Jūlijs Krūmiņš: Korupcijas mākonis ar I. Sudrabas maliņu

Pērn novembrī uzņēmējs un miljonārs Jūlijs Krūmiņš vienojās ar prokurori Ilgu Paegli saņemt sodu par nelikumīgu finansējumu divām partijām — ZZS un No sirds Latvijai (NSL). Kriminālprocesā konstatēts, ka viņš bijušās valsts kontrolieres Ingunas Sudrabas partijai, viņai pašai un ZZS ar citu personu palīdzību nodrošinājis nelikumīgu finansējumu kopā 88 tūkstošu eiro apmērā. Likums par to paredz brīvības atņemšanu līdz pat četriem gadiem, bet Krūmiņš ticis sveikā ar 77,4 tūkstošu eiro sodu, ceturtdien raksta žurnāls Ir.

Krūmiņš gan Ir, gan arī iepriekš citiem medijiem izlielījies, ka viņu neuztrauktu arī lielāka soda nauda un līdzīgā situācijā viņš darītu tieši tāpat, jo tas esot lobisms. Ir atzīmē, ka KNAB par nelikumīgu partiju finansēšanu ir sodījis tikai Krūmiņu un viņa finansistu Jorenu Raitumu, bet abu partiju atbildīgie un līderi ir izsprukuši sveikā, turklāt KNAB ieskatā ZZS pēc nelikumīgi saņemto 14 tūkstošu eiro atmaksas valstij no budžeta līdz nākamajām vēlēšanām saņems 489 tūkstošus eiro gadā, jo partiju apvienības deputāti ir ievēlēti Saeimā.

Ir analīzē norāda, ka KNAB izmeklēšanai tā sauktajā jaunajā Jūrmalgeitā ir bijuši vismaz pieci izmeklēšanas virzieni. Pirmkārt, partiju nelikumīga finansēšana — Krūmiņa nelikumīgais atbalsts ZZS, NSL un Sudrabai personiski. Otrkārt, atsevišķā kriminālprocesā izmeklēta NSL finansēšana lielā apmērā saistībā ar divu Krievijas polittehnologu apmaksāšanu partijas priekšvēlēšanu kampaņas vajadzībām 2014. gadā. Treškārt, likumsargi vētīja Krūmiņa attiecības ar Jūrmalas mēru Gati Truksni — konkrēti, vai Krūmiņa būvētā Turaidas kvartāla glaunākais dzīvoklis nav slēpta atlīdzība mēram par projekta sekmēšanu. Ceturtkārt, atsevišķā kriminālprocesā tika izmeklēts, vai Krūmiņa sena draudzene, tobrīd Rīgas Kurzemes rajona tiesas priekšsēdētāja Aija Orniņa pieņēmusi uzņēmēja piedāvājumu par 5000 eiro palīdzēt viņa vecam čomam Jurim Miķelim atrisināt kādu lietu, ko Orniņas vadītajā tiesā skatīja tiesnese Baiba Ābele. Piektkārt, tiesībsargi vētī iespējamu dokumentu viltošanu, kad Gatis Truksnis, iespējams, narkotiku iespaidā, nespēja ierasties darbā un slēpa to ar fiktīvu komandējumu uz kādu muzeju Latgalē.

Izmeklēšanas laikā pierādījumi likumpārkāpumiem nav gūti trijos virzienos, bet vienā Krūmiņš ticis sveikā ar naudas sodu, raksta Ir. Tikai pēdējā epizodē pret Truksni izmeklēšana vēl turpinās. Visu Ir rakstu varat lasīt šeit.

Žurnāla intervijai raksta tapšanas laikā Krūmiņš piekrita tikai, ja Ir publicēs pilnu viņa paša rakstītu viedokļrakstu par notikušo. Ir publicē Jūlija Krūmiņa rakstu.

 

Korupcijas mākonis ar I. Sudrabas maliņu

Sakāmvārds, kā tautas gudrība, ir pārliecināts: katram mākonim ir sudraba maliņa.

