Autors: Aivars Ozoliņš

Rasisms nogalina

Masu slepkavība Jaunzēlandē bija cilvēknīdēja sabiedrisko attiecību kampaņa

Jaunzēlande varēja šķist esam droša zeme kaut kur tālu pasaules otrā malā. Pagājušogad šajā 4,8 miljonu iedzīvotāju valstī bija reģistrētas 27 slepkavības. Pagājušo piektdien tur Kraistčērčas pilsētā (nepilni 400 tūkstoši iedzīvotāju) viens no Austrālijas atbraucis, «civilizāciju kara» ideju pārņemts fitnesa treneris aukstasinīgi apšāva dievlūdzējus divās mošejās — nogalināja 50 un ievainoja vēl vairākus desmitus cilvēku. Musulmaņi ir mazāk nekā viens procents no Jaunzēlandes iedzīvotājiem, taču šī zeme viņam acīmredzot šķita droša ne tikai dzīvošanai, bet arī «ideoloģiskai» masu slepkavībai.

Šis noziegums vēlreiz atgādināja, ka neviena valsts nav pasargāta no mazvērtības kompleksu nomāktiem un sazvērestības teoriju pārņemtiem kretīniem, ja tiem ir iespējas tikt pie ieročiem.

Arī Norvēģija ir droša zeme, taču 2011. gadā tur viens cits pašpasludināts «baltās rases karotājs» Anderss Breivīks «visu eiropiešu vārdā» un «monokulturālas kristīgas Eiropas bez musulmaņiem» labad, kā pats deklarēja savā «manifestā», vispirms uzspridzināja astoņus cilvēkus Oslo, pēc tam apšāva 69 jauniešus — tādus pašus norvēģus jeb «āriešus» kā viņš pats — vasaras nometnē Ūteijas salā.

Būtu bīstama kļūda skaidrot šos un līdzīgus noziegumus ar tikai atsevišķu indivīdu garīgām novirzēm. Katrā ziņa slepkavu pašu ieskatā viņu noziegumiem ir ideoloģisks pamats, un, lai kā to dēvētu, tā vienmēr ir totalitāra ideoloģija. Vai tie būtu «baltās rases» vai radikāla islāma, vai vēl kādu ideju «karotāji», kopīgais viņiem ir domāšana, kurā cilvēka dzīvībai nieka vērtība, salīdzinot ar viņu nesto «vēsti».

Masu slepkavas tik tiešām ir izņēmums, taču viņu domubiedrus var viegli pazīt, kad tie stājas vienas idejas vadītus slepkavas aizbildināt ar citas idejas apsēstu slepkavu noziegumiem. Vai arī pārmetumus par šādiem noziegumiem pāradresē tiem, kuriem citāda domāšana nekā viņu totalitārā. Šādas kategorijas kretīni ir jebkurā zemē, arī Latvijā. Mūsmāju Jānis Iesalnieks no Nacionālās apvienības pēc masu slepkavības Norvēģijā paziņoja, ka Breivīka upuri «ir pilnībā uz multikulturālistu sirdsapziņas», no kuru politikas šim «vienkārši aizbraucis širmis».

Iesalnieks, kurš apgalvo, ka vairs neesot Mein Kampf cienītājs, pašlaik izvēlējies neteikt, vai tie paši multikulturālisti, viņaprāt, tagad būtu atbildīgi arī par austrālieša Brenta Taranta Jaunzēlandē pastrādātajām slepkavībām. (Varbūt tāpēc, ka par viņa pirmītējiem murgojumiem bija izrādījusi interesi Drošības policija.) Toties slepkava pats gan piesauca Breivīku kā paraugu un iedvesmotāju.

Pirms sākt aukstasinīgi apšaut cilvēkus, Tarants kārtīgi pacentās, lai tas top zināms iespējami plaši. Dažas minūtes pirms nozieguma izsūtīja vēstījumu ar virsrakstu Lielā aizvietošana. Šī sazvērestības teorija ir plaši izplatīta šaurās balto rasistu aprindās un ir par Eiropas iedzīvotāju it kā mērķtiecīgu aizvietošanu ar neeiropiešiem, ko esot izplānojusi un īstenojot «globālā liberālā elite».

Taranta 74 lappuses garais «manifests» ir ekstrēmu saukļu un klišeju kompilējums par imigrantiem, musulmaņiem un ebrejiem un var būt palīglīdzeklis potenciāli bīstamu indivīdu pamanīšanai. Viņš dēvē sevi par «rasistu», bet ASV prezidentu Trampu par «atjaunotās baltās identitātes simbolu», sūkstās, ka baltie eiropieši nespējot sevi atražot, un pasludina, ka izšķirīgs pavērsiens viņa uzskatos bijusi Emanuela Makrona uzvara pār Marinu Lepēnu prezidenta vēlēšanās Francijā 2017. gadā, kas iedzinusi viņu «izmisumā». Un turpat atsaucas uz datorspēļu tēlu Drakonu Spiro, kurš viņam iemācījis «etnonacionālismu», un videospēli Fortnite, no kuras mācījies, kā dejot uz upuru līķiem. Un paziņo, ka cerot saņemt Nobela miera prēmiju kā Nelsons Mandela.

Tarants bija rūpīgi gatavojis noziegumu vismaz divus gadus. Iedvesmas meklējumos bija daudz ceļojis Eiropā, Tuvajos Austrumos un Āzijā, piemēram, uz Franciju, Serbiju, Horvātiju, Bosniju un Hercegovinu, Ungāriju, Turciju, Pakistānu un pat Ziemeļkoreju. Taču viņa ideoloģiskās tapšanas īstā vieta bija internetā, ko savā «manifestā» pats arī slavē par palīdzību savā «izglītošanā», un turpat bija arī viņa nozieguma vēstījuma auditorija. Savu noziegumu viņš «dzīvajā» translēja Facebook, un šai mediju platformai vajadzēja laiku, lai attaptu to pārtraukt.

Iespēja īstenot slepkavību kā sabiedrisko attiecību kampaņu acīmredzot bija viens no galvenajiem pamudinājumiem to darīt. Iespēja brīvi iegādāties šaujamieročus bija vēl viens. (Uzreiz pēc baismīgā nozieguma Jaunzēlandes valdība nolēma būtiski pastiprināt šaujamieroču kontroli.) Taču ekstrēmistus pirmām kārtām iedrošina politiķi, un ne jau tikai Tramps vien, kuru baltie rasisti acīmredzami uzskata par savējo.

Līdzko dzirdam politiķus karinām «multikulturālistu», «sorosītu», «kultūrmarksistu», «totalitāro liberāļu» birkas saviem idejiskajiem pretiniekiem, varam tikai cerēt, ka kādam «širmis» neaizbrauks līdz domai visus citādos ne tikai nolikt stingrā ierindā, kā gribētu šo birku karinātāji, bet arī pie sienas. Cik daudziem cilvēkiem vēl būs jāiet bojā no citādo nīdēju rokas, lai politiķi atjēgtos, ka viņu runātajam vienmēr ir sekas?

Komentārs 140 zīmēs

Specoperācija? LTV un Ziņu redakcijas vadībai neko nezinot, Jānis Jurkāns pagājušonedēļ LTV studijā sniedza interviju Krievijas Russia Today kanālam.

Daļa ir mūsu māsa! Lietuvas prezidente Grībauskaite nodēvēja par starptautiski apkaunojošu premjerministra Skverneļa teikto, ka latvieši esot konkurenti, nevis brāļi.

Paraugs Putinam. Nazarbajevs bija Kazahstānas prezidents kopš 1991. gada, bet nu atkāpsies no amata un turpmāk būšot vienkārši Nācijas līderis.

Rokudzelžu kandidāti

Valdībai nevajadzētu palīdzēt Rīgas domes vadītājiem izvairīties no atbildības

Pašvaldību ministrs Juris Pūce (A/P!) pagājušonedēļ pateica, ka pēc trim nedēļām varētu atstādināt Rīgas domes priekšsēdētāju Nilu Ušakovu, ja ministrija pārbaudē atklās, ka pašvaldības vadītājs ir būtiski pārkāpis likumu un tas radījis smagas sekas. Kaut gan Ušakova komandas saimniekošanas sekas redzam arī bez VARAM pārbaudēm, trīs nedēļas diezin vai ir pietiekams laiks, lai juridiski korekti konstatētu viņa paša izdarītus būtiskus likumpārkāpumus. KNAB turpina izmeklēšanu Rīgas satiksmes korupcijas lietā, un apsūdzības Ušakovam pagaidām nav izvirzītas.

Eiropas Parlamenta vēlēšanas, kurās Ušakovs kandidēs Saskaņas saraksta priekšgalā, notiks 25. maijā. Pašlaik Saskaņas pūliņi iztēlot kriminālprocesu RS lietā par «politisku pasūtījumu» izklausās pēc noziegumā pieķertu blēžu šļupstiem. Toties viņa atstādināšana no amata īsi pirms vēlēšanām kļūtu par Saskaņas vēlēšanu kampaņas galveno tematu.

Ušakovu droši vien ievēlēs, vai viņš maijā vēl būs vai vairs nebūs domes priekšsēdētājs. Tai elektorāta daļai, kura bučotu rokas arī Putinam un Staļinam, viņa atstādināšana tikai nostiprinātu pārliecību, ka «svētais Nils» ir moceklis. Taču arī saprātīgākiem Saskaņas vēlētājiem tas varētu būt kaut arī cinisks, tomēr pašaizbildinājums balsot par «savējiem neliešiem».

Bet Ušakovam pašam viņa atstādināšana no amata pirms vēlēšanām sniegtu iespēju, jau esot EP deputātam, ar sūdzībām un tiesvedībām par it kā politiski motivētu vajāšanu mēģināt novilcināt deputāta imunitātes atņemšanu, ja Latvijas tiesībsargātāji to kādreiz lūgtu darīt. Pašlaik viņš var tikai cerēt, ka EP vēlēšanas pienāks ātrāk, nekā KNAB izmeklētāji atnāks «sadarbības vizītē».

Pūce uzstāj, ka pārbaude nekādā gadījumā neesot politiska. Taču Ušakova atstādināšanas sekas gan būtu politiskas. Ne tikai tāpēc, ka Saskaņai būs izdevīgi uzdot savu līderi par politiski represēto. Arī tāpēc, ka opozīcijai Rīgas domē nāktos meklēt iespējas izveidot koalīciju ar tur valdošo vairākumu, tātad uzņemties līdzatbildību par šo korupcijas midzeni.

Teorētiski labākais risinājums būtu divus mēnešus nespēt izveidot šādu vairākumu un ievēlēt priekšsēdētāju. Tad VARAM atbilstoši likumam atlaistu pašreizējo Rīgas domi, un notiktu jaunas vēlēšanas. Taču tas nav vienīgais iespējamais iznākums. Itin daudziem arī opozīcijas partijās būtu kārdinājums tikt beidzot klāt pie rīdzinieku naudas satiksmes regulēšanas. Bet tad nākamajam Saskaņas priekšniekam, droši vien Vjačeslavam Dombrovskim, pavērtos iespēja pašvaldību vēlēšanās 2021. gadā uzmesties par rīdzinieku glābēju no Rīgas domi pārņēmušās korupcijas sērgas, par kuras apmēriem līdz tam laikam būsim uzzinājuši vēl vairāk.

Iedarbīgākais līdzeklis pret korupciju ir rokudzelži, daudz efektīvāks nekā koalīcija ar noziedzniekiem.

«Manuprāt, Ušakova vieta ir cietumā, nevis Eiropas Parlamentā,» saka opozīcijas deputāts Vilnis Ķirsis (Vienotība) un paskaidro, ka «Ušakovam ir jāatbild ne tikai politiski, bet arī likuma priekšā». Der precizēt, ka vieta EP nav alternatīva vietai cietumā, un piebilst, ka tur vieta atrastos ne tikai Ušakovam, bet arī «misteram 20 procenti» un visādu departamentu, komiteju, pašvaldības rūpalu un tiem piezīdušos parazītu bodīšu bosiņiem.

Tāpēc jānovēl tiesībsargātājiem šķetināt tālāk Rīgas satiksmē sākto. Rindā gaida arī citi pašvaldības uzņēmumi — Rīgas nami, Rīgas namu pārvaldnieks, Rīgas pilsētbūvnieks, Rīgas ūdens, Rīgas meži, Rīgas Centrāltirgus (kur arī bijuši tādi «konsultanti» kā, piemēram, Saskaņas vēlēšanu kampaņas rīkotājs Jurģis Liepnieks) un citi. Un katram aplipuši savējo privāti kantori, kādi RS ir, piemēram, ar KNAB svaigāko klientu Aleksandru Brandavu saistītā Rīgas mikroautobusu satiksme un Rīgas karte vai dārgākas nekā benzīntankos nopērkamās degvielas tirgotāji ar ārzonās slēptiem īpašniekiem. Šādu shēmu izgaismošanai palīdzētu Rīgas pašvaldības finanšu situācijas kopējs audits, ko ministrs Pūce diemžēl tikai apsver veikt varbūt kādreiz nākotnē.

Šāds audits būtu īpaši aktuāls pēc Satversmes tiesas sprieduma par amatpersonu atalgojuma nepublicēšanu. Piemēram, Rīgas vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs Juris Kokins, izrādās, bijis viens no 46 RS apmaksātajiem «konsultantiem» un par to saņēmis 3000 eiro mēnesī. Līdz šim nebija iemesla apšaubīt vēlēšanu godīgumu, taču nu uzreiz ir pat ļoti nopietns. Tas ir nopietnāk nekā ar fizkultūras skolotāju, kurš 3000 mēnesī saņēmis par RS konsultēšanu «par alternatīvās degvielas ieviešanu», vai kādu, kuram maksāts «par sporta aktivitāšu piemērošanu darbiniekiem».

Rīgas vadoņiem laikam tik tiešām nepatikšanas, ja jau sākuši pat runāt ar žurnālistiem. Tiesa, viņu vēstījums rīdziniekiem paliek tas pats vecais arī tad, kad dažas minūtes izturējuši diktofona vai televīzijas kameras priekšā: «nekomentēšu» jeb — nav jūsu darīšana, ko mēs darām ar jūsu naudu. Ušakova atlaišana ar ministra rīkojumu to nemainīs. Savs darbs jāizdara tiesībsargātājiem, savs politiķiem, bet galavārdu par korumpētās politiskās vadības nomaiņu tik un tā teiks vēlētāji.

Komentārs 140 zīmēs

Kalendāra pasākums. Atkal 16. martā «naciķi» tusēs ar «antifašistiem».

Konvulsīvas kustības. Lielbritānijas parlaments šonedēļ trīs reizes balso par Brexit, bet strupceļš paliks.

Parastā prognoze. Arī Kremļa iecerētajam «suverēnajam internetam» paredzēto naudu vienkāršāk ir nozagt.

Par vienādiem spēles noteikumiem

Kaspars Gerhards (NA) īsti neiederas Ir interviju sērijā ar jaunajiem ministriem — citi ir tiešām jaunpienācēji politikā, bet viņam šis ir jau ceturtais ministra amats piektajā valdībā. Tomēr zemkopības ministra amatā viņš ir pirmoreiz, turklāt saglabājis vietu valdībā pēc tam, kad pērnvasar bija skaļi paziņojis, ka vēlēšanās vairs nekandidēs. Tāpēc Ir nolēma arī viņu iekļaut jaunās valdības interviju ciklā. Taču ministra grafiks izrādījās tik pārblīvēts, ka sarunu izdevās ieplānot tikai 27. februārī.

 

Jums šis ir jau ceturtais ministra amats. Kā jūs pats skaidrojat savu universālā ministra fenomenu?

Nē, nu, neiet runa par to, ka būtu kaut kādas lielas atšķirības starp šīm ministrijām. Visas šīs četras – ekonomika, satiksme, reģionālā attīstība, zemkopība – ir lielā mērā saistītas, visas ir saistītas ar ekonomiku, tautsaimniecību. Un, protams, lielā mērā ministru darbs jau ir gan politisks, gan administratīvs, un administratora pieredze man, domāju, ir pietiekami liela, deviņus gadus biju valsts sekretārs Ekonomikas ministrijā. Ja par politisko, tad, nu, trīs gadus esot arī Valsts prezidenta padomniekam, lielā mērā jautājumi, kas bija saistīti gan ar pašvaldībām, gan zemkopību, gan tautsaimniecību, bija tieši manā atbildības sfērā.

1993. gada oktobrī pirmoreiz sāku strādāt kādā valsts pārvaldes iestādē, tā toreiz bija Ekonomikas ministrija, kā ministra palīgs. Pēc tam esmu strādājis arī investīciju jomā. Tur investējām ļoti daudzos dažādos uzņēmumos, tai skaitā arī lauksaimniecības. Kā fonda pārstāvis es esmu bijis arī valdē tādā paju sabiedrībā Naukšēni, kas toreiz bija viena no lielākajām, vieni no pirmajiem rapša audzētājiem Latvijā un visnotaļ ļoti attīstīta toreiz saimniecība. Tā ka, nu, domāju tā administratīvā darba pieredze, arī, kā jau es teicu, skatījums, kāds ir izveidojies savulaik dažādos amatos, droši vien dod šādu iespēju strādāt.

Jūsu apvienības biedrs Imants Parādnieks arī izmisīgi meklēja sev kādu amatu valdībā. Kāpēc partija viņam neļāva pamēģināt?

Jūs jau atceraties – toreiz jau bija mūsu partneru uzstādījums par kaut kādiem ierobežojumiem. Pamēģināt? Nē, nu, kā – Parādnieka kungs ir, es domāju, ļoti labi sevi parādījis vienā konkrētā sfērā, pie kā viņš ir strādājis visu laiku, būdams deputāts, tas ir, pie demogrāfijas jautājuma. Viņš izveidojis, es domāju, tādu pat ļoti nopietnu savu domubiedru, atbalstītāju grupu, kurā ir gan zinātnieki, gan nozares eksperti. Viņš ir izveidojis šo Demogrāfijas lietu centru, viņš ir izdarījis milzīgu darbu, lai piesaistītu arī valsts budžeta līdzekļus tieši demogrāfijas jautājumiem, šo jomu ļoti labi apzinās un, es domāju, droši vien sevi, visticamāk, arī redzētu, ka viņš turpinātu šo darbu. Un arī es uzskatu, un arī mūsu apvienības biedri uzskata, ka tas ir viens no tiem darbiem, kas nopietni būtu darāms, un tie ir demogrāfijas jautājumi.

Teicāt, ka visas jomas ir saistītas. Varbūt varētu apvienot arī demogrāfiju un zemkopību, lai mums ir, piemēram, Auglības ministrija.

Mums jau Makarova kungs kādreiz bija labklājības ministrs, pēc tam bija ekonomikas ministrs, pēc tam arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs. Tā ka šāds virziens ir bijis. Bet, ja mēs skatāmies labklājību, tā tomēr ir ļoti specifiska joma, kas saistīta ar šiem sociālajiem jautājumiem, kas saistīti ar droši vien pavisam citādāku attieksmi. Bet, nu, Parādnieka kungs, kā es jau teicu, pēdējos gadus praktiski visu savu deputāta laiku tieši veltīs jautājumiem, kas saistīti ar demogrāfiju.

Bet tik skaisti skanētu – Auglības ministrija!

Nu, paga – ja mēs runājam par tādu varbūt ļoti vienkāršotu lietu kā ministrijas, ministriju skaits – protams, to visu mēs varam veidot paši, bet, kamēr esam Eiropas Savienības dalībvalsts, mums tomēr ir jābūt iekšā Eiropas Savienības struktūrās. Kamēr Eiropas Savienības struktūras būtiski nemainās, mums ir šis Eiropas formāts – ir Eiropas Komisija, Eiropas Parlaments, Eiropas padomes. Padomes mēs zinām, kādas – vides, zemkopības, enerģētikas, konkurētspējas, transporta un komunikāciju. Un manā ieskatā, vismaz visā manā pieredzē – nu, man ir bijusi iespēja piedalīties visos šajos procesos, ja nekļūdos, no 2002. gada, kad mēs kļuvām par Eiropas Savienības asociētajiem biedriem, – Latvijas valsts iekārtas struktūrai būtu jābūt atbilstošai tām Eiropas struktūrām, lai mēs vienkārši lieki netērētu naudu un resursus.

Lauksaimniecības nacionālās īpatnības

Nopietnāks jautājums ir par to, ka zemkopība nav bijusi Nacionālās apvienības prioritāte…

Es neteiktu, ka zemkopība nav bijusi Nacionālās apvienības prioritāte. Nacionālā apvienība vienmēr ir uzskatījusi, ka Latvijas lauki, Latvijas cilvēki laukos ir viens no pamatiem nacionālas valsts un latviešu tautas attīstībai.

Bet vai un kā Nacionālās apvienības vadībā šīs jomas politika atšķirsies no Zaļo un zemnieku līdz šim īstenotās?

Protams, ir zināmas atšķirības starp Nacionālās apvienības nostādnēm un Zaļo un zemnieku savienības nostājām, lai gan mēs redzam, ka, nu, ja tā īsti formulējum, tad Zaļo zemnieku savienība ir organizācija, kurā pārstāvētas divas lielas pilsētas, kurā pārstāvēti “zaļie”, pārstāvēta Zemnieku savienība. Nu, šādu savienojumu laikam tikai Lietuva no mums ir iemācījusies, ka “zaļie” un zemnieki ir kopā. Tā ka šeit ir bijuši arī ļoti daudzi pretrunīgi uzstādījumu un darbība.

Bet tie galvenie uzsvari varbūtās, ko mēs redzam, ir tas, ka tomēr Zemkopības ministrijas pamatmērķis ir, protams, veicināt lauksaimniecisko ražošanu, veicināt mežsaimniecības nozari, veicināt zivsaimniecības nozari. Bet arī tas būtu darāms tādā veidā, lai nodrošinātu laukos cilvēkiem kvalitatīvu, pieņemamu dzīvi un lai laukos cilvēki būtu, lai viņi varētu saņemt normālu atalgojumu atbilstoši vidējam valstī. Bet, protams, tas nav panākums tikai ar lauksaimniecību. Tas ir panākams, tikai iesaistot arī citus mehānismus. Labi, ka mums ir šie meži, kur cilvēki var strādāt. Labi, ka mums ir izveidojusies šī atbalsta pieredze tādās programmās kā Līderis. Esam veikuši arī šīs atbalsta programmas tieši saimniecībai kā tādai, ka darbojas mazajām saimniecībām.

Un, ja mēs runājam par to pašu jau pieminēto demogrāfijas jautājumu, tad, ja mēs skatāmies nākotnē, ļoti būtiski nodrošināt to, lai šī paaudžu nomaiņa notiek arī laukos. Mums ir viena no vecākajām zemnieku, lauksaimnieku nozarēm.

Nupatās kā piedalījos diskusijā Francijā, kur tieši šo jautājumu par paaudžu nomaiņu bija pacēluši. Francijā ir 50 gadi vidējais vecums, mums 55 gadi. Nu, tas visai Eiropai šobrīd ir problēma. Un, ja mēs gribam, lai laukos būtu cilvēki, mums jādomā par mehānismiem, kā šos jauniešus piesaistīt, kā viņus pārliecināt, ka tas nodrošinās viņiem nākotni, nodrošinās labklājību, ka tā būs viņiem iespēja audzināt arī savus bērnus, savas ģimenes. Un droši vien šeit pieeja ir pavisam savādāka, nekā attīstīt lielas saimniecības, kas nodarbojas vienā šaurā sektorā, bet droši vien dažādojot šos šo ražošanu, dažādojot produktus, padarot šo saimniekošanu varbūt sarežģītāku un inovatīvāku. Tas viss, protams, prasa resursus, bet, nu, tā ir tā iespēja.

