Nupat atgriezusies no Kijevas, rakstniece Anna Žīgure atgādina – dzimtenes mīlestība un ticība sev ir Latvijas drošības pamats
Ja piektdien nelīs, jābrauc uz Billītēm, Anna Žīgure saka tālrunī. Vectēva Edvarta Virzas mājas, kurās viņš 1928.gadā sāka rakstīt poēmu Straumēni, pošas Jāņiem. Tad nu tiekamies sestdien viņas mājā Jūrmalā. Rakstniece, tulkotāja, atjaunotās Latvijas pirmā vēstniece Somijā un Igaunijā, Triju Zvaigžņu ordeņa komandiere pirms tam bildusi, ka gribot runāt galvenoties par gaišo un cerīgo šodienas Latvijā. Taču darbu valsts labā viņa allaž uzskatījusi par godpilnu kalpošanu un nekad nav vairījusies būt arī nesaudzīgi asa norišu vērtētāja.
Jūsu vectēva Edvarta Virzas māju Billītes saime aicina ielīgot Jāņus. Vai Billītes ir tiktāl atjaunotas, ka var teikt – pabeigtas?
Nē, tas ir visu laiku procesā. Bet kopš 1991.gada, kad Billītēs atgriezās mana mammiņa Amarillis un brālis Eduards Liekna, ir izdarīts daudz. Vairs nejūt padomju laika smago mantojumu.
Vai Jāņu svinēšanas tradīcijās to vēl jūtat?
Jā, un ievērojami. Aizliegums un pēc tam pseidojāņi izrādījušies stipri. Taču viss atdzimst un Jāņu ielīgošana arī, pateicoties Ilgas Reiznieces kādreiz sāktajai akcijai. Bet lauki daudzās vietās kļuvuši tukši. Un tas nav tikai neatkarības laiku «panākums», tās ir padomju laiku sekas.
Viens otrs jums iebilstu, ka tā ir Eiropas Savienības vaina.
Kāpēc citur Eiropā lauki tiek apstrādāti? Nē, tas ir padomju mantojums, sākot jau ar 1949.gadu, kad, it īpaši no Zemgales, cilvēkus deportēja un iznīcināja. Atceros tukšās mājas, visi bija projām – vai nu Sibīrijā, vai bēgļu gaitās.
Vai repatriācija, uz ko tagad tik cītīgi aicina, aizpildītu tukšos laukus?
Drīzāk jau tas, ka no pilsētām vairāk brauktu uz laukiem. Latvija ir tik maza! Mums taču viss ir kā Māras Zālītes dzejolī – uz delnas. Neviena vieta no Rīgas nav tālāk par 300 kilometriem. Kas tas ir mūsdienās, ja būtu labi ceļi? Tas ir mākslīgs izdomājums – pilsētas un lauki. Tas, ka ceļi ir slikti, ka dzelzceļus slēdza, autobusu līnijas izbeidzās, gan ir slikti. Aizbraukt no Jelgavas uz Vecumniekiem ir sarežģītāk nekā no Briseles uz Parīzi.
Jums bērnība iekrita dramatiskā posmā, un tieši šodien, kad runājam, ir deportāciju piemiņas diena. Kā tolaik svinējāt Jāņus?
Mēs atbraucām 1951.gadā uz Jūrmalu, kad vecmammu Elzu Stērsti notiesāja un izsūtīja un tēvs – Leļļu teātra direktors – palika bez darba. Jāņi 50.gadu sākumā bija brīnumaini, neraugoties uz grūtajiem laikiem, jo tradīcija vēl nebija pārrauta. Jūras krastā kurināja ugunskurus, kaimiņi cits pie cita līgodami staigāja ar kalmēm un puķēm. Pilsēta pludmalē ik pa gabalam izlika stabus ar jāņuguns mucām, tas bija brīnumains skats! Asaros, kur tad jau bija zvejnieku kolhoza filiāle, bija milzīga tīklu būda, tur notika zaļumballe – visi bija kopā, milzīgs ļaužu daudzums. Paradoksālā kārtā 50.gadi Jāņu noskaņā bija ļoti īsti.
Tagad Melluži ir diezgan tukši, absolūti pārvērtušies. Mūsu Kāpu iela skaitās ekskluzīvu villu un apartamentu rajons. Ir kādi no vecajiem kaimiņiem palikuši, bet jaunie – izskatās, ka pat nezina un nepazīst cits citu, kas tur aiz tiem žogiem un suņiem dzīvo.
