leģendas

Nesteidzīgi ejot cauri Bulduru pludmalei, acu priekšā iznirst ainiņas no pagājušajiem laikiem. Majoros pa jūru bradāja Rainis pusgarajā peldkostīmā, savukārt šejienes priežu kāpu ainavu daiļoja smalkos uzvalkos ģērbti kungi un garajās kleitās tērptas dāmas pītos sauļošanās (!) krēslos. Tādos amizantos, jo krēsli bija vertikāli kā telefonbūdiņas un nepavisam neatgādināja mūsdienu izlaižamos sauļošanās zviļņus.

Diemžēl nekas vairs nav palicis pāri no savulaik prestižā Bulduru restorāna Jūras pērle, ko uguns mēles aprija 1990. gada sākumā (vēlāk tas tika nojaukts pavisam). Kulta vieta ar visā PSRS izslavēto varietē programmu nebija pieejama kuram katram! Restorānā atpūsties varēja tikai izredzētie, nemaz nerunājot par grezno naktsbāru — cilvēki stāvēja rindā trīs mēnešus, maksāja viesmīļiem kukuļus mēnešalgas apmērā un savu kārtu pie ieejas gaidīja jau sešos no rīta.

Pirmajā stāvā bija virtuve, otrajā — stiklots restorāns ar 300 vietām, bet no jūras puses — terase, kur varēja uziet augšā peldkostīmos un paņemt kādu kokteili vai sulu. Restorāna griesti, mirgojošā grīda, mēbeles un interjera aksesuāri bija izgatavoti pēc speciāla pasūtījuma. Jūras pērlē bieži tika rīkoti slēgtie vakari, jo te atpūtās partijas funkcionāri, augsta līmeņa kriminālās autoritātes un populārākie padomju mākslinieki. Vai zinājāt, ka restorāna arhitekts Josifs Goldenbergs projektējis arī Rīgas tirdzniecības centru Bērnu pasaule?

Lielupes Austrālija

Lielupē gar jūras malu kādreiz gāja svarīgs zemes ceļš no Rīgas uz Kurzemi un Prūsiju. Lai tiktu pāri upei, vajadzējis izmantot pārcēlāju. Vairākus gadsimtus vēlāk vētras dēļ Lielupes grīva paplašinājās. Veco plosta vietu pārcēla tālāk — pie Bulduru muižas, līdz ar to tagadējā Lielupes teritorija kļuva par klusu nomali. Toties divus vasarnīcu rajonus gan vietējie nekautrējās nosaukt skaļos vārdos — par Ameriku un Austrāliju.

Un patiesi — jo vairāk attālināmies no oficiālās peldvietas, jo klusāks un pirmatnējāks kļūst liedaga vaigs. Aiz nomaļās nūdistu pludmales Lielupe ietek jūrā, skarbi un valdzinoši. Pretējā krastā slejas Vakarbuļļu stāvie krasti ar izgāztiem kokiem, garām slīd jahtas, zvejnieku laiviņas un supotāji. Tepat netālu, virzoties atpakaļ gar lejteci, skatam paveras gan Buļļupes ieteka Lielupē, gan unikālais dabas veidojums — Baltā kāpa 100 m platumā un 800 m garumā.

Ja laiks ļauj, atceļu uz Lielupi mērojiet cauri Ragakāpas dabas parkam un pēc tam — pa Vikingu ielu. Parks ir īpaši aizsargājama teritorija ar priežu silu, koka pastaigu laipām un pašu Ragakāpu 17 m augstumā. Netālu esošajā Jūrmalas brīvdabas muzejā var aizceļot pagātnē, apskatot seno zvejnieku sētu un 2000 eksponātu, to skaitā kuģus, zvejas laivu un enkuru kolekciju, kā arī iemēģināt roku virvju vīšanā un tīklu lāpīšanā.

Maršruta garums: 17 km

Pārgājiena ilgums: 5 h

Sarežģītības pakāpe: zema — segums ir pieblietēts un līdzens; pa irdenākām smiltīm jāpabrien vienīgi pie Lielupes grīvas, un slapjā laikā koka laipas Ragakāpas dabas parkā var būt slidenas.

Piemērots: ikviena vecuma un fiziskās sagatavotības gājējam.

