Kopš savas dibināšanas uzņēmums Rumba-V izgatavojis tūkstošiem ikdienā nepieciešamu plastmasas izstrādājumu un to presformas visdažādākajām dzīves jomām – sākot ar kosmētiku un beidzot ar celtniecību un pat morgiem
Aprīlī uzņēmums Rumba-V nosvinēja savu 24 gadu jubileju, tātad kompānija ir viena no pirmajām, kas radītas drīz pēc valsts neatkarības atgūšanas. Uzņēmums spējis gandrīz ceturtdaļgadsimtu noturēties biznesā, nemainot nedz savu darbības profilu, nedz nosaukumu, nedz pat īsti atrašanās vietu. To dibināja trīs Rīgas Politehniskā institūta Aparātu būves un automatizācijas fakultātes absolventi, kas 1990. gadā bija sākuši strādāt Vissavienības vadošajā specializētajā konstruktoru birojā Rīgas pievārtē – Valdlaučos.
Tagad no viņiem uzņēmumā palikuši divi – valdes loceklis Aldis Tikiņš un valdes priekšsēdētājs Vitālijs Japiņš, kurš, to laiku atceroties, saka: «Mēs bijām jauni, nesen pabeiguši augstskolu, un mums bija tik daudz entuziasma, tik daudz enerģijas, ka varēja kalnus gāzt. Pieredzes gan, protams, reizēm pietrūka, tāpēc daudz kas gāja uz urrā. Bet galvenais – bija milzīga vēlme strādāt.»
Par spīti importam
Pašlaik uzņēmumā Valdlaučos, kas nu atrodas Ķekava novadā, strādā 36 darbinieki, un pagājušajā gadā tā apgrozījums bija gandrīz miljons eiro. Lai gan Vitālijs Japiņš neslēpj, ka apgrozījuma ziņā bijuši arī labāki laiki. Tagad viņi tikai palēnām tuvojoties pirmskrīzes līmenim.
«Mūsu nozarē šī krīze ir stipri ieilgusi un varbūt tā īsti vēl nemaz nav beigusies,» saka valdes priekšsēdētājs. Tas neesot tik daudz atkarīgs no pašiem, cik no situācijas Eiropā un citos globālajos tirgos. Kopš tūkstošgades mijas, kad eksporta īpatsvars bijis ap 40%, mainījusies arī Latvijas vieta un loma gan Eiropā, gan šajos globālajos tirgos. Tāpēc tagad eksportam ražo labi ja 10% no kopējās produkcijas.
«Mēs pamatā strādājam ar pasūtījumiem, bet pasūtītāji skatās, kur tos izdevīgāk izvietot – pie mums vai, piemēram, Ķīnā. Lai gan izskatās, ka arī Ķīna pašlaik ir noiets etaps,» skaidro Vitālijs.
No pieciem uzņēmumiem, kas savulaik tika nodibināti uz bijušā konstruktoru biroja bāzes, palikuši vairs tikai divi – Rumba-V un izstāžu komplekss Rāmava. Vēl 90. gadu sākumā šajā teritorijā, kas aizņēma lielu daļu no Valdlaučiem, strādājuši vismaz 600 cilvēku. Tie projektējuši, izgatavojuši prototipus un pārbaudījuši liellopu fermām paredzētās iekārtas. 70. gados konstruktoriem uzcelta septiņstāvu ēka, kur tagad centrālo biroju iekārtojusi SEB banka. Bijis arī pašiem savs instrumentālais un eksperimentālais cehs, garāžas, tērauda rūdīšanas iecirknis, kā arī ražotne. «Ņemot vērā patēriņa preču deficītu, Brežņeva laikā tādas ražotnes izveidoja visos specializētajos uzņēmumos,» Vitāliju papildina viņa kolēģis Aldis Tikiņš.
Tieši šajā ražotnē, kur izgatavoja presformas piltuvju, veļas knaģu, spainīšu un bļodiņu ražošanai, ieguvis aparātu būves tehnologa specialitāti, 1990. gadā par meistaru sāka strādāt Japiņš. Lai gan presformas sūtītas attiecīgiem uzņēmumiem Krievijā, arī pašiem bijušas trīs plastmasas liešanas mašīnas, ar kurām tās pārbaudīt.