Vai okupācijas laikā kaut kas ir zaudēts neatgriezeniski?
Katrs cilvēks, kas ir zudis, aizgājis bojā Sibīrijā, miris karos vai trimdā. No viņa būtu daudz lielāks labums tautai, sabiedrībai un valstij nekā tikai viņš viens pats. Katrs stiprs cilvēks, kas ir iznīcināts, būtu varējis piepildīt ar savu personību, ar gudrību, ar darbu milzīgi lielu telpu. Tas ir zudis neatgriezeniski. Mēs visi cenšamies, bet arvien jūt – cilvēku nav, viņi aizgāja. Būtu pavisam citāda dzīve, daudz stiprāks būtu katrs cilvēks, ja viņam aiz muguras būtu bijusi liela dzimta.
Vai visas tautas vēlēts prezidents, kas ir noturīgs politisko diskusiju motīvs, ir tas, uz ko latviešiem cerēt?
Man šķiet, ka pirmajam solim vajadzētu būt atklātām prezidenta vēlēšanām Saeimā.
Augusts Brigmanis no Zemnieku savienības jums nepiekristu.
Es arī nepiekrītu daudz kam no tā, ko viņa pārstāvētā partija dara un kādas tai ir vīzijas par latviešu zemniecību. Pareizāk – pilnīgs vīziju trūkums. Un, domāju, vismazāk viņam piekristu mans vecaistēvs Edvarts Virza, kurš stāvēja pie Zemnieku savienības šūpuļa.
Virza tomēr bija itin nikns parlamentārisma pretinieks…
Tie bija tādi laiki. Un dzejnieki nevar būt pilnīgi viss. Domāju, ka Virzas ieguldījums Latvijas dibināšanā un veidošanā bija liels. Par parlamentārismu taisnība – viņš vīlās demokrātijā. Es turpretī esmu liela demokrātijas piekritēja. Vienīgi domāju, ka Latvijā bieži šo vārdu lieto, bet darbība ir pavisam kas cits.
Man prātā Šarla Bodlēra citāts: «Dārgie brāļi, kad jūs dzirdat slavējam apgaismības progresu, nekad neaizmirstiet, ka lielākā no velna viltībām ir jūs pārliecināt, ka viņš neeksistē.» Domāju, ka arī politiķiem vajadzētu vairāk dzejniekos un prozaiķos ieklausīties, piemēram, pārlasīt Alberta Bela romānu Cilvēki laivās.
Esat rakstījusi, kā 60.gados Tartu, kurp aizbraucāt studēt, bijis brīvāk elpot. Kāpēc? Vai latviešiem trūkst mugurkaula, kā uzskata igauņi?
Nedomāju, ka mums trūkst mugurkaula. Vainīgs ir mūsu ģeopolitiskais novietojums. Laiku laikos Austrumiem un Rietumiem svarīgākie esam bijuši mēs. Vēsturnieks Arnolds Spekke ir teicis, ka Daugava nav tikai Latvijas likteņupe, tā ir visas Austrumeiropas un pat Centrāleiropas likteņupe, jo atkarībā no tā, kāds ir kauju rezultāts Daugavas krastos, veidojas jaunas situācijas visā Centrāleiropā.
Nupat bijāt Kijevā. Kāda sajūta un prognozes par turpmāko?
Situācija ir sarežģītāka nekā pie mums 1991.gadā. Mums bija valdība un Augstākā Padome, kuras vairākumam uzticējāmies, bija skaidri sabiedrības vadoņi, kuriem uzticējāmies. Ukraiņiem, man liekas, visa tā trūkst. No otras puses, lielu cerību, ka Ukraina varētu aiziet pa eiropeisku un demokrātisku ceļu, dod jaunie cilvēki, kuri ir ar lielu ticību, zinoši, izglītoti, demokrātiski noskaņoti. Es atcerējos 1990. un 1991.gadu, kad ārzemēs reti kurš ticēja, ka mums kaut kas sanāks. Situācija bija slikta – ar armiju pilna Latvija, milzīgā Interfronte, viss kompartijas aparāts. Bet bija gaišā ticība. Ukraiņi no mums lūdz ne jau naudas palīdzību, bet morālu atbalstu.
