Autors: Aivars Ozoliņš

Par jaunu politiku

Prezidenta vēlēšanas parādīs, vai varam uzticēties Saeimas politiķiem

Viss it kā būtu skaidrs par Valsts prezidenta vēlēšanām — ir trīs kandidāti, balsojums Saeimā 29. maijā, vislabākās izredzes ir Eiropas Savienības Tiesas tiesnesim Egilam Levitam. Varētu sākt runāt, ko gaidām no jaunā prezidenta.

Opozīcija mēģināja sākt diskusiju par vēlēšanu procedūru, ko Saeimas prezidijs it kā pārkāpis, neņemdams vērā 34 deputātu priekšlikumu vēlēt prezidentu 5. jūnijā, nevis 29. maijā, kaut gan viņi «pirmie» iesnieguši priekšlikumu par datumu, tāpēc par to arī esot jālemj. Taču tas nevar aizkavēt prezidenta ievēlēšanu.

Ir svarīgi, ka balsojums par prezidentu pirmo reizi būs atklāts. Tātad būs krietni mazāk pēdējā brīža aizkulišu tirgus iespēju ar sekojošu plecu raustīšanu par to, kā kurš ir balsojis. Bet likuma noteiktais kandidātu izvirzīšanas laika rāmis nepieļauj, ka nākamtrešdien kāds varētu strupceļā zvanīt savai zobārstei vai savam šoferim — klau, mums te vajag prezidentu, negribi nākt?

Par tiesībsargu Juri Jansonu, izskatās, balsos tikai viņu izvirzījušie «zaļie zemnieki» un varbūt arī Saskaņa. Par profesionālo lobistu Didzi Šmitu — Aldis Gobzems, vēl daži un varbūt arī Saskaņa. Tātad ne vienam, ne otram ne tuvu nav Saeimas vairākuma atbalsta. Vai tātad intrigas nav, ievēlēs Levitu, un laiks sākt spriest par jaunā prezidenta darbiem?

Varbūt. Taču prezidents būs ievēlēts, kad par kandidātu būs nobalsojis vismaz 51 tautas priekšstāvis. Vismaz tik daudz Levitam ir jau pašlaik, ja saskaita kopā viņam atbalstu oficiāli apliecinājušo partiju Jaunā Vienotība (8), Jaunā konservatīvā partija (16), Nacionālā apvienība (13) un Attīstībai / Par (13) deputātus plus KPV pārstāvjus Artusu Kaimiņu un Aldi Blumbergu, kuri paziņojuši, ka balsos par Levitu. Viņi droši vien nebūs vienīgie no KPV, un Levits var rēķināties ar vismaz 55 balsīm.

Taču deputātiem, ziniet, mēdz gadīties ne tikai prognozējami komandējumi, bet arī neprognozējamas saslimšanas, plīsušas riepas un līdzīgas ķibeles, un reizēm mainās pat dzelžaina apņemšanās. Varam nešaubīties, ka aizkulisēs pilnā sparā rit darbs abiem mērķiem — gan nepieciešamo balsu nodrošināšanai Levitam, gan vairākuma atbalsta viņam nepieļaušanai. Un arī publiski signāli palaikam ir mulsinoši.

Mediji vēstīja — Raimonds Vējonis paziņojis, ka nekandidēšot uz otru termiņu prezidenta amatā. Taču Vējonis 7. maijā patiesībā teica tā: «Es esmu pieņēmis lēmumu nepiedalīties šajā procesā, kas sāksies šonedēļ.» Pārvaicāts, vai tātad nekandidēs, viņš, ja var tā teikt, precizēja: «Es saku, ka šobrīd esmu pieņēmis lēmumu pašlaik nepiedalīties kandidēšanā.» Vējonis nepateica, ka nekandidētu arī tad, ja Saeima neievēlē nevienu no pašreizējiem kandidātiem.

Bet Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (NA), 13. maijā skaidrodama, kāpēc vēlēšanām jānotiek 29. maijā, nevis 5. jūnijā, piepeši paziņoja: «Skaidrs, ka būs vairākas vēlēšanu kārtas, tas jau šobrīd ir skaidrs.» Kāpēc viņai jau tagad ir skaidrs, ka pirmajā kārtā Levits nedabūs 51 balsi?

Iespējams, valsts otrā augstākā amatpersona Mūrniece, tāpat kā pirms tam valsts augstākā amatpersona Vējonis, vienkārši neprecīzi izteicās. Iespējams, ka vienkārši taktisks misēklis bija arī Mūrnieces lēmums 9. maijā, kad koalīcija oficiāli izvirzīja Levitu prezidenta amatam, sasaukt Saeimas prezidija sēdi vēlēšanu datuma noteikšanai tikai pulksten piecos pēcpusdienā, kas ļāva opozīcijai ap pulksten četriem iesniegt priekšlikumu par alternatīvu vēlēšanu datumu. Neba uzreiz visur jāredz viltīgs aprēķins.

Iespējams, Ģenerālprokuratūras lūgumam Saeimai izdot kriminālvajāšanai KPV frakcijas priekšsēdētāju Ati Zakatistovu nav sakara ar dažu vēlmi nepieļaut KPV atbalstu Levita ievēlēšanai, tāpat kā lūgumam izdot kriminālvajāšanai JKP deputātu Juri Jurašu pirms četriem mēnešiem, iespējams, nebija sakara ar dažu vēlmi nepieļaut Kariņa valdības izveidošanu.

Iespējams, Nacionālā apvienība pirms četriem gadiem virzīja Levitu kā «savu» kandidātu ne tāpēc, ka bija pārliecināta, ka viņu neievēlēs, un pašlaik atbalsta viņu nevis tāpēc, ka vairs nevar neatbalstīt, bet gan tāpēc, ka tiešām uzskata par labu kandidātu valsts augstākajam amatam. Iespējams, tā uzskata arī tie apvienības biedri, kuri svin Ulmaņa apvērsumu, jūsmo par Putina draugiem Rietumos un savulaik ieteica apkarot citādos ar Mein Kampf un mietiem. Cilvēki varot mainīties, cer arī kandidāts Levits.

Iespējams, ka aizdomīgums par politiķu un amatpersonu rīcības motīviem šoreiz ir nevietā, kaut gan citās reizēs diemžēl ir bijis ļoti pamatots. (Atcerēsimies klasiku, kad Šlesers Rīdzenē bikstīja Lembergu: Zatlers «nah** jāvāc nost», viņa vietā «tev jānozīmē prezidents», «mēs ar Saskaņu nobalsojam par, un tev ir savs prezidents».) Kaut arī lēnāk, nekā daudzi vēlētos, politika Latvijā kļūst atklātāka un godīgāka.

Saeimas balsojums nākamnedēļ būs ne tikai par prezidentu, bet arī par sabiedrības uzticēšanos politiķiem. Un tad varēsim runāt arī par jaunā prezidenta uzdevumiem, no kuriem svarīgākais, šķiet, būtu palīdzēt pabeigt Latvijā ieilgušo pēcpadomju posmu, kura hroniska pazīme ir dubulta domāšana un nesodāmi meli kā politikas īstenošanas galvenais rīks.

Komentārs 140 zīmēs

Korumpantu vilciena terminators. Ministrs Linkaits vēršas pret Latvijas Dzelzceļa vadību un draud arī vispār likvidēt uzņēmumu Pasažieru vilciens.

Nākamais, lūdzu! KNAB nosūtījis prokuratūrai materiālus kriminālvajāšanas sākšanai pret trim personām par kukuļošanu Rīgas Centrāltirgū.

Cik maksā «īstens patriots»? Austrijas Brīvības partija izrādījās esam Kremļa viegli nopērkama, tāpēc valdība kritīs un būs jaunas vēlēšanas.

Eiropas lēmēji

Priekšstats par Eiropas Parlamenta darīto svārstās amplitūdā starp «visu izlemj Brisele» un «tā ir tikai pļāpātava». Ko īsti piecos gados ir izdarījis pašreizējais Parlaments? Un ko 751 deputāta parlamentā var izdarīt astoņi Latvijas pārstāvji?

Aiz katras ikdienā bieži dzirdētās atsaukšanās uz «Eiropas prasībām» ir kāds Eiropas Parlamenta lēmums — vai tas būtu par pārtikas kvalitāti, gaisa piesārņojuma līmeni vai jūsu privāto datu aizsardzību. Pretēji populārajam pieņēmumam, ka Briselē visu izlemj Eiropas Komisija, tā var ierosināt likumus, taču tos pieņem vai noraida tieši Parlaments kopā ar Eiropas Savienības Padomi jeb ministru kabinetu, kurā ir pārstāvētas 28 dalībvalstu valdības. Parlaments un Padome lemj par ES vienoto tirgu, lauksaimniecību, enerģētiku, vidi, datu aizsardzību, migrāciju un desmitiem citu politikas jomu, kā arī apstiprina ES budžetu un uzrauga tā izlietojumu.

Parlaments arī pārrauga ES institūcijas, tajā skaitā apstiprina Eiropas Komisiju. Vēsturiski visiespaidīgāk savu ietekmi Parlaments nodemonstrēja 1999. gadā, kad izteica neuzticību visai Komisijai pēc korupcijas skandāla ar komisāri, bijušo Francijas premjerministri Edīti Kresonu.

«Eiropas prasības»

Pašreizējais Parlaments kopš ievēlēšanas 2014. gadā ir piedalījies apmēram 1100 likumu un regulējumu pieņemšanā. Pat tikai daži piemēri rāda, cik ļoti šie lēmumi ietekmē Eiropas iedzīvotāju ikdienu.

Piemēram, šopavasar plašu rezonansi radīja divi Parlamenta lēmumi. Viens ir visām ES valstīm saistošais aizliegums no 2021. gada tirgot veikalos vienreizējās lietošanas plastmasas izstrādājumus. Šie plastmasas produkti veido vairāk nekā 80% atkritumu jūrās, un jaunais likums aizliegs 70% no šādiem atkritumiem. Otrs ir EP apstiprinātā jaunā autortiesību direktīva, kura noteic, ka lielās interneta platformas kā YouTube, Facebook, Google turpmāk būs tieši atbildīgas par tajās augšupielādēto saturu un tām būs jāslēdz vienošanās ar publicētā satura autortiesību turētājiem.

Mazāk dramatisks, kaut gan skars ikvienu eiropieti, martā bija EP lēmums atbalstīt atteikšanos no sezonālās laika maiņas, sākot ar 2021. gadu. Tās ES valstis, kuras izlems palikt vasaras laikā, maiņu pēdējo reizi veiks 2021. gada marta pēdējā svētdienā, bet tās, kuras saglabātu ziemas laiku, — 2021. gada oktobra pēdējā svētdienā.

Vēl viens lēmums, kas skar ļoti daudzus, ir atteikšanās no viesabonēšanas tarifiem — 2017. gada jūnijā stājās spēkā «viesabonē kā mājās» princips, kas ļauj lietotājiem ceļot Eiropā un maksāt par zvaniem, īsziņām un mobilo datu lietošanu tādu pašu cenu, kādu piemēro pašmāju mobilo sakaru operators. 

Bet šā gada maijā stājās spēkā EP apstiprinātie noteikumi, ka zvanu cena uz citu ES valsti nedrīkst pārsniegt 19 centus par minūti.

Eiropiešu maciņu veselībai par labu nāk arī citi EP lēmumi. Šā gada februārī EP aizliedza ES teritorijā veiktos pārrobežu naudas pārskaitījumus aplikt ar pārmērīgām nodevām un iekasēt pārmēru lielu komisijas maksu par valūtas maiņu. 2018. gada nogalē stājās spēkā EP pieņemtais interneta veikalu regulējums, kas tirgotājiem uzliek pienākumu patērētājiem visā ES piedāvāt preces un pakalpojumus ar vienādiem noteikumiem neatkarīgi no pieslēgšanās valsts. 2017. gadā EP apstiprināja jaunus noteikumus par vienkāršotu sadzīves tehnikas energomarķējumu, lai patērētāji var vieglāk izvēlēties energoefektīvāku sadzīves tehniku un samazināt tēriņus par elektrību.

Citādi, taču arī ikvienu eiropieti skar 2016. gadā pieņemtā jaunā datu aizsardzības regula, kas stājās spēkā pērn maijā. Tā nosaka juridiskos principus, kā uzglabāt, nodot, izmantot un iznīcināt jebkurus personu identificējošus datus, kas ir vai var atrasties uzņēmumu īpašumā. Un visas planētas nākotnei svarīgs var būt 2016. gadā ratificētais Parīzes nolīgums par klimata pārmaiņām. ES ir apņēmusies līdz 2030. gadam ievērojami samazināt siltumnīcas efekta gāzu izmešu daudzumu. Bet pērn EP apstiprināja trīs tiesību aktu paketi Tīra enerģija visiem Eiropas iedzīvotājiem par atjaunojamiem energoresursiem, energoefektivitāti un Enerģētikas savienības pārvaldības struktūras noteikumiem.

Mazs būs liels vai otrādi?

Mazajām dalībvalstīm, arī Latvijai, ir proporcionāli lielāks deputātu skaits parlamentā nekā lielajām. Tomēr astoņi deputāti no 751 nav daudz, tāpēc ietekme Eiroparlamentā atkarīga no prasmes iegūt sabiedrotos. Visvienkāršākais pirmais solis ir pievienoties gana ietekmīgai EP politiskajai grupai. Pašlaik EP ir astoņas politiskās grupas.

Lielākā un ietekmīgākā ir Eiropas Tautas partijas grupa, tajā strādā četri Latvijas parlamentārieši, kas ievēlēti no Jaunās Vienotības, — Sandra Kalniete, Inese Vaidere, Kārlis Šadurskis (Arta Pabrika vietā) un Aleksejs Loskutovs (aizstāja Krišjāni Kariņu). Otrā lielākā ir Sociālistu un demokrātu grupa, kurā Latviju pārstāv vienīgais no Saskaņas ievēlētais deputāts Andrejs Mamikins. Trešā lielākā pašlaik ir Eiropas Konservatīvo un reformistu grupa, tajā Latviju pārstāv vienīgais Nacionālās apvienības deputāts Roberts Zīle. Abi atlikušie Latvijas pārstāvji ir no ZZS ievēlētā Iveta Grigule un Krievu savienības deputāts Miroslavs Mitrofanovs (aizstāja Tatjanu Ždanoku, kura nolika mandātu un nesekmīgi pērnruden centās iekļūt Saeimā). Pirmā mainīja savu grupu piederību un eirodeputātes karjeru pabeidza liberāļu grupā ALDE, bet Mitrofanovs darbojas Zaļo un Eiropas Brīvās apvienības grupā.

Taču ar pievienošanos lielai grupai vien nepietiek, lai izpildītu vēlētājiem solīto. Deputātu veikums parlamentā ļoti atšķiras, un to mēdz vērtēt vai nu pēc viņu aktivitātes, vai nu ietekmīguma. Vienīgais deputāts no Latvijas, kas šā sasaukuma parlamenta laikā ir bijis ietekmīgāko deputātu sarakstos, ir Krišjānis Kariņš, kas janvārī nolika deputāta mandātu, lai kļūtu par Latvijas premjerministru. Viņš ierindots izdevuma Politico veidotajā ietekmīgāko deputātu TOP 40, bet sabiedriskā organizācija Vote Watch 2017. gadā bija ierindojusi Kariņu pat 19. vietā.

Savukārt aktīvāko deputātu reitingā, ko veido ES pārvaldes datu analīzes sabiedriskā organizācija MEP Software, visaugstāk no Latvijas pārstāvjiem pašlaik ir Roberts Zīle — 15. vietā. Pirms mandāta nolikšanas otrais aktīvākais no Latvijas šajā sarakstā bija Kariņš — 98. vietā. Kalniete pašlaik ir 207., Mamikins 343., Vaidere 601., bet Grigule-Pēterse pašās beigās, 741. vietā pašreizējo 749 EP deputātu rangā.

Deputātu aktivitātes novērtēšanai MEP Software izmanto algoritmu, kurā mēra aktivitāti četrās galvenajās kategorijās — ziņojumi, paziņojumi, lomas (dalība komitejās, darba grupās utt.) un apmeklējums.

Aktivitātes dati ir arī par tiem deputātiem, kuri mandātu ieguvuši jau pēc EP vēlēšanām, tātad viņiem ir bijis mazāk laika, lai iegūtu punktus. Mitrofanovs ir 658. vietā, Loskutovs 734., bet Šadurskis — 748.

Kā var redzēt jau pēc šiem rādītājiem vien, deputātam ir daudz jāstrādā, lai panāktu, ka kolēģi ņem vērā viņa viedokli. Zīle ir gana ietekmīgs savā grupā — ievēlēts par tās viceprezidentu. Viņš ir arī EP Transporta komitejas runasvīrs, ievēlēts par pirmo priekšsēdētāja vietnieku īpašajā EP komitejā cīņā pret finanšu un nodokļu apiešanas noziegumiem. Ļoti apzinīgi apmeklējis parlamenta plenārsēdes un piedalījies balsojumos, vēl aktīvāk paudis savu viedokli, tomēr vidējās «produktivitātes» vērtējumā ir tikai 378. vietā un, par spīti ļoti augstajai aktivitātei, nav visietekmīgāko deputātu sarakstā.

