Kategorijas: Intervija

Sveiciens Sukutam

Paralēli darbam Kaņepes Kultūras centrā un festivālā Komēta Dāvis Kaņepe atgriežas pie lielās mīlestības — filmām. 1.aprīlī durvis vērs Kino Augusts ar neparastu programmu, viņš krāj pieredzi arī režijā

Ejam uz Kaņepi! Klausies, tur Kaņepē… Es aiztusējos Kaņepē. Kaņepes Kultūras centra (KKC) boss Dāvis Kaņepe atzīstas: tik triviālā sava uzvārda locīšanā tomēr ir dīvaini klausīties. «Tu vairs neesi cilvēks, bet vieta,» viņš sarkastiski iesmejas.

Kad trīs Kaņepes — Dāvis, viņa brālis Edgars un brāļa sieva Ieva — 2011. gadā izveidoja alternatīvo iestādi, pretenciozi vilktas paralēles ar īpašnieku personības caurstrāvotiem vēsturiskiem zīmoliem. Ķuzes šokolādes fabrika, Ērenpreisa riteņi. «Tu sev uzliec lielāku atbildības latiņu,» Dāvis paskaidro. «Jā, toreiz man tāds nosaukums bija svarīgs, bet tagad divreiz pārdomātu.»

KKC popularitātē jau sen pārspēj viņu pašu. Daudzi viesi, iespējams, pat nepazīst vīrieti ar mežonīgo matu ērkuli, kurš šad tad izstaigā cauri telpām. 80—100 tūkstoši apmeklētāju gadā — tādas ir aplēses par centra slodzi. Te notiek ne tikai koncerti un dejas dīdžeju pavadībā, bet arī sociāli nospriegoti sieviešu stand-up vakari, sarunas ar bēgļiem, mantu labošanas darbnīcas Repair Cafe. Nu jau ceturto gadu Daugavgrīvas cietoksni piepildīs Dāvja komandas organizētais festivāls Komēta, mājaslapā dēvēts par «sociālu eksperimentu».

«Viņu mēs sūtījām uz Parīzi,» Kaņepe nosaka, aizverot durvis aiz fotogrāfa, kurš dokumentē mūsu interviju. «Jā, KKC katrus divus gadus kūrē Parīzē bāzēto laikmetīgās mākslas biennāli Jeune Creation Europeenne. Trīs Grand Prix ieguvēji vinnē sešu mēnešu apmaksātu rezidenci Parīzē un personālizstādi. Dalībnieku izstādi, kura pēc tam apceļo septiņas valstis. Labs tramplīns, no kura «ieņurkot» Eiropas mākslas pasaulē!»

Viņš pats tur ienira jau 2009. gadā, sākdams režijas studijas Romā, Itālijas Nacio-nālajā filmu skolā. «Tie lielie paviljoni, kur filmēti Fellīni darbi, Skorsēzes Ņujorkas gangsteri. Bija trīs konkursa kārtas, pēdējā — četru nedēļu garumā, no 360 cilvēkiem tika iekšā seši.» Dāvis zināja itāļu valodu, jo vidusskolas laikā Itālijā bija piedalījies pašā atrastā apmaiņas programmā. «Princips, ko atgriežoties no kino studijām sev noliku, — nezaudēt saikni ar Eiropu un pasauli. Var baigi ātri iekrist savā provinciālajā slazdā, neredzēt tālāk par robežām. Šis uzstādījums bija ļoti svarīgs. Pirmoreiz Rīgā KKC atklāšanā aiz bāra bija kolumbietis un divi itāļi. Pie mums ir strādājusi japāniete un ungāriete, tagad — divi franči, viens vācietis, ir arī austriešu kurators.»

KKC kinozālē, no kuras izauga Kino Bize, 1. aprīlī durvis vērs Kino Augusts. Sāki kā brīvprātīgais Augusta Sukuta rīkotajā leģendārajā festivālā Arsenāls.
Jā, mani ļoti interesēja kino. 15 gadu vecumā no laukiem pārvācos dzīvot uz Rīgu pie brāļiem. Vēl mācoties vidusskolā, Arsenāla laikā bastoju skolu.

Pēc tam četros festivālos pēc kārtas strādāju par brīvprātīgo. Bija izveidojušās labas laikabiedru attiecības ar Augustu Sukutu. Kādā brīdī, kad jau bija pārvācies uz Spāniju, viņš KKC iegriezās. Bija dzirdējis, ka te ir kinozāle, gribēja apskatīties. Parunājām, iedzērām vīnu.

Ko viņš izdarīja ar 1986. gada Kinodienām, par kurām es, protams, esmu tikai lasījis, jo man bija divi gadi! Un ar pirmajiem Arsenāliem! Viņš uztaisīja tā laika kultūras revolūciju. Beidzot — piekļuve daudzām filmām, kuras bija aizliegtas vai ilgi stāvējušas plauktā.

Lielie festivāli mūsdienās vairāk ir pompoza izrādīšanās, reklāmas kampaņas, naudas tirgus, kurā satiekas distributori, kino ierēdņi, producenti, atstājot režisorus un aktierus otrajā plānā. Arsenāls bija absolūti māksliniecisks un filozofisks. Konkursa skatei izvēlētās filmas pat netika sadalītas pēc vietām uz pjedestāla. Galveno balvu izlozēja — tik ķecerīga, jautra, neordināra pieeja!

Kas ir labāks — Leonardo da Vinči vai Mikelandželo? Mākslā sacensties kā sportā? 

Es tajā laikā lielām karotēm ēdu kino, vidēji Arsenāla laikos skatījos četras filmas dienā. Iespēja redzēt japāņu, afrikāņu, Dienvidamerikas filmas — tas ir veids, kā jauns cilvēks iepazīst pasauli, tiek ārā no savas mazās Latvijas un Rīgas. Uzzina daudzas lietas, par kurām mums kā vienas pasaules iedzīvotājiem ir svarīgi zināt.

TEDx stāstīji par pirmo saskarsmi ar ārpasauli. Puika no Nākotnes ciematiņa kopā ar vienaudžiem uzbūvē sniega valni uz mazāka ceļa, pēc tam jau uz šosejas. Pēkšņi saprotat, ka ietekmējat lielās pasaules procesus.
Jā, gan muļķība, gan kāds labs darbs var ietekmēt ļoti daudz. KKC arī kļuvis par procesu ietekmētāju. Gan pirmā šāda koncepta vieta Rīgā, gan Komētas festivāls.

Patiešām esi cilvēks no nākotnes!
Protams, KKC ir ikdienas procesi. Iespēja uzstāties jauniem māksliniekiem, mūziķiem. Un ir nākotnes procesi, kuros iesaistāmies. Piemēram, mūsu bijusī kultūras programmas vadītāja Liene Jurgelāne divus gadus gāja uz ministrijām, piedalījās Sociālā uzņēmuma likuma izstrādāšanā. Ja viņa tur nebūtu bijusi klāt, piemēram, tad likumā būtu iestrādāta tāda lieta, ka sociālais uzņēmums nevar nodarboties ar alkohola tirdzniecību. 

Būsim reāli — visām kultūras kafejnīcām alkohols tomēr ir viens no lielākajiem ienākumu avotiem, tas dod iespēju pastāvēt. Būtu liekulīgi teikt — nē, mēs šeit alu vai vīnu nedzeram.

Biju viens no pirmveidotājiem Free Riga, kas izvērsa pilsētvidē akcijas par tukšo māju okupēšanu. Tā tagad izaugusi par patstāvīgu organizāciju, kas ietekmējusi Rīgas domes degradēto teritoriju likumu. Graustu īpašniekiem tiek pastiprinātas sankcijas un palielināti nodokļi līdz brīdim, kad viņi ēkas bez atlīdzības nodod kultūras vai sociālajā jomā strādājošajiem.

KKC tika izveidots jau pirms šīs kustības sākuma. VEF teritorijā darbojās Totaldobže. Arī Survival Kit apguva pamestas telpas. Bija akcija, kad tukšajos veikalu skatlogos ievietoja dažādu mākslinieku instalācijas. Impulss nāca no toreizējā Gētes institūta direktora, burvīgā Ulriha Everdinga. Viņš pēc izglītības bija urbānists, redzēja Rīgas pamesto ēku potenciālu. Pievērsa mūsu uzmanību nevis tikai tam, ko katrs darām savā mazajā nišā, bet ko darām pilsētas kontekstā. Piecas pamestās mājas jau ir apdzīvotas, ir bijuši īstermiņa projekti Zunda dārzā un Dzirnavu ielā 27. Šobrīd gan Free Riga, gan festivāls Komēta piedalās Dānijas Kultūras institūta divu gadu projektā, sadarbības partneris ir arī Rīgas domes Pilsētas attīstības departaments.

Eiropā sen ir pierādīts, ka, pareizi veidojot kultūras politiku, var ietekmēt iedzīvotāju sociālo integrāciju, mazināt neiecietību un pasivitāti pilsoniskajā sabiedrībā. 

Latvijā uz kultūru bieži skatās šauri. Ja 90. gados kāds Valsts kultūrkapitāla fondā prasītu naudu, piemēram, panku mūzikas koncertam, viņi skaļi smietos. Šobrīd tam tāpat nedotu naudu, bet vismaz nesmietos.

Subkultūras ir ļoti svarīgas, tās vienmēr ir kā lakmusa papīriņš, kurš rāda un definē virzienus, kuros dodas sabiedrība. KKC ir platforma, kurā notiek daudzu subkultūru satikšanās.

Kultūras patērēšanas paradumi ļoti mainās. Viena ir elitāra kultūra, kas pieejama cilvēkiem, kuri par 60 eiro var atļauties doties uz operu. Bet uz kultūras notikumiem, tāpat kā uz ūdeni, manuprāt, ir tiesības pilnīgi visiem sabiedrības locekļiem.

KKC ēkai neesat saimnieki?
Ēka ir privātīpašums, mēs, tāpat kā Double Coffee, darbojamies tirgus apstākļos. Īrējam telpas no studentu korporācijas Fraternitas Lettica. Īpašums ar testamentu tika novēlēts korporācijai, viņi to nekad nedrīkst pārdot.

Man liekas ļoti vērtīgi un progresīvi: mēs KKC esam atvērti un avangardiski savā domāšanā, viņi ir ļoti tradicionāli un nacionāli. Tāds interesants iņ un jaņ!

KKC konceptu es saucu par mūžīgo festivālu. Mūsu mājā gadā notiek vidēji 260—280 pasākumu, bieži pat vairāki dienā. Esmu ļoti privileģēts, ka varu ietekmēt procesus mūzikā, organizēt pasākumus, vedot šurp starptautiskus speciālistus un zināšanas. 

Tomēr šajā mājā vajadzētu būt arī kinozālei. Laba filma var likt paskatīties uz lietām no cita rakursa, atstāt daudz lielāku iespaidu nekā KKC un Komēta kopā.

Mēs to varējām dabūt gatavu ar sešu vēstniecību un kultūras pārstāvniecību palīdzību: Gētes institūts, Dānijas Kultūras institūts, Britu padome, Francijas Kultūras centrs, Itālijas un Zviedrijas vēstniecības.

Pirms septiņiem gadiem, kad atvērām KKC, digitālā pasaule vēl nebija tik pieejama. Piemēram, šobrīd Francijas Kultūras centram ir liels tiešsaistes filmu arhīvs, var iegūt tiesības to izrādīšanai. Neesam un nebūsim komerciāls kino, nevaram arī atļauties nopirkt tiesības uz jauniznākušiem grāvējiem.

Atšķirīgais no citiem — filmas izrādīsim oriģinālvalodā ar subtitriem angļu valodā. Tikai 35 vietu kinozāles vajadzībām nav iespējams iztulkot 30 filmas mēnesī.

Bet, būsim godīgi, jau kādu laiku Latvijā pastāv nevis neoficiāla divvalodība, bet pat trīsvalodība. Rīgā dzīvojošo ārzemnieku īpatsvars ir ļoti palielinājies. Un Rīga jau arī nekad nav bijusi tikai latviska, tā vienmēr ir bijusi tāds kultūru krustpunkts.

Kā repertuāra ziņā atšķirsities no kinoteātriem K. Suns un Kino Bize?
Gribam attīstīt sadarbību ar mazākiem starptautiskiem filmu festivāliem. Jau esam sākuši sadarbību ar Nīderlandē bāzētu migrācijas un transpersonu filmu festivālu. Tāds dīvains salikums. Bet daudzi man zināmi mākslinieki no LGBT kopienas ir pārvākušies uz Berlīni vai Londonu galvenokārt mūsu sabiedrības neiecietības dēļ.

Otra sadarbība — ar Haifas Neatkarīgo filmu festivālu, akcents uz palestīniešu kino jauno vilni. Diemžēl es pats uz Haifu nevarēšu aizbraukt, jo biju uz mūzikas festivālu Beirūtā, manā pasē ir Libānas zīmogs.

Arī par arābu pasaules skatījumu mums ir ļoti daudz aizspriedumu un nepareizu priekšstatu. Arābu pasaule šobrīd mani arvien vairāk interesē. Tajā ir daudz politisku un ekonomisku sarežģījumu. Eiropā dzīvojot, mēs domājam, ka esam pasaules centrs. Aizbraucot citur, Eiropa liekas tikai mazs punktiņš kartē.

Pirms gada Parīzes filharmonijā iekļuvu arābu džeza koncertā — lieliski! Viena grupa arī demonstrēja vēsturisko arābu filmu fragmentus.
Vai tikai tā nebija Love and Revenge? To šogad vedam uz festivālu Komēta. Beirūtā decembrī iepazinos ar viņiem, un jau ir apstiprināts, ka viņi 27. jūlijā būs Daugavgrīvas cietoksnī. Viņi tiešām ir topā, tikko uzstājās Abū Dabī Luvrā. 

Ļoti lepojos — šeit, KKC dārzā, esam taisījuši arī divas džeza sesijas, kurās vienu no populārākajiem tunisiešu dziedātājiem Munīru Trudī likām kopā ar Jēkabu Nīmani, Birutu Ozoliņu un bundzinieku Arti Orubu. Latviešu tautas mūzika satikās ar arābu harmonijām un ritmiem. Foršs un neredzēts notikums Latvijas mūzikā!

Kāpēc tik reti kas tāds nonāk līdz Latvijai?
Nav pietiekamu finanšu instrumentu. Jā, mūs atbalsta ārvalstu vēstniecības, bet, piemēram, Zviedrijas vēstniecība nevedīs šurp Libānas grupu.

Šobrīd padziļināti interesējos par Austrumiem. Pagājušogad beidzot sanāca forši paceļot. Divus mēnešus biju Indijā, redzēju Pakistānas un Indijas attiecības. Mēnesi biju Irānā, vairāk uzzināju par šiītu un sunnītu garo vēsturisko naidu. Biju arī Apvienotajos Arābu Emirātos, Libānā, iepriekš divas reizes esmu bijis Izraēlā. 

Ar kādiem ārprātīgi sarežģītiem vēstures faktiem ir jāoperē daudzām citām tautām, kuras ļoti novērtētu tādu neatkarību kā Latvijā! Bet mums, vismaz jaunākajai paaudzei, tā ir diezgan pašsaprotams lielums. Protams, labi, ka tā.

Vēl viens Kino Augusts fokuss būs tieši uz Baltijas filmām. Par igauņu kino es mazliet kaut ko zinu, varētu nosaukt piecus režisorus — pēdējā laikā Igaunijā tiek ražotas izcilas filmas —, bet par Lietuvas kinovēsturi vai aktuālo stadiju zinu ļoti maz. Šis arī man būs izaicinājums.

Tava darbība kinorežijā nav tik pamanīta kā darbs KKC. Bet esi otrais režisors pat Gata Šmita jaunajai filmai 1906.
Jā, tuvākajā laikā gaidāms vēl viens interesants projekts Brickbar TV seriāls, kas arī, iespējams, tiks izrādīts Kino Augusts. Tas ir mākslas projekts ar septiņu režisoru īsfilmām, kuras tika uzņemtas Andra Eglīša, Katrīnas Neiburgas un Mārtiņa Mielava izveidotajā bārā, kas darbojās laikmetīgās mākslas biennāles RIBOCA laikā. Mums bija uzdevums, Jāņa Joņeva dramaturģiskais rāmis. Viena teritorija, trīs aktieri: Iveta Pole — atlaista teātra aktrise, Armands Berķis — dzērājs, biežs bāra apmeklētājs, un Marta Lielpētere — bārmene. Katram režisoram bija jāattīsta sava versija par to, kas īsti varētu notikt šajā bārā. Ļoti forša pieredze, viena filmēšanas diena katram.