Ukraiņiem nebija viegla izvēle prezidenta vēlēšanās – vai nu vienu no diviem oligarhiem, vai nu radikāļus. Vai jaunais prezidents spēs nebūt savtīgs amatā?
Es viņu nepazīstu, bet, kā ukraiņi teica, viņš esot labākais. Politikā ir iespējams nebūt savtīgam. Izskatās, ka viņš ir patriotiski noskaņots, ko nevar teikt par mūsu ieguvējiem no Latvijas valsts. Pēc tam, kad ir ieguvuši labumu, viņi viļas Latvijā. Varbūt tāpēc, ka nedabū vēl vairāk.
Vai jums nav sajūtas, ka Latvijā interese par Ukrainas notikumiem sāk zust? Rietumos daudzi politiķi cer, ka sabiedrības interese noplaks un varēs atkal turpināt «normāli». Vai tā nav bīstamība gan ukraiņiem, gan mums?
Mums – lielā mērā. Domājot par mūsu ģeopolitisko situāciju, ir jābūt modriem. Krievijas propaganda maļ savu, un mums daudz vairāk jābūt nomodā par cilvēku prātiem, nekā valsts līdz šim ir spējusi, dodot viņiem – un ne jau tikai tā sauktajai krievvalodīgajai auditorijai – objektīvu informāciju, arī par Ukrainu. Nekas nav beidzies. Krima ir anektēta, un Austrumukrainā notiek cīņas. Tas, ka Latvijā daudzi jau cenšas par to aizmirst, ir jūtams. Piemēram, jautājums par uzturēšanās atļaujām neko daudz nav pavirzījies. Jūrmalā īpašumus pērk ar vēl lielāku steigu, un to es uzskatu par lielu apdraudējumu Latvijas drošībai. Un Jaunajam vilnim šajā situācijā nevajadzētu notikt. Tas nav par mugurkaulu – domāju, tā vispār trūkst lēmējiem, toties tur ir daudz naudas. Turpināt šo nelaimīgo tradīciju ir tuvredzīgs un nepareizs lēmums.
Pirms dažiem gadiem rakstījāt par cilvēku bažām, vai NATO mūs aizsargās – ka viss būs atkarīgs no tā, cik paši būsim gatavi nodrošināt, ka valsts turpinās. Tas bija relatīvi mierīgā ārpolitiskā situācijā. Vai tagad šīs bažas pieaug?
NATO mūs sargā, bet šī doma joprojām ir nozīmīga – pašiem jābūt gribai aizsargāties pret ienaidnieku.
Mēs atvēlam veselus 0,9% no IKP aizsardzībai…
Nav runa tik daudz par naudu. Es runāju par prāta aizsardzību, par dzimtenes mīlestību, patriotismu, valsts cienīšanu, savu valstisko institūciju godāšanu.
Zatlera runu par Saeimas atlaišanas ierosināšanu jūs nodēvējāt par izcilāko politiķa runu kopš neatkarības atjaunošanas, pēc referenduma secinājāt, ka Saeimas atlaišanas mērķi ir sasniegti, taču jau valdības veidošanas laikā teicāt, ka «cīņa nav galā», bet šogad janvārī – ka jums ir kauns par to, kas notiek Latvijas politikā. Vai bija vērts atlaist Saeimu?
Neapšaubāmi bija vērts. Šī Saeima ir pieņēmusi nozīmīgus, valstij tāli ejošus lēmumus, ko iepriekšējā nespēja. Bet par to, ka ir kaun-s – domāju, neviens no mums nejūtas īsti labi. Jo ir tādas neskaidras lietas, nesaproti, kas notiek – vai tas ir valsts noslēpums? Tad vajadzētu tā arī pateikt. Bet ir tikai mājieni. Sākot jau ar Valda Dombrovska atlaišanu vai aiziešanu. Kāpēc tas notika, kādi spēki tur iesaistīti?
Kāda ir jūsu versija? Kā Latvijas vēstniece esat tomēr bijusi tuvu valstiskām norisēm.
