Klusā vasara

Jūrmala vēl pilna kara gruvešu, bet vācieši ievieš stingrus ģērbšanās noteikumus pludmalē

Jūnija vidū oficiāli noslēdzās Latvijas sociāldemokrātu sašķelšanās divās partijās. Mazinieki, 17. jūnijā Rīgā sasaucot Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas nelegālu konferenci, pieņēma lēmumu par atdalīšanos no lielinieciskās Latvijas Sociāldemokrātijas. Mēnesi agrāk Rīgā slepenā Latvijas Sociāldemokrātijas vairākuma jeb lielinieku organizētajā XVI konferencē no partijas aizmuguriski jau bija izslēgti mazinieku līderi Fricis Menders un Pauls Kalniņš.

Vēršoties pret maziniekiem, latviešu lielinieki sekoja savu krievu kolēģu piemēram. Maziniekiem tika pārmesta sadarbošanās ar strādnieku lielāko ienaidnieku — imperiālistiem, vēlēšanās gāzt «padomju varu» un atgriezties pie «demokrātijas». Lielinieku ideoloģijas viens no stūrakmeņiem bija pārliecība, ka mazo tautu, to skaitā latviešu, attīstību var nodrošināt tikai internacionālā proletariāta uzvara.

Pašu vārdiem runājot, «LSD nav nacionāla, bet teritoriāla revolucionāro strādnieku partija», kuras mērķis bija cīnīties par politiski autonomu Latviju Padomju Krievijas sastāvā. Šķelšanās pasteidzināja atsevišķas partijas — Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas — izveidošanu. Par LSDSP galveno uzdevumu tās aktīvisti noteica cīņu par neatkarīgas un demokrātiskas Latvijas Republikas izveidošanu. Partijas pārstāvji turpināja darboties Rīgā 1917. gada septembrī dažādu latviešu politisko partiju līderu izveidotajā Demokrātiskajā blokā.

20. jūnijs. Pirms vasaras saulgriežiem Rīgā liela daļa skolu organizēja bērnu izbraukumu brīvā dabā uz pilsētas tuvāko apkārtni. Ceļu daudzi sāka ar kuģīšiem Daugavmalā. Vakarā simtiem bērnu noguruši, bet apmierināti atgriezās Rīgā ar puķēm un citiem laukos salasītiem zaļumiem.

21. jūnijā presē: Rīgas Jūrmalā dzīve vēl pavisam klusa, lai gan vasara jau sākusies. Daži veikali un kafejnīcas gan jau ir atvērtas, viesus uzņem vairākas pansijas, taču ir maz cilvēku, kuri var atļauties baudīt vasaras atpūtu. Biežāk redzami vietējie iedzīvotāji, kuri gan no mājām iziet galvenokārt, lai iegādātos pārtiku vai sagaidītu tvaikoņa pienākšanu Lielupē. Ielās valda klusums. Reti kur dzirdamas klavieru skaņas, dziesmas vai smiekli, kas agrāk bija uz katra soļa. Uz jūru vedošās ieliņas vietām pavisam aizputinātas ar smiltīm, kurās kājas iegrimst līdz pat ceļiem. Visi soli, uz kuriem agrāk varēja atpūsties, ir pazuduši.

21. jūnijs.  Šādos apstākļos vācu varas iestādes publicēja dokumentu «Mazgāšanās noteikumi Rīgas jūrmalā». Ar to tika atļauta peldēšanās jūrā «vienīgi biksās un attiecīgos peldu uzvalkos, kas pagatavoti no necaurredzamas drēbes un sniedzas no pleciem līdz ceļgaliem, krekls vien kā peldu uzvalks neder». Darbdienās noteiktās stundās atsevišķi vīrieši un atsevišķi sievietes un bērni līdz astoņu gadu vecumam varēja peldēties, arī neievērojot stingrus ģērbšanās noteikumus. No 6 rītā līdz 12 pludmalē nedrīkstēja ņemt līdzi suņus, pārējā laikā suņiem bija jābūt ar uzpurni un pavadā. Zirgus drīkstēja peldināt jūrā tikai līdz 6 no rīta.

Par noteikumu pārkāpšanu draudēja bargs sods — līdz 6 mēnešiem cietumā vai naudassods līdz 3000 markām. Ievērot šos noteikumus cilvēkiem nebija viegli — kaut vai tāpēc, ka pludmalē nebija pārģērbšanās kabīņu. Nereti sievietes nāca uz jūru peldēties jau apģērbušās kostīmos, pa virsu uzvelkot kādu vieglāku apģērba gabalu.