2030. gadā gandrīz puse cilvēku Latvijā būs vecāki par 50 gadiem un strādājošo skaits samazinājies par 20%. Kur ņemt trūkstošās darbarokas? Imigrācijas pretinieku galvenā cerība ir robotizācija un darba ražīguma celšana. Tas svarīgi ne tikai augsto tehnoloģiju nozarēs, bet pat kotlešu cepšanā
Salikuši čemodānā miltus, cukuru, biezpienu, garšvielas un maizi, pieci populārā ēdināšanas uzņēmuma Lido darbinieki iekāpa lidmašīnā uz Hannoveri. Nolaižoties viņus gaidīja auto, lai vestu uz galamērķi – nelielu pilsētu Lejassaksijā. Pa ceļam piestāja kādā veikaliņā nopirkt iepriekš sarunātu labas kvalitātes gaļu. Brauciens bija izplānots līdz pēdējam sīkumam. Komanda nedrīkstēja pieļaut kļūdas, jo tas uzņēmumam maksātu vairākus simtus tūkstošu eiro.
Turpmākās dienas vairāki valdes locekļi un pārtikas tehnologi ar atvestajiem produktiem izmēģināja vācu ģimenes uzņēmumā ražotas rūpnieciskās superpannas, kuru cena sniedzas līdz pat pusmiljonam eiro. Pēc savas receptes Lido komanda cepa plānās pankūkas, biezpiena plācenīšus un kotletes. Garšoja, vai pankūkas pietiekami staipīgas un kotletes sulīgas.
Galvenais brauciena mērķis bija pārliecināties, vai rūpnieciskajā pannā ceptais ēdiens joprojām saglabā savu īpašo «Lido mājas ēdiena garšu», atceras ražošanas daļas vadītājs Harijs Sproģis. Savukārt galvenais pannas iegādes iemesls bija fakts, ka tajā stundas laikā var izcept 1200 biezpiena plācenīšu, kamēr Lido darbinieki ar rokām spēj sagatavot 500 dienā.
Jaunajā pannā ceptās kotletes garšoja tikpat labi, tāpēc uzņēmuma vadība nolēma pannu pirkt. Ekonomikā šādu rīcību – mazāk cilvēku darba, zemākas izmaksas, vairāk produkcijas – sauc par produktivitātes celšanu. Produktivitāte rāda, cik stipra ir valsts ekonomika. Latvijā tā ir zema. Pārtulkojot statistikas datus ikdienišķā piemērā – Vācijā strādnieks stundā izcep 106 plācenīšus, vidējais eiropietis 100, bet Latvijā – tikai 66.
Bizness to var atļauties, jo ilgu laiku cilvēki bijuši gatavi strādāt par zemu algu. Taču līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā aptuveni 250 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju ir aizbraukuši labākas dzīves meklējumos, bet palikušie prasa maksāt vairāk. Uzņēmēji arī maksā, jo nav citas izejas. Pēdējos piecos gados Latvijā ir viens no lielākajiem vidējās algas kāpumiem ES (no 684 līdz 927 eiro mēnesī). Taču produktivitātes pieaugums ir daudz lēnāks.
Kad Lido iegādāsies superpannu, uzņēmums 500 plācenīšu vietā varēs dienā saražot ap 8000. To izdarīs divi cilvēki, nevis seši kā šobrīd. Taču četrus pārpalikušos neatlaidīs, jo Lido darbinieku trūkst.
Un trūks vēl vairāk, jo ES statistikas aģentūras prognozes un Rīgas Ekonomikas augstskolas pasniedzējas Zanes Vārpiņas aprēķini rāda, ka 2030. gadā Latvijā būs par 20% mazāk strādājošo, gandrīz puse (46%) iedzīvotāju būs vecāki par 50 gadiem, bet katrs ceturtais – pensionārs. Atgūstot Latvijas neatkarību 1990. gadā, vienam pensionāram pensiju pelnīja seši strādājošie, šobrīd to dara trīs, bet 2030. gadā – vairs tikai divi strādājošie.
Pelna uz algu rēķina
Domājot par rūkošo cilvēku skaitu un gaidāmo darbaspēka bedri, Ekonomikas ministrija (EM) izstrādājusi divus Latvijas attīstības scenārijus – labo un slikto.
Labais paredz strauju izaugsmi, ceļot produktivitāti jeb robotizējoties un tā rezultātā atbrīvotos cilvēkresursus pārkvalificējot. Ja tā notiks, pēc EM aplēsēm, nākamajos gados IKP pieaugums būs aptuveni 5% gadā, un 2030. gadā Latvijā dzīvos gandrīz tikpat cilvēku kā tagad – 1,92 miljoni. Ja uzrāviena nebūs un ekonomika augs tikai par 2-3% gadā, tad īstenosies sliktais scenārijs un 2030. gadā mūsu būs tikai 1,64 miljoni.
