Latviešu aktieru panteons

Teātra zinātniece Silvija Radzobe kopā ar kolēģiem radījusi grāmatu 100 izcili Latvijas aktieri — tā vēsta par skatuves personībām, bez kurām mūsu teātris gan šodien, gan pagātnē nav iedomājams

Iespējams, lielāko komplimentu par tūkstoš lappušu biezo krājumu, kas aptver vairāk nekā simt Latvijas teātra aktieru portretus, Radzobe jau saņēmusi. Tas nācis no redaktores Ievas Zarānes: viņa daudzviet tā aizrāvusies ar lasāmvielu, ka piemirsusi par komatu labošanu.

Pieredzējusī zinātniece un Latvijas Universitātes profesore kopā ar dažādu paaudžu teātra kritiķiem sarakstīto darbu bija iecerējusi izdot Latvijas simtgadē, bet tas izdevās ar mazu laika nobīdi — grāmatnīcās apjomīgais izdevums nokļūs 15. februārī. Interesants tas būs gan profesionāļu videi, gan plašam lasītāju lokam, jo portreti veidoti pilnasinīgi, rādot skatuves talantus visā daudzveidībā un sarežģītībā gan lomās, gan dzīvē. Vēl nekad vienā grāmatā, 103 stāstos un 486 fotogrāfijās nav sastapušās izcilības no pašiem Latvijas teātra pirmsākumiem 19. gadsimtā līdz mūsdienām.

Jā, Radzobe gatava arī atbildēt uz jautājumu, kāpēc kāds ir iekļauts viņas sastādītajā Latvijas teātra pasaules panteonā, bet cits ne. «Skaidrs ir viens: grāmatā nav neviena, kurš nebūtu pelnījis tur būt,» viņa saka.

Ja iedomājamies Latvijas teātra aktieru kopumu kā dzīvu būtni ar noteiktām īpašībām, kā jūs raksturotu to svešiniekiem?
Pirms mēģinu atbildēt uz šo būtisko, bet sarežģīto jautājumu, gribu pastāstīt par sajūtu, kāda man radās, grāmatu rediģējot. Man ir gandrīz metafiziska sajūta, ka izdevies noorganizēt salidojumu, kurā satiekas visu paaudžu Latvijas aktieri — gan tie, kuri jau mūžībā, gan tie, kuri joprojām spēlē.

Kas raksturīgs Latvijas aktieriem kā kopumam? Tas nav skaistums — ir satriecoši skaistas un diezgan neglītas būtnes, kas nav mazāk talantīgas un atstājušas ne mazāku iespaidu uz skatītāju. Tā nav gudrība — aktieru vidū, arī mūsdienās, ir tādi, kuri varētu būt gandrīz vai profesori un tādi, kuri vāji prot lasīt (joks). Man gandrīz vai gribas atbildēt abstrakti: aktieris ir noslēpumaina būtne, kas spēj autora uzrakstītam tēlam piešķirt ko tādu, ko lasītājs, skatītājs, kritiķis nemaz nevar iedomāties. Labs aktieris ir oriģināls radītājs. Protams, aktieris ir pakļauts režisoram, bet, tiklīdz beidzas mēģinājumi un sākas izrādes, viņš ir savas lomas saimnieks. Reizēm tas, ko redzam uz skatuves, ir tik interesants, neparasts, bagāts. Tam ne vienmēr ir sakars ar aktiera personību. Tam ir sakars ar viņa talantu.

Vai Latvijas aktieru spēli ietekmējis sociālpolitiskais konteksts — visas vēsturiskās traumas un sasniegumi, kas mūsu tautai ir?
Vēsture noteikti atstājusi lielu iespaidu. Es vairāk runātu par režisoriem, viņu lugu interpretācijām.

Aktieri no vēstures traumām ir neatkarīgāki. Esmu pārliecināta, ka par sāpīgajām tēmām Latvijas vēsturē daudzi no viņiem pat nezina vai zina maz.

Nevar vispārināt, bet varbūt tomēr kādas kopīgas rakstura iezīmes ir. Man radies iespaids, ka mūsu aktieriem raksturīgs sangviniķa temperaments. Viņi ir cilvēki ar pašcieņu, kas man ļoti patīk. Ar savu neatkarību. Tas prasa ne tikai augstākā līmeņa profesionalitāti, bet arī pašcieņu un neatkarību — kļūt par savas lomas saimnieku.