Kariņš strādāja Rūpniecības un enerģētikas komitejā, Ekonomikas un monetāro lietu komitejā, arī divās speciāli izveidotajās komitejās — viena pētīja ar dīzeļdzinēju izmešu skandālu saistītos jautājumus, otra nodarbojās ar skaļiem naudas atmazgāšanas gadījumiem. Kaut gan deputāta aktivitātes mērījumi viņu ierindo aktīvāko simtnieka pašā apakšā, Kariņš pats teic, ka viņam izdevies ietekmēt savas politiskās grupas domāšanu tik svarīgās jomās kā pasākumi pret naudas atmazgāšanu un elektroenerģijas tirgus regulēšana. Nevalstiskie deputātu ietekmes mērītāji tam acīmredzami piekrīt.

Taču deputātiem ir iespējas izpausties arī šaurākās pašu izvēlētās jomās. Piemēram, Kalnietei un Pabrikam tās šajā Parlamentā bija ārlietas, it īpaši attiecības ar Krieviju. Kalniete bija frakcijas priekšsēdētāja vietniece ārlietu jautājumos un par savu svarīgāko veikumu uzskata ziņojumu par ES un Krievijas politiskajām attiecībām. Pabriks bija Starptautiskās tirdzniecības komitejas loceklis, ir strādājis arī Iekšlietu un tieslietu darbu komitejā un pats uzsver, ka ir aizstāvējis Latvijas intereses attiecībās ar Krieviju. Vaidere pievērsusies tirgus un patērētāju tiesību aizsardzībai un par savu galveno panākumu uzskata progresu preču duālās kvalitātes lietā.

Citās interešu jomās rosījušies deputāti no Latvijas, kuriem citāda politiskā orientācija. Ždanoku un Mitrofanovu var dēvēt par tipiskiem viena jautājuma politiķiem — šis jautājums viņiem ir krievu valoda, krievvalodīgie un Krievijas intereses. Ždanoka balsoja pret palīdzības sniegšanu Ukrainai pēc Krievijas agresijas un pret ES ārējās robežas apsardzes sistēmu. 

Mamikins balsoja pret rezolūciju, kura aicināja veikt neatkarīgu Krievijas opozicionāra Borisa Ņemcova slepkavības izmeklēšanu, tikās ar Sīrijas prezidentu Bašaru al Asadu, lai pastāstītu viņam par Latvijas iedzīvotāju atbalstu, un kopā ar Griguli devās «novērot vēlēšanas» Kazahstānā, kaut gan EP prezidents bija nolēmis novērotājus turp nesūtīt. 

Grigulei attiecības ar Vidusāzijas autoritārajiem režīmiem acīmredzot bija daudz svarīgākas par darbu Eiroparlamentā, kuru viņa tagad nodēvējusi par «lielu un bezjēdzīgu pļāpātavu». Arī tāda var būt deputātu izvēle, ja tādus vēlētāji sūta pārstāvēt savas intereses Eiropas Parlamentā.

Jansons: Es neesmu sliktāks!

Tiesībsargs Juris Jansons ir parakstījis pilsoniskās iniciatīvas Par izcilu Latvijas Valsts prezidentu aicinājumu virzīt Valsts prezidenta amatam Eiropas Tiesas tiesnesi Egilu Levitu. Tomēr, kad viņam piezvanījis ZZS Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Uldis Augulis un piedāvājis kļūt par apvienības kandidātu augstākajam amatam, Jansons esot piekritis «gandrīz uzreiz».

Prezidenta amata kandidāts labprāt piekrita intervijai, un 13. maijā satikāmies Tiesībsarga birojā.

 

Kādus galvenos uzdevumus jūs sev izvirzītu, ja kļūtu par prezidentu?

Tie būtu vismaz trīs. Pirmais uzdevums būtu sākt, nu, tādu saliedēšanu. Respektīvi, ar to es domāju – sabiedrība un valsts vara vai mūsu varas pārstāvji. Jo man tiesībsarga amatā ir radies tāds iespaids un novērojumi, ka politiķi un vara mazliet ir atrāvusies. Un par to liecina arī dažādi reitingi, kā politiķi tiek novērtēti, kā institūcijas tiek vērtētas, un diezgan nopietns rādītājs ir arī pilsoniskā līdzdalība dažādās vēlēšanās. Jo tā ir zemāka, jo tas liecina vairāk par to, ka pilsoņi, pilsoniskā sabiedrība neuzticas politiķiem, jo neiet balsot. Kā arī bieži vien dzirdam viedokļus, ka nav jau vērts, tur neko nevar ietekmēt. Tas būtu viens.

Otrs, protams, iesaistīties tēmās maksimāli, tātad veicināt sociālās atstumtības mazināšanu, jo tas ir ļoti būtiski. Gadiem tiek solīts, gadiem nekas netiek darīts, tā situācija paliek faktiski sliktāka. Jo tie, kas ir trūcīgi un maznodrošināti vai kā citādāk ir ierobežoti savās iespējās – viņu skaits nemazinās, bet viņu dzīves apstākļi pasliktinās, un faktiski ir tāds nabadzības atvars, no kura nevar izrauties.

Un, protams, trešais būtu saistībā ar likumdošanas kvalitāti. Jo Valsts prezidentam ir arī lieliskā funkcija būt kā zināmam konstitucionālam filtram, lai tiktu pieņemti un izsludināti kvalitatīvi sagatavoti likumi un pats tas process būtu atbilstošs labas likumdošanas principam.

Kādi ir valstij pašlaik aktuālākie jautājumi iekšpolitiski un ārpolitiski?

Manuprāt, iekšpolitikā, protams, tā ir ekonomikas attīstība, drošība un sociālās nevienlīdzības mazināšana.

Un ārpolitikā?

Nu, ārpolitikā, protams, uzturēt to kursu, kas ir uzņemts, sauksim to – atbilstoši mūsu ārpolitikas doktrīnai – tā atļaušos to nosaukt. Jo faktiski ārpolitiku veido valdība, ārlietu ministrs un parlaments. Prezidents jau faktiski reprezentē šīs ārpolitikas doktrīnas principus vai ārpolitikas vadlīnijas. Un ārpolitika, protams, ir stiprināt Latvijas pozīciju gan Eiropas Savienības līmenī, jo, nu, mēs esam biedri, bet neesam ar, tā teikt, lielāko ietekmi. Kā mēs to arī redzam no dažādām Eiropas Savienības politikas plānošanām un lēmumiem, tad mēs atpaliekam faktiski, ja runājam kaut kādos kohēzijas jautājumos vai, teiksim, lauksaimniecības atbalsta, vēl kaut kur, tad esam viena no visvājāk atbalstītajām. Bet tas atkal jau ir faktiski vairāk valdības un ministra uzdevumus, bet jau valstu prezidentu līmenī vai, teiksim, starpvalstu kaut kādās attiecībās prezidents var veicināt pievērst šai problēmai uzmanību un faktiski pievērsties mazliet varbūt citādāk.

Vai Latvijai ir jāturpina palielināt finansējumu aizsardzībai?

Es domāju, ka mums ir jādomā ne tikai par aizsardzību. Tas, ka mums ir jādomā gan par iekšējo, gan par ārējo drošību – tas ir pilnīgi viennozīmīgi. Un es domāju, ka te ir mazliet varbūt jāpaskatās arī kādā citā aspektā – ka Baltijas valstis, Latvija, mēs esam tāda ārējā robeža Eiropas Savienībai, un, jo mēs esam kvalitatīvāki aizsardzības jomā, jo Eiropai, vismaz no Austrumu puses, ir lielāka drošība. Un, kā mēs redzam, drošība atsevišķos gadījumos ir ļoti, ļoti izšķiroša. Pieņemsim, Ukrainas gadījums vai tur Gruzija, vai kāds cits, ja mēs paskatāmies. Līdz ar to tas, protams, ir būtiski. Vai palielināt vairāk par 2% IKP, jūs domājat?

Turpināt palielināt, lai kaut vai saglabātu 2% no IKP, vai, kā iesaka ārlietu ministrs, atvēlēt aizsardzībai vairāk par 2%.

Protams, ja mums pieaug IKP. Bet tam ir jābūt sabalansētam un faktiski jābūt, tā teikt, līdzsvarotam, jo mēs nevaram investēt tikai un vienīgi aizsardzībā, aizmirstot par visām pārējām lietām, kaut vai zinātni. Redziet, Augstākās izglītības likumā 78. pantā ir precīzi ierakstīts, ka valdībai, iesniedzot valsts budžetu Saeimā nākamajam gadam, ir jāparedz [ik gadu finansējuma pieaugums studijām valsts dibinātās augstskolās] ne mazāk kā 0,25% no IKP, sasniedzot kaut kādā termiņā divus procentus no IKP. Tas kaut kādā veidā tiek aizmirsts! Bet, manuprāt, ja mums nav augstākās izglītības, ja mums nav zinātne attīstīta, tad mums īsti nebūs, ko aizsargāt.

Jums pašam ir maz politiskās un starptautisko attiecību pieredzes. Kuru no bijušajiem prezidentiem uzskatāt par paraugu?

Sev par paraugu, kas varētu būt tā kā favorīts, piemērs? Ārpolitikā tā, protams, ir Vaira Vīķe – Freiberga. Manuprāt, ārpolitiku viņa lieliski realizēja kā Valsts prezidente, un tajā laikā tas arī bija nepieciešams – jauna valsts faktiski vai nesen atjaunojusi neatkarību, un tad [vajadzēja] pārējai pasaulei pierādīt, ka mēs esam vieni no viņiem. To var, protams, prezidenta līmenī profesionāli un kvalitatīvi, ja ir zināšanas un pieredze.

Un iekšpolitikā?

Par Valsts prezidentu runājot? Nu, tad es drīzāk teikšu – Kārlis Ulmanis. (Smejas)

Kārlis Ulmanis nebija Valsts prezidents.

Ministru prezidents, protams, protams!

Vai jums paraugs būtu viņa apvērsums?

Nu, nē, protams! Saprotiet, tas ir vairāk uzsmaidot un kā tāda metafora. Bet, ja no Valsts prezidentiem, tad man ir ļoti grūti atrast kādu, par ko es varētu teikt – favorīts –, vai kas man tiešām liktos iekšpolitiski – o, ļoti, ļoti labi pastrādāja!

Skatoties plašāk – kuri no Latvijas vai pasaules politiķiem jūs iedvesmo?

Pasaules?

Nu, kad jau no Latvijas politiķiem minējāt Ulmani…

Nē, nu, protams, jo nenoliedzami, ka ekonomiskā attīstība un izrāviens ulmaņlaikā ir vispārzināms fakts.

Vispārzināms ir arī, ar ko tas beidzās.

Jā, bet te nejaucam lietas! Te ir tas, ko mēs redzam, kas arī pierādījās, ka ir jābūt varas dalīšanas principam, un nevar prezidents vienpersoniski pieņemt lēmumu, mēs karojam vai nekarojam, mēs aizsargājāmies vai neizsargājāmies. Tāpēc arī nepieciešama ir šī parlamentārā demokrātija, kur parlaments tad arī lemj, saka to galavārdu, un tad jau prezidentam ir tīri tehniska funkcija izsludināt to karu vai, teiksim, ārkārtas situāciju.

Faktiski tas ir lielākais trūkums, ko es redzu, ja mēs runājam par Kārli Ulmani, un, no konstitucionālā viedokļa raugoties, apvērsums, protams, ir antikonstitucionāli, tas nav pieļaujami. Te nebūs tas makjavelisms vietā, ka mērķis attaisno līdzekļus. (Iespējams, Jansons atsaucas uz savām publiski atzītajām simpātijām pret Makjavelli tēzi, ka mērķis attaisno līdzekļus — red.) Bet var būt, ka tur bija arī kādi citi apsvērumi, par ko vēsturnieki pat varbūt nemaz nezina.

Bet iekšpolitiski man ļoti simpatizē Roberts Zīle kā politiķis. Nu, tas tā runājot. Raugoties arī uz šābrīža mūsu Ministru prezidentu Kariņa kungu, kā starptautiski viņš darbojas – tas ir tiešām ievērības cienīgi. Par iekšpolitiku varētu uzskaitīt vēl vairākus, bet, nu, tad tas prasīs kādu laiku.

Kā vērtējat pašreizējā prezidenta darīto?

Vējoņa kunga? Nē, nu, par prezidentiem, it īpaši par savas valsts prezidentiem vai nu labu, vai neko. Un tās labās lietas ir vairāk nekā tas, ko es negribētu teikt, jo tas ir sabiedrības un parlamenta vērtēšanā, ko varēja labāk, ko vajadzēja labāk vai kur bija kaut kādi izaicinājumi, ko viņš varbūt neuzspēja vai bija iesācis un neizdarīja.

Vai varat minēt kādu piemēru?

Nē, es domāju, nekavēsimies pie piemēriem. Tad vajadzētu vērtējumu par katru prezidentu, kas mums te bijuši.

Esat teicis, ka sabiedrībai būtu jādiskutē, kādas prasības jāizvirza prezidentam un kādām rakstura īpašībām viņam jāpiemīt. Kāda jūsu rakstura īpašība ir galvenā, kas jūs padara piemērotu prezidenta amatam?

Nu, mērķtiecība, neatlaidība sasniegt izvirzītos mērķus – tas ir viennozīmīgi. Tas, ko es biju teicis attiecībā par rakstura īpašībām un profesionālajām zināšanām, pieredzi, bija pārdomas, ko esmu arī medijiem teicis, ka, manuprāt, parlamentam ir jāspēj noformulēt, kāds mums šobrīd vajadzīgs prezidents – prezidents, kas ir potenciāli spēcīgs ārpolitiski, vai mums ir prezidents vajadzīgs, kas ir, pieņemsim, ar zināšanām, teiksim, sociālā realitātē un potenciāli aktīvāk darbojoties iekšpolitikā. Kā es teicu, saliedēšanas elements un zināmā mērā tā kā tāds uzraugs pār to, lai valsts vara tiek realizēta atbildīgi, atbilstoši tā, kā tas mums ir ierakstīts gan Satversmē, gan, ko arī paši ir apņēmušies, gan pieņemot likumus, gan pasludinot dažādas deklarācijas un rīcības plānus, kā tur kaut kas tiks sasniegts un izdarīts. Tā ka, manuprāt, tas ir ārkārtīgi svarīgi, un tāpēc es arī minēju vairākas reizes par to, ka es kā Valsts prezidents diezgan bieži sasauktu valdības ārkārtas sēdes, jo es redzu, ka atsevišķos jautājumos sanāk tāda buksēšana.

Un tas arī saistīts ar labu pārvaldību, starp citu, ka apņemas vienu, ir skaļi paziņojumi, lozungi, un gala rezultātā čiks vien no tā sanāk. Kaut vai tagad arī – Kariņa valdības deklarācijā par sociālās nevienlīdzības mazināšanu. Nu, paskatīsimies, mēs esam uzrakstījuši divus tā saucamos pirmstiesas brīdinājums valdībai. Tā man ir obligātā procedūra, pirms es varu vērsties Satversmes tiesā. Viens pirmstiesas brīdinājums ir par garantētā minimālā ienākuma neatbilstību Satversmei. Te ir runa par sociāli atbildīgas valsts principu. Un otrs ir par trūcīguma slieksni, kas ir 128 eiro, un tas ir no 2009. gada palicis nepārskatīts. Turklāt tas nav nekādos ekonomiskos aprēķinos balstīts. Tātad tie ir tie pirmie soļi, ko es kā tiesībsargs sociālo tiesību jomā ļoti nopietnu tagad speru.

Tas ir tas, ko prezidents varētu uzdot jau bez šāda veida sarakstes. Sasaukt valdības ārkārtas sēdi – situācija ir tāda, jūs esat apņēmušies nevienlīdzību mazināt, kāda ir rīcība, kādi ir plāni, kādos termiņos? Un, protams, arī aicināt parlamentu parlamentārās uzraudzības kārtībā pār izpildvaru prasīt izpildvarai, lai tā realizē. Pretējā gadījumā tad priekš kam katru ceturtdienu pieņemt ļoti daudzus dažādus likumus, ja daudzus nepilda?

Jūs esat parakstījis petīciju, kurā iesakāt Egilu Levitu Valsts prezidenta amatam.

Jā!

Tajā ir rakstīts: “Uzskatām, ka labākais kandidāts nākamajam Valsts prezidenta amatam ir Egils Levits.” Vai joprojām uzskatāt, ka Levits ir labākais kandidāts, kā teikts šajā petīcijā, tātad labāks par jums?

Kā es jau jums minēju, tad es sevi īsti ar Levitu nesalīdzinu, jo mēs nekonkurējam, mums ir dažādas izglītības.

Kā tad nekonkurējat?

Nē! Te ir tas stāsts par to, kas ir valstij vajadzīgs šobrīd. Tātad izcils starptautisko tiesību, konstitucionālo tiesību eksperts ar pieredzi diplomātijā un starptautiskajās attiecībās vai cilvēks ar zināšanām un izpratni sociālajā realitāte. Nu, kā tad varētu ietekmēt šos procesus un kaut ko uzlabot.

Bet jūsu paraksts joprojām ir zem apgalvojuma, ka labākais kandidāts ir Egils Levits.

Jā, es esmu par Levitu, bet es neesmu arī pret sevi.