«Tas sasniegums nav pašmērķīgs, tas ir – būt vai nebūt valsts eksistencei,» saka ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens (Vienotība). «Kad atguvām neatkarību, Latvijā bija 2,6 miljoni iedzīvotāju. Šobrīd esam zem divu miljonu robežas.»
Kā uzņēmēju nespējas mainīties galvenos iemeslus Ašeradens min motivācijas un zināšanu trūkumu. Līdz šim uzņēmēji varēja pietiekami nopelnīt, maksājot mazas algas. Salīdzinājumam viņš min Vāciju, kur vidēji piecos gados darbinieks saražo produktu 67 tūkstošu eiro vērtībā, kamēr Latvijā – 26 tūkstošu. Savukārt peļņas daļa ir lielāka Latvijas uzņēmējam: 53% no saražotās pievienotās vērtības, kamēr Vācijā – 44%.
«Tas nozīmē, ka Vācijas uzņēmējs ir gatavs ieguldīt savā darbiniekā un inovācijās,» secina ministrs. «Latvijas uzņēmējs, maksājot ļoti mazu algu, spēj ģenerēt daudz lielāku peļņu. Un tā vietā, lai ieguldītu attīstībā, viņš vēršas pie valdības un saka: lūdzu, samaziniet nodokļus, jo man tas darbinieks sāk palikt par dārgu. Vai – lūdzu, atvediet man vēl diezgan daudz lētu darbinieku, kuri ir ar mieru šo te turpināt.»
Vēl viena Latvijas sāpe ir zemais preču un pakalpojumu eksports. Nopelnītais no eksporta Igaunijā un Lietuvā veido vidēji 80% no abu valstu IKP, savukārt Latvijā – 60%, rāda EM dati. Tikai maza daļiņa no tā ir augsto tehnoloģiju produktu eksports (3,9% no IKP), kas ir divreiz mazāk nekā Igaunijā (8,7%) un gandrīz tikpat daudz kā Lietuvā. Latvijas uzņēmēji vismazāk tērē naudu pētniecībai un attīstībai, salīdzinot ar kaimiņvalstīm.
«Latvijas uzņēmējiem trūkst zināšanu, kā nokļūt globālajā tirgū – svešvalodas, digitālās tehnoloģijas,» skaidro EM eksperts Jānis Salmiņš. «Tik mazas valstis kā mēs var vienīgi eksportēt. Divu miljonu tirgus ir kā maza piepilsēta.»
Caur krīzi – pie superpannas
Lido vadību mainīties piespieda apstākļi. Vairāk nekā 20 gadus to faktiski vienpersoniski vadīja harismātiskais uzņēmējs Gunārs Ķirsons – bijušais bārmenis bez augstākās izglītības, kurš visu par biznesu iemācījies pats.
Krīzes gados Lido parādu nasta bankām – nepilni 33 miljoni eiro – izrādījās par smagu un uzņēmums gandrīz bankrotēja. «Valsts [treknajos gados] teica: ņem naudu, cik tev vajag. Un es ņēmu, biju duraks. Vajadzēja atstāt spilventiņu,» intervijā Re:Baltica atzīst Ķirsons.
Lielākais aizdevējs DNB banka kā padomdevēju viņam ieteica pieredzējušu finanšu konsultanti Valēriju Lieģi. «Es redzēju, ka šī dāma ir biznesa lēdija. Es šodien tāpat esmu saimnieks un diktēju visus noteikumus, bet es ieklausos,» stāsta Ķirsons.
Izanalizējot tobrīd visu astoņu Lido bistro darbību, ātri kļuva redzamas vājās vietas. Katrs bistro strādāja pats par sevi: algoja darbiniekus, rīkoja reklāmas kampaņas, iepirka izejvielas, visu ražoja uz vietas. Pat gatavoja atšķirīgus ēdienus. Galvenais birojs daļēji atbildēja tikai par bistro grāmatvedību un kvalitātes kontroli.
«Plāns bija – mums ir jāsaraujas un jāuzlabo efektivitāte, lai varam apmaksāt visus parādus,» atceras Valērija Lieģe. Lido izvirzīja vairākus mērķus.
