Austrumu slimnīcas valdes priekšsēdētājs Normunds Staņēvičs (no kreisās) un valdes loceklis profesors Haralds Plaudis. Publicitātes foto
Veselības aprūpes nozarē Latvijā ļoti trūkst vienotas informācijas sistēmas, kurā būtu pieejami un pilnvērtīgi lietojami dati par pacientiem. Ja ārstniecības iestādēm vispār ir digitālās datu sistēmas, parasti tās ir segmentētas un savstarpēji nesaistītas. Kamēr pacients var ārstam izstāstīt savu slimības vēsturi, virzība ir saprotama, taču brīžos, kad, piemēram, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests (NMPD) atved cilvēku bezsamaņā, datu trūkums var apdraudēt viņa dzīvību. Bez nopietniem ieguldījumiem slimnīcu informāciju sistēmās mēs nespēsim nodrošināt pacientiem tādu aprūpi, kādu viņi ir pelnījuši, turklāt mūsdienās tas ir arī pacientu drošības jautājums.
Lai nodrošinātu pilnvērtīgu ārstniecību un veselības aprūpi, mums Latvijā būtu vajadzīgas divu veidu datu kopas. Pirmā – gan ārstam, gan pacientam pieejama vispārīga informācija par pacienta veselības stāvokli, viņam veiktajām procedūrām un izmeklējumiem, – būtībā pacienta digitālais dvīnis. Otrā – jau daudz detalizētāka slimnīcu informācijas sistēma, kurā apkopots viss, kas ar pacientu šajā ārstniecības iestādē noticis: novērotie vitālie rādītāji, detalizēti procedūru un izmeklējumu apraksti, kas pieejami tikai ārstniecības personālam, nepieciešamības gadījumos tajos daloties ar citu iestāžu ārstiem. Pašreizējā realitāte ir kardināli pretēja: E-veselība kalpo kā recepšu un slimības lapu platforma, kurā ievietotā informācija nav integrējama citās sistēmās un pilnvērtīgi izmantojama ārsta ikdienas darbā. Savukārt Datamed informācija ir nepilnīga, tajā nav pieejami dati par visiem pacientu izmeklējumiem no visām ārstniecības iestādēm, un to uztur privātuzņēmēji.
Lielākā daļa informācijas par sarežģītu pacientu ārstēšanu tiek “saražota” klīniskajās universitātes slimnīcās. Latvijā tādas ir trīs – Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca (Austrumu slimnīca), Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca (Stradiņa slimnīca) un Bērnu klīniskā universitātes slimnīca (Bērnu slimnīca). Lai uzlabotu ārstniecības procesus, kad pacients ārstējas vairākās slimnīcās, nodrošinātu efektīvu informācijas apmaiņu, kā arī novērstu dubultizmeklējumu veikšanu, visas trīs slimnīcas sākušas īstenot virkni aktivitāšu savstarpējai datu apmaiņai, piemēram, radioloģisko izmeklējumu apmaiņu un vēža pacientu datu nodošanu no Bērnu slimnīcas Stradiņa slimnīcai un Austrumu slimnīcai, pacientam sasniedzot pilngadību, kā arī citus pasākumus.
Taču, ja padomājam, ka ir 2024. gads, digitālās revolūcijas laikmets un Latvija lepojas ar vienu no ātrākajiem internetiem pasaulē, bet par gadiem 40 vai pat 50 atpaliek no, piemēram, ASV slimnīcu elektronisko datu sistēmām, mūsu sasniegums nešķiet pārāk iespaidīgs.
Lai būtu skaidrs priekšstats, par kādu datu apjomu ir runa: Austrumu slimnīca katru gadu ārstē vairāk nekā miljonu pacientu, un katrai epizodei ir savs datu kopums. Mūsu slimnīcas arhīvu plauktu kopējais garums ir astoņi kilometri, un visas šīs papīru grēdas saskaņā ar likumdošanas prasībām ir jāglabā 40 gadu. Tik ilgi, kamēr datus turpināsim pierakstīt uz papīra, digitālo dvīni izveidot neizdosies.
Patlaban slimnīcās lietotā informācijas sistēma balstās word un pdf failos, kas faktiski nepieļauj nekādu analīzi – ne par to, cik valstij izmaksā viens pacients un kā tiek tērēta veselības aprūpei atvēlētā nauda, ne par to, kāds ir kopējais manipulāciju skaits, lai slimnīca varētu efektīvi organizēt darbu, plānot budžetu un izvēlēties piemērotākās metodes noteiktu diagnožu ārstēšanai.
Universitāšu slimnīcu uzdevums ir nodrošināt arī zinātni un mūžizglītību, bet bez strukturētu datu pieejamības šo virzienu attīstība nav iedomājama. Neviens mākslīgais intelekts nevar izanalizēt pdf vai word dokumentus, tam vajag atbilstoši noteiktam algoritmam strukturētus elektroniskus datus, tāpēc par mākslīgā intelekta ienākšanu Latvijas medicīnā varam aizmirst, kamēr mums nav sistēmas, no kuras šos datus izgūt.