Esat teicis, ka izvirzīšana ir gods jums…

Nu, protams!

Kāds gods ir būt sliktākam kandidātam?

Nu, es neesmu sliktāks! Tātad, es teiktu, mēs esam divi labākie. Jo pagaidām citu nav, es saprotu. (Jau pēc intervijas oficiāli izvirzīts trešais kandidāts, KPV LV deputāts Didzis Šmits — red.)

Teicāt, ka necīnīsities par politiķu balsīm. Kurš tad cīnīsies par atbalstu jums, ja savas iespējas tikt ievēlētam pats vērtējat kā “brīnumu”?

Nē, nu, brīnums tāpēc, ka, ja koalīcijas partijas ir publiski paudušas, ka atbalsta Levitu… Un faktiski tas ir pretēji maniem principiem iet meklēt kaut kādas balsis. Tas ir viens. Es to neesmu darījis arī iepriekš, kandidējot arī gan pirmo reizi, gan otro reizi uz tiesībsarga amatu.

Un otrs, kas ir pats būtiskākais, politiķiem pašiem, vēlreiz atgriežamies atkal pie tā principa, ka politiķiem pašiem jāsaprot, kas šobrīd valstij ir vajadzīgs. Protams, ka parlaments jau ir tas, tā teikt, darba devējs prezidentam, un līdz ar to tā ir absolūta politiķu izšķiršanās – aicināt mani runāt, neaicināt, balsot par mani, nebalsot. Tā ir absolūti viņu brīva rīcība.

Jūs pastāvīgi atkārtojat, ka Levits esot lielākoties pieredzējis starptautiski, bet jūs kā prezidents pievērstos galvenoties iekšpolitikai. Tas liek atcerēties Lemberga teikto, ka Levits prezidenta amatā “savārīs ziepes”, jo neko nesaprotot no iekšpolitikas. Vai esat ar Lembergu runājis pirms vai pēc izvirzīšanas?

Nekad neesmu runājis.

Vispār nekad vai pašlaik nekad?

Varbūt vienreiz, es atceros, tas bija laikam LNT rīta raidījumā grimētavā, kur mūsu ceļi kaut kā krustojās – viņš laikam pameta raidījumu un es nācu uz raidījumu. Bet ikdienā, profesionāli vai kā citādāk neesmu ne ticies, ne runājis.

Un kāpēc, jūsuprāt, Zaļo un zemnieku savienība jūs izvirzīja?

Tas jums jājautā viņiem.

Bet vai pats esat viņiem to jautājis?

Es neesmu to jautājis, bet es domāju, ka iemesls – bet tā ir man tāda pārdoma, – iemesls varētu būt ļoti vienkāršs. Jo, ja mēs runājam par parlamentāro demokrātiju vai demokrātiskas valsts principiem, tad svarīgi ir, lai ir kaut kāda nosacīta konkurence, nosacīta kaut kāda debate, diskusija par konkrēto tēmu. Nu, viens cilvēks nevar veidot diskusiju.

Vai pieļaujat iespēju, ka Lembergs vienkārši izmanto jūs kā līdzekli, lai nepieļautu Levita ievēlēšanu?

Es stipri šaubos par to, jo man pirmām kārtām nekas tāds nav zināms. Un otrs – es domāju, ka mani uzrunāja šī te politiskā spēka frakcijas vadītājs ar, es domāju, vienu vienīgu mērķi, lai būtu kāds vēl cienījams kandidāts, tā teikt, diskusijai un tad jau parlamentam izšķirties. Es domāju, ka tas ir vienīgais iemesls, jo kaut kādi citi… Nu, es nezinu, tad ir jājautā viņiem.

Iznāk, ka Zaļo un zemnieku savienībai pašai nav neviena cienījama kandidāta.

Nē, es domāju, ka, redziet, tas ir varbūt saistīts ar to, ko es jau minēju. Jo publiski es esmu arī ļoti aktīvs, un, ja es runāju par šīm sociālajām tēmām vai sociālekonomiskajām tēmām, tad es pieļauju domu, ka tā ir aktualitāte šobrīd, kas ir jārisina. Tas jau faktiski pat arī valdības līmenī tiek atzīts, arī labklājības ministre saka, ka GMI ir jāmaina un sociālā nevienlīdzība faktiski ir jāmazina, un to faktiski uzsver arī Eiropas Komisija. Tā ka es saskatu kaut kādu zināmu likumsakarību, nevis sazvērestību.

Rīdzenes sarunās Šlesers ar Lembergu sprieda, ka prezidentu vajagot tādu, kas “x stundā” palīdzēs. Vai jūs palīdzētu – apžēlotu Lembergu – , ja prezidenta amata termiņa laikā tiesa pasludinātu notiesājošu spriedumu viņa lietā?

Ziniet, papriekš ir jānotiesā, un tad var domāt par apžēlošanu.

Četru gadu laikā spriedums tomēr varētu būt.

Te būs vietā pieminēt, ka četru gadu laikā būs, visticamāk, pirmās vai otrās instances spriedums, bet vai notiesājošs, vai kāds citādāks – vērtēsim to tad, kad tas būs. Tas, ka 20 gadi izmeklēšanas un tiesāšanās process jau pirmajā instancē – tas ir ilgs process, manuprāt, tas nav samērīgi. Desmit gadi izmeklēšana un vēl desmit gadi tagad jau būs, kaut kā tā tur, ja nekļūdos.

Bet pieņemsim, ka ir notiesājošs spriedums, un pieņemsim, ka jūs esat prezidents. Vai jūs viņu apžēlotu?

Nu, tas ir jāvērtē tātad no procesa materiāliem, un kas tur būtu par iemesliem. Tagad pateikt, vai kādu apžēlotu vai neapžēlotu, būtu pāragri.

Pie Dombura teicāt, ka Latvijai vajadzētu sasniegt “tiesiskas valsts visaugstāko līmeni”. Kad 2016. gada beigās KNAB konstatēja tiesībsargam likumā noteiktā amatu savienošanas ierobežojuma pārkāpumu, un to apstiprināja arī tiesa, jūs paziņojāt, ka KNAB jālikvidē jeb, kā teicāt, “tas aizkautais hiēnsuns beidzot jāiemidzina un ar godu jāaprok”. Vai tiesiskumam ir jābūt augstākajā līmenī tikmēr, kamēr tas neattiecas uz jums?

Nē, tas attiecas uz manīm, bet es vēlreiz uzsveru to, ka faktiski ir tā, ka tiesa neņēma daudzus nopietnus argumentus vērā. Un tas arī bija viens no tiem iemesliem, kāpēc faktiski diezgan personīgi uztvēru šo lietu. Jo interešu konflikts, esot Jurista Vārda konsultatīvajā padomē, nesaņemot par to atlīdzību un tātad piedaloties tikai divas reizes gadā, kur ir aicināti pēc amatiem visaugstākie juristi valstī – Augstākās tiesas priekšsēdētājs, Satversmes tiesas priekšsēdētājs, arī Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs, faktiski nozaru augstākie juristi pēc amatiem – , netika ņemts vērā, ka mēs jau vienādos un salīdzināmos apstākļos bijām gan ar Satversmes tiesas priekšsēdētāju, gan arī ar Augstākās tiesas priekšsēdētāju, un viņu disciplinārkolēģijas atzina, ka interešu konflikta nav.

Bet kāpēc jūs arvien lietojat jēdzienu “interešu konflikts”, ja KNAB arī atbildē jums uzsvēra, ka nav runa par interešu konflikta situāciju?

Bet par ko?

Par “valsts amatpersonai noteikto ierobežojumu un aizliegumu neievērošanas faktu”.

Bet nav jau nekādu amatu, un faktiski šim teikumam īsā versija ir “interešu konflikts”, un tā viņi to uzsvēra! Bet, es domāju, pie šī te ilgi [nav vērts] kavēties, jo principā es jau netiku saukts pie atbildības, jo mani jau nebija par ko saukt.

Bet vai KNAB būtu jālikvidē tāpēc, ka konstatēja jums interešu konfliktu, kura, kā uzskatāt, nebija?

Nē, te nebija runa par to. Redziet, bija ļoti daudz publiskā telpā, ka tiek aizturēts, un visādas tur aktivitātes, un tā tālāk. Tas drīzāk izskatījās pēc šova, un rezultāta faktiski nebija nekāda.

Jums tā izskatījās, bet tiesa nosprieda, ka KNAB bija iemesls tā darīt.

Nē, es runāju par KNAB darbībām kopumā, nevis par manīm. Par manīm – tā ir viena maza nianse, un par to pat nav vērts diskutēt. Jo, kā es teicu, sodīts es neesmu, interešu konflikta nav, un tas, ka es vienkārši principa pēc tiesājos visās tiesu instancēs un nevienā no tiesu instancēm netika ņemti vērā šie, ko es jau minēju, argumenti, nu, tad mēs esam vienādos un salīdzināmos apstākļos arī ar pārējiem šiem te konsultatīvās padomes locekļiem. Muļķīgi bija, ka KNAB kaut ko tādu darīja, faktiski likvidēja vienu, ļoti, ļoti labu veidojumu Jurista Vārdā, proti, ka mēs divas reizes gadā tikāmies, un [bija] diskusija par katras nozares, tā teikt, redzējumu, kas būtu jāattīsta, Jurista Vārdā kādas tēmas būtu vairāk jāskata, nekādā veidā neiejaucoties redakcionālajā brīvībai vai kā citādāk. Es uzskatu, ka Jurista Vārds – tas ir profesionāļu žurnāls, kurā mēs dalāmies ar zinātniski praktisku informāciju, kas ir faktiski arī tāds forums, kur juristi apmainās ar savām profesionālajām domām, gan referātu veidā.

Tajā pašā intervijā teicāt, ka Saskaņa būtu jāņem valdībā tāpēc, ka par to arī balsojuši pilsoņi. Vai jūs uzticētu valdības veidošanu Saskaņas premjerministra kandidātam, ja šī partija iegūtu lielāko balsu skaitu parlamentā, kad jūs būtu prezidents?

Par ko es esmu domājis – nu, ja Saskaņa pozicionē sevi kā sociāldemokrātisku vai, teiksim, sociāli orientētu politisko partiju, un kas ir diezgan plaši pārstāvēta parlamentā, tad kāpēc nepadomāt par labklājības veidošanu? Nu, ja tas ir tā. Par valdības veidošanu – nē, nekādā gadījumā. Es neesmu apsvēris pagaidām vispār ne par kādām politiskām, teiksim, grupām vai politiķiem no kādām politiskām partijām. Ja man būtu jānominē kādu cilvēku sastādīt valdību, tad es raudzītos pēc tā, kādu ekonomisko attīstības programmu, konceptu piedāvā un kāds ir nu, teiksim, arī valsts attīstības kaut kāds koncerts vai koncepcija. Tie būtu galvenie kritēriji, nevis pēc tā, kas ir ieguvis vairāk balsu parlamentā.

Pašlaik, kamēr runājam, notiek kratīšanas Rīgas domē, kura izskatās esam sistēmiskas korupcijas perēklis. Un jūs sakāt, ka viņiem vajadzētu uzticēt labklājības jomu?

Bet, ja nemaldos, tad mums parlamentā arī šobrīd deputāti ir ar kaut kādiem dažādiem kriminālprocesuālajiem statusiem. Tad tas nozīmē, ko – tai partijā tad viņiem visiem ir jānoliek mandāts vai kā? Un kāds sakars ir Rīgas domei, pieņemsim…

Ar Saskaņu?

Nē, ar tiem politiķiem, kas ir parlamentā. Un es runāju par to, ka, ja mēs dzīvojam tiesiskā valstī, visiem procesiem jānotiek atbilstoši, teiksim, tiesībām uz taisnīgu tiesu. Un līdz notiesājošam tiesas spriedumam mēs nevaram nevienu atzīt par, tā teikt, vainīgu noziedzīgā nodarījumā. Jo tiesiskā valstī viens no principiem ir, it sevišķi Latvijā, šis te nevainīguma prezumpcijas princips. Tā ka vienkārši uz izteiktu aizdomu pamata tagad kaut ko mēs likvidējam vai neļaujam kaut ko darīt kādiem politiķiem, kas nav tieši saistīti ar tām lietām – tas, manuprāt, būtu nepareizi.

Vai jūs domājat – kamēr, piemēram, Nils Ušakovs nav cietumā, viņam varētu uzticēt labklājības ministra amatu?

Nu, tas, kam uzticēt labklājības ministra amatu, būtu jājautā tam cilvēkam, kas tiktu aicināts veidot valdību. Tas nebūtu prezidents. Prezidents aicinātu kādu cilvēku veidot valdību, tātad Ministru prezidenta kandidātu, un, kādus cilvēkus, kādus politiķus vai kāda līmeņa speciālistus aicināt valdībā, tas ir tikai un vienīgi šī Ministru prezidenta kandidāta ziņā.

Jūs savulaik arī teicāt, ka trešdaļa Saeimā esot okupācijas varas atbalstītāji. Taču tagad sakāt, ka Saskaņa ir mainījusies un arvien vairāk tās pārstāvju vairs nav okupācijas noliedzēji. Tieši kādi fakti par to liecina?

Par to liecina arī, cik es esmu redzējis vai dzirdējis, daudzi no Saskaņas politiķiem atzīst, ka okupācija ir bijusi.

Kuri?

Nu, tagad es neņemšos jums tur uzskaitīti, bet tiešām faktiski tā retorika ir mainījusies, vismaz Saskaņai. Tas būtu viens. Un otrs ir – vismaz tiesībsarga darbā, kad mēs ejam uz Saeimas komisijām, ja tās saistītas ar sociālekonomiskām tēmām, tad jāsaka tā, ka Saskaņas politiķi un it īpaši Andrejs Klementjevs ir vieni no visaktīvākajiem politiķiem, kas iedziļinās un atbalsta mūsu piedāvātos risinājumus. Manuprāt, tas ir ārkārtīgi svarīgi.

Bet es tomēr gribētu atbildi, kuri no Saskaņas politiķiem nu ir pateikuši, ka okupācija ir bijusi.

Tur ir vairāki teikuši, bet, nu, es nezinu, vai tam tagad ir kāda nozīme.

Jā, ir.

Lūdzu?

Un kāpēc, jūsuprāt, Kremlis nekad nav atzinis un joprojām neatzīst okupācijas faktu?

Nu, es domāju, ka, redziet, cilvēki mainās, arī, pieņemsim, politiķi varbūt paliek nobriedušāki, varbūt, pieņemsim, viņi redz skaidrāk to ģeopolitisko situāciju un tos izaicinājumus. Tā ka, es domāju, tur daudzas lietas jāņem vērā.

Labi, atgriezīsimies pie sociālā netaisnīguma Latvijā. Martā Saeimas komisijā skaidrojāt, ka 430 eiro minimālā alga nenodrošina cilvēka cienīgu eksistenci. Bet 2015. gadā prasījāt Saeimai, lai palielina jums algu par 77% līdz 4315 eiro. Vai jūsu pašreizējā alga nodrošina jums tiesībsarga cienīgu eksistenci?

Hm… Protams, ka var salīdzināt šādas te kategorijas. Bet vai, jūsuprāt, tiesībsargam būtu jāstrādā par minimālo algu?

Nu, es šeit uzdodu jautājumus jums.

Jā, jā! Bet vienkārši, lai saprastu, saprotiet, jo man jau arī ir tiesības kaut ko pajautāt un paprecizēt.

Tad mēs varētu fonam precizēt, ka laikā no 2012. līdz 2018. gadam jūsu alga pieauga no 19 505 latiem līdz 43 769 eiro, tātad par 58%. Vidējā alga Latvijā šajā laikā nav pieaugusi tik strauji – tikai par 47%.

Jā, nu, mana alga veidojas no koeficienta 4,05, vidējais valstī, tā kā valstij ļoti daudzām amatpersonām veidojas atbilstoši šādai formulai, tur tie koeficienti ir citādi. Šobrīd es saprotu, ka Valsts kanceleja virza pilnīgi citu valsts amatpersonu algas aprēķināšanas kārtību. Un, nu, ja tā valstī tas tiek atzīts par pareizu un likumdevējs pieņem attiecīgu regulējumu, tad tas ir viens.

Bet otrs, ja mēs atgriežamies pie minimālās algas, tad es vēl joprojām uzskatu, ka tā neatbilst tam lielumam, lai cilvēks varētu tiešām cienīgi eksistēt. Jo, redziet, te ir stāsts arī par to, kā mēs raugāmies uz nodokļu reformu, un tiesībsargs pētīja kopā ar Latvijas Universitātes pētniekiem attiecībā uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa ietekmi uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātājiem un administrēšanu, un faktiski tie skaļie lozungi, ka tagad tur arī ar šo te iedzīvotāju ienākuma nodokļa reformu samazināsies sociālā nevienlīdzība – tas neiztur kritiku, to mēs pierādījām. Un arī tos labumus vai atvieglojumus, kas ir paredzēti iedzīvotāju ienākuma nodokļu likumā, cilvēki nevar saņemt, nodokļa maksātāji nevar saņemt, darba ņēmēji nevar saņemt tāpēc, ka viņiem alga ir par mazu, un faktiski sanāk tā, ka viņu algas pat ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekās. Un, ja neapliekās ar iedzīvotāju ienākuma nodokli alga, tas nozīmē to, ka nekādus atvieglojumus nevar saņemt. Un arī, ja mēs runājam par atvieglojumiem apgādājamiem, viņi nesasniedz savu mērķi. Nu, to es visu tur garāk esmu izklāstījis.

