Ceturtā daļa no atkritumu apsaimniekotāja ZAAO dalīti vāktajiem atkritumiem nav derīga pārstrādei, tāpēc jānorok atkritumu poligonā. Kāpēc tiek apglabāti pat cilvēku rūpīgi šķirotie maizes maisiņi un krējuma trauciņi, izpētījusi organizācijas Zero Waste Latvija valdes locekle Mairita Lūse
Seši dūšīgi ķenguri vai trīs vidēja auguma pandas. Tik daudz ir 470 kilogramu. Šādu daudzumu atkritumu 2018. gadā vidēji radījis viens Latvijas iedzīvotājs. «Parēķinot, cik atkritumu radām savas dzīves laikā, un iedomājoties, kā tas izskatās… Atkritumu poligons Getliņi, lai gan cenšas paildzināt savu mūžu, tomēr kaut kad būs pilns. Kur liksim jaunu poligonu? Tās būs sarežģītas diskusijas,» saka mana sarunas biedre Mairita Lūse. Viņa ir organizācijas Zero Waste Latvija līdzdibinātāja un valdes locekle. Smaidīgu un enerģisku satieku Mairitu interneta tiešsaistē. Ir pirmdienas rīts, tāpēc mums izdodas ieturēt «kopējas» brokastis — Mairita pie ekrāna paņēmusi līdzi auzu pārslu putras bļodiņu, es krūzi melnās tējas.
Vairākus gadus bezatkritumu dzīves entuziaste Mairita ir ceļojusi pa Spāniju, Itāliju, Argentīnu. Buenosairesā darbojusies nevalstiskajā organizācijā, kas cīnās ar atkritumu problēmām. Ko nozīmē atkritumu problēmas Dienvidamerikas valstī? «Atkritumus izgāž lauka vidū, un cilvēki, kas turpat būdiņās dzīvo, cīnās ar suņiem un kaijām par labāko gaļas gabalu, ko no tiem var izvilkt.» Ar vērtīgu un skarbu pieredzi 2018. gadā Mairita ar ģimeni atgriezās Latvijā un kopā ar domubiedriem drīz vien nodibināja organizāciju Zero Waste. «Mēģinām pagriezt atkritumu pārstrādes un iepakojuma diskusiju no jautājuma «kāpēc cilvēki slikti šķiro» uz «kāpēc ir tik grūti pareizi šķirot» un vai mums vispār to iepakojumu vajag,» stāsta Mairita.
Lai rastu atbildes uz šiem jautājumiem, 13 biedrības Zero Waste brīvprātīgie augustā devās uz atkritumu poligonu Daibe, kur sadarbībā ar organizāciju AJ Power Recycling un atkritumu apsaimniekotāju ZAAO entuziastiski pārcilāja, svēra un mērīja 112 kilogramus atkritumu. Tos iedzīvotāji bija sametuši dzeltenajos vieglā iepakojuma atkritumu konteineros, taču apsaimniekotājs atzinis par pārstrādei nederīgiem, tāpēc nogādājis apglabāšanai poligonā. Šāds liktenis piemeklē aptuveni ceturto daļu no visiem dalīti vāktajiem atkritumiem, pētījumā norāda ZAAO. Kāpēc tā? Cilvēki negrib vai nemāk pareizi sašķirot atkritumus? «Esmu pārliecināta, ka lielākā daļa cilvēku grib labu,» atbild Mairita. «Pats skumjākais, ko es tur redzēju, bija tāda izmēra (izpleš rokas pa visu ekrānu, no galvas līdz galdam) kaudze ar plastmasas krējuma trauciņiem. Cilvēks bija labu laiku krājis.» Kas vainas krējuma trauciņiem? «Piektais,» Mairita skumji nosaka. Uz katra plastmasas iepakojuma ir trijstūrītis ar ciparu vidū. Tas norāda, no kādas plastmasas iepakojums izgatavots. Ne visas plastmasas ir derīgas pārstrādei, turklāt dažādiem atkritumu apsaimniekotājiem ir atšķirīgas prasības, kādus materiālus viņi pieņem pārstrādei. ZAAO šādus polipropilēna trauciņus nepieņem, tāpēc, lai arī kāds iedzīvotājs tos bija rūpīgi krājis un iemetis dzeltenajā konteinerā, tie nonāks zem zemes. Labi pārstrādājami ir plastmasas iepakojumi ar ciparu 2 vai 4. Ar ciparu 1 — tikai PET pudeles. Par ciparu 5 jāvaicā apsaimniekotājam, bet 3, 6 un 7 — nav pārstrādājami.
Sāpīgi pētījumā iezīmējas arī stāsts par plastmasas maizes maisiņiem. Polimēru plēves svara ziņā veidojušas aptuveni piekto daļu no visiem pārstrādei nederīgajiem iepakojumiem. Lielākā daļa no tiem — maizes, makaronu, brokastu pārslu iepakojums un PET pudeļu etiķetes. Maizes iepakojumos mēdz izmantot gan pārstrādei nederīgo polipropilēnu, ko apzīmē ar ciparu 5, gan zema blīvuma polietilēnu, ko apzīmē ar 4 un kas ir derīgs pārstrādei. Taču, lai no visiem maizes maisiņiem izšķirotu pārstrādei derīgos, darbiniekiem izgāztuvēs būtu katrs jāpēta, meklējot uzdrukāto ciparu. Laikietilpības ziņā tas būtu nesaprātīgs darbs. Šī iemesla dēļ visi maizes maisiņi tiek apglabāti. Šai situācijai gan drīzumā vajadzētu mainīties. Eiropas Savienībā no 2030. gada visam iepakojumam jābūt pārstrādājamam vai atkārtoti izmantojamam. «Domāju, ka lielais izaicinājums būs definēt, ko nozīmē pārstrādājams. Būs daudzas intereses. Piemēram, tetrapakas. Pārsvarā atkritumu apsaimniekotāji tās nepieņem, bet daļa pieņem ar domu, ka varbūt kādreiz būs, kur tās nodot. Vai tas, ka viens atkritumu pārstrādātājs materiālu pieņem pārstrādei, šo lietu padara par pārstrādājamu?» Lai palīdzētu iedzīvotājiem orientēties sarežģītajos materiālu pārstrādes noteikumos, Mairita labu piemēru saskata Lielbritānijā izmantotā sistēmā. Uz iepakojumiem ir trīs krāsu atzīmes. Zaļš punktiņš norāda, ka iepakojums ir pārstrādājams, dzeltens — par pārstrādi jākonsultējas ar atkritumu apsaimniekotāju, sarkans — nav pārstrādājams.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.