Kad pārlasu mūsu grāmatu, redzams, ka ir režisori, kuri uztaisījuši vairāk slavenu aktieru nekā citi. Gribu nosaukt divas izrādes, kas Latvijas teātros iestudētas ar milzīgu laika distanci, bet abās galvenās lomas spēlējuši jauni aktieri, kuri pēc tam kļuvuši par izcilām teātra personībām: Aleksis Mierlauks 1911. gadā Jaunajā Rīgas teātrī iestudē Uguni un nakti, un Alvis Hermanis tūkstošgades sākumā Jaunajā Rīgas teātrī iestudē Garo dzīvi. Visi izrādes Garā dzīve aktieri ir mūsu grāmatā. Savukārt no Uguns un nakts ir abas Spīdolas — Tija Banga un Lilija Ērika — un abas Laimdotas — Mirdza Šmithene un Biruta Skujeniece, kā arī pats Mierlauks, kurš spēlēja Kangaru, un Eduards Smiļģis, kurš šajā izrādē bija Lāčplēsis.

Mūsu grāmatā no 20. gadsimta otrās puses režisoriem visbiežāk minētie vārdi ir Oļģerts Kroders un Pēteris Pētersons. Tā nav nejaušība. Abi bija gudri cilvēki, pārzināja sava teātra vietu ne tikai Latvijas, bet Eiropas teātra kontekstā. Prata «taisīt» aktierus.

Piedzemdināja Latvijas teātra gigantus, varam teikt?
Jā, bez Krodera un Pētersona jāmin arī Alvis Hermanis. No viņa teātra mūsu izcilību grāmatā ir deviņi vai pat vienpadsmit aktieri, arī viņš… (Radzobe pamāj uz blakus galdiņu kafejnīcā Osīriss, kur pusdieno aktieris Ģirts Krūmiņš.)

Cik jauki! Krūmiņš ir mans mīļākais latviešu aktieris. Noteikti būs tā, ka jūsu grāmatā cilvēki meklēs sev tuvās skatuves personības — vienas tur atradīs, citas ne. Kā izvēlējāties simt izcilniekus no visas Latvijas teātra vēstures?
Viena pati neuzņēmos atbildību par izcilnieku izvēli. Lūdzu katru no 22 kolēģiem, ar kuriem kopā grāmatu rakstījām, atsūtīt savu sarakstu ar simt izcilajiem aktieriem. Kopā saliekot, 76 mums visiem sakrita. Par 24 diskutējām. Darba gaitā bija arī gadījums, kad viens aktieris rupjiem vārdiem kritiķi izlamāja — pēc tam, kad bija izlasījis portretu par sevi. Laikam bija piedzēries. Vienpersoniski nolēmu šo aktieri no saraksta izņemt.

Pateicoties teātra zinātnieces Gunas Zeltiņas uzstājībai, par ko tagad esmu ļoti priecīga, grāmatā iekļuva arī trīs aktieri, kuru sākotnēji sarakstā nebija, — Jānis Reinis, Rūdolfs Plēpis un Marija Leiko.

Kuri ir gados jaunākie grāmatā aprakstītie?
Ilze Ķuzule-Skrastiņa un Dainis Grūbe no Dailes teātra. Tiem, no vēl jaunākām paaudzēm, varu teikt, ka ļoti interesanta būtu grāmata — Latvijas jaunie aktieri.

Uzreiz nāk prātā Nacionālā teātra aktrise Agnese Cīrule ar lieliskām lomām.
Ļoti talantīga meitene. Neizgāž nevienu lomu, vienalga, vai spēlē labā vai sliktā režijā.

Lūdzu, bez garas domāšanas nosauciet trīs Latvijas atjaunotās neatkarības laikā nospēlētas lomas, par kurām jums ārkārtīgi liels prieks!
Viļa Daudziņa Vectēvs JRT. Aktieris parādīja, ka ir vispusīgs mākslinieks, kurš vienlaikus var būt vēsturnieks, rakstnieks un aktieris, arī žurnālists un zinātnieks, jo pats izveidoja šīs izrādes materiālu. Spējīgs Latvijas vēstures sāpīgos procesus ieraudzīt tā, kā nespēj pat zinātnieki. Spējīgs pasauli ieraudzīt tās neviennozīmīgajā sarežģītībā, portretējot cilvēkus dažādās frontes pusēs. Tāds sīkums (joks) kā harisma, protams, nāk klāt. Es varētu saukt arī Daudziņa lomu Zahars izrādē Oblomovs. (Domā tālāk.) Ārprāts! Jūs mani atsēdinājāt. Kā izvēlēties?!

