Kāda nozīme zemām darbaspēka nodokļu likmēm, ja trūkst pašu talantu?

Šis gads iesākās ar plašu rezonansi par to, ka Latvijā ir augstākais darbaspēka nodokļu slogs Baltijā. Gada izskaņā valsts līmenī esam nonākuši līdz skaidri definētām nodokļu reformām. Tomēr, domājot par Latvijas ekonomikas strauju atveseļošanos, svarīgi sekmēt intelektuālo pakalpojumu eksportu un jaunu ārvalstu investoru ienākšanu Latvijā. Valdībai ir jārisina sarežģīts uzdevums, izprotot to, kas ir galvenie priekšnosacījumi, lai veicinātu šādu uzņēmumu attīstību. Vai tiešām zemāki darbaspēka nodokļi ir izšķirīgais faktors, kas investoriem liks pieņemt Latvijai labvēlīgus lēmumus?

Pateicoties krīzes laikam, valsts līmenī spējām skaidri definēt, ka Latvijas ekonomikas atveseļošanās pamatā ir eksportējošie uzņēmumi, tai skaitā ārvalstu investoru struktūrvienības, kas eksportē biznesa un IT pakalpojumus, tādā veidā radot labi apmaksātas darbavietas. Lielākos no pakalpojumu eksportētājiem 2020. gada pirmajā pusē apkopojusi Latvijas Banka, un saraksta pirmajā vietā ierindojas Accenture Latvijas filiāle. Tāpat šajā sarakstā parādās arī virkne citu starptautisko biznesa pakalpojumu centru kā Circle K Business Centre, Atea Global Services, Webhelp u.c.

Pēc Luminor ekonomista P.Strautiņa statistikas datu apkopojuma par pakalpojumu eksporta attīstības tendencēm, novērojams, ka tieši intelektuālo pakalpojumu darbības  pieauguma tempi uzrāda straujāko augšupeju salīdzinot ar aviāciju, tūrismu, autopārvadājumiem, klasisko tranzītu u.c. pakalpojumiem. Turklāt vērts minēt, ka biznesa pakalpojumu centri šo krīzes laiku pārziemo veiksmīgi, turpinot sāktos attīstības projektus, jaunu darbinieku atlasi un pat profesionālo apmācību. Tiek lēsts, ka Covid-19 krīze šajā nozarē varētu nest jaunas iespējas esošajiem centriem paplašināties un ienākt jauniem spēlētājiem.

Ko vēlas investori?

Vērtējot intelektuālo pakalpojumu attīstības potenciālu, svarīgi valstiskā līmenī sekmēt strauju šīs nozares attīstību un jaunu investoru ienākšanu. No nozares puses varam pateikt priekšā, ka būtiskākais priekšnosacījums ir augsti kvalificētu talantu pieejamība, kas skaidro to, kāpēc šie uzņēmumi katru gadu iegulda aptuveni 10 miljonus eiro darbinieku apmācībās.

“Pēc Deloitte starptautiski veiktā pētījuma datiem, apkopojot informāciju par to, ko biznesa pakalpojumu nozares investori vērtē, apskatot dažādas lokācijas, kur izvietot biznesa funkcijas, zināms, ka vislielākā nozīme tiek piešķirta tieši talantu pieejamībai (līdz pat 60%), kas skaidri norāda uz to, ka šis ir galvenais jautājums, kuru valstij primāri jārisina, lai sekmīgi piesaistītu investorus un radītu jaunas, labi apmaksātas darbavietas,” investoru lēmumus komentē Deloitte pārstāvis J.Čupāns.

Vai neesam nonākuši situācijā, kad Latvija risina jautājumu par darbaspēka nodokļu slogu, pieverot acis uz daudz būtiskāku problēmu, kas primāri ir augsti kvalificētu talantu pieejamība, darbspējīgo iedzīvotāju emigrācija uz ārvalstīm labākas dzīves meklējumos? Šādā veidā mēs nonākam neapskaužamā ķīlnieka situācijā – no vienas puses, zaudējot investorus, kuri nespēj šeit saskatīt nepieciešamā darbaspēka resursa pieejamību, no otras puses – darbspējīgie dodas uz ārvalstīm, apgalvojot, ka Latvijā nav iespējams atrast darbu. Šāda tendence norāda uz to, ka valstiskā līmenī nepieciešams iejaukties un nodrošināt pārkvalifikāciju tiem, kas zaudējuši darbu Covid krīzes laikā, bezdarba riskam pakļautajiem, kā arī tiem, kas ikdienā pelna salīdzinoši zemu atalgojumu.

Kā darbspējīgo iedzīvotāju kvalifikācijas celšanas jautājums tiek risināts Latvijā

Latvijā darbspējīgo iedzīvotāju kvalifikācijas celšanas jautājums tiek risināts formāli, cenšoties turēties pie labi zināmām un pārbaudītām metodēm – izmantot vietējos mācību centrus un augstskolu piedāvājumu. Izvēloties ierastos, labi zināmos ceļus, mēs, visticamāk, nenonāksim jaunā galamērķī, ar ko šajā gadījumā tiek domāta valsts, kura spēj piedāvāt augsti kvalificētus talantus.

Domājot par esošajām valsts atbalsta programmām darbspējīgo kvalifikācijas celšanai, svarīgi ir pareizi definēt sasniedzamo mērķi. Būtiski ir vērtēt no valsts ekonomikas attīstības perspektīvas – ko mēs vēlamies panākt ar katru atbalsta programmu, kādas nozares attīstīt, kādu pienesumu tas dos Latvijas ekonomikai kopumā. Valstī, kurā ir mazāk nekā divi miljoni iedzīvotāju un kurā par 10 tūkstošiem darbspējīgo iedzīvotāju skaits samazinās katru gadu, mēs nevaram atļauties hobija līmeņa apmācības, kas noteikti palīdz uzturēt dzīvus vietējos mācību centrus, tomēr nedod ļoti nepieciešamo pienesumu Latvijas ekonomikai kopumā.

