Meklējot Latvijas krājbankas kraha vienīgā oficiālā upura – pie bankomāta mirušā vīrieša – atraitnes vārdu, uzzinu, ka tā ir manas klasesbiedrenes mamma. Kādreiz Latvija var izrādīties tik sasodīti maza…
Tētis iegāja vēsturē, – ar klasesbiedreni Hannu spriežam nervozā telefonsarunā. Jā, patiešām, viņas tēvs simbolizē mūsu vecāku paaudzi: pēckara bērnus, kam padomju laikā bija jāiemācās kā kaķiem arvien krist uz ķepām un būt tik pacietīgiem, ka tas reizumis var kļūt bīstami veselībai un pat dzīvībai.
Uldis Aizsils nebija kusls sirmgalvis, kas, stresojot par kārtējo banku krīzi, pie bankomāta steidza izņemt pensijas atlikumu – vēdera tiesu. Viņam bija 65 gadi, tikai pirms gada aizgājis pensijā. Garš, stalts, sabiedrisks. Autobusa šoferis, kas 1991.gadā veda madoniešus uz barikādēm, bet jau 1994.gadā izbaudīja neatkarīgas valsts ekonomikas turbulences, Bankas Baltija sabrukumā zaudējot savus ietaupījumus.
Toreiz tas vēl nebija pasaules gals. Ulda četri bērni, lai iegūtu augstāko izglītību, savilka jostas, bet viņš pats bija pietiekami optimistisks, darbspējīgā vecumā. Arī sieva Lauku atbalsta dienesta tiešo maksājumu daļas darbiniece Aira Aizsila pensionējās tikai pirms diviem gadiem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.