Līvas Ulmanes kino sajūta

Leģenda, kas pārsteidz ar sirsnīgu vienkāršību

Norvēģu aktrise Līva Ulmane (76), kura ar savu klātbūtni pagodināja pirmo starptautisko Rīgas kinofestivālu, ir ne tikai slavenā kinopsiholoģijas ģēnija režisora Ingmara Bergmana mūza un izcila aktrise ar vairāk nekā 50 gadus garu karjeru, bet arī zūdoša, vēl mārketinga un zvaigžņu pārdošanas grožos neiekalta kino laikmeta simbols. Atšķirībā no jaunāko paaudžu zvaigznēm viņas sarunu tēmas nelimitē līgumi ar sabiedrisko attiecību aģentiem un personiskās kaprīzes. 

Mūsu tikšanos viesnīcā iepretim Vērmanes dārzam ierobežo tikai laiks – sarunai atvēlētas 15 minūtes. Intervētājiem nomainoties, stiliste uzfrišina aktrises iesirmās medus krāsas matu lokas, un Līva Ulmane, arī Rīgas kinofestivālā pirmizrādītās Augusta Strindberga lugas ekranizējuma Jūlijas jaunkundze režisore, ir gatava sarunai un ar stingru rokasspiedienu sveicina savos ar ziediem piekrautajos apartamentos. 

Par Bergmanu cilvēciski apņemos nejautāt, jo, manuprāt, šo sadarbību Ulmane gadu gaitā ir «izrunājusi sausu», turklāt tā noteikti nav tik īsā laika sprīdī ietilpināma tēma. Kad apjautājos, kā rit viņas vizīte, Līva Ulmane ar entuziasmu stāsta par to, cik ļoti viņai simpatizē rīdzinieku siltums, laipnība un smaidīgums – to aktrise uzsvēra gan savā runā 11.decembrī notikušajā Latvijas kinobalvas Lielais Kristaps noslēguma ceremonijā, pasniedzot balvu par mūža ieguldījumu Ivaram un Maijai Seleckiem, gan tikšanās reizē ar skatītājiem kinoteātrī Splendid Palace gandrīz uzreiz pēc mūsu sarunas. Kad atjokoju, ka smaidīgumu gan neredzu kā mūs, latviešus, visprecīzāk raksturojošo iezīmi, Ulmane domīgi paceļ uzacis: «Jā, bet es nedomāju, ka man ir radies šāds iespaids tāpēc, ka varbūt pret mani izturas citādi. No jums, rīdziniekiem, staro tāda iekšēja sirsnība un atklātība – tās dēļ es Rīgu noteikti īpaši atcerēšos. Un, ticiet man, es citas vietas tik tiešām mēdzu aizmirst.»