Nupat atgriezusies no Kijevas, rakstniece Anna Žīgure atgādina – dzimtenes mīlestība un ticība sev ir Latvijas drošības pamats
Ja piektdien nelīs, jābrauc uz Billītēm, Anna Žīgure saka tālrunī. Vectēva Edvarta Virzas mājas, kurās viņš 1928.gadā sāka rakstīt poēmu Straumēni, pošas Jāņiem. Tad nu tiekamies sestdien viņas mājā Jūrmalā. Rakstniece, tulkotāja, atjaunotās Latvijas pirmā vēstniece Somijā un Igaunijā, Triju Zvaigžņu ordeņa komandiere pirms tam bildusi, ka gribot runāt galvenoties par gaišo un cerīgo šodienas Latvijā. Taču darbu valsts labā viņa allaž uzskatījusi par godpilnu kalpošanu un nekad nav vairījusies būt arī nesaudzīgi asa norišu vērtētāja.
Jūsu vectēva Edvarta Virzas māju Billītes saime aicina ielīgot Jāņus. Vai Billītes ir tiktāl atjaunotas, ka var teikt – pabeigtas?
Nē, tas ir visu laiku procesā. Bet kopš 1991.gada, kad Billītēs atgriezās mana mammiņa Amarillis un brālis Eduards Liekna, ir izdarīts daudz. Vairs nejūt padomju laika smago mantojumu.
Vai Jāņu svinēšanas tradīcijās to vēl jūtat?
Jā, un ievērojami. Aizliegums un pēc tam pseidojāņi izrādījušies stipri. Taču viss atdzimst un Jāņu ielīgošana arī, pateicoties Ilgas Reiznieces kādreiz sāktajai akcijai. Bet lauki daudzās vietās kļuvuši tukši. Un tas nav tikai neatkarības laiku «panākums», tās ir padomju laiku sekas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.