Tāpēc es domāju, ka salīdzināt, pieņemsim, valsts noteikto minimālo algu ar tiesībsarga algu – nu, tas, manuprāt, īsti nav pareizi.

Jūs Domburam atzināties, ka jums esot kauns rādīt draugiem savu amatpersonas deklarāciju “par ienākumiem”. Pērn amatā nopelnījāt gandrīz 48 tūkstošus. Kādas summas ir deklarācijās, kuras jums rāda jūsu draugi?

Redziet, tas bija viens tāds joks vai metafora. Jo, protams, ja mēs runājam… Jūs man uzdevāt jautājumu, vai tiesībsargam ir cilvēka cienīga alga. Jā, ja mēs raugāmies, pieņemsim, kāds atalgojums valstī līdzīgos amatos esot vai līdzīgiem kritērijiem esošiem amatiem vai amatpersonām, tad, protams, ka jā. Bet, ja mēs salīdzinām, pieņemsim, Eiropas līmenī, tad protams, ka nē. Mana alga atpaliek gan no Igaunijas, gan Lietuvas ombudiem vai tieslietu kancleriem. Līdz ar to, ja mēs tādās kategorijās raugāmies, bet ja mēs runājam par sociālo nevienlīdzību un trūcīgiem un nabadzīgiem cilvēkiem, tad tas ir viens arī no maniem stratēģiski prioritāriem uzdevumiem to mazināt. Protams, mana ietekme ir rekomendējoša, ne vairāk, vai arī tas, ko es varu izdarīt, ir vērsties Satversmes tiesā un pārliecināt Satversmes tiesu ar juridiskiem un dažādiem sociāliem argumentiem, ka šie te lielumi, šīs normas neatbilst sociāli atbildīgas vai tiesiskas valsts principiem.

Kādai būtu jābūt tiesībsarga algai, lai to nebūtu kauns rādīt ne draugiem, ne kolēģiem Eiropā?

Es domāju, ka par to šobrīd nav nozīmes diskutēt, jo, ja mēs esam vienotā valsts amatpersonu atlīdzības sistēmā un tā ir tāda, tad neko šobrīd arī mainīt – nē. Bet, ja mēs runājam par konkurētspējīgām algām, tad, ja nemaldos, Makrons dažas dienas atpakaļ kaut kādā publiskā paziņojumā ir teicis, ka vajadzētu izstrādāt vienotu tā kā minimālo algu visai Eiropas Savienībai. Ne velti, es domāju, arī šāda līmeņa politiķi pauž šāda veida informāciju, jo saprot, ka no sociālās nevienlīdzības viedokļa ir jāskatās uz to, kā tad mazināt to plaisu starp turīgajiem un trūcīgajiem.

Cik lielā mērā prezidenta uzdevums ir iedvesmot Latvijas pilsoņus un kas būtu galvenā vēsts, ko jūs teiktu Dziesmusvētku estrādē, uzrunājot tautu?

Protams, ka viens no prezidenta uzdevumiem ir iedvesmot tautu. Jo, manuprāt, ir svarīgi celt sabiedrības apziņu, it īpaši tiesisko apziņu, un celt arī apziņu par to, ka pilsoņi ir suverēns. Un suverēns – tas nozīmē, ka tā ir arī diezgan liela atbildība.Tas nav tikai pienākums vai tiesība piedalīties dažādās vēlēšanās, it īpaši parlamenta vēlēšanās, bet tā ir tāds pilsoņa pienākums, kā līdzdalība tam, kā mēs attīstam mūsu valsti. Un pieņemsim, ja būtu uzruna Dziesmusvētkos, tad protams tā būtu orientēta uz to… Līdzīgi, kā kādreiz Vaira Vīķe – Freiberga teica – lieli, vareni, diženi. Tas būtu apmēram ļoti līdzīgi, jo tauta ir jāiedvesmo, tautai ir jāparāda, jāpastāsta, ka viņa tiešām ir lieliska, jo mēs kā Latvija, Latvijas iedzīvotāji, Latvijas pilsoņi esam diezgan daudz sasnieguši. Tas ir patiesībā visu kopējais nopelns. Līdz ar to tad, pieņemsim, teikt – vissirslikti.lv – protams, ka nē! Svarīgi ir iedvesmot tautu un parādīt, ka mēs varam, jo mēs jau daudz esam izdarījuši. Ja mēs salīdzinām, pieņemsim, ar 90.gadu sākumu, īsu brīdi pēc okupācijas režīma sabrukuma, neatkarības atjaunošanas, mēs esam ļoti daudz izdarījuši, bet vēl daudz darāmā. Tapēc ir svarīgi, lai mūsu tautieši, pilsoņi, iedzīvotāji saprot, ka mēs esam vēl diezgan lielu izaicinājumu priekšā gan ģeopolitiski, gan arī ekonomiski. Jo darbaspēka migrācija – tas nav noliedzami, un tā ir viena no ES brīvībām vai ES vērtībām – brīva darbaspēka migrācija. Tātad mums visiem kopā ir jādara viss iespējamais, lai mūsu tautiešiem Latvija ir pievilcīga gan strādāt, gan dzīvot, gan attīstīties.

Jūs arī esat teicis, ka prezidenta uzdevums ir “būt zināmā mērā valsts pīāristam iekšēji un ārēji”. Kas jums ir PR jomas autoritātes? Kas jums sniedz padomus vai palīdz veidot jūsu tēlu?

Nu, man pagaidām neviens nepalīdz veidot tēlu, jo es neesmu valsts prezidents. (Smejas) Bet tiesībsargam nav jāveido, tā teikt, nu, tāds tēls. Tiesībsargam ir jābūt diezgan konkrētam, diezgan, tā teikt, neatlaidīgam un, protams, atklātam pret sabiedrību. Ar to es domāju, ka regulāri sabiedrība jāinformē par tiesībsarga aktivitātēm. It īpaši jāinformē par kaut kādiem problēmas aspektiem, problēmām. Protams, tur ir divi vienā, tur ir arī stāsts par to, ka, informējot sabiedrību, tas ir arī signāls politikas veidotājiem, lēmumu pieņēmējiem, ka kaut kas ir jāmaina. Tā būtu tāda inteliģentā labā pārvaldība, ka nevis ar saraksti vai, pieņemsim, kaut kādiem epitetiem un diezgan paskarbu retoriku mēs mēģinam tā kā piespiest paskatīties politiķus uz, tā teikt, problēmu lietām vai jūtīgām vietām, bet, nu, tādā veidā. Jo tikai caur tādu tiesisko apziņu, izpratni un atbildīgu pieeju mēs varam veidot ilgspējīgu valsti, laimīgu valsti, pārticīgu valsti, kurā ikviens Latvijas iedzīvotājs jūt piederību šai valstij, jūt, ka valsts tiešām uzskata viņu par piederīgu.

Bet vai jums ir kādas autoritātes PR jomā?

PR jomā mana autoritāte ir mana Komunikācijas un starptautisko attiecību daļas vadītāja Ruta Siliņa.

Atgriezīsimies mazliet pie temata par iekšpolitiku un ārpolitiku kā prezidenta uzdevumiem. Prezidents reprezentē valsti starptautiski, kā jūs pats arī to mūsu sarunā minējāt.

Tas ir Satversmē ierakstīts.

Jūs arī  esat teicis, ka būtu gatavs tikties ar jebkuru prezidentu, kurš būtu gatavs tikties ar jums. Kāda būtu jūsu vēsts viņiem par Latviju?

Redziet, vēsts par Latviju būs atbilstoša arī šīm ārpolitikas doktrīnām vai vadlīnijām, bet, nu, protams, visa tā labākā, jo, ja mēs runājam par Eiropas Savienību, tad mēs esam tāda pati Eiropas Savienības dalībvalsts, teiksim, varbūt mazāka, varbūt lielāka, ja mēs salīdzinām ar kādu citu, kā pārējās. Visnotaļ es izceltu kaut kādas labās īpašības, labos sasniegumus. Un te jau arī jāskatās tā, ka, protams, mēs esam vienoti valstu saimē, bet tai pat laikā mēs arī iekšēji savā starpā konkurējam. Ne velti šai retorikai vai tiem slavinājumiem par valsti ir jābūt inteliģentiem un diplomātiskiem, neaizvainojot arī pārējos. Līdzīgi tā, kā man patīk, kā Igaunija sevi prezentē starptautiski ar saviem IT, e-pārvaldes sasniegumiem. Un arī citas valstis, protams, izceļas ar saviem sasniegumiem.

Kas Latvijai būtu tie sasniegumi?

Redziet, IT jomā mēs diezgan labi konkurējam ar igauņiem. Mēs e-pārvaldes jomā esam dažādu izaicinājumu priekšā, bet mums ir ne mazums arī labas lietas, ko mēs esam sasnieguši. Bet viena no problēmām ir tā, ka, iespējams, mēs iepriekšējā periodā kādus gadus atpakaļ neesam tik labi «pīārojuši» mūsu valsti. Piemēram, atceros, es vēl biju tieslietu sistēmā strādājošs ierēdnis, bija kaut kādi starptautiski forumi, un tur, tā kā uzsmaidot, bija stāsts par korupcijas līmeņiem un korupcijas apkarošanu, un tā. Un tad Latvija laikam kaut ko ziņoja, ka – jā, mums nepieciešams cīnīties ar korupciju un vajadzīgs kaut kāds resurss un palīdzība, bet igauņi – nē, mums nav korupcijas! Tātad uz jautājumu, kā jums tur situācija iekšēji, mēs sākām stāstīt – mums jācīnās ar to un šito, un, protams, pieņemsim, igauņi… Es vairs neatceros, kas tas bija par forumu, bet vienkārši piemērs. Redziet, ir lietas, kas risināmas iekšpolitiski, un nav nozīmes sevi nomelnot ārpolitiski, jo korupcja ir visās pasaules valstīs.

Bet tad kāda būtu tā vēsts starptautiski jums kā prezidentam ka mums nav korupcijas?

Nē, tas bija tikai piemērs, kā Latvija varbūt gadus divdesmit atpakaļ sevi “pīāroja” vai, pareizāk, nepareizi “pīāroja” starptautiskos formumos. Protams, tas viss ir mainījies, un tāds labais piemērs man, kā valsti ir “jāpīāro”, ir Vaira Vīķe – Freiberga. Viņa izcili to, lieliski darīja gan ar savu, tā teikt, stāju, gan ar savu šarmu, gan ar savām zināšanām un spēju uzrunāt un pārliecināt citu valstu prezidentus.

Un ko jūs teiktu Putinam, ja nu viņš pēkšņi sagribētu ar jums tikties?

Kādā ziņā teiktu Putinam?

Nu, turpinot to pašu jautājumu par to, ko jūs teiktu citu valstu prezidentiem – ko teiktu Putinam?

Tas, protams, ir atkarīgs, kas tas ir par formātu un kāds ir sarunas ietvars.

Kāda būtu jūsu vēsts, ja jūs būtu Latvijas prezidents un jums būtu jātiekas ar Krievijas prezidentu?

Redziet, tādas tikšanās tiek plānotas un organizētas ilgstoši, un tur iesaistās, protams, arī ārlietu resors, un tad attiecīgi, ko teikt Putinam — tas būtu izstrādāts jau gan ārlietu līmenī, gan varbūt valdības līmenī, un tad jau tā vēsts būtu ļoti konkrēti noformulēta.

Bet jums nav pamatvēstījuma?

Šobrīd es neesmu par to domājis.

Jūs noliedzāt, ka varētu “pārskatāmā nākotnē” iesaistīties politikā. Vai ar pēdējiem izteikumiem par minimālo algu un priekšlikumu to palielināt līdz vismaz 500 eiro uz rokas jūs centāties vairot savu popularitāti, lai varētu veidot politisku karjeru pēc amata atstāšanas 2021. gadā?

Redziet, tad jāsaka tā – jebkas, ko es daru tiesībsarga amatā, un it īpaši, ko es paužu publiski, varētu teikt, ka es vairoju savu popularitāti. Tas ir no vienas puses. Bet no otras puses — es vienkārši daru savu darbu, un, kā jūs varbūt labi zināt, jau kopš 2011.gada viena no tēmām man ir sociālekonomisko tiesību bloks, jo tas ir ārkārtīgi svarīgi.

Mēs varam ļoti daudz runāt par pilsonisko, politisko bloku, par slēgta tipa iestādēm, un tā tālāk — tur ir daudzas starptautiskās institūcijas, kas arī  kontrolē, uzrauga, kritizē un izsaka savus iebildumus vai nopēlumus. Bet, ja mēs runājam par sociālekonomisko jomu, tad vienmēr tas paliek tik tālu, cik tālu. Respektīvi, valstij jādara tik tālu, cik viņa var atļauties savos budžeta vai fiskālās telpas ietvaros.

Bet, jūs saprotiet, tā varēja runāt 20 gadus atpakaļ, 10 gadus atpakaļ varbūt tā varēja domāt, bet šobrīd, ja mēs redzam, ka viena no pamatproblēmām visām pārējām cilvēktiesībām ir nabadzība, ir, tā teikt, pārējo valsts pakalpojumu nepieejamība. Respektīvi, ja cilvēks ir trūcīgs, nabags un viņš ir ierauts tajā nabadzības atvarā, viņam, iespējams, nebūs pieejama arī izglītība. Respektīvi, izglītību bez maksas valsts nodrošina, bet viņš netiks līdz tai skolai.

Tāpat, ja mēs runājam par valsts veselības aprūpi. Jo, ja cilvēks ir nabags, viņam, visticamāk, tā būs nepieejama. Par to jau arī liecina… Ja nemaldos, dažus gadus atpakaļ ministre Čakša minēja – 17 cilvēki dienā mirst tāpēc, ka nav saņēmuši valsts veselības aprūpi vai slimības ir ielaistas. Tā ir viena liela problēma. Un, protams, sociālā drošība. Minimālā alga 430 padara tos cilvēkus nabagus jau tajā brīdī, kad viņš saņem šo algu, un pilnīgi noteikti nākotnē, jo sociālās iemaksas no šīs algas ir tik niecīgas, ka vienīgais, ko varēs saņemt, būs minimālā pensija. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē to, ka šie cilvēki būs dažādu sociālo palīdzību, sociālo pabalstu saņēmēji. Tas nozīmē to, ka valstiskai pieejai jābūt tādai, ka minimālai algai ir jābūt, lai cilvēks var pats par sevi parūpēties un saviem ģimenes locekļiem, it īpaši par bērniem. Lai, ja nepieciešams, viņš saņemtu kādu izglītību vai pārkvalifikāciju, lai viņš var kaut ko kvaltatīvāk darīt. Protams, valsts veselības aprūpei ir nozīme. Tāpēc, ka gan pašam cilvēkam, gan tautsaimniecībai ir svarīgi, lai, ja tas cilvēks ir saslimis ar kādu kaiti, viņš pēc iespējas ātrāk ir darba apritē.

Jā, bet man bija jautājums par jūsu iespējamo politisko nākotni. ZZS jūs atbalstījusi konsekventi pirmajam termiņam, otrajam termiņam, tagad izvirzīja prezidenta amatam. Vai jūs redzat šo kā partiju, kurā jūs varētu būt, ja izlemtu darboties politikā?

Es domāju, ja es publiski pateiktu, ka es esmu gatavs iet politikā un būšu gatavs uzklausīt kādu politisko partiju priekšlikumus, es pieļauju domu, ka mani uzaicinātu gandrīz visas partijas.

Jūs tā domājat?

Es tā domāju.

Arī Saskaņa?

Iespējams. Jo es skatos uz šo parlamentu, kā veidojās Saskaņas biedru korpuss, tad tur ir ļoti daudz cilvēku, kas ir, manuprāt… Kaut vai tas pats Vjačeslavs Dombrovskis — vai tad viņš no Vienotības nav?

No Reformu partijas.

No Reformu partijas! Nu, labi. Es tur tā precīzi neorientējos. Bet tāpat, ja mēs paskatīsimies, mēs atradīsim, ka ir tur cilvēki arī no citiem politiskiem spēkiem un no tādām izteikti arī nacionāli orientētām vidēm. Tā es to varētu teikt, kā es to uztveru. Var būt, ka tas tā nav.

Jūs tagad esat ZZS prezidenta amata kandidāts, un to vairs nevar grozīt. Ja jūs neievēlēs, vai tas nekaitēs jūsu darbam, kurā jums vajadzētu būt politiski neitrālam?

Es esmu politiski neitrāls! Tikpat labi mēs varam arī Levita kungam pārmest, ka viņš ir ar vēl mazāku politisko neatkarību, jo par viņu iestājās vairākas šīs te pozīcijas partijas.

Bet par jums viena konkrēta partija.

Jā, jo citu laikam vairāk nebija – pārējās ir koalīcijā.

Vai tātad uzskatāt, ka tas netraucēs?