Arī valdības deklarācijā ir uzsvērts atbalsts mazajām saimniecībām. Vai tas nav pretrunā ar nepieciešamību paaugstināt efektivitāti?

Efektivitāti var paaugstināt gan mazā, gan lielā saimniecībā. Es nedomāju, ka mēs varētu dalīt šādā veidā, ka maza saimniecība ir neefektīva un liela ir efektīva. Katrai ir savas efektivitātes iespējas. Mazā saimniecībā audzējot kādas atsevišķas noteiktas šķirnes, pilnveidojot tās, – piemēram, nu, šobrīd pacēlies jautājums par kaņepju audzēšanu vai citas kādas interesantas šķirnes – mazās saimniecības varētu šādās nišu jomā specializēties. Jā, iespējams, nu, ir tie pāris hektāru cilvēkam, tas nav pamatdarbs, viņš varbūt strādā mežā, viņš varbūt strādā kā amatnieks, bet, nu, arī tos pašus pāris hektārus viņš var attīstīt.

Vērojot iepriekšējā ministra darbību, varēja palikt iespaids, ka prioritāte bija “fondu izsišana centrā” – dabūt vairāk naudas no Briseles. Kādas prioritātes būs jums?

Es gribētu pagriezt otrādi – neiet runa, ka izsist fondus, iet runa par to, lai nodrošinātu Eiropā vienādus nosacījumus. No vienas puses, mēs esam iestājušies Eiropas Savienībā, un, ja mēs paskatāmies uz cipariem, tad iestāšanās brīdī tikai 10% no mūsu eksporta bija lauksaimniecības produkti. Tanī brīdī, kad bija iespēja saņemt tiešmaksājumus, atbalstu un visu pārējo, šobrīd 19,2 procenti mūsu eksporta ir lauksaimniecības produkti, lielākā vai mazākā mērā pārstrādāti, sākot no tīriem graudiem, beidzot ar kādiem citiem produktiem. Tātad šis īpatsvars ir dubultojies. Ja mēs skatāmies absolūtos skaitļos, tas ir milzīgs lēciens.

Un tas jau nav tikai tāpēc, ka šie fondi ir izsisti. Tas ir tieši tāpēc, ka ir izlīdzinājusies situācija Eiropas kopējā tirgū. Mums ir kopējais tirgus, brīva preču, brīva darbaspēka kustība, personu kustība, bet visu laiku mēs bijām, nu… Pirms iestāšanās un arī šobrīd mums nav vienādi apstākļi ar vidējo, teiksim tā, Eiropas līmeni. Un arī šobrīd pats galvenais uzdevums tieši šinī gadā gan ministram, gan visai valdībai kopā, gan arī Ministru prezidentam, kurš ļoti labi apzinās šo situācijas nopietnību, ir cīnīties par to, lai mēs būtu pēc iespējas tuvāk šim vidējam Eiropas līmenim. Lai būtu vienādi, godīgi spēles noteikumi. Tas ir ierakstīt arī deklarācijā, taisnība.

Pašlaik notiek diskusijas par nākamo ES budžeta posmu. Vai tajā plānotais Latvijai der un ir pieņemams, zinot, ka visām valstīm būs samazinājums?

Nu, zināmā mērā mums ir tikai otrs mazākais samazinājums, ja es nekļūdos. Mums nav tik liels samazinājums. Bet arī ar to, ka tas samazinājums nav tik liels, mēs ne tuvu netuvojamies šim vidējam Eiropas līmenim, un tāpēc acīmredzot mums pašiem būs par to publiski jārunā, jāmeklē sabiedrotie, jāmeklē iespējas pārliecināt arī Eiropas Savienību, ka tomēr jādomā par nopietnāku palielinājumu Latvijas gadījumā. Nu, mēs neesam apmierināti.

Nopietnāku palielinājumu vai mazāku samazinājumu?

(Smejas) Nē, nu, būtu labi, ja būtu palielinājums! Bet, ja nevar panākt palielinājumu, tad mazāks samazinājums. Ja nevar panākt mazāku samazinājumu, tad mums ir jādomā kopumā valstij.

Nu, šobrīd jau ir situācija, ka no valsts budžeta tiek dots atbalsts. Tas tiek pieļauts, lai mēs būtu vismaz daudzmaz tuvu Eiropas vidējam līmenim, lai mūsu lauksaimnieki būtu vienādos konkurences apstākļos. Es domāju, ka, nu, arī šis virziens, un to, tiekoties ar lauksaimnieku organizācijām, ar Zemnieku saeimu, lauksaimnieki uzsvēruši, ka, nu, ja grib ilgtermiņā nodrošināt šo konkurētspējīgo lauksaimniecību, šis valsts atbalsts būs nepieciešams. Tie aprēķini ir ļoti dažādi. Manuprāt, tas tikai būtu pareizi, ja gadījumā netiek saņemts finansējums no Eiropas Savienības, ja valsts šo starpību, šos vienādos spēles noteikumus varētu nodrošināt.

Ja mēs skatāmies finanšu jomā, tās summas uz kopējo budžeta īpatsvaru nebūt nav lielas. Ja mēs skatāmies, kur šīs naudas varētu aiziet un no kurienes tās varētu novirzīt – nu, ja skatāmies uz lauku attīstību, tad iespējams, ka varbūt būtu pareizāk tos līdzekļus, kas varbūt aiziet tai pašai, iespējams, satiksmei, ceļu izbūvei vai vēl kaut kur –, ka tos varbūt lietderīgāk novirzīt uzreiz pa tiešo lauksaimniekiem, lai viņiem būtu šī ražošana, lai lauksaimniecība uzplauktu, lai būtu šie te ekonomiskās aktivitātes punkti, un tad jau arī attiecīgi arī, piemēram, gan tas pats transports, gan tās pašas pašvaldības varētu attīstīties daudz veiksmīgāk. Pieiet no otras puses – nelikt ratus priekšā lauksaimniekam, lai grūžu viņus, bet, lai lauksaimnieks velk.

Iepriekšējais ministrs Jānis Dūklavs bija pateicis, ka plānotais samazinājums Latvijai nav pieņemams.

Nē, nu, skaidrs, ka nav pieņemams!

Un jūsu piedāvātais risinājums būtu piemaksāt no valsts budžeta?

Tādas iespējas ir. To Eiropa pieļauj, un citas valstis arī to dara. Un es uzskatu, ka tas būtu tikai pareizi, ka mūsu nozarei būtu vienādi spēles noteikumi ar visu Eiropas Savienību.

Un ko teiks skolotāji un mediķi, kuri arī grib spēles noteikumus kā Eiropas Savienībā?

Skolotāji teiks, ka lauksaimnieki nomaksā nodokļus un dzīvo laukos, un sūta savus bērnus skolā, nevis dodas projām uz citām saimniecībām lasīt zemenes, un paliek, ka nav ne bērnu, ne vecāku, ne skolotāju. Ja skolotājus mēs gribam laukos, tad laukos jābūt cilvēkam, kas strādā, kas nopelna. Lai viņš varētu nopelnīt, viņam ir jābūt vienādiem konkurences apstākļiem ar visu pārējo Eiropu. Mēs runājam, no kuras kabatas ko paņemt, bet, ja kabatās nav nekā, tad vispār nebūs, ko paņemt.

Nu, izskatās, ka nekā – fiskālā disciplīna, bezdeficīta budžets jāveido.

Nu, paskatīsimies. Mums ir entie miljardi šobrīd budžetā. Ja mēs skatāmies pēc aprēķiniem, te iet runa par… Nu, šobrīd, es domāju, priekšlaicīgi nosaukt. Mēs esam sākuši konsultācijas ar nozari, būs vairāki semināri pa visu Latviju, kur mēs prezentēsim savu redzējumu par to, kurā virzienā būtu jāiet nākamajā plānošanas periodā, un droši vien tad par šiem skaitļiem varēsim diskutēt.

Nav jau tā, ka mums visu samazina. Latvija ir viena no tikai piecām valstīm, kurām Eiropas Komisija piedāvā pakāpeniski paaugstināt tiešmaksājumus lauksaimniekiem.

Jā, bet mums vajag, lai būtu vienādi spēles noteikumi!

Lai palielinājums būtu vēl lielāks?

Lai nevis lielāks, bet gan tāds, kāds ir citās valstīs. Šobrīd mums ir kaut kur septiņdesmit ar kapeikām procenti no vidējā Eiropas līmeņa.

Septiņdesmit septiņi procenti, manuprāt.

Jā, nu, vismaz deviņdesmit procenti būtu vairāk vai mazāk taisnīgi, nemaz nerunājot par simts no vidējā.

Breksits ietekmēs kopējo Eiropas Savienības lauksaimniecības politiku un arī, piemēram, tik konkrētu lietu kā Latvijas preču eksportu uz Lielbritāniju?

Nu, mums jau galvenais eksports uz Lielbritāniju ir mežsaimniecības, meža produkti. Mēs tos eksportējām, pirms iestājāmies Eiropas Savienībā, un bijām konkurētspējīgi, un es domāju, ka arī pēc iespējamā Breksita būsim gana konkurētspējīgi.

Jā, nu, ja mēs runājam par Breksitu, tas, protams, ir nozīmīgs process daudz un dažādu aspektu dēļ. Jo, ja mēs tā skatāmies uz Eiropas kopējo situāciju, visi zinām, kāda ir politika Ziemeļeiropā, kāda ir politika Centrāleiropā, kāda ir Višegradas valstīs, kāda ir Dienvideiropā, kāds ir skatījums. Šai politikai pamati varbūt ielikti vēl Lutera laikā, kad mainījās šīs ticības, varbūt arī principi, un lielā mērā tieši Lielbritānija kopā ar Skandināviju, Nīderlandi bija tā, kas virzīja šo vairāk liberālāko, tirgus orientēto Eiropas domāšanu, un lielā mērā šeit mēs bijām pat sabiedrotie.

Ja mēs skatāmies uz lauksaimniecības politiku, tad, protams, šim liberālajam īpatsvaram samazinoties, kura pamatvirzītājas šobrīd ir Lielbritānija, Dānija, Nīderlande, un tad paliekot Eiropas kodolā ļoti konservatīvām tieši lauksaimniecības politikā Francijai un Vācijai, iespējams, akcenti varētu mainīties uz daudz konservatīvāku pieeju lauksaimniecībā, daudz vairāk tieši domājot par to, kā nodrošināt šo atbalstu, šo nozares saglabāšanu, un mazāk domājot par to, kā būt atvērtākiem tirgū.

Vai Breksits un ar to saistītā kopēja Eiropas Savienības budžeta samazināšanās nebūtu labs iegansts, lai sāktu nopietni diskutēt par Eiropas Savienības arhaiskās politikas koriģēšanu, ka pašlaik apmēram 40% budžeta aiziet subsīdijās lauksaimniekiem, gandrīz trešdaļa reģionālajiem fondiem un mazāk par 10% izglītībai, zinātnei, inovācijām? Vai uzsvaram nebūtu jābūt uz izglītību un jaunām tehnoloģijām?

Nu, vismaz skatoties, kā tagad notiek diskusijas par budžetu, šis uzsvars, protams, tiek likts arī uz šīm jaunajām idejām, arī izglītības jomā. Bet, nu, tas lielā mērā notiek, tieši centralizējot šos līdzekļus un lielā mērā arī norokot šīs valstu robežas un atšķirības. Es nedomāju, ka tas būtu pareizi, ja mēs virzītos uz…. Nu, jūs teicāt “arhaisku”. Es domāju, ka nebūt nav arhaiska šī nacionālo valstu pastāvēšana. Tas kā reizi ir tikai ļoti nesens produkts – nacionāla valsts.

Vai gribat teikt, ka nacionālu valstu pastāvēšana ir atkarīga no subsīdijām zemniekiem?

Tai skaitā arī. Nu, kā, nu, šinī gadījumā es runāju par subsīdijām kā iespēju nodrošināt cilvēku klātbūtni. Un otrā pusē šīm subsīdijām ir jābūt vienādām, lai būtu godīga konkurence.

Varbūt, ja tās būtu mazākas, būtu godīgāka konkurence?

Nē, nu, ja mēs gribam būt vispārīgi globālisti, tad nav problēmas, tad, protams, vienmēr Jaunzēlandē un Argentīnā saražotā gaļa un pienu būs lētāka nekā Eiropā.

Mantotās gāzes un pudeles

Jautājums par vienu citu politiku. Latvijai līdz 2030. gadam par 6% jāsamazina siltumnīcefekta gāzu emisijas, bet lielākā šo emisiju ražotāja ir tieši lauksaimniecība. Vai jums neveidojas interešu konflikts ar iepriekšējo amatu?

Es neteiktu, ka lielākā, es drīzāk teiktu, ka te ir interešu konflikts starp to, ka ir šī interese un ir šī iespēja – es drīzāk teiktu, ka tā ir iespēja, – varbūt ne atgriezties deviņdesmito gadu līmenī, bet vismaz kaut kādu apjomu to lauksaimniecības zemju atgriezt apritē. Šobrīd mēs vēl neesam ne tuvu sasnieguši to līmeni, kas bija vēl deviņdesmitajos gados, bet jau esam tomēr vairākus simtus tūkstošu hektāru atgriezuši lauksaimnieciskajā apritē, un šis uzstādījums vienmēr ir bijis, ka nevajag ļaut aizaugt ar krūmiem, bet vajag nodrošināt šīs lauksaimniecības zemes apriti. Un, protams, šinī gadījumā, kad iet šī paplašināšanās, attiecīgi emisijas gāzes arī palielinās, protams, šis konflikts parādās.

Es biju domājis konfliktu starp jūsu iepriekšējās un pašreizējās ministrijas politiku.

Jā, jā! Bet pie šī jautājuma mēs esam strādājuši ļoti nopietni iepriekšējās valdībās. Mums ir bijuši vairāki nopietni semināri, kur piedalījās visas iesaistītās ministrijas, un šis dialogs starp Vides ministriju un Zemkopības ministriju izveidojās ļoti labs. Un tobrīd kā vides ministram mana pārliecība bija tāda, ka, ja mēs skatāmies uz 30. gadu, mēs skatāmies uz to, kādas mums ir šīs emisiju kvotas, man kā vides ministram tomēr izdevās panākt to, ka mums šis ierobežojums, šis samazinājums tika samazināts no sākumā paredzētajiem 13 procentiem uz sešiem procentiem, pārliecinot gan Komisiju, gan iesaistītās puses, ka mēs esam jau ļoti daudz izdarījuši. Mums 57 procentu samazinājums, ar deviņdesmito gadu salīdzinot. Vidēji Eiropā ir 40 procenti, mums ir piecdesmit septiņi. Izdevās šo samazinājumu panākt vairāk nekā divas reizes mazāku. Ja skatāmies kaimiņos, tur ir deviņi un trīspadsmit procenti. Un lielā mērā pateicoties Vides ministrijas un arī manam tiešam ieguldījumam.

Bet, arī diskutējot par 30. gadu, ja mēs paskatāmies – nu, ja visas, piemēram, mašīnas pēc 12 gadiem būs nomainītas, ja dzelzceļš būs kaut vai daļu elektrifikācijas veicis, ja arī, piemēram, visas šīs enerģētiskās iekārtas, kas jau būs zināmā mērā nokalpojušas savu laiku, tiks nomainītas pret jaunām, efektīvākām – šie seši procenti, nu, tas ir ļoti sasniedzams arī bez zemkopības iesaistes. To es esmu teicis arī kā vides ministrs.

Jaunais vides ministrs Juris Pūce man intervijā teica, ka viņš vairs nevarēšot prasīt citām jomām, kuras jau ļoti daudz darījušas, lai samazinātu šīs emisijas, samazināt tās vēl vairāk, kamēr lauksaimniecība turpinās tās palielināt.

Tieši tā! Tāpēc, ka mēs gribam atgriezt apritē lauksaimniecības zemes.

Labi, mums ir zināmi mīnusi lauksaimniecībā, mums ir īss veģetatīvais periods, mums ir nestabili klimata apstākļi, bet, ja mēs skatāmies vidējo Eiropā, mums arī ļoti daudz priekšrocības ir – šis biomasas daudzums, kas tiek izaudzēts uz hektāru, un tamlīdzīgi. Esam konkurētspējīgi. Un, ja mēs varam nodrošināt vienādus konkurences apstākļus finanšu jomā, tad kāpēc mums neatgriezt lauksaimniecībai šīs zemes? Es saku – eksporta īpatsvars mums ir pieaudzis divas reizes.

Tā būs interesanta situācija, ka jaunais vides ministrs karos ar iepriekšējo vides ministru.

Es kā iepriekšējais vides ministrs – mēs ar Zemkopības ministriju šos jautājumus risinājām. Protams, man bija ļoti daudz un dažādu jautājumu, bet mana visdziļākā pārliecība bija, arī tad, kad biju vides ministrs, ka neizmantot šo iespēju paplašināt lauksaimniecisko ražošanu ir vienkārši nepareizi. Tāpēc ir jāskatās samazinājumi transporta, enerģētikas nozarēs. Kāpēc mums neizmantot resursu, kas mums ir?

Protams, viena no lielākajām problēmām ir, piemēram, kūdra, kūdras ieguve. Nu, tas dod milzīgas emisijas. Šeit būs ļoti grūti kaut kādu zelta vidusceļu atrast. Mēs jauno kūdras politiku sākām veidot Vides ministrijā. Lai arī šis ir milzīgs Latvijas resurss, bet patiešām šajā aprēķinā tas var radīt problēmas. Tā ir tāda sāpīgākā lieta. Bet lauksaimniecisko zemju atgriešanu apritē – es domāju, ka tas ir darbs, kas būtu jāizdara, ja mēs skatāmies uz Latvijas reģionu attīstību.

Iepriekšējais ministrs Dūklavs prognozējami saistīja emisiju samazināšanu ar Eiropas Savienības subsīdiju palielināšanu. Vai tas arī jums šķiet risinājums?

Jābūt vienādiem spēles noteikumiem. Mūsu gadījumā tas prasa, ka subsīdijām ir jābūt lielākām, lai mūsu lauksaimnieki būtu godīgā stāvoklī.

Un kāpēc jūs domājat, ka būs lielākas?

Katrā ziņā pagaidām tas mūsu samazinājums nav tik liels kā citām valstīm. Nu, tad jādomā varbūt par kompensējošiem mehānismiem no nacionālā budžeta.

Vēl viens jautājums, kas nāk mantojumā no iepriekšējās ministrijas. Kā vides ministrs jūs aizstāvējāt pudeļu depozīta sistēmas ieviešanu, taču tad zemkopības ministrs Dūklavs paskatījās pa logu un ieraudzīja, ka to nevajagot. Ko jūs redzat, tagad skatīdamies pa to pašu logu?

Nu, es redzu to pašu, ko es redzēju pirms tam. Es uzskatu, ka depozīts ir nepieciešams, valdības deklarācijā tas ir ierakstīts. Pirmās diskusijas ir bijušas. Skaidrs, ka viņas jāturpina un šis likums ir jāpieņem.

Es domāju, daudz aktīvāk jāstrādā ar nozarēm – gan atkritumu nozari, gan pārtikas nozari –, lai viņi saprastu savu vietu, ka nebūt te valsts netaisās būtiski iejaukties, bet viņiem ir iespēja šo depozīta sistēmu pašiem arī izveidot un pašiem radīt tādu, lai viņiem tā ilgtermiņā kalpotu. Tas ir viens. Otrs – tas ir ceļš, uz ko iet visa Eiropa šobrīd. Pēdējie lēmumi Eiropā ir, ka atkritumu nozarē ir jāizmanto šī iespēja, tā ir viena no tām, kas varētu tikt izmantota.

Ja mēs skatāmies uz to, kā reaģējuši pārtikas produktu ražotāji, situācija ir ļoti dažāda un tas viedoklis mainās, bet, nu, mans viedoklis nav mainījies – jāievieš.

Lai jaunieši dzīvotu laukos

Diskusijā Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomē pagājušonedēļ tās ģenerālsekretārs Guntis Vilnītis teica, ka vajagot jaunus pētījumus, lai pamatotu samazinātās PVN likmes piemērošanu citām pārtikas preču grupām, bet tam vajagot naudu Latvijas Lauksaimniecības universitātei. Cik naudas gadā Zemkopības ministrija piešķir šai mācību iestādei?

To es uzreiz nepateikšu. Zinu, ka šis pētījums varētu maksāt ap 6000 eiro. Bet mēs varam dabūt precīzus skaitļus, cik mēs dodam Lauksaimniecības universitātei. (700 tūkstošus eiro pērn, pēc intervijas precizēja ministra palīdze – red.) Bet, nu, 4000 studentu, kas varbūt, es domāju, pat nebūt nav pietiekami. Tātad mums ir 70 000 saimniecību, no tām 15 000 saimniecības, kas ir ļoti aktīvas tirgū. Un, ja mēs redzam, ka vidējais vecums ir 55 gadi, ja mēs redzam, ka šī paaudžu nomaiņa jānodrošina, nu, Latvijas Lauksaimniecības universitāte ir kā vieta, kur cilvēki, jaunieši var iegūt.

Mēs jau šodien nerunājam par nepieciešamo zināšanu apjomu lauksaimniecībā – tur jau ir ļoti daudzas lietas – gan ekonomika, gan mehanizācija un viss. Latvijas Lauksaimniecības universitāte, es domāju, mums ir jāsaka – paldies Dievam, ka šī iestāde ir izveidota Latvijā. Tas dod Latvijas jauniešiem iespēju šajā nozarē specializēties. Nu, protams, tā ir varbūt bišķi pa lielu priekš Latvijas. Bet, nu, tai ziņā mums ir iespēja kooperēties ar citām valstīm.

Vai par lielu tāpēc, ka par lielu subsīdijas?

Vēsturiski viņa ir izveidojusies tāda. Un es nedomāju, ka viņa ir jāsamazina. Arī šobrīd ārvalstu studenti tiek piesaistīti. Ir valstis, kurām ir ļoti interesanta mūsu pieredze, piemēram, tai pašā mežsaimniecībā. Jo, nu, tādas tradīcijas kā pie mums, es domāju, ir ļoti reti kurā valstī mežsaimniecībā. Tās pašas veterinārās nozares un tamlīdzīgi patiešām var piesaistīt arī ārvalstu studentus. Jūs pats jau runājāt, ka ir jāfinansē zinātne. Un tas ir viens, kur mēs varam specializēties.