Kā nokļūt no Rīgas

Ar vilcienu; kursē līdz četrām reizēm stundā
Ar starppilsētu autobusu; kursē reizi stundā
Ar mikroautobusu (iepretim Origo); kursē līdz piecām reizēm stundā

Apskates vērti objekti

Aspazijas māja
Bijusī sanatorija Marienbāde
Majoru muiža
Turaidas lapene
Jūras iela
Jomas iela
Raiņa un Aspazijas vasarnīca
Dzintaru koncertzāle
Dzintaru kūrmājas Jūras paviljons
Gleznu teātris Inner Light
Morberga vasarnīca
Bulduru Dendroloģiskais parks
Darmštates priežu audze
Bulduru izstāžu nams
Lielupes dzelzceļa stacija

Septiņi Vidzemes apslēptie dārgumi

Pārgājiens Liepa—Cēsis: Lielā Ellīte, Lodes māla karjers, Līču-Laņģu klintis, Baltijas augstākais dzelzceļa tilts, Kazu grava, Septiņavotu ūdenskritums un viduslaiku nocietinājumi

Pa gaisa līniju no Liepas līdz Cēsīm sanāk nieka 10 km, taču, ja gribas tā kārtīgi izkustināt muskuļus apvidū, kur netrūkst ne kalnu, ne leju, kā arī pamielot acis gleznainos nostūros, pārgājiens izvēršas divreiz garāks.

No elles līdz paradīzei

Pati maršrutu esmu izgājusi trīs reizes, katru no tām — ar citiem organizatoriem. Vissvaigākā un interesantākā pieredze trāpījās pēdējā pastaigā kopā ar Streelnieks.lv komandu, kas ik vasaru rīko diennakts izturības pārgājienu #Simtiņš — no Elles līdz Paradīzei (starts ir Lielajā Ellītē Liepā; finišs — Paradīzes kalnā Siguldā), un tajā ietverts arī šis 20 km posms. Tiem, kuri nav gatavi mērot visus 100 km vai, gluži pretēji, cītīgi gatavojas pilnajai distancei, nedēļu iepriekš ir iespēja doties mazākā pārgājienā Simtiņam pa pēdām, lai notestētu ekipējumu, iepazītos ar reljefu un apjaustu savu spēju robežas ekstrēmos apstākļos. Es pēc pāris nedēļu slinkošanas pauzes (savā naivumā) vēlējos vienkārši noiet vasarīgu «divdesmitnieciņu» plecu pie pleca ar staltiem zemessargiem un karavīriem.

Nekā vienkārša tur nebija! Jāatzīst, ka tā elsusi, pūtusi un svīdusi nebiju sen. Manis iedomātā pastaiga izvērtās par kārtīgu intervāla treniņu saunas apstākļos. Sajūtu spektrs? Patiesi plašs — no elles līdz paradīzei! Kā nu ne, 26 grādu temperatūrā ēnā (un ap 30 saulē) pārvietojāmies ar vidējo ātrumu 5,6 km/h augšā—lejā pa gravām un pauguriem, gar klintīm, dzelzceļu un šoseju, pāri aizaugušām pļavām un cauri mežu biezokņiem. Piekopām īstenu armijas režīmu: 50 minūtes vieglā riksītī ejam, 10 minūtes atpūšamies un, fonā skanot Highway to Hell, vēdinām iesvīdušās zeķes. Nu, vai pietiekami sabaidīju? Labā ziņa — temps nav obligāti jākopē, taču brīnumaino maršrutu gan silti iesaku izstaigāt. Savā ritmā un ar fotoaparātu pa ķērienam, jo jābildē būs daudz. Vieglākam solim noteikti noderēs nūjas.

Lielā Ellīte kilometra attālumā no Lodes dzelzceļa stacijas būs pirmais apbrīnas vērtais objekts, kur roka pati sniegsies pēc kameras. 300 miljonu gadu vecā smilšakmens veidojums senatnē ir līdzinājies ērģelēm ar daudzām stabulēm un bijusi nozīmīga kulta vieta. Gan cilvēka, gan arī dabisku iemeslu (iežu drupanuma) dēļ Ellīte nepārtraukti ir pārveidojusies. Mūsdienās to pazīstam kā 23 m garu alu ar trim arkām, no kuras iztek ņiprs avota veidots strauts, kas radījis visu šo unikālo sistēmu. Teika vēsta, ka alā reiz bijusi pazemes eja, kas taisnā ceļā vedusi uz Cēsīm. Mēs gan uz skaisto pilsētu iesim apkārt pa virszemes takām, jo varenākie skati vēl priekšā.

Klintis un bruņuzivis

Atgriežoties Lodes stacijā, nonākam kādas tūristu iemīļotas takas sākumpunktā. Šeit, māla karjerā starp Liepas ciemu un Gaujas senleju, izejmateriālu ķieģeļiem iegūst rūpnīca Lode. Starptautiska mēroga ievērību karjers izpelnījās 1970. gadā, kad ģeologs Visvaldis Kuršs tajā pirmoreiz pasaulē atklāja labi saglabājušos augšdevona bruņuzivju un bārkšspuru zivju pārakmeņojumus. Tagad Lodes bruņuzivju iegula ir aizsargājams dabas piemineklis, turklāt ar miljons dolāru panorāmu, it īpaši rudeņos. Nenoslinkojiet, aizejiet uz skatu laukumiņu karjera malā — acis varēs papriecāties par vērienīgo ainavu, kas atgādina zinātniskās fantastikas filmās redzētu kadru no Marsa.