Esi studējis kinorežiju Itālijā, tava debijas filma tika nominēta Lielajam Kristapam. Kā kinoambīcijas sadzīvo ar KKC notikumu piesātinājumu?
Man patīk Senās Grieķijas princips, ka katrs no sabiedrības locekļiem vismaz kādu brīdi iesaistās sabiedriskajā dzīvē. Domāju, būšu savu kvotu drīzumā izpildījis. KKC kā bērns jau ir patstāvīgs, palaists tautās, festivāls Komēta tūlīt tur būs. Kino Augusts arī visi darbi izdarīti. Vienā brīdī vienkārši ar cirvi būs jānocērt šīs nabassaites, plānoju pilnībā nodoties kino veidošanai.

Ko gribētu ienest Latvijas kinoainavā?
Nedomāju par Latvijas kino ainavu, vairāk par Eiropas vai pasaules. Mani interesē dažādu kultūru un sabiedrību satikšanās punkti. Tas nebūs nacionāls kino, ko es veidošu. Jā, neredzu sevi kā latviešu režisoru.

Nedomāju, ka mums ir ļoti izteikti nacionāli režisori, bet mūsu kino atbalsta politika ir nacionāla. Absurdi. Piemēram, gadījums ar Dvēseļu puteni. Saeima, apejot profesionālu kino finansēšanai izveidotu organizāciju, piešķir naudu filmai, kuras pamatā esošā grāmata nav kinematogrāfiska. Un simtgades filmu konkursā, kurā tika izvēlētas sešas spēlfilmas, neviena nerunā par mūsdienām. Manuprāt, arī ļoti nacionāls gājiens — atbalstīt tikai filmas par vēsturi.

Tu būtu taisījis par mūsdienām?
Biju tajā konkursā ar filmu par mūsdienām, paliku aiz strīpas. Simt gados šādā neatkarībā un politiskajā situācijā tik ilgi neesam bijuši nekad. Sabiedrībai ir svarīgi izzināt vēsturi, bet tikpat svarīgi ir mūsdienu konflikti.

Bet izrādījās, ka pagātne ir komerciāli veiksmīga — pagājušajā gadā Latvijas filmu skatījums mūsu kinoteātros pirmo reizi pēc neatkarības pārsniedza 20%.
Tomēr lielu daļu šeit deva arī Kriminālās ekselences fonds, kas nebija simtgades programmā. Pēc apmeklētāju skaita, viņus «pārsita» tikai Homo Novus — valsts atbalstīta filma ar budžetu un Nacionālā kino centra izvērstu reklāmas kampaņu.

Jā, šobrīd ir ļoti burvīgs laiks, Latvijas kinematogrāfs tehniski ir pasaules līmenī.

5 ieteikumi Kino Augusts programmā


Riga (Take 1)
. Latvija, Francija, 2017. Rež. Siegfried
Filma, kurā sekojam četrām burvīgām sievietēm Rīgā mūsdienās. Plašs, džezisks skatījums no operas skatuves pa diagonāli līdz narkomānu midzenim uzdod jautājumu, kurš tad īsti ir tas stiprais dzimums. 


Viktorija
. Vācija, 2015. Rež. Sebastians Šipers
Adrenalīna pilns ceļojums jaunas spāņu studentes dzīvē Berlīnē, kura naivi ļaujas piedzīvojumu garam un iekuļas galvu reibinošos notikumos, jo iemīlas harismātiskā bandītā. Filmas oriģinalitāte — tā nofilmēta vienā 138 minūtes garā kadrā.


Šķeļot vilņus
. Dānija, 1996. Rež. Larss fon Trīrs
Ja kādreiz liekas, ka jūsu dzīve ir nebeidzams bēdu stāsts. Dāņu kinematogrāfa lielākās zvaigznes un cilvēku garīgā spīdzinātāja Trīra pirms 30 gadiem uzņemto filmu ir grūti ieteikt skatīties vēlreiz, bet tiem, kas nav redzējuši, noteikti jāredz.


Trespassing Bergman
. Zviedrija, 2013. Rež. Džeina Magnusone, Hineks Pallass
Sinefrīku deserts, kur zviedru režisora Ingmara Bergmana māju apmeklē tādi pasaules kino režijas grandi kā Mihaels Hāneke, Klēra Denī un Alehandro Injaritu un dalās savās pārdomās par kino, mākslu un laikmetu.


Beauty and the Dogs
. Francija, Tunisija, 2017. Rež. Kauthera Hanija
Jaunas tunisiešu meitenes Mariamas ceļojums naktī, kurā tiks pārbaudīta viņas drosme, spēja aizstāvēt sevi un iestāties par vērtībām, kas ir svarīgas mums visiem neatkarīgi no dzimuma un reliģijas.

CV

Dzimis 1984. gada 15. februārī
2001—2002 Arhitektūras un dizaina studijas, Istituto d’arte Alessandro Vittorio Itālijā
2003—2007 Dramaturģijas studijas Latvijas Kultūras akadēmijā
2009—2011 Kinorežijas studijas Scuola Nazionale del Cinema Itālijā
Kopš 2011. gada Kaņepes Kultūras centra vadītājs
2013—2015 Kustības Free Riga līdzveidotājs
Kopš 2016. gada Festivāla Komēta līdzveidotājs
Režisējis vairākas īsfilmas, t. sk. Lielā Kristapa nomināciju ieguvušo Noklausīšanās (2011)
Filmēšanas laukuma vadītājs filmām Saule spīd 24 stundas, Modris, Es esmu šeit, 1906

Sentimentāla vīriešu dziesma

Gata Šmita jaunā filma 1906 ir krimināldrāma, kas uzdod skaudru jautājumu — kur ir robeža starp revolucionāro ideālismu un bandītismu?

Vēl nāks piektais gads — Mežaparka Lielajā estrādē dzied desmitiem tūkstošu balsu. Pēc atgādinājuma par pārciestajiem zaudējumiem («asins lietus līs») dziesma ved klausītāju uz emocionāli pacilājošo kulmināciju un padara 1905. gada lielo latviešu revolūciju par vienu no svarīgākajiem soļiem uz tautas pašapliecināšanos.

Gata Šmita jaunajā filmā 1906 pie apvāršņa nespīd neviena gaismaspils, kur nu vēl tāda, kas mūžam kalnā gavilēs. Muižu dedzināšanām seko soda ekspedīcijas, un lielākā daļa revolucionāru ir miruši, cietumā vai aizbēguši uz ārzemēm. Maza Rīgā palikusi pagrīdnieku grupa dzīvo bailēs no cara slepenpolicijas ohrankas un nodevējiem, bet visi viņu plāni reducējas uz vienu mērķi — algas dienā sarīkot bruņotu laupīšanu mašīnbūves rūpnīcā Felzers, lai iegūtu naudu. Cīņas turpināšana kļuvusi par pašmērķi.

1906 ir pēdējā filma simtgades sērijā, bet tā vienlaikus šķiet esam nedaudz atstatus no šī projekta. Tajā attēlotais laiks neietilpst Latvijas valsts pastāvēšanas simt gados, un filmas žanrs — krimināldrāma — manāmi atšķiras no parējām filmām, kuras izvēlējās iet vai nu pa dokumentālisma, vai sadzīviskuma ceļu. Kā veiksmīgi veidotu spriedzes filmu 1906 var izbaudīt arī tie, kas maz ko zina par 1905. gada revolūciju un tās sekām. Tomēr zinātājiem un vēstures interesentiem filma sūta spēcīgu vēsti un vērtējumu par šiem Latvijas vēsturē svarīgajiem notikumiem. Par to arī saruna ar režisoru un scenārija autoru Gati Šmitu.

Ja caurmēra rīdziniekam piemin 1905. gadu, viņš droši vien iedomāsies tēlus Daugavmalā. Ko jūs domājat par šo pieminekli?
Tas ir padomju propagandas mērķtiecīgs un skrupulozs darbs. Ļoti viltīgs. Tas attiecas uz būtisku, sāpīgu brīdi, taču veidots ideoloģiskiem mērķiem. To var teikt ne tikai par šo pieminekli. Meklējot filmēšanas vietas, daudz kur atradām ar revolūciju saistītus parkus un ielas, ļoti daudz. Var tikai apbrīnot enerģiju, kas tajā ieguldīta. Tā bija spēcīga mašīna, kas to ir veikusi.

Nevar viennozīmīgi skatīties uz šo sarežģīto laiku, ielikt vienā plauktiņā vai notikumus aprakstīt melnbaltos toņos. Taču jocīgā kārtā šķiet, ka par 1905. gada revolūciju nav pārāk lielas intereses. Kad veicām izpētes darbus, nejutām, ka akadēmiskā pasaule vētraini pētītu arhīvus. Daži zinātnieki, protams, to dara. Līga Lapa ir viena, ar kuru daudz runājām, bet daudzi specifiski notikumi nav pat elementāri izpētīti. Nav arī diskusijas, cilvēki vairās par to domāt.

Ir runa par tūkstošiem nogalinātu cilvēku un 800 nodedzinātām ēkām divu mēnešu laikā. Tas ir milzīgs skaits.

Kad akadēmiķis Jānis Stradiņš veidoja savus lielos sējumus par Latviju un latviešiem, viņš nedaudz sūdzējās, ka grūti atrast rakstītājus par 1905. gadu.
Tas noteikti būtu jāpēta. Arī simtgades kontekstā jāsaprot, ka mēs neesam simt gadus veci, kaut kas te bija arī pirms tam. Būtu par tūkstošgadi jārunā. Tādā kontekstā arī jāskatās uz 1905. gadu. Liela daļa sabiedrību Rietumos gāja tam cauri, tas ir kaut kas nosacīti līdzīgs pubertātei. Rodas lasītprasme, vēlme aizstāvēt savas tiesības, spēja streikot. Tās ir normālā pasaulē pārslimotās lietas, un tad iet tālāk. Mums nepaveicās, mūsējie pēc desmit gadiem tīri labi palīdzēja Maskavā darboties [boļševikiem].

Vēsturē runā par 1905. gadu, bet filmas nosaukums ir 1906. Acīmredzot tas nav nejauši.
Tā urbānā, bezcerīgā, agresīvā, agonistiskā cīņa bija 1906. gadā. Liela daļa sociāldemokrātu līderu uzreiz pie pirmās iespējas bija projām, bet daži palika. Kas palika? Kāpēc palika? Skaidrs, ka filma par pašu 1905. gadu būtu neiespējama. To adresēt pa taisno negribējās — filma nav vēstures grāmata, tā tomēr ir viegla rakstura izstrādājums.

Taču 1906. gadā arī runāja — liekam nost ieročus, piedalāmies vēlēšanās. Tas droši vien ir vienīgais loģiskais risinājums.

Filmā redzama revolūcijas degradācija. Varbūt tā bija ieprogrammēta jau no paša sākuma?
Es baidos, ka tā bija ieprogrammēta. Kad mēģini sēt naidu un kūdīt cilvēkus, tā ir ļoti traumatiska pieredze, bet bez tā neviena revolūcija nekad nav notikusi. Filma lielā mērā ir par šo traumatismu. Labie nodomi ir bīstami. Nevaru uzņemties viszinošu lomu, bet tagad ir 21. gadsimts — varbūt pienācis laiks atskatīties uz 20. gadsimtu un saprast, no kurienes cēlās lielākās ziepes.

Bija cilvēki, kuri nebija līdz galam iekļāvušies sabiedrībā un nebija tik kompetenti, bet turējās barā un aizsedzās ar ideoloģiju. Kad viņi nonāca pie varas, no desmitiem gadījumu nav neviena, kas nebūtu novedis pie lēģera.

Negribas to krāsot vienā krāsā — skaidrs, ka cilvēkiem acis dega pa īstam un dziesmas skanēja pa īstam. Tas bija periods, kad lielie pasaules kari vēl nebija bijuši, un cilvēki varbūt bija kaut kādā mērā labticīgāki. Likās, ka vajag pasauli mainīt, un šķita, ka ar varas palīdzību panākt vienlīdzību ir iespējams. Bet izrādījās sarežģīti. Padomju Savienības vēsture par to kliedz. Ja visas idejas balstās naidā, piemēram, pret šausmīgajiem vāciešiem, mocītājiem, tad agrāk vai vēlāk rodas lēģeris.

Filmā faktiski netiek skaidrots vēsturiskais fons. Vai tā bija apzināta izvēle?
Ja mēģinātu paskaidrot, zaudētu spriedzi. Varētu mēģināt radīt didaktisko sajūtu, padarot galvenos tēlus par labajiem un policistus par sliktajiem, bet es nepiekrītu, ka policisti ir viennozīmīgi sliktie. Jā, viņi mocīja cilvēkus, bet tas ir vardarbības veltnis, kas uzveļas. Neviens neceremonējās ar cilvēku, kas ar lielu varbūtību ir iesaistīts nāvinieku pasākumā. Ja bija aizdomas, ka esi iesaistīts tur, kur ir līķi un ieroči, tad tev būs slikti. Taču, ja nebija pierādījumu, palaida vaļā. It kā ir vieglāk saprast realitāti, ja sakām — tas ir sliktais. Bet tā nav, dzīve ir sarežģītāka.

Tāpēc arī šī filma ir vairāk dēku stāsts vai sentimentāla vīriešu dziesma. Nevar uzreiz nodibināt taisnīguma pasauli. Pagājušais gadsimts to pierāda.

Uz filmas plakāta rakstīts «krimināldrāma».
Tas tematiski ir daudzmaz godīgs nosaukums. Tas ir viens no apzinātiem veidiem, kā nelīst vēsturisko atbilžu sniegšanā, kas būtu sarežģīti. Tas ir veids, kā ieiet žanrā un domāt par 30. gadu filmām ar franču aktieri Žanu Gabēnu, kurā viņš spēlē noziedznieku, vai ar Edvardu G. Robinsonu Amerikā. Tas ir periods, kad filmās vienkārši saka: «davai», džeki, mēs braucam!

Pēc būtības filma ir par vienu bruņotas laupīšanas gadījumu. Idejas, kuru dēļ filmas galvenie tēli to dara, nekad netiek plašāk apspriestas.
Bija nofilmēts daudz visādu runu, bet tas ir samazināts, jo sapratu, ka filmai ir jārunā lakoniskā valodā.

Ir arī uzkrītoši, ka nekur netiek skaidrots — kas tie ir par cilvēkiem? Kāpēc viņi to dara? Kā viņi nonākuši šajā situācijā? Vienkārši — mēs esam revolucionāri, mums vajag naudu, un viss. Bet kāds ir viņu stāsts? Piemēram, kāpēc revolucionāru grupā iesaistījās filmas galvenais tēls Pelēkais — kā viņš tur nonāca?
Pa lojalitātes un brālības taku. No Rīgas pašpuiku vides, kur ir svarīgi zināt, kas ir savējie un kas nav. Tās ir romantiska piedzīvojuma, naivas vīrišķīgas agresijas izpausmes. Iespējams, šīs izpausmes mūsu gēnos pēdējā gadsimta laikā ir apsistas, ka agrāk bija vairāk dauzonības. Tā veidojas visas bandas, tā bija brutāla lieta. Skaidrs, ka viņiem bija vajadzīga nauda, bez tās revolūciju nevar uztaisīt. Bet reāli tas ir bandītisms.

Vienlaikus filmā ir skaidrs, ka daudzi strādnieki, kuru vārdā viss tiek darīts, šo ekspropriāciju neatbalsta.
Tas ir fakts. 1905. gadā notiekošo varbūt var saukt par visas tautas, masveidīgi atbalstītu revolūciju. Bet Rīga bija milzīga pilsēta, kur dzīve ritēja tālāk, un 1906. gadā bija palikuši tikai uz roku pirkstiem saskaitāmi cilvēki, kuri vienkārši plosījās.

Tāpat kā Oslo bija viens Breivīks, tas ir gandrīz vai no šīs sērijas. Ja kaut kur uzsprāgst tramvajs, cilvēki jūt, ka tās ir provokatīvas darbības, un no tā vairās. Tā ir šī vīriešu — šimpanžu tēviņu — dabas izpausme, viņi visu mūžu pavada, cīnoties ar tiem, kas atrodas blakus gravā. Tā ir normāla lieta. Iespējams, šo impulsu agrāk bija vairāk, tīrākā formā, un kari to atņēma.