Tas, ka virs Latvijas, nu jau gadiem, karājas svina pelēki korupcijas mākoņi, zina nu jau vai visa pasaule. Piemēru netrūkst. Zinām, ka zog, zinām, cik daudz tiek no valsts nozagts katru gadu. Bet, kas zog – nezinām, jo visa valsts pārvaldes sistēma un tās tiesiskais regulējums ir veidots ar plaisām, lai blēžiem būtu, kur paslēpties.

Par to maliņu

Inguna Sudraba bija pirmā, kura uzsāka atklātu, bezkompromisa cīņu ar korupciju valstī. Cīņu ne pret atsevišķiem blēžiem, bet pret sistēmu.

Par Latvijas Valsts kontrolieri viņa nostrādāja no 2004. līdz 2013.gadam. Cik lietas par nopietniem noziedzīgiem nodarījumiem pret valsti viņa nodeva prokuratūrā, ir atsevišķs stāsts. Šis stāsts ir par to, ka viņas darbs deva cerību, ka beidzot Latvijā sāksies cīņa pret korupciju.

Arī man, 25 gadus vadot SIA Man – Tess, kur nodarbināju vairāk kā 1500 darbiniekus, bija skaidrs, ka, necīnoties pret politiķu un ierēdņu  patvaļu, ka nerealizējot dzīvē skaisto saukli, kas rotā valdības sēžu zāli – VIENS LIKUMS , VIENA TAISNĪBA VISIEM, Latvija nekļūs par labklājības valsti. Vadot Man-Tess, neatļāvos zagt vai melot, jo reputācija man svarīgāka par jebkādu naudu.

Beidzot darbu Valsts  kontroliera amatā, Inguna Sudraba turpināja iesākto cīņu, izveidojot 2014.gadā partiju No sirds Latvijai. Likās, ka partija gūs lielus panākumus, jo Ingūna bija ne mazāk populāra tautā kā Vaira Vīķe Freiberga.

Ar I. Sudrabu iepazinos, kad viņa vēl bija Valsts kontrolieres amatā un, veicot pārbaudi Rīgas brīvostā, lūdza man konsultāciju par ostu biznesa specifiku. Cienīju viņu par godīgumu un lielu politisko potenciālu.

Atbalstīju No sirds Latvijai gan ar padomu, gan finansiāli, aicinot to darīt arī citus uzņēmējus, jo korupcija bija dziļi ieēdusies valsts organismā un traucēja normāli strādāt. Izveidoju savdabīgu lobistu grupiņu, kas integrēja No sirds Latvijai vērtības varas kuluāros un sabiedrībā.

Atbalstīju cilvēkus nevis politiskās organizācijas

Attiecībā uz ZZS neko negribēju “slēpti” finansēt. Gribēju tikai savus personīgos līdzekļus ziedot vides uzlabošanai, kurā pats dzīvoju. Kad projekts Villa Alvīne bija gandrīz pabeigts un tika sākts daudz vērienīgāks projekts Turaidas kvartāls, prezentēju to Jūrmalas domes sēdē. Deputātiem (un nevis Truksnim personīgi) tas patika un guva atbalstu. Biju ļoti pateicīgs Jūrmalas domei par to, ka netraucēja man strādāt, nelika spieķus, neterorizēja ar nemitīgām pārbaudēm. Rezultātā kvartāls, kurā pirms tam bija redzams piecstāvīgs, pamests grausts un nekopta teritorija, tagad ir apaudzis ar skulptūrām, gaumīgiem apstādījumiem un estētisku apbūvi. Jūrmalas mērs dara visu savas pilsētas labā, tādēļ uzskatu par savu uzņēmēja pienākumu viņa centienus atbalstīt. Arī jūrmalnieki viņu novērtē, ne velti ievēlēja trešajam termiņam, lai arī pirms tam Jūrmalas mēri mainījās pat vairākas reizes gadā. Ne jau Krūmiņš ievēl Jūrmalas mēru, bet jūrmalnieki, kuri arī novērtē viņa ieguldījumu.