Es esmu absolūti apolitisks, un es domāju, ka jūs to ļoti labi zināt. Jo, tā kā man sākotnēji 2011.gadā mēģināja piedēvēt, ka es esmu, tā teikt, Saskaņas cilvēks, tās bija pilnīgas muļķības. Jo es arī toreiz stāstīju, kā tad notika uzaicināšana. Cilvēks, ar ko es biju strādājis Latvijas Bankā vairāk nekā desmit gadus, divpadsmit gadus, ja nemaldos… Tajā tieši ombuda, tiesībsarga vēlēšanu periodā politiķi nevarēja vienoties par vairākiem kandidātiem, tur bija tāds vakuums, un tas arī bija viens no apsvērumiem, kāpēc es vispār piekritu. Un Saskaņa mani toreiz ieraudzīja tad, kad faktiski pirmo reizi veda uz Saeimu. To pašu var teikt arī par visām parējām politiskajām partijām. Tā ka šeit nekādas konkrētas politiskās simpātijas nav.

Tiesībsarga amatā es esmu absolūti politiski neitrāls un balstos tikai uz tiem principiem un vērtībām, kas izriet no Satversmes. Es esmu faktiski nelokāms tajā pārliecībā, it īpaši, izvērtējot tās vai citas amatpersonas, iestādes vai institūcijas rīcību. Ja mēs sniedzam rekomendācijas, tās ir pamatotas un bez jekādas ietekmes no ārējiem faktoriem. Jo pretējā gadījumā ar vienu tādu rekomendāciju, kas varbūt neatbilstu šiem principiem un būtu aizdomas, ka tur ir kaut kāda ietekme, tad iestādes autoritāte un reputācija tiek sagrauta konkrēti tieši tajā brīdī.

Rīgas melnā kaste

Rīgas domes nodibinājumu shēmas KNAB atklāja kopā ar Valsts kontroli

Rīgā valdošā koalīcija ir noraidījusi opozīcijas priekšlikumu atvēlēt domē kabinetu Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam. Taču kļūst par tradīciju KNAB «sadarbības vizītes» pašvaldībā, turklāt nu jau arī kopā ar citām valsts iestādēm.

Korupcijas apkarotāji parasti izkrata arī no amata tagad atstādinātā mēra Nila Ušakova kabinetu. Pēc Rīgas Satiksmes vadošo amatpersonu aizturēšanas janvārī iznesa no tā vairākus portfeļus un maisu ar dokumentiem. Bet pirmdien, kad kratīšanas notika Saskaņas frakcijā, nodibinājumā Riga.lv, Ārlietu pārvaldē un atkal Ušakova birojā, KNAB darbinieki iznesuši no domes vairākas lielas, melnā plēvē ietītas kastes. Varam cerēt, ka tās nebūs pēdējās, pat ja domē valdošie nebūs aizlaikus salikuši atsevišķā telpā visus dokumentus par savām shēmām.

Taču līdztekus veidojas vēl viena svarīga tradīcija — KNAB operāciju arvien ciešākai saistībai ar citu valsts iestāžu darīto. Maija sākumā Centrālā finanšu un līgumu aģentūra lauza līgumu ar Rīgas Satiksmi par Kapu tramvaja projektu, atsaukdamās arī uz KNAB sāktajām lietām par iespējamo krāpniecību RS iepirkumu konkursos. Bet tagad Valsts kontrole pāris nedēļu pieturēja revīzijas ziņojuma publicēšanu par pašvaldības dotācijām biedrībām un nodibinājumiem, lai KNAB var pienācīgi sagatavoties reidam domē.

KNAB pirmdien informēja, ka jau 5. aprīlī sācis kriminālprocesu pret Rīgas tūrisma attīstības biroja amatpersonām par budžeta līdzekļu izšķērdēšanu, dokumentu viltošanu un krāpšanu, un informācijas iegūšanā cieši sadarbojies ar Valsts kontroli. VK revīzijā iegūtā informācija ir apkopota pirmdien publicētajā ziņojumā. Tajā secināts, ka Rīgas pašvaldība laikā no 2016. līdz 2018. gadam caur biedrībām un nodibinājumiem izsaimniekojusi 21 miljonu eiro rīdzinieku naudas. Nauda aizplūdusi uz diviem pašvaldības nodibinājumiem – RTAB (17 miljoni) un Riga.lv (4 miljoni).

Shēmas lielākoties ir izaicinoši vienkāršas. Nodibinājumi bez jebkāda pamatojuma pieprasīja summas, kuras pašvaldība bez jebkādiem jautājumiem piešķīra. (Nodibinājumam Riga.lv vispār nebija pašvaldības apstiprināta budžeta.) Saņemto naudu tie tērēja pēc saviem ieskatiem.

Piemēram, RTAB iztērēja 7,8 miljonus «sadarbības projektiem», kuriem maz sakara ar tūrisma popularizēšanu, miljonu vienkārši ziedoja vai uzdāvināja citām organizācijām, «ieguldīja» līdzekļus air Baltic piederošajos zīmolos Live Riga un Meet Riga, kuri abi ir ieķīlāti, maksāja algas, iespējams, fiktīvi nodarbinātiem cilvēkiem. Bet Riga.lv, kura mērķis it kā ir popularizēt Rīgu, pusmiljonu izmetusi sava portāla reklamēšanai, ceturtdaļmiljonu izmaksājusi dažādiem konsultantiem un «autoratlīdzībās» par rakstu pārpublicēšanu, vēl 600 tūkstošus iztērējusi maksas avīzei, kurai bija jābūt bezmaksas.

Tā ir īsta «melnā kaste», tikai pat melnāka par klasisko — ieejošās summas var konstatēt, taču nav iespējams noteikt ne tikai to, kas ar tām notiek kastē iekšā, bet palaikam arī to, kur pazūd no tās izejošā nauda. VK secināja, ka daudzos gadījumos nav iespējams pārliecināties ne par veikto darbu apjomu, ne par izmaksām. Nauda tērēta ziediem, alkoholam, dzintara krellēm, restorānu apmeklējumiem. Un pat fiziski ieskatīties šajā kastē nav viegli — gandrīz gadu ilgušās revīzijas laikā VK darbiniekiem tikai vienu reizi izdevies iekļūt Riga.lv telpās.

VK secinājumu korekti oficiālā valoda šajā reizē izklausās pēc parodijas. VK aicina Rīgas domi izvērtēt, vai turpmāk šo nodibinājumu pastāvēšana būtu lietderīga. Tikpat labi varētu aicināt zagļus izvērtēt, vai zagt ir labi. Nodibinājumi taču izveidoti tieši tādēļ, lai varētu shēmotāju ieskatā lietderīgi izmantot nodokļu maksātāju naudu.

Taču laika prognoze shēmotājiem nav labvēlīga. Ušakovs būs izdeldējis bikses, dīdīdamies uz Briselei sakrāmētajiem čemodāniem. Tikmēr viņa pienākumu izpildītājs Oļegs Burovs spiests strauji notērēt saprātīga funkcionāra tēlu. Pirmdien viņš nodēvēja VK ziņojumu par «poēmu» un «literatūras sacerējumu» un kopā ar savu vietnieku Vadimu Baraņņiku tēloja pamuļķi: «Es varu jums apsolīt — mēs izdarīsim secinājumu, mēs esam spējīgi to izdarīt, jā, Vadim? Viss!»

Nē, nebūs gan «viss». Poēma ir liroepikas žanrs. Domes vadītāji zina, ka VK un KNAB tagad atklātās 21 miljona apgūšanas shēmas ir tikai īss citāts no Rīgas budžeta miljarda tērēšanas eposa.

To saprot arī tiesībsargātāji. Daudziem neizpratni izraisīja KNAB priekšnieka Jēkaba Straumes aprīļa beigās teiktais, ka fiktīvi nodarbinātie Rīgas Satiksmē, kuri daļu saņemtās naudas «ziedoja» Saskaņai, esot nevis partiju nelikumīgas finansēšanas apkarotāja KNAB, bet gan fiktīvas nodarbinātības novērsējas Valsts policijas kompetencē. Lai arī kāds būtu šāda paziņojuma iemesls, ir skaidrs, ka Rīgas korupcijas bedres tīrīšanā pietiks darba arī policijai. 

RTAB uzreiz pēc VK revīzijas ziņojuma publicēšanas paziņoja, ka tas esot «politiski motivēts». Nedzirdējām pamatojumu šādam apgalvojumam, tomēr savā ziņā tas varbūt nav aplams. Ja korupcijas izskaušana būtu ne tikai tiesībsargātāju darba pienākums, bet arī visu valsts iestāžu motivācija, tad tā būtu laba politika.

Komentārs 140 zīmēs

Kaut kas slikts gaisā. Gaisa piesārņojuma rādītāji Rīgā ir kritiski, un ir liela iespēja, ka EK varētu sākt tiesvedību pret Latviju par šo normu pārsniegšanu.

Uz vienu grozu. Valdība otrdien nolēma nesākt iepriekš plānotās divu pakalpojumu grozu sistēmas ieviešanu veselības aprūpē.

Skvernelis zaudē. Lietuvieši svētdien izslēdza no cīņas par sava prezidenta amatu valdības vadītāju, kurš bija paziņojis, ka latvieši viņiem neesot brāļi.

Neesmu sliktāks!

Prezidenta kandidāts Juris Jansons kā savu paraugu iekšpolitikā nosauc Kārli Ulmani, taču valsts apvērsumu nesola

Tiesībsargs Juris Jansons ir parakstījis pilsoniskās iniciatīvas Par izcilu Latvijas Valsts prezidentu aicinājumu virzīt Valsts prezidenta amatam Eiropas Tiesas tiesnesi Egilu Levitu. Tomēr, kad viņam piezvanījis ZZS Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Uldis Augulis un piedāvājis kļūt par apvienības kandidātu augstākajam amatam, Jansons esot piekritis «gandrīz uzreiz». Kopš izvirzīšanas viņš pastāvīgi uzsver, ka prezidenta amatā «orientētos uz iekšpolitikas jautājumiem», kamēr Levits esot pieredzējis ārpolitikā. Kaut gan iespēju kļūt par prezidentu viņš vērtē kā «brīnumu», kandidēt vien esot liels gods.

Prezidenta amata kandidāts labprāt piekrita intervijai, un pirmdien satikāmies Tiesībsarga birojā.

Kādus galvenos uzdevumus jūs sev izvirzītu, ja kļūtu par prezidentu?
Tie būtu vismaz trīs. Pirmais būtu sākt saliedēšanu. Man tiesībsarga amatā ir radies iespaids, ka politiķi un vara mazliet ir atrāvusies. Par to liecina arī dažādi reitingi un līdzdalība vēlēšanās. Jo tā zemāka, jo tas liecina vairāk par to, ka pilsoņi neuzticas politiķiem.

Otrs — veicināt sociālās atstumtības mazināšanu, tas ir ļoti būtiski. Gadiem tiek solīts, nekas netiek darīts, situācija ir sliktāka. Tie, kas ir trūcīgi vai kā citādi ierobežoti savās iespējās — viņu skaits nemazinās, bet dzīves apstākļi pasliktinās. Faktiski ir tāds nabadzības atvars, no kura nevar izrauties.

Trešais būtu saistībā ar likumdošanas kvalitāti. Valsts prezidentam ir lieliskā funkcija būt kā konstitucionālam filtram, lai tiktu pieņemti kvalitatīvi likumi.

Kādi ir valstij pašlaik aktuālākie jautājumi iekšpolitiski un ārpolitiski?
Iekšpolitikā tā ir ekonomikas attīstība, drošība un sociālās nevienlīdzības mazināšana.

Un ārpolitikā?
Protams, uzturēt to kursu, kas uzņemts, atbilstoši mūsu ārpolitikas doktrīnai. Faktiski ārpolitiku veido valdība, ārlietu ministrs un parlaments. Prezidents reprezentē šīs ārpolitikas vadlīnijas. Un ārpolitika, protams, ir stiprināt Latvijas pozīciju Eiropas Savienības līmenī, jo mēs esam biedri, bet neesam, tā teikt, ar lielāko ietekmi. Atpaliekam, ja runājam kohēzijas jautājumos vai par lauksaimniecības atbalstu.

Vai Latvijai jāturpina palielināt finansējumu aizsardzībai?
Mums ir jādomā ne tikai par aizsardzību. Tas, ka jādomā gan par iekšējo, gan ārējo drošību, ir pilnīgi viennozīmīgi. Baltijas valstīs mēs esam ārējā robeža Ei-ropas Savienībai — jo esam kvalitatīvāki aizsardzības jomā, jo Eiropai, vismaz no Austrumu puses, ir lielāka drošība. Kā redzam, drošība atsevišķos gadījumos ir ļoti, ļoti izšķiroša. Pieņemsim, Ukrainas gadījums vai Gruzija. Protams, tas ir būtiski. Jūs domājat, vai palielināt [finansējumu] vairāk par 2% IKP?

Turpināt palielināt, lai kaut vai saglabātu 2% no IKP, vai, kā iesaka ārlietu ministrs, atvēlēt aizsardzībai vairāk par 2%.
Tam ir jābūt sabalansētam, jo mēs nevaram investēt tikai un vienīgi aizsardzībā, aizmirstot par visām pārējām lietām, kaut vai zinātni. Augstākās izglītības likumā 78. pantā ir precīzi ierakstīts, ka valdībai ir jāparedz [ik gadu finansējuma pieaugums studijām valsts dibinātās augstskolās] ne mazāk kā 0,25% no IKP, līdz tiek sasniegti 2% no IKP. Tas kaut kā tiek aizmirsts! Bet, ja mums nav augstākās izglītības, nav attīstīta zinātne, tad mums īsti nebūs, ko aizsargāt.

Jums pašam ir maz politiskās pieredzes. Kuru no bijušajiem prezidentiem uzskatāt par paraugu?
Kas būtu kā favorīts, piemērs? Ārpolitikā Vaira Vīķe-Freiberga. Ārpolitiku viņa lieliski realizēja, tajā laikā tas arī bija nepieciešams — jauna valsts vai nesen atjaunojusi neatkarību, [vajadzēja] pārējai pasaulei pierādīt, ka esam vieni no viņiem.

Un iekšpolitikā?
Par Valsts prezidentu runājot? Nu, tad es drīzāk teikšu — Kārlis Ulmanis. (Smejas.)

Kārlis Ulmanis nebija Valsts prezidents.
Ministru prezidents, protams, protams!

Vai jums paraugs būtu viņa apvērsums?
Nē, protams! Saprotiet, tas ir vairāk uzsmaidot un kā metafora. No Valsts prezidentiem man ir ļoti grūti atrast kādu, par ko varētu teikt — favorīts.

Skatoties plašāk, kuri no Latvijas vai pasaules politiķiem jūs iedvesmo?
Pasaules?

Nu, kad jau no Latvijas politiķiem minējāt Ulmani…
Nenoliedzami, ekonomiskā attīstība un izrāviens ulmaņlaikā ir vispārzināms fakts.

Vispārzināms ir arī, ar ko tas beidzās.
Jā, bet nejaucam lietas! Te pierādījās, ka jābūt varas dalīšanas principam, nevar prezidents vienpersoniski pieņemt lēmumu — karojam vai nekarojam —, tāpēc nepieciešama parlamentārā demokrātija. Faktiski tas ir lielākais trūkums, ko redzu, ja runājam par Kārli Ulmani — apvērsums, protams, ir antikonstitucionāli, tas nav pieļaujami. Te nebūs tas makjavellisms vietā, ka mērķis attaisno līdzekļus. (Iespējams, Jansons atsaucas uz savām publiski atzītajām simpātijām pret Makjavelli tēzi, ka mērķis attaisno līdzekļus — red.) 

Bet iekšpolitiski man ļoti simpatizē Ro-berts Zīle. Arī šābrīža Ministru prezidents Kariņa kungs, kā viņš starptautiski darbojas — tas ir tiešām ievērības cienīgi. Par iekšpolitiku varētu uzskaitīt vēl vairākus, bet tad tas prasīs kādu laiku.

Kā vērtējat pašreizējā prezidenta darīto?
Vējoņa kunga? Par prezidentiem, it īpaši savas valsts, vai nu labu, vai neko. Tās labās lietas ir vairāk nekā tas, ko es negribētu teikt. Domāju, nekavēsimies pie piemēriem.

Esat teicis, ka sabiedrībai jādiskutē, kādas prasības jāizvirza prezidentam, kādām rakstura īpašībām viņam jāpiemīt. Kāda jūsu rakstura īpašība ir galvenā, kas jūs padara piemērotu prezidenta amatam?
Mērķtiecība, neatlaidība — tas ir viennozīmīgi. 

Manuprāt, parlamentam ir jāspēj noformulēt, kāds mums šobrīd vajadzīgs prezidents — potenciāli spēcīgs ārpolitiski vai prezidents ar zināšanām sociālajā realitātē un potenciāli aktīvāks iekšpolitikā. 

Kā teicu, saliedēšanas elements un zināmā mērā uzraugs pār to, lai valsts vara tiek realizēta atbildīgi, atbilstoši tam, kas ierakstīts Satversmē un arī ko paši ir apņēmušies, pieņemot likumus, pasludinot dažādas deklarācijas un rīcības plānus. Tāpēc es kā Valsts prezidents diezgan bieži sasauktu valdības ārkārtas sēdes, jo redzu, ka atsevišķos jautājumos sanāk buksēšana.

