Ticot uzvarai.* Kā iemīlēt valodu

Luhanskas apgabalā dzimušais Artūrs Proidakovs iekļauts pasaulē labāko skolotāju sarakstā

Ukraiņu valodas un literatūras skolotājam Artūram Proidakovam ir 33 gadi, un Pasaules skolotāju balvas (Global Teacher Prize) piešķīrēju ieskatā viņš ir viens no 10 labākajiem skolotājiem pasaulē. Lai gan 8. novembrī UNESCO galvenajā mītnē Parīzē  «skolotāja Oskaru» saņēma māsa Zefa no Pakistānas, Arturs nav sarūgtināts, jo tas esot bijis liels gods pirmo reizi pārstāvēt savu valsti šāda līmeņa pasākumā un personiski izjust milzīgo atbalstu Ukrainai.

«Kad ceremonijas vadītājs, britu aktieris Stīvens Frajs pieteica mani un īsumā pastāstīja par maniem sasniegumiem, viņš nobeigumā iesaucās: «Slava Ukrainai!» Iedomājieties — UNESCO zālē sēž vairāk nekā simt valstu pārstāvji, un vakara vadītājs saka: «Slava Ukrainai!» Tas bija ļoti forši!» ar sajūsmu stāsta Artūrs.

Pēdējās dienās ar jauno vīrieti grib runāt dažādu valstu diplomāti un žurnālisti. Man viņu izdevās noķert pa tālruni Varšavas dzelzceļa stacijā, kad viņš bija ceļā uz mājām no Parīzes. Artūrs pastāsta, ka kādreiz nav varējis pat iedomāties, kādas perspektīvas viņam pavērs skolotāja profesija un ukraiņu valoda. Viņa dzimtajā un lielākoties krievu valodā runājošajā Luhanskas apgabalā tā nebija modīga izvēle, jo «normālie» puiši devās strādāt rūpnīcās vai raktuvēs. 

Artūrs pat nevar īsti izskaidrot, kāpēc pēkšņi iemīlējis ukraiņu valodu un kultūru. Bērnībā viņu aizrāvusi futbola komentētāju valoda televīzijā, tad rokgrupas Okean Elzy mūzika, Serhija Žadana proza un dzeja, un tā 17 gadu vecumā viņš iestājies ukraiņu filologos.

Puiša pirmā darbavieta skolotāja amatā bija Luhanskas Nacionālās universitātes pedagoģiskā koledža dzimtajā pilsētā Stahanovā. Taču dzīve un karjera kājām gaisā apgriezās 2014. gada vasarā, kad arī Stahanovu okupēja Krievijas atbalstītie separātisti. Pilsētā bieži sāka notikt prokrieviski mītiņi un Kremļa marionetes sarīkoja viltus referendumu par pievienošanos Krievijai. Tieši tad skolotājs saprata, ka ir pienācis laiks doties prom.

«Abi ar mammu aizbraucām 2014. gada novembrī. Tajā laikā vilcieni vairs nekursēja, braucām mikroautobusā kopā ar citiem cilvēkiem — cauri separātistu kontrolpunktiem, pa takām, laukiem, mežiem… Atceros, ka izbraucām ap pieciem no rīta un tikai ap astoņiem vakarā sasniedzām pirmo Ukrainas kontrolpunktu. Ar četrām somām un nelieliem ietaupījumiem devāmies uz Romnu pilsētiņu Sumu apgabalā, kur dzīvo mūsu radinieki. Un tā sākās pilnīgi jauns posms manā dzīvē,» stāsta Artūrs, kuram brīnumainā kārtā izdevās izvairīties no separātistu soda par ukraiņu valodas mācīšanu.

Stahanova joprojām atrodas Krievijas okupācijas zonā. Sākumā Artūrs uzturēja sakarus ar bijušajiem kolēģiem, uztraucās par viņu likteni. Taču laika gaitā kontakti zuda. 2016. gadā Ukrainas parlaments nolēma pārdēvēt padomju kalnrača vārdā pārsaukto pilsētu, atjaunojot tās autentisko nosaukumu Kadijivka.

Jaunajā dzīvesvietā Artūrs turpināja mācīt ukraiņu valodu un literatūru. Un sāka eksperimentēt — sociālajos tīklos izveidoja īpašas tērzētavas, kurās akadēmiskas lietas izskaidroja jauniešiem daudz saprotamākā stilā. Viņš veda savus audzēkņus uz ukraiņu mūziķu koncertiem, rīkoja tikšanās ar rakstniekiem, tādējādi palīdzot bērniem iemīlēt dzimto kultūru. Vienlaikus skolotājs kļuva par valstī izslavētās bērnu vasaras nometnes Artek-Bukovel direktoru. Skolotāja entuziasmu pamanīja daudzi, un 2020. gadā Artūru pārvilināja uz galvaspilsētu, kur viņš tagad māca ukraiņu valodu vairākās privātskolās.

Tieši Kijivā Artūrs, viņa sieva, sešus mēnešus vecais dēls un mamma piedzīvoja Krievijas pilna mēroga iebrukuma sākumu. Ģimene bija sapakojusi somas, lai 25. februārī dotos atpūtā uz Ēģipti. Bet tad ar mantās iejauktām sandalēm un peldkostīmiem aizbēga uz Ivanofrankivskas apgabalu, kur dzīvo Artūra sievas ģimene. Tur Artūrs vispirms reģistrējās vietējā kara komisariātā un pēc tam izveidoja bezmaksas ukraiņu valodas kursus iekšēji pārvietotajām personām. Šīs mācības kļuva populāras, jo skolotājs cita starpā vaļsirdīgi stāstīja par savu pieredzi ar «atvadīšanos» no krievu valodas. 

Kad ģimene atgriezās Kijivā, uz galvaspilsētu pārcēlās arī īpašie kursi — tagad Artūrs māca gan bērnus, gan viņu vecākus. Skolotājs izmanto ne tikai mācību grāmatas, bet arī paša veidotus raidierakstus par ukraiņu literatūru. Artūra popularitātes recepte ir vienkārša — viņš uzskata, ka svarīga ir katra mācību stunda un ieinteresēt mācīties var ikvienu, tikai jāatrod pareizā pieeja.

«Parīzē kādam citam Pasaules skolotāja balvas finālistam stāstīju, ka, atskanot gaisa trauksmei, mēs dodamies uz patvertnēm un tur turpinām stundas, bet, kad trauksme ir garām, atgriežamies virspusē. Viņš bija šokā: «Kā jūs varat tā strādāt? Vai jūs esat normāli?» Es atbildēju: «Jā, tā ir mūsu jaunā realitāte!» Ukraiņi spēj pārdzīvot jebko — gan koronavīrusu, gan karu. Lai kas arī notiktu, mēs strādāsim savu bērnu un valsts labā,» saka skolotājs.

Viņš sapņo kādu dienu atgriezties Donbasā, lai turpinātu tur mācīt ukraiņu valodu un literatūru un integrētu šobrīd okupēto reģionu modernā un eiropeiskā Ukrainā.

Parīzē saņemtā Pasaules skolotāju balvas finālistu medaļa.
Foto no personīgā arhīva

* Rakstu sērija Ticot uzvarai pieejama brīvpieejā, pateicoties AS Latvijas Finieris atbalstam. #KopāParUkrainu