Kā jūs domājat, kuriem pētījumiem visvairāk aiziet privātā nauda? Gandrīz vai trešā daļa, 30 procenti privātā finansējuma pētījumiem aiziet Silavai. Un Silavas bez Latvijas Lauksaimniecības universitātes Mežsaimniecības fakultātes nebūtu. Bet tas ir arī objektīvi. 50% teritorijas klāj meži, cilvēki vēlas savus mežus, savus produktus izmantot pēc iespējas labāk. Viņi meklē risinājumus. Silava veic pētījumus. Tie ir gan projekti, kas saistīti ar jaunu hibrīd šo te audzēšanu ātrāk, gan lietas, kas saistītas ar esošo produktu plašāku izmantošanu. Tur ir gan dažādi ekstrakti, un tamlīdzīgi. Trīsdesmit procenti privātās naudas! Protams, mēs labi zinām, ka Latvijā šis privātais ieguldījumus pētījumiem diemžēl ir ļoti nepietiekošs.

Vai jūs atbalstāt premjerministra Kariņa redzējumu, ka vajadzētu tiekties, lai vismaz viena Latvijas augstskola iekļūtu vismaz Eiropas labāko simtniekā?

Obligāti, obligāti!

Vai LLU varētu būt šāda augstskola?

Es domāju, ka šeit mēs, protams, atkal atgriežamies par to, ka ir šis sadalījums un tamlīdzīgi. Bet, ja mēs skatāmies, piemēram, uz Eiropas augstskolām, tad, protams, ir šis kopējais reitings, bet ir arī atsevišķs reitings pa nozarēm, kur katrai nozarei ir pilnīgi varbūtās savs iespaids, savs rezultāts. Ja mēs droši vien skatītos uz lauksaimniecisko izglītību, tad Latvijas Lauksaimniecības universitātes reitings… Nu, es tagad nepateiktu, kurā vietā varētu būt tieši šajā nozarē, bet varētu nebūt nemaz tik slikts. Jautājums, vai mums nevajag, piemēram, lai resursus pilnveidotu, domāt par to, kā koncentrēt šos izglītības resursus. Nu, konkurence vienmēr ir laba. Ja ir vairākas augstskolas, vismaz ir konkurence, jaunieši konkurē – kaut vai vismaz sportā.

Es arī neesmu pētījis, kāds reitings Lauksaimniecības universitātei, taču, ja būtu ļoti augsts, mēs droši vien par to būtu dzirdējuši. Pagaidām dzirdam par tādiem sasniegumiem kā LLU piešķirtais goda doktora grāds Dūklavam, kad viņš bija ministrs. Bet vai vēl viena joma, kur jums varētu būt starpministriju konflikts, ir administratīvi teritoriālā reforma?

Kāpēc?

Vai jūs domājat, ka ZZS struktūras nemēģinās piebremzēt vai apturēt šo reformu? Un kā jūs tādā gadījumā rīkosieties?

Nu, paga, paga, paga – pirmām kārtām, es domāju, Zemkopības ministrija ir viena no tām iestādēm, kas ir, es esmu pilnīgi pārliecināts, ļoti ieinteresēta, lai šī administratīvi teritoriālā reforma notiktu. Jo mums jau ir arī struktūrvienības – Lauku atbalsta dienests strādā pēc sava modeļa, mežsaimniecība strādā pēc sava modeļa, ir ļoti daudz arī šie te teritoriālie sadalījumi, kas ne tuvu nav ieinteresēti, lai būtu šīs mazās pašvaldības, ir tieši ieinteresētas, lai būtu lielāki un spēcīgāki partneri pretim. Un, ja mums būtu kopējā pieeja visā valstī vienāda, es domāju, ka gan LADs, gan Meža dienests, gan PVD un visi pārējie ar lielāko gandarījumu izveidotu savu struktūru tieši atbilstoši, nu, ja pretī būtu dzīvotspējīgākas pašvaldības.

Nu, atcerēsimies vēsturi. Ne jau Zemnieku savienība bija tā, kas vēlējās sagraut šos rajonus. To jau vēlējās izdarīt pavisam citi spēki. Šādu politisko diskusiju rezultātā, var teikt, ka samazināja pagastu skaitu no piecsimt uz simts. Bet reāli jau notika pretējais. No 26 rajoniem tika izveidotas 110 pašvaldības. Nu, būsim godīgi – piecreiz samazināja, četrreiz palielināja. Jo katrs novads pārņēma šo rajonu funkcijas, nu, cik varēja. Daži vispār nevar. Tā ka par šo es jau daudzreiz esmu runājis dažādu mediju pārstāvjiem, un realitāte tāda diemžēl ir, ka notika pretējais efekts – nevis samazināja, bet gan palielināja.

Un kāda ir jūsu prognoze par šo reformu?

Vai, es ceru, es ceru! Un tas ir arī valdības deklarācijā.

Pusotra gada laikā?

Laika ziņā tas ir iespējams. Vēlme ir. Izstrādātas idejas jau ir bijušas, daudz ko mums arī nebūtu no jauna jāizdomā. Mums ir pietiekami liela pieredze, ko pārņemt no Eiropas Savienības valstīm, piemēram, no Īrijas, kur pašreizējais zemkopības komisārs, pirms tam reģionālais ministrs Īrijā, ja es nekļūdos, četras reizes samazināja pašvaldību lemjošo iestāžu skaitu. Ir brīnišķīgi piemēri tepat no Skandināvijas, no Lielbritānijas, un ir dažādi modeļi. Protams, iespējams, varbūt jāskatās atsevišķi Rīga, Pierīga, bet tās jau ir nianses. No otras puses, ir, protams, jautājums, ka mums ir piecas partijas valdībā, no liberālas līdz konservatīvai.

Vai tad kāda ir pret šo reformu?

Katram ir bišķi savādāks redzējums. Es domāju, ka galvenais neieslīgt detaļās. Galvenais pēc iespējas ātrāk pieņemt lēmumu un iet uz priekšu.

Visiem pie galda

Pērn jūnijā jums intervijā vaicāju, vai jūsu vadītā Vides ministrija ir Zemkopības ministrijas piedēklis un vai pats esat kooptēts zaļo un zemnieku “zaļajā” galā. Teicāt, ka neesat. Kā būs tagad, kad esat tradicionālajā “zaļo zemnieku” cietoksnī?

Nu, šī pirmām kārtām nav bijusi tradicionāli Zaļo un zemnieku ministrija. Atcerēsimies pagātni. Vislielākās pārmaiņas šajā ministrijā notika kuros gados?

Kuros?

Lauksaimniecības ministra pienākumus kas pildīja deviņdesmito gadu sākumā? (Dainis Ģēģers (LTF), Jānis Kinna (LZS), Ārijs Ūdris (LC) – red.) Kas bija ministrijā 1999. – 2000. gadā? (Aigars Kalvītis (TP) – red.) Arī Nacionālā apvienība šeit ir bijusi. (Guntars Krasts (1996), Vents Balodis (1998. – 1999.) – red.) Ministru prezidents Krasts, man liekas, pāris dienas te ir bijis.

Vai gribat teikt, ka tūlīt būs nopietnas pārmaiņas?

Nē. Paga, paga – nopietnas pārmaiņas… Uz šo nozari, kur cilvēki plāno savu dzīvi – mežsaimniecībā tas ir sešdesmit, simts gadi, lauksaimniecībā tas ir desmit gadus –, nu, šeit nevar būt tā, ka vienu gadu mēs darām pēc viena plāna, otru darām pēc otra plāna. Šeit ir ļoti svarīgi tomēr nodrošināt šo stabilitāti un prognozējamību.

Šobrīd, kā jau es teicu, mēs esam sagatavojuši priekšlikumus nākamajam plānošanas periodam. Mēs lielā mērā arī balstāmies uz to, kāda ir bijusi šī virzība pagājušos plānošanas periodos, un lauksaimnieku organizācijas arī uzsver to, ka vajadzētu būt pakāpeniskumam, pārmantojamībai, lai viņi varētu prognozēt savu darbu, savu nākotni, savu biznesu. Šeit nav “nopērk, pārdod”. Šeit ir nepieciešamas nozīmīgas investīcijas, nepieciešams redzējums, kā ko darīt. Tā ka te nevar būt straujas izmaiņas.

LOSP direktors Guntis Vilnītis pēc tikšanās ar jums teica, ka “aizkulišu noskaņojums un attieksme liecina, ka sadarbība būs”. Vai tas nozīmē, ka esat no varenajām zemnieku lobiju organizācijām atzīts par labu?

Es domāju, ka labs nebūšu visiem. Dažādos amatos ir bijusi iespēja sastrādāties ar šīm zemnieku organizācijām. Ir bijušas ļoti dažādas sarunas, ir bijis ļoti ass pretnostatījums, piemēram, migrācijas jautājumā, ir bijusi pozitīva sadarbība. Nu, mēs redzam, ka arī zemnieku organizācijas ir ļoti daudz un dažādas – ir LOSP, ir Zemnieku saeima, ir vēl citas. Šeit ir ļoti daudz iesaistītu personu, un skaidrs, ka būs gan pozitīvas atsauksmes, gan negatīvas atsauksmes. Bet, nu, mans redzējums ir tāds, ka mums ir jāsēž pie viena galda. Lai kā mums varbūt kāds jautājums vienam otram varbūt liktos savādāk risināms, bet šis kopsaucējs ir jāatrod.

Viens no tuvākajiem jautājumiem, kas mums droši vien ir jārisina, piemēram, ir šīs pašas biogāzes jautājums. Tas ir tehnoloģiskajā procesā. Ja mēs varam teikt, ka varbūtās atjaunojamo energoresursu jāpārskata visa tā politika, bet viņa ir jāpārskata tā, lai nesagrautu nozari, jo šobrīd diemžēl situācija ir tāda, ka bankas jau sāk zvanīt zemniekiem – ko jūs darīsiet? Cilvēki ir ieguldījuši miljonus, simtus tūkstošu šajā savā procesā, kur viņam ir lopkopība, zemkopība un beigās biogāzes ražošana. Nu, nevar apdraudēt! Šeit, piemēram, ir jautājums, kur mums droši vien būs kopēja pozīcija ar lauksaimniekiem, bet droši vien būs ļoti smaga diskusija ar Ekonomikas ministriju, kas šobrīd vērtē, kā pēc iespējas ātrāk atteikties no šī obligātā atbalsta.

Arī par to pašu migrāciju – nu, mans viedoklis pamatā nav mainījies, mēs ar lēta darbaspēka ieviešanu varam nodrošināt vienu gadu, divus, bet tas nav ilgtermiņa risinājums.

Nav gan, taču lauksaimnieki droši vien grib strādāt arī šogad un nākamgad, nevis gaidīt, kamēr Parādnieks uztaisa nākamo laukstrādnieku paaudzi.

Nē, nu, var jau tā, kā Indrānos – vecīšus uz pirti, un mājā dzīvos cilvēki kaut kur no citurienes. Labākajā gadījumā uz pirti.

Vilnītis arī teica, ka LOSP plāno atkārtoti valdībai iesniegt lauksaimnieku NVO vienošanos par darbiem, kuri valdībai jāapņemas īstenot. Kas tie ir par darbiem, un vai esat apņēmies tos īstenot?

Nu, mums bija diskusija, mēs tikāmies – toreiz vēl Ministru prezidenta kandidāts Kariņa kungs un zemkopības ministra kandidāts Gerharda kungs tikās ar lauksaimnieku organizācijām, kur pie galda sēdēja gan LOSP, gan Zemnieku saeima, kas ir galvenie spēlētāji, un, protams, šie jautājumi bija – gan par to, lai būtu taisnīgs finansējums, un, ja nepieciešams, līdzfinansēt, jautājumi par to pašu pievienotās vērtības nodokli. Tas saraksts ir, jā. Protams, ir lietas, par kurām mēs varam vienoties un kas deklarācijā tika ierakstītas. Par to, ka mums jāiet uz šo taisnīgumu, jāizvērtē, vai mēs šo PVN samazinājumu varam veikt. Bet, nu, ir skaidrs, ka ir lietas, kuras ne zemkopības ministrs, ne Ministru prezidents nevar apsolīt.

Piemēram?

Piemēram, ka mēs garantēsim tik un tik naudas rīt un parīt, uzreiz.

Vai prasīja konkrētas summas?

Protams.

Vai neiznāks tā, ka lauksaimniecības politiku noteiks nevis Nacionālās apvienības ministrs, bet gan Zaļo un zemnieku savienības kontrolētās tā dēvētās nevalstiskās organizācijas?

Kāpēc jūs domājat, ka viņas ir Zemnieku savienības kontrolētas?

Piemēram, LOSP valdes priekšsēdētājs bija Armands Krauze, kurš pēc tam kļuva par ZZS valdes priekšsēdētāju un joprojām ir LOSP valdē.

Bet mēs pat nezinām, kas būs Zemnieku savienības kongresā, kas notiks.

Bet vai LOSP ir nevalstiska organizācija?

Jā.

Bet to finansē no Zemkopības ministrijas budžeta.

Viņa ir ierakstīt likumā kā konsultatīvā organizācija Zemkopības ministrijai, un šobrīd tur ir vairāki desmiti dažādu organizāciju pārstāvētas – gan lielākas saimniecības, gan mazākas saimniecības pārstāvošas dažādas nozares, sākot no bioloģiskajām, beidzot ar mežiem un zivsaimniecībām. Tur ļoti daudzas dažādas un arī pretēju viedokļu. Es atceros, piemēram, pagājušoreiz kā vides ministrs tiekoties, pacēlās diskusija par šiem vēja parkiem, un [viedokļi] bija diametrāli pretēji.

Kāda summa Zemkopības ministrijas budžetā paredzēta LOSP un citu lauksaimnieku organizāciju finansēšanai?

Mēs sameklēsim skaitļus. (Ministra palīdze pēc intervijas informēja, ka lauksaimnieku organizācijām no ZM budžeta samaksāti 494 tūkstoši eiro – red.) Es domāju, ka sadarbība ar nevalstiskām organizācijām šobrīd mums ir ļoti labi attīstīta visā valstī kopumā. Mums ir Sabiedrības integrācijas fonds, kas atbalsta nevalstiskās organizācijas, mums ir memorands ar nevalstiskajām organizācijām valdības līmenī. Visas ir ļoti spēcīgas un ļoti dažādas. Mēs varam teikt, ka viena ir labējāka, otra liberālāka, bet nesadarboties ar nevalstiskajām organizācijām, kas pārstāv konkrētu nozari, es domāju, nebūtu pareizi.

Tātad LOSP finansē Zemkopības ministrija?

Ir vesela virkne nevalstisko organizāciju, kas saņem tiešu finansējumu no Sabiedrības integrācijas fonda, valsts naudu. Vai arī Vides aizsardzības fonds.

Un LOSP tepat šajā mājā arī sēž, vai ne?

Mūsu mājā, kā redzat, ir 23 stāvi. Visu pat šobrīd ministrija neizmanto. Agrāk te bija astoņas ministrijas, desmit, šobrīd šeit ir viena.

Bet jūs šo kārtību nemainīsiet?

Nē, nu, te ir jāskatās, kā mēs kopā valstī varam nodrošināt šo sadarbību ar nevalstiskām organizācijām. Es domāju, ka mēs varētu soli pa solim varbūt arī iet un pārskatīt Sabiedrības integrācijas fonda lomu, kā šī sadarbība notiek, skatīties, kas notiek, iespējams, arī vides jomā.

Kāpēc tik uzstājīgi piesaucat Sabiedrības integrācijas fondu? Atšķirībā no tā finansētajām lauksaimnieku organizācijas apvieno tūkstošus turīgu cilvēku, tomēr arī tās finansē valsts.

Būs mums ir nepieciešama šī viņa sadarbība. Nav nepieciešams, lai katrs zemnieks sēdētu uz savu lauciņa un mēģinātu cīnīties. Starp citu, viena no mūsu lielākajām problēmām ir tā, ka šī kooperācija diemžēl nav pietiekama. Diemžēl nav pietiekama. Viņa ir ļoti labi izveidojusies, piemēram, augkopības nozarē, piemēram, graudkopības nozarē, kur mums tiešām ir ļoti labi kooperācijas piemēri kā LATRAPS. Ja mēs, piemēram, skatāmies uz lopkopību, skatāmies, piemēram, uz piena nozari – tas, ka nav izveidojusies pilnvērtīga sadarbība starp zemniekiem, nostāda viņus daudz negatīvākā stāvokli attiecībā pret citām nozarēm. Mums ir katrā ziņā noteikti jāveicina šī sadarbība starp lauksaimniekiem.

Nē, nu, skaidrs, ka var droši vien nepatikt tur partejiskā piederība, es arī neteiktu, ka mums būtu viegli strādāt tāpēc, ka ir citas partijas pārstāvība, bet, nu, tā ir realitāte. Es jau domāju, ka tas viss ar laiku mainīsies, mēs paskatīsimies, kādi būs šie te kongresi, kādi būs lēmumi.

Kādi kongresi?

Zemnieku savienības, citi kongresi. Ir grūti prognozēt.

ZZS droši vien nav apmierināta ar to, ka palikusi opozīcijā. Vai Nacionālā apvienība palīdzēs tai nonākt valdībā?

Nē, nu, redziet, mēs šobrīd esam pieņēmuši lēmumu – mēs esam tanī valdībā, kāda ir izveidojusies, ko Kariņa kungs ir sastādījis un ko Saeima ir atbalstījusi. Mēs redzam, cik grūti un smagi tas nāca, kāds ir šis sadalījums. Nu, es domāju, ka vēlēšanu rezultāti ir pietiekami skaidri parādījuši to, ko vēlas Latvijas pilsoņi. Ja pilsoņi aizgāja nobalsot, nu, šobrīd šī valdība ir izveidota atbilstoši tam, kāds ir bijis šis balsojums. Vai izdosies, vai ir iespējams kādā citā – nu, es neredzu, ka pagaidām būtu kādas citas iespējas.

Cik ilgi būs pagaidām?

Nu, kā mēs redzam, notiek straujas izmaiņas, mēs redzam, ka ir partijas, kur ir iekšējās pretrunas.

Kāda ir jūsu prognoze, cik ilgi šī valdība noturēsies?

Es domāju, ka lielā mērā tas, cik ilgi šī valdība noturēsies, ir atkarīgs no tā, vai valdībā pārstāvētās partijas spēs samierināt savas ambīcijas tieši tādos jautājumos kā budžeta pieņemšana.

Šā budžeta vai nākamā?

Visticamāk, nākamā. Te jau, visdrīzāk, nav atkarīgs no tā, ko mēs visi kopā sadarīsim, bet no tā, ko katrs izdarīs savā partijā, cik lielā mērā viņš savas ambīcijas spēs izvērtēt atbilstoši reāli pieejamiem līdzekļiem.

Bet Nacionālā apvienība būs jebkurā valdībā. Kādu ministra amatu jūs gribētu sev nākamajā valdībā?

Es domāju, ka diez vai man… Es jau teicu, visi šie amati ir tomēr līdzīgi, saistīti ar ekonomisko attīstību, saistīti ar specifiskām tautsaimniecības nozarēm. Nu, nekādā gadījumā es, piemēram, sevi neredzētu varbūtās, kas saistīti ar kultūru, ārlietām un to pašu labklājību, veselību. Un es arī domāju, ka ir ļoti būtisks jautājums arī, protams, par paaudžu nomaiņu. Mums tomēr ir virkne jaunu politiķu partijā un, ja nenotiek paaudžu nomaiņa, tad mēs varam nonākt tur, kur jau agrāk nonākušas virkne citu partiju.

Bet vai jums ir kāds sapņu ministra amats – vislabākais no visiem, kurā jūs gribētu strādāt?

Nē, nav man sapņa amata! Un es jau savulaik, strādājot par valsts sekretāru, varētu teikt, biju savā tādā komforta zonā. Bet, nu, tad nāca krīze, krita Kalvīša valdība, un tad 2007. gada 20. decembra dienā, sēžot bērnudārza izlaidumā, saņēmu šo uzaicinājumu kļūt par ministru. Katrā ziņā bija skaidrs, ka… Ai, nu, labi, tās ir nianses.

Par spēles noteikumiem

Kaspars Gerhards (NA) kļuvis par tādu kā universālo kareivi un ieņem jau ceturto ministra amatu

Kaspars Gerhards īsti neiederas Ir interviju sērijā ar jaunajiem ministriem — citi ir tiešām jaunpienācēji politikā, bet viņam šis ir jau ceturtais ministra amats piektajā valdībā. Tomēr zemkopības ministra amatā viņš ir pirmoreiz, turklāt saglabājis vietu valdībā pēc tam, kad pērnvasar skaļi paziņoja, ka vēlēšanās vairs nekandidēs. Tāpēc Ir nolēma arī viņu iekļaut jaunās valdības interviju ciklā. Taču ministra grafiks izrādījās tik pārblīvēts, ka sarunu izdevās ieplānot tikai 27. februārī.

Pa ministra kabineta logu par «skābbarības torni» dēvētās ēkas 23. stāvā paveras brīnišķīgs skats uz Vecrīgu. Bilstu, ka uz Rīgas pili viņš tagad var skatīties no augšas. Gerhards smiedamies parāda, ka vēl tuvāk ir KNAB jaunā mītne. Tai pretī arī Latvijas Banka, un šodien mēs varētu vērot, vai darbā ieradīsies Ilmārs Rimšēvičs, kuram iepriekšējā dienā ES Tiesa atcēla aizliegumu ieņemt bankas prezidenta amatu.

Bet vai ministram pašam nebūs «interešu konflikta» ar iepriekšējo amatu, kurā nācās īstenot vides politiku, kurai bieži vien nepiekrita lauksaimnieki?

Kā skaidrojat savu universālā ministra fenomenu?
Visas četras ministrijas — ekonomika, satiksme, reģionālā attīstība, zemkopība — ir saistītas ar tautsaimniecību. Deviņus gadus biju valsts sekretārs Ekonomikas ministrijā. Administratīvā darba pieredze, arī skatījums, kāds ir izveidojies dažādos amatos, droši vien dod iespēju strādāt.

NA biedrs Imants Parādnieks arī izmisīgi meklēja sev kādu amatu valdībā. Kāpēc partija neļāva pamēģināt?
Parādnieka kungs ir ļoti labi sevi parādījis vienā konkrētā — demogrāfijas — sfērā. Viņš izveidojis Demogrāfijas lietu centru, un mūsu apvienības biedri uzskata, ka tas ir viens no darbiem, kas nopietni darāms.

Teicāt, ka visas jomas ir saistītas. Varbūt varētu apvienot arī demogrāfiju un zemkopību, lai mums ir, piemēram, Auglības ministrija.
Ja runājam par tādu vienkāršotu lietu kā ministriju skaits, protams, to visu mēs varam veidot paši. Bet, kamēr esam ES dalībvalsts, mums jābūt ES struktūrās. Ir zināms, kādas ES ir padomes — vides, zemkopības, enerģētikas, konkurētspējas, transporta un komunikāciju. Latvijas valsts iekārtas struktūrai jābūt atbilstošai, lai lieki netērētu resursus.

Nopietnāks jautājums ir par to, ka zemkopība nav bijusi NA prioritāte.
Es tā neteiktu. NA vienmēr ir uzskatījusi, ka Latvijas lauki ir viens no pamatiem nacionālas valsts un latviešu tautas attīstībai.