Ļoti pārgalvīgas lietas [revolūcijas laikā] tika darītas. Tās robežojās ar pilnīgu bezatbildību un muļķību. Īstajā uzbrukumā Felzera rūpnīcai piedalījās kādi divdesmit cilvēki un divpadsmit strādāja rūpnīcā. Viņi mēģināja piesegties ar maskām, bet viņus turpat ap stūri noķēra ar visu naudu. Jāskatās uz to ar skaidrām acīm. Realitātē tas noteikti ļoti atšķīrās no mūsu priekšstatiem vai no tā, kā tas aprakstīts Alberta Bela romānā Saucēja balss.

Kāpēc mūsdienās jaunam cilvēkam būtu šī filma jānoskatās?
Te ir džeki, kuri nebaidās rīkoties. Pareizi vai nepareizi, bet viņi brāzīsies uz priekšu, būs augstas likmes. Revolūcijai ir sava romantika. Piedzīvojumi, dēkainība. Tie bija divdesmitgadnieki, daudzi ģimnāzisti brauca uz laukiem vadīt [revolucionāros] pulciņus.

Cik lielā mērā 1905. gadā notikušo attaisno «700 apspiestības gadi», par kuriem runāja arī Rainis?
Tā ir ideoloģija, vispārināta, novienkāršota ideja, kas neatbilst realitātei. Ideja, ka kāds cits ir slikts un vainīgs pie tā, ka ar tevi kaut kas nav kārtībā, — tā arī tas sākās.

Skatāmies uz muižu dedzināšanu. Cilvēki dzīvo vietās, kur ir skola, sakoptība un saimnieciskā dzīve. Vai viņiem visu laiku krājās naids? Vai 1904. gada decembrī pēkšņi pamodās, un viņiem uznāca naids pret muižnieku? Cik no šo 800 ēku īpašniekiem bija maniaki, kas mocīja savus zemniekus? Varbūt divi. Bet cik no tiem, kas kopā ar visādiem salašņām muižas dedzināja — cik tur bija maniaku un mežoņu? Simtiem? Tas ir smags jautājums.

Tie esam mēs, kas tās muižas nodedzināja. Tie esam mēs, kas pirms simt gadiem iekritām Padomju Savienībā. Mums kā nācijai tas bija viens no intensīvākajiem vēstures brīžiem, bet cilvēki par to negrib runāt, tāpēc nolaiž acis un iet tālāk.

Pirms dažiem gadiem piesaistījāt lielu uzmanību ar izrādi Kārkli Jaunajā Rīgas teātrī. Kā tagad skatātieties uz šo projektu?
Man liekas, tas bija ļoti labs projekts. Trāpīja, iedeva kādai daļai cilvēku iedrošinošu sajūtu. Ja mums tā liksies, mierīgi varam nolikt prezidentu četrrāpus. Tajā laikā gaiss bija sastāvējies. Likās, ka neredz nevienu politiķi, kas būtu spiests argumentēt. Kā Brežņeva laikā — lasa no lapām kaut kādus paziņojumus. Bija dusmas par šausmīgo, kliedzošo nekompetenci. Cilvēki runāt nemāk, vispār nostāvēt nemāk, domu noformulēt nemāk, bet viņiem ir vara. Panesās Āboltiņas augstprātība. Inteliģentam cilvēkam iekšpusē bija sajūta — johaidī! —, bet nekur tas neparādās. Kur tad tas parādās?

Vismaz žurnālā Ir kaut kādas lietas notiek. Tu lasi un saproti, bet vidējais cilvēks Latvijā ar to nesastopas. Vai tā bija preses problēma, vai stagnatīvas televīzijas problēma? Vismaz senāk bija Domburšovs, bet tajā laikā likās, ka nekā nav. Viss kluss, Lembergs ņirdz, tiesās nekas nenotiek, tur priekšā Kalnmeiers. Tas bija pietiekams iemesls.

Izrāde bija tāds bišķiņ neartikulēts, bīstams uzrūciens. Tonis trāpīja. Man šķiet, tas bija tas, ko alka inteliģence. Mēs tikāmies ar Robertu Ķīli un prasījām — kas inteliģentiem būtu jādara? Viņš teica — jāatgādina.

Ir plāni kaut ko līdzīgu taisīt nākotnē?
Šobrīd ne. Vēlēšanas likās daudzmaz cerīgas, vismaz izlietnē sāk kaut kas lēnām griezties. Jāiet cauri soli pa solim. Mēs neesam izrāvušies no lojalitātes sistēmas, kas bija Padomju Savienība. Tā vietā, lai izteiktos un droši aizstāvētu savu viedokli, cilvēki bieži vien nolaiž acis. [Ja okupācijas laikā kaut ko teiksi], tevi pēc minūtes izsūtīs, brauks smagā mašīna un vedīs uz staciju cilvēkus — tā ir šausmīga trauma, mēs ar to vēl šobrīd cīnāmies.

Tāpēc nevajag ļoti žēlot politiķus. Es biju domājis, ka varēsim apzinātāk atvērties Rietumiem, taču prasīt padomus mēs neprotam. Mūsu valsts ir nelielas Rietumu pilsētas izmērā, kā to var nenomenedžēt? Varbūt ir svarīgi, lai sabiedrība iziet šo skolas nodarbību, taču pasaulē, kas mainās tādā ātrumā, ir jābūt arī kādiem lēcieniem.

Kādi tagad plāni?
Filmas veidošanas process ir ieildzis, esmu zaudējis kontaktus ar daudziem cilvēkiem, neeju daudz ārā. Taču rudenī jāpabeidz filma par Jaunā Rīgas teātra pēdējiem mēnešiem vecajā ēkā. Tāds fiksējums par ēku, tajā skaitā 360 grādu virtuālā tūre — visas telpas, visas durvis, katra detaļa. Tas ir jāmontē.

Gribas tikties ar cilvēkiem, tāpēc es būtu ļoti laimīgs kaut ko uztaisīt teātrī. Cerams, mēs ar Alvi Hermani sarunāsim, jo tas ir neatsverami, ka vari iet uz darbu no rīta un kopā ar veselīgiem, spēcīgiem, superprofesionāliem draugiem strādāt. Varbūt arī varētu uzrakstīt lugu par politkorektumu. Kaut kādā veidā tikt tam klāt. Tā ir ļoti interesanta, aktuāla un teatrāla lieta.

5 mīļākās «veču» filmas

The Last Detail / Pēdējais konvojs. Režisors Hels Ešbijs (Hal Ashby), 1973.

Meistarīga, aizraujoša filma. Džeks Nikolsons iet uz pilnu klapi.

Sorcerer / Burvis. Režisors Viljams Frīdkins (William Friedkin), 1977.

Ass sižets, mežonīgi džungļi, rēcoši kravas autiņi, sprāgstvielas un veči ar krampi.

Un prophete / Pravietis. Režisors Žaks Odiārs (Jacques Audiard), 2009.

Kārtīgs veču kino mūsdienīgā, poētiskā ietērpā. Gangsterfilma ar labām beigām.

Niekas nenorėjo mirti / Neviens negribēja mirt. Režisors Vītauts Žalakēvičs (Vytautas Žalakevičius), 1968.

Nervus kutinošs trilleris par politiski neatļautu tēmu, turklāt PSRS mēroga kases grāvējs. Filma, kādu mēs padomju laikos Latvijā neuzfilmējām.

Fat City / Treknā dzīve. Režisors Džons Hjūstons (John Huston), 1972.

Neliela emocionāla atombumba no režijas lielākā granda.

 

Gatis Šmits
Foto — Edmunds Brencis

CV

Dzimis 1973. gadā Rīgā
1996 Bakalaura grāds teātra režijā Latvijas Kultūras akadēmijā
2003 Maģistra grāds kinorežijā Ņujorkas Universitātes Tiša skolā
2005 Lielais Kristaps kā labākās spēlfilmas režisoram par īsfilmu Aģents iemīlas
2010 Uzņem pirmo pilnmetrāžas spēlfilmu Seržanta Lapiņa atgriešanās
Filmas Mammu, es tevi mīlu (2013) producents
Kopš 1997. gada iestudējis izrādes Dailes teātrī, Nacionālajā teātrī, Nacionālajā operā un Jaunajā Rīgas teātrī

Par vienādiem spēles noteikumiem

Kaspars Gerhards (NA) īsti neiederas Ir interviju sērijā ar jaunajiem ministriem — citi ir tiešām jaunpienācēji politikā, bet viņam šis ir jau ceturtais ministra amats piektajā valdībā. Tomēr zemkopības ministra amatā viņš ir pirmoreiz, turklāt saglabājis vietu valdībā pēc tam, kad pērnvasar bija skaļi paziņojis, ka vēlēšanās vairs nekandidēs. Tāpēc Ir nolēma arī viņu iekļaut jaunās valdības interviju ciklā. Taču ministra grafiks izrādījās tik pārblīvēts, ka sarunu izdevās ieplānot tikai 27. februārī.

 

Jums šis ir jau ceturtais ministra amats. Kā jūs pats skaidrojat savu universālā ministra fenomenu?

Nē, nu, neiet runa par to, ka būtu kaut kādas lielas atšķirības starp šīm ministrijām. Visas šīs četras – ekonomika, satiksme, reģionālā attīstība, zemkopība – ir lielā mērā saistītas, visas ir saistītas ar ekonomiku, tautsaimniecību. Un, protams, lielā mērā ministru darbs jau ir gan politisks, gan administratīvs, un administratora pieredze man, domāju, ir pietiekami liela, deviņus gadus biju valsts sekretārs Ekonomikas ministrijā. Ja par politisko, tad, nu, trīs gadus esot arī Valsts prezidenta padomniekam, lielā mērā jautājumi, kas bija saistīti gan ar pašvaldībām, gan zemkopību, gan tautsaimniecību, bija tieši manā atbildības sfērā.

1993. gada oktobrī pirmoreiz sāku strādāt kādā valsts pārvaldes iestādē, tā toreiz bija Ekonomikas ministrija, kā ministra palīgs. Pēc tam esmu strādājis arī investīciju jomā. Tur investējām ļoti daudzos dažādos uzņēmumos, tai skaitā arī lauksaimniecības. Kā fonda pārstāvis es esmu bijis arī valdē tādā paju sabiedrībā Naukšēni, kas toreiz bija viena no lielākajām, vieni no pirmajiem rapša audzētājiem Latvijā un visnotaļ ļoti attīstīta toreiz saimniecība. Tā ka, nu, domāju tā administratīvā darba pieredze, arī, kā jau es teicu, skatījums, kāds ir izveidojies savulaik dažādos amatos, droši vien dod šādu iespēju strādāt.

Jūsu apvienības biedrs Imants Parādnieks arī izmisīgi meklēja sev kādu amatu valdībā. Kāpēc partija viņam neļāva pamēģināt?

Jūs jau atceraties – toreiz jau bija mūsu partneru uzstādījums par kaut kādiem ierobežojumiem. Pamēģināt? Nē, nu, kā – Parādnieka kungs ir, es domāju, ļoti labi sevi parādījis vienā konkrētā sfērā, pie kā viņš ir strādājis visu laiku, būdams deputāts, tas ir, pie demogrāfijas jautājuma. Viņš izveidojis, es domāju, tādu pat ļoti nopietnu savu domubiedru, atbalstītāju grupu, kurā ir gan zinātnieki, gan nozares eksperti. Viņš ir izveidojis šo Demogrāfijas lietu centru, viņš ir izdarījis milzīgu darbu, lai piesaistītu arī valsts budžeta līdzekļus tieši demogrāfijas jautājumiem, šo jomu ļoti labi apzinās un, es domāju, droši vien sevi, visticamāk, arī redzētu, ka viņš turpinātu šo darbu. Un arī es uzskatu, un arī mūsu apvienības biedri uzskata, ka tas ir viens no tiem darbiem, kas nopietni būtu darāms, un tie ir demogrāfijas jautājumi.

Teicāt, ka visas jomas ir saistītas. Varbūt varētu apvienot arī demogrāfiju un zemkopību, lai mums ir, piemēram, Auglības ministrija.

Mums jau Makarova kungs kādreiz bija labklājības ministrs, pēc tam bija ekonomikas ministrs, pēc tam arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs. Tā ka šāds virziens ir bijis. Bet, ja mēs skatāmies labklājību, tā tomēr ir ļoti specifiska joma, kas saistīta ar šiem sociālajiem jautājumiem, kas saistīti ar droši vien pavisam citādāku attieksmi. Bet, nu, Parādnieka kungs, kā es jau teicu, pēdējos gadus praktiski visu savu deputāta laiku tieši veltīs jautājumiem, kas saistīti ar demogrāfiju.

Bet tik skaisti skanētu – Auglības ministrija!

Nu, paga – ja mēs runājam par tādu varbūt ļoti vienkāršotu lietu kā ministrijas, ministriju skaits – protams, to visu mēs varam veidot paši, bet, kamēr esam Eiropas Savienības dalībvalsts, mums tomēr ir jābūt iekšā Eiropas Savienības struktūrās. Kamēr Eiropas Savienības struktūras būtiski nemainās, mums ir šis Eiropas formāts – ir Eiropas Komisija, Eiropas Parlaments, Eiropas padomes. Padomes mēs zinām, kādas – vides, zemkopības, enerģētikas, konkurētspējas, transporta un komunikāciju. Un manā ieskatā, vismaz visā manā pieredzē – nu, man ir bijusi iespēja piedalīties visos šajos procesos, ja nekļūdos, no 2002. gada, kad mēs kļuvām par Eiropas Savienības asociētajiem biedriem, – Latvijas valsts iekārtas struktūrai būtu jābūt atbilstošai tām Eiropas struktūrām, lai mēs vienkārši lieki netērētu naudu un resursus.

Lauksaimniecības nacionālās īpatnības

Nopietnāks jautājums ir par to, ka zemkopība nav bijusi Nacionālās apvienības prioritāte…

Es neteiktu, ka zemkopība nav bijusi Nacionālās apvienības prioritāte. Nacionālā apvienība vienmēr ir uzskatījusi, ka Latvijas lauki, Latvijas cilvēki laukos ir viens no pamatiem nacionālas valsts un latviešu tautas attīstībai.

Bet vai un kā Nacionālās apvienības vadībā šīs jomas politika atšķirsies no Zaļo un zemnieku līdz šim īstenotās?

Protams, ir zināmas atšķirības starp Nacionālās apvienības nostādnēm un Zaļo un zemnieku savienības nostājām, lai gan mēs redzam, ka, nu, ja tā īsti formulējum, tad Zaļo zemnieku savienība ir organizācija, kurā pārstāvētas divas lielas pilsētas, kurā pārstāvēti “zaļie”, pārstāvēta Zemnieku savienība. Nu, šādu savienojumu laikam tikai Lietuva no mums ir iemācījusies, ka “zaļie” un zemnieki ir kopā. Tā ka šeit ir bijuši arī ļoti daudzi pretrunīgi uzstādījumu un darbība.

Bet tie galvenie uzsvari varbūtās, ko mēs redzam, ir tas, ka tomēr Zemkopības ministrijas pamatmērķis ir, protams, veicināt lauksaimniecisko ražošanu, veicināt mežsaimniecības nozari, veicināt zivsaimniecības nozari. Bet arī tas būtu darāms tādā veidā, lai nodrošinātu laukos cilvēkiem kvalitatīvu, pieņemamu dzīvi un lai laukos cilvēki būtu, lai viņi varētu saņemt normālu atalgojumu atbilstoši vidējam valstī. Bet, protams, tas nav panākums tikai ar lauksaimniecību. Tas ir panākams, tikai iesaistot arī citus mehānismus. Labi, ka mums ir šie meži, kur cilvēki var strādāt. Labi, ka mums ir izveidojusies šī atbalsta pieredze tādās programmās kā Līderis. Esam veikuši arī šīs atbalsta programmas tieši saimniecībai kā tādai, ka darbojas mazajām saimniecībām.

Un, ja mēs runājam par to pašu jau pieminēto demogrāfijas jautājumu, tad, ja mēs skatāmies nākotnē, ļoti būtiski nodrošināt to, lai šī paaudžu nomaiņa notiek arī laukos. Mums ir viena no vecākajām zemnieku, lauksaimnieku nozarēm.