Tālāk taka gar karjeru aizvijas mežā, kur izmetīsim krietnu loku gar Līču-Laņģu klintīm. Papildiniet enerģijas krājumus, ievelciet plaušās labi daudz gaisa, jo tūlīt sāksies īstais kāpiens! Aptuveni kilometru garā klinšainā smilšakmens krauja, vietumis pat deviņstāvu mājas augstumā, mērojas dailē ar slaveno Čehijas paradīzi. Brīžam ir jāatgāž galva, lai aptvertu klinšu lielumu, gluži kā tādā dabas baznīcā. Savu neparasto nosaukumu klintis ieguvušas, pateicoties kādreiz tuvumā bijušajām Līču un Laņģu mājām. Pa ceļam var saskaitīt 20 avotus, kas klintīs izgrauzuši dažādu garumu alas un nišas.

Ūdenskritums kazu gravā

Maršrutu ieteicams turpināt gar dzelzceļu, kur seguma neērtības jāpiecieš tikai nepilnas 20 minūtes — līdz pirmajai pārbrauktuvei. Tādējādi ātri vien tiksim uz autoceļa Valmiera—Cēsis, kur pēc kilometra kreisajā pusē iznirs neticami milzīgs dzelzceļa tilts pār Raunas upi — Baltijā augstākais (25 m)! Interesanti, ka vilcienam te esot jābrauc ar maksimāli pieļaujamo ātrumu, jo abos virzienos pēc tilta seko profila kāpumi. 78 m garais tilts uzbūvēts aizpagājušā gadsimta beigās, tad Otrā pasaules kara laikā, sarkanarmiešiem atkāpjoties, saspridzināts un atjaunots 1948. gadā. Vareno būvi kinolentē nesen iemūžinājuši topošās filmas Dvēseļu putenis veidotāji.

Pēc salīdzinoši garlaicīga posma gar šoseju, kam vienīgo asumiņu piešķir daudzās dzelzceļa pārbrauktuves, aiz Triečupītes, nedaudz pirms Vidzemes Aerokluba lidlauka, mūsu ceļš nogriežas pa kreisi virzienā uz Kazu gravu, ko tautā dēvē arī par Lībānu-Jaunzemju ieleju. Agrāk te bijusi šūnakmens ieguve, bet tagad galvenais tūrisma magnēts gravā ir teiksmainais Septiņavotu ūdenskritums, kas gan nav uzskatāms par pilnīgi dabisku, jo izveidojies vietā, kur kādreiz bijis avotkaļķa karjers. Tomēr šis fakts ne mirkli neaizēno pasaku valstības sajūtu, kas pārņem, lavierējot starp iežu atsegumiem un apsūnojušiem kaļķakmeņiem, kuriem pāri neskaitāmās kaskādēs līst balti strautiņi.

Ja jau esam tiktāl atnākuši, netālu no Kazu gravas jāapskata viduslaiku nocietinājumi, kuri varētu būt saistāmi ar Ivana Bargā karaspēka uzbrukumiem Cēsu pilij, un jāizcilpo cauri arī Priekuļiem. Tad gan laiks doties Cēsu virzienā.

Lūk, septiņās stundās būsim diezgan kompaktā veidā jaunatklājuši septiņus dabas un cilvēka radītus brīnumus, par kuriem tagad stāstīt citiem un iedrošināt arī viņus atbraukt uz Vidzemi jaukā, iespaidiem bagātā pārgājienā.

Maršruta garums: 20 km.

Pārgājiena ilgums: 7 h.

Sarežģītības pakāpe: samērā augsta, jo reljefs ir kalnains un ceļa segums daudzveidīgs — meža takas, kāpnes, dzelzceļš, šoseja, grants ceļš.

Piemērots: ļoti aktīviem gājējiem, kam patīk apvienot dabas iepazīšanu ar fiziskām aktivitātēm.

Kā nokļūt

Uz Lodi: ar vilcienu Rīga—Valmiera vai Rīga—Valga.
No Cēsīm: ar vilcienu vai autobusu (stacija un autoosta atrodas blakus; sabiedriskais transports kursē vismaz reizi stundā).

Ko vēl tuvumā apskatīt

Mazā Ellīte (nav viegli atrodama — sekojiet kartei pie Lielās Ellītes).
Grīviņu iezis un dzirnavas.
Berlīne — smilšakmens klints ar vairākām alām (Gaujas kreisajā krastā pie Jāņmuižas).
Māja kokos pie Niniera ezera.
Vaives dzirnavas.
Lauciņu dolomīta karjers.
Ruckas muiža.