Pirmais: izveidot centralizētu ēdienkarti. «Tas bija sarežģīts pirmais solis, jo katram bistro vadītājam likās, ka pie viņa klients nāk tikai viņa kotletes dēļ, kurai virsū ir ananass. Ja tagad virsū būs apelsīns, noteikti atbaidīs visus cilvēkus,» ar smaidu atceras Lieģe. Otrais – centralizēti iepirkumi. Trešais – viena ražotne, kur jau piecos no rīta izgatavo pusfabrikātus (kotlešu masu, pankūkas) un izvadā uz visiem bistro. Jaunievedumi ļāva vieglāk kontrolēt produktu kvalitāti, ātri atvērt bistro jaunā vietā un samazināt darbinieku skaitu.
Optimizācijas rezultātā Lido atlaida no darba piekto daļu jeb 20% cilvēku. Auga apgrozījums, arī tīrā peļņa, kas ļāva samaksāt daļu parādu un domāt par paplašināšanos.
2014. gadā Lido atvēra trīs jaunus bistro Rīgā. Divus gadus vēlāk – pirmo bistro ārpus Baltijas, Vācijā (tādēļ pērn radušies 1,2 miljonu eiro zaudējumi investīciju dēļ).
Bistro Berlīnē ir Lido mēģinājums startēt Rietumeiropas tirgū. Vāciju izvēlējušies, jo ēdienkarte likusies līdzīga. Latvijas ES prezidentūras laikā Berlīnē pārtikas izstādē pēc Lido ceptajiem kartupeļiem un desām stāvējusi rinda. Tās slavējusi pat Vācijas premjerministre Angela Merkele, stāsta Lieģe.
«Bet tas ir sarežģīts tirgus, tagad ir smagi,» viņa turpina. Lieģe secina, ka vajadzējis piesaistīt kādu lielu vietējo partneri un labāk izpētīt klientūru, jo Berlīnē dzīvo daudz iebraucēju. Lieģe, kas tagad ir arī Lido padomes locekle un mazākumakcionāre, domā, ka vēl gadu varēs atļauties eksperimentēt Vācijas tirgū. Šajā laikā jāuzlabo rezultāti un jāsāk pelnīt.
Pats Ķirsons gan ir apņēmības pilns noturēties ilgāk. Var just, ka papildu motivācija Vācijas tirgus iekarošanai ir arī jaunākā meita, kas tur dzīvo ar mammu. «Vācijas tirgus ir ļoti liels un nežēlīgs, neviens negrib mūs, bet visi labprāt runā. Izdosies – paldies Dievam; neizdosies… Tāpat kā sportā,» viņš saka, dzerot kafiju intervijas laikā savā lielākajā bistro Krasta ielā Rīgā. «Iekarot tirgu ir sports.»
Investīcijas Berlīnes bistro uz laiku iesaldējušas Lido plānus par superpannas iegādi, taču šajā virzienā uzņēmums turpina iet. Lido ražošanas daļas vadītājs Harijs Sproģis stāsta, ka agrāk soļanku vārījuši piecos 20 litru katlos. Nesen Zviedrijā nopirkuši katlu, kas ļauj visu apjomu izvārīt vienā reizē. Katls automātiski regulē temperatūru, pats atdzesē zupu. Ieguldījums uzņēmumam atmaksājās gada laikā, jo nepieciešams mazāk cilvēka darba stundu.
Tas nenotiek uz algu rēķina. Ķirsons stāsta, ka vidējā alga uzņēmumā ir 700-800 eiro uz rokas un ir samaksāti visi nodokļi! «90% [sabiedriskajā ēdināšanā] nemaksā nodokļus.»
Pavāru algas, piemēram, šogad esot augušas par 20%, bet viņu tāpat trūkst. Maksāt vairāk Lido nevarot atļauties, jo algu fonds ir 30% no apgrozījuma – tāda esot Eiropas prakse, saka Lieģe. «Šobrīd paceļam algas, bet vienīgie, kas nepelna, ir īpašnieki.»
Lido vēlamais risinājums ir lēta darbaspēka ievešana, kas atspoguļo nākamo lielo Latvijas politisko dilemmu. Ekonomikas ministrija, kas atbild par Latvijas darbaspēka tirgu, ir kategoriski pret šādu risinājumu, jo tad uzņēmējiem nebūs motivācijas mainīties.
Ķirsons stāsta, ka viņa mērķis ir maksāt vidējo algu 1200 eiro mēnesī – kā šāda līmeņa darbiniekiem līdzīgā uzņēmumā Vācijā. Viņš nevar pateikt, kad tas varētu notikt.