Nupatās kā piedalījos diskusijā Francijā, kur tieši šo jautājumu par paaudžu nomaiņu bija pacēluši. Francijā ir 50 gadi vidējais vecums, mums 55 gadi. Nu, tas visai Eiropai šobrīd ir problēma. Un, ja mēs gribam, lai laukos būtu cilvēki, mums jādomā par mehānismiem, kā šos jauniešus piesaistīt, kā viņus pārliecināt, ka tas nodrošinās viņiem nākotni, nodrošinās labklājību, ka tā būs viņiem iespēja audzināt arī savus bērnus, savas ģimenes. Un droši vien šeit pieeja ir pavisam savādāka, nekā attīstīt lielas saimniecības, kas nodarbojas vienā šaurā sektorā, bet droši vien dažādojot šos šo ražošanu, dažādojot produktus, padarot šo saimniekošanu varbūt sarežģītāku un inovatīvāku. Tas viss, protams, prasa resursus, bet, nu, tā ir tā iespēja.

Arī valdības deklarācijā ir uzsvērts atbalsts mazajām saimniecībām. Vai tas nav pretrunā ar nepieciešamību paaugstināt efektivitāti?

Efektivitāti var paaugstināt gan mazā, gan lielā saimniecībā. Es nedomāju, ka mēs varētu dalīt šādā veidā, ka maza saimniecība ir neefektīva un liela ir efektīva. Katrai ir savas efektivitātes iespējas. Mazā saimniecībā audzējot kādas atsevišķas noteiktas šķirnes, pilnveidojot tās, – piemēram, nu, šobrīd pacēlies jautājums par kaņepju audzēšanu vai citas kādas interesantas šķirnes – mazās saimniecības varētu šādās nišu jomā specializēties. Jā, iespējams, nu, ir tie pāris hektāru cilvēkam, tas nav pamatdarbs, viņš varbūt strādā mežā, viņš varbūt strādā kā amatnieks, bet, nu, arī tos pašus pāris hektārus viņš var attīstīt.

Vērojot iepriekšējā ministra darbību, varēja palikt iespaids, ka prioritāte bija “fondu izsišana centrā” – dabūt vairāk naudas no Briseles. Kādas prioritātes būs jums?

Es gribētu pagriezt otrādi – neiet runa, ka izsist fondus, iet runa par to, lai nodrošinātu Eiropā vienādus nosacījumus. No vienas puses, mēs esam iestājušies Eiropas Savienībā, un, ja mēs paskatāmies uz cipariem, tad iestāšanās brīdī tikai 10% no mūsu eksporta bija lauksaimniecības produkti. Tanī brīdī, kad bija iespēja saņemt tiešmaksājumus, atbalstu un visu pārējo, šobrīd 19,2 procenti mūsu eksporta ir lauksaimniecības produkti, lielākā vai mazākā mērā pārstrādāti, sākot no tīriem graudiem, beidzot ar kādiem citiem produktiem. Tātad šis īpatsvars ir dubultojies. Ja mēs skatāmies absolūtos skaitļos, tas ir milzīgs lēciens.

Un tas jau nav tikai tāpēc, ka šie fondi ir izsisti. Tas ir tieši tāpēc, ka ir izlīdzinājusies situācija Eiropas kopējā tirgū. Mums ir kopējais tirgus, brīva preču, brīva darbaspēka kustība, personu kustība, bet visu laiku mēs bijām, nu… Pirms iestāšanās un arī šobrīd mums nav vienādi apstākļi ar vidējo, teiksim tā, Eiropas līmeni. Un arī šobrīd pats galvenais uzdevums tieši šinī gadā gan ministram, gan visai valdībai kopā, gan arī Ministru prezidentam, kurš ļoti labi apzinās šo situācijas nopietnību, ir cīnīties par to, lai mēs būtu pēc iespējas tuvāk šim vidējam Eiropas līmenim. Lai būtu vienādi, godīgi spēles noteikumi. Tas ir ierakstīt arī deklarācijā, taisnība.

Pašlaik notiek diskusijas par nākamo ES budžeta posmu. Vai tajā plānotais Latvijai der un ir pieņemams, zinot, ka visām valstīm būs samazinājums?

Nu, zināmā mērā mums ir tikai otrs mazākais samazinājums, ja es nekļūdos. Mums nav tik liels samazinājums. Bet arī ar to, ka tas samazinājums nav tik liels, mēs ne tuvu netuvojamies šim vidējam Eiropas līmenim, un tāpēc acīmredzot mums pašiem būs par to publiski jārunā, jāmeklē sabiedrotie, jāmeklē iespējas pārliecināt arī Eiropas Savienību, ka tomēr jādomā par nopietnāku palielinājumu Latvijas gadījumā. Nu, mēs neesam apmierināti.

Nopietnāku palielinājumu vai mazāku samazinājumu?

(Smejas) Nē, nu, būtu labi, ja būtu palielinājums! Bet, ja nevar panākt palielinājumu, tad mazāks samazinājums. Ja nevar panākt mazāku samazinājumu, tad mums ir jādomā kopumā valstij.

Nu, šobrīd jau ir situācija, ka no valsts budžeta tiek dots atbalsts. Tas tiek pieļauts, lai mēs būtu vismaz daudzmaz tuvu Eiropas vidējam līmenim, lai mūsu lauksaimnieki būtu vienādos konkurences apstākļos. Es domāju, ka, nu, arī šis virziens, un to, tiekoties ar lauksaimnieku organizācijām, ar Zemnieku saeimu, lauksaimnieki uzsvēruši, ka, nu, ja grib ilgtermiņā nodrošināt šo konkurētspējīgo lauksaimniecību, šis valsts atbalsts būs nepieciešams. Tie aprēķini ir ļoti dažādi. Manuprāt, tas tikai būtu pareizi, ja gadījumā netiek saņemts finansējums no Eiropas Savienības, ja valsts šo starpību, šos vienādos spēles noteikumus varētu nodrošināt.

Ja mēs skatāmies finanšu jomā, tās summas uz kopējo budžeta īpatsvaru nebūt nav lielas. Ja mēs skatāmies, kur šīs naudas varētu aiziet un no kurienes tās varētu novirzīt – nu, ja skatāmies uz lauku attīstību, tad iespējams, ka varbūt būtu pareizāk tos līdzekļus, kas varbūt aiziet tai pašai, iespējams, satiksmei, ceļu izbūvei vai vēl kaut kur –, ka tos varbūt lietderīgāk novirzīt uzreiz pa tiešo lauksaimniekiem, lai viņiem būtu šī ražošana, lai lauksaimniecība uzplauktu, lai būtu šie te ekonomiskās aktivitātes punkti, un tad jau arī attiecīgi arī, piemēram, gan tas pats transports, gan tās pašas pašvaldības varētu attīstīties daudz veiksmīgāk. Pieiet no otras puses – nelikt ratus priekšā lauksaimniekam, lai grūžu viņus, bet, lai lauksaimnieks velk.

Iepriekšējais ministrs Jānis Dūklavs bija pateicis, ka plānotais samazinājums Latvijai nav pieņemams.

Nē, nu, skaidrs, ka nav pieņemams!

Un jūsu piedāvātais risinājums būtu piemaksāt no valsts budžeta?

Tādas iespējas ir. To Eiropa pieļauj, un citas valstis arī to dara. Un es uzskatu, ka tas būtu tikai pareizi, ka mūsu nozarei būtu vienādi spēles noteikumi ar visu Eiropas Savienību.

Un ko teiks skolotāji un mediķi, kuri arī grib spēles noteikumus kā Eiropas Savienībā?

Skolotāji teiks, ka lauksaimnieki nomaksā nodokļus un dzīvo laukos, un sūta savus bērnus skolā, nevis dodas projām uz citām saimniecībām lasīt zemenes, un paliek, ka nav ne bērnu, ne vecāku, ne skolotāju. Ja skolotājus mēs gribam laukos, tad laukos jābūt cilvēkam, kas strādā, kas nopelna. Lai viņš varētu nopelnīt, viņam ir jābūt vienādiem konkurences apstākļiem ar visu pārējo Eiropu. Mēs runājam, no kuras kabatas ko paņemt, bet, ja kabatās nav nekā, tad vispār nebūs, ko paņemt.

Nu, izskatās, ka nekā – fiskālā disciplīna, bezdeficīta budžets jāveido.

Nu, paskatīsimies. Mums ir entie miljardi šobrīd budžetā. Ja mēs skatāmies pēc aprēķiniem, te iet runa par… Nu, šobrīd, es domāju, priekšlaicīgi nosaukt. Mēs esam sākuši konsultācijas ar nozari, būs vairāki semināri pa visu Latviju, kur mēs prezentēsim savu redzējumu par to, kurā virzienā būtu jāiet nākamajā plānošanas periodā, un droši vien tad par šiem skaitļiem varēsim diskutēt.

Nav jau tā, ka mums visu samazina. Latvija ir viena no tikai piecām valstīm, kurām Eiropas Komisija piedāvā pakāpeniski paaugstināt tiešmaksājumus lauksaimniekiem.

Jā, bet mums vajag, lai būtu vienādi spēles noteikumi!

Lai palielinājums būtu vēl lielāks?

Lai nevis lielāks, bet gan tāds, kāds ir citās valstīs. Šobrīd mums ir kaut kur septiņdesmit ar kapeikām procenti no vidējā Eiropas līmeņa.

Septiņdesmit septiņi procenti, manuprāt.

Jā, nu, vismaz deviņdesmit procenti būtu vairāk vai mazāk taisnīgi, nemaz nerunājot par simts no vidējā.

Breksits ietekmēs kopējo Eiropas Savienības lauksaimniecības politiku un arī, piemēram, tik konkrētu lietu kā Latvijas preču eksportu uz Lielbritāniju?

Nu, mums jau galvenais eksports uz Lielbritāniju ir mežsaimniecības, meža produkti. Mēs tos eksportējām, pirms iestājāmies Eiropas Savienībā, un bijām konkurētspējīgi, un es domāju, ka arī pēc iespējamā Breksita būsim gana konkurētspējīgi.

Jā, nu, ja mēs runājam par Breksitu, tas, protams, ir nozīmīgs process daudz un dažādu aspektu dēļ. Jo, ja mēs tā skatāmies uz Eiropas kopējo situāciju, visi zinām, kāda ir politika Ziemeļeiropā, kāda ir politika Centrāleiropā, kāda ir Višegradas valstīs, kāda ir Dienvideiropā, kāds ir skatījums. Šai politikai pamati varbūt ielikti vēl Lutera laikā, kad mainījās šīs ticības, varbūt arī principi, un lielā mērā tieši Lielbritānija kopā ar Skandināviju, Nīderlandi bija tā, kas virzīja šo vairāk liberālāko, tirgus orientēto Eiropas domāšanu, un lielā mērā šeit mēs bijām pat sabiedrotie.

Ja mēs skatāmies uz lauksaimniecības politiku, tad, protams, šim liberālajam īpatsvaram samazinoties, kura pamatvirzītājas šobrīd ir Lielbritānija, Dānija, Nīderlande, un tad paliekot Eiropas kodolā ļoti konservatīvām tieši lauksaimniecības politikā Francijai un Vācijai, iespējams, akcenti varētu mainīties uz daudz konservatīvāku pieeju lauksaimniecībā, daudz vairāk tieši domājot par to, kā nodrošināt šo atbalstu, šo nozares saglabāšanu, un mazāk domājot par to, kā būt atvērtākiem tirgū.

Vai Breksits un ar to saistītā kopēja Eiropas Savienības budžeta samazināšanās nebūtu labs iegansts, lai sāktu nopietni diskutēt par Eiropas Savienības arhaiskās politikas koriģēšanu, ka pašlaik apmēram 40% budžeta aiziet subsīdijās lauksaimniekiem, gandrīz trešdaļa reģionālajiem fondiem un mazāk par 10% izglītībai, zinātnei, inovācijām? Vai uzsvaram nebūtu jābūt uz izglītību un jaunām tehnoloģijām?

Nu, vismaz skatoties, kā tagad notiek diskusijas par budžetu, šis uzsvars, protams, tiek likts arī uz šīm jaunajām idejām, arī izglītības jomā. Bet, nu, tas lielā mērā notiek, tieši centralizējot šos līdzekļus un lielā mērā arī norokot šīs valstu robežas un atšķirības. Es nedomāju, ka tas būtu pareizi, ja mēs virzītos uz…. Nu, jūs teicāt “arhaisku”. Es domāju, ka nebūt nav arhaiska šī nacionālo valstu pastāvēšana. Tas kā reizi ir tikai ļoti nesens produkts – nacionāla valsts.

Vai gribat teikt, ka nacionālu valstu pastāvēšana ir atkarīga no subsīdijām zemniekiem?

Tai skaitā arī. Nu, kā, nu, šinī gadījumā es runāju par subsīdijām kā iespēju nodrošināt cilvēku klātbūtni. Un otrā pusē šīm subsīdijām ir jābūt vienādām, lai būtu godīga konkurence.

Varbūt, ja tās būtu mazākas, būtu godīgāka konkurence?

Nē, nu, ja mēs gribam būt vispārīgi globālisti, tad nav problēmas, tad, protams, vienmēr Jaunzēlandē un Argentīnā saražotā gaļa un pienu būs lētāka nekā Eiropā.

Mantotās gāzes un pudeles

Jautājums par vienu citu politiku. Latvijai līdz 2030. gadam par 6% jāsamazina siltumnīcefekta gāzu emisijas, bet lielākā šo emisiju ražotāja ir tieši lauksaimniecība. Vai jums neveidojas interešu konflikts ar iepriekšējo amatu?

Es neteiktu, ka lielākā, es drīzāk teiktu, ka te ir interešu konflikts starp to, ka ir šī interese un ir šī iespēja – es drīzāk teiktu, ka tā ir iespēja, – varbūt ne atgriezties deviņdesmito gadu līmenī, bet vismaz kaut kādu apjomu to lauksaimniecības zemju atgriezt apritē. Šobrīd mēs vēl neesam ne tuvu sasnieguši to līmeni, kas bija vēl deviņdesmitajos gados, bet jau esam tomēr vairākus simtus tūkstošu hektāru atgriezuši lauksaimnieciskajā apritē, un šis uzstādījums vienmēr ir bijis, ka nevajag ļaut aizaugt ar krūmiem, bet vajag nodrošināt šīs lauksaimniecības zemes apriti. Un, protams, šinī gadījumā, kad iet šī paplašināšanās, attiecīgi emisijas gāzes arī palielinās, protams, šis konflikts parādās.

Es biju domājis konfliktu starp jūsu iepriekšējās un pašreizējās ministrijas politiku.

Jā, jā! Bet pie šī jautājuma mēs esam strādājuši ļoti nopietni iepriekšējās valdībās. Mums ir bijuši vairāki nopietni semināri, kur piedalījās visas iesaistītās ministrijas, un šis dialogs starp Vides ministriju un Zemkopības ministriju izveidojās ļoti labs. Un tobrīd kā vides ministram mana pārliecība bija tāda, ka, ja mēs skatāmies uz 30. gadu, mēs skatāmies uz to, kādas mums ir šīs emisiju kvotas, man kā vides ministram tomēr izdevās panākt to, ka mums šis ierobežojums, šis samazinājums tika samazināts no sākumā paredzētajiem 13 procentiem uz sešiem procentiem, pārliecinot gan Komisiju, gan iesaistītās puses, ka mēs esam jau ļoti daudz izdarījuši. Mums 57 procentu samazinājums, ar deviņdesmito gadu salīdzinot. Vidēji Eiropā ir 40 procenti, mums ir piecdesmit septiņi. Izdevās šo samazinājumu panākt vairāk nekā divas reizes mazāku. Ja skatāmies kaimiņos, tur ir deviņi un trīspadsmit procenti. Un lielā mērā pateicoties Vides ministrijas un arī manam tiešam ieguldījumam.

Bet, arī diskutējot par 30. gadu, ja mēs paskatāmies – nu, ja visas, piemēram, mašīnas pēc 12 gadiem būs nomainītas, ja dzelzceļš būs kaut vai daļu elektrifikācijas veicis, ja arī, piemēram, visas šīs enerģētiskās iekārtas, kas jau būs zināmā mērā nokalpojušas savu laiku, tiks nomainītas pret jaunām, efektīvākām – šie seši procenti, nu, tas ir ļoti sasniedzams arī bez zemkopības iesaistes. To es esmu teicis arī kā vides ministrs.

Jaunais vides ministrs Juris Pūce man intervijā teica, ka viņš vairs nevarēšot prasīt citām jomām, kuras jau ļoti daudz darījušas, lai samazinātu šīs emisijas, samazināt tās vēl vairāk, kamēr lauksaimniecība turpinās tās palielināt.

Tieši tā! Tāpēc, ka mēs gribam atgriezt apritē lauksaimniecības zemes.