Ārkārtīgi patīk Gundara Āboliņa pilsētas priekšnieks Gogoļa Revidenta iestudējumā JRT. Parasti to spēlē kā satīrisku lomu, smieklīgu negatīvo tēlu. Āboliņš radīja apjomīgu, neviennozīmīgu personību, uz kuru bija dusmas un arī žēl. Ainā, kur viņš dejo ar meitu, kuru pametis līgavainis, man pat asaras saskrēja acīs. Ar šo Āboliņa lomu varētu sacensties viņa titulloma izrādē Soņa.

Mani fascinējusi arī Guna Zariņa Spīdolas lomā Nacionālā teātra izrādē Uguns un nakts un titullomā izrādē Mēdeja Maskavas Gogoļa centra izrādē. Kad domāju pa Gunu Zariņu, ir sajūta: viņas spēlei piemīt tāds spēks, kas mani kā skatītāju gluži vai apreibina. Vienkārši nonāku šī spēka varā. Eju viņas skatuves tēliem līdzi, vienalga, vai tie pozitīvie varoņi, vai slepkavas kā Mēdeja.

Pieskaroties vēsturei — kā laikmetu grieži ietekmējuši latviešu aktieru spēles veidu? Grāmatā ir daudz jauna par 20. gadsimta 40.—50. gadu Latvijas teātri, par ko līdz šim bija zināms visai maz.
Domāju, ka mūsu grāmata varēs kalpot plašākiem zinātniskiem sacerējumiem par to, kā laika gaitā mainījies latviešu aktieru spēles stils, teātra prasības, publikas gaume. Arī par to, kā aktieru darbu ietekmējis ideoloģiskais diktāts, kas raksturīgs gan padomju laikam, gan Ulmaņa autoritārajam periodam. Grāmatā var lasīt teātra kritiķes Ievas Rodiņas atrastu interesantu un traģisku epizodi. Stāstā par Artūru Filipsonu viņa raksta, ka 40. gadu otrajā pusē bijis tāds noteikums: tikko lugā par Krievijas revolucionāro vēsturi uz skatuves parādās Staļins, visiem zālē jāpieceļas un jāaplaudē. Aktierim Filipsonam bija iedalīta Staļina loma, arī citos teātros labākie aktieri spēlēja Staļinu, tādā veidā padomju funkcionāri radīja iespaidu, ka izcilie mākslinieki atbalsta Latvijas okupāciju. Ir aina, kurā Filipsonam jāiznāk uz skatuves. Visi zālē jau slienas kājās, paver plaukstas, lai aplaudētu, bet izrādās, ka kāds pie kulisēm novilcis caurspīdīgu auklu. Fi-lipsons aizķeras un iztenterē skatuves vidū. Aplausi neatskan, paldies Dievam, zāle apsēžas un smejas. Teātrī notiek izmeklēšana, bet vainīgais netiek atrasts.

No jauno laiku pozīcijām 20. gadsimta 40.—50. gadi Latvijas teātrī līdz šim nebija izanalizēti. Padomju laikā bija jāslavē šī perioda sasniegumi, bet pēc neatkarības atgūšanas pētnieki bijuši pārāk slinki, lai izlasītu šī perioda lugas, izrāžu recenzijas, iedziļinātos, izprastu, ko tās īsti nozīmē.

Mēs grāmatā necentāmies noklusēt izcilo mākslinieku pretrunas, apkopojām arī izteikumus presē. Viens no baigākajiem un smieklīgākajiem grāmatā ir citāts, kā izcilā māksliniece Lilita Bērziņa raksta pateicību Staļinam — ka tas bijis viņas mūža lielākais notikums, redzēt Staļinu Maskavas viesizrāžu laikā.