Svarīgi ir atgādināt, ka atbalstīju konkrētus cilvēkus no ZZS un No sirds Latvijai (NSL), nevis politiskos spēkus kā tādus. Ar lielāko daļu ZZS biedru neesmu pazīstams un ar Aivaru Lembergu man ir vēsturisks konflikts. Taču kā uzņēmējs ar finansiālām iespējām un jūrmalnieks uzskatu par savu pilsonisko pienākumu atbalstīt efektīvu, uz attīstību orientētu pilsētas pārvaldi. Nedz ZZS, nedz NSL gadījumā man nebija savtīga nolūka “slepeni” kādu atbalstīt. Personīgi man nedz G. Truksnis, nedz I. Sudraba nevarēja būt ne ar ko noderīgi. Es vienkārši ticu šo cilvēku spējai vērst kaut ko mūsu valstī uz labu. Esmu gatavs arī publiski atbalstīt šīs personas, jo viņi abi strādā sabiedrības interesēs. Tādu politiķu nav daudz, tādēļ viņi jāciena un jāatbalsta. Un nekā personīga tajā nebija, tādēļ runāt par “slepenību” ir nevietā. Ja Truksnis rīt pāries uz citu partiju, atbalstīšu viņu arī citā sastāvā.

Kriminālprocesā pret G. Truksni saskatu politisko pasūtījumu. Laikā, kad tas tika uzsākts, valdību vadīja Vienotības pārstāve Laimdota Straujuma, kuru pēc vēlēšanām bija jānomaina ar citu Vienotības pārstāvi – Solvitu Āboltiņu. Tuvojās vēlēšanas, un Vienotībai savu pozīciju stiprināšanai kā dzert vajadzēja mazināt ZZS konkurenci. Partijas reitinga samazināšana ar kriminālprocesu pret vienu no ZZS biedriem bija pašā laikā.

Attieksme pret sodu

Jūs man jautājat, “kā vērtēju piespriesto sodu”. Naudas sodam šoreiz ir otršķirīga nozīme. Primāri ir cietusi mana reputācija. Tā tika sagrauta brīdī, kad tika uzsākti kriminālprocesi. Un lielas nozīmes nav apstāklim, ka divi no trim procesiem izbeigti un vienā no tiem ar prokurori vienojos par izlīgumu un naudas sodu. Naudu nopelnīšu, atgūt reputāciju būs grūtāk. Pieņemsim, es pārkāpu likuma burtu, bet ne likuma garu. Neesmu sev guvis nekādu labumu no ZZS vai NSL atbalsta. Likumi Latvijā tiek grozīti biežāk nekā mainās gadalaiki. Bet ir nerakstīti likumi, kuriem ir mūžīgas, pat bībeliskas vērtības. Šīs vērtības no gaisa nekrīt, tās ir jāizcīna! Es to daru, jo manai motivācijai ir valstisks raksturs. Sūri grūti strādājot, esmu sapelnījis diezgan, lai varētu pavadīt bezrūpīgas vecumdienas.
Es gribu, lai mani bērni un mazbērni dzīvo valstī, par kuru ir lepnums – būt lepnam un piederīgam labklājības valstij.
Ja par to mani grib sodīt, lai soda. Esmu pārliecināts, ka pienāks diena, ka maniem mazbērniem būs lepnums par savu vectēvu. Noziegums ir klusu ciest, ja visapkārt valda korupcija.

Pieņemu, ka apsūdzība bija aprēķinājusi pareizi – kopumā ZZS un NSL esmu ziedojis ap 80 tūkstošiem eiro, taču pats pārliecināts par šo ciparu neesmu. Uzskaiti neveicu. Tā naudas summa aprēķināta par pietiekami ilgu laika periodu un to veido ne tikai ziedojumi, bet arī naudā pārrēķināti pakalpojumi. Šajos aprēķinos pats neesmu iedziļinājies.

Kas attiecas uz pieļaujamā finansējuma pārsniegšanu, esmu par to uzņēmies atbildību. Esmu samaksājis sodu, kurš ieskaitīts valsts budžetā. No tā, atbilstoši jaunajam finansēšanas likumam, tiks apmaksātas arī partiju priekšvēlēšanu reklāmas.