Kā zināms, Latvijā pašlaik pieejamas vairākas valsts un Eiropas Savienības līdzekļu subsidētas atbalsta programmas darbinieku kvalifikācijas celšanai. To ietvaros iedzīvotāji var piekļūt virknei vietējo piegādātāju sniegtajiem apmācību kursiem, tomēr starp tiem nav pieejamas pasaules līmeņa programmas, apmācību platformas un piegādātāji. Tas savukārt ir pretrunā ar reālām tirgus vajadzībām. Caur dažādām atbalsta programmām darbspējīgo iedzīvotāju kvalifikācijas celšanai Latvija iegulda vairāk nekā 100 milj. eiro, kas nozīmē, ka finansējums ir pieejams, tomēr trūkst fokusa uz prioritārajām nozarēm un skaidri definētām kompetencēm, kas nodrošinās labi apmaksātas darba vietas nākotnē. No visām pieejamām atbalsta programmām tikai Nodarbinātības valsts aģentūra (NVA) sniedz iespēju piekļūt vienai no starptautiskā līmenī atzītām apmācību platformām – Coursera. Nepieciešams vairāk fokusēties uz kvalifikācijas celšanas risinājumiem, kuru sniegums tiek novērtēts starptautiskā līmenī. Microsoft, Coursera, Harvard University, Udemy, Linkedin learning ir tikai daži no piemēriem, kurus labprāt izmantotu eksportējošie uzņēmumi.

Vērts atzīmēt, ka Latvijas kā relatīvi mazas valsts priekšrocībai vajadzētu būt tās spēja ātri reaģēt uz notikumiem, pielāgoties esošajai situācijai, lai iespējami ātri panāktu vēlamo rezultātu. Tomēr, vērtējot izglītības jautājumus, jāatzīst, ka šo priekšrocību neprotam izmantot. Par izglītības jautājumiem Latvijā atbild trīs ministrijas, 18 saistītās un atbildībā pakļautās institūcijas, astoņas vai deviņas padomes un vēl 13 nevalstiskas organizācijas. Ja par kādu jautājumu valstī atbild tik liels iesaistīto kopums, tad ir pašsaprotami, ka nevienam īsti nav šīs gala atbildības.

Nodarbinātības stratēģijai vajadzētu tikt risinātai vienas valsts institūcijas ietvaros, kurai ir skaidri definēti mērķi un atbildība. Turklāt jāņem vērā, ka tas, kādas kompetences mums būs nepieciešamas nākotnē, nav atkarīgs no sabiedrības indivīda statusa (darbinieks, bezdarbnieks, bezdarba riskam pakļautais utt.). Tad kāpēc mēs valsts līmenī turpinām veidot šīs stratēģijas katrai sabiedrības grupai atsevišķi?

Investīciju piesaiste – vai kādam to Latvijā vajag?

Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra (LIAA) ir atbildīgā valsts institūcija par investīciju piesaisti. Lai gan sākotnēji pēc tās nosaukuma varētu šķist, kas šīs valsts iestādes vienīgā atbildība ir investīciju piesaiste, tomēr pašlaik tā ir vairāk vērtējama kā aģentūra, kas desmitiem gadu darbības laikā apaugusi ar lērumu dažādu pienākumu, kur plašajā atbildību sarakstā investīciju piesaiste ir tikai viens no uzdevumiem. Tā, piemēram, LIAA atbild par tūrisma jomas sekmēšanu, uzņēmējdarbības un inovāciju, kā arī eksporta veicināšanu, nodrošina ERAF atbalsta programmas, rūpējas par start-up vidi, diasporu, pasākumu organizēšanu utt. Šajā salīdzinoši lielajā valsts organizācijā ar 250 pilna laika štata darbiniekiem, mazāk nekā 15 cilvēki strādā ar investīciju piesaisti, no kuriem aptuveni seši projektu vadītāji ikdienā veido tiešo kontaktu ar investoru. Ir augsti vērtējamas pārmaiņas, ko ieviesis LIAA direktors K.Rožkalns, mainot šo struktūru, tomēr tas ir jautājums, kas jāvērtē valstiskā līmenī. Ir jāspēj sakārtot atalgojuma jautājumi šāda veida valstiski nozīmīgiem darbiniekiem, lai mazinātu kadru mainību un piesaistītu tikai labākos, pieredzes bagātākos speciālistus.

Pirms Rīgas domes vēlēšanām tika organizēta diskusija Rīgas mēra kandidātiem, kuru ietvaros visi amata kandidāti, tai skaitā arī pašreizējais Rīgas pilsētas mērs Mārtiņš Staķis tieši atbalstīja iniciatīvu par Rīgas investīciju aģentūras izveidi, ņemot labās prakses piemērus no Viļņas, Londonas u.c. Eiropas lielajām pilsētām. Jāņem vērā, ka Rīgai ir jāspēj konkurēt ar pilsētām, kuras jau gadiem veiksmīgi un proaktīvi īsteno investīciju piesaistes stratēģiju, mērķtiecīgi uzrunājot investorus un strādājot arī pie pilsētas tēla – investoram un ārvalstu augta līmeņa speciālistiem pievilcīga vide. Rīgas investīciju aģentūra noteikti lieti atbalstītu LIAA tās ikdienas darbā, atbildot tieši par Rīgas tēlu kā investoram draudzīgu pilsētu.