Vai un kā NA vadībā šīs jomas politika atšķirsies no ZZS īstenotās?
Protams, ir zināmas atšķirības. Galvenais uzsvars ir tas, ka ZM pamatmērķis ir veicināt lauksaimniecisko ražošanu, mežsaimniecības, zivsaimniecības nozari. Bet arī tas būtu darāms tādā veidā, lai nodrošinātu laukos cilvēkiem kvalitatīvu, pieņemamu dzīvi. Tas nav panākams tikai ar lauksaimniecību. Ļoti būtiski nodrošināt, lai paaudžu nomaiņa notiek arī laukos. Droši vien šeit pieeja ir pavisam citāda, nekā attīstīt lielas saimniecības.

Iepriekš ministra prioritāte bija «fondu izsišana centrā» — dabūt vairāk naudas no Briseles. Kādas prioritātes būs jums?
Es gribētu pagriezt otrādi — ir runa par to, lai nodrošinātu Eiropā vienādus nosacījumus. Iestājoties ES, tikai 10% no mūsu eksporta bija lauksaimniecības produkti, šobrīd — 19,2%. Milzīgs lēciens. Tas ir tāpēc, ka izlīdzinājusies situācija Eiropas kopējā tirgū.

Taču arī šobrīd mums nav vienādi apstākļi ar vidējo Eiropas līmeni. Pats galvenais uzdevums ir cīnīties, lai mēs būtu pēc iespējas tuvāk šim vidējam Eiropas līmenim.

Pašlaik notiek diskusijas par nākamo ES budžetu. Vai tajā plānotais Latvijai ir pieņemams, zinot, ka visām valstīm būs samazinājums?
Mums ir otrais mazākais samazinājums. Bet mēs ne tuvu netuvojamies vidējam Eiropas līmenim, tāpēc acīmredzot būs jāmeklē sabiedrotie un iespējas pārliecināt ES, ka jādomā par nopietnāku palielinājumu Latvijas gadījumā.

Nopietnāku palielinājumu vai mazāku samazinājumu?
(Smejas.) Būtu labi, ja būtu palielinājums! Bet, ja nevar to panākt, tad mazāks samazinājums. Ja nevar to, tad mums ir jādomā kopumā valstij. Šobrīd jau ir situācija, kad no valsts budžeta tiek dots atbalsts, lai mūsu lauksaimnieki būtu vienādos konkurences apstākļos. Manuprāt, tas ir pareizi. Summas uz kopējo budžeta īpatsvaru nav lielas. Iespējams, būtu pareizāk tos līdzekļus, kas aiziet satiksmei, ceļu izbūvei vai vēl kaut kur, novirzīt uzreiz tieši lauksaimniekiem, lai lauksaimniecība uzplauktu, būtu ekonomiskās aktivitātes punkti. Tas būtu tikai pareizi, ka mūsu nozarei būtu vienādi spēles noteikumi ar visu ES.

Un ko teiks skolotāji un mediķi, kuri arī grib spēles noteikumus kā ES?
Skolotāji teiks, ka lauksaimnieki nomak-sā nodokļus un dzīvo laukos, un sūta savus bērnus skolā, nevis dodas projām uz citām saimniecībām lasīt zemenes. Ja skolotājus gribam laukos, tad laukos jābūt cilvēkam, kas strādā, nopelna. Lai varētu nopelnīt, viņam jābūt vienādiem konkurences apstākļiem ar pārējo Eiropu. Mēs runājam, no kuras kabatas ko paņemt, bet, ja kabatās nav nekā, tad vispār nebūs, ko paņemt.

Izskatās, ka nekā — bezdeficīta budžets taču jāveido.
Paskatīsimies. Mums ir n-tie miljardi budžetā. Esam sākuši konsultācijas ar nozari, būs semināri visā Latvijā, kuros prezentēsim redzējumu nākamajā plānošanas periodā, tad par šiem skaitļiem varēsim diskutēt.

Nav jau tā, ka mums visu samazina. Latvija ir viena no tikai piecām valstīm, kurām Eiropas Komisija piedāvā pakāpeniski paaugstināt tiešmaksājumus lauksaimniekiem.
Jā, bet mums vajag, lai būtu vienādi spēles noteikumi!

Šobrīd mums ir virs 70% (77% — red.) no vidējā Eiropas līmeņa. Vismaz 90%  būtu vairāk vai mazāk taisnīgi.

Vai Brexit un ar to saistītā ES budžeta samazināšanās nebūtu labs iegansts, lai sāktu arhaiskās politikas koriģēšanu, ka pašlaik ap 40% budžeta aiziet subsīdijās lauksaimniekiem, trešdaļa reģionālajiem fondiem un mazāk par 10% izglītībai, zinātnei, inovācijām?
Es nedomāju, ka tas būtu pareizi. Nebūt nav arhaiska šī nacionālo valstu pastāvēšana.

Vai nacionālu valstu pastāvēšana ir atkarīga no subsīdijām zemniekiem?
Tajā skaitā. Es runāju par subsīdijām kā iespēju nodrošināt cilvēku klātbūtni. Un šīm subsīdijām ir jābūt vienādām, lai būtu godīga konkurence.

Latvijai līdz 2030. gadam par 6% jāsamazina siltumnīcefekta gāzu emisijas, bet lielākā šo emisiju ražotāja ir lauksaimniecība. Vai jums neveidojas interešu konflikts ar iepriekšējo amatu?
Es teiktu, ka te ir iespēja vismaz kādam apjomam lauksaimniecības zemju atgriezties apritē. Šobrīd vēl neesam ne tuvu sasnieguši līmeni, kas bija 90. gados. Protams, attiecīgi emisijas gāzes arī palielinās. Pie šī jautājuma esam strādājuši ļoti nopietni iepriekšējās valdībās. Dialogs starp Vides ministriju un Zemkopības ministriju izveidojās ļoti labs. Man kā vides ministram izdevās panākt, ka mums šis samazinājums no sākumā paredzētajiem 13% tika samazināts līdz 6%, pārliecinot Komisiju, ka esam jau ļoti daudz izdarījuši. Mums ir 57% samazinājums, salīdzinot ar 1990. gadu. Vidēji Eiropā ir 40%. Bet, diskutējot par 2030. gadu, ja visas mašīnas būs nomainītas, ja dzelzceļš būs kaut vai daļu elektrifikācijas veicis, ja visas enerģētiskās iekārtas tiks nomainītas pret efektīvākām, šie 6% ir ļoti sasniedzami arī bez zemkopības iesaistes.

Vides ministrs Pūce teica, ka nevarēšot prasīt citām jomām samazināt emisijas vēl vairāk, kamēr lauksaimniecība turpinās palielināt.
Tieši tā! Tāpēc, ka mēs gribam atjaunot apritē lauksaimniecības zemes. Arī kā vides ministram man bija visdziļākā pārliecība, ka neizmantot iespēju paplašināt lauksaimniecisko ražošanu ir vienkārši nepareizi. Tāpēc ir jāskatās samazinājumi transporta, enerģētikas nozarēs. Protams, viena no lielākajām problēmām ir kūdras ieguve. Šeit būs ļoti grūti zelta vidusceļu atrast.

Kā vides ministrs jūs aizstāvējāt pudeļu depozīta ieviešanu, taču zemkopības ministrs Dūklavs paskatījās pa logu un ieraudzīja, ka to nevajagot. Ko jūs redzat, skatīdamies pa to pašu logu?
Uzskatu, ka depozīts ir nepieciešams, valdības deklarācijā tas ir ierakstīts. Tas ir ceļš, uz ko iet visa Eiropa.

ZZS droši vien nav apmierināta ar palikšanu opozīcijā. Vai NA palīdzēs tai nonākt valdībā?
Vēlēšanu rezultāti ir pietiekami skaidri parādījuši, ko vēlas Latvijas pilsoņi. Atbilstoši tam valdība ir izveidota. Vai iespējama kāda cita — es neredzu, ka pagaidām būtu kādas citas iespējas.

Kāds ministrs jūs būtu nākamajā valdībā? Vai jums ir sapņu amats?
Nē, nav man sapņu amata! Savulaik, strādājot par valsts sekretāru, es biju savā komforta zonā. Bet krita Kalvīša valdība, un 2007. gada 20. decembra dienā, sēžot bērnudārza izlaidumā, saņēmu uzaicinājumu kļūt par ministru. Nu, labi, tās ir nianses… 

CV

Dzimis 1969. gadā
1993 Ekonomista izglītība LU
1993—1995 Ekonomikas ministra palīgs
1995—1996 Valdes loceklis paju sabiedrībā Naukšēni, a/s Lords, a/s Libanons
1996—1999 Valsts prezidenta padomnieks tautsaimniecības jautājumos
1999—2007 Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs
2006—2007 Ventspils brīvostas valdes loceklis
2007—2009 Ekonomikas ministrs Godmaņa valdībā
2009—2010 Satiksmes ministrs Dombrovska valdībā
2011—2013 Valsts a/s Elektroniskie sakari valdes priekšsēdētājs
2013—2014 LDZ Cargo valdes loceklis
2014—2019 Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs

Nišu saraksti

Partiju piedāvājums Eiroparlamenta vēlēšanās tēmēts savu vēlētāju grupām

Kandidātus paziņojušas gandrīz visas partijas, kurām ir izredzes iegūt vismaz vienu no astoņiem Latvijas deputātu mandātiem Eiropas Parlamentā. Kandidātu izvēle rāda it kā raibu, tomēr tipoloģizējamu stratēģiju izvēli sarakstu veidošanā.

Tiesa, par divām partijām skaidrības vēl nav. Pirms KPV LV var izlemt par partijas kandidātiem, tai ir jāizlemj, vai partija vispār vēl ir un kāda tieši. Tad varētu arī izspriest, kuru sūtīs «mainīt sistēmu» uz Briseli, kad jau kandidātu visiem amatiem Gobzemu paši aizsūtījuši pa puņķu taku.

Vēl neprognozējamāka ir Saskaņa, kas var pēc darbaļaužu lūguma acumirklī un vienbalsīgi mainīt sarakstu atkarībā no KNAB izmeklēšanu gaitas un Rīgas ielu stāvokļa. Līdz vēlēšanām 25. maijā var būt gan jaunas apsūdzības, gan jaunas krimināllietas; droši vien tāpēc partijas saraksta galvgalī pagājušonedēļ piepeši ielēkušais Nils Ušakovs prognozē, ka nākamie trīs mēneši viņa dzīvē būšot «absolūta elle».

Ušakovs pārspīlē, dēvēdams par «karu», Rīgas «izlaupīšanu» un «izvarošanu» un personisku elli parastu kriminālizmeklēšanu kārtējā korupcijas lietā. Daudzi savulaik prominenti ļaudis, to skaitā Rīgas Satiksmes bijušais priekšnieks Leons Bemhens varētu viņu nomierināt, ka dzīve nebeidzas arī cietumā — var ņemt līdzi pat savu ledusskapi. Tieši tāpat kā uz Eiroparlamentu.

Saskaņa ar savu sarakstu šajās vēlēšanās piedāvā Latvijā vēl nebijušu vēlēšanu koncepciju — Eiroparlaments kā politisks patvērums. Visu cieņu Jaunajai konservatīvajai partijai, ka attapa nekļūt šādā ziņā pat tikai šķietami līdzīga Saskaņai un neielika sarakstā kriminālvajāšanai Saeimas izdoto Juri Jurašu. Bet varbūt tas būtu paraugs KPV — paslēpt Briselē labklājības ministri Ramonu Petraviču, kurai nesmukums par iespējamajām aplokšņu algām vīra uzņēmumā? Ja par šo partiju maijā kāds vēl balsos, protams.

Gandrīz visas partijas ir novatoriskas tādā ziņā, ka tradicionālā kandidātu izvēles kritēriju un apsvērumu kokteiļa vietā izvēlējušās piedāvāt vēlētājiem vienas skaidri nolasāmas koncepcijas sarakstus. Amplitūda ir no politikā un Eiroparlamentā pieredzējušiem kandidātiem (Jaunā Vienotība) līdz sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem bez pieredzes jebkādos vēlētos amatos (Attīstībai/Par!). Pašlaik šķiet, ka var atmaksāties gan viena, gan otra stratēģija.

Pa vidu ir variācijas, taču arī ar skaidri nolasāmām koncepcijām. Un ir viena jauna kategorija pāri partiju robežām — «runājošās galvas», kā sevi raksturojis AP! saraksta līderis Ivars Ījabs. Viņu izredzes tikt ievēlētiem ir loterija, kas atkarīga no viņus nolīgušo partiju vēlētāju aktivitātes.

Vienotības četri mandāti iepriekšējās EP vēlēšanās pārredzamā nākotnē paliks neatkārtojams sasniegums. Tad nu Jaunās Vienotības saraksta pirmais numurs ir tik drošs, cik vien var būt, — trīskārtējs premjerministrs un pašreizējais Eiropas komisārs Valdis Dombrovskis. Otrā sarakstā, kura atkal dotos uz Briseli, ja Dombrovski ievēlētu, bet valdība izvirzītu viņu atkal Eiropas Komisijai, ir pieredzējusī politiķe un EP deputāte Sandra Kalniete. Var minēt, vai tāpēc vēl viena EP veterāne Inese Vaidere aizbīdīta no cerētās otrās vietas lejup. Bet trešajam numuram, vecās Vienotības priekšsēdim Arvilam Ašeradenam izredzes dabūt mandātu tikai gadījumā, ja JV dabūtu divus.

Divus mandātus diezin vai dabūs Nacionālā apvienība, kuras saraksta koncepcija ir «atlaišana ar paaugstināšanu amatā» otrajam numuram — sabiedrības, taču ne partijas spices ieredzētajai kultūras ministrei Dacei Melbārdei. Tiesa, pirmais numurs Roberts Zīle apvienības vēlētājiem laikam izskatās drošs kā partijas vērtību muzeja relikvija. Tāpēc ministrei ir labas izredzes pagaidām saglabāt amatu.

Vienīgā bez skaidri nolasāmas koncepcijas zudušās ietekmes atmatā klīst Zaļo un Zemnieku savienība. Saraksta līderi — divi bijušie ministri un viens bijušais parlamentārais sekretārs. Norietošā zvaigzne Dana Reizniece-Ozola būs spiesta skaidrot rūkošajam elektorātam, ko viņa, eiro ieviešanas pretiniece, grib tajā «bezjēdzīgajā pļāpātavā», kā Eiroparlamentu tagad lamā ZZS norietējusī zvaigzne Iveta Grigule, kurai piecus gadus Briselē tuvāka bija Vidusāzija.

Jāatkārto — Latvijai EP ir tikai astoņas vietas. To apzinādamās, Saeimas vēlēšanās aiz 5% robežas palikušās partijas vienkārši izmanto iespēju par sevi atgādināt vēlētājiem, taču arī konceptuāli atšķirīgi. Latvijas Reģionu apvienība ir tradicionāla — sarakstā pirmais ir partijas priekšsēdis. Savukārt Progresīvie ir progresīvi — saraksta līdere ir cilvēku ar īpašām vajadzībām organizācijas Sustento vadītāja Gunta Anča.

Izņēmums ir Latvijas Krievu savienība — Tatjana Ždanoka var atņemt balsis Saskaņai, kuras līderi zaudē Maskavas labvēlību un līdz ar to «informatīvo atbalstu», un pati vēlreiz ietapt Kremļa ienaidnieku midzenī, vienalga, vai ar dzeltenu, sarkanu vai oranžu vesti mugurā.

Ždanokas tesiņš ar Ušakovu solās būt viena no lielajām šo vēlēšanu intrigām. Jācer, ka tas palīdzēs vairot arī citu partiju vēlētāju interesi par EP vēlēšanām un pacelt piedalījušos īpatsvaru no nieka 30%, kāds bija iepriekšējās vēlēšanās, līdz tuvāk ES vidējam tolaik — 43%.

Komentārs 140 zīmēs

Nav iemesla gausties par EDS īslaicīgu atslēgšanos ienākumu deklarāciju iesniegšanas pirmajā dienā – slodze bija lielāka nekā e-vēlēšanu sistēmai Igaunijā.

Lietuvā kā Latvijā. Arī kaimiņvalstī pašvaldību vēlēšanās visvairāk balsoja par «mēs savam miestam» un «šejienes varētāji» parauga bezpartejiskiem sarakstiem.

Korupcijas krīze ne tikai Rīgā. Vēršoties plašumā SNC-Lavalin korupcijas skandālam, no amata atkāpusies jau otra Kanādas valdības ministre.

Bēgšanas mēģinājums

Saskaņas EP vēlēšanu saraksta līderu nomaiņa liecina par krīzi partijā

Resnākās žurkas bēg pirmās. Acīmredzot kuģis tik tiešām grimst.

Vēl tikai 5. februārī Rīgas domes un Saskaņas priekšsēdētājs Nils Ušakovs Pirmajam Baltijas kanālam teica: «Eiroparlamenta vēlēšanās 2019. gadā es netaisos piedalīties nekādā veidā.» Tas bija jau pēc KNAB kratīšanām jeb, kā tagad tajās aprindās ir politkorekti teikt, «sadarbības vizītes» viņa darba kabinetā un dzīvesvietā 30. janvārī. Pagāja tikai trīs nedēļas, un izrādās, ka viņš tomēr taisās ļoti tiešā veidā piedalīties EP vēlēšanās, turklāt ar leģendāro «misteru 20 procenti» Andri Ameriku piekabē.

Akrobātiskā kūleņa jeb savā politiķa karjerā «smagākā lēmuma» iemeslus Ušakovs otrdien skaidroja ar it kā notiekošo «karu pret rīdziniekiem» nolūkā «izlaupīt Rīgu», ko ilustrējot Saeimas pošanās atņemt Rīdzinieka kartes turētājiem pašvaldības atlaides dažādiem pakalpojumiem, un viņš nu došoties aizstāvēt viņu intereses «Eiropas līmenī».

Ušakova kaķi Kuzja un Muris, ja prastu, smietos pilnā balsī. Bet viņa vēlētāji varētu vaicāt, vai Nils tiešām uzskata viņus par galīgiem muļķiem. Pēdējo trīs nedēļu laikā kaut kur sācies kaut kāds karš, tāpēc Ušakovs laižas lapās?

Varam tikai minēt, ka kriminālprocess Rīgas Satiksmes korupcijas lietā virzās uz priekšu un, iespējams, vismaz daži no septiņiem sākotnēji aizturētajiem nav izvēlējušies klusēt kā padomju partizāni anekdotēs. Būtu naivi iedomāties, ka Rīgas domes struktūru džungļos RS ir autonoms korupcijas perēklis, nevis posms varas vertikālē un plašā un sazarotā horizontālē. (LTV raidījums De facto svētdien vēstīja arī par citām shēmām, un tās izskatās pēc klasiskas naudas atmazgāšanas — Saskaņas veidojums arodbiedrība LABA saņēma naudu no RS, tad daļu pārskaitīja uz kontiem Āzijā.) Iespējams, KNAB satvertais diedziņš draud ar iziršanu lielākam shēmu auduma gabalam, un kurš gan to zinātu labāk par shēmu audējiem un pārraudzītājiem pašiem.

RS akciju turētāja Ušakova stāsti, ka neesot neko zinājis par korupciju šajā uzņēmumā, ir no «acīmredzamais neticamais» kategorijas, kaut arī tajos varētu būt kripata patiesības – iespējams, ka viņš pats personīgi nesēdēja kopā ar citiem shēmotājiem, «zīmēdams» naudas ceļus. Tāpēc Amerika mukšana Ušakovam līdzi ir jo īpaši daiļrunīga. Lai nemulsina viņa blefotais, ka līdz otrdienai nebija izlēmis, vai EP vēlēšanās piedalīsies savas Gods kalpot Rīgai vai Saskaņas sarakstā. GKR nav izredžu iegūt vienu no astoņiem Latvijas mandātiem EP, toties Saskaņai ir labas izredzes dabūt divus.

EP deputāti bauda tādu pašu imunitāti kā viņu pārstāvētās valsts parlamenta deputāti, un Latvijas tiesībsargātāju lūgums atcelt imunitāti deputātam no Saskaņas būtu lielisks iegansts Krievijas kampaņai par «krievvalodīgo tiesību aizstāvja» politisku vajāšanu. Šķiet, Ušakovs Maskavā jau norakstīts pie «lūzeriem», taču kā iegansts uzbrukumiem Latvijai var noderēt.

Tomēr pat Krievijas propagandas mašīnai nebūtu īsti ērti aizstāvēt iespējamo korumpantu «tāpēc, ka krievs», kā mēģināja darīt piketa Rātslaukumā 9. februārī informatīvie nodrošinātāji. Politiski daudz perspektīvāks alibi Ušakovam ir Rīgas domes lēmums par četriem miljoniem uzpucēt Uzvaras parku. Sak, «mūsu Nilu» sit par to, ka viņš kopj un ciena «atbrīvotāju» piemiņu. Ja būs EP deputāts, par to gan varēs trokšņot Eiropas mērogā, nevis par kaut kādām rīdzinieku privilēģijām.

Lai cik slikti justos Ušakovs un Ameriks, ka jālaižas prom no desmit gadus iesēdēta perēkļa, vēl sliktāka sajūta — gandrīz vai kā uzmestam «lielākajam kretīnam» — varētu būt Ušakova skolas dienu draugam Vjačeslavam Dombrovskim, pirmajam numuram partijas valdes 24. janvārī apstiprinātajā Saskaņas EP kandidātu sarakstā. «Premjerministra kandidāts» un tagad «ēnu kabineta vadītājs» nedabūs kompensāciju par neatkarīga ekonomikas guru un progresīva politiķa tēla ziedošanu Saskaņas interesēm — prestižo EP deputāta statusu ar 7000 eiro mēnešalgu. Sak, piedod, Slava, politikas biznesā draugu nav. It īpaši, kad bīstami tuvu žvadz rokudzelži.

Nebūtu jābrīnās, ja Ušakovs neturētu arī solījumu kandidēt atkal uz Saskaņas priekšsēdētāja amatu (nekandidēt būtu «visu manu biedru interešu nodevība», viņš teica tajā pašā intervijā PBK) un apšaubāmo godu kļūt par grimstoša kuģa kapteini arī atstātu draugam Vjačeslavam. Savukārt Saskaņas iecere Ušakova vietā ielikt Rīgas domes priekšsēdētājas amatā Baibu Rozentāli izskatās pēc piedāvājuma opozīcijai viņu gāzt un tad sēsties pie sarunu galda par shēmu un naudas plūsmu turpmāku kopīgu apsaimniekošanu jau «nacionālo spēku» vadībā. Iespējams, daži būtu ar mieru, taču viņiem jārēķinās, ka pašreizējā RS lieta ne tuvu nav galā un var nebūt vienīgā Rīgas izlaupīšanas kara vēsturē.

Saskaņas agonija Rīgas domē itin daudziem būs daudz nepatīkamāka nekā braukšana pa tās vadības nozagtajām Rīgas ielām. Turklāt Ušakovs nedosies ar Ameriku čemodānā uz Strasbūru jau rīt — vēlēšanas notiks 25. maijā. Vēl ir laiks gan vēlētājiem domāt, gan tiesībsargātājiem ierasties «sadarbības vizītēs». Taču jau tagad ir kāda laba ziņa — Ušakovam varētu būt izdevies krietni sakāpināt ne tikai savu vēlētāju interesi par Eiropas Parlamenta vēlēšanām.

Komentārs 140 zīmēs

Netīša neprofesionalitāte? Latvija nebija ES tiesai pamatojusi apsūdzības Rimšēvičam, tāpēc tiesa secināja, ka viņš nepamatoti atstādināts no LB prezidenta amata.

Kalendāra provokācija. NA arī šogad aicināja Latviešu SS leģiona piemiņas dienu noteikt par Latvijas Republikā oficiāli atzīmējamu datumu.

Kūdītājas darbs. Valsts drošības dienests vērtēs Ždanokas teikto, ka krievi Latvijā esot tādā pašā situācijā kā ebreji pirms Otrā pasaules kara.

Amati un demokrātija

Valsts prezidenta amats ir viens no trim, par kuriem jāpanāk vienošanās

Latvijā ir jauna Saeima un jauna valdība, un drīz būs arī jauns Valsts prezidents. Raimondam Vējonim ir maz izredžu saglabāt amatu. Viņu vairs neatbalsta pat paša Zaļo un Zemnieku savienība, kura turklāt nu ir opozīcijā un nepiedalīsies lemšanā par koalīcijas kandidātu, par ko gribot vienoties valdības partijas.

Ja koalīcijas partijas spētu vienoties, mums atliktu vairs tikai apsveikt jauno prezidentu. Vēlēšanas Saeimā pirmo reizi būs atklātas, tāpēc scenārijs ar pēdējā brīža melno zirdziņu iz aizkulisēm vairs nebūs lietojams.

Taču politiķiem šogad būs jāizvēlas arī jauns Latvijas pārstāvis Eiropas Komisijā un arī jauns Latvijas Bankas prezidents. Un notiks arī Eiropas Parlamenta vēlēšanas, kurās partijas arī piedāvās, protams, savā ieskatā labākos. Šie procesi būs saistīti kaut vai tāpēc vien, ka lēmēji lielākoties tie paši. Kā vienmēr demokrātiskā politikā, rezultātu izšķirs spēja panākt kompromisus.

Visneērtākajā pozā sevi iespēlējusi Nacionālā apvienība, kura vairs nevar nevirzīt iepriekšējās prezidenta vēlēšanās piedāvāto Eiropas Savienības Tiesas tiesnesi Egilu Levitu. Pirmdien Raivis Dzintars izpauda partijas sāpi un arī sev vēlamāko risinājumu: «Mums ir nepieciešams vienoties, ka Valsts prezidenta ievēlēšana ir jāizceļ no politiskā tirgus laukuma. Respektīvi, mums ir jāuzdod jautājums, kas ir iespējamais labākais prezidents.»

«Politiskā tirgus» piesaukšana no šā tirgus veterānu komandas pārstāvja būtu pat aizkustinoša, taču šajā reizē izklausās pēc NA norobežošanās no Levita kā partijas kandidāta. Iespaidu pastiprina nacionālā domātāja Jāņa Dombravas čīkstēšana — ja Levits piekristu, NA viņu virzītu, taču, ak, cik labi būtu bijis, ja viņš būtu ievēlēts jau pirms četriem gadiem! Proti, cik labi būtu, ja kandidāts Levits būtu sena pagātne.

Demokrātiskā valstī partijas īsteno savus politiskos mērķus jeb, kā saka, savu vēlētāju doto mandātu caur valsts institūcijām, tāpēc ir loģiski, ka konkurē par amatiem likumdevējā un izpildvarā. Nupat redzējām, kā atrada kompromisus par amatiem Saeimas prezidijā un komisijās. Pēc tam arī par ministru amatiem valdībā — katrai koalīcijas partijai pa trīs, pat ja dažai bija knapi pusotram piemēroti kandidāti. Protams, būs jāvienojas arī par Valsts prezidentu un citiem Latvijai svarīgiem amatiem.

NA jau ir otrais valstī augstākais, Saeimas priekšsēdētājas, amats. Bet mūžīgais «premjerministra kandidāts» Roberts Zīle varbūt gribētu kļūt par eirokomisāru pašreizējā EK viceprezidenta Valda Dombrovska vietā. Vai vismaz par Latvijas Bankas prezidentu, kad Ilmāram Rimšēvičam rudenī beigsies amata pilnvaru termiņš.

Dzintars droši vien priecātos, ja partneri valdībā arī Saeimas priekšsēdētājas amatu «izceltu no politiskā tirgus laukuma» un atzītu, ka tajā ir iespējami labākā Ināra Mūrniece, bet pēc tam tāpat izceltu arī eirokomisāra amatu, jo kurš gan būtu iespējami labāks par Zīli. Taču citas partijas diezin vai piekritīs, ka visi šie amati ir vienai partijai ar nieka 13 vietām Saeimā. Tāpēc NA nāksies pašai atbildēt uz jautājumu, vai Mūrniece ir iespējami labāka savā amatā un Zīle būtu iespējami labāks eirokomisāra amatā nekā Levits iespējami labākais prezidenta amatā.

NA nu ir spiesta praktiski apgūt ābeces patiesību, ka politiskiem lēmumiem ir sava loģika un vienmēr arī sekas. Pirms četriem gadiem, pašuprāt, viltīgais lēmums partijas tēla spodrināšanai virzīt Levitu (pašu ideoloģiskajā klasifikatorā «sorosītu» un «kosmopolītu») tāpēc, ka pilnīgi droši viņš tā kā tā nekļūtu par prezidentu, tagad ir atnācis atpakaļ kā pienākums viņu virzīt.

JKP līderis Jānis Bordāns pirmdien pateica, ka «izskanējusī» Levita kandidatūra «liekas laba» un partija citu nemeklēs. Taču nepateica, vai meklēs citiem amatiem. Attīstībai/Par! arī varbūt atbalstītu Levita kandidatūru, taču droši vien varētu piedāvāt savu kandidātu eirokomisāra amatam. Jaunajai Vienotībai jau ir trešais augstākais, premjerministra, amats, taču arī tā diezin vai vēlēsies, lai NA tiek gan divi augstākie, gan vēl arī eirokomisārs vai LB prezidents. Kazi, to var izdomāt negribēt arī KPV LV, kaut gan pašas smagsvars visiem amatiem Aldis Gobzems ir aizgravitējis pa pieskari. Taču NA būs vien jāiekož kādā pirkstā un vai nu Levits oficiāli jāpiedāvā kā savs kandidāts, vai nu jāpaliek pie liekulīgās gaušanās, cik labi būtu bijis, ja viņš būtu ievēlēts jau sen, lai Mūrniece tagad paliek savā vietā un arī Zīlem mednis rokā.

Levits ir labs kandidāts prezidenta amatam, taču ne jau bez trūkumiem un ne jau nu vienīgais iespējamais. Toties ir pat pārāk labs gan saviem divkosīgajiem virzītājiem, gan degsmīgajiem sikofantiem, kuri jau slavina «nācijas tēvu» un «spožo zvaigzni» Levitu kā gluži vai Staļina tētiņu vai vismaz vadoni Ulmani, bet viņa dievišķuma apšaubītājus nolād par gandrīz vai valsts ienaidniekiem.

Levits labi zina, kā strādā demokrātija parlamentārā republikā, un uzsver, ka neuzskata sevi par kandidātu, kamēr nav oficiāli izvirzīts. Viņa priekšnoteikumu, ka piekritīs kandidēt, ja koalīcija spēs vienoties par atbalstu viņam, varam uzskatīt par gudru praktiskās demokrātijas uzdevumu politiķiem.

Komentārs 140 zīmēs

Ušakova lielākā bedre. Rīgas domei neesot naudas ielu remontam, toties atradās gandrīz četri miljoni Uzvaras parka atjaunināšanai.

Gods tiesāt. Ir pētījumā par maksātnespējas lietām pieminētā tiesnese Zute vēršas pret žurnālu par goda un cieņas aizskaršanu.

Jauns prezidents maijā būs arī Lietuvā. Grībauskaitei beidzas otrais termiņš, un tautas vēlēta prezidenta amatam reģistrējušies piecpadsmit kandidāti.

Pūce: Turēšos cieti

Jurim Pūcem (A/P) nepatīkot Vides un reģionālās attīstības ministra kabinets — griesti zemu kā bunkurā, skats pa logu uz mūriem. Aizrādu, ka turklāt otrpus ielai gandrīz vai interešu konflikts — naktsklubs Pūce.

Jaunajam ministram ir arī nopietna pieredze ar interešu konfliktiem. 2013. gadā pēc lielvekala Maxima sabrukšanas viņš atkāpās no Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra amata, jo sievas biedrība bija saņēmusi naudu no lielveikala būvniekiem.

Kad jautāju par drauga un partijas Latvijas attīstībai līdzdibinātāja Edgara Jaunupa attiecībām ar Rīgas satiksmes lietā tagad apcietināto Māri Martinsonu, ministrs kļūs lakonisks. Toties viņam ir daudz sakāmā par administratīvi teritoriālo reformu, ko uzskata par savu galveno darbu.

 

Nupat iepazīstinājāt Ministru kabinetu ar ziņojumu par administratīvi teritoriālās reformas pabeigšanu, kam jānotiek līdz 2020. gada jūnijam. Par pašreizējo administratīvi teritoriālo iedalījumu diskusijas bija no 1992. līdz 2008. gadam, kad Saeima pieņēma likumu, tad atsākās un turpinās joprojām. Kā cerat šo reformu pabeigt nepilna pusotra gada laikā?

Es apzinos to kā ļoti lielu izaicinājumu, un tas tiešām ir jāizdara. Viens no soļiem, lai to izdarītu — mēs iezīmējām grafiku, kādi lēmumi ir jāpieņem un kādā secībā. Nu, piemēram, tieši tagad (8. februārī – red.) blakus telpā notiek apspriede, lai finalizētu pašu pirmo administratīvi teritoriālās reformas pabeigšanas likumprojektu, un tad tas ir jānosūta saskaņošanai citām ministrijām un arī Pašvaldību savienībai. Bija vienošanās, ka tas ies saskaņošanai atvieglotā procedūrā kā tā sauktā Ministru kabineta lieta.

Šāda tipa politiskās vienošanās, protams, ir daļa no procesa — ir jāpanāk, lai ir atbalsts. Faktiski katrā sadarbības sanāksmē mums ir sanācis runāt par administratīvās reformas lietām, un man ir sajūta, ka vismaz valdību veidojošo partiju starpā ir plašs konsenss, ka tam ir jānotiek.

Skaidrs, ka detaļas bieži vien izšķir jautājumu. Un šajā konkrētajā jautājumā ir 119 detaļas. Bet esam salikuši ļoti stingru grafiku, un es pie tā turēšos cieti, un es ceru, ka arī pārējie kolēģi tiks tam tempam līdzi.

Nu, labi, grafiks jums ir. Bet vai ir redzējums, kādam ir jābūt gala rezultātam?

Mēs iesim procesu, kas, manuprāt, ir vienīgais pareizais. Būs kritēriju pašvaldību izveidei projekts. Mēs plānojam ar sākotnējām idejām sākt iepazīstināt kolēģus no koalīcijas jau nākamnedēļ, un tad pakāpeniski, aptuveni mēneša laikā, nonāk līdz tam, ka ir projekts, kuru jau var apspriest formālā procedūrā. Balstoties uz kritērijiem, taptu arī iedalījuma projekts un karte. Manā izpratnē, atslēgas kritērijs, protams, vienmēr būs iedzīvotāju skaits attiecīgajā teritorijā. Ir ekonomiskās attīstības indikatori, investīciju piesaistes indikatori. Ja skatās šos indikatorus un vērtē Latvijas teritoriju — un te man jāpasaka paldies iepriekšējai valdībai —, pēdējos četros gados ļoti daudzi pētījumi veikti šajā jomā, ko valdība ir pasūtījusi, un ir dažādu ministriju sagatavoti. Visi šie pētījumi, ja aplūkojam tās dažādās kartes — iedzīvotāju mobilitātes, izglītības pakalpojumu pieprasījuma — faktiski rāda uz ļoti līdzīgu situāciju absolūtā vairumā Latvijas teritorijas. Un tas būs valdības lēmums — izšķirties par to vai neizšķirties. Bet es gribu sākt ar kritērijiem un pēc tam ar karti.

Iedzīvotāju skaita kritērijiem neatbilst 39 novadi, 52 novados nav kritērijiem atbilstoša attīstības centra. Tad par cik pašvaldībām, jūsuprāt, būtu jābūt mazāk — par trīsdesmit deviņām vai par piecdesmit divām?

Ja saliekam kopā šos kritērijus, tad faktiski 57 no 119 pašvaldībām neatbilst šobrīd likumā noteiktajiem kritērijiem, tātad apmēram puse. Es domāju, ka tā ir sākuma atslēga. Ir skaidrs, ka tāda situācija, ka esošajiem kritērijiem neatbilst puse pašvaldību — nu, te būs kaut kas jāreformē un jāapvieno, tātad — vismaz divreiz mazāk.

Bet man sajūta ir, ka šī iespēja ir jāizmanto un tiešām jāvienojas par tādu novadu karti, kurā būtu gan saprātīgs attīstības centrs, gan pietiekamam iedzīvotāju skaitam nodrošināta pakalpojumu pieejamība. Es teiktu, ka jānovada līdz tam, lai mums būtu kaut kur starp 30 un 40 novadiem.

Bet par to ir jābūt atbilstoši arī likumam un atbilstoši Satversmes tiesas spriedumam. Tas ir Saeimas lēmums. Arī pagājušo reizi valdība piedāvāja stingrākus kritērijus, kur Saeima ar savu balsojumu izvēlējās vairāk kā 30 gadījumos, trīsdesmit septiņos, ja precīzi, to neievērot.

Ko bija pateikusi Satversmes tiesa?

Satversmes tiesas lēmums bija par būtisko strīdu, vai tas ir pilnīgi iedzīvotāju pašpārvaldes lēmums, vai tas tomēr ir Saeimas lēmums, un tas diezgan stingri iezīmēja, ka tas ir Saeimas lēmums, nevis Ministru kabineta lēmums, un arī šī procesa sākšana un noslēgšana ir Saeimas ziņā. Pēc iepriekšējās reformas bija vesela rinda pašvaldību sūdzību. Tur ir ļoti labs vērtējums, un, kas ir būtiski, tur ir arī pateikts, ka, protams, [Eiropas vietējo pašvaldību] harta nosaka pienākumu valdībai konsultēties ar iedzīvotājiem un pašvaldībām par teritoriālo iedalījumu, un to mēs arī darīsim, tā ir daļa no grafika. Bet tas nenozīmē, ka kādai no pašvaldībām ir veto tiesības par to, kādā veidā izveidojas Latvijas administratīvais iedalījums.

Plāns B un darbi

Valdības deklarācijā ir punkts, ka vērtēsiet otrā līmeņa pašvaldību veidošanu un īstenosiet pilotprojektu. Vai tas ir plāns B gadījumam, ja iecerētā reformu neizdotos?

Ir jāsaprot, šis ir jautājums, kurā ir politisko viedokļu atšķirības. Koalīcijas ietvaros ir partijas, kas stingri runājušas par nepieciešamību veidot apriņķus. Un ir partijas, kas ir stingri pret, un šis bija kompromisa risinājums.

Par apriņķiem kā konceptu runā jau ilgāku laiku, pat likumā ir ierakstīts, ka tādiem apriņķiem ir jābūt, bet nekad līdz tam neesam tikuši. Atšķirībā no novadu administratīvās reformas, te nekādi priekšdarbi nav veikti. Nav ne funkcijas izanalizēts, kuras tad varētu otrā līmeņa pašvaldības veikt, ne cik tas izmaksātu, vai tas būtu efektīvāk, ja to veiktu novadu vai otrā līmeņa pašvaldības, vai tas būtu efektīvāk, ja šīs funkcijas veiktu valsts kopā.

Es uzskatu to par savu darbu šajā valdības ciklā, šajā Saeimas laikā šādu izvērtējumu sagatavot un piedāvāt valdībai lemšanai. Tas nav ar administratīvi teritoriālo reformu sasiets jautājums. Tas ir atsevišķs process, ko mēs arī nodrošināsim. Bet tas notiks neatkarīgi no administratīvi teritoriālās reformas. Mēs piedāvāsim iespējamos variantus, tai skaitā variantu, kur valsts izšķiras vienreiz un par visām reizēm otrā līmeņa pašvaldības neveidot. Arī tādu lēmumu var pieņemts, bet kaut kāds lēmums ir jāpieņem, jo ilgstoši turēt situāciju, kad nav šī lēmuma, nav pareizi.

Kad notika iepriekšējā reforma, viens no elementiem bija atteikšanās no otrā līmeņa pašvaldībām. Bija rajonu pašvaldības, kas gan bija netieši vēlētas pašvaldības, kurām ir vesela rinda funkciju. Izveidojot dažādus novadus ar dažādu teritoriju, visām bija pienākums pārņemt rajonu pašvaldību funkcijas. Bet absolūtā vairākumā gadījumu tā pārņemšana notikusi nepilnīgi, un pašreizējās pašvaldības lielā daļā gadījumu faktiski nevar izpildīt rajonu pašvaldību funkcijas, jo tām nav pietiekamu resursu bāzes, bieži vien pat nepieciešamības.

Protams, ja novadu karte būtu vienveidīgāka, pašvaldības būt līdzīgākas pēc iedzīvotāju skaita un pēc ekonomiskajām spējām, tas būtu drīzāk izdarāms. Bet tad ir jautājums, vai tiešām visos gadījumos iedalījums, piemēram, 30 novados būtu optimāls, lai risinātu, piemēram, sabiedriskā transporta pieejamības problēmu. Iespējams, ka to vajadzīgs risināt tieši reģionālā griezumā. Bet vai tam ir vajadzīga otrā līmeņa pašvaldība — tas ir nopietns jautājums. Jo otrā līmeņa pašvaldība nozīmē vienošanos par autonomajām funkcijām, kuras šī pašvaldība pildīs, un par autonomiem ienākumu avotiem. Tad droši vien jāveic kaut kāda iedzīvotāju ienākuma nodokļa pārdale starp pirmo un otro līmeni. Vai tas ir solis, kurš ir valsts un pašvaldību interesēs? Nu, tas ir ļoti diskutabli, tas būtu jāizvērtē.

Vai vismaz koalīcijā ir vienprātība, ka diskusiju par apriņķiem neizmantos kā ieganstu, lai nobremzētu administratīvi teritoriālo reformu?

Jā, ir vienprātība, mēs virzām reformu uz priekšu, un novadu reforma notiks. Protams, nav vēl vienota lēmuma par kritērijiem un par iedalījuma karti, bet tādu lēmumu mēs sagatavosim, diskutēsim ar kolēģiem un panāksim. Bet par apriņķiem, kā jau teicu, ir viedokļu atšķirības.

Tad kādēļ paralēli par to jādiskutē, ja gribat ātri uztaisīt administratīvi teritoriālo reformu?

Bet paralēli tas praktiski nenotiks. To mēs arī kolēģiem esam skaidri pateikuši. Gan politiskie, gan arī praktiskie valsts pārvaldes cilvēkresursi nav tādi, lai vienlaicīgi abus šos lēmumus realizētu, tāpēc mēs koncentrēsimies šobrīd uz vietējo pašvaldību reformu. Bet šī valdība ir izveidota četriem gadiem. Visi administratīvās reformas likumi valdību būs atstājuši pēc gada un Saeimā tiks turpmāk pieņemti, un tad valsts pārvalde varēs sākt pētīt šo lietu un izpildīt šo valdības deklarācijas punktu.

Bet kas būtu tas pilotprojekts, ko jūs gribat palaist?

Tas ir tikai situācijā, ja izvērtējums ir pozitīvs. Tad ir iespējams pamēģināt, kā tad notiek šī sadarbība. Ir zināms vērtējums par šo jautājumu Lielrīgas reģionam no VARAM, iepriekšējās Saeimas laikā sagatavots, ka varētu atsevišķu funkciju griezumā to izmēģināt.

Tātad tā būtu Lielrīga?

Vai tā būtu Lielrīga, vai kāds cits plānošanas reģions.

Kurš tad cits?

Par Lielrīgu šobrīd vienkārši ir mērīts, bet mums būtu jāpaskatās, vai varbūt arī kāds cits reģions būtu labāks. Es negribētu šodien publiski teikt savu personīgo vērtējumu par plānošanas reģionu gatavības pakāpi dažādu kopīgu funkciju realizācijai. Ir plānošanas reģioni, kas ir labāki un ļoti aktīvi kopā strādā. Piemēram, šajā situācijā gribētu noteikti izcelt Latgales plānošanas reģionu, kas tiešām ir viens no spēcīgākajiem organizatoriskā ziņā. Iespējams, ka to var izmēģināt Latgalē, bet varbūt to var darīt arī Pierīgā.

Vai Zaļo un zemnieku savienības atstāšana opozīcijā palīdzēs šo reformu īstenot? Un kā jūs tiksiet galā ar Pašvaldību savienību, kura prognozējami uzstās, ka jāturpina diskutēt?

Tie ir divi dažādi jautājumi. Attiecībā uz ZZS mums oktobrī, jau pēc Saeimas vēlēšanām, bija vairākas diskusijas. Vienā darba grupā, ko es vadīju, bijām četru partiju formātā, kur bija arī ZZS klāt. Nu, ir skaidrs, ka droši vien pretestība atsevišķām izmaiņām būtu lielāka, jo, protams, ZZS pozīcija ir diezgan skaidri definēta administratīvi teritoriālā iedalījuma kontekstā. Bet nav un nebija arī gluži tā, ka ZZS bija pozīcijā, ka nekāda reforma nav nepieciešama. Tas būtu kļūdains apgalvojumus. Nu, tur bija atsevišķi aspekti, par kuriem diskusijas būtu ļoti smagas, ja ZZS būtu valdībā. Nu, piemēram, viens nozīmīgs reformu ietvaros atrisināms jautājums ir, vai Latvijā turpina pastāvēt divu veidu pirmā līmeņa pašvaldības — novadu pašvaldības un tā sauktās republikas pilsētas. Ministrijas pozīcija, kuru es arī personiski pilnīgi atbalstu — mums būtu jāvirzās prom no šāda modeļa, un arī tā sauktajām republikas pilsētām jābūt novada teritorijām. Visiem novadiem jābūt attīstības centram, un republikas pilsēta par tādu var kalpot. Un ir daļa republikas pilsētu pašvaldību, kuras ir aktīvi par to, piemēram, Valmiera. Bet jāsaka, ka visvairāk pret šo modeli ilgstoši ir Ventspils. Šī būtu diskusija, kura droši vien būtu relatīvi smagnēja, ja ZZS būtu koalīcijā. Bet kopumā, domāju, reforma tāpat notiktu. Būtu vienošanās, ka reforma ir jāveic, bet varbūt ambīciju līmenis būtu zemāks.

Attiecībā uz Pašvaldību savienību — es tikos ar visām pašvaldību organizācijām, arī ar Pašvaldību savienību. Visas sarunas ir pragmatiskas, visiem esmu solījis vienu lietu — ka es ar viņiem sarunāšos, uzklausīšu un viņiem nemelošu un nemuldēšu. Domāju, ka šāda konsekventa, godprātīga attiekšanās novedīs arī pie tā, ka pašvaldību vadītāji, kas vairums ir pragmatiski, praktiski cilvēki, kas katru dienu risina būtiskas iedzīvotāju problēmas, arī pieņems šo attieksmi, spēs atrast kompromisa vienošanās.