Tā viņi strādājuši līdz brīdim, kad Latvija atguva neatkarību. Pasūtījumi no Maskavas vairs nepienāca, un simtiem cilvēku, kas nodarbojās ar specifisku iekārtu konstruēšanu un izstrādi fermām no Baltijas līdz Tālajiem Austrumiem, palika bez darba. «No lauksaimniecības ministrijas ieradās vesela delegācija, sasauca mūs konstruktoru ēkas lielajā zālē un teica – ņemiet telpas ar visām iekārtām nomā un meklējiet paši sev darbu,» atceras Vitālijs.
Kopā ar Aldi, kurš pirms tam strādājis par konstruktoru, un vēl vienu bijušo kursa biedru, viņi nodibinājuši savu uzņēmumu un noslēguši ar bijušā biroja vadību nomas līgumu. Darbinieki palikuši iepriekšējie, kādi divdesmit cilvēki, vienīgi nu viņi strādājuši sev un paši arī meklējuši pasūtījumus.
Tas bija kooperatīvu beigu laiks, atceras Vitālijs. Pieprasījums pēc dažādām patēriņa precēm joprojām liels, tāpēc sākumā pasūtījumu nav trūcis. Tomēr diezin vai šie vietējie pasūtījumi bija galvenais, kas noteica uzņēmuma nākotni. Drīzāk Rumba-V atšķirībā no daudziem citiem tamlīdzīgiem, uz padomju ražotņu bāzes steigā dibinātiem uzņēmumiem izdzīvoja tāpēc, ka jau kopš pirmsākumiem orientējās uz Rietumeiropu, nevis vietējo vai Krievijas tirgu. Laikā, kad Latvija jo plaši atvēra durvis importam un simtiem šādu pašmājas uzņēmumu, nespēdami konkurēt ar aizrobežu precēm, pagaisa nebūtībā, Rumba-V īpašnieki pievērsās eksportam.
Kā mazs uzņēmums ar padomju laika iestrādēm, dažām iekārtām, kas ražoja samērā vienkāršus produktus, atrada sev partnerus ārzemēs?
Uz šo jautājumu pēc vairāk nekā 20 gadiem Vitālijs tā īsti nemaz nespēj atbildēt. Tikai atceras, ka pirmā bijusi liela zviedru kompānija, kas atvērusi pārstāvniecību Rīgā. Tajā strādājis kāds Vitālija paziņa, kas piedāvājis sadarboties. Un viņi sākuši ražot presformas specifiskām plastmasas detaļām, kas bija paredzētas dažādām elektroiekārtām. Pēc tam lējuši plastmasas lūkas ventilācijas šahtām, kas tika tirgotas ASV, un izgatavojuši dažādas presformas, to skaitā arī lampu kupoliem un stādaudzēšanas podiņiem, ko pasūtījis dāņu uzņēmējs.
Kad lēto laiks beidzies
«Mēs viņiem toreiz bijām interesanti kā salīdzinoši lēts darbaspēks,» tagad atzīst Vitālijs. Pamatīgi nopelnījuši starpnieki, kas Latvijā saražoto pārdeva tālāk ASV, Dānijā. Tomēr savs labums nenoliedzami ticis arī uzņēmumam, kas, attīstot ražošanu, spējis piesaistīt arvien jaunus pasūtītājus. Kāda dāņu kompānija gadus desmit Valdlaučos pasūtījusi dažādu biezumu plastmasas līmeņošanas plāksnītes, kuras liek zem betona plāksnēm uz ceļiem un celiņiem. Ilgstoši viņi sadarbojušies arī ar kādam latvietim piederošu britu kompāniju, kas izgatavojusi saldētavas morgiem, bet tām nepieciešamās plastmasas detaļas pasūtījusi Latvijā.
Pateicoties šiem un citiem pasūtījumiem, 90. gadu beigās viņi jau varējuši sākt nomainīt vecās padomju laika iekārtas un iegādāties jaunas plastmasas liešanas mašīnas. Pieaudzis arī darbinieku skaits, bet 2003. gadā uzņēmumā uzstādīts jauns datorvadāms metāla apstrādes darbgalds presformu izgatavošanai. Daudzi vietējie metālapstrādes uzņēmumi tādus sāka atļauties tikai pirmskrīzes treknajos gados vai arī pēc krīzes, kad masveidā pievērsās eksportam.