Labi, mums ir zināmi mīnusi lauksaimniecībā, mums ir īss veģetatīvais periods, mums ir nestabili klimata apstākļi, bet, ja mēs skatāmies vidējo Eiropā, mums arī ļoti daudz priekšrocības ir – šis biomasas daudzums, kas tiek izaudzēts uz hektāru, un tamlīdzīgi. Esam konkurētspējīgi. Un, ja mēs varam nodrošināt vienādus konkurences apstākļus finanšu jomā, tad kāpēc mums neatgriezt lauksaimniecībai šīs zemes? Es saku – eksporta īpatsvars mums ir pieaudzis divas reizes.

Tā būs interesanta situācija, ka jaunais vides ministrs karos ar iepriekšējo vides ministru.

Es kā iepriekšējais vides ministrs – mēs ar Zemkopības ministriju šos jautājumus risinājām. Protams, man bija ļoti daudz un dažādu jautājumu, bet mana visdziļākā pārliecība bija, arī tad, kad biju vides ministrs, ka neizmantot šo iespēju paplašināt lauksaimniecisko ražošanu ir vienkārši nepareizi. Tāpēc ir jāskatās samazinājumi transporta, enerģētikas nozarēs. Kāpēc mums neizmantot resursu, kas mums ir?

Protams, viena no lielākajām problēmām ir, piemēram, kūdra, kūdras ieguve. Nu, tas dod milzīgas emisijas. Šeit būs ļoti grūti kaut kādu zelta vidusceļu atrast. Mēs jauno kūdras politiku sākām veidot Vides ministrijā. Lai arī šis ir milzīgs Latvijas resurss, bet patiešām šajā aprēķinā tas var radīt problēmas. Tā ir tāda sāpīgākā lieta. Bet lauksaimniecisko zemju atgriešanu apritē – es domāju, ka tas ir darbs, kas būtu jāizdara, ja mēs skatāmies uz Latvijas reģionu attīstību.

Iepriekšējais ministrs Dūklavs prognozējami saistīja emisiju samazināšanu ar Eiropas Savienības subsīdiju palielināšanu. Vai tas arī jums šķiet risinājums?

Jābūt vienādiem spēles noteikumiem. Mūsu gadījumā tas prasa, ka subsīdijām ir jābūt lielākām, lai mūsu lauksaimnieki būtu godīgā stāvoklī.

Un kāpēc jūs domājat, ka būs lielākas?

Katrā ziņā pagaidām tas mūsu samazinājums nav tik liels kā citām valstīm. Nu, tad jādomā varbūt par kompensējošiem mehānismiem no nacionālā budžeta.

Vēl viens jautājums, kas nāk mantojumā no iepriekšējās ministrijas. Kā vides ministrs jūs aizstāvējāt pudeļu depozīta sistēmas ieviešanu, taču tad zemkopības ministrs Dūklavs paskatījās pa logu un ieraudzīja, ka to nevajagot. Ko jūs redzat, tagad skatīdamies pa to pašu logu?

Nu, es redzu to pašu, ko es redzēju pirms tam. Es uzskatu, ka depozīts ir nepieciešams, valdības deklarācijā tas ir ierakstīts. Pirmās diskusijas ir bijušas. Skaidrs, ka viņas jāturpina un šis likums ir jāpieņem.

Es domāju, daudz aktīvāk jāstrādā ar nozarēm – gan atkritumu nozari, gan pārtikas nozari –, lai viņi saprastu savu vietu, ka nebūt te valsts netaisās būtiski iejaukties, bet viņiem ir iespēja šo depozīta sistēmu pašiem arī izveidot un pašiem radīt tādu, lai viņiem tā ilgtermiņā kalpotu. Tas ir viens. Otrs – tas ir ceļš, uz ko iet visa Eiropa šobrīd. Pēdējie lēmumi Eiropā ir, ka atkritumu nozarē ir jāizmanto šī iespēja, tā ir viena no tām, kas varētu tikt izmantota.

Ja mēs skatāmies uz to, kā reaģējuši pārtikas produktu ražotāji, situācija ir ļoti dažāda un tas viedoklis mainās, bet, nu, mans viedoklis nav mainījies – jāievieš.

Lai jaunieši dzīvotu laukos

Diskusijā Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomē pagājušonedēļ tās ģenerālsekretārs Guntis Vilnītis teica, ka vajagot jaunus pētījumus, lai pamatotu samazinātās PVN likmes piemērošanu citām pārtikas preču grupām, bet tam vajagot naudu Latvijas Lauksaimniecības universitātei. Cik naudas gadā Zemkopības ministrija piešķir šai mācību iestādei?

To es uzreiz nepateikšu. Zinu, ka šis pētījums varētu maksāt ap 6000 eiro. Bet mēs varam dabūt precīzus skaitļus, cik mēs dodam Lauksaimniecības universitātei. (700 tūkstošus eiro pērn, pēc intervijas precizēja ministra palīdze – red.) Bet, nu, 4000 studentu, kas varbūt, es domāju, pat nebūt nav pietiekami. Tātad mums ir 70 000 saimniecību, no tām 15 000 saimniecības, kas ir ļoti aktīvas tirgū. Un, ja mēs redzam, ka vidējais vecums ir 55 gadi, ja mēs redzam, ka šī paaudžu nomaiņa jānodrošina, nu, Latvijas Lauksaimniecības universitāte ir kā vieta, kur cilvēki, jaunieši var iegūt.

Mēs jau šodien nerunājam par nepieciešamo zināšanu apjomu lauksaimniecībā – tur jau ir ļoti daudzas lietas – gan ekonomika, gan mehanizācija un viss. Latvijas Lauksaimniecības universitāte, es domāju, mums ir jāsaka – paldies Dievam, ka šī iestāde ir izveidota Latvijā. Tas dod Latvijas jauniešiem iespēju šajā nozarē specializēties. Nu, protams, tā ir varbūt bišķi pa lielu priekš Latvijas. Bet, nu, tai ziņā mums ir iespēja kooperēties ar citām valstīm.

Vai par lielu tāpēc, ka par lielu subsīdijas?

Vēsturiski viņa ir izveidojusies tāda. Un es nedomāju, ka viņa ir jāsamazina. Arī šobrīd ārvalstu studenti tiek piesaistīti. Ir valstis, kurām ir ļoti interesanta mūsu pieredze, piemēram, tai pašā mežsaimniecībā. Jo, nu, tādas tradīcijas kā pie mums, es domāju, ir ļoti reti kurā valstī mežsaimniecībā. Tās pašas veterinārās nozares un tamlīdzīgi patiešām var piesaistīt arī ārvalstu studentus. Jūs pats jau runājāt, ka ir jāfinansē zinātne. Un tas ir viens, kur mēs varam specializēties.

Kā jūs domājat, kuriem pētījumiem visvairāk aiziet privātā nauda? Gandrīz vai trešā daļa, 30 procenti privātā finansējuma pētījumiem aiziet Silavai. Un Silavas bez Latvijas Lauksaimniecības universitātes Mežsaimniecības fakultātes nebūtu. Bet tas ir arī objektīvi. 50% teritorijas klāj meži, cilvēki vēlas savus mežus, savus produktus izmantot pēc iespējas labāk. Viņi meklē risinājumus. Silava veic pētījumus. Tie ir gan projekti, kas saistīti ar jaunu hibrīd šo te audzēšanu ātrāk, gan lietas, kas saistītas ar esošo produktu plašāku izmantošanu. Tur ir gan dažādi ekstrakti, un tamlīdzīgi. Trīsdesmit procenti privātās naudas! Protams, mēs labi zinām, ka Latvijā šis privātais ieguldījumus pētījumiem diemžēl ir ļoti nepietiekošs.

Vai jūs atbalstāt premjerministra Kariņa redzējumu, ka vajadzētu tiekties, lai vismaz viena Latvijas augstskola iekļūtu vismaz Eiropas labāko simtniekā?

Obligāti, obligāti!

Vai LLU varētu būt šāda augstskola?

Es domāju, ka šeit mēs, protams, atkal atgriežamies par to, ka ir šis sadalījums un tamlīdzīgi. Bet, ja mēs skatāmies, piemēram, uz Eiropas augstskolām, tad, protams, ir šis kopējais reitings, bet ir arī atsevišķs reitings pa nozarēm, kur katrai nozarei ir pilnīgi varbūtās savs iespaids, savs rezultāts. Ja mēs droši vien skatītos uz lauksaimniecisko izglītību, tad Latvijas Lauksaimniecības universitātes reitings… Nu, es tagad nepateiktu, kurā vietā varētu būt tieši šajā nozarē, bet varētu nebūt nemaz tik slikts. Jautājums, vai mums nevajag, piemēram, lai resursus pilnveidotu, domāt par to, kā koncentrēt šos izglītības resursus. Nu, konkurence vienmēr ir laba. Ja ir vairākas augstskolas, vismaz ir konkurence, jaunieši konkurē – kaut vai vismaz sportā.

Es arī neesmu pētījis, kāds reitings Lauksaimniecības universitātei, taču, ja būtu ļoti augsts, mēs droši vien par to būtu dzirdējuši. Pagaidām dzirdam par tādiem sasniegumiem kā LLU piešķirtais goda doktora grāds Dūklavam, kad viņš bija ministrs. Bet vai vēl viena joma, kur jums varētu būt starpministriju konflikts, ir administratīvi teritoriālā reforma?

Kāpēc?

Vai jūs domājat, ka ZZS struktūras nemēģinās piebremzēt vai apturēt šo reformu? Un kā jūs tādā gadījumā rīkosieties?

Nu, paga, paga, paga – pirmām kārtām, es domāju, Zemkopības ministrija ir viena no tām iestādēm, kas ir, es esmu pilnīgi pārliecināts, ļoti ieinteresēta, lai šī administratīvi teritoriālā reforma notiktu. Jo mums jau ir arī struktūrvienības – Lauku atbalsta dienests strādā pēc sava modeļa, mežsaimniecība strādā pēc sava modeļa, ir ļoti daudz arī šie te teritoriālie sadalījumi, kas ne tuvu nav ieinteresēti, lai būtu šīs mazās pašvaldības, ir tieši ieinteresētas, lai būtu lielāki un spēcīgāki partneri pretim. Un, ja mums būtu kopējā pieeja visā valstī vienāda, es domāju, ka gan LADs, gan Meža dienests, gan PVD un visi pārējie ar lielāko gandarījumu izveidotu savu struktūru tieši atbilstoši, nu, ja pretī būtu dzīvotspējīgākas pašvaldības.

Nu, atcerēsimies vēsturi. Ne jau Zemnieku savienība bija tā, kas vēlējās sagraut šos rajonus. To jau vēlējās izdarīt pavisam citi spēki. Šādu politisko diskusiju rezultātā, var teikt, ka samazināja pagastu skaitu no piecsimt uz simts. Bet reāli jau notika pretējais. No 26 rajoniem tika izveidotas 110 pašvaldības. Nu, būsim godīgi – piecreiz samazināja, četrreiz palielināja. Jo katrs novads pārņēma šo rajonu funkcijas, nu, cik varēja. Daži vispār nevar. Tā ka par šo es jau daudzreiz esmu runājis dažādu mediju pārstāvjiem, un realitāte tāda diemžēl ir, ka notika pretējais efekts – nevis samazināja, bet gan palielināja.

Un kāda ir jūsu prognoze par šo reformu?

Vai, es ceru, es ceru! Un tas ir arī valdības deklarācijā.

Pusotra gada laikā?

Laika ziņā tas ir iespējams. Vēlme ir. Izstrādātas idejas jau ir bijušas, daudz ko mums arī nebūtu no jauna jāizdomā. Mums ir pietiekami liela pieredze, ko pārņemt no Eiropas Savienības valstīm, piemēram, no Īrijas, kur pašreizējais zemkopības komisārs, pirms tam reģionālais ministrs Īrijā, ja es nekļūdos, četras reizes samazināja pašvaldību lemjošo iestāžu skaitu. Ir brīnišķīgi piemēri tepat no Skandināvijas, no Lielbritānijas, un ir dažādi modeļi. Protams, iespējams, varbūt jāskatās atsevišķi Rīga, Pierīga, bet tās jau ir nianses. No otras puses, ir, protams, jautājums, ka mums ir piecas partijas valdībā, no liberālas līdz konservatīvai.

Vai tad kāda ir pret šo reformu?

Katram ir bišķi savādāks redzējums. Es domāju, ka galvenais neieslīgt detaļās. Galvenais pēc iespējas ātrāk pieņemt lēmumu un iet uz priekšu.

Visiem pie galda

Pērn jūnijā jums intervijā vaicāju, vai jūsu vadītā Vides ministrija ir Zemkopības ministrijas piedēklis un vai pats esat kooptēts zaļo un zemnieku “zaļajā” galā. Teicāt, ka neesat. Kā būs tagad, kad esat tradicionālajā “zaļo zemnieku” cietoksnī?

Nu, šī pirmām kārtām nav bijusi tradicionāli Zaļo un zemnieku ministrija. Atcerēsimies pagātni. Vislielākās pārmaiņas šajā ministrijā notika kuros gados?

Kuros?

Lauksaimniecības ministra pienākumus kas pildīja deviņdesmito gadu sākumā? (Dainis Ģēģers (LTF), Jānis Kinna (LZS), Ārijs Ūdris (LC) – red.) Kas bija ministrijā 1999. – 2000. gadā? (Aigars Kalvītis (TP) – red.) Arī Nacionālā apvienība šeit ir bijusi. (Guntars Krasts (1996), Vents Balodis (1998. – 1999.) – red.) Ministru prezidents Krasts, man liekas, pāris dienas te ir bijis.

Vai gribat teikt, ka tūlīt būs nopietnas pārmaiņas?

Nē. Paga, paga – nopietnas pārmaiņas… Uz šo nozari, kur cilvēki plāno savu dzīvi – mežsaimniecībā tas ir sešdesmit, simts gadi, lauksaimniecībā tas ir desmit gadus –, nu, šeit nevar būt tā, ka vienu gadu mēs darām pēc viena plāna, otru darām pēc otra plāna. Šeit ir ļoti svarīgi tomēr nodrošināt šo stabilitāti un prognozējamību.

Šobrīd, kā jau es teicu, mēs esam sagatavojuši priekšlikumus nākamajam plānošanas periodam. Mēs lielā mērā arī balstāmies uz to, kāda ir bijusi šī virzība pagājušos plānošanas periodos, un lauksaimnieku organizācijas arī uzsver to, ka vajadzētu būt pakāpeniskumam, pārmantojamībai, lai viņi varētu prognozēt savu darbu, savu nākotni, savu biznesu. Šeit nav “nopērk, pārdod”. Šeit ir nepieciešamas nozīmīgas investīcijas, nepieciešams redzējums, kā ko darīt. Tā ka te nevar būt straujas izmaiņas.

LOSP direktors Guntis Vilnītis pēc tikšanās ar jums teica, ka “aizkulišu noskaņojums un attieksme liecina, ka sadarbība būs”. Vai tas nozīmē, ka esat no varenajām zemnieku lobiju organizācijām atzīts par labu?

Es domāju, ka labs nebūšu visiem. Dažādos amatos ir bijusi iespēja sastrādāties ar šīm zemnieku organizācijām. Ir bijušas ļoti dažādas sarunas, ir bijis ļoti ass pretnostatījums, piemēram, migrācijas jautājumā, ir bijusi pozitīva sadarbība. Nu, mēs redzam, ka arī zemnieku organizācijas ir ļoti daudz un dažādas – ir LOSP, ir Zemnieku saeima, ir vēl citas. Šeit ir ļoti daudz iesaistītu personu, un skaidrs, ka būs gan pozitīvas atsauksmes, gan negatīvas atsauksmes. Bet, nu, mans redzējums ir tāds, ka mums ir jāsēž pie viena galda. Lai kā mums varbūt kāds jautājums vienam otram varbūt liktos savādāk risināms, bet šis kopsaucējs ir jāatrod.

Viens no tuvākajiem jautājumiem, kas mums droši vien ir jārisina, piemēram, ir šīs pašas biogāzes jautājums. Tas ir tehnoloģiskajā procesā. Ja mēs varam teikt, ka varbūtās atjaunojamo energoresursu jāpārskata visa tā politika, bet viņa ir jāpārskata tā, lai nesagrautu nozari, jo šobrīd diemžēl situācija ir tāda, ka bankas jau sāk zvanīt zemniekiem – ko jūs darīsiet? Cilvēki ir ieguldījuši miljonus, simtus tūkstošu šajā savā procesā, kur viņam ir lopkopība, zemkopība un beigās biogāzes ražošana. Nu, nevar apdraudēt! Šeit, piemēram, ir jautājums, kur mums droši vien būs kopēja pozīcija ar lauksaimniekiem, bet droši vien būs ļoti smaga diskusija ar Ekonomikas ministriju, kas šobrīd vērtē, kā pēc iespējas ātrāk atteikties no šī obligātā atbalsta.