Ministrs Ašeradens lēš, ka vidējā alga 1000 eiro pirms nodokļiem Latvijā būs 2018. gadā, bet vēl 3-5 gadu laikā tā sasniegs 1500 eiro. Viņaprāt, tikai tā var ieinteresēt aizbraukušos latviešus atgriezties. Pagaidām statistika cerības neapliecina, taču ļauj izvairīties no sāpīgām debatēm par to, kā atrisināt darbaroku trūkumu.
Kur ņemt cilvēkus?
Lai piepildītos labais Latvijas ekonomiskās attīstības scenārijs ar straujo izaugsmi, jau līdz 2022. gadam darba tirgū vajadzēs papildus vairāk nekā 35 000 strādājošo. Pēc lieluma tā būtu vēl viena Ventspils.
EM domā, ka trūkstošos darbiniekus atradīs, pārkvalificējot esošos (12,5 tūkstošus) un motivējot aizbraukušos atgriezties (23 tūkstošus).
Tomēr, ja šie risinājumi neīstenojas, Latvijai nav daudz variantu, kur ņemt trūkstošās darbarokas. Dzemdēt nepieciešamo skaitu vairs nav iespējams (atlicis par maz laika un sieviešu reproduktīvā vecumā), tātad atliek ievest darbiniekus no citām valstīm.
Informācijas tehnoloģiju uzņēmums Accenture to jau dara. Katrs piektais darbinieks ir ārzemnieks, kopumā pārstāvot 27 valstis, to skaitā Lietuvu, Kanādu, Argentīnu, Spāniju, Baltkrieviju un Ukrainu. Visvairāk esot no tuvējām kaimiņvalstīm (izņemot Igauniju, kur algas ir lielākas). Savukārt darbinieki no Marokas un Ēģiptes Latviju izvēlas kā ieejas punktu Eiropā.
Accenture Latvijas mērogam ir ļoti liels IT uzņēmums, tajā strādā ap 1250 cilvēku, un nākamajos gados tas plāno paplašināties līdz 2000. Cīņā par darbiniekiem kompānija izmanto vietējās un starptautiskās aģentūras, rīko intensīvas mācības studentiem un pieaugušajiem ar citu izglītību.
Accenture darbinieku nacionālais sastāvs ir līdzīgs arī valstī kopumā iebraukušo ārzemnieku sastāvam, rāda Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes dati. 2016. gadā visvairāk darba atļauju Latvijā izsniegtas Ukrainas, Baltkrievijas un Krievijas pilsoņiem.
Viesstrādnieku skaits piecos gados ir dubultojies, un pērn izsniegtas 6007 darba atļaujas. Pieprasītākā profesija ir tālbraucēji šoferi – gandrīz puse no visiem viesstrādniekiem. Seko IT, ēdināšanas pakalpojumi (visvairāk no Indijas) un celtniecība.
Lai atvieglotu augsti kvalificētu viesstrādnieku ievešanu, EM izveidojusi sarakstu ar profesijām, kurās varēs ievest strādniekus, ja neviens Latvijas iedzīvotājs nav pieteicies divu nedēļu laikā (šobrīd termiņš ir mēnesis).
Saraksta apstiprināšana valdībā ievilkusies, jo Satiksmes ministrija prasa iekļaut sarakstā arī tālbraucējus – šoferus, kurus Latvijā par 700 eiro vidējo algu grūti atrast. EM ir kategoriski pret, jo «tad viss ir kaķim zem astes». «Uzņēmumiem nav motivācijas domāt par inovācijām. Tādēļ apzināti likām sarakstā augstas kvalifikācijas profesijas, kas dotu pārmaiņas,» skaidro EM pārstāvis Salmiņš.
Tāpēc tuvākajās nedēļās tā būs valdības politiska izšķiršanās – ar atvieglojumiem Latvijā ievedam tikai «gudrās» profesijas vai arī lēto darbaspēku.
Tikmēr Accenture šogad rīkoja darbinieku meklēšanas kampaņu Latvijas reģionos, kā galveno trumpi piedāvājot iespēju strādāt no mājām. Pieteicās vairāk nekā 100 cilvēku. Kompānijas vadītājs Maksims Jegorovs par rezultātu ir optimistisks, jo interesi izrādījušas arī vairākas pašvaldības. Valka bez maksas piedāvājusi telpas, kur vajadzības gadījumā sasaukt mājās strādājošos darbiniekus. Madona regulāri izrādot interesi un vietējās skolās pastiprināti pievēršot uzmanību matemātikai un informātikai.
«Reģioni ir ļoti aktīvi. Tur nav tāda politiskā uzslāņojuma kā lielajās pilsētās, tādēļ lietām pieiet pragmatiski. Esmu ļoti priecīgs par to, ko redzu,» stāsta Jegorovs. Viņš cer, ja arvien vairāk cilvēku nākotnē izvēlēsies mācīties IT, tad darbinieku trūkums būs atrisināma problēma – vismaz viņa nozarē un uzņēmumā.