Politikai faktiski neesmu bijusi tuvu. Kad biju vēstniece un prezidents Guntis Ulmanis nozīmēja par premjerministru Andri Šķēli un somu biznesa cilvēki teica – ārprāts, kā Latvijā var tik negodīgu, alkatīgu cilvēku nozīmēt par premjerministru! -, es domāju, ka man ir jāatkāpjas, jo nevaru kā vēstniece pārstāvēt valdību, kuru nevaru cienīt. Pēc tam es izdomāju konformistisku pozīciju – labs ir, būdams valsts amatā, viņš privatizēja tik daudzus uzņēmumus, bet varbūt labāk sev, nekā palaist vējā. Nu, dod cilvēkiem darbu, un tie paliek mūsu valstī kā nacionāli uzņēmumi. Es to pieņemšu tā. Pēc tam pat vienu reizi par Tautas partiju balsoju vēlēšanās. Taču, kad viņš iztirgoja uzņēmumus Krievijai un kam tur vēl, es viņu pieskaitu pie nicināmajiem cilvēkiem. Viņam, protams, tas neko nenozīmē.
Vai Šķēles un TP konsekventā iestāšanās par Latvijas dalību NATO un ES bija tikai izpatikšana vēlētājiem, kuri to prasīja?
Nemāku teikt. Jo nevienā cilvēkā jau nav tikai kaut kas viens. Tas ir kā Ukrainā tagad – ļoti grib NATO, taču tas nenozīmē tikai drošību, bet arī visas tās vērtības, ko pārstāv Rietumu pasaule. Tā ka, no vienas puses, jā, NATO, bet, no otras puses, viņš [Šķēle] varēja baidīties, kā tagad Ukrainā baidās, ka tas var iznīcināt viņa negodīgos biznesus. Viņa laikā notika viens ļoti negatīvs pavērsiens sabiedrībā, jo sevišķi jaunās paaudzes izpratnē, ka par naudu var visu. Ja nevari privatizēt kāpas, par naudu tās dabūsi. Ja nevari pavirzīt aizsargjoslu Jūrmalā, par naudu to dabūsi.
Domājot par šo brīdi un tagadējo prezidentu, par viņa virzību visu laiku Austrumu virzienā, valsts vizītēm, gribētos dzirdēt no viņa – kāpēc īsti, kā vārdā, atskaitot naudu?
Varbūt viņš atbildētu, ka pildām kādu īpašu ģeopolitisku misiju ES politikas ietvaros – lai Austrumu autokrāti labāk draudzējas ar mums, nevis ar Putinu?
Varbūt. Bet man gribētos dzirdēt, kāds labums no tā ir Latvijas sabiedrībai, atskaitot to – ja nav nopelnījis miljonu šeit, tur varētu nopelnīt?
Ja nu jums nāktos atkal dzirdēt, ka esam nāves ēnā?
Nē, nevajag. (Smejas.) Mēs neesam nāves ēnā.
Vai arī politiskā kultūra ir attīstījusies uz labo pusi?
Protams! Šajos gados izaugusi ļoti izglītota jaunu cilvēku paaudze.
Tad kāpēc Šķēles konkurents, vēlāk partneris Lembergs, kas tagad apgalvo, ka NATO ir okupanti, arvien ir populārs?
Jā, es arī nevarētu iedomāties, it īpaši ziemeļvalstu politikā, ka tā varētu notikt. Viņš būtu gluži vienkārši nicināms, nevis cienīts un mīlēts cilvēks.
Diemžēl Latvijā 90.gados nenotika tas, ko tagad runā par Poliju kā Eiropas tīģeri: Polija neattīstījās pēc oligarhu diktāta. Tā ir lielā starpība Polijā un arī Igaunijā – šīs valstis netika privatizētas pēc oligarhu noteikumiem. Mums – tieši otrādi, ne tikai pēc viņu diktāta, bet, man šķiet, privatizācijas un citos likumos joprojām ir ierakstīti tādi panti, kas atļauj darīt lietas, kuras ir absolūti nepareizas. Jo – ko gan gaida konservētās tualetes Jūrmalas kāpās? Tās nav novāktas, ir aizmūrētas. Mana versija – tas ir apsolīts gabals, kur būvēšanai nevajadzētu [ievērot] kāpu aizsargjoslas likumu. Gaida jau vairāk nekā desmit gadu.
Vai jums nešķiet, ka igauņiem iet labāk, jo viņiem nebija «Trubas», ko ātri privatizēt?