«Toties mums eksporta apjomi saruka vēl pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā,» atceras Vitālijs. Ar lētiem izstrādājumiem un grandioziem apjomiem sevi pieteica Ķīna. Tomēr Rumba-V kopējos ražošanas apjomus tas būtiski neietekmēja. Gluži pretēji – tie turpināja augt, un 2007. gadā uzņēmuma apgrozījums bija ap 900 000 latu. Tātad krietni vairāk nekā miljons eiro.
«Mēs toreiz ļoti daudz ražojām a/s Dzintars. Lūpu krāsu ietvarus, šampūnu pudeles, kārbiņas krēmiem, dažādus korķīšus,» stāsta Vitālijs. «Vispār pēc 2000. gada darba bija ļoti daudz.» Šajā laikā uzņēmums sācis sadarboties ar kompāniju Ripo International, kurai izgatavotas formas celtniecībā lietojamo polistirola bloku ražošanai. Sākta sadarbība arī ar Eiroplasts, kas no neliela uzņēmuma tagad kļuvis par vienu no lielākajiem ventilācijas iekārtu un aprīkojuma ražotājiem Baltijā.
Pēc krīzes, kā stāsta Vitālijs Japiņš, situācija nozarē krasi mainījusies: «Agrāk presformu ražotāju netrūka, pašlaik Rīgā ir kādi seši, bet visā Latvijā varbūt desmit. Toties tās remontēt neviens vairs negrib, un mēs esam gandrīz vai vienīgie.»
Savukārt ar plastmasas liešanu aina esot pilnīgi pretēja. Uzņēmumu kļuvis vairāk, un tie ir lielāki. Daži strādājot tikai konkrētām pasaulē labi zināmām kompānijām. Piemēram, IKEA. Vai arī izgatavo viena veida produktus. Teiksim, plastmasas kastes.
«Tomēr arī mums pašlaik darba netrūkst,» saka valdes priekšsēdētājs. «Vienīgi pasūtījumu apjomi samazinājušies, jo neviens vairs nestrādā noliktavai. Tāpēc no apmēram 200 aktīvajā apritē esošajām presformām ikdienā izmanto tikai divas vai trīs, kamēr liela daļa liešanas mašīnu stāv dīkā.»
Pēdējā laikā esot vērojama kāda jauna tendence. Daļa Eiropas uzņēmumu pametot Ķīnu. Gan izstrādājumu sliktās kvalitātes, gan laikietilpīgo un grūti kontrolējamo piegāžu dēļ. Tāpēc pēdējo gadu laikā Valdlaučos ar Ķīnā izgatavotām presformām ražota produkcija vairākām kompānijām, kas no Austrumiem atgriezušās Eiropā. Arī kādam Latvijā reģistrētam Vācijas uzņēmumam.
«Tā nav, ka ķīnieši ražotu tikai brāķi,» smejas Vitālijs, «tās lietas, ko viņi taisa sev, ir kvalitatīvas.»
Pašlaik paralēli jau tradicionālajiem izstrādājumiem, kā stāsta Japiņš, viņi meklējot arī jaunas iespējas. Pēdējā laikā sākts ražot dažādas nestandarta iekārtas no nerūsējošā tērauda, galvenokārt pārtikas rūpniecībai. Tā uzņēmums, kurš tapis gandrīz vienlaikus ar valsts neatkarības atgūšanu, arī pašlaik turpina meklēt un atrast arvien jaunas biznesa iespējas.
Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
Gribas pierādīt, ka mēs šeit Latvijā spējam kaut ko izdarīt. Vai tad tiešām visiem jābrauc projām?
Lielākā kļūda, kas devusi mācību
Kredīts, ko paņēmām 90. gados. Tas lika tā savilkt jostas un labu laiku balansēt uz «būt vai nebūt» robežas, ka negribas atcerēties.
Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
Lai kaut ko sāktu, jābūt vēlmei un azartam. Un noteikti jāstrādā ar savu naudu, ieguldot to ražošanā, nevis pērkot jaunas automašīnas.
Komentāri (33)