Daži piemēri, kā pilnvērtīga informācijas sistēma var uzlabot ne tikai ārsta, bet arī pacienta ikdienu. Piemēram, pacientam ar diabētu periodiski ir jādodas pie ārsta, lai kontrolētu analīzes un nepieciešamības gadījumā precizētu terapiju. Dzīve būtu daudz vienkāršāka un ārstu laiks – pieejamāks, ja pacients nodotu analīzes un informācijas sistēma automātiski brīdinātu ģimenes ārstu vai speciālistu par nepieciešamību sazināties ar pacientu tikai tad, ja analīzes uzrāda rezultātus ārpus normas. Vai arī cits piemērs: mēs slimnīcā katru gadu ārstējam ap 500 pacientu ar akūtu apendicītu, 20–25% gadījumu novēro komplicētas slimības formas – ja ārstiem ir vienuviet pieejama informācija par šiem gadījumiem, tos var analizēt, salīdzināt un uzlabot ārstēšanas un aprūpes procesu. Lūdzu, arī dramatisks piemērs: NMPD atved pacientu bezsamaņā, un viņš nevar pastāstīt par savām veselības problēmām, ikdienā lietotiem medikamentiem, alerģijām. Atsevišķās situācijās šādas informācijas neesamība, īpaši plānojot ķirurģisku iejaukšanos, var radīt draudus pacienta dzīvībai.
Ja runājam par naudu, nevajadzētu aizmirst, ka tādi izmeklējumi kā datortomogrāfija vai magnētiskā rezonanse, kā arī laboratoriskie izmeklējumi ir dārgi un lielākoties tiek finansēti no nodokļu maksātāju līdzekļiem. Lai pacientu varētu ārstēt, ārstam ir vajadzīga šī informācija. Ja pacientam iestādē x pirms mēneša veikts kāds no dārgajiem izmeklējumiem, bet viņam nav attiecīga izraksta vai attēlu, šī procedūra, apmeklējot iestādi y, vai iestājoties slimnīcā, jāatkārto. Nemaz nerunājot par gadījumiem, kad atsevišķus izmeklējumus nav jēgpilni veikt biežāk kā noteiktā laika periodā, tomēr bez vēsturisko izmeklējumu pieejamības šādus secinājumus izdarīt nevar.
Austrumu slimnīca ir sākusi projektu jaunas sistēmas ieviešanai, pētot pasaulē aprobētās sistēmas, ko varam salāgot ar Latvijas finansiālajām iespējām. Mums nav jāizgudro jauns ritenis – Eiropā un citur pasaulē ir sistēmas, kas lieliski darbojas, ļaujot universitātes slimnīcām pilnvērtīgi pildīt visas savas funkcijas: klīnisko darbu jeb ārstniecību, izglītojošo darbu, kopā ar universitātēm sagatavojot jaunos medicīnas speciālistus, un zinātnisko jeb pētniecības darbu. Un vēl ir jāņem vērā arī drošības aspekts – vairākums līdz šim izstrādāto vai adaptēto sistēmu neatbilst augstas datu drošības prasībām, kas ir sevišķi svarīgi, ņemot vērā lielo kiberuzbrukumu skaitu Baltijas reģionā pēdējā laikā. Tāpēc mums jāmeklē tāds piemērs, kas nodrošina visas vajadzības.
Pašlaik Latvijā veselības aprūpei kopumā tiek tērēti iespaidīgi līdzekļi, un tas ir saprotami un apsveicami, jo drošība un veselība ir ilgtspējīgas valsts pamats. Mūsu nozare gadiem ilgi ir dzīvojusi naudas badā, katru reizi izdarot grūtas izvēles, kur ieguldīt pieticīgos līdzekļus: ja ir jāizvēlas – pirkt medicīnas iekārtas, remontēt nodaļu vai jēgpilni investēt informācijas tehnoloģijās, izvēle vienmēr nosliecas par labu “dzelžiem” un “ķieģeļiem”. Cilvēkiem ir vieglāk saprast taustāmas lietas – jaunas ēkas un iekārtas, nevis tīklus un sistēmas, kas atrodas kaut kādā mistiskā mākonī. Bet, lai droši un jēgpilni varētu nodrošināt ārstniecības pakalpojumus, bez izsmeļošas informācijas par pacienta veselību un ārstēšanas vēsturi to nepanākt. Tāpēc domāšanas veids ir jāmaina gan veselības aprūpē, gan valstī kopumā.
Latvijas sabiedrība noveco, veselības aprūpei būs vajadzīgs arvien vairāk naudas, tāpēc valsts budžeta līdzekļi ir jātērē atbildīgi un mērķtiecīgi, lai pakalpojums būtu maksimāli efektīvs pacientiem. Ceram jau nākamgad sākt jaunās informācijas sistēmas ieviešanu, lai varētu ārstēt pacientus 21. gadsimta kvalitātē, – tādā kvalitātē, kāda pienākas arī Latvijas pacientiem.
Autori ir Austrumu slimnīcas valdes priekšsēdētājs Normunds Staņēvičs un valdes loceklis profesors Haralds Plaudis