Arī par to pašu migrāciju – nu, mans viedoklis pamatā nav mainījies, mēs ar lēta darbaspēka ieviešanu varam nodrošināt vienu gadu, divus, bet tas nav ilgtermiņa risinājums.

Nav gan, taču lauksaimnieki droši vien grib strādāt arī šogad un nākamgad, nevis gaidīt, kamēr Parādnieks uztaisa nākamo laukstrādnieku paaudzi.

Nē, nu, var jau tā, kā Indrānos – vecīšus uz pirti, un mājā dzīvos cilvēki kaut kur no citurienes. Labākajā gadījumā uz pirti.

Vilnītis arī teica, ka LOSP plāno atkārtoti valdībai iesniegt lauksaimnieku NVO vienošanos par darbiem, kuri valdībai jāapņemas īstenot. Kas tie ir par darbiem, un vai esat apņēmies tos īstenot?

Nu, mums bija diskusija, mēs tikāmies – toreiz vēl Ministru prezidenta kandidāts Kariņa kungs un zemkopības ministra kandidāts Gerharda kungs tikās ar lauksaimnieku organizācijām, kur pie galda sēdēja gan LOSP, gan Zemnieku saeima, kas ir galvenie spēlētāji, un, protams, šie jautājumi bija – gan par to, lai būtu taisnīgs finansējums, un, ja nepieciešams, līdzfinansēt, jautājumi par to pašu pievienotās vērtības nodokli. Tas saraksts ir, jā. Protams, ir lietas, par kurām mēs varam vienoties un kas deklarācijā tika ierakstītas. Par to, ka mums jāiet uz šo taisnīgumu, jāizvērtē, vai mēs šo PVN samazinājumu varam veikt. Bet, nu, ir skaidrs, ka ir lietas, kuras ne zemkopības ministrs, ne Ministru prezidents nevar apsolīt.

Piemēram?

Piemēram, ka mēs garantēsim tik un tik naudas rīt un parīt, uzreiz.

Vai prasīja konkrētas summas?

Protams.

Vai neiznāks tā, ka lauksaimniecības politiku noteiks nevis Nacionālās apvienības ministrs, bet gan Zaļo un zemnieku savienības kontrolētās tā dēvētās nevalstiskās organizācijas?

Kāpēc jūs domājat, ka viņas ir Zemnieku savienības kontrolētas?

Piemēram, LOSP valdes priekšsēdētājs bija Armands Krauze, kurš pēc tam kļuva par ZZS valdes priekšsēdētāju un joprojām ir LOSP valdē.

Bet mēs pat nezinām, kas būs Zemnieku savienības kongresā, kas notiks.

Bet vai LOSP ir nevalstiska organizācija?

Jā.

Bet to finansē no Zemkopības ministrijas budžeta.

Viņa ir ierakstīt likumā kā konsultatīvā organizācija Zemkopības ministrijai, un šobrīd tur ir vairāki desmiti dažādu organizāciju pārstāvētas – gan lielākas saimniecības, gan mazākas saimniecības pārstāvošas dažādas nozares, sākot no bioloģiskajām, beidzot ar mežiem un zivsaimniecībām. Tur ļoti daudzas dažādas un arī pretēju viedokļu. Es atceros, piemēram, pagājušoreiz kā vides ministrs tiekoties, pacēlās diskusija par šiem vēja parkiem, un [viedokļi] bija diametrāli pretēji.

Kāda summa Zemkopības ministrijas budžetā paredzēta LOSP un citu lauksaimnieku organizāciju finansēšanai?

Mēs sameklēsim skaitļus. (Ministra palīdze pēc intervijas informēja, ka lauksaimnieku organizācijām no ZM budžeta samaksāti 494 tūkstoši eiro – red.) Es domāju, ka sadarbība ar nevalstiskām organizācijām šobrīd mums ir ļoti labi attīstīta visā valstī kopumā. Mums ir Sabiedrības integrācijas fonds, kas atbalsta nevalstiskās organizācijas, mums ir memorands ar nevalstiskajām organizācijām valdības līmenī. Visas ir ļoti spēcīgas un ļoti dažādas. Mēs varam teikt, ka viena ir labējāka, otra liberālāka, bet nesadarboties ar nevalstiskajām organizācijām, kas pārstāv konkrētu nozari, es domāju, nebūtu pareizi.

Tātad LOSP finansē Zemkopības ministrija?

Ir vesela virkne nevalstisko organizāciju, kas saņem tiešu finansējumu no Sabiedrības integrācijas fonda, valsts naudu. Vai arī Vides aizsardzības fonds.

Un LOSP tepat šajā mājā arī sēž, vai ne?

Mūsu mājā, kā redzat, ir 23 stāvi. Visu pat šobrīd ministrija neizmanto. Agrāk te bija astoņas ministrijas, desmit, šobrīd šeit ir viena.

Bet jūs šo kārtību nemainīsiet?

Nē, nu, te ir jāskatās, kā mēs kopā valstī varam nodrošināt šo sadarbību ar nevalstiskām organizācijām. Es domāju, ka mēs varētu soli pa solim varbūt arī iet un pārskatīt Sabiedrības integrācijas fonda lomu, kā šī sadarbība notiek, skatīties, kas notiek, iespējams, arī vides jomā.

Kāpēc tik uzstājīgi piesaucat Sabiedrības integrācijas fondu? Atšķirībā no tā finansētajām lauksaimnieku organizācijas apvieno tūkstošus turīgu cilvēku, tomēr arī tās finansē valsts.

Būs mums ir nepieciešama šī viņa sadarbība. Nav nepieciešams, lai katrs zemnieks sēdētu uz savu lauciņa un mēģinātu cīnīties. Starp citu, viena no mūsu lielākajām problēmām ir tā, ka šī kooperācija diemžēl nav pietiekama. Diemžēl nav pietiekama. Viņa ir ļoti labi izveidojusies, piemēram, augkopības nozarē, piemēram, graudkopības nozarē, kur mums tiešām ir ļoti labi kooperācijas piemēri kā LATRAPS. Ja mēs, piemēram, skatāmies uz lopkopību, skatāmies, piemēram, uz piena nozari – tas, ka nav izveidojusies pilnvērtīga sadarbība starp zemniekiem, nostāda viņus daudz negatīvākā stāvokli attiecībā pret citām nozarēm. Mums ir katrā ziņā noteikti jāveicina šī sadarbība starp lauksaimniekiem.

Nē, nu, skaidrs, ka var droši vien nepatikt tur partejiskā piederība, es arī neteiktu, ka mums būtu viegli strādāt tāpēc, ka ir citas partijas pārstāvība, bet, nu, tā ir realitāte. Es jau domāju, ka tas viss ar laiku mainīsies, mēs paskatīsimies, kādi būs šie te kongresi, kādi būs lēmumi.

Kādi kongresi?

Zemnieku savienības, citi kongresi. Ir grūti prognozēt.

ZZS droši vien nav apmierināta ar to, ka palikusi opozīcijā. Vai Nacionālā apvienība palīdzēs tai nonākt valdībā?

Nē, nu, redziet, mēs šobrīd esam pieņēmuši lēmumu – mēs esam tanī valdībā, kāda ir izveidojusies, ko Kariņa kungs ir sastādījis un ko Saeima ir atbalstījusi. Mēs redzam, cik grūti un smagi tas nāca, kāds ir šis sadalījums. Nu, es domāju, ka vēlēšanu rezultāti ir pietiekami skaidri parādījuši to, ko vēlas Latvijas pilsoņi. Ja pilsoņi aizgāja nobalsot, nu, šobrīd šī valdība ir izveidota atbilstoši tam, kāds ir bijis šis balsojums. Vai izdosies, vai ir iespējams kādā citā – nu, es neredzu, ka pagaidām būtu kādas citas iespējas.

Cik ilgi būs pagaidām?

Nu, kā mēs redzam, notiek straujas izmaiņas, mēs redzam, ka ir partijas, kur ir iekšējās pretrunas.

Kāda ir jūsu prognoze, cik ilgi šī valdība noturēsies?

Es domāju, ka lielā mērā tas, cik ilgi šī valdība noturēsies, ir atkarīgs no tā, vai valdībā pārstāvētās partijas spēs samierināt savas ambīcijas tieši tādos jautājumos kā budžeta pieņemšana.

Šā budžeta vai nākamā?

Visticamāk, nākamā. Te jau, visdrīzāk, nav atkarīgs no tā, ko mēs visi kopā sadarīsim, bet no tā, ko katrs izdarīs savā partijā, cik lielā mērā viņš savas ambīcijas spēs izvērtēt atbilstoši reāli pieejamiem līdzekļiem.

Bet Nacionālā apvienība būs jebkurā valdībā. Kādu ministra amatu jūs gribētu sev nākamajā valdībā?

Es domāju, ka diez vai man… Es jau teicu, visi šie amati ir tomēr līdzīgi, saistīti ar ekonomisko attīstību, saistīti ar specifiskām tautsaimniecības nozarēm. Nu, nekādā gadījumā es, piemēram, sevi neredzētu varbūtās, kas saistīti ar kultūru, ārlietām un to pašu labklājību, veselību. Un es arī domāju, ka ir ļoti būtisks jautājums arī, protams, par paaudžu nomaiņu. Mums tomēr ir virkne jaunu politiķu partijā un, ja nenotiek paaudžu nomaiņa, tad mēs varam nonākt tur, kur jau agrāk nonākušas virkne citu partiju.

Bet vai jums ir kāds sapņu ministra amats – vislabākais no visiem, kurā jūs gribētu strādāt?

Nē, nav man sapņa amata! Un es jau savulaik, strādājot par valsts sekretāru, varētu teikt, biju savā tādā komforta zonā. Bet, nu, tad nāca krīze, krita Kalvīša valdība, un tad 2007. gada 20. decembra dienā, sēžot bērnudārza izlaidumā, saņēmu šo uzaicinājumu kļūt par ministru. Katrā ziņā bija skaidrs, ka… Ai, nu, labi, tās ir nianses.

Mīlēt Cēzaru

Saņēmusi Lielo Kristapu par pirmo spēles īsfilmu Viesturs Kairišs iznāk no meža, jaunā kinorežisore Marta Elīna Martinsone jau raksta scenāriju pusaudžu komēdijai un dalās pieredzē, kā cilvēkam dzīvot, lai patiešām patīk

Tā bija priecīga diena jaunās kinorežisores Martas Elīnas Martinsones dzīvē — pagājušā gada novembrī, tieši nedēļu pirms valsts simtgades svētkiem, viņa kāpa uz kino Splendid Palace skatuves, lai saņemtu Lielo Kristapu par gada labāko studentu filmu. Šo darbu, komēdiju Viesturs Kairišs iznāk no meža, Marta veidojusi, sapludinot galvenās varones, jaunas sievietes Gunas, ikdienas realitāti ar iztēles pasauli — pēc Viestura Kairiša izrādes noskatīšanās Guna sāk daļēji dzīvot izrādes tēlu ieskāvumā.

Uzreiz pēc balvas saņemšanas jauno kinomākslinieci feisbukā apsveica kolēģes no Sieviešu stendapa. «Martai ir jauns priekšmets mājās, gan jau kādā stendapiņā izstāstīs, ko ar to darīt,» viņas jokoja. Līdztekus scenāriju rakstīšanai un filmu režisēšanai Marta darbojas šajā feminisma ideju iedvesmotajā projektā Kaņepes Kultūras centrā. «Pēdējā pusotra gada laikā gan mazāk,» viņa precizē. Šajās stāvkomēdijās sievietes dalās ar pieredzes stāstiem, bieži par neērtām, stereotipizētām tēmām.

Dzīvē Marta nemēģina «paņemt zāli» ar asprātībām. Viņas introvertā personība līdz ar zināšanu bagāžu vēsturē un kino šķiet suģestējoša. Arī tas, kā jaunā kinorežisore līdzsvaro garīgo slodzi ar fizisko — vairākas reizes nedēļā apmeklē sporta klubu. «Iespējams, tā ir paaudzes lieta — rūpēties par to, lai labāka dzīve ir gan sev, gan citiem,» viņa saka. Gracioza, skaista, melnā apģērbā ar sarkanu manikīru viņa, šķiet, labi iederētos film noir estētikā.

Gribēju pirmo jautājumu uzdot šādu: vai jums pasauli ir interesantāk tvert kā režisorei vai vēsturniecei? Taču tad feisbukā ieraudzīju teksta atšifrējumu no sieviešu stand-up — par pieredzi sporta klubā. Lasīju, smējos, un ienāca prātā — nez, vai pasaulē ir daudz modernu lietu, kas jūs neuzrunā, bet cenšaties tās tomēr izmēģināt?
Protams, ir, jo šķiet: ja visiem tik ļoti patīk, kaut kam tur jābūt. Visizteiktāk tā laikam ir ar skriešanu. Ļoti nepatīk, liekas bezjēdzīga nodarbe, lai gan daudzi draugi ir sajūsmā, jo skriešana attīrot prātu. It kā to saprotu, bet man skrienot jau pēc 10 minūtēm paliek tik garlaicīgi, ka vairs negribu. Tādā ziņā visi jocīgie fitnesa treniņi ir interesantāki, jo tur vienmēr kaut kas notiek.

Tātad savā ziņā lauzāt sevi?
Jā, joprojām apmeklēju sporta klubu. Mani interesē jaunas lietas, es labprāt tās izmēģinu. Kaitina, ja cilvēki ieņem pozu — raugās distancēti uz to, kas patīk vairumam sabiedrības. Ko nozīmē «nepatīk»? Izmēģini un tad saproti, patīk vai ne — svaigēšanu, sporta treniņus, jebko citu! Protams, ir lietas, ko nekad nemēģināšu, piemēram, jauna kluba atvēršanas ballīti, bet nevis tāpēc, ka «visi turp iet, es jau nu nebūšu viena no viņiem», bet tāpēc, ka man nepatīk atrasties vietās, kur ir daudz cilvēku.

Nesen saņēmāt Lielo Kristapu par gada labāko studentu filmu. Vai par to, kas notiek mūsu kinolaukā, priecājaties?
Paaudzes nomainās, un redzams, ka tie, kas agrāk bija jaunie un trakie, tagad varbūt mazliet stagnē — atrod savas lietas, par ko grib runāt kino, un par tām arī runā. Manuprāt, Latvijas kinolaukā parādās dažādība. Prieks par Alises Zariņas filmu Blakus. Kaut kas svaigs un jauns, viens no Valsts kultūrkapitāla fonda mikrobudžeta projektiem — road movie par attiecībām un cilvēkiem. Ja tā noformulē, varbūt liekas garlaicīgi, bet šajā filmā ir kaut kas ļoti patiess.

Man patīk arī manu Kultūras akadēmijas kursabiedreņu darbi — katrai no viņām ir sava kinovaloda. Nosaukšu Lieni Lindi, kura gan nebija manā kursā, bet patīk viņas skatījums kino — drosmīgā atklātība, runājot par tēmām, par kurām parasti ir grūti vai negribas runāt. Viņa to dara jūtīgi, bez shock value, ko tādām atklātām filmām parasti piesien. Viņas mērķis nav šokēt, bet gan uzrādīt tēmas, par kurām nepieciešams runāt. Tāpat arī Adriānas Rozes, Signes Birkovas, Ievas Norveles, Elitas Kļaviņas, Guntas Gaidamavičas darbi ir vērtīgi, jo katrai ir savs interešu loks kino, izteikta vizuālā valoda. Bet, protams, Latvijā ir arī daudz jaunu, talantīgu puišu, kuri darbojas kino.

Tagad daudzi studē kino — tas ir populārs studiju virziens. Jo vairāk cilvēku un jo aizrautīgāk viņi strādā, jo daudzveidīgāka, spēcīgāka veidojas kinoindustrija.

