Aktieris Ģirts Jakovļevs gatavojas jaunajai sezonai Nacionālajā teātrī un tikai pa vārdu galam piemin dzimšanas dienu, kuru (ne)svinēs 10. jūlijā. 83. dzīves gads un 63 gadi uz skatuves — tāda ir harismātiskā un visu laiku mīlētākā aktiera bilance
Esmu uz Miera ielas, kad iezvanās telefons — Ģirts Jakovļevs. Aktieris uztraucas, kā novietošu automašīnu pie viņa mājas Upes ielā. Kad mēģinu ko iebilst, viņš neiecietīgi sauc: «Pagaidi, klusu!» Un turpina skaidrot, kur un kā būtu labāk atstāt auto. Laimīgas nejaušības dēļ brīvu vietu atrodu un jau pēc dažām minūtēm kāpju uz piekto stāvu. Kad atveras durvis, man jāiespraucas pa šauru spraudziņu, citādi kāpņu telpā izspurgs aktiera mīlulis — suns Rondo. Ģirts mani sveic ar siltu smaidu, Rondo ar skaļām rejām.
Aktieris no ledusskapja izņem tumši sarkanus ķiršus un lielā krūzē pagatavo kafiju. Tad nosēžas man pretī un nopietni saka: «Pirms mēs runājam, man ir dažas prasības.» Sastingstu. Aktieris uzstāj, ka viņa foto jābūt ne tikai žurnāla iekšlapās, bet arī uz vāka. Bet vāka pieteikumā jāietver vārdi «Atlants» un «Leģenda». «Un rakstam par mani jābūt pirmajās lapās, nevis tajās rozā, kur raksta Tišheizere,» strikti norāda Jakovļevs un stingri, pat tā kā nikni uz mani paskatās.
Un tad dārdoši iesmejas: «Jā, Atlants un Leģenda! Nu, vai tas nav stulbums, mani tā dēvēt?» Kauns atzīties, bet jau pirmajās mūsu tikšanās minūtēs esmu uzķērusies uz aktiera leģendārās humora izjūtas. Par laimi, neesmu tāda vienīgā.
Nacionālā teātra aktieris, Ģirta kolēģis Uldis Anže, ar kuru Jakovļevs jau gadiem dala 12. garderobi, izstāsta teātra leģendu. Kā Jakovļevs pārbaidīja tantiņu, kas nesa tirgot nēģus. Sākotnēji zvanījis uz mājām vaicāt savējiem, nēģus ņemt vai ne. Kad neviens nav cēlis klausuli, ienākusi prātā ķecerīga doma — izlikties, ka viņš zvana iekšlietu daļai. «Halo! Pie mums notiek nelikumīga tirdzniecība ar zivīm.» Tantiņa bāla. Bet, kā liecina kolēģu stāsti, jo labticīgāks izjokojamais, jo trakāk joko aktieris… «Jā, domāju, ka līdz jūsu atbraukšanai viņu aizturēšu.» Velti bijis pēc tam zivju pārdevējai skaidrot, ka tas tikai tāds joks. Viņa manījusies ātri prom un nekad vairs teātrī nav redzēta, par ko kolēģi uz Ģirtu bijuši nikni.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.