Baznīcas pulcē dievlūdzējus izšūtos tautiskos kreklos, ielās rosās partiju aģitatori, populārā alus brūzī ironiskus sveicienus pasaules līderiem sūta alus etiķetes, bet Rietumukrainas pilsētu mieru caurstrāvo neatbildēts jautājums par nākotni
Jūs nevarat iedomāties, cik esmu laimīgs, ka beidzot atkal varu sarunāties krieviski – tikai ne ar krievu no Krievijas! Šos vārdus man saka Volodimirs, vīrietis vidējos gados, kurš pēcpusdienas pavada organizācijas Pravij sektor aģitācijas teltī Ļvovā, dalot informācijas materiālus un vācot naudu ukraiņu karavīru atbalstam.
Galīcijas metropole Ļvova ir Rietumukrainas pilsēta, kurā visus padomju gadus tikusi glabāta un lolota vispārdrošākā, visķecerīgākā un reizē visnāvējošākā ideja Krievijas impērijai – ideja par Ukrainas neatkarību. Mans sarunas biedrs strādā datoru tirdzniecības firmā, viņa jaunākais brālis patlaban karojot kādā no brīvprātīgajiem bataljoniem.
«Viņš reāli karo. Bet mūsu valdība jau baidās saukt lietas īstajos vārdos. Kāpēc to, kas patlaban notiek Ukrainas austrumos, oficiāli joprojām kautrīgi dēvē par pretterorisma operāciju?» Volodimirs ir neizpratnē. Kā jau no opozīcijas piekritēja gaidāms, viņš skarbi kritizē pie varas esošos: «Uz Eiropu, uz Eiropu! Bet ko viņi [politiķi] ir izdarījuši, lai mēs pakustētos Eiropas virzienā? Neko! Un cīņa ar korupciju? Izsmiekls! Pat Porohs [prezidents Porošenko] nav pārdevis savu šokolādes impēriju, kā tika solījis.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.