Vai jaunie kinorežisori vēlas strādāt Latvijā? Noteikti ir kārdinājums studēt pasaulē, arī pati esat mācījusies Lielbritānijā.
Ārzemēs esmu studējusi mākslas vēsturi un teoriju. Gribētu arī kino, bet laikam ir par vēlu, un šo iespēju esmu palaidusi garām. Domāju, katram, kurš vēlas nopietni taisīt kino, ir jāstudē citās valstīs. Pamatu Latvijā var iegūt, bet kinorežisora arodu izkopt precīzi — tas jāmēģina citur. Kultūras akadēmijā ir lieliski pasniedzēji, bet viņi tevi pazīst. Manuprāt, arī vairāk piedod. Kad aizbrauc citur, esi svešinieks — tur visiem vienalga, kādi tev apstākļi, kāpēc kaut ko nevari. Latvijā izsisties ir salīdzinoši vienkārši.

Mums nav jāuztraucas, ka varam zaudēt talantīgus cilvēkus. Viņi atgriežas, un tas ir milzīgs devums kino, arī teātrim — Vlads Nastavševs studējis gan Maskavā, gan Londonā, tāpat Jānis Nords studējis ārzemēs un daudzi citi. Tās uzreiz ir jaunas asinis, jauni skatījumi. Ir viegli iestagnēt, ja tev ir tikai viena skola.

Vai jums ir bijis tāds kārdinājums?
Protams, bet nezinu, vai to spēju. Pagaidām man ir interesanti savas studiju filmas rādīt draudzenēm, kas dzīvo ārzemēs. Redzēt, kā cilvēki, kuriem mūsu kultūrtelpa nav pazīstama, reaģē. Pati zinu vietējos jokus, ko izmantoju scenārijā,— uz ko tie tendēti, bet jāiemācās būt universālākai.

Jums interesē sieviešu līdztiesības, atvērtas sabiedrības jautājumi — vai brīžiem nešķiet, ka citur Eiropā dzīvot būtu patīkamāk?
Pusotru gadu nodzīvoju Berlīnē. Tur bija pilnīgi cita sajūta. Kaut vai sīkumi: vari iziet no mājas pidžamā, un tas nevienam neko nenozīmē. Ir daudz panku bāru, bet, ja atnāksi puķainā kleitiņā, neviens tevi nenopētīs, bet teiks: nāc iekšā! Tā Rīgā pietrūkst, jā. Tomēr par Berlīni sajūta var būt arī ļoti mānīga: ātri vari ieslīgt nekā nedarīšanā, jo, lai izsistos, jābūt lielām ambīcijām un labi jāzina vācu valoda. Mūs Latvijā biedē ar Eiropas multikulturālismu, bet Berlīnē ar angļu valodu vien cauri tikt nevari. Reizi gadā vai reizi pāris gados noteikti vajag aizbraukt no Latvijas, lai pamācītos, dalītos pieredzē. Kaut vai īslaicīgi.

Latvijā dažādas sabiedrības vides ir ļoti nodalītas. Ja esi nonācis vienā vidē, rodas sajūta, ka visi visus pazīst, un gandrīz matemātiski jārēķina, kam ko teiksi, lai neapvainojas, jo Latvijā apvainojas par visu.

Bet jums ir asa mēle!
Latvijā tas ir problemātiski: sakašķēsies ar pāris svarīgiem cilvēkiem savā jomā, un darba nebūs — mazas sabiedrības efekts. Es nedomāju, ka esmu drosmīga. Drīzāk piesardzīga. Mēģinu pēc iespējas nodalīt privāto un profesionālo sfēru. Tas, ka man pret kādu ir «antipātijas», nenozīmē, ka mēs nevarētu kopā strādāt.

Kā jūs, vēsturniece, izdomājāt studēt kinorežiju?
Pēc studijām Lielbritānijā mūsu Kultūras akadēmijā mācījos teātra režiju. Tajā laikā režisors Gatis Šmits Jaunajā Rīgas teātrī taisīja izrādi Pirmie aplausi — par 13. gadsimtu Livonijā. Es biju vēsturniece, mūs saveda kopā, lai veicu vēsturisko izpēti un arī mācos teātra režiju. Turpinājām strādāt pie dažādiem projektiem — gan Tolstoja lugas Tumsas vara iestudējumā, gan mūziklā Meierovics. Tad nāca Gata Šmita filma 1906 (pirmizrāde 15. martā — red.), kurai esmu scenārija līdzautore — pagājuši jau pieci gadi, kopš filmas nolūkiem sāku lasīt par sociāldemokrātiem. Kad filmējām pirmo reklāmas klipu, sapratu, ka man nav zināšanu, kā jārīkojas filmēšanas laukumā. Tad arī sāku studēt kinorežiju. Patiesībā to gribēju jau bērnībā, bet tad tas likās neiespējami.

Kāpēc?
Filmas taisīja drosmīgie mākslinieki, bet es tāda nejutos. Likās, ka man nav spēju. Man vispār ar vārdu «mākslinieks» ir problēmas. Nevaru bez ironijas pateikt: esmu māksliniece. 2004. gadā, kad pabeidzu vidusskolu, izvēlējos studēt vēsturi. Vecāki bija šokā, jo tā nešķita rentabla joma. Vēlāk, kad jau biju izmācījusies vēsturi un visu ko citu, sadraudzējos ar kinorežisori Lieni Lindi. Stāstīju, ka mani interesē kino, un viņa teica: pamēģini!

Manuprāt, vēsturniekiem skatījums uz pasauli ir strukturēts, savukārt kinomākslā vajag zināmu dullumu — var taču iepatikties kāda ideja, kuras izvērsums filmā nebūs vēsturiski precīzs. Kā apvienojat vēsturnieces un kinorežisores pasaules skatu?
Man īsti nav superracionāls prāts. Jā, esmu studējusi vēsturi, pēc tam Lielbritānijā arī mākslas vēsturi, bet, piemēram, gadskaitļus vai datumus atceros labi ja dažus. Nespēju visus paturēt prātā. Svarīgāka par skaitļiem ir vēsturiskā izpratne. Manā studiju laikā pasniedzēji sāka diezgan moderni mācīt — ka vēstures studijas nav skola, kur jāiekaļ cipari, kas neko nedos. Dos procesu izpratne. Tas režijā ļoti noder, jo visā filmas garumā taču risini kopsakarības. Vēstures studijas man ļoti palīdz, arī ilgajā projektā 1906.

Vai gadījies saplēsties ar kolēģiem, jo viņi vēlas kaut ko vēsturiski neatbilstošu, sadomātu?
Tā nav bijis, jo pārsvarā esmu strādājusi ar Gati Šmitu un viņš ir ļoti skrupulozs. Piemēram, JRT izrādē Tumsas vara, kurā meita manto īpašumu, meklēju avotos, vai 19. gadsimtā Krievijas likumdošana to vispār pieļāva. Gatis man iemācīja, ka sīkumi ir svarīgi. Protams, filmās var gadīties vēsturiskas neprecizitātes, jo visu nav iespējams izkontrolēt un bieži vien arī nezinām, kā precīzi bijis. Holivudas filmās gan reizēm pamanu neprecizitātes. Kad studēju vēsturi, man šīs filmas bija grūti skatīties. Smieklīgas šķita gludi skūtās aktrises ar kosmētiku uz sejas, kuras spēlē, piemēram, verdzenes.

Vai esat dabūjusi dzirdēt, ka «režisors ir vīriešu profesija»?
Attieksme ir bijusi. Neviens acīs nesaka: ko tu, sieviete, dari vīriešu lauciņā?! Tomēr maigi norāda: uz «puišu režisoru klubiņa» pasākumiem neaicina. Tiesa, man ir paveicies: tie vīrieši, ar kuriem esmu kopā strādājusi, vienmēr bijuši atbalstoši.

Par šo attieksmi industrijā nepatīk runāt. Ne tikai vīriešiem, arī režisorēm sievietēm. «Tādas problēmas nav, ko jūs te čīkstat!» Tas ir dīvaini, lai gan var jau saprast — ja kāda ir izsitusies, iekarojusi savu vietu, viņa negrib to apdraudēt. Man reizēm speciāli prasa, cik sieviešu režisoru tu zini? Nedaudz, jo sieviešu šajā profesijā ir mazākumā. Ir grūti uzturēt vēlmi strādāt profesijā, ja tev sevi jāpierāda vairāk nekā vīriešiem un vēl maigi norāda — «ko tu te lien».

#MeToo un Hārvija Veinsteina problēmas mums Latvijā nav, vai ne?
Latvijā tas nav vienkārši. Labi, pateiksi, ka tevi kāds aktieris vai mūziķis, vai citas radošās profesijas pārstāvis apgrābstījis. Vispirms, vaicās, kāpēc neteici uzreiz. Varbūt tāpēc, ka bija 18 gadu un gribējās strādāt šajā jomā. Vai bija vienkārši pārbijusies. Un tam līdzi nāk milzīga kauna sajūta. Jā, Latvijā šī tēma nav nosaukta konkrētos vārdos. Esmu no draudzenēm dzirdējusi drausmīgas pieredzes stāstus, bet par tiem publiski nerunā, jo, nākamreiz izejot uz ielas, visticamāk, šo cilvēku satiksi vai filmēšanas laukumā viņš tev būs priekšā. Latvijā drosmi runāt par sensitīvām tēmām bieži iztulko kā čīkstēšanu, sūdzēšanos.

Kad sieviešu stand-up runājat par dzimumlomu tēmām un sieviešu tiesībām, internetā pēc tam ir komentāri: «ak, šīs vientuļās, nelaimīgās, neglītās feministes, ejiet atrodiet sev vīrieti!».
Interesanti, ka vienmēr tiek aizskarts sievietes izskats. Ja vīrietis izsakās nepieņemami, viņam pārmet, ka ir stulbs vai tamlīdzīgi, bet nekad nesaka «resns un nelaimīgs, neviena sieviete viņu negrib». Toties sievietēm tas jāklausās regulāri, viņas vienmēr ir «nelaimīgas un sen nav dabūjušas» vai «nesmukas». Tas automātiski pazemina, noreducējot, ka sieviete ir tikai viņas izskats. Lai cik pārliecināta par sevi un neatkarīga tu būtu, tas ir sāpīgi un nepatīkami. Fiziskās īpašības ir ne tikai katram cilvēkam sensitīva tēma, bet tās arī nav viegli vai pat neiespējami mainīt.

Mums vēl pagaidām īsa demokrātijas pieredze. Nav jau, no kā droši atsperties, lai izprastu līdztiesības jēgu. Domāju, ka daļas sieviešu agresīvā attieksme pret feminismu nāk no iepriekšējo paaudžu pieredzes. Mūsu vecākiem nebija izvēles brīvības. Brīvās pasaules feminisms tiek jaukts ar padomju feminismu, kur visi bija biedri un sievietei daudz kas bija jādara piespiedu kārtā. Patiesībā feminisms sievietei neaizliedz valkāt kleitas un vēlēties, lai vīrietis par viņu rūpējas. Feminisms iestājas par sievietes tiesībām izvēlēties, kā dzīvot un realizēt sevi. Manuprāt, ja kāda feministe liek sievietei justies slikti par to, ka viņa ir mājsaimniece, tā nav laba feministe.

Kā jūs pati esat audzināta?
Mamma ir spēcīga personība. Paps ir mierīgāks, klusāks. Man ir interesants viņu skatījums uz padomju pagātni, jo tā ir mana vienīgā sasaiste ar šo laiku un tā atstātajām sekām sabiedrības domāšanā — kad padomju laiki beidzās, man bija pieci gadi. Domāju, ka padomju domāšanas sekas manā paaudzē jūtamas, jo mūs audzināja vecāki, kuri dzīvoja šajos laikos.

Pusaudžu gados biju diezgan liela nūģe. Vecākiem īsti nebija, par ko pārdzīvot — ne es gāju ballēties, ne ārdījos. Drīzāk sēdēju un lasīju, vai zīmēju, skatījos filmas. Mani vecāki necenzēja, vienīgi audzināšanai cauri gāja padomju laiku radītās šausmīgās bailes no nabadzības — ir jādara viss, lai būtu labs darbs! Vai jādabū bagāts vīrs. Tas manī radīja domu, ka mācīties mākslu nevajag, jo tad nebūs naudas. Mūsu vecāku paaudzei neko nevar pārmest, tāda bija viņu pieredze, kas turpinājās arī 90. gados atjaunotajā Latvijā. Vecāki strādāja nenormāli daudz, lai nodrošinātu normālu dzīvi. Viņi cīnījās, lai dotu man atspērienu, un negribēja, lai ieguldīto noļurinu ar slikti apmaksātu darbu un trūcīgu dzīvi. To, ka nodarbošos ar mākslu, vecāki sāka pieņemt tikai pēc viena diviem gadiem. Viņi lepojas ar mani, bet naudas jautājums joprojām paliek — es nedzīvoju kā buržujs. Turklāt radošs darbs bieži vien nozīmē strādāšanu septiņas dienas nedēļā.

Brīvība nes līdzi arī nedrošību, vai ne?
Jā, bet man brīvība ir vajadzīga. Es nevarētu birojā ražot. Varbūt varētu, bet diez vai gribētu. Brīvmākslinieka niša ir nedroša, jo ik pa laikam nonāc situācijā, kad kontā nav naudas un jūties ne īpaši labi. Bet vienmēr ir tā, ka projekti ātri vien parādās. Tagad darba ir daudz. Paralēli kino uzņemšanai rakstu portālā Satori. Ar kolēģēm marta sākumā organizējam mazu kinofestivālu, kas koncentrējas uz sievietēm režisorēm — gan dokumentālo, gan animācijas, gan spēlfilmu. Tuvojas arī Literatūras gada balvas pasniegšanas ceremonija, kam būšu režisore. Ļoti patīk literatūra, labprāt to uzņemos. Šobrīd strādāju pie pilnmetrāžas filmas scenārija, tā būs tīņu komēdija par nūģīgumu un to, kāda izskatās pasaule, ja daļēji dzīvo iztēlē, — šis motīvs manos darbos parādās bieži. Vienas realitātes nav, visi dzīvojam paralēlo dzīvi — iztēlē. Tur notiek visfantastiskākās lietas.

Recenzijā par filmu Nameja gredzens portālā Satori rakstījāt, ka jums patīk supervaroņu filmas. Kāpēc?
Noliegt «meinstrīmu» un popkultūru — neuzskatu, ka tas kādu padara par dziļāku cilvēku. Ir teiciens, ka visi kinoļaudis dalās divos T — tajos, kuriem patīk Tarkovskis, un tajos, kuriem patīk Tarantīno. Es vairāk sliecos uz Tarantīno pusi.

Vai jums krīt uz nerviem, ja kinoteātrī blakus kāds grauž popkornu?
Nē, Forum Cinemas tas šķiet dabiski. Pašai arī patīk to darīt. Kinoteātrī, tāpat kā teātrī, ir sava enerģija. Ja cilvēks, filmu skatoties, alkaini grauž popkornu, tad viņam ir interesanti.

Jūs ieminējāties, ka rakstāt scenāriju pusaudžu komēdijai. Kā jums liekas, vai ir iespējama ideāla audzināšanas formula, kas palīdzētu izveidot laimīgu, netraumētu sabiedrību?
Domāju, ka tas nav iespējams. Vari būt labākais vecāks pasaulē, bet piepeši nogurumā pasaki vienu frāzi, ko pats pēc tam neatceries, bet bērnam tā paliek trauma uz mūžu. Vienīgais, uz ko iespējams tiekties, — lai vecāki ir laimīgi. Nelaimīgi vecāki nevar izaudzināt laimīgus bērnus. Bērni visu jūt, arī tad, ja neizprot — ka viņiem melo, ka nepievērš uzmanību, ka vecāki skumst.

Vai jums bērnībā ir bijis kāds sīkums, kas izvērties par traumu?
Mīļvārdiņš «miltutārps». Tad saproti, ka esi bāla un resna. Tas ir tas, ko tu kā bērns uztver. Vai ka pieaugušie mīļi pasmejas par tavu neveiklumu, bet tu gadiem domā, ka esi neveikla, ka sporta aktivitātes nepadodas, ir bailes. Tikai ar gadiem saproti, ka ķermenis var izdarīt ļoti daudz. Viss, ko vecāki saka ar mīlestību, pusaudžu vecumā tiek uztverts melodramatiski līdz kaulam.

Kādā uzstāšanās reizē stāstījāt par Led Zeppelin krekliņu, klasesbiedri par to smējās. Kur jūs, 90. gadu bērns, dabūjāt šādu krekliņu?
Manam tēvam un mammai patīk rokmūzika, mājās vienmēr bija labas kasetes un diski. Vecāki vispār ir ļoti stilīgi — iet uz Rammstein un Linkin Park koncertiem.

