Cauri datu miglai laužas deflācijas saules stari

Jūnijā patēriņa cenas gada griezumā pieauga par 7,9%, savukārt mēneša griezumā tās samazinājās par 1,4%. Tas ir jauns mēneša deflācijas rekords, iepriekšējais bija -1,1%, tas turējās kopš 2003.gada augusta. Augusts ir tipiskākais sezonālās deflācijas mēnesis, cenas jūnijā pret maiju visbiežāk pieaug. Arī pirms šī gada jūnija ir bijuši daži izņēmumi, piemēram, 2009.gadā –0,5%.

Šī jūnija rezultāts tātad ir ļoti neparasts. Poētiski raksturojot iemeslus – cenu līmenis Latvijā kopš pērnā rudens bija kā lingas mests akmens, kas kādu laiku lido augšup inerces dēļ. Tagad sākotnējā grūdiena enerģija ir izsīkusi, akmens krīt lejup. Kritiens turpināsies arī turpmākajos mēnešos. Jūnijā lejupvērsta ietekme uz cenu līmeni bija visiem trim galvenajiem līdzšinējiem dzīves dārdzinātājiem – mājokļa, pārtikas un transporta izdevumiem.

Gada inflācija ir krasi samazinājusies – no 12,1% maijā līdz 7,9% jūnijā, bet tā vēl arvien ir daudz augstāka, nekā bija pierasts līdz 2021.gadam. Salīdzinājumā ar pērno jūniju pārtikas un mājokļu izdevumu ietekme uz cenu līmeni bija izteikti augšupvērsta, šīs pozīcijas veidoja 78% no kopējā cenu kāpuma. Situācija strauji mainīsies, pasaules notikumu ietekmei turpinot uzsūkties cauri patēriņa cenu groza sienām.

Sagaidāms, ka jūlijā un augustā kopā gada inflācija samazināsies vēl apmēram par četriem procentpunktiem.

Savukārt jaunā gada sākumā varētu sākties deflācijas periods, kas gan nebūs ļoti ilgs, inflācijai atgriežoties nākamā gada otrajā pusē. Daudziem pakalpojumiem cenas turpinās augt, kā tam jābūt pie kāpjoša algu līmeņa, taču krītošo pārtikas un enerģijas cenu ietekme kādu laiku izrādīsies izšķiroša.

Aizvadītā mēneša laikā ir aktivizējusies veselīga intelektuāla diskusija par to, cik augstu punktu šis simboliski raksturotais akmens lidojumā bija sasniedzis, un vai tā kritiens nav sācies jau agrāk. Latvijas Tirgotāju asociācija nāca klajā ar paziņojumu, ka 2.ceturksnī cenas kritās par 70% tās pētījumā aplūkoto pārtikas produktu grupā. Asociācija min konkrētus piemērus – piens jūnijā veikalos esot maksājis par 29,8% lētāk nekā martā. Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati vēsta, ka piena litrs jūnijā maksāja par 5,2% dārgāk nekā martā. Kam taisnība?

Iespējams, ka tuvāk patiesībai ir tirgotāji, lai arī valsts statistikas veidotājiem it kā ir lielāka ticamība, jo viņi ir neieinteresētā puse.

Inflācijas datu tapšanu var raksturot kā intelektuālu spēli, kuras noteikumi rakstīti saskaņā ar zemākā kopsaucēja principu – lai visas valstis tos varētu ievērot. Tādā digitāli visnotaļ attīstītā valstī kā Latvija spēli noteikti varētu spēlēt citādi. Ja CSP prasītu un saņemtu tirgotāju datus par vidējām faktiskajām dažādu produktu pārdošanas cenām, tad mēs uzzinātu precīzāku ainu. Ja mērķis būtu pēc iespējas precīzāk noskaidrot cenu līmeni un izmaiņas tieši šobrīd un Latvijā, statistiku varētu veidot pavisam citādi. Taču metodoloģijai ir jābūt vienotai, lai rezultāti būtu salīdzināmi laikā un telpā.

Šķiet, ka datu miglu rada Latvijas tirgotāju ļoti izteiktā pieķeršanās akcijām jeb pircēju pievilināšana ar atlaidēm. Šī gada pirmā puse bija šādas stratēģijas ziedu laiki, kad cenas ļoti līdzīgiem produktiem ar un bez atlaides atšķīrās pat vairāk nekā divkārt. Tas var dramatiski samazināt datu precizitāti, jo statistiķiem nav iespējams ņemt vērā atlaižu ietekmi uz pircēju izvēlēm starp dažādu ražotāju piedāvājumiem. Katrs lasītājs var spriest, vai izmērītā vidējā piena cena jūnijā 1,21 eiro atspoguļo viņa pieredzi vai tomēr pienu var nopirkt lētāk. Jautājums ir gandrīz retorisks.

Ļoti iespējams, ka nacionālās mazumtirdzniecības īpatnības apgrūtina cenu līmeņa salīdzināšanu ne tikai starp dažādiem gadiem Latvijā, bet arī dažādās valstīs.

Uz akcijām balstītā tirdzniecības stratēģija ir ļoti raksturīga tieši Latvijai un Baltijai, to ļoti čakli piekopj divi tirgus līderi. Ir arī cita stratēģija, ko sauc par EDLP (every day low prices) jeb pastāvīgi zems cenu līmenis. Vācijā ap pusi pārtikas tirgus aizņem divi tirgotāji, kuru darbība ir daudz tuvāka EDLP modelim, viens no tiem strauji palielina tirgus daļu Latvijā. Divās valstīs ar vienādu cenu līmeni statistikā atspoguļotā cena būs zemāka valstī, kurā izplatītāka ir EDLP stratēģija, jo vidēji aritmētiskā cenu zīme tur būs ar zemāku skaitli. Nupat ir sacēlusies kārtējā politiskā vētra par to, ka piena cena Latvijā esot augstāka nekā bagātākajā Francijā. Varbūt tas tā ir, bet varbūt nav.

Tas ļauj izteikt interesantus minējumus, piemēram – ja iepriekš statistika pārspīlēja cenu kāpumu, tad varbūt turpmākajos mēnešos tā pārspīlēs cenu kritumu. Akcijas nevar turpināties bezgalīgi, agri vai vēlu vidējai cenu zīmei veikalos ir jātuvinās attiecīgā produkta vidējai faktiskajai pārdošanas cenai.

Šī gada vidējās inflācijas prognozes jau sāk samazināties.

Latvijas Banka 19.jūnijā pazemināja gada inflācijas prognozi no 10,0% līdz 8,5%. Lai šī prognoze piepildītos un tā tiešām ir ļoti ticama, ir jābūt vēl vairākiem mēnešiem ar cenu kritumu pret iepriekšējo periodu. Līdz šim caurmēra jeb konsensusa prognozes pieņēma, ka pēc tam, kad Latvijā vidējā inflācija ir tālu pārsniegusi eirozonas vidējo, tā piezemēsies līdz šim rādītājam un pēc tam Latvijas cenu līmeņa līkne virzīsies gandrīz paralēli eirozonas līknei. Tātad tika izdarīts pieņēmums, ka apstākļi, kas lika inflācijai mūsu valstī atšķirties no eirozonas vidējā, darbojas tikai vienā, augšupvērstā virzienā. Tas ir neloģiski, jo, ja augstā enerģijas un neapstrādātas pārtikas daļa mājsaimniecību izdevumos sākotnēji darbojas Latvijas patērētājiem par sliktu, tai ir jākļūst par patērētāju draugu, biržas cenām krītot.