Pašvaldību intereses nav vienādas. Ir pašvaldības, kuru vadītāji aktīvi atbalsta reformu, un ir tādi, kas ir pret. Es arī saprotu, ka Pašvaldību savienībai ir grūti šādā situācijā labu kopīgu viedokli noformulēt. Nu, viņu atzinumus uzklausīsim — iebildumus, ierosinājumus, kas uzlabos procesu, mēs noteikti ņemsim vērā. Nu, ja būs vienkārši principiāla pozīcija — “nē!” —, tad tas, protams, beigās kļūs par valdības un Saeimas izšķiršanos.

Var prognozēt, ka būs nevis principiāls nē, bet gan drīzāk atrunas, ka ekspertiem jādiskutē vēl kādus piecdesmit gadus. Vai valdība būs gatava pārstāt diskutēt un pieņemt lēmumu?

Esmu ticies visādos formātos, arī Pašvaldību savienībā un Novadu apvienības valdē, un visur saku — pasakiet, lūdzu, kas ir tie dati, kas pietrūkst lēmumu pieņemšanai? Jo valsts pārvalde ir diezgan daudz pētījumu veikusi. Jā, šur tur pētījumi ir varbūt četrus vai piecus gadus veci, tos datus var atjaunināt, un mēs arī plānojam vienā daļā gadījumu to darīt. Bet vai mēs tiešām ceram tur ieraudzīt kaut kādu brīnumu? Ka tur kaut kas būs ļoti radikāli citādi, nekā ir bijis? Tas ir drīzāk jautājums par izšķiršanos.

Un man arī sarunas ar pašvaldību vadītājiem gan viens pret vienu, gan kopīgos formātos vienmēr izvērsušās ļoti pragmatiskas. Pašvaldību vadītāji uzsver tās bažas, kas patiešām vienā daļā pašvaldību iedzīvotājiem ir, piemēram, ka attiecīgā pašvaldība, kas šobrīd ir maza un bez attīstības centra, līdz ar apvienošanos ar kādu novadu, kur ir šis attīstības centrs, kļūs par visu aizmirstu nomali. Tās ir emocionālas bažas, taču arī praktiskas. Un tas ir jautājums, kas valdībai jāsaprot, ka līdzīgi kā iepriekšējā reforma, līdzīgi kā nupat Igaunijā teritoriālā reformā, valdībai būs jāapsola kaut kādi ieguldījumi šajās teritorijās, lai parādītu, ka tās teritorijas nav aizmirstas, tās tāpat tiks attīstītas. Jo tur tiešām cilvēki dzīvo. Protams, ir jānovērtē, kādi ieguldījumi tieši ir jāveic, nav jāveic bezjēdzīgi ieguldījumu, bet skaidrs, ka tāda tipa aktivitāte ir daļa no sarunas.

Otra svarīga daļa no sarunas ir demokrātijas deficīta problēma, kas ir diezgan loģiska. Apvienojoties lielākos novados, bet pašvaldībā ievēlēto deputātu skaitam paliekot tādam, kāds tas ir, paaugstinās risks, ka kādas vietas, pat ja visi nobalso par vienu deputāta kandidātu, var netikt pārstāvētas.

Šis arī ir jautājums, kas jāizdiskutē reformas sagatavošanas griezumā. Un mēs jau tagad zinām, ka pēc nākamās reformas pašvaldību deputātu skaits saruks, salīdzinot ar pašreizējiem 1706. Pat ja pieļautu, ka maksimālais pašvaldību deputātu skaits (izņemot Rīgu — red.) vairs nav septiņpadsmit, bet, piemēram, ir divdesmit viens, kopējais skaits tāpat nozīmīgi saruks — divas vai trīs reizes. Tātad varbūt mēs ejam to ceļu un dodam iespēju demokrātijas deficītam samazināties? Ja mēs paskatāmies pasaules pieredzi, pašvaldībās itin bieži ir vairāk nekā 20 deputāti un mierīgi strādā un var pieņemt lēmumus. Tas samazinātu sajūtu, ka — man nav nekādu cerību, es dzīvoju vietā, kurā ir pārāk maz iedzīvotāju, es nevienu deputātu nedabūšu ievēlētu.

Šie ir ļoti pragmatisku diskusiju jautājumi, kas patiešām valdībai ir jādzird, un kaut kāds kopīgs rezultāts ir jāatrod.

Protams, paliks vienmēr kādi mēģinājumi vilkt laiku un tamlīdzīgi, bet, nu, es no savas puses plānoju ļoti strikti pieturēties grafikam. Esmu speciāli ticies un arī tikšos ar deputātiem ne tikai no koalīcijas, bet arī no opozīcijas frakcijām Saeimā, pārliecinot to nedarīt un, īpaši sākotnējā fāzē, diezgan ātrā tempā vienoties par kopīgo procesu un tad paredzēt pietiekamu laiku gala lēmuma pieņemšanai Saeimā — sešus, septiņus mēnešus, kuru laikā izdiskutēt visus specifiskos jautājumus un sastrukturēt to lēmumu. Vai tas man izdosies, nu, tas ir manas profesionalitātes jautājums, vai es to spēšu izdarīt.

Pieminējāt, ka valdība ir četriem gadiem, tomēr, reālistiski vērtējot, puslīdz droši varat rēķināties ar šo gadu. Kādus vēl darbus uzskatāt par steidzamiem un svarīgākajiem, kuri jāizdara gada laikā?

Nu, man ir zināmi īstermiņa darbi, kas ir obligāti jāizdara. Lielākajai manas pārraudzības iestādei, ļoti nozīmīgai valsts institūcijai Valsts vides dienestam mainās vadība, iepriekšējā vadītāja ir atstājusi civildienestu. Un mums ātrā tempā, tuvāko dažu mēnešu laikā, jānonāk ne tikai līdz jaunam VVD ģenerāldirektoram, bet arī līdz skaidram plānam, kā šo iestādi pārveidot. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka tas nebūs pusgada darbs, lai to pilnībā realizētu, bet plāns mums ir jāsagatavo. Pašlaik VVD iepaliek, tur ir daudz nozīmīgu problēmu. Ir arī objektīvas problēmas, piemēram, atalgojuma līmenis darbiniekiem. Pie tā ir jāstrādā, tai skaitā man, panākot, lai tas mainītos un uzlabotos, un dažādas iestrādes jau ir, lai to panāktu. Bet svarīgākais ir — uz ko mēs ejam? Jo šis plāns kopā ar jauno ģenerāldirektoru ir jāsagatavo, un tuvākā pusgada laikā līdz tam jātiek — kāds būs Valsts vides dienests, vai moderna 21. gadsimta iestāde, piemēram, pēc diviem vai trim gadiem.

Vides sektorā mums šis gads ir diezgan būtisks dažādu nākotnes izaicinājumu priekšā. Latvijai ir saistības, un tās ir mūsu saistības, nevis Eiropas, kā mēdz teikt, bet mūsu saistības attiecībā uz klimatu, attiecībā uz atkritumu saimniecību. Šeit ir diezgan svarīgi lēmumi valdībai jāpieņem, un VARAM jāpiedāvā, kāds būs jaunais atkritumu apsaimniekošanas plāns, kur mums svarīgākais izaicinājums ir tikt galā ar to, ka cik daudz atkritumu tiek noglabāti poligonos. Patiesībā šis apjoms ir jāsamazina piecas reizes. Tas nozīmē diezgan nozīmīgus soļus, kuru viena daļa nebūs ļoti populāra iedzīvotāju vidū, jo mums ir jāpanāk, lai iedzīvotāji arī rada mazāk atkritumu. Tas ir viens piemērs.

SEG (siltumnīcefekta gāzu) emisijas ir otrs piemērs, kur, ja mēs neko nemainām un neko nedarām, faktiski tās kopīgās apņemšanās izpildīt nevaram. Būs ļoti smaga saruna ar Zemkopības ministriju, ar lauksaimnieku organizācijām, jo ir skaidrs, ka tas ir faktiski vienīgais sektors, kurā šobrīd Latvijā mērķtiecīgi pieaug siltumnīcefekta gāzu emisijas. Līdz šim valdība ilgstoši bijusi politiskā noskaņojumā, ka tas nekas, ka pārējiem sektoriem tāpēc ir jāsamazina vairāk — rūpniecībai, enerģētikai, transportam. Bet enerģētikā un rūpniecībā ir ļoti daudz darbu izdarīts, arī transportā ir šādi tādi nopietni darbi. Mēs nevaram prasīt vēl vairāk samazināt citiem sektoriem, ja lauksaimniecība turpinās pieaudzēt. Tas ir liels lēmums, kuru valdībai būs jāpieņem, arī atbilstoši jāatbalsta lauksaimnieki šajā pārejā. Jo tā sauktais Nacionālās enerģētikas klimata plāns jāapstiprina, un arī jāapstiprina atkritumu apsaimniekošanas jaunais plāns. Tie ir lieli izaicinājumi vides sektoram.

Un tad vēl ir ministrijas atbildība par digitālo pārvaldi. Pagājušajā gadā valdība sadalīja Eiropas fondu atlikušos līdzekļus projekta realizācijai ministrijās. Ir diezgan labs uzlabojums pārvaldības procesā. Centralizācijas pakāpe lēmumu pieņemšanā par to, kas tiek darīts, ir pieaugusi, bet vēl ir diezgan daudz darba, un es gribētu šim procesam aktīvu kontroli. Tas nav jautājums par to, ko dara pati ministrija — tā ir relatīvi neliela daļa no kopīgās aktivitātes —, bet gan par to, lai mēs nonāktu līdz situācijai, kad patiešām būtu pārliecināti, ka ar šo Eiropas fondu projektu palīdzību mēs ejam uz vienotu elektronisko pārvaldi, nevis resorisku elektronisko pārvaldi, kur katra iestāde, bieži vien pat ne ministrija, veido savu veidu, kā viņi sniedz e-pakalpojumus, kā iedzīvotāji sazinās ar valsti.

Šis ir tāds koordinācijas darbs, kur diezgan svarīgs ir jautājums, vai mūsu iestāde VRAA spēs arī tās prasības mērķtiecīgi uzlikt un izkontrolēt.

Valdības deklarācijā un reformas plānā nav nekā par pašvaldību referendumiem. Likumprojekts bija pārņemts no iepriekšējās Saeimas, otrajā lasījumā otro reizi pieņemts jau 2015. gadā, septembrī Saeimas komisija to atkal atlika — vai šī Saeima to var atkal pārņemt, un kas ar to notiek?

Tas ir pārņemts un attiecīgi pirmajā lasījumā arī atbalstīts no šīs jaunās Saeimas puses. Es biju tikties arī ar atbildīgās komisijas vadītāju un pārrunāt šī likuma gaitu. Man šķiet, ka tur ir objektīva diskusija, kas ir nepieciešama, un arī no komisijas vadītāja nejūtu, ka viņš vilks to likumprojektu garumā.

Es esmu cieti par pašvaldību referendumiem, bet, manuprāt, šī ir tā reize, kad mums ir jāatļauj divu veidu referendumi. Mums ir jāļauj, lai ir gan saistošie referendumi, gan konsultatīvie. Tāpēc, ka konsultatīvos referendumus varētu rīkot arī mazākās administratīvās teritorijās, nevis tikai visa novada griezumā. Saistošam referendumam, lai deputātam būtu pienākums balsot, ir jābūt pa visu novadu, jo viss novads viņu ir ievēlējis. Savukārt, piemēram, par lēmumiem, kas attiecas tikai uz vienu pagastu vai vienu pilsētu šī novada ietvaros, būtu jāļauj konsultatīva rakstura, un notiktu arī konkrētā pagasta teritorijā.

Par ko būtu jābūt tiesībām lemt pašvaldību referendumos? Piemēram, 2015. gadā no likumprojekta izņēma referendumus par teritoriālo plānojumu.

Manuprāt, tā ir kļūda, tur plānojumam ir jābūt iekšā. Faktiski vienīgais, par ko es ieteiktu nerīkot referendumus, ir pašvaldības budžets. Līdzīgi, kā ir Saeimas gadījumā, pašvaldībai ir tiesības noteikt ienākumus un izdevumus, un tur ir augsts problēmu risks iespējams, ja par to rīkojam nobalsošanas.

Kas būtu pārējie jautājumi, par kuriem varētu?

Praktiski par jebkuriem saistošiem noteikumiem, kurus dome izdod, būtu jābūt tiesībām rīkot referendumus. Savukārt, piemēram, par konkrētu būvniecības ieceru apstiprināšanu, es domāju, būtu vairāk jāiet tieši uz konsultatīvo referendumu veidu. Jo te mēs esam tādā kā tiesiskajā telpā — būvniecības ieceru apstiprināšana ir nevis domes saistošie noteikumi, bet gan administratīvs akts, par kuru konkrētā persona ir vērsusies un ir lūgusi. Te vajadzētu konsultēties un noskaidrot cilvēku viedokli, ja ir pieprasījums pēc tā no iedzīvotāju puses.

Bet es esmu apsolījis Dolgopolova kungam un arī Latvijas sabiedrībai varu apsolīt, ka tāpēc, ka likums tiešām ir relatīvi sen rakstīts un tas ir citā formā rakstīts, acīmredzot ir nepieciešami tādi kompleksāki priekšlikumi, ko ministrija piedāvā diskusijai un arī Saeimā izskatīšanai, un mēs pie tā strādāsim un tādus iesniegsim.

Vai ir termiņš likuma beidzot pieņemšanai?

Baidos tagad kļūdīties, bet šķiet, ka termiņš otrā lasījuma priekšlikumiem ir 1. maijs. Es domāju, ka otrā lasījuma izskatīšanai vajadzēs kādu pusgadu, jo tie būs konceptuāla rakstura. Nu, un tad ir trešais lasījums. Tā arī ir tāda iekšēja Saeimas vienošanās, un to tiešām vajag ievērot, ka trešajā lasījumā konceptuālas lietas vairs nerisina, tā ka es sagaidu, ka šis likums 2020. gada laikā varētu tikt pieņemts.

Vēl deklarācijā ir solīts paplašināt pašvaldības uzraugošo institūciju pilnvaras. Kas ar to ir domāts?

Es varu dalīties, piemēram, no VARAM perspektīvas. VARAM atbilstoši likumam ir kontrolējošā iestāde par pašvaldību darbības likumību. Bet faktiski ir diezgan ierobežots loks jautājumu, kurā varam asu, nekavējošu rīcību veikt. Tā ir saistošo noteikumu izdošana, saskaņošana un tamlīdzīgi, bet, piemēram, attiecībā uz to, vai budžetā, pieņemot lēmumus, pašvaldība ievēro noteikumus — tur VARAM uzraudzības nav. Saprotot, ka pašā pamatā pašvaldības ir demokrātiski vēlētas institūcijas un tām ir jābūt tiesībām pašām izšķirties par prioritātēm — par to nav šaubu —, jautājums ir, vai tiek likums ievērots šajā procesā. Un tas gan būtu jādod kā pilnvara un funkcija, un tai skaitā būtu arī instrumentu klāsts, ko var piemērot. Jo pašlaik ir tā — saistošo noteikumu projektu var sūtīt atpakaļ, un tad tas nestājas spēkā. Visos citos gadījumos faktiski ir diezgan daudz procesa darbības, ko varam veikt, nu, piemēram, sēdes sasaukt, pieprasīt paskaidrojumus, pieprasīt kaut kādu jautājumu izskatīšanu. Bet tiesības, piemēram, atcelt, apstādināt ir diezgan ierobežotas. Un šis loks ir jāpaplašina.

Un bez tā, protams, ir diskusija par Konkurences padomes iespējamo lomu, lai uzraudzītu pašvaldības komercdarbību. Es esmu stingri par, ka šādai lomai ir jābūt. Teorētiski tā varētu būt arī VARAM funkcija, vienkārši mums nav kompetences šajā jautājumā, nav cilvēku, kas to darītu.

Vai tās būtu izmaiņas likumā par pašvaldībām?

VARAM funkcijas jāliek likumā par pašvaldībām, bet šis jautājums par Konkurences padomi nozīmētu grozījumus Konkurences likumā. Tie šobrīd jau ir izskatīšanā Saeimā. Ir arī tāds priekšlikums iesniegts — mūsu deputāts Daniels Pavļuts ir iesniedzis un es stingri atbalstu šo pieeju, — Konkurences padomei ir jādod tiesības situācijā, kad pašvaldība faktiski ar savu rīcību izspiež no tirgus privātā tirgus dalībnieku, šo pašvaldības darbību apturēt.

Un tas nav tikai gadījumos, kad pašvaldība izveidojusi savu komersantu, piemēram, ar dempinga cenām. Nu, tādi gadījumi ir bijuši, sākot ar pašvaldību tā sauktajiem medijiem, beidzot ar, piemēram, darbību tūrisma jomā, viesnīcām, konferenču zālēm, kas tiek izīrētas apzināti par cenu, kas ievērojami zemāka nekā privātā tirgus dalībnieku piedāvātās cenas tirgū.

Bet bez tā ir arī vienkārši pašvaldību, piemēram, saistošie noteikumi, kas tiek pieņemti tā, lai faktiski neļautu iespēju tirgū piedalīties nevienam citam.

Klasiska funkcija ir, piemēram, atkritumu saimniecība, kur tiek faktiski pieņemti tādi noteikumi, kas ierobežo iespēju kādam citam bez pašvaldības dibināta komersanta kādas funkcijas veikt. Vai, teiksim, tehniskas apkopšanas darbi ūdenssaimniecībā vai namu pārvaldīšanā, kuri arī tiek regulēti tādā veidā, lai konkurenti nepiedalītos tirgū. Tas ilgtermiņā nozīmē to, ka pašvaldību iedzīvotāji faktiski pārmaksā par tiem pakalpojumiem, ko viņi darījuši bezkonkurences apstākļos. Vai tās izmaksas tiek nosegtas no budžeta naudas, vai no pašvaldības iedzīvotāju pašu maciņiem, ir šajā gadījumā otršķirīgi, jo tā tāpat ir pašvaldību iedzīvotāju nauda.

Pašvaldību avīzes un citi atkritumi

Pieminējāt tā dēvētos pašvaldību preses izdevumus. Atbildīgā Saeimas komisija pagājušā gada pavasarī atbalstīja grozījumus likumā, ka šādus preses izstrādājumus pašvaldība drīkst izdot ne biežāk kā reizi mēnesī, taču tas pagaidām arī viss. Kas notiks ar šo likumprojektu?

Tas arī ir pārņemts šajā Saeimā. To arī es pārrunāju ar Dolgopolova kungu. Šis likumprojekts turpinās virzību uz priekšu.

Un Dolgopolovs jūs atbalstīs šajā jautājumā?

Nu, viņš man tā solīja, ka šis likumprojekts turpinās virzīties, un esmu tendēts ticēt cilvēku solījumiem, kamēr viņi mani nepieviļ.

Viņš jūs nepievils — turpmākos simt gadus solīs, ka turpinās virzīt.

Komisijas deputātiem arī ir iespējas šādās situācijās rīkoties. Es teikšu tā — ja komisijas priekšsēdētājs nevēlas likumprojektu likt, bet deputātu vairākums to vēlas, deputātu vairākums viegli to var panākt. Jebkurā brīdī, noteiktam skaitam deputātu uzrakstot iesniegumu, viņi var prasīt sasaukt sēdi un noteikt izskatīšanas laiku. Acīmredzot Valsts pārvaldes un pašvaldību lietu komisijas deputātu vairākums pagājušajā Saeimā nevēlējās tur neko darīt, tāpēc Dolgopolova kungs arī neielika.

Šodien ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro negaidīti pateica, ka viņš ķersies klāt šim jautājumam. Un ko jūs darīsiet?

Manuprāt, tas nosacītais kompromiss, kas tika panākts — ka pašvaldības drīkst informatīvos izdevumus izdot, bet ir noteiktas lietas, ko drīkst publicēt, un nedrīkst piedalīties reklāmas tirgū un publicēt ziņām līdzīgus rakstus, bet publicē saistošos noteikumus un pašvaldību vispārēju informāciju, un ir ierobežota regularitāte, — manuprāt, ir pēc būtības pieņemams kompromiss. Vai šis kompromiss tālāk iet uz priekšu — nu, pasekosim, kāds tagad ir priekšlikumu iesniegšanas termiņš šim likumam. Man liekas, likumprojektam tūlīt būtu jāiet uz izskatīšanu. Esmu runājis arī ar abām deputātēm, kas pārstāv mūsu apvienību šajā komisijā. Nu, mēs sekosim līdzi, liksim uz sēdēm, balsošana būs un lēmums tika pieņemts.

Nomainījāt Dūklavu Tautsaimniecības komisijas vadībā, bet administratīvi teritoriālās reformas un citu svarīgu pārmaiņu veikšanai izšķirīgi svarīgās Valsts pārvaldes un pašvaldību lietu komisijas vadītāju Dolgopolovu ne. Kāpēc?

Nu, bet man nav bail no tā, man ir dziļi personiska pārliecība, ka parlamentārā darbā ir jādod atbildība, tai skaitā par nozīmīgiem amatiem, arī opozīcijai. Un es personiski uzskatu, ka situācija, ka šobrīd tikai vienu komisiju vada ZZS pārstāvji, ir kļūdaina. Tas bija kompromiss, par ko bija jāvienojas. Man absolūti nebūtu traucējis Dūklava kungs Tautsaimniecības komisijas vadītāja amatā, un es domāju, ka tas nebūtu traucējis arī valdības dienaskārtībai. Un nebūt netraucēs arī Dolgopolova kungs. Ja viņš traucēs, tad šo jautājumu risināsim.

Bet es neesmu noskaņots negatīvi. Ir jāmāk koalīcijas politiķiem vienoties arī ar opozīciju par valstiski svarīgu mērķu panākšanu. Es tāpēc arī tiekos ar Dolgopolova kungu un plānoju tikties regulāri, lai izrunātu un vienotos, un ietu uz priekšu ar ministrijas dienaskārtību.

Nav runa par bailēm vai to, ka nevajadzējis opozīcijas pārstāvjiem dot teikšanu…

Bet ka tieši personīgi Dolgopolovs?

Nē, runa ir par politisko loģiku un par to, ka tieši koalīcijas lēmums izskatās personīgs — Dūklavam nē, bet Dolgopolovs ir labs.

Tāds bija konkrēti viena no koalīcijas partneriem uzstādījums, ka tas obligāti jāizdara, un tas tika izdarīts. Tas bija KPV nosacījums, viens no pieciem, lai viņi piekristu Kariņa valdībai pašā sākumā. Mēs tam piekritām kompromisa ietvaros, uzskatot, ka valdības izveidošana ir svarīga. Es būtu par to, ka tiktu atrasts veids, kā ZZS atbildēt par divām komisijām, līdzīgi kā par divām komisijām atbild Saskaņa, un es patiešām redzu tikai ieguvumus no tā, ka ir līdzatbildīga.

Vēl par personālijām — kā jums izdevās Valsts vides dienesta vadītāju Koļegovu pierunāt aiziet no amata? Ka aizgāja ļoti negribīgi, var secināt no viņas pēc tam teiktā, ka “Pūce vēlējās celt savus reitingus”. Ko jūs viņai pateicāt?

Tā bija divpusēja saruna, neatstāstīšu detaļas. Nu, acīmredzot mani argumenti viņu pārliecināja, ka tāda rīcība ir pareiza. Es patiešām uzskatu, šis mūsu kopīgais lēmums ir arī viņas personiskās interesēs.