Kāda ir jūsu paaudze?
Apjukusi. Ar mums 90. gados skolā izmēģināja reformas. Viss mainījās, Latvijā ienāca mobilie telefoni. Jā, apjukums, jo ir pieejams internets un piepeši uzzini tik daudz jauna. Atšķirībā no vecākiem vari daudz ceļot.

Mūsu paaudze ir robežšķirtnes bērni. Mums nepiemīt raupjais sovjetisms. Mani biedē, ka daļā sabiedrības jūtama nostalģija pēc padomju laikiem. Aizmirsies, ka nekāda humānisma tajā laikā nebija. «Mēs viens pret otru labāk izturējāmies.» Nevajag melot! Tā nebija. Kaut vai skatoties uz čekas maisiem, redzi, cik daudziem cilvēkiem bija jācieš. Padomju laikā tika dzīvots bailēs. Nav nekādu labo padomju laiku.

Mans skolas laiks iekrita 90. gados, valstī ienāk kapitālisms, un saproti — lai kotētos kā veiksmīgs cilvēks, vajag dārgas lietas. Vecāku draugi no ārzemēm man atsūtīja pirmo Bārbiju. Skolā uzzināju, kāda tā ir vērtība: «Ak Dievs, tev ir īstā Bārbija!» Tas viss ir izdzīvots. Tikai pieaugot varēja saprast, cik daudz ir palicis pārmaiņu laika traumu. Daudzi manas paaudzes cilvēki iet pie psihoterapeita. Varbūt tāpēc arī mēs cenšamies uzlabot dzīvi gan sev, gan citiem, dzīvot labāk, ekoloģiskāk [plašākā nozīmē].

Ko jūs kā vēsturniece varat teikt par vēstures atgriešanos — Rietumu sabiedrība atkal sevi apdraud ar autoritārām tendencēm politikā, aizspriedumiem.
Ir dažādi iemesli, kāpēc autoritārisms kādām sabiedrības grupām šķiet pievilcīgs virziens. Pēc ilga miera un labklājības perioda Eiropā akumulējas agresija. Pateicoties informācijas pieejamībai internetā, veidojas interešu sadursmes. Ar cilvēkiem ir viegli manipulēt, iedzīt bailes — tāpēc populisti nonāk pie varas. Viņi nekad nesaka tikai melus, bet patiesību kopā ar meliem. Tas izklausās pārliecinoši.

Bailes ir spēcīgs ierocis: bail, ka sievietes vīriešiem atņems darbu, bail, ka atnāks imigranti un atņems kultūru, bail no visa. Starp citu, ne tikai konservatīvi domājošie, arī liberāļi reizēm reaģē pārspīlēti. Problēma ir abu pušu komunikācijā. Tikai cieņpilna sarunāšanās to var mainīt. Interneta efekts ir tāds, ka, neredzot cilvēku, varam pateikt daudz ko tādu, ko sejā nekad nepateiktu. Ir ļoti jāstrādā, lai izveidotu tiltu starp atšķirīgi domājošajiem. Ilgstoša norobežošanās noved pie Trampa stila politikas.

Ļoti laikmetīga sajūta, manuprāt, ir Gata Šmita jaunajā filmā 1906. Tā stāsta par 1905. gada revolūciju, lai arī vēsturnieki joprojām strīdas, vai uz Latvijas teritoriju var attiecināt apzīmējumu «revolūcija». Padomju laikā tā tika glorificēta, pārspīlēta. Protams, bija aizrautīgi cīnītāji: Miķelis Valters, Ģederts Eliass, Ferdinands Grīniņš, Jānis Akuraters, brāļi Čokes, Jānis Žāklis. Viņi bija dedzīgi cilvēki, arī Rūdolfs Blaumanis, kurš gāja maksāt naudu, lai dabūtu cīnītājus laukā no cietuma. Taču tas, ka šīs [sociāldemokrātiskās] idejas tika izskaistinātas un paralēli notika terorisms, arī ir fakts — ideoloģijas vārdā tramvajos tika spridzināti nevainīgi cilvēki. Filmā Šmits iemanījies parādīt — viss nav tik viennozīmīgi, un par to ir jārunā, lai arī grūti runāt.

Runājot par vēsturi — kādu posmu jūs labprāt izvēlētos filmas uzņemšanai?
Seno Romu. Savā ziņā tas ir populisma dzimšanas brīdis. Cēzars pret Pompeju, pilsoņu karš. Cēzaru atbalsta armija un tauta, tiek piedāvātas pilsoņu tiesības provincēm. Cēzaram pretī ir Pompejs, kurš nav tik harismātisks, viņš turas pie vecajām vērtībām. Tas ir mirklis vēsturē, kurā skaidri var redzēt, cik labi iespējams manipulēt ar masām. Cēzars nav īsti populists, bet iet šajā virzienā. Viņa atmiņas par pilsoņu karu, ko sarakstījis, saucot sevi trešajā personā, ir ļoti vienpusējas. Šo grāmatu varētu arī saukt Cēzars ir fantastisks. Tā ir perfekta analoģija tam, kas notiek mūsdienās, kad iesīkstējusī elite negrib izlaist varu no rokām, un tad ir jaunās politikas nesēji, kuri nāk ar iebildumiem.

Man Cēzars ir īpaša mīlestība. Viņš redzēja problēmas un piedāvāja risinājumus tālu priekšā savam laikam. Viņš nevēlējās turēties pie Republikas tikai nostalģijas dēļ, ignorēt, ka valsts pārvalde ir iesīkstējusi un neefektīva. Cēzars nomira par šo ideju. Nākamais solis jau bija Romas impērija. Lasot par Cēzara nāvi, esmu vairākas reizes raudājusi.

Ar ko jūs ikdienā var iepriecināt?
Reizēm tas būs labs vīns vai šampanietis, lai gan šobrīd cenšos pēc iespējas mazāk lietot alkoholu. Skittles konfektes. Trīs četras reizes nedēļā eju uz savu DCH studiju sportot, tur ir ļoti labi treneri. Vislabākais ir miers. Tāpēc man patīk sporta zāle — ir jānoliek telefons, nav ne ziņu, ne feisbuka ierakstu, ne zvanu, ne e-pastu.

Miers un kāds labs seriāls — tāda būtu mana vienkāršā prieka formula. Vislielāko iespaidu uz mani atstājis HBO seriāls Succession, labprāt to noskatītos vēlreiz.

Foto no privātā arhīva

Par spēles noteikumiem

Kaspars Gerhards (NA) kļuvis par tādu kā universālo kareivi un ieņem jau ceturto ministra amatu

Kaspars Gerhards īsti neiederas Ir interviju sērijā ar jaunajiem ministriem — citi ir tiešām jaunpienācēji politikā, bet viņam šis ir jau ceturtais ministra amats piektajā valdībā. Tomēr zemkopības ministra amatā viņš ir pirmoreiz, turklāt saglabājis vietu valdībā pēc tam, kad pērnvasar skaļi paziņoja, ka vēlēšanās vairs nekandidēs. Tāpēc Ir nolēma arī viņu iekļaut jaunās valdības interviju ciklā. Taču ministra grafiks izrādījās tik pārblīvēts, ka sarunu izdevās ieplānot tikai 27. februārī.

Pa ministra kabineta logu par «skābbarības torni» dēvētās ēkas 23. stāvā paveras brīnišķīgs skats uz Vecrīgu. Bilstu, ka uz Rīgas pili viņš tagad var skatīties no augšas. Gerhards smiedamies parāda, ka vēl tuvāk ir KNAB jaunā mītne. Tai pretī arī Latvijas Banka, un šodien mēs varētu vērot, vai darbā ieradīsies Ilmārs Rimšēvičs, kuram iepriekšējā dienā ES Tiesa atcēla aizliegumu ieņemt bankas prezidenta amatu.

Bet vai ministram pašam nebūs «interešu konflikta» ar iepriekšējo amatu, kurā nācās īstenot vides politiku, kurai bieži vien nepiekrita lauksaimnieki?

Kā skaidrojat savu universālā ministra fenomenu?
Visas četras ministrijas — ekonomika, satiksme, reģionālā attīstība, zemkopība — ir saistītas ar tautsaimniecību. Deviņus gadus biju valsts sekretārs Ekonomikas ministrijā. Administratīvā darba pieredze, arī skatījums, kāds ir izveidojies dažādos amatos, droši vien dod iespēju strādāt.

NA biedrs Imants Parādnieks arī izmisīgi meklēja sev kādu amatu valdībā. Kāpēc partija neļāva pamēģināt?
Parādnieka kungs ir ļoti labi sevi parādījis vienā konkrētā — demogrāfijas — sfērā. Viņš izveidojis Demogrāfijas lietu centru, un mūsu apvienības biedri uzskata, ka tas ir viens no darbiem, kas nopietni darāms.

Teicāt, ka visas jomas ir saistītas. Varbūt varētu apvienot arī demogrāfiju un zemkopību, lai mums ir, piemēram, Auglības ministrija.
Ja runājam par tādu vienkāršotu lietu kā ministriju skaits, protams, to visu mēs varam veidot paši. Bet, kamēr esam ES dalībvalsts, mums jābūt ES struktūrās. Ir zināms, kādas ES ir padomes — vides, zemkopības, enerģētikas, konkurētspējas, transporta un komunikāciju. Latvijas valsts iekārtas struktūrai jābūt atbilstošai, lai lieki netērētu resursus.

Nopietnāks jautājums ir par to, ka zemkopība nav bijusi NA prioritāte.
Es tā neteiktu. NA vienmēr ir uzskatījusi, ka Latvijas lauki ir viens no pamatiem nacionālas valsts un latviešu tautas attīstībai.

Vai un kā NA vadībā šīs jomas politika atšķirsies no ZZS īstenotās?
Protams, ir zināmas atšķirības. Galvenais uzsvars ir tas, ka ZM pamatmērķis ir veicināt lauksaimniecisko ražošanu, mežsaimniecības, zivsaimniecības nozari. Bet arī tas būtu darāms tādā veidā, lai nodrošinātu laukos cilvēkiem kvalitatīvu, pieņemamu dzīvi. Tas nav panākams tikai ar lauksaimniecību. Ļoti būtiski nodrošināt, lai paaudžu nomaiņa notiek arī laukos. Droši vien šeit pieeja ir pavisam citāda, nekā attīstīt lielas saimniecības.

Iepriekš ministra prioritāte bija «fondu izsišana centrā» — dabūt vairāk naudas no Briseles. Kādas prioritātes būs jums?
Es gribētu pagriezt otrādi — ir runa par to, lai nodrošinātu Eiropā vienādus nosacījumus. Iestājoties ES, tikai 10% no mūsu eksporta bija lauksaimniecības produkti, šobrīd — 19,2%. Milzīgs lēciens. Tas ir tāpēc, ka izlīdzinājusies situācija Eiropas kopējā tirgū.

Taču arī šobrīd mums nav vienādi apstākļi ar vidējo Eiropas līmeni. Pats galvenais uzdevums ir cīnīties, lai mēs būtu pēc iespējas tuvāk šim vidējam Eiropas līmenim.

Pašlaik notiek diskusijas par nākamo ES budžetu. Vai tajā plānotais Latvijai ir pieņemams, zinot, ka visām valstīm būs samazinājums?
Mums ir otrais mazākais samazinājums. Bet mēs ne tuvu netuvojamies vidējam Eiropas līmenim, tāpēc acīmredzot būs jāmeklē sabiedrotie un iespējas pārliecināt ES, ka jādomā par nopietnāku palielinājumu Latvijas gadījumā.

Nopietnāku palielinājumu vai mazāku samazinājumu?
(Smejas.) Būtu labi, ja būtu palielinājums! Bet, ja nevar to panākt, tad mazāks samazinājums. Ja nevar to, tad mums ir jādomā kopumā valstij. Šobrīd jau ir situācija, kad no valsts budžeta tiek dots atbalsts, lai mūsu lauksaimnieki būtu vienādos konkurences apstākļos. Manuprāt, tas ir pareizi. Summas uz kopējo budžeta īpatsvaru nav lielas. Iespējams, būtu pareizāk tos līdzekļus, kas aiziet satiksmei, ceļu izbūvei vai vēl kaut kur, novirzīt uzreiz tieši lauksaimniekiem, lai lauksaimniecība uzplauktu, būtu ekonomiskās aktivitātes punkti. Tas būtu tikai pareizi, ka mūsu nozarei būtu vienādi spēles noteikumi ar visu ES.

Un ko teiks skolotāji un mediķi, kuri arī grib spēles noteikumus kā ES?
Skolotāji teiks, ka lauksaimnieki nomak-sā nodokļus un dzīvo laukos, un sūta savus bērnus skolā, nevis dodas projām uz citām saimniecībām lasīt zemenes. Ja skolotājus gribam laukos, tad laukos jābūt cilvēkam, kas strādā, nopelna. Lai varētu nopelnīt, viņam jābūt vienādiem konkurences apstākļiem ar pārējo Eiropu. Mēs runājam, no kuras kabatas ko paņemt, bet, ja kabatās nav nekā, tad vispār nebūs, ko paņemt.

Izskatās, ka nekā — bezdeficīta budžets taču jāveido.
Paskatīsimies. Mums ir n-tie miljardi budžetā. Esam sākuši konsultācijas ar nozari, būs semināri visā Latvijā, kuros prezentēsim redzējumu nākamajā plānošanas periodā, tad par šiem skaitļiem varēsim diskutēt.

Nav jau tā, ka mums visu samazina. Latvija ir viena no tikai piecām valstīm, kurām Eiropas Komisija piedāvā pakāpeniski paaugstināt tiešmaksājumus lauksaimniekiem.
Jā, bet mums vajag, lai būtu vienādi spēles noteikumi!

Šobrīd mums ir virs 70% (77% — red.) no vidējā Eiropas līmeņa. Vismaz 90%  būtu vairāk vai mazāk taisnīgi.

Vai Brexit un ar to saistītā ES budžeta samazināšanās nebūtu labs iegansts, lai sāktu arhaiskās politikas koriģēšanu, ka pašlaik ap 40% budžeta aiziet subsīdijās lauksaimniekiem, trešdaļa reģionālajiem fondiem un mazāk par 10% izglītībai, zinātnei, inovācijām?
Es nedomāju, ka tas būtu pareizi. Nebūt nav arhaiska šī nacionālo valstu pastāvēšana.

Vai nacionālu valstu pastāvēšana ir atkarīga no subsīdijām zemniekiem?
Tajā skaitā. Es runāju par subsīdijām kā iespēju nodrošināt cilvēku klātbūtni. Un šīm subsīdijām ir jābūt vienādām, lai būtu godīga konkurence.

Latvijai līdz 2030. gadam par 6% jāsamazina siltumnīcefekta gāzu emisijas, bet lielākā šo emisiju ražotāja ir lauksaimniecība. Vai jums neveidojas interešu konflikts ar iepriekšējo amatu?
Es teiktu, ka te ir iespēja vismaz kādam apjomam lauksaimniecības zemju atgriezties apritē. Šobrīd vēl neesam ne tuvu sasnieguši līmeni, kas bija 90. gados. Protams, attiecīgi emisijas gāzes arī palielinās. Pie šī jautājuma esam strādājuši ļoti nopietni iepriekšējās valdībās. Dialogs starp Vides ministriju un Zemkopības ministriju izveidojās ļoti labs. Man kā vides ministram izdevās panākt, ka mums šis samazinājums no sākumā paredzētajiem 13% tika samazināts līdz 6%, pārliecinot Komisiju, ka esam jau ļoti daudz izdarījuši. Mums ir 57% samazinājums, salīdzinot ar 1990. gadu. Vidēji Eiropā ir 40%. Bet, diskutējot par 2030. gadu, ja visas mašīnas būs nomainītas, ja dzelzceļš būs kaut vai daļu elektrifikācijas veicis, ja visas enerģētiskās iekārtas tiks nomainītas pret efektīvākām, šie 6% ir ļoti sasniedzami arī bez zemkopības iesaistes.

Vides ministrs Pūce teica, ka nevarēšot prasīt citām jomām samazināt emisijas vēl vairāk, kamēr lauksaimniecība turpinās palielināt.
Tieši tā! Tāpēc, ka mēs gribam atjaunot apritē lauksaimniecības zemes. Arī kā vides ministram man bija visdziļākā pārliecība, ka neizmantot iespēju paplašināt lauksaimniecisko ražošanu ir vienkārši nepareizi. Tāpēc ir jāskatās samazinājumi transporta, enerģētikas nozarēs. Protams, viena no lielākajām problēmām ir kūdