Kādēļ valstij jāatbalsta kultūra

Pārdomas par to, kādēļ kultūra Latvijā nav pelnoša

„DNB Latvijas barometra” pētījuma rezultāti, ar kuriem nesen man bija iespēja iepazīties, liecina, ka 79% aptaujāto Latvijas iedzīvotāju arī krīzes situācijā atbalsta kultūras finansēšanu no valsts budžeta. Tas priecē, jo, strādājot Valsts kultūrkapitāla fondā un piedaloties dažādās diskusijās par šo tēmu, man nākas dzirdēt arī pretējus viedokļus.

Būtiski, ka viens no galvenajiem pamatojumiem, kāpēc cilvēki atbalsta valsts finansējumu kultūrai, sakņojas izpratnē, ka bez līdzfinansējuma kultūras aktivitātēm nozīmīgai daļai sabiedrības nepietiktu rocības tās baudīt. Ja sakarību, ka bez valstiska atbalsta kultūras procesi katram pilsonim izmaksās elitāri dārgi, patiesi saprastu arī politiķi, situācija kultūras nozarē un arī valstī kopumā būtu pavisam citādāka nekā tā ir patlaban.

Ekonomiskās krīzes situācija skaudri ilustrēja atziņu, ka vairums politiķu savas zemes kultūras jomu uzskata par īpaši „noplicināmu” nozari. Iespējams, tiem ļaudīm, kuri šeit iebrauks uz palikšanu nākotnē, mūsu zemes nacionālā kultūra nebūs svarīga, bet kā ar tiem, kas Latvijā vēl joprojām dzīvo un dzīvos? Patlaban valdības gaiteņos tiek diskutēts, ar kādiem līdzekļiem atsaukt mājās aizbraukušos tautiešus.

Vai loģiskāk nebūtu tikpat intensīvi domāt par vēl esošajiem iedzīvotājiem? Secīgi sākt veidot normālu un perspektīvu dzīvi šeit, un tad, kad mājās attieksme būs mainījusies, aizbraukušie paši atgriezīsies.

Pētījumā lūgta komentēt argumentus, kāpēc atbalstu kultūras jomai no valsts budžeta tomēr varētu samazināt vai vispār atņemt, neliela daļa respondentu norādījusi, ka kultūras darbiniekiem vajadzētu pašiem iemācīties gūt peļņu (13%). Pilnīgi piekrītu – kultūras nozares pārstāvjiem jāspēj radīt produkts, par ko cilvēki vēlas maksāt, vai vismaz jācenšas virzīties uz šādu mērķi.

Taču nevar ignorēt Latvijas problēmu, kā arī objektīvo realitāti – mūsu valsts iedzīvotāju skaitu. Tās kultūras norises, kas pasaulē nestu peļņu, Latvijā šo rezultātu nesasniedz tieši patērētāju skaita dēļ. Piemēram, kvalitatīvas grāmatas sagatavošanas un izdošanas cena Krievijā un Latvijā vairāk vai mazāk ir vienāda, turpretī tirāžas ir nesalīdzināmas – šeit grāmatu izdos tūkstoš eksemplāros, tikmēr kaimiņzemē – simttūkstošos, kas nenoliedzami izdevumam sniedz arī peļņu. Nerunāsim nemaz par nišas laikrakstiem vai žurnāliem, kuriem, lai pastāvētu profesionālā kvalitātē, noteikti jāsaņem līdzfinansējums. Diemžēl vienīgie preses izdevumi, kas patiešām var nopelnīt arī pie mūsu lasītāju skaita, ir dzeltenā prese.

Ja Latvijā būtu vismaz 10 miljoni iedzīvotāju, varētu cerēt, ka kultūras periodikas tirgus darbotos bez valsts atbalsta.

Valsts finansējumam jābūt vērstam uz kultūras pieejamības nodrošinājumu visplašākajā izpratnē. Šai sakarā vēl reizi par izdevējdarbību – ir jāapzinās, ka bez līdzfinansējuma grāmatas pašizmaksa un secīgi – tās tirgus cena būtu pat lielāka nekā patlaban tā ir veikalos. Protams, pircējam cenas jau tagad šķiet augstas, bet pārdošanas cenu nenosaka tikai izdevējs, tai klāt summējas arī izplatīšana, tirgotāja izmaksas utt.

Mūsu lielākā bēda ir tā, ka esam tik mazā skaitā un pagaidām vairāk arī nekļūstam. Valsts var padarīt kultūru pieejamāku saviem pilsoņiem vai arī var šo uzdevumu ignorēt. Radošā procesa finansējums uz vienu mājsaimniecību 2011.gadā Igaunijā bija 17,63 lati, bet Latvijā – tikai 2,71 lats, kas ir ļoti, ļoti maz.

Manuprāt, nākotnē mums jādomā, lai Latvijas iedzīvotājiem ne tikai palielinātos finanšu iespējas patērēt kultūras piedāvājumu, bet augtu arī nepieciešamība un pieprasījuma „apetīte” pēc tās. Vēlamajā situācijā – mijoties pieprasījuma un piedāvājuma apjomam un dinamikai – veidotos abpusēji izdevīgs darījums starp sabiedrību kā kopumu un vienu atsevišķu nozari – nacionālo kultūru.

Atgriežoties pie esošās situācijas novērtējuma un secinot, cik maz naudas saskaņā ar „DNB Latvijas barometra” rezultātiem cilvēki var atļauties tērēt kultūrai, tai skaitā izklaidei un grāmatu iegādei, skaidri saprotams, ka valstij kultūra ir ne tikai jāatbalsta, bet stratēģiski un atbildīgi jāvirza un jāseko, lai Nacionālajā attīstības plānā nākotnē paredzamais ekonomiskais izrāviens realitātē valsts kultūru neatstāj dziļā pagātnē.

Autors ir Valsts kultūrkapitāla fonda direktors