Ne tikai nebija «Trubas», bet bija arī Somijas televīzija, un igauņu sabiedrība astoņdesmito beigās un deviņdesmito sākumā bija jau ļoti izglītota un gatava dzīvot neatkarīgā brīvā tirgus valstī. Un viņiem bija milzīga sadarbība ar Somiju – katram miestam, slimnīcai, armijai. Mums nebija.
2011.gadā rakstījāt, ka esat dzirdējusi no kāda mūsu politiķa pamācības tautiešiem Rietumos, ka politikā vispirms vajag apmierināt savas intereses, tad partijas intereses, un tad var padomāt arī par valsti. «Tā ir tradīcija, un, ja kāds to iedomājas apstrīdēt un ierunājas par tiesisku valsti, šie cilvēki ātri tiek nodēvēti par sorosiešu līdzskrējējiem, kosmopolītiem vai geju aizstāvjiem.» Vai tas ir mainījies? Turklāt – vai līdzīgi nenotiek arī citur Eiropā, kur galēji labējiem arvien labāki panākumi?
Tur ir citi iemesli. Itālijā ir ļoti daudz bēgļu, Francijā un Spānijā arī. Mūsu gadījumā tā vairāk ir privātā alkatība.
Ir viena kopīga iezīme – dažādajiem radikāļiem Putins tagad ir paraugs, kā vadīt valsti.
Jā, tieši vakar man veca jūrmalniece teica – ko lai dara, ka Jūrmalā ir savs Putins. Viņa laikam domāja domes priekšsēdētāju Truksni. Jūrmalā ir ļoti nelāgas tendences. Liela nerēķināšanās ar pilsētniekiem un gribēšana pēc iespējas ātrāk tikt pie tās pašas naudas. Izmainās visa pilsētas, iedzīvotāju struktūra, krievu valoda uzbrūk spēcīgi un agresīvi. Rīgā pat ne tik daudz kā Jūrmalā.
Vai esat preambuliste vai gļēvlatviete?
Kas ir gļēvlatvieši?
Tie, kuri baidoties Satversmē apliecināt cieņu valstij.
Jā, es gribu, lai Satversmē apliecina cieņu valstij. Tātad esmu preambuliste. Arī kosmopolīte, nē, sorosīte, tālab… es pat nezinu, kālab. Nekad neesmu bijusi nekādā sakarā – neesmu ne dabūjusi stipendiju, ne strādājusi, ne kādā padomē bijusi. Manuprāt, tā ir ārkārtīgi uzpūsta lieta ar preambulu. Kāpēc ne?
Mums būs tādi konstitucionāli termini kā «valstsgriba» un «dzīvesziņa». Kā jūs saprotat dzīvesziņu?
To vajadzētu vairāk skaidrot cilvēkiem. Tāpat ir ar «demokrātiju» – sāk lietot vārdu, bet cilvēki īsti nesaprot, kas ir demokrātija un kādu atbildību prasa. Es dzīvesziņu saprotu kā uz dainu morāli balstītās vērtības. Dainas ir tikai mūsu, tādu nav nevienam citam. Kas ir labais, kas sliktais, kā rīkoties – mums ir vesela sistēma, ko neesam īsti ne iepazinuši, ne līdz katram cilvēkam aiznesuši. Ne tikai katram cilvēkam, bet arī katrai situācijai ir sava daina. Kas tur slikts, ka mēs liekam [Satversmē] tādu «latvisko dzīvesziņu» – tautas gudrību? Kaut gan teiks – nu, jā, tautas gudrība, bet – mīļā stundiņ! – vai tad mums, krievvalodīgajiem, nav gudrības?
No Saeimas tribīnes kāds skaidroja, ka dzīvesziņa esot latviešu biezā āda…
Jā, tā ir izdzīvošanas prasme. Jo mūsu ģeopolitiskajā joslā ir vairākas tautas, kas nav izdzīvojušas. Mēs esam spējuši. To vajag labāk izskaidrot, bet nedomāju, ka jātaisa kāds referendums šajā jautājumā. Neredzu iemeslu, kāpēc tik daudz šķēpu tiek lauzts. Uzticēsimies preambulas idejas tēvam un nedomāsim, ka tai varētu būt kādas sliktas sekas valstij, tautai vai valodai.
Vai tā nav neuzticēšanās Satversmes tēviem, kuri tomēr nevarēja vienoties par preambulu?
Katrā ziņā ne! Kopš tā laika ir pagājis turpat simt gadu. Mēs ejam tālāk, izdarām to, ko viņi nespēja.