Pirms ZZS un NSL politiķu atbalstīšanā biju iesaistījies deviņdesmitajos gados, kad politikā devās dažs labs mans sadarbības partneris. Toreiz arī pats biju aktīvāks. Pēc tam ilgus gadus no politikas distancējos.

Lobisms nav korupcija

Plašajā pasaulē, kurā mēs tik ļoti gribam integrēties, lobisms nav korupcija. Pieredze, ar kuru nāksies rēķināties arī Latvijā, ir tā, ka lobismu pilnībā regulēt un kontrolēt nav iespējams.

Taču ir iespējams nelikt vienlīdzības zīmi starp lobismu un korupciju. Visā pasaulē korupcija un kukuļdošana  ietekmē lēmuma pieņemšanu kādu noteiktu interešu labā, taču tās ir noziedzīgas darbības, par kurām Latvijā vēl neviens tā nopietni nav sodīts. Diemžēl Latvijā lobismu visbiežāk saprot kā kaut ko noziedzīgu – korupciju, kukuļdošanu, kas ir izdevīga konkrētiem ekonomiskiem grupējumiem.

Gan politiskās partijas, gan tautsaimniecības nozaru līderi cīnās par varu un ietekmi uz lēmumu un likumu pieņemšanas procesu. Interešu dažādība un to īstenošana ir visciešāk saistīta ar lobismu. Politikas pētnieks Valts Kalniņš kādā intervijā reiz teica: “Būtu dīvaini, ja personas, kuru intereses skar valsts darbība, necenstos valsts vidi ietekmēt.” Par lobēšanas tiesisko regulējumu Latvijā diskutē jau sen. Mētā to kā karstu kartupeli un nespēj vienoties. Šī joma ir tiesiski noregulēta vairāk kā 20 pasaules valstīs. Visstingrāk tā tiek regulēta ASV, kur darbojas ne vien  lobistu reģistrs, kurš iekļauj informāciju par lobētāju, viņa klientu un ietekmējamo lēmumu vai likumprojektu, bet nosaka arī likumdevējam atļauto dāvanu, izklaides un transporta izmaksu lielumu, lai arī bezpeļņas organizācijas savu iespēju robežās varētu konkurēt ar korporatīvajiem lobijiem. Manuprāt, laba lobēšana nav uzpirkšana, bet sadarbība.

Diemžēl šīs vispārpieņemtās patiesības Latvijas tiesību sargājošās institūcijas nav apguvušas vai izliekas, ka Latvija var būt izņēmums.

2016. gadā pret mani izvirzīja apsūdzību par NSL un ZZS nelikumīgu finansēšanu. Apsūdzība liek vienādības zīmi starp lobēšanu un korumpēšanu. Tikai pirmā notiek atklāti un ir kontrolējama, piemēram, kad likumdevējs lūdz nozaru asociāciju viedokli pieņemot likumu, kas skar konkrēto nozari. Arī tā ir likumdevēja lēmuma ietekmēšana, bet mēs taču nerunājam par korupciju, vērtējot Saeimas 17 komisiju ikdienas darbu, kurš saistīts ar likumprojektu sagatavošanu Saeimas lasījumiem.

Tiesībsargājošām iestādēm rokas par īsu vai motivācijas trūkst izvirzīt apsūdzības tiem uzņēmējiem, kuri savas intereses “bīda”, sēžot ar politiķiem uz pirts lāvas vai kūrortu restorānos, kuri politikas virtuvi padara vēl netīrāku un smagnējāku. Tas ir iemesls, kādēļ daudzi labi, jauni cilvēki neiet politikā. Strādājot privātajā sektorā, viņi nopelna vairāk un mierīgāk. Arī tas laikam nav īsti pareizi, ka privātajā sektorā vidēja līmeņa vadītājs pelna jūtami vairāk nekā politiķis. Tas vairo korupcijas risku. Protams, jaunā partiju finansēšanas kārtība teorētiski mazina risku, jo politiķiem nav jānāk pie uzņēmējiem lūgt nauda reklāmai apmaiņā pret kādu pakalpojumu. Bet, godīgi sakot, nedomāju, ka jaunā kārtība ko būtiski mainīs, jo pieredzējušo politiķu vērtības paliek nemainīgas. Naudas un varas saaugšana nenotiek atklāti, tā notiek kuluāros neatkarīgi no tiesiskā regulējuma.