Viņa laikam tā neuzskata.

Es ceru, ka ar laiku viņa līdz tādai apziņai nonāks.

Kādas vēl nopietnas personāliju izmaiņas jūs plānojat ministrijā vai tai padotajās struktūrās?

Nu, mēs nomainīsim, protams, pārstāvjus brīvostas valdē. Šīs ir politiskas institūcijas, un es vēlos, lai tur mani pārstāvētu mana biroja cilvēki, lai man būtu informācija, kas tur notiek un kādi lēmumi tiek pieņemti. Es, protams, stingri atbalstītu brīvostu pārvaldes profesionalizāciju, stingri atbalstīšu Tāli Linkaitu šajā darbā, kad būs piedāvājums viņa reformai. Nav obligāti jābūt ministra pārstāvim, bet šobrīd tāds regulējums ir.

Es pagaidām neesmu konkrēti saplānojis, kādus cilvēkus, analizēju iestādi pēc iestādes, tiekos ar iestāžu vadītājiem, uzņēmumu vadītājiem — uzņēmumu te nav pārāk daudz, vairāk iestādes. Pa vienam es tiekos, katram pirms tam esmu sagatavojis, ko gribu no viņa noskaidrot. Piemēram, šodien man būs tikšanās pēc dažām stundām ar [Valsts reģionālās attīstības aģentūras direktoru Aigaru] Undzēna kungu, izrunāsim VRAA darbu. Man ir jautājumi, ko es gribu viņam uzdot par darba organizāciju. Bet es neesmu ar tādu noskaņojumu, ka ir nekavējoties jāmaina iestāžu vadītāji.

Jau pieminējāt atkritumu apsaimniekošanas plānu, un valdības deklarācijā solīts, ka “ieviesīsim depozīta sistēmu”. Saeima pagājušajā rudenī pieņēma likumu pirmajā lasījumā. Kad ieviesīsiet?

Tas ir atkarīgs no Saeimas lēmumu pieņemšanas. Arī no manas puses būs kontrole, mans parlamentārais sekretārs ir arī atbildīgās apakškomisijas vadītājs Saeimā Artūrs Plešs.

Tie mērķi ir patiešām ļoti ambiciozi. Man šķiet, ka mums ne gluži līdzīgu, bet strādājošu depozīta sistēmu būs jāattiecina ne tikai uz PET pudelēm. Tas nenozīmē, ka mums būs jābūvē dažādi automāti, kur novietot, bet būs jāveido metode, kur patērētāji veiks iemaksu, lai nodrošinātu to, ka šie atkritumi tiek savākti un pārstrādāti ne tikai attiecībā uz PET pudelēm. Droši vien auto riepas varētu būt viena no jomām, ļoti ticami, ka dažādas elektropreces, jo mums ir nopietna problēma ar šo atkritumu savākšanu Latvijā. Tas prasa lielu konceptuālu vienošanos, bet, kas ir svarīgi, šī gada ietvaros ir jāizdara. Tas nozīmētu, ka pēc tam pakāpeniski šī sistēma tiktu ieviesta. Tas nav viena gada darbs. Piemēram, ja šodien tiktu pieņemts tas pats PET pudeļu depozīts, šodien būtu Saeimas lēmums, tāpat reāli ātrākais laiks, kad tas tiktu ieviests, būtu 2021. gads. Tā kā droši vien Saeima vēl kādu laiku lems, mēs labāk varam cerēt uz 2022. gadu.

Tātad 2022. gadā varētu būt?

Ja Saeima pieņemtu šo lēmumu pietiekami ātri.

Ir vēl divi lieli vides projekti, kurus īsteno jau gadiem ilgi un palaikam skandalozi. Viens ir Inčukalna gudrona dīķi. Tagad tur Skonto būves vietā ir Inčukalns Eko. Vai varat garantēt, ka neatkārtosies tradicionālā shēma, ka sāk darbus un pēc tam atkal un atkal prasa papildus naudu?

Šis projekts ir ļoti stingrā Valsts vides dienesta uzraudzībā, un arī no mūsu puses ir ļoti strikta uzraudzība. Jo bez tā, ka tā ir patiešām nozīmīgas ekoloģiskas katastrofas novēršana, tas ir arī jautājums par Eiropas līdzekļu izlietošanu laikā un apjomā. Un šobrīd atbilstoši tām atskaitēm, kas manā rīcībā, projekts tiek realizēta atbilstoši plānam, nekādas kavēšanās nav, un šķiet, ka viņi iekļausies atbilstoši paredzētajam, bet, nu, tur vēl ir darbs priekšā. Šis nav arī tehniski tehnoloģiski viegls process. Bet es nekādā gadījumā neparedzu projektam kaut kādas atkāpes.

Bet ļoti svarīgs jautājums, uz priekšu raugoties, ir arī apkārtnei, apkārtējai teritorijai. Šo padomju okupācijas laikā radīto piesārņojumu mēs novērsīsim, bet vēsturiskais mantojums apkārtnē ap šiem dīķiem vēl prasīs daudzus gadus darba un pastāvīgu uzraudzību vietai, jo mēs nevaram būt pārliecināti, ka tās kaitīgās vielas arī pēc daudziem gadiem tomēr neparādās.

Nē, gudrona dīķu izsmelšanas un pārstrādes projekts notiek noteiktā termiņā, un mēs stingri sekosim, lai nebūtu atkāpju.

Otrs lielais projekts ir Salaspils reaktora demontāža un kodolatkritumu noglabāšana. Ir pārtraukti skandalozie iepirkumi ar Velvi, kas saistīta ar Martinsonu, kuros parādījās 400% sadārdzinājums, salīdzinot ar paredzēto līgumcenu. Kas notiek ar to?

Ministrija vēl pagājušajā gadā guvusi arī ekspertu novērtējumu par to, vai tur ir bijusi problēma ar sākotnējo tāmi un procesu, un tas, ko ministrija faktiski ir ieguvusi — ka zvēlētā iepirkuma metode projektēt un būvēt kopā ir bijusi kļūdaina. Tāpēc, ka bez tehniskā projekta būvniekam, kas nosola darbus, ir jārēķinās, ka viņam ir nenovērtējams apjoms, cik viņam būs jānodrošina specializēto atkritumu, es tā to formulēšu, būvgružu pārvietošana. Šobrīd ir sagatavošanā izsludināt iepirkumu tikai projektēšanai. Projektēšanas darbu noslēgums varētu būt šogad. Mēs arī iegūtu sajūtu, cik tad šie darbi kopā varētu maksāt. Esam konsultējušies ar vienīgajiem kolēģiem šajā reģionā, kas labi šo jomu ir apguvuši, proti, lietuviešiem saistībā ar Ignalinas demontāžu. Un ir skaidrs, ka arī piedāvātās tāmes ir bijušas, nu, piezemētas. Projektēšanas rezultātā mums ir jānoskaidro, kāds ir reālais novērtējums. Tie ir diezgan specializēti darbi. Nojaukšana pati par sevi nav specializēta, bet, ko pēc tam darīt ar šiem būvgružiem, kādā veidā viņus transportēt un noglabāt — tas gan ir specializēti.

Kad reāli varētu sākties darbi?

Šogad vajadzētu projektēšanai beigties, un tas nozīmētu, ka droši vien jārēķinās, ka 2020. gada budžetā mēs nekādus līdzekļus klāt paredzēt vēl nevarēsim, jo nebūs vienkārši datu. Bet tad attiecīgi uz 2021. gada budžetu tas lēmums būs jāpieņem — paredzēt līdzekļus demontāžai un noglabāšanai.

Jaunais satiksmes ministrs uzdevis īpaši rūpīgi izvērtēt visus ar Martinsonu saistītos iepirkums, ņemot vērā Rīgas satiksmes lietu. Kā jums — vai šeit ir šādi iepirkumi?

Nu, vispār ministrija pati nekādas iepirkumus tikpat kā neveic un tie ir galvenokārt iestādes uzturēšanai. No mūsu kapitālsabiedrībām, kuras arī nav pārāk lielas, vislielākā, kas kaut kādus šādus darbus veic, ir Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs. Es tikšos ar šī uzņēmuma vadību. Man būs jautājums par iepirkumu darba organizāciju, jo faktiski tur uzkrītoši rezultāts ir bijis tāds, ka visdažādāko pakalpojumu veikšanā, ne tikai būvdarbu, ir uzvarējuši vieni un tie paši uzņēmumi. Tas liecina par kaut kādiem iespējamiem riskiem vai nepietiekami labi vadītu iepirkumu procesu. Šāds jautājums būs, un es ceru dzirdēt jēgpilnu atbildi. Un, ja nē, tad arī kaut kādus organizatoriskos secinājumus izdarīšu.

Savukārt citur ministrijai lieli iepirkumi ir faktiski diezgan specifiskie IT sistēmas uzņēmumos. Un tad, protams, ir Dabas aizsardzības pārvalde, kas regulāri veic aizsargājamās teritorijās sakopšanu, taku izveidi un tamlīdzīgas lietas, kur katrs atsevišķi iepirkumi ir relatīvi nelieli un to veicēju izkliede ir diezgan ievērojama — tur ir daudz uzņēmumu, kas veic darbus, nav novērojamas koncentrācijas pazīmes.

Tā ka ministrija arī kā sektors nav tāds liels pasūtītājs. Tur mēs atšķiramies no Satiksmes ministrijas, kur ir daudz kapitālsabiedrību, kas ir relatīvi lielas un kas pašas iepērk. Protams, ka ministrija īsteno struktūrfondu programmas, kurās saņēmēji ir pašvaldības. Bet, nu, tas ir tomēr arī katras pašvaldības jautājums, kādā veidā tiek darbs organizēts.

Martinsons un naudas basketbols

Jūs vienreiz jau atkāpāties no amata — no valsts sekretāra amata Ekonomikas ministrijā 2013. gadā. Atkāpāties, lai novērstu aizdomas par interešu konfliktu, jo sievas vadītā biedrība Ascendum bija saņēmusi ziedojumus no būvniekiem, arī no sabrukušā lielveikala Maxima būvniekiem Re&Re. Vai tā nevar notikt vēlreiz, ņemot vērā, ka jūsu biedrība Latvijas attīstībai ir saņēmusi ziedojumus no Māra Martinsona?

Tas bija, pirms es vēl pievienojos politiskajai partijai Latvijas attīstībai.

Martinsons tagad ir apcietināts. Vai ar Edgaru Jaunupu jūs sazināties?

Regulāri. Jaunups ir manas partijas valdes loceklis, viņš ir arī mans personisks draugs, un es, protams, ar viņu regulāri sazinos, tas jau nav nekāds noslēpums.

Vai tās tātad ir tikai baumas, ka cilvēki, ar kuriem viņš sadarbojies, tagad neriskējot viņam zvanīt, jo viņš esot apkarināts ar noklausīšanās ierīcēm?

Es domāju, ka tās ir pilnīgas baumas. Manuprāt, ir jānošķir divas lietas. Māris Martinsons ir izmeklēšanā esoša persona, kurai nav nekādu tiešu vai netiešu saikņu ar politisko partiju Latvijas attīstībai. Jā, viņam ir bijušas vēsturiski personiskas attiecības, tai skaitā ar Edgaru Jaunupu.

Ko nozīmē “ir bijušas”? Ļoti senā pagātnē?

Vairāki gadi ir pagājuši, kopš Māris Martinsons nekādā veidā vairs nav saistīts ar basketbola klubu VEF, kas bija saikne. Viņš bija basketbola kluba VEF valdē, kurā bija arī Edgars Jaunups. Māris Martinsons tur nav jau vairākus gadus un arī neatbalsta basketbola klubu VEF, neatbalsta arī nevienu no politiskajām [partijām], nekad nav atbalstījis partiju Latvijas attīstībai, un tās ir dažādas lietas.

Attiecībā par baumām uz Edgaru Jaunupu — nu, cilvēkiem ir tendence demonizēt un meklēt vietā, kur tā nav. Edgaram Jaunupam es personīgi uzticos pilnībā, tas ir, manuprāt, viens no spējīgākajiem cilvēkiem Latvijas politikā — tieši saturā, tieši spējā piedāvāt neordinārus, spēcīgus politiskus risinājumus.

Vai sporta organizācijas — federācijas, klubi — Latvijā nav kā tādas naudas sūkņu stacijas starp biznesu un politiķiem?

Nu, ir relatīvi neliels skaits politiķu, kas saņem ienākumus no sporta organizācijām, un lielākoties tā ir tiešām sporta federāciju vadība vai tamlīdzīgi. Es domāju, ka drīzāk ir otrādāk, cik nu man pieredze ir bijusi — sporta nevalstiskās organizācijas, federācijas ļoti aktīvi strādā, lai piesaistītu politiķus pie sevis. Viņi māk veidot attiecības ar politiķiem — kādreiz paglaimojot godkārei, kādreiz paglaimojot iespējai, kā veidot attiecības, — un tādā veidā daudzi no politiķiem beigu beigās kļūst par kādu sporta organizāciju padomju locekļiem, izpildkomiteju locekļiem un tamlīdzīgi. Jo tas ceļ viņu pašvērtējumu, citādāk to nepateiksi.

Vai tikai tas? Vienkārši nosaukšu jums dažus Latvijas Basketbola savienības padomes locekļu uzvārdus: Ameriks, Āboltiņa, Bondars, Kalvītis, Krūmane, Martinsons, Parādnieks, Štokenbergs, Urbanovičs, Lembergs. Izskatās pēc pamatīga vēlēšanu saraksta, vai ne? Vai, jūsuprāt, tie cilvēki tur ir tikai tāpēc, ka viņiem patīk sports?

Es teiktu, ka ir otrādāk — Basketbola savienības vadība, visdrīzāk, ir ļoti aktīvi strādājusi, lai politiķus iedabūtu šajā padomē un tādā veidā garantētu, ka, ja ir kaut kādas problēmas, piemēram… Skaidrs, ka visas sporta organizācijas daļēji arī saņem finansējumu no valsts — ja būs kaut kādas problēmas ar valsts finansējumu, viņiem būs, ar ko runāt.

Lai garantētu, ka naudu pārpumpē neatkarīgi no tā, kurš ir pie varas?

Nu, tā jūs to varat apzīmēt. Sporta organizāciju vadība, protams, rūpējas par to, lai sporta organizācijai būtu resursi tās darbības nodrošināšanai, tas ir viņu uzdevums. Un viņi strādā ar politiķiem un pārliecina par to, nu, iesaista viņus. Šis ir veids, kas, manuprāt, ir viens no visatklātākajiem. Jo vai tad būtu labāk, ja tas viss notiktu kafejnīcu sarunu formātā?

Jaunupam tagad varētu būt sarežģīta situācija Latvijas Basketbola savienības valdē — valdes loceklis Leons Bemhens sēž. Viņš tur acīmredzot kārtoja lietas kopā ar Lemberga partijas biedru Gunti Blumbergu, vai ne?

Nu, tur ir Valdis Voins, man liekas, Basketbola savienības prezidents.

Ir, protams, bet Voins varbūt nav politiķis.

Nav, nav.

Es runāju par politiķu sarakstu.

Nē, nu, tātad ir ievēlēti. Es nezinu ļoti detalizēti situāciju Basketbola savienībā un kā valde izveidojās, bet ar tādām vispārējām zināšanām par to, kā sporta federācijās vispār tas notiek — parasti sporta federāciju valdēs iekļūst sabalansēti jaunatnes sporta pārstāvji, kur ir galvenokārt pašvaldību klubi, un tad ir profesionāli klubi. Un tādā veidā tiek nodrošināts tas, ka visas problēmas tiek tomēr valdē izskatītas.

Nu, Edgars viennozīmīgi tur pārstāv basketbola klubu VEF, kura vadītājs viņš arī ir. Un Guntis Blumbergs ar lielu varbūtību pārstāv Ventspils basketbola klubu un arī Ventspils sporta sistēmu, kurā basketbolam ir liela daļa arī attiecībā uz jauniešu sportu. Nu, skaidrs, ka tas tā ir! Tātad attiecīgi tādā veidā arī viņi ir ievēlēti. Acīmredzot profesionālie klubi tā ir vienojušies, ka labākie pārstāvji viņiem būs tieši šie.

VEF kluba prezidents pašlaik ir Jaunups…

Jā.

Pirms viņa laikam kādus 10 gadus bija Martinsons.

Mazāk, bet jā.

Un tagad jūs virzāt ilggadējo VEF kluba direktori Lailu Spaliņu par valsts pārstāvi Ventspils ostā.

Nē, nu, pirmām kārtām Laila ir atstājusi gan VEF kluba valdi, gan arī citu organizāciju valdi. Viņa strādā šobrīd mana biroja vadītājas amatā. Un es virzu uz brīvostas valdi abos gadījumos savus padomniekus, lai tie būtu arī mani pārstāvji. Un tā arī likums paredz — tie ir mani kā ministra pārstāvji, un es, protams, virzu cilvēkus, kuri ar mani kopā strādā.

Tāpēc es vaicāju, vai jums neveidosies itin samudžināti interešu konflikti.

Kādi tieši? Kādus lēmumus Ventspils brīvostas valde varētu pieņemt attiecībā uz basketbola klubu VEF, kā jums šķiet?

Jūs pagājušā gada 13. decembrī Saeimā aicinājāt atbalstīt izmaiņas uzņēmumu ienākuma nodokļa kārtībā, lai atjaunotu nevalstiskajām organizācijām iespēju saņemt ziedojumus no uzņēmējiem.

Jā.

Finanšu ministrija bija aprēķinājusi, ka jūsu priekšlikumi būtu izmaksājuši budžetam  13,9 miljonus eiro. Vai tas, jūsuprāt, nevar viest jautājumus par iespējamu interešu konfliktu?

Nē! Absolūti nē. Šis ir jautājums, par kuru es un arī visi Saeimas deputāti saņēma nevalstisko organizāciju sagatavotu vēstuli, kur bija visu nevalstiskā sektora organizāciju pārstāvji. Tur bija gan no labdarības biedrībām, gan no kultūras, gan no izglītības, gan no sporta, gan no pilsoniskās sabiedrības plašākā nozīmē sagatavota vēstule, un es pilnībā… Jā, to es gan budžeta komisijā teicu — jā, es esmu iesniedzis tos priekšlikumus, ko iesniedza viņi. Un es viņus pilnībā atbalstu, tas nav nekāds pārsteigums attiecībā uz mani, es to esmu vairākkārtīgi publiski teicis. Tas ir arī mūsu politiskā spēka programmā, ka mēs atbalstīsim ziedojumu sistēmas izmaiņas, lai stimulētu ziedojumus nevalstiskām organizācijām, tā ir objektīva sabiedriska problēma. Nevalstisko sektoru ziedojumi ir nokrituši pagājušā gada laikā gandrīz trīs reizes.

Nevalstiskās organizācijas, protams, ir jāatbalsta, taču es runāju par jums, nevis par ziedojumiem…

Ko es varu pateikt un kas ir arī publiski redzams — es pats esmu vienmēr, visu savu dzīvi bijis nevalstisko organizāciju valdēs un aktivitātes, es to vienmēr esmu darījis, tai skaitā arī šobrīd es esmu vienas nevalstiskas organizācijas, kas ir sabiedriskā labuma organizācijas statusā, valdē — tas ir Latvijas Universitātes fonds. Jā, šis atstātu pozitīvu iespaidu arī uz Universitātes fondu, bet es nekad neesmu saņēmis nevienā nevalstiskā organizācijā personīgu atlīdzību vai, ka es būtu kaut ko saņēmis no nevalstiskām organizācijām.

Piedodiet, bet varbūt kaut ko saņem, iespējams, jūsu draugs Edgars Jaunups?

Viņš nesaņem atlīdzību, nē — basketbola klubs VEF nav sabiedriska labuma organizācija un nesaņem ziedojumus caur uzņēmumu nodokļu atlaidi. Viņi nesaņem! Tā ka te nav interešu konflikta, tā ir biedrība, bet tai nav sabiedriskā labuma statuss.

Ir arī citāds jautājums par šiem jūsu priekšlikumiem. No Saeimas tribīnes teicāt: “Šis ierosinājums, protams, ir ar fiskālu ietekmi. Par to nav šaubu. Taču bez fiskālās ietekmes nav iespējams NVO atbalsts.” Droši vien. Taču valdība tolaik vēl tikai tapa, turklāt jūs bijāt savas partijas kandidāts finanšu ministra amatam. Tomēr balsojāt arī par veselības aprūpes darbinieku atalgojuma palielināšanu, kam šogad vien vajadzēs 86 miljonus. Jautājums ir vai, uzkraudams šīs saistības nākamajai valdībai, pirms tā bija tapusi un sākusi lemt par budžetu, jūs neprognozējāt, ka pats varētu būt valdībā?

Bet, kā jūs saprotat, arī šai valdībai, kas tagad veido budžetu, ir arī šis lēmums, ko Saeima, visa Saeima, vienprātīgi pieņēma — piešķirt algas mediķiem, tas ir arī iestrādāts budžetā. Šāds lēmums ir pieņemts, un es personīgi uzskatu to par labu lēmumu. Un, jā, es arī personīgi uzskatu — ja Saeima tobrīd būtu pieņēmusi grozījumus Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumā, paredzējusi, ka NVO atbalsts ir, tas šobrīd tiktu iestrādāts budžetā, un tas būtu pareizs lēmums. Arī tad, ja es būtu finanšu ministrs, es spriestu pilnīgi vienādi.

Jautājums nav par to, kurus ir pareizi atbalstīt. Jautājums ir par to, ka pašlaik jūs valdības koalīcijā noraidāt kā populistiskus visus opozīcijas priekšlikumus, kuri varētu atstāt iespaidu uz budžetu, un skaidrojat, ka skatīsiet šos jautājumus, kad veidosiet budžetu…

…Bet mēs to arī darām!

Bet tolaik, decembrī, šādu argumentu no jums nedzirdējām, tieši otrādi — valdība vēl tikai tapa, bet jūs to jau faktiski torpedējāt.

Nē, nu, tam es gan nepiekrītu. Tobrīd valdības tapšanas procesā vēl nebija arī skaidri saprotams, kur tā valdība taps un kādā veidā. Tas faktiski tapa vairāk vai mazāk skaidrs ap gadu miju. Un tas lēmums, kas tika pieņemts, vienkārši bija objektīvs. Kas bija svarīgi — pirmsvēlēšanu periodā, tai skaitā no aizejošās valdības puses, bija skaidrs solījums gan ārstu algu jautājumā, gan attiecībā uz nevalstisko sektoru, ka kaut kāda problemātika tiks risināta. Un tie bija dabiski priekšlikumi. Jā, nu, diemžēl man neizdevās dabūt pietiekamu atbalstu nevalstiskā sektora atbalstam, bet attiecībā uz mediķiem tas atbalsts tika atrasts, un tas tika atrisināts. Jā, kā prioritārs pasākums, par kuru bija ļoti plašs konsenss, tai skaitā pēc tam valdību veidojošo partiju starpā. Neviena no partijām, kas tagad veido budžetu, nav apspriedusi pat ideju par to, ka šo lēmumu, ko Saeima pieņēma, varētu tagad nepildīt. Varēja taču izgrozīt likumu budžeta paketē un to izdarīt. Bet tā nav, par to ir konsenss.

