Svētdienas rītā jau zināsim, kā beigušās Saeimas vēlēšanas un vai ir gaidāmas būtiskas izmaiņas valdībā. Gan jau vēlētāji būs atrisinājuši arī lielo intrigu — vai Šleseram spīd vieta koalīcijā, vai būs jānīkst opozīcijā? Taču dienās pirms vēlēšanām vēl gana bieži dzirdu jautājumu — par ko lai balso?
Vispār demokrātijas jēga ir tā, ka uz to jāatbild pašam. Jo bez vēlētāju autonomijas jeb spējas brīvi pieņemt lēmumus vairs nedarbotos princips, ka katram ir viena balss. Tāpēc padomus nedodu, bet varu pastāstīt, par ko balsošu es.
Īsi sakot — par iespēju balsot arī nākotnē.
Pasaule apkārt kļūst arvien bīstamāka un nestabilāka, tāpēc īstas vēlēšanas brīvā valstī man šķiet nevis pašsaprotama aksioma, bet gudri risināms uzdevums, kas nākotnē var kļūt arvien sarežģītāks. Populisma vīruss šeit klejo apkārt kā jebkurā demokrātijā, bet mums vēl tieši blakus ir agresīvs kaimiņš/ienaidnieks. Tādēļ pirmajā vietā jāliek valsts aizsardzība, mūsu spēja izturēt pat ļoti nelabvēlīgus apstākļus un ar uzticamiem partneriem aizstāvēt savu brīvo dzīves telpu. Drosme, kas šim uzdevumam nepieciešama, nerodas tukšā vietā — to vairo piederības sajūta un mīlestība, ko vienmēr nesaucam tik skaļos vārdos, bet dziļi sajūtam īpašos brīžos, kad tautas spēks kļūst acīmredzams. Un to veido arī ikdiena, kurā rocība un taisnīgas iespējas soli pa solim paplašinās, nevis sarūk.