Vai mūsu teātra vēsturē zināmi gadījumi, kad mākslinieki atteikušies slavināt okupācijas režīmu, bet, neraugoties uz to, izveidojuši labu karjeru?
Nē, laikam tas neizdevās nevienam. Bija izcili mākslinieki, piemēram, Smiļģis, kuri klanījās, pārkāpjot jebkādas gaumes robežas. Varbūt viņš to darīja, lai glābtu no represijām ne tikai sevi, bet arī savu teātri — to es nevaru pateikt, bet režīma slavināšanas liecības, ko var atrast avīzēs, ir šausmīgas.

Bija vesela grupa latviešu aktieru, kuri atteicās sadarboties ar okupācijas režīmu un devās trimdā uz Vāciju, ASV, Zviedriju pašā spēku plaukumā, kad varēja spēlēt labākās lomas. Es pati grāmatā rakstīju portretu par Dailes teātra aktieri Kārli Veicu, kurš pirms okupācijas bija viens no trim vadošajiem vīriešu lomu tēlotājiem. Padomju laikā par viņu nezināju neko, jo par aizbraucējiem kā tautas nodevējiem nedrīkstēja rakstīt un runāt. Trimdā devās talantīgi mākslinieki, kuri 40.—50. gadu teātri Latvijā būtu pacēluši augstākā līmenī. Bet, ja man vaicātu, vai es gribētu, ka visi aktieri būtu bijuši tādi varoņi, kas dodas trimdā, es atbildētu — protams, nē! Esmu domās kopā ar tiem, kuri palika, izcieta okupācijas gadus. Pateicoties viņiem, latviska kultūras dzīve un teātra māksla mūsdienās vispār ir iespējama. Redziet, cik neviennozīmīgs jautājums! Vienlaikus es, protams, sajūsminos par cilvēkiem, kuri nenodeva savu uzskatus, devās briesmu pilnajā bēgļu ceļā.

Ja reiz skārām drūmo tēmu, vēl viens jautājums: čekas maisos atklājās prominentās teātra zinātnieces Lilijas Dzenes vārds. Zinu, ka jums ir strikta ētiska nostāja pret «maisiem», bet kā bija uzzināt, ka tur ir jūsu cienītas, tuvas kolēģes vārds?
Viņa bija cilvēks, kuru uzskatīju par savu skolotāju. Cilvēks, kurš daudzus gadus man bija paraugs gan kritikā, gan rakstot grāmatas par teātri un teātra vēsturi. Desmit gadus kopā strādājām — kā tagad lasu, viņa tikusi savervēta gadu pirms tam, kad sākām strādāt vienā darbavietā.

Tas man ir tik sāpīgs notikums, ka vairāk komentēt šo jautājumu negribu. Man bija arī šoks, ka visi neatkarības laika Latvijas Universitātes rektori ir čekas maisos. Es nepiekrītu, ka čekas maisu cilvēki tiek vajāti. Viņi tiek uzskatīti par nabadziņiem, žēloti. Aktuāls kļuvis temats, ka vervēti jau tika tikai izcilie cilvēki. Esmu ar maisiem iepazinusies pamatīgi un zinu, ka tur iekšā ir viss sabiedrības spektrs.

Ko mums ar «maisiem» darīt? Es teiktu — lai katrs pats ar savu sirdsapziņu tiek galā. Netaisos nevienu vajāt vai apsūdzēt. Klusi nicināt — to gan atļaujos, un izjust dziļas sāpes kā minētās kolēģes gadījumā.

Atgriežoties pie labā — kā sākas Latvijas teātra vēsture, kas ir tie giganti, uz kuru pleciem mūsu teātris turas?
Ādolfs Alunāns, Dace Akmentiņa, Berta Rūmniece, mazliet vēlāk — Aleksis Mier-lauks. Latviešu teātra sākums ir dziļi patriotisks. 19. gadsimta vidū un beigās, sākoties jaunlatviešu kustībai, radās entuziastu grupa, kura uzskatīja — katrai attīstītai kultūras tautai nepieciešams arī teātris. Tādā kārtā Rīgā notika pirmā izrāde Žūpu Bērtulis, ko spēlēja pašdarbnieki. Pēc tam tika meklēts kaut cik profesionāli izglītots latviešu izcelsmes teātra darbinieks. Tas izrādījās Ādolfs Alunāns. Viņš pārtrauca spožo karjeru Vācu teātrī Igaunijā un atgriezās Latvijā, sāka rakstīt lugas, iestudēt izrādes, meklēt aktierus un rakstīt pirmos rakstus par teātri.