Grāmatā Es stāstu par Latviju atceraties, kā 1992.gadā, kad kļuvāt par vēstnieci Somijā, ceremonijā Helsinkos klausījāties Latvijas himnu. Jūs rakstāt: «Es stāvu un neraudu.»
Joprojām esmu ļoti lepna, jo tas bija ārkārtīgi grūti. Es iedomājos – ak, Dievs, cik tur mēneši pēc Padomju Savienības sabrukšanas, un es te stāvu, un skan Latvijas himna! Es neraudāju Latvijas dēļ, negribēju parādīt savu vājumu.
Vai joprojām stāvat un neraudat?
Raudu. Tagad man nav jābaidās to parādīt.
Par ko tagad raudat?
Ir tādi aizkustinoši brīži. Esmu samērā stiprs cilvēks sāpju vai dramatiskos brīžos. Domāju, mums visiem ir līdzīgi – nav jau īsti veselas tautas pazīme, ka pagāja tik daudz gadu, pirms varēju sākt dziedāt Latvijas himnu, neraudādama. Kaut kas ar mums visiem ir noticis, ka mēs raudājām. Tas, ka neraudam, jau ir normāli.
Esat teikusi, ka demokrātija nozīmē atbildību visai sabiedrībai. Bet 2007.gadā, kad sabiedrības grupa piedāvāja jūs Valsts prezidenta amatam, jūs pateicāt, ka nevarat to uzņemties. Vai te nav pretruna?
Nē, tas bija ļoti atbildīgs lēmums. Es vienkārši ļoti labi saprotu, ka nespēju šādu pienākumu veikt. Mana kapacitāte, mana izglītība, angļu valodas zināšana nav tādā mūsdienu līmenī, ka es to varētu veikt. Apzinos, ka to nespēju, ka es būtu par nelaimi, pirmkārt, sev un, otrkārt, valstij.
Kas būtu noticis ar Latviju, ja citi mūsu prezidenti būtu sevi novērtējuši tikpat kritiski un pateikuši – es nespēju?
Būtu atradušies cilvēki, kas būtu spējuši un uzņēmušies. Negribu par to spekulēt. Bet man ir ļoti kritiska attieksme pret sevi.
Kritiskāka nekā pret tiem, kuri bija augstos amatus uzņēmušies?
Ir bijis tā, ka esmu mazliet brīnījusies, bet savā ziņā esmu arī cienījusi viņus par drosmi. Somijā es izgāju labu skolu, redzēdama, kā demokrātiska valsts strādā un ko šie amati nozīmē.
Vai esam pavirzījušies tuvāk šādam demokrātijas modelim?
Mazliet esam pavirzījušies, bet mums ļoti trūkst mūsdienīgas izglītības. Cilvēkiem akūti trūkst arī politiskās izglītības. Daudzi paļaujas tikai uz preses virsrakstiem. Arī reti kuru partiju var nodēvēt par tādu, kas būtu salīdzināma ar rietumvalstu vai Ziemeļeiropas partijām. Vienotībai bija visas iespējas par tādu kļūt, bet tas nav noticis. Es atradu runu, ko biju teikusi Vienotības dibināšanas kongresā, un domāju – cik žēl, ka liela daļa iespēju ir aizlaista vējā.
Vai Vienotībai viss neatgriezeniski zudis?
Noteikti ne. Bet partijai ir ļoti jāmainās.
Kas tai ir lielākā problēma?
Tā pati, kas citām – atsvešinātība no sabiedrības. Kā tai pašā Somijā notiek – katru nedēļas nogali deputāti pa visu Somiju tiekas ar saviem vēlētājiem, runā un uzklausa. Tur nav iespējama augstprātīga attieksme pret vēlētājiem. Bet, vai tie, kuri Vienotībā ir priekšgalā, uz kaut ko tādu vispār ir spējīgi, es nezinu. Ja rodas paštaisna un augstprātīga attieksme, nekas labs nevar iznākt.
Atļaušos pēdējam jautājumam citēt viena jūsu raksta virsrakstu: kas satur kopā tautu?
Dzīvesziņa. Tautu satur kopā sava valsts ar visām tās institūcijām. Citas iespējas tautai normāli attīstīties un eksistēt nav. Tā ir visīsākā atbilde.