Esat parakstījis petīciju, ka «labākais kandidāts nākamajam Valsts prezidenta amatam ir Egils Levits». Vai joprojām uzskatāt, ka Levits ir labākais kandidāts un tātad labāks par jums?
Es sevi īsti ar Levitu nesalīdzinu, jo mēs nekonkurējam, mums ir dažādas izglītības.

Kā tad nekonkurējat?
Nē! Te ir stāsts, kas ir valstij vajadzīgs šobrīd — izcils konstitucionālo tiesību eksperts ar pieredzi diplomātijā un starptautiskajās attiecībās vai cilvēks ar zināšanām un izpratni sociālajā realitātē.

Bet jūsu paraksts joprojām ir zem apgalvojuma, ka labākais kandidāts ir Levits.
Jā, es esmu par Levitu, bet neesmu arī pret sevi.

Esat teicis, ka izvirzīšana ir gods jums…
Protams!

Kāds gods ir būt sliktākam kandidātam?
Es neesmu sliktāks! Tātad, es teiktu, mēs esam divi labākie. Jo pagaidām citu nav. (Jau pēc intervijas oficiāli izvirzīts trešais kandidāts, KPV LV deputāts Didzis Šmits — red.)

Jūs pastāvīgi atkārtojat, ka Levits lielākoties pieredzējis starptautiski, bet jūs pievērstos iekšpolitikai. Tas liek atcerēties Lemberga teikto, ka Levits «savārīs ziepes», jo neko nesaprot no iekšpolitikas. Vai esat ar Lembergu runājis pirms vai pēc izvirzīšanas?
Nekad neesmu runājis.

Vispār nekad vai pašlaik nekad?
Varbūt vienreiz, laikam LNT rīta raidījumā grimētavā, kur mūsu ceļi krustojās. Bet ikdienā, profesionāli vai kā citādi, neesmu ne ticies, ne runājis.

Un kāpēc ZZS jūs izvirzīja?
Tas jums jājautā viņiem. Es neesmu to jautājis, bet domāju, ka iemesls varētu būt ļoti vienkāršs. Ja runājam par parlamentāro demokrātiju, ir svarīgi, lai ir konkurence, diskusija. Viens cilvēks nevar veidot diskusiju.

Vai pieļaujat iespēju, ka Lembergs vienkārši izmanto jūs kā līdzekli, lai nepieļautu Levita ievēlēšanu?
Es stipri šaubos par to, jo man nekas tāds nav zināms. Domāju, ka mani uzrunāja ar vienu vienīgu mērķi, lai būtu kāds vēl cienījams kandidāts.

Iznāk, ka ZZS pašai nav neviena cienījama kandidāta.
Nē, tas varbūt ir saistīts ar to, ko jau minēju — publiski esmu ļoti aktīvs, runāju par sociālekonomiskajām tēmām, tā ir aktualitāte šobrīd, kas jārisina. Tā ka es saskatu zināmu likumsakarību, nevis sazvērestību.

Rīdzenes sarunās Šlesers ar Lembergu sprieda, ka prezidentu vajagot tādu, kas «x stundā» palīdzēs. Vai jūs palīdzētu — apžēlotu Lembergu —, ja tiesa pasludinātu notiesājošu spriedumu viņa lietā?
Papriekš ir jānotiesā, un tad var domāt par apžēlošanu. Tas, ka 20 gadus izmeklēšanas un tiesāšanās process ir pirmajā instancē, nav samērīgi. Tagad pateikt, vai kādu apžēlotu vai neapžēlotu, būtu pāragri.

Pie Dombura teicāt, ka Latvijai vajadzētu sasniegt «tiesiskas valsts visaugstāko līmeni». Kad 2016. gadā KNAB konstatēja un tiesa apstiprināja amatu savienošanas ierobežojuma pārkāpumu, jūs paziņojāt, ka KNAB jālikvidē jeb «tas aizkautais hiēnsuns beidzot jāiemidzina un ar godu jāaprok». Vai tiesiskumam ir jābūt augstākajā līmenī tiktāl, kamēr tas neattiecas uz jums?
Nē, tas attiecas uz mani. Faktiski tiesa neņēma vērā daudzus nopietnus argumentus. Jo [nebija] interešu konflikta, esot Jurista Vārda konsultatīvajā padomē, nesaņemot par to atlīdzību un piedaloties tikai divas reizes gadā, kur ir aicināti pēc amatiem visaugstākie juristi valstī. Netika ņemts vērā, ka mēs bijām vienādos apstākļos gan ar Satversmes tiesas priekšsēdētāju, gan Augstākās tiesas priekšsēdētāju un viņu disciplinārkolēģijas atzina, ka interešu konflikta nav. Bet pie šī ilgi [nav vērts] kavēties, jo es netiku saukts pie atbildības — nebija jau, par ko.

Tajā pašā intervijā teicāt, ka Saskaņa būtu jāiesaista valdībā, jo par to arī balsojuši pilsoņi. Vai jūs uzticētu valdības veidošanu Saskaņas premjerministra kandidātam, ja tā iegūtu lielāko balsu skaitu parlamentā?
Ja Saskaņa pozicionē sevi kā sociāldemokrātisku partiju un ir diezgan plaši pārstāvēta parlamentā, tad kāpēc nepadomāt par labklājības veidošanu? Par valdības veidošanu — nē, nekādā gadījumā. Ja man būtu jānominē kāds cilvēks sastādīt valdību, tad es raudzītos pēc tā, kādu ekonomisko programmu piedāvā, kāds ir valsts attīstības koncepts. Tie būtu galvenie kritēriji, nevis — kas ir ieguvis vairāk balsu parlamentā.

Pašlaik, kamēr runājam, notiek kratīšanas Rīgas domē, kura izskatās esam sistēmiskas korupcijas perēklis. Un jūs sakāt, ka viņiem vajadzētu uzticēt labklājības jomu?
Ja nemaldos, mums parlamentā arī ir deputāti ar dažādiem kriminālprocesuālajiem statusiem. Tad tai partijā visiem jānoliek mandāts, vai kā? Un kāds sakars ir Rīgas domei, pieņemsim…

Ar Saskaņu?
Nē, ar tiem politiķiem, kas ir parlamentā. Ja dzīvojam tiesiskā valstī, līdz notiesājošam tiesas spriedumam mēs nevaram nevienu atzīt par vainīgu.

Vai jūs domājat — kamēr, piemēram, Nils Ušakovs nav cietumā, viņam varētu uzticēt labklājības ministra amatu?
Kam uzticēt labklājības ministra amatu, būtu jājautā cilvēkam, kas tiktu aicināts veidot valdību. Tas nebūtu prezidents.

Jūs savulaik teicāt, ka trešdaļa Saeimā esot okupācijas varas atbalstītāji. Tagad sakāt, ka Saskaņa ir mainījusies un arvien vairāk tās pārstāvju nav okupācijas noliedzēji. Tieši kādi fakti par to liecina?
Cik esmu dzirdējis, daudzi no Saskaņas politiķiem atzīst, ka okupācija ir bijusi.

Kuri?
Tagad neņemšos uzskaitīt, bet tiešām retorika Saskaņai ir mainījusies. Tas būtu viens. Un otrs — kad ejam uz Saeimas komisijām, kas saistītas ar sociālekonomiskām tēmām, tad Saskaņas politiķi ir vieni no visaktīvākajiem, kas iedziļinās un atbalsta mūsu risinājumus.

Es tomēr gribētu atbildi, kuri no Saskaņas politiķiem ir pateikuši, ka okupācija ir bijusi.
Tur ir vairāki teikuši, bet, nu, es nezinu, vai tam tagad ir kāda nozīme.

Jā, ir. Kāpēc, jūsuprāt, Kremlis nekad nav atzinis un joprojām neatzīst okupācijas faktu?
Redziet, cilvēki mainās, politiķi paliek nobriedušāki, redz skaidrāk ģeopolitisko situāciju un izaicinājumus. Tur daudzas lietas jāņem vērā.

Labi, atgriezīsimies pie sociālā netaisnīguma Latvijā. Saeimas komisijā martā skaidrojāt, ka 430 eiro minimālā alga nenodrošina cilvēka cienīgu eksistenci. Bet 2015. gadā prasījāt Saeimai, lai palielina jums algu par 77% līdz 4315 eiro. Vai jūsu pašreizējā alga nodrošina jums tiesībsarga cienīgu eksistenci?
Hm… Jūsuprāt, tiesībsargam būtu jāstrādā par minimālo algu?

Es šeit uzdodu jautājumus jums.
Jā, bet man jau arī ir tiesības kaut ko precizēt.

Tad mēs varētu fonam precizēt, ka laikā no 2012. līdz 2018. gadam jūsu alga pieauga no 19 505 latiem līdz 43 769 eiro, tātad par 58%. Vidējā alga Latvijā šajā laikā nav pieaugusi tik strauji — tikai par 47%.
Mana alga veidojas no koeficienta 4,05 — kā ļoti daudzām amatpersonām. Šobrīd Valsts kanceleja virza pilnīgi citu valsts amatpersonu algas aprēķināšanas kārtību. Bet salīdzināt minimālo algu ar tiesībsarga algu nav īsti pareizi.

Jūs Domburam atzināties, ka jums esot kauns rādīt draugiem savu amatpersonas deklarāciju. Pērn amatā nopelnījāt gandrīz 48 tūkstošus. Kādas summas ir deklarācijās, kuras jums rāda jūsu draugi?
Redziet, tas bija joks vai metafora. Jūs uzdevāt jautājumu, vai tiesībsargam ir cilvēka cienīga alga. Ja raugāmies, kāds ir atalgojums valstī līdzīgos amatos esot, tad — jā. Bet, ja salīdzinām Eiropas līmenī, tad — ne. Mana alga atpaliek gan no Igaunijas, gan Lietuvas ombudiem vai tieslietu kancleriem.

Kādai jābūt tiesībsarga algai, lai to nebūtu kauns rādīt ne draugiem, ne kolēģiem Eiropā?
Par to šobrīd nav nozīmes diskutēt, jo mēs esam vienotā valsts amatpersonu atlīdzības sistēmā. Bet, ja runājam par konkurētspējīgām algām, Makrons pirms dažām dienām ir teicis, ka vajadzētu izstrādāt vienotu minimālo algu visai Eiropas Savienībai. Ne velti arī šāda līmeņa politiķi to pauž, jo saprot, ka ir jāskatās, kā mazināt plaisu starp turīgajiem un trūcīgajiem.

Cik lielā mērā prezidenta uzdevums ir iedvesmot Latvijas pilsoņus, un kas būtu galvenā vēsts, ko jūs teiktu Dziesmusvētku estrādē, uzrunājot tautu?
Protams, viens no prezidenta uzdevumiem ir iedvesmot tautu. Svarīgi celt sabiedrības tiesisko apziņu, ka pilsoņi ir suverēns. Ja būtu uzruna Dziesmusvētkos, tā būtu orientēta uz to, līdzīgi kā kādreiz Vaira Vīķe-Freiberga teica, — lieli, vareni, diženi. Tas būtu ļoti līdzīgi, jo tauta ir jāiedvesmo, tautai ir jāparāda, ka viņa tiešām ir lieliska, jo mēs kā Latvija esam diezgan daudz sasnieguši. Tas patiesībā ir visu kopējais nopelns.

Esat teicis, ka prezidenta uzdevums ir «būt zināmā mērā valsts «pīāristam» iekšēji un ārēji». Kas jums ir PR jomas autoritātes? Kas jums sniedz padomus vai palīdz veidot tēlu?
Man pagaidām neviens nepalīdz veidot tēlu, jo es neesmu Valsts prezidents. (Smejas.) Tiesībsargam nav jāveido tāds tēls, tiesībsargam ir jābūt diezgan konkrētam, neatlaidīgam un atklātam pret sabiedrību.

Bet vai jums ir kādas autoritātes PR jomā?
PR jomā mana autoritāte ir mana Komunikācijas un starptautisko attiecību daļas vadītāja Ruta Siliņa.

Prezidents reprezentē valsti starptautiski. Esat teicis, ka būtu gatavs tikties ar jebkuru prezidentu, kurš būtu gatavs tikties ar jums. Kāda būtu jūsu vēsts viņiem par Latviju?
Vēsts būs atbilstoša ārpolitikas doktrīnām vai vadlīnijām. Visnotaļ es izceltu labos sasniegumus. Mēs esam vienoti valstu saimē, bet tajā pašā laikā arī iekšēji konkurējam. Ne velti šai retorikai vai slavinājumiem par valsti jābūt inteliģentiem un diplomātiskiem, neaizvainojot arī pārējos. Man patīk, kā Igaunija sevi prezentē starptautiski ar saviem IT, e-pārvaldes sasniegumiem.

Kas Latvijai būtu tie sasniegumi?
IT jomā mēs diezgan labi konkurējam ar igauņiem. E-pārvaldes jomā esam dažādu izaicinājumu priekšā, bet mums ir ne mazums arī labu lietu. Bet viena no problēmām ir tā, ka mēs pirms kādiem gadiem neesam tik labi «pīārojuši» valsti. Piemēram, kad vēl biju tieslietu sistēmā strādājošs ierēdnis, kādā starptautiskā forumā bija stāsts par korupcijas līmeņiem. Latvija ziņoja, ka mums nepieciešams cīnīties ar korupciju, vajadzīga palīdzība, bet igauņi — nē, mums nav korupcijas! Redziet, ir lietas, kas risināmas iekšpolitiski, un nav nozīmes sevi nomelnot ārpolitiski, jo korupcija ir visās pasaules valstīs.

Ko jūs teiktu Putinam, ja viņš pēkšņi sagribētu ar jums tikties?
Redziet, tādas tikšanās tiek plānotas un organizētas ilgstoši. Ko teikt Putinam — tas jau būtu izstrādāts gan ārlietu līmenī, gan valdības līmenī, un vēsts būtu ļoti konkrēti noformulēta.

Bet jums nav pamatvēstījuma?
Šobrīd neesmu par to domājis.

Jūs esat ZZS prezidenta amata kandidāts. Ja jūs neievēlēs, vai tas nekaitēs jūsu darbam?
Es esmu absolūti apolitisks. Man sākotnēji 2011. gadā mēģināja piedēvēt, ka esmu Saskaņas cilvēks, tās bija pilnīgas muļķības. To pašu varētu teikt arī par visām pārējām partijām, šeit nekādas konkrētas politiskās simpātijas nav. Tiesībsarga amatā esmu absolūti politiski neitrāls un balstos tikai un vienīgi uz tiem principiem un vērtībām, kas izriet no Satversmes.

CV

Dzimis 1973. gadā
LU ieguvis jurista izglītību un sociālo zinātņu maģistra grādu
1994—2006 Strādājis Latvijas Bankā, pēdējos piecus gadus vadījis Analītisko daļu
2006—2008 Tieslietu ministrijas Juridiskās palīdzības administrācijas direktors
2008—2009 Īpašu uzdevumu ministra e-pārvaldes lietās sekretariāta vadītājs
2009—2011 Likvidējamās RSK apdrošināšanas likvidators
No 2011. gada tiesībsargs, ievēlēts atkārtoti

Kapu tramvajs galapunktā

Līguma laušana ar Rīgas Satiksmi novērsīs 97 miljonu izšķērdēšanu

Finansējuma apturēšanai Skanstes tramvaja līnijas projektam vajadzētu kļūt par pavērsienu no līdz šim koptās oligarhiski mafiozās tiesiskuma interpretācijas, ka, «ja nav cietumā, var godīgi zagt», uz veselajā saprātā balstītu tiesiskuma izpratni. Tiesas spriedumam vienmēr jābūt likumpārkāpuma vienīgajam apstiprinājumam, taču starp «notiesāts» un «godīgs» ir virkne citādu vērtējumu, un tie katrā ziņā jāņem vērā, kad ir runa par valsts un pašvaldību rīcību ar nodokļu maksātāju naudu.

Šādus vērtējumus Centrālā finanšu un līgumu aģentūra ņēma vērā, vispirms pērn decembrī apturēdama Eiropas Savienības fondu līdzfinansējuma maksājumus Skanstes tramvaja projektā, tad pagājušonedēļ nolemdama lauzt līgumu ar projekta īstenotāju Rīgas Satiksmi.

CFLA savu lēmumu pamatoja ar daudzajiem skandāliem šajā pašvaldības uzņēmumā, piemēram, KNAB sāktajām lietām par iespējamo krāpniecību iepirkumu konkursos, auditorfirmas ziņojumu par naudas izsaimniekošanu, Konkurences padomes 2,4 miljonu sodu RS par «nanoūdens lietu». Aģentūra uzskata, ka ir pārkāpts noteikums, ka nedrīkst būt «pat mazāko aizdomu» par korupciju, krāpšanu un sarunātiem iepirkumu konkursiem uzņēmumā, kurā iegulda ES fondu līdzekļus. «Rīgas Satiksmes korupcijas, termiņu un finanšu situācijas riski ir bijuši pārāk lieli, lai šo projektu turpinātu,» secina CFLA direktors Mārtiņš Brencis.