Līdz 20. gadsimtam Latvijā bija tīrais pašdarbības teātris. Profesionalizācija sākās 1911. gadā ar slaveno Mierlauka iestudēto Uguni un nakti. Dažas nopietnas izrādes gan bija arī pirms tam. Var sacīt, ka Latvijas teātris pēc satura sākotnēji bija izklaides forma, bet pēc idejiskā mērķa — kultūras ierocis. Es labi saprotu Alunānu: sākumā bija vajadzīgs kaut kas tāds, kas «pielīmētu» latviešu skatītāju teātrim, un tā bija izklaide — dziesmu spēles. Varēja pat dziedāt līdzi. Līdzīgi rīkojās Kroders, kad 1974. gadā kļuva par Liepājas teātra galveno režisoru. Viņš sākumā iestudēja, kā mums, kritiķiem, likās, vulgāras melodrāmas, paplikus publicistiskus darbus. Tie bija daudz vienkāršāki nekā viņa izcilie iestudējumi Valmieras teātrī. Bet viņš teica: vispirms cilvēki jādabū teātrī!

Esat kaislīga basketbola fane. Vai pati esat spēlējusi?
Jā, man bija pirmā sporta klase, beidzot Talsu bērnu sporta skolu. Spēlēju gan skolas komandā, gan pieaugušo komandā Vārpa. Basketbola spēli pazīstu. Protams, kopš tā laika nākuši klāt jauninājumi, īpaši NBA. Esmu ar tiem iepazinusies un varu novērtēt.

Pirms dažiem gadiem man ļoti iepatikās, kā spēlē Kristaps Porziņģis. Meita uzdāvināja abonementu, lai televīzijā varu skatīties visas Knicks spēles. Pagājušajā gadā notika tā šausmīgā trauma, Kristaps vairs nespēlēja. Tagad esmu iegādājusies citu abonementu un varu skatīties visu NBA komandu spēles. Tur ir izcilas personības, tik talantīgas! Līdzīgi kā mākslā, var redzēt, kā nāk klāt jauni paņēmieni, kā pēc tam tos apgūst citi. Arī attiecības laukumā ir ārkārtīgi interesantas. Viss kā dzīvē: vari būt 20 punktus priekšā un tad septiņās minūtēs zaudēt visu spēli. Teātrī fināls ir zināms, bet basketbolā tas vienmēr ir atvērts. 

Pieci NBA basketbolisti, kuriem interesanti sekot līdzi

Kristaps Porziņģis (Dalasas Mavericks). Spēlē ne tikai labi, bet skaisti, pārsteidz ar negaidītām reakcijām un novatoriskiem gājieniem. Universāls talants, spēlē ātru moderno basketbolu, spēj trāpīt no visdažādākajām distancēm.

Luka Dončičs (Dalasas Mavericks). 19 gadus vecais basketbolists, saukts par slovēņu brīnumbērnu, pirmajā NBA sezonā visus apbūris ar enerģisko spēli, prasmi būt komandas līderim, harismātisko optimismu.

Kevins Durants (Kalifornijas Golden State Warriors). Inteliģents un nosvērts basketbolists, dažkārt šķiet, ka viņam nervu nav vispār. Klusi un mierīgi glābj komandu kritiskos brīžos.

Lebrons Džeimss (Losandželosas Lakers). Visai teatrāla persona, rīko dažādas pašslavinošas performances laukumā un sociālajos tīklos, dēvē sevi par basketbola karali. Nav nekā, ko laukumā nespēj, — ja gribēs, tiks uz grozu cauri četriem sedzējiem.

Steps Karijs (Kalifornijas Golden State Warriors). Trīspunktnieku čempions, spēj iemest 12 pēc kārtas. Ļoti patīk izrādīties un spēlēt publikai — īsts aktieris klaunādes žanrā.

CV

Dzimusi 1950. gadā
Studējusi humanitārās zinātnes Latvijas Universitātē
Kopš 1973. gada publicē recenzijas un pētījumus par Latvijas teātra vēsturi un mūsdienu teātra procesiem
Izveidojusi LU teātra studiju novirzienu, ir Humanitāro zinātņu fakultātes profesore
Pētījusi Aleksandra Čaka daiļradi
Vairāk nekā 14 grāmatu autore par Latvijas teātra procesiem