Ārvalstu investīcijas – divvirziena ceļš

Cik taisnīgs būs jaunais partiju finansēšanas likums, rādīs laiks. Bet lobēšana pastavēs vienmēr, kamēr vien valsts attīstās un nozarēs būs novērojama pilnveidošanās. Bet Latvijai ir savs koronavīruss ar nosaukumu “korupcija”, tikai šai sērgai ir daudz smagākas un paliekošākas sekas par gripas nodarīto kaitējumu.

Vēlos redzēt Latviju ziedošu, nevis par puscenu ziemas sezonā Jūrmalā izīrēt dzīvokli pilsētas mēram. Man ir sāpīgi redzēt, kā latvieši ar augstāko izglītību mazgā traukus Anglijā vai strādā par šoferiem. Es neesmu trūcīgs cilvēks un vēlos dzīvot attīstītā valstī. Varu atļauties atbalstīt cilvēkus, kurus cienu. Finansēju tos, kurus uzskatu par svarīgiem mūsu sabiedrībai. Man rūp Latvijas ekonomiskā izaugsme. Bet to nodrošināt varam tikai mēs paši. Eiropas Savienība mums nepalīdzēs. Tieši otrādāk – tā ir ieviesusi kvotas lauksaimniecībai un iznīcinājusi ražošanu Latvijā. Laika periods, kad guvām finansiālu atbalstu no Eiropas Savienības, iet uz beigām. Ražošanas mums nav, efektīvas nodokļu sistēmas arī nav, lauksaimniecības iespējas ierobežotas. Kur ņemsim naudu?

Šī iemesla dēļ esmu gatavs lobēt un atbalstīt jebkuru politisko spēku, kas nopietni iesaistījies ārvalstu investīciju piesaistei. Briti ne bez iemesla izstājās no ES. Tas nebija viegls lēmums, taču briti ar savu unikālo finanšu sistēmu, kas ļauj nodarboties ar uzņēmējdarbību teju ikvienam cilvēkam, uzskata sevi par gana pašpietiekamiem. Arī es šobrīd esmu iesaistījies organizācijās, kas nodarbojas ar investīciju piesaisti no Ķīnas un Kazahstānas. Un tas vienmēr ir divvirziena ceļš. Kazahi investē pie mums, bet mēs, piemēram, labiekārtojam un apzaļumojam Kazahstānas lielo pilsētu parkus. Mēs nevaram atbraukt uz citu valsti un paziņot: esiet tik labi, iedodiet mums naudu, mēs tagad attīstīsim Latviju. Tur vienmēr jābūt abpusējam izdevīgumam. Tā ir kultūru un finanšu mijiedarbība. Smalks mehānisms, ko īsteno, piemēram, mūsu organizācija BRI. Ja arī tas ir lobisms, tad tas ir labs lobisms, kas nav uzpirkšana, bet gan sadarbība.

Ar savām finanšu iespējām, es neesmu ieinteresēts kādu uzpirkt vai korumpēt. Vēl jo vairāk, mani interesē, lai pie varas ir politiskie spēki ar ilgtermiņa skatījumu uz valsts attīstību nevis viendienīši; lai pie varas ir politiķi, par kuriem nav jāsarkst nākamo paaudžu priekšā. Savus mazbērnus sūtīju studēt uz Austrāliju un Angliju ar nosacījumu, ka viņiem būs jāatgriežas Latvijā un iegūtās zināšanas jāpielieto savā valstī. Diemžēl šobrīd man viņiem nav, ko piedāvāt. Arī par to es uztraucos. Tādēļ savu atlikušo aktīvās dzīves daļu esmu nolēmis veltīt valsts labklājības celšanai, lai cik vērienīgi tas arī neskanētu. Citu interešu man nav. Un, ja tiesībsargājošās iestādes uzskata, ka mani par to jāsoda… tad jāsoda. Esmu jau vienreiz ieradies tiesas zālē rokudzelžos, varu arī padzīvot ieslodzījumā.