Tādi paši kritēriji būtu jāpiemēro visiem nodokļu maksātāju finansētajiem projektiem, ne tikai tiem, kuriem ir ES fondu līdzfinansējums. Tomēr jāuzsver, ka šajā gadījumā aģentūra paglāba no izšķērdēšanas tieši Latvijas nodokļu maksātāju naudu. 66 no 97 miljoniem projektam nāktu no Latvijas valsts budžeta (27 miljoni — no RS, tātad rīdzinieku naudas), un tikai pēc visu izdevumu deklarēšanas valsts varētu tos atgūt no Kohēzijas fonda. CFLA secināja, ka esot ļoti liels risks, ka Eiropas Komisija šos miljonus Latvijai neatmaksātu un «mēs šo naudu zaudētu».

RS un Rīgas domes vadītāji teiktu — nu, un? Tieši tāds taču bija «biznesa plāns» — lai arī kurš to naudu zaudēs, mēs paņemsim!

Kad 2016. gadā Baronielas pārrakšanas miljons bija sadalīts, par Rīgas pašvaldību dēvētā Nila Ušakova un Andra Amerika vadītā naudas apgūšanas struktūra paslepus un lielā steigā ķērās pie simtreiz izdevīgāka projekta. Štrunts par to, vai šo nenormāli dārgo tramvaju rīdziniekiem vajag. «Ja mēs redzam, ka šo projektu varam īstenot ar ES līdzfinansējumu, šo iespēju nedrīkst laist garām,» Ušakovs pavēstīja. Un projekts, kas tikai divus gadus pirms tam pieņemtajā galvaspilsētas attīstības stratēģijā vispār nebija pieminēts, uzreiz kļuva par Rīgas prioritāti.

Lai vērtētu Rīgas vadītāju rīcības motīvus, ir jāsaprot, kā viņi domā. Raudzīdamies uz brūkošu tiltu vai bedrainu ielu, «vienkāršais cilvēks» domās, ka vajadzētu to salabot. Bet Rīgas «saimnieki», raudzīdamies uz to pašu tiltu vai ielu, funktierēs, kādu summu un kā var šādā projektā «sazāģēt». Ja secinās, ka citā var vairāk, tilts un iela paliks brukt, bet par viņu prioritāti kļūs, piemēram, Kapu tramvajs.

Otrdien RS paziņoja, ka neatmaksās projektam jau piešķirtos 450 tūkstošus, kā, līgumu lauzdama, bija pieprasījusi CFLA. Tāpēc, ka «Rīgas Satiksmes rīcībā nav informācijas, ka pret kapitālsabiedrību vai tās sadarbības partneriem Latvijā un ārvalstīs būtu uzsākts kaut viens process, kas būtu saistīts ar korupciju saistībā ar Skanstes tramvaja iepirkumiem».

Tas ir klasisks Rīgas «saimnieku» tiesiskuma izpratnes demonstrējums. Pat ja visi par projektu atbildīgie būtu rokudzelžos par citiem projektiem, kamēr par šo neviens nav, viss ir jo dārgāk, jo tiesiskāk!

Bijušais Saskaņas vēlēšanu kampaņas rīkotājs un Centrāltirgus konsultants Jurģis Liepnieks savulaik pat mēģināja konstruēt šādas domāšanas «ideoloģisku» ietvaru. Intervijā portālam Cita Diena viņš 2009. gadā vēstīja, ka uzskatīt korupciju par ļaunumu ir «primitīvisms» un, «pateicoties korupcijai, mums ir pilna valsts ar jaunām sporta hallēm, slimnīcām un vēl ko».

Arī pēc 10 gadiem viņa sacītais izklausās pēc Kapu tramvaja un citu Rīgas pašvaldības dārgo un bezjēdzīgo projektu raksturojuma. Ar šādu «ideoloģiju» var pamatot arī, piemēram, nākamo un vēl lielāku domes gatavoto afēru — uz 20 gadiem atdot vienam «sadarbības partnerim» sadzīves atkritumu apsaimniekošanas monopoltiesības un iespēju nopelnīt daudzus miljonus eiro. Konkurences padomes vadītāja Skaidrīte Ābrama uzskata, ka tās būtu «beigas» atkritumu apsaimniekošanas tirgum Latvijā. Taču varbūt Liepnieka bijušais priekšnieks Šķēle to uzskatītu, tieši otrādi, par vēl vienas «skaistas draudzības sākumu», ja citējam kinofilmu. Arī par projektu atbildīgajiem Rīgas vadoņiem tas, nav šaubu, būtu izdevīgs, tātad «likumīgs».

Ušakovs drīz aizbēgs uz Briseli. Viņa komandas ļaudis, atskaitot tos, kurus «sadarbības vizītēs» apmeklē KNAB, turpinās strādāt, kā līdz šim. Tomēr viņu mafiozajam «tiesiskumam» Latvijā grūti laiki. Lielākās problēmas rada joprojām tiesībsargātāji, taču KNAB sāktais tagad vairs nepaliek «atsevišķi gadījumi», un tiesiskumu nu pieprasa arī citas valsts struktūras.

Komentārs 140 zīmēs

Prezidentālais reālisms. Valsts prezidents Raimonds Vējonis nolēmis «pašlaik» nekandidēt uz otru termiņu.

Amēbas stratēģija. Pēc sava vietnieka Kaimiņa atcelšanas no amata KPV frakcijas vadītājs Zakatistovs konstatēja, ka frakcija kļuvusi jau «trīsdaļīga».

Vēlētāji runā. Pašvaldību vēlēšanās Lielbritānijā smagus zaudējumus cieta Brexit galvenais virzītājspēks Konservatīvā partija.

Aktieru laiki

Ukrainā turpinās demokrātiska revolūcija, bet Zelenskis nav brīnumdaris

Otrdien Odesas apgabala skolotāju arodbiedrība pieprasīja jaunievēlētajam Ukrainas prezidentam Volodimiram Zelenskim no 1. maija palielināt atalgojumu izglītības darbiniekiem līdz 4000 dolāru, kā viņš bija solījis pirms vēlēšanām. Vidējā mēnešalga Ukrainā ir mazliet virs 350 dolāriem. Bet Zelenskis sāks pildīt amata pienākumus tikai maija beigās vai jūnija sākumā. Ukrainā interesantākais tikai sākas.

Prezidenta vēlēšanu norise bija gandrīz nevainojami demokrātiska. Taču līdz pat vēlēšanu otrās kārtas dienai, 21. aprīlim, bija grūti noticēt, ka faktiskā kara stāvoklī esošas valsts pilsoņi valsts augstāko amatu uzticēs aktierim, kura vienīgā politiskā pieredze ir prezidenta loma satīriskā televīzijas seriālā. Tomēr Zelenska uzvara pār līdzšinējo prezidentu Petro Porošenko bija graujoša — 73 procenti pret 25 procentiem.

Mēs Latvijā varētu gandarīti nospriest, ka «pie mums nekas tāds nav iespējams». Taisnība. Taču jāpateicas par to nevis kādam īpašam vēlētāju un politiķu viedumam, bet gan pirmām kārtām Satversmes tēviem. Latvijā prezidentu ievēlē tautas vēlēti priekšstāvji Saeimā, nevis «visa tauta».

Ir izaugusi paaudze, kura nav pieredzējusi atgūtās neatkarības pirmo gadu jukas un «Zīgerista banānus», kad no Vācijas atbraucis avantūrists, brīdi sabijis «īsteno latviešu» LNNK, ieguva savai jaundibinātajai garāmgājēju partijai 16 vietas Saeimā. Toties visiem svaigā atmiņā šīs Saeimas vēlēšanas pagājušoruden, kurās 16 vietas ieguva aktiera vadīta nejaušu ļaužu kompānija.

Ja mums prezidentu šovasar vēlētu tāpat kā nupat Ukrainā, vai otrajā kārtā Nils Ušakovs sacenstos ar aktieri Artusu Kaimiņu? Diezin vai. Ja Latvijā prezidentu vēlētu tieši, smagos noziegumos apsūdzētais Aivars Lembergs būtu uzvarējis «eiropeisko sociāldemokrātu» Nilu Ušakovu jau pirms daudziem gadiem un varbūt joprojām sēdētu Pilī, nevis uz apsūdzēto sola.

Toties galvenie vēlēšanu temati Ukrainā gan bija kā Latvijā — korupcija, ekonomika, valsts drošība. Tikai tur tie ir daudz, daudz asāki. Desmit gadus pēc 2004. gada Oranžās revolūcijas Ukraina bija palikusi postkomunistiska Krievijas pažobele, pret kuras valdniekiem vēl viena revolūcija notika 2013. gada beigās un 2014. gada sākumā. Krievijas reakcija uz to bija Krimas aneksija un karš valsts austrumos. Prezidents Porošenko pirms vēlēšanām 2014. gadā bija solījis «dzīvot citādi». Ārpolitikā viņš tik tiešām īstenojis tautas prasīto kraso pavērsienu uz Rietumiem. Taču Ukraina arvien ir viena no nabadzīgākajām valstīm Eiropā, bet tās tiesu sistēmu un varas struktūras caurauž korupcija un nepotisms. Ukrainas valdībai uzticas tikai 9% procenti iedzīvotāju, liecina Gallup jaunākie dati. Vēlētāji balsoja pret apnikušo kārtību, nevis par populāra aktiera jokiem.

Ziņās parasti piemin, ka Zelenski atbalstot oligarhs Igors Kolomoiskis. Taču arī prezidents Porošenko ir klasisks oligarhs — līdzās politiskajai viņam ir arī ekonomiskā (prezidentam pieder Ukrainā lielākais konditorejas uzņēmums Roshen) un mediju vara (viņa īpašumā ir populārākais televīzijas ziņu kanāls 5 Kanal). Vēlēšanu kampaņā Porošenko pasniedza sevi kā vienīgo valsts drošības garantu, bet oponentus iztēloja par Putina aģentiem. Taču vēlētāji izvēlējās par to pasmieties kopā ar Zelenski, kura kampaņa, tāpat kā filma Tautas kalps, bija nežēlīga satīra par «valdošo eliti» un Ukrainas politisko kultūru.

Diezin vai daudzi tic tādiem Zelenska solījumiem kā algu vairāk nekā desmitkārtēja palielināšana. Tomēr, pirmkārt, viņa solījumi rīkot referendumus par tautai svarīgākajiem jautājumiem komplektā ar solījumiem radikāli mainīt tiesībsargāšanas iestāžu vadību un izveidot īpašas tiesas korupcijas noziegumu iztiesāšanai dod cerību Ukrainas plašajai un spēcīgajai pilsoniskajai sabiedrībai mainīt sistēmu no apakšas. Otrkārt, ukraiņiem nebija citas iespējas pateikt «nē» pašreizējai lietu kārtībai, nerīkojot vēl vienu revolūciju. Lai arī kāds izrādītos jaunais prezidents, tauta noraidījusi līdzšinējo politiku, bet varas maiņa notikusi demokrātisku vēlēšanu ceļā.

Tāpēc Zelenska uzreiz pēc ievēlēšanas teiktais «visām pēcpadomju valstīm», ka «viss ir iespējams», ir sprādzienbīstama ziņa autoritāriem režīmiem, ka demokrātija strādā. Paradoksāli, ka Krievijas propagandas kanāli atvēlēja prezidenta vēlēšanām «fašistiskās huntas pārvaldītajā» kaimiņvalstī tik milzum daudz raidlaika, it kā Krievija būtu Ukrainas guberņa, un galu galā pārliecinoši parādīja vēlētājiem, ka tie var izdarīt to, kas Krievijā līdz šim vēl nav noticis.

Zelenskis joprojām ir «balta lapa». Taču viņš vienpersoniski nevar nedz izbeigt karu ar Krieviju, ko solīja darīt, nedz mainīt Ukrainas ārpolitiku — virzību uz ES un NATO —, ko ne pats grib, ne viņam ļautu darīt Maidana revolūcijas un Krievijas agresijas saliedētā Ukrainas tauta. Viņa rudimentārā partija nav pārstāvēta likumdevējā, ko jaunais prezidents gribētu atlaist, negaidot Augstākās Radas vēlēšanas oktobrī, taču diezin vai pagūs likumīgi izdarīt pēc stāšanās amatā. Demokrātiskā revolūcija Ukrainā turpinās, taču politika, tāpat kā visur citur, tur ir un būs smags ikdienas darbs, nevis piepešs brīnums.

Komentārs 140 zīmēs

Skaidrā valodā. Satversmes tiesa atzinusi, ka Saskaņas deputātu apstrīdētā pāreja uz mācībām vidusskolā tikai latviešu valodā atbilst Satversmei.

Nacionālais pasūtījums. NEPLP locekļu Āboliņa un Grīvas biedrība saņēma 60 tūkstošus eiro no NA biedru vadītās Vides ministrijas un Ogres pašvaldības.

Mana vieta ir virtuvē! Labklājības ministre Petraviča nevarot ietekmēt vīru, lai viņš publisko VID atklātos pārkāpumus viņa firmā, kurā pati atbildēja par finansēm.

Mauriņš nokalst

Latvijas Zemnieku savienības kongress bija par oligarhu norietu

Ziņas par Latvijas Zemnieku savienības kongresu pagājušās nedēļas nogalē bija labas ziņas Latvijai. Tās atgādināja par kāda laikmeta lēnām, tomēr beigām Latvijas politikā.

Nesenie «saimnieki savā zemē» sestdien Jelgavas pilī palaida savu gandrīz vai mūžīgo priekšnieku Augustu Brigmani, kā viņš pats ironizēja, atjaunot pērn nokaltušo mauriņu pie mājas, un brašojās, ka viņiem viss atkal plaukšot un zelšot. Taču vēlmju domātājiem kārtējā realitātes pārbaude nāca jau pirmdien, kad valdības koalīcijas partijas vienojās par atbalstu vienam Valsts prezidenta amata kandidātam. Bijušajai premjerministra partiju apvienībai tas bija sāpīgi ne tikai tāpēc, ka šis kandidāts ir tai nederīgais Egils Levits. Vēl vairāk tāpēc, ka valsts augstākās amatpersonas izvēlē «zaļajiem zemniekiem» trīs iepriekšējās reizēs bija izšķirīga teikšana, bet šoreiz vairs nav nekādas.

Gan jau Brigmanis šo jauno stīvdrēbi jūt. Viņš bija pie pašpasludināto Ulmaņa partijas mantinieku stūres veselus 19 gadus — gadu ilgāk nekā savulaik Saldus rajona kompartijas pirmā sekretāra galvenais priekšnieks Leonīds Brežņevs PSKP ģenerālsekretāra amatā. Vesela paaudze Latvijā piedzima, izauga, pabeidza skolu, bet «zemniekus» vadīja tas pats «vecais komunists» Augusts. Turpmāk viņš būs tikai viens no diviem vietniekiem biškopim Armandam Krauzem, kuram kā Pāvila Rozīša Cepļa leitnantam Sausajam nu būs iespēja nolaist uz grunti «plaukstošu uzņēmumu».

Pat kongresa norise bija «zemniekiem» nelāgi netradicionāla. LZS dibinātā kora vietā, kas parasti dziedāja iepriekšējos kongresos, šoreiz bija ieradies partijas Latvijai un Ventspilij priekšnieks Lembergs, kurš agrāk nekad šādā LZS saietā nebija piedalījies. Kā tiesā nesen teica prokurors, «apsūdzētajam Aivaram Lembergam ir bijusi tieksme uzurpēt varu un izmantot šo varu savos savtīgos nolūkos». Taču nupat laikam draud iet zudumā investīcijas politiskajā uzņēmumā, kurā viņam akcijas kopš 1998. gada, kad par LZS priekšsēdi uz īsu laiku kļuva Strujevičs no Ventspils. Un tas notiek brīdī, kad pašam tiesā tuvojas «x stunda», kurai, kā varam lasīt «oligarhu sarunās» Rīdzenē, Lembergs ar Šleseru meklēja «savu» prezidentu, kurš tad «palīdzētu». Prokurors prasa piespriest viņam astoņus gadus cietumā un mantas konfiskāciju. Lai arī kā advokāti vilktu garumā procesu, nākamā prezidenta pilnvaru laikā spriedums noteikti būs.

Kādreizējais Puzes milzis sarucis līdz dusmīgam politisko aizkulišu kukainim un kongresā lamājās, ka pie ZZS nelaimēm vainīgs Māris Kučinskis, viņa valdības reformas un apvienības nevērība pret reitingiem. ZZS esot jāatjauno «saturiskā puse», citādi tai «šīs ir pēdējās Saeimas vēlēšanas». To var tulkot arī kā piedraudējumu pašreizējai valdībai. «Zaļajiem zemniekiem» vissekmīgākā un patiesībā «saturiski» arī vienīgā iespējamā ir bijusi valdības iekšējās opozīcijas loma — lemt par visu, bet pašiem neuzņemties atbildību ne par ko.

Iepriekšējais ZZS premjerministrs Indulis Emsis 2004. gadā sabija amatā tikai deviņus mēnešus, nokliedzās, ka «Latvija deg zilās ugunīs», un zuda no ļaužu piemiņas. Pēc tam visās vēlēšanās līdz pat pēdējām apvienības it kā «premjerministra kandidāts» bija Lembergs. Taču pirms šīs Saeimas vēlēšanām viņš lielījās, ka pats ieteicis Kučinski par premjerministra kandidātu. Tā bija stratēģiska, taču neizbēgama kļūda un droša zīme, ka Lemberga jeb oligarhu laiks Latvijas politikā tuvojas beigām.