Es runāju par atbildīgu politiku pat tad, ja pats vēl nav amatā valdībā.

Vai vajadzēja 2018. gada decembrī pieņemt lēmumus ar budžeta ietekmi? Ja būtu skaidrāk redzams tobrīd kalendārs, kā mēs līdz valdībai tiekam, nevis būtu bijis interesantais eksperiments ar Alda Gobzema valdības veidošanas fāzi — bija tāds mūsu valstī —, es domāju, ka šādi lēmumi tobrīd netiktu pieņemti.

A, tātad jūs mēģinājāt torpedēt iespējamo Gobzema valdību?

Nē, neviens netorpedēja, vienkārši tā ir arī Saeimas atbildība pieņemt atbildīgus likumus tajā brīdī, ja valdības izveidošanas fāzē nav skaidrs, ar ko tā beigsies un kad beigsies. Un lēmumi ir jāpieņem.

Kādas ir jūsu prognozes, cik ilgi valdība strādās? Četrus gadus, kā pirmīt bildāt?

Es patiešām bez šaubu ēnas tā saku, un varu paskaidrot, kāpēc. Šajā valdībā nav nevienas partijas, kas ir ienākusi valdībā ar rūgtumiņa sajūtu, kā tajā anekdotē — ka rūgtumiņš palika. Nav tādas sajūtas nevienam, un nevienam nav šobrīd redzamas alternatīvas, kur kāda partija varētu gūt vairāk, ja šī valdība kristu. Protams, situācija var mainīties, taču šībrīža sajūta ir tāda, ka faktiski visas partijas ir vairāk vai mazāk dabūjušas kaut ko tādu, kas šīm partijām rada interesi no politikas viedokļa un piedāvājuma viedokļa, un jebkura cita valdība visdrīzāk nozīmētu viņu iespēju samazināšanos.

Nu, ne visiem tā ir, rūgtumiņš palicis “zaļajiem zemniekiem”. Kā mēs zinām, viņi nemēdz ilgi sēdēt opozīcijā, bet valdībā ir Nacionālā apvienība, kas līdzīgās situācijās ir viņiem izpalīdzējusi.

Nu, kā lai es to pasaku… Valdību var nogāzt tikai kāda no valdībā esošajām partijām, un arī attiecībā uz Nacionālās apvienības kolēģiem es uzskatu, ka viņi vismaz pārskatāmā nākotnē neko labāku citā valdībā nevarētu iegūt.

Viņi būs jebkurā valdībā.

Nu, redziet, šī Saeima nav tāda, kur tas ir garantēts. Nevienai no partijām. It īpaši pēc pēdējām pārbīdēm KPV ietvaros un zināmas neskaidrības, cik tad pēc dažiem mēnešiem Saeimā vispār būs balsstiesīgu deputātu. Es gribu teikt, ka neviena no partijām nevar justies tā, ka bez tās nevar izveidot valdību.

Ušakova noriets?

Mītiņš Rātslaukumā var iezīmēt pārmaiņas Saskaņā un Kremļa politikā

Pasākums Rātslaukumā Rīgas domes priekšsēdētāja Nila Ušakova atbalstam pagājušo sestdien varēja izskatīties pēc šantāžas — ja aiztiksiet «mūsu Nilu», uzkurināsim etnisku konfliktu! Taču primitīvais izpildījums liek vaicāt, vai galvenais vēstījums tiešām bija šāds un vai tas bija adresēts KNAB un Latvijas sabiedrībai.

Ušakovs ir pieredzējis ne tikai Latvijas politikā, bet arī politiskās mātes Krievijas signālu tulkošanā. Šķiet, ka Saskaņas priekšniekam pašlaik būtu iemesls sākt bažīties, vai Latvijas «krievvalodīgo» līdera statuss viņam ir vairs tikai tāpēc, ka pagaidām nav neviena cita, kas šo funkciju varētu Kremlim pieņemami pildīt. Kārtējā Latvijas valdība pēc kārtējām vēlēšanām izveidota bez Saskaņas. Korupciju Rīgas domē var izmantot etniskās spriedzes uzkurināšanai, taču no jaukā Nila tik vien tā labuma, cik pašam džipi un Mežaparka māja «politiskajā elitē».

Diezin vai Ušakovs ir tik dumjš, ka būtu izlēmis izspēlēt etnisko kārti tik rupji un sev neglaimojoši, kā to darīja mītiņa informatīvā fona nodrošinātāji ar skrejlapām Bolderājā, kurās viņš redzams «fašistu» varā un cietumnieka drēbēs. Atcerēsimies — pat pirms «krievu pasaulei» fundamentāli svarīgā valodu referenduma 2012. gadā Ušakovs ilgi vilcinājās, pirms tomēr pateica, ka atbalsta prasību pēc otras valsts valodas. Jau tolaik tā izskatījās spiesta lieta. Tagad ar taisnvirziena etniskumu — ka KNAB esot kratījis Ušakovu «tāpēc, ka krievs» — nevar savienot ne pēdējā laikā mokoši kopto «eiropeiskā sociāldemokrāta», ne ASV senatoru un NATO tanku drauga tēlu, ko Ušakovs arī cīnās veidot.

Ne jau Ušakovs KNAB kratīšanas skaidroja ar savu tautību. Uzreiz pēc tām 30. janvārī Kremļa rupora Russia Today galvenā redaktore Margarita Simoņana tviterī pavēstīja, ka Ušakovs esot aizturēts. Viņa esot desmit gadus brīnījusies, kāpēc cīnītājs par krievu valodu un «nepilsoņu tiesībām» vēl neesot aizturēts, un nu tas ir noticis. Simoņana drīz pati atsauca viltus ziņu par Ušakova aizturēšanu, taču lielākie Krievijas propagandas kanāli cits pēc cita pavēstīja, ka Ušakovs aizturēts un ka tam neesot sakara ar korupciju, tā esot vēršanās pret «krieviski runājošajiem» Latvijā jeb «krievu raganu medības», kā ziņas virsrakstā ielika Gazeta.ru. Izskatās pēc oportūnistiskas kūdīšanas, taču diezin vai pēc Ušakova aizstāvēšanas.

Korupcija nav etniska pat Krievijā, kur Putins ir pataisījis to par valsts pārvaldes sistēmu, galveno eksporta preci un ģeopolitisko ieroci. Apgalvojums, ka KNAB kratījis Ušakovu tāpēc, ka viņš ir krievs, Latvijas sabiedrībā varētu labākajā gadījumā atspēlēties kā anekdote, bet Saskaņai sliktākajā — kā sociāldemokrātu partijas fikcijas galīga izgaišana aiz «blēžu un zagļu» partijas birkas, ko krievi un citu tautību cilvēki plaši lieto Putina partijas Vienotā Krievija raksturošanai.

Saskaņa patiesībā to arī neapgalvo. Tās Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Jānis Urbanovičs, tieši otrādi, LTV Rīta Panorāmā otrdien deklarēja, ka korupcijas apkarošana ir «ne mazāk svarīga» kā «etniskās līnijas dzēšana», bet jauni mītiņi, protams, būšot, taču nevis «ar aizstāvēšanās funkciju, drīzāk ar uzrunāšanu, ar piedāvājumu». Tas var nozīmēt jebko, taču diezin vai draudus kurināt etnisku konfliktu. Vēl trakāk — Urbanovičs pat iesaka neuzskatīt Rīgu par korupcijas «vientuļu salu» un «iedomu paradīzi», bet tā vietā «celt gaismā» arī visu Latviju.

Tad neizbrīna Urbanoviča atzīšanās, ka viņa partijā pašlaik notiekot «dinamiska diskusija». Nudien, ja nu KNAB izceļ viņa pieminētajā gaismā arī, piemēram, Daugavpilī Andreju Elksniņu vai, teiksim, Rēzeknē Aleksandru Bartaševiču, kurš pirms Rātslaukuma pasākuma paniski taujāja: «Kas būs nākamais rindā? Rēzekne, Viļāni, Zilupe?»

Elksniņš ar Bartaševiču bija atbraukuši uz Rīgu personīgi atrādīties Rātslaukumā. Jautājums — kam atrādīties? Vai KNAB izmeklētājiem? Vai Krievijas televīzijai, kura šo pasākumu, protams, plaši atrādīja? Vai tiem, kuri šai televīzijai norāda, ko un kā vajag parādīt? Ušakovs varētu secināt, ka šakāļi sajutuši asins smaku.

Vai KNAB piešķirs vai nepiešķirs Ušakovam kādu statusu Rīgas Satiksmes vai citā korupcijas krimināllietā, viņa aizstāvēšanās taktika diezin vai būs, ka ir vajātais tāpēc, ka krievs. Protams, arī tas noderēs Bolderājas elektorātam. Taču Ušakova ģeopolitiskajā spēlītē trijstūrī Maskava—Brisele—Vašingtona daudz efektīvāks varētu būt patrona Putina jau daudzus gadus un diemžēl šā trijstūra divos stūros palaikam dzirdīgas ausis rodošais — «ja es ne, tad kurš?» un «cits manā vietā būtu vēl sliktāks».

To diezin vai ņems par pilnu šā argumenta izcelsmes stūrī. Maskavā par šīm lietām spriež impēriski pragmatiski, un lielā bilde nav Ušakovam laba: puisis ir pārstiepies, raudamies visos virzienos reizē, taču, grozi, kā gribi, darbu nav izdarījis. Dažādu «krievu partiju» apvienošanai Saskaņas centrā pirms 14 gadiem bija skaidrs stratēģisks mērķis — iekļūt Latvijas valdībā. Atkal — jau kuro reizi! — nekā, un izskatās, ka nekā arī nebūs.

Ušakovs varētu aizstāvēties, ka — gandrīz, gandrīz jau bija taču, bet jūs paši ar savu «Krima ir mūsu» visu man izjaucāt! Taču Maskavas pragmatiķi asarām netic.

Komentārs 140 zīmēs

Kārtējais 0:1. Prokuratūra pērn izbeigusi kriminālvajāšanu pret bijušo muitnieku Vaškeviču jeb savējo aprindās Futbolu.

Miers baltiešu mājās? Kopuzņēmumu RB Rail vadīs bijušais Somijas dzelzceļa kompānijas NRC Group viceprezidents Timo Rīhimeki.

Spiegu alga. Igaunijas tiesa par spiegošanu Krievijas labā divām personām piespriedusi 15,5 un 6 gadu cietumsodus.

«Es turēšos cieti»

Pirmais redzamākais jaunā ministra Jura Pūces (A/P) darbs bija atlaist šobrīd tiesāto Vides dienesta vadītāju, bet tikpat stingri viņš apņēmies īstenot ilgi vilcināto novadu reformu

Jurim Pūcem nepatīkot Vides un reģionālās attīstības ministra kabinets — griesti par zemu, skats pa logu uz mūriem. Aizrādu, ka otrpus ielai gandrīz vai interešu konflikts — naktsklubs Pūce. Taču jaunajam ministram ir arī nopietna pieredze ar interešu konfliktiem. 2013. gadā pēc lielvekala Maxima sabrukšanas viņš atkāpās no Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra amata, jo sievas biedrība bija saņēmusi naudu no lielveikala būvniekiem.

Kad jautāju par drauga un partijas Latvijas attīstībai līdzdibinātāja Edgara Jaunupa attiecībām ar Rīgas Satiksmes lietā tagad apcietināto Māri Martinsonu, ministrs kļūs lakonisks. Toties viņam ir daudz sakāmā par administratīvi teritoriālo reformu, ko uzskata par savu galveno darbu.

Nupat iepazīstinājāt Ministru kabinetu ar ziņojumu par administratīvi teritoriālo reformu. Kā cerat to pabeigt līdz 2020. gada jūnijam?
Mēs iezīmējām grafiku, kādi lēmumi ir jāpieņem kādā secībā. Man ir sajūta, ka vismaz valdību veidojošo partiju starpā ir plašs konsenss, ka tam ir jānotiek. Skaidrs, ka detaļas bieži vien izšķir jautājumu. Un šajā jautājumā ir 119 detaļas. Bet esam salikuši ļoti stingru grafiku, es pie tā turēšos cieti.

Vai ir redzējums, kādam ir jābūt gala rezultātam?
Būs kritēriji pašvaldību izveidei. Plānojam mēneša laikā nonākt līdz projektam, kuru jau var apspriest formālā procedūrā. Balstoties uz kritērijiem, taptu iedalījuma projekts un karte. Atslēgas kritērijs vienmēr būs iedzīvotāju skaits. Ir ekonomiskās attīstības indikatori, investīciju piesaistes indikatori — pēdējos četros gados ļoti daudzi pētījumi veikti šajā jomā.

Iedzīvotāju skaita kritērijam neatbilst 39 novadi, 52 novados nav atbilstoša attīstības centra. Par cik pašvaldībām, jūsuprāt, būtu jābūt mazāk?
Ja saliekam kopā šos kritērijus, tad faktiski 57 no 119 pašvaldībām neatbilst šobrīd likumā noteiktajiem kritērijiem. Tā ir sākuma atslēga, tātad — vismaz divreiz mazāk.

Bet mani ir sajūta, ka jāizmanto iespēja un jāvienojas par tādu novadu karti, kurā būtu gan saprātīgs attīstības centrs, gan pietiekamam iedzīvotāju skaitam nodrošināta pakalpojumu pieejamība. Jānovada līdz 30—40 novadiem.

Valdības deklarācijā ir punkts, ka vērtēsiet otrā līmeņa pašvaldību veidošanu. Vai tas ir plāns B gadījumam, ja reforma neizdotos?
Koalīcijā ir partijas, kas stingri runājušas par apriņķiem. Un ir partijas, kas ir stingri pret. Šis bija kompromisa risinājums. Bet tas nav ar administratīvi teritoriālo reformu sasiets jautājums. Tas nenotiks paralēli — gan politiskie, gan arī praktiskie valsts pārvaldes cilvēkresursi nav tādi, lai vienlaikus abus šos lēmumus realizētu, tāpēc koncentrēsimies šobrīd uz novadu reformu. Bet šī valdība ir izveidota četriem gadiem. Visi reformas likumi valdību būs atstājuši pēc gada, un tad valsts pārvalde varēs sākt pētīt šo lietu.

Mēs piedāvāsim iespējamos variantus, to skaitā variantu, kurā valsts izšķiras vienreiz un par visām reizēm otrā līmeņa pašvaldības neveidot.

Vai ZZS atstāšana opozīcijā palīdzēs reformu īstenot? Un kā tiksiet galā ar Pašvaldību savienību, kura prognozējami uzstās, ka jāturpina diskutēt?
Par atsevišķiem aspektiem diskusijas būtu ļoti smagas, ja ZZS būtu valdībā. Bet kopumā reforma tāpat notiktu, tikai varbūt ambīciju līmenis būtu zemāks.

Attiecībā uz Pašvaldību savienību — sarunas ir pragmatiskas. Visiem esmu solījis, ka es ar viņiem sarunāšos, uzklausīšu, nemelošu un nemuldēšu. Pašvaldību vadītāji vairums ir praktiski cilvēki, kas spēs atrast kompromisu.

Kādus vēl darbus uzskatāt par steidzamiem un svarīgākajiem?
Valsts vides dienestam mainās vadība, mums dažu mēnešu laikā jānonāk ne tikai līdz jaunam ģenerāldirektoram, bet arī līdz skaidram plānam, kā to pārveidot par modernu 21. gadsimta iestādi.

Vides sektorā Latvijai ir saistības attiecībā uz klimatu, atkritumu saimniecību. VARAM jāpiedāvā, kāds būs jaunais atkritumu apsaimniekošanas plāns — svarīgākais izaicinājums ir tikt galā ar to, ka tik daudz atkritumu tiek noglabāts poligonos. Šis apjoms ir jāsamazina piecas reizes.

SEG (siltumnīcefekta gāzu) emisijas ir otrs piemērs — ja neko nedarām, apņemšanās izpildīt nevaram. Būs ļoti smaga saruna ar Zemkopības ministriju, lauksaimnieku organizācijām, jo tas ir vienīgais sektors, kurā mērķtiecīgi pieaug siltumnīcefekta gāzu emisijas. Nevaram prasīt vēl vairāk samazināt citiem sektoriem, ja lauksaimniecība turpinās pieaudzēt.

Vēl ir ministrijas atbildība par digitālo pārvaldi. Jautājums — kā nonākt līdz situācijai, kad mēs patiešām būtu pārliecināti, ka ejam uz vienotu elektronisko pārvaldi, nevis resorisku elektronisko pārvaldi, kur katra iestāde veido savu veidu, kā sniedz e-pakalpojumus?

Valdības deklarācijā nav nekā par pašvaldību referendumiem. Kas Saeimā notiek ar šo likumprojektu?
Tas ir pārņemts un pirmajā lasījumā arī atbalstīts no jaunās Saeimas puses. Esmu cieti par pašvaldību referendumiem, bet, manuprāt, mums ir jāatļauj divu veidu referendumi — gan saistošie, gan konsultatīvie. Konsultatīvos varētu rīkot arī mazākās administratīvās teritorijās, nevis tikai visa novada griezumā.

Praktiski par jebkuriem saistošiem noteikumiem, kurus dome izdod, jābūt tiesībām rīkot referendumu. Vienīgais, par ko ieteiktu nerīkot referendumus, ir pašvaldības budžets.

Deklarācijā ir solīts paplašināt pašvaldības uzraugošo institūciju pilnvaras. Kas ar to domāts?
VARAM ir kontrolējošā iestāde par pašvaldību darbības likumību. Bet faktiski ir diezgan ierobežots loks jautājumu, kuros varam veikt asu, tūlītēju rīcību. Tā ir saistošo noteikumu izdošana, saskaņošana. Šis loks ir jāpaplašina. Un ir diskusija par Konkurences padomes iespējamo lomu, lai uzraudzītu pašvaldību komercdarbību. Esmu stingri par, ka šādai lomai ir jābūt.

Konkurences padomei jādod tiesības apturēt pašvaldības rīcību, ja tā faktiski izspiež privātā tirgus dalībnieku no tirgus. Tas nav tikai gadījums, kad pašvaldība izveidojusi savu komersantu, piemēram, ar dempinga cenām. Ir arī pašvaldību saistošie noteikumi, kas tiek pieņemti tā, lai neļautu tirgū piedalīties nevienam citam.

Piemēram, atkritumu saimniecībā. Ilgtermiņā tas nozīmē, ka pašvaldību iedzīvotāji pārmaksā par pakalpojumiem, kas ir sniegti bezkonkurences apstākļos.

Valdības deklarācijā solīts: «ieviesīsim depozīta sistēmu». Kad?
Tas atkarīgs no Saeimas lēmumu pieņemšanas, mērķi ir ambiciozi. Man šķiet, ka mums depozīta sistēma būs jāattiecina ne tikai uz PET pudelēm. Jāveido metode, kurā patērētāji veiks iemaksu, lai nodrošinātu, ka šie atkritumi tiek savākti un pārstrādāti. Autoriepas varētu būt viena no jomām, dažādas elektropreces. Tas nav viena gada darbs.

Piemēram, ja šodien Saeima pieņemtu PET pudeļu depozītu, ātrākais, kad to reāli ieviestu, būtu 2021. gads. Tā ka mēs labāk varam cerēt uz 2022. gadu.

Ir divi lieli vides projekti, kurus īsteno jau gadiem un palaikam skandalozi. Viens ir Inčukalna gudrona dīķi. Vai varat garantēt, ka neatkārtosies tradicionālā shēma — sāk darbus un tad prasa papildu naudu?
Šis projekts ir ļoti stingrā Valsts vides dienesta uzraudzībā. Nekādas kavēšanās nav. Es nekādā gadījumā neparedzu projektam atkāpes.

Otrs ir Salaspils reaktora demontāža un kodolatkritumu noglabāšana. Ir pārtraukti skandalozie iepirkumi ar Velvi, kas saistīta ar Martinsonu. Kas notiek ar to?
Ministrija vēl pagājušajā gadā guvusi arī ekspertu novērtējumu, ka izvēlētā iepirkuma metode —  projektēt un būvēt kopā — bija kļūdaina. Šobrīd ir sagatavošanā iepirkums tikai projektēšanai. Mēs iegūtu sajūtu, cik tad šie darbi kopā varētu maksāt. Droši vien uz 2021. gada budžetu lēmums būs jāpieņem — paredzēt līdzekļus demontāžai un noglabāšanai.

Jūs vienreiz jau atkāpāties no amata — no valsts sekretāra amata Ekonomikas ministrijā 2013. gadā, lai novērstu aizdomas par interešu konfliktu, jo jūsu sievas vadītā biedrība Ascendum bija saņēmusi ziedojumus no sabrukušā lielveikala Maxima būvniekiem Re & Re. Vai tā nevar notikt vēlreiz, ņemto vērā, ka jūsu biedrība Latvijas attīstībai ir saņēmusi ziedojumus no Māra Martinsona?
Tas bija, pirms es pievienojos politiskajai partijai Latvijas attīstībai.

Martinsons tagad ir apcietināts. Vai ar Edgaru Jaunupu jūs sazināties?
Jaunups ir manas partijas valdes loceklis, viņš ir arī mans draugs, protams, es ar viņu regulāri sazinos.

Vai tās ir tikai baumas, ka cilvēki tagad neriskējot Jaunupam zvanīt, jo viņš esot apkarināts ar noklausīšanās ierīcēm?
Manuprāt, ir jānošķir divas lietas. Māris Martinsons ir izmeklēšanā esoša persona, kurai nav nekādu tiešu vai netiešu saikņu ar partiju Latvijas attīstībai. Jā, viņam ir bijušas vēsturiski personiskas attiecības, tai skaitā ar Edgaru Jaunupu. Vairāki gadi ir pagājuši, kopš Māris Martinsons nekādā veidā vairs nav saistīts ar basketbola klubu VEF, kas bija saikne [ar Jaunupu]. Viņš neatbalsta arī nevienu no politiskajām partijām.

Par baumām attiecībā uz Edgaru Jaunupu — cilvēkiem ir tendence demonizēt. Edgaram Jaunupam es uzticos pilnībā, viņš ir viens no spējīgākajiem cilvēkiem Latvijas politikā — tieši saturā, spējā piedāvāt neordinārus, spēcīgus politiskus risinājumus.

Kādas ir jūsu prognozes, cik ilgi valdība strādās?
Šajā valdībā nav nevienas partijas, kas ienākusi ar rūgtumiņu, kā tajā anekdotē — ka rūgtumiņš palika. Nevienam nav redzamas alternatīvas, kur kāda partija varētu gūt vairāk, ja šī valdība kristu. Un šajā Saeimā neviena partija nevar justies tā, ka bez tās nevar izveidot valdību. 

CV

Dzimis 1980. gadā
Divi sociālo zinātņu grādi LU — vadībzinātnē un tiesību zinātnē
1999—2010 LU pašpārvaldes darbinieks un pasniedzējs
2010—2013 Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs
Nodibinājuma Latvijas Universitātes fonds valdes loceklis
SIA EPKO īpašnieks
2017. gadā ievēlēts Rīgas domē no Latvijas Reģionu apvienības un Latvijas Attīstībai kopējā saraksta
2018. gadā ievēlēts Saeimā no Attīstībai/Par! saraksta