Tāds optimisms gan nevalda Ekonomikas ministrijas prognozēs. Latvijas attīstībai nepieciešamas būtiskas izmaiņas izglītībā un biznesa vidē – šobrīd izglītības sistēma «ražo» pārāk daudz lēta darbaspēka, pēc kā nākotnē pieprasījums samazināsies, prognozē EM. Pēc vidusskolas beigšanas mācības neturpina gandrīz trešā daļa. Salīdzinot ar citām ES valstīm, mazāk pieaugušo meklē iespējas pārkvalificēties, lai atbilstu darba tirgus prasībām. Tie ir potenciālie bezdarbnieki.
«Vidējās izglītības līmenis dramatiski krītas. Vēl traģiskāka situācija ir augstskolām. Ekonomika prasa pilnīgi citus speciālistus, bet Latvijas izglītības sistēma ar atsevišķiem izņēmumiem atsakās mainīties,» stāsta Ašeradens.
EM prognozes rāda, ka Latvijā jau pēc četriem gadiem – 2021. gadā – būs ap 10 000 lieku humanitāro un sociālo zinātņu speciālistu. Toties trūks ap 16 000 speciālistu ar augstāko izglītību matemātikas un inženierzinātnēs, bet vēl 30 000 – darbinieku ar arodizglītību.
Accenture viesstrādnieki
Rūta Krasauskaite (28), Personāldaļas speciāliste, Lietuva
Rūtu uz Latviju atveda mīlestība. Darbu Accenture atrada jau pirms pārcelšanās uz Rīgu. Jau apguvusi latviešu valodas pamatlīmeni un turpina mācīties padziļināti, jo valodas prasmi uzskata par cieņas izrādīšanu. Novērojusi, ka latvieši salīdzinājumā ar lietuviešiem izvairās no riska un mazāk cīnās par savām tiesībām. Jaunieši nerunā par politiku vai biznesu, nav mītiņu vai streiku. Dažreiz liekas, ka gribēt vairāk un cīnīties par to Latvijā ir grēks.
Andress J. Perezs (32), Projektu vadības nodaļas vadītājs, Argentīna
Accenture Argentīnas filiālē Andress strādā kopš 2009. gada. Nesen izlēma iegūt pieredzi citās valstīs, aizsūtīja CV vairākām filiālēm un saņēma labāko piedāvājumu no Latvijas. Patīk, ka Latvijā viss notiek, kā plānots, piemēram, sabiedriskais transports ierodas laikus. Vienlaikus Rīga šķiet kā pīļu dīķis – uz ielas vienmēr gadās sastapt kādu paziņu, lai gan viņš šeit dzīvo tikai dažus mēnešus. Šobrīd plāns ir palikt vismaz divus gadus, tad domāt tālāk.
Jevhens Drebuss (36), Biznesa un integrācijas arhitektūras vadītājs, Ukraina
Latvijā dzīvo jau sešarpus gadus, jo patīk Accenture darba vide. Atšķirībā no Ukrainas, kur lietu kārtību būtiski ietekmē politiskie sakari, Latvijā esot vieglāk sasniegt klientus. Uz Latviju pārcēlās, jo iepriekšējai darbavietai nomainījās īpašnieki un uzņēmumu iesaldēja, bet ar Accenture viņš bija sadarbojies jau iepriekš. Šogad Jevhens sāka mācīties latviešu valodu, lai iegūtu pilsonību, bet saprata, ka slodze ir pārāk liela, lai apvienotu ar darbu.
Svati Kristīna Roka (26), SAP biznesa analītiķe, Indija
Pirms divarpus gadiem ieradās studēt datorzinātnes RTU maģistrantūrā. Par Latviju uzzināja aģentūrā Indijā. Piesaistīja RTU kursu piedāvājums, zemās dzīvošanas izmaksas un latviešu dzīvesstils, ko viņa raksturo kā mierīgu, atvērtu un, kas svarīgi, bez pārapdzīvotības. Maģistra grāds jau ir kabatā, šobrīd plāno turpināt studijas doktorantūrā. Lai arī studiju un darba vidē viss notiek angliski, Svati Accenture kursos mācās latviešu valodu.
Kādi vēl ir draudi un risinājumi? Turpmākajās nedēļās vairāk par demogrāfijas prognozēm uzziniet Re:Baltica un TV3 ziņās!
Foto — Reinis Hofmanis, Lote Lārmane