Atjaunot to laiku nevarēs, bet ZZS vienīgā iespēja to paildzināt un pašai saglabāties ir iekļūt atkal valdībā. Lembergam droši vien taisnība, ka tā būs pēdējā iespēja. Un premjerministram Krišjānim Kariņam jārēķinās, ka tā būs ne tikai vienas partijas, bet arī, var teikt, «tradicionālās» politiskās un saimnieciskās kultūras cīņa par izdzīvošanu.

Taču politiskā situācija nav ZZS labvēlīga. Uzticamajai partnerei dažu iepriekšējo valdību gāšanā Nacionālajai apvienībai pašai priekšā eksistenciāla krīze — līdz ar JKP atnākšanu atšķaidīts «nacionālkonservatīvo» monopols, bet Saskaņas noriets atņem galveno pastāvēšanas attaisnojumu. Savukārt KPV nejaušo ļaužu bariņam šī valdība ir vienīgais viņus kaut cik kopā saturošs rāmis. Taču pat KPV pilnīgas iziršanas gadījumā JKP līderu ultimatīvā nostāja, ka ar Lemberga partiju vienā valdībā nekad, dara jebkādu valdību ar ZZS gandrīz neiespējamu. Cerēt uz Attīstībai/Par atbalstu Lembergs un Krauze diezin vai var.

Tāpēc var sākt irt arī plašais ZZS pagastveču tīkls, ko cieši kopā turējusi nevis kāda «viena grauda» sēšanas vai «lepnas dziesmas» līgošanas ideja, bet gan ES struktrūrfondi. Tos tagad dala citi. Tie paši, kuri taisa administratīvi teritoriālo reformu, kurai arī būs jāpielāgojas. Un varai pietuvināto bizness zūd ne tikai pagastvečiem. Plašajai valsts pasūtījumu saņēmēju šķirai «labo darbu čempionāts» vairs nenotiek ZZS stadionā, kur zālāju tagad nelaista.

Tās ir drūmas ziņas «čempioniem», toties labas lielum lielajam vairākumam Latvijas sabiedrības. Mums vairs nebūs zoodārzā vai viesnīcas istabā sarunāta Valsts prezidenta. Taču sarunātāju kultūras mantojuma nokopšanai KNAB, prokuratūrai un tiesām būs jāstrādā ļoti daudz.

Komentārs 140 zīmēs

Sekmīga politika. Kokus Rīgā turpina izcirst, Deglava tilts ir tuvu sabrukšanai, tātad valdošās Saskaņas ieskatā viss ir kārtībā.

Vērtīga pieredze. Otrdien padomus valdībai par tās rīcības plānu sniedza kukuļņemšanā apsūdzētais Latvijas Bankas prezidents Rimšēvičs.

Katastrofa vienos. Parīzes Dievmātes katedrāles atjaunošana būs visas Eiropas goda lieta. Jau pirmajā dienā tam bija apsolīti 700 miljoni.

Ušakovs paceļ kepku

Saskaņa zaudē gan līderi, gan Kremļa atbalstu

Pašvaldību ministra Jura Pūces rīkojums par Rīgas domes priekšsēdētāja Nila Ušakova atstādināšanu no amata nemaina politisko spēku izkārtojumu Rīgā. Taču tas ir vērā ņemams Latvijas politiskajā ainavā gaidāmo pārmaiņu simptoms.

Pūce paguva izdot rīkojumu par Ušakova atstādināšanu, pirms viņš bija paguvis pats aizlaisties uz Briseli pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām 25. maijā. Tam nav tūlītējas praktiskas nozīmes. Koalīcija Rīgas domē paliek tā pati, tikai dokumentus turpmāk parakstīs Oļegs Burovs (GKR) un Vadims Baraņņiks (Saskaņa), kurš jau pirms «Ušakova atlaišanas» pārņēma pašvaldības uzņēmumu kapitāldaļu turētāja negodu, pateicoties KNAB arestiem un kratīšanām, nevis ministru rīkojumiem.

Īstermiņa politiski ieguvumi no Pūces rīkojuma ir, pirmkārt, viņam pašam. Sak, nacionālistu mīkstais ministrs Gerhards nespēja, bet es varu ātri un cieti, un reitings augšā! Otrkārt, arī Ušakovam. Pūce ar šo rīkojumu ir paaugstinājis viņu no korupcijas perēkļa galvenā tarakāna, kurš mēģina aizbēgt no atbildības, par politiski represēto, kuru trenkā «nacionālisti».

Tiesa, terminoloģiskas grūtības radušās Maskavas propagandistiem, kuriem nu nākas pie «nacionālistiem» likt arī pilsonības piešķiršanas nepilsoņu bērniem atbalstītājus. Laikam vēl smagāka trauma uzmestajam Saskaņas EP vēlēšanu saraksta bijušajam līderim Vjačeslavam Dombrovskim, kuram jumts aizbraucis tiktāl, ka viņš salīdzina rīkojumu par Ušakova atstādināšanu ar «Staļina represijām». Savulaik «liberālais» pēcāk «sociāldemokrāts» nu pašdefinējies par prastu jampampiņu. Taču diezin vai tas ir zaudējums pat Saskaņai.

Tomēr ilgākā laikposmā bilde Ušakovam nav laba. Pirmkārt, lai kāds sākotnējais sašutums atbalstītāju kodolā, Saskaņas vēlētājiem nepatīk zaudētāji, bet Briselē diezin vai gaidāmas uzvaras, kuras noņemtu «atlaistā» stigmu. Pazemojums paliks. Otrkārt, Pūces rīkojuma pārsūdzēšana tiesā tikai pirmajā acu uzmetienā šķiet solām Ušakovam platformu ilgtermiņa politiskai cīņai. Pat Maskavas presē izskan brīdinājumi, ka Ušakova vēršanās tiesā būs iespēja oponentiem celt gaismā «kompromatu» par Rīgā desmit gados sastrādāto. Var piebilst, ka arī paša partijā netrūkst gribētāju iecirst zobus Ušakova turētajā naudas makā, tāpēc viņš nevar paļauties pat uz Saskaņas vienotu aizmuguri.

Treškārt un svarīgākais — Ušakovam un Saskaņai acīmredzot zūd arī Kremļa aizmugure. Jau viņa atbalstam organizētā piketa laikā februārī Saskaņai agrāk lojālie Krievijas mediji vēstīja ne tikai par ļaunajiem «nacionālistiem», bet gari un plaši arī par reālu korupciju Rīgas domē. Tagad reakcija Krievijā uz viņa «atlaišanu» parāda, ka Ušakovu tur uzskata labākajā gadījumā par kādreiz vēl noderīgu un izmantojamu, taču kā Krievu pasaules seja Latvijā viņš ir norakstīts.

Kremļa propagandas rupori ziņoja, protams, par nacionālistu vajāto Uzvaras pieminekļa sargātāju, kura loma korupcijas noziegumos nav pierādīta. Taču augstākā valsts amatpersona, kas to publiski komentēja, bija Krievijas domes Ārlietu komitejas vadītājs Leonīds Sluckis, kurš pateica tikai, ka Ušakova atlaišanai «var būt politiski iemesli» un ka viņš droši vien «nebeigs savu ceļu politikā». Toties virkne politikas vērtētāju prognozē «Ušakova laikmeta beigas». Viņam pārmet gan «valodas lietas» nodošanu, gan vienreiz un sen pateikto vārdu «okupācija», gan kaut kur bilsto, ka Krima ir Ukraina, gan pat amerikāņu konsultantu nolīgšanu Saskaņas vēlēšanu kampaņai.

Ar Ušakovu notiekošā vērtējumi Krievijā svārstās amplitūdā starp līdzjūtību viņa piekusumam «no savu kolēģu liekulības» līdz tādiem, kādus tikai pirms dažiem mēnešiem nevarēja iedomāties. Piemēram, «Ušakovs un viņa partija Saskaņa atrodas uz pilnīga politiska kraha robežas»; «sabrūk sapnis par krievu politisku izdošanos Piebaltijā, kura iemiesojums bija «Rīgas krievu mērs»»; «Nila Ušakova laikmets beidzas ar traģisku noti»; «tas, nav šaubu, negatīvi ietekmēs Latvijas politisko ainavu» — Baltija «kļūst par vienu no galvenajiem pretkrieviskas politikas priekšposteņiem». Bet pēc diviem gadiem Saskaņa pazaudēšot Rīgu: «Pasliktināt vairs nav, ko (..). Uzlabojums var notikt tikai ar vienu priekšnoteikumu — ka uz pilsētas galvas amatu kandidēs Latvijas Krievu savienība.»

Pirms 14 gadiem Kremļa «polittehnologi» ielika ITAR—TASS Latvijas biroja vadītāju par sava jaunā politiskā projekta seju. Viņam bija uzdevums iedabūt šo projektu Latvijas valdībā. Otrdien Ušakovs Delfos pie Dombura atzina: «Saskaņai nav izdevies kļūt par daļu no valdības.» Paldies, nākamais, lūdzu!

Var piekrist ekspertiem Krievijā, ka «partiju Saskaņa gaida nopietnas pārmaiņas». Taču šīs pārmaiņas ietekmēs arī citas partijas. Saskaņas noriets būtu eksistenciāla krīze Nacionālajai apvienībai, kuras cietā klints vienmēr bijusi vēlētāju pārliecība, ka, lai arī kādi tur blēži, tie vismaz nekad nebūs valdībā ar Saskaņu. Arī citām partijām būs jāveic korekcijas, ja «eiropeisku sociāldemokrātu» vietā Kremlis par savas politikas galvenajiem aģentiem šeit izraudzīsies atkal radikāļus, kā bija pirms Latvijas iestāšanās ES un NATO. Taču Ušakovam pašam šajās norisēs būs vairs tikai otrā plāna loma.

Komentārs 140 zīmēs

Vismaz būs debates. Latvijas Zaļā partija Valsts prezidenta amatam atkārtoti virzīs Raimondu Vējoni. 

Par Zilupi viss skaidrs? Pašvaldības vadītājs Agafonovs amatpersonas deklarācijā uzrādījis, ka ir uzkrājis 187 tūkstošus eiro skaidrā naudā.

Asinskārie aiz restēm. Tiesa Francijā diviem vegāniem piesprieda cietumsodu par uzbrukumiem gaļas tirgotājiem.

Atradums

NEPLP izvēlējās LTV valdes priekšsēdētāju informatīvā kara apstākļos

Atšķirībā no vairākuma Latvijas sabiedrības jaunais Latvijas Televīzijas valdes priekšsēdētājs Einārs Giels neesot bijis izbrīnīts par viņa apstiprināšanu amatā. Esot nākuši daudzi signāli: «Tautas ticējumi — ieraudzīt monētu, ieraudzīt stārķi, ieraudzīt saullēktu — dažādās kombinācijās man paziņoja par to, ka jau es esmu apstiprināts.» Tātad LTV vadīs cilvēks bez pieredzes medijos un uzņēmumu vadīšanā, toties ar maģisku domāšanu un paļāvību uz savām zīmju tulka spējām.

Sabiedriskajiem medijiem jāstrādā sabiedrības interesēs. Pašlaik Krievijas īstenotā informatīvā kara apstākļos tiem ir īpaša loma arī valsts kopējā drošībā. LTV jaunā vadītāja runātais nevieš aizdomas, ka viņam būtu nojauta par šādiem pienākumiem. Tāpēc būtu svarīgi saprast, kādi signāli un zīmes Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei lika izraudzīties viņu no daudziem citiem šim amatam nepiemērotiem kandidātiem, kuri bija pieteikušies konkursā.

NEPLP publicēto lēmuma pamatojumu arī var raksturot kā maģiskās domāšanas izpausmi, tikai, atšķirībā no Giela laikam taču godīgās, sabiedrisko mediju pārraugiem tā ir neslēpti ciniska. «E. Gielam ir nepieciešamās vadības kompetences, stratēģiskās plānošanas prasmes, izpratne par sabiedrisko mediju darbības pamatprincipiem un redzējums par attīstību,» NEPLP paziņo pretēji acīmredzamajam. «Atlases procesā E. Giels ir spējis pārliecināt par savu profesionālo pieredzi un kompetencēm uzņēmuma vadībā, pārvaldībā. E. Giela spēcīgās puses ir stratēģiskā domāšana, analītika, spēja strādāt ar datiem, spēja vadīt un pieņemt lēmumus.»

NEPLP jūsma par krievisko «analītiku» laikam tāpēc, ka zīmju datu apstrādātājs Giels ir Olainfarm «mārketinga tirgus datu analītiķis». Taču nevienu uzņēmumu nav vadījis, bet «profesionālā pieredze» medijos viņam ir «speciālista amats kvalitātes jautājumos» Preses namā pirms 13 gadiem. Tādu pašu tekstu NEPLP droši vien būtu uzcepusi arī par ceļmalas stabu vai kraukli tā galiņā, vai pat par Kremļa zīli Rīgas tornī, tikai tie nebija starp konkursa 38 kandidātiem. Padome kārtējo reizi pavēsta, ka tās apgalvojumi sabiedrībai jāpieņem kā patiesi tāpēc vien, ka tā ir «neatkarīga». Padomes neatkarību tās locekļi acīmredzot uzskata par neatkarību arī no atbildības.

NEPLP priekšsēdētāja Dace Ķezbere padomes lēmumus mēdz pamatot, vai nu padomiskas birokrātes stilā uzskaitīdama likumu pantus, ar kuriem tie nav pretrunā, vai nu piesaukdama «demokrātiju un tiesiskumu», kā dara arī Kremļa propagandisti, kad to diversijas Rietumos mēģina ierobežot. Toties viņas vietnieks Ivars Āboliņš labprāt ielaižas sazvērestību šķetināšanā. Piemēram, Latvijas Žurnālistu asociācijas aicinājums pārtraukt konkursu uz LTV valdes amatiem, viņaprāt, bijis «komercinterešu lobija» mēģinājums ietekmēt procesu. Interese to ietekmēt esot bijusi gan lielākajiem Lietuvas enerģētikas un telekomunikāciju uzņēmumiem, gan Latvijas uzņēmumiem Olainfarm, airBaltic un «ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu saistītajai Gazprom un Itera Latvija un tai piederošajai Latvijas Gāzei», viņš skaidroja.

Kad jau Āboliņš uzstāj, ka tik lielas intereses, tad jau der atgādināt, ka Krievijas oficiālajā informācijas doktrīnā pasludināts mērķis «ārvalstīs radīt apstākļus dezinformācijas par Krievijas ārpolitiku neitralizācijas darbam». Latvija ir viens no informācijas kara placdarmiem, kur Kremlis cenšas radīt sev labvēlīgus apstākļus. Tāpēc ap LTV notiekošo Āboliņš, ja pats nebūtu padomē, bez pūlēm varētu izskaidrot kā mērķtiecīgu Latvijas sabiedriskā medija vājināšanu, kam der arī uzmanības novēršanas manevri.

Nudien, vai tad neizskatās pēc plānotas operācijas? Vispirms NEPLP pagājušā gada pēdējā darbdienā piepeši atlaida LTV valdes priekšsēdētāju Ivaru Belti un par programmu attīstību atbildīgo valdes locekli Sergeju Ņesterovu. Pamatojums tik radikālam lēmumam bija birokrātiski formāls, bet kritika un iebildumi, kā vienmēr, atsitās pret kategorisku NEPLP «neatkarību». Tad janvāra beigās NEPLP aizliedza Latvijā Krievijas propagandas kanālu Rossija RTR, taču nezin kāpēc tikai uz trim mēnešiem. Tad sarīkoja konkursu, kurā par vienīgo lēmēju iecēla sevi. Bet neilgi pirms jaunā LTV vadītāja paziņošanas cits Kremļa ierocis Russia Today sarīkoja informatīvu sprādzienu Latvijas televīzijā, tās studijā uztaisīdams interviju ar Jāni Jurkānu. NEPLP secināja, ka pie vainas «cilvēka faktors» (klasisks Kremļa termins), nopīkstēja, ka tas neesot pieņemami, un… iecēla valsts informatīvajai drošībai svarīgajā LTV vadītāja amatā netīšu garāmgājēju ar vīzijām par stārķi un monētu.

Vēl Āboliņš varētu norādīt, ka neilgi pirms tam Nacionālā apvienība, kurā viņam daudz draugu, atsāka Saeimā cīnīties par Uzvaras laukuma dzelzsbetona sarkanarmiešu uzspridzināšanu, lai Krievijas propagandistiem un arī šejieniešiem ir, par ko trokšņot, tā vietā, lai uzdotu jautājumus par NEPLP politiku. Jautājumi būtu vismaz divi. Kurš vadīs LTV, ja nominālais vadītājs izvēlēts pēc oligarhu kadru politikas «lielākā kretīna» principiem? Un kurš dancina padomes locekļus, kuri, kā paši apgalvo, esot neatkarīgi, nevis kretīni?

Komentārs 140 zīmēs

Un politiskās akcijas? Ušakova turētās pašvaldības uzņēmumu akcijas pārņēmis Baraņņiks.

Dūklava logs «zaļo» mājā. Bijušā ZZS deputāta Ulmes Vides aizsardzības klubs uzskata, ka pudeļu depozīta sistēmu nevajag. 

Turcijas pašvaldību vēlēšanās prezidenta partija zaudējusi galvaspilsētu Ankaru un prasa pārskaitīt balsis Stambulā, kur uzvaru pasludinājušas abas puses.