Žurnālistu pārmetums, ka nenopietni izturos pret apsūdzību un piespriesto sodu, nav taisnība. Esmu atbildīgs un izturos pret to nopietni, tādēļ arī joprojām esmu gatavs atbalstīt cilvēkus, kuri strādā valsts labā un kuriem rūp mūsu visu nākotne, pat ja man vēlreiz nāksies stāties tiesas priekšā. Mans pilsoniskais pienākums un rīcības mērķis ir panākt, lai Latvija ir finansiāli pašpietiekama kā Lielbritānija. Kādreizējam britu premjeram Čērčilam reiz jautāja: “Kādēļ Lielbritānijā nav antisemītisma?” Uz ko Čērčils atbildējis: “Tādēļ, ka mēs, briti, neesam stulbāki par ebrejiem.”

Nenožēloju un netaisnojos. Lepojos ar to, ka mīlu savu valsti

Jūsu jautājumi vedina uz to, lai es taisnotos. Es to nevēlos, taču labprāt ar Jums aprunāšos un paudīšu savu skatījumu uz situāciju. Gan globāli, gan lokāli. Man nav iemesla sevi par kaut ko šaustīt un kaut ko nožēlot, es lepojos ar to, ko daru. Savulaik esmu sakārtojis Vērmanes dārzu un Vernisāžu, tagad iekārtoju Turaidas kvartālu Jūrmalā, padarot šīs vietas daudz pievilcīgākas nekā tās bija iepriekš. Tagad Kazahstānā iekārtojam parku Venēcijas stilā. Izveidosim viņu tādu, lai ar lepnumu varētu pielikt plāksni pie ieejas vārtiem ar vēstījumu, ka to uzbūvējuši latvieši. Kad BRI bija uzaicinājis uz Latviju pārstāvjus no ļoti liela farmācijas uzņēmuma Ķīnā, viņi bija līdz asarām aizkustināti ar Dzeguzītes uzstāšanos, ar mūsu ievērojamāko operdziedātāju sniegumu. Tās ir jomas, kur ķīnieši tagad vēlas līdzināties mums. Un nevis otrādāk. Somi un zviedri ienāca Latvijas tirgū vienkārši nopelnīt uz Latvijas patērētāja rēķina. Bez ieguldījuma.

Mani interesē ilgtermiņa investīcijas, kuras nevis izsūks un vājinās Latvijas ekonomiku, izplūstot kapitālam, bet gan veicinās valsts attīstību. Piemēram, ostu pakalpojumu paplašināšana. Spēcīgas, konkurētspējīgas ostas vairos gan valsts labklājību, gan arī stiprinās valsts autoritāti pasaulē. Ķīnas uzņēmēji Latviju uztver kā vārtus uz Eiropu. Mums ir unikāla ģeogrāfiska atrašanās vieta, ko mēs neprotam izmantot. Veiksmīga sadarbība ar Ķīnu, Latvijai nodrošinās desmitiem tūkstošu jaunu darba vietu ar atalgojumu, kas ļaus daudziem latviešiem atgriezties mājās. Manis izveidotais BRI strādā pie investīciju piesaistes šāda līmeņa ekonomiskiem projektiem. Protams, tam ir nepieciešams politiskais atbalsts. Tādēļ apmaiņā pret atbalstu vairot valsts labklājību esmu gatavs lobēt un atbalstīt uz ilgtermiņa mērķiem orientētus politiķus. Un nevis partijas. Bet cienīgus latviešus – politiķus. Un neviens no viņiem par šo atbalstu nespēs man sniegt “atbildes prezentu”. Man ir svarīgi, lai cilvēki savos amatos strādā godīgi un ar atdevi  – tā būs labākā pateicība par manu atbalstu. Tādēļ aicinu nemeklēt blusas un nelikt vienā līmenī ar korumpantiem uzņēmējus, kuri ir ieinteresēti stabilas, plaukstošanas, laimīgas Latvijas izveidē. Man nav, par ko taisnoties, es varu būt tikai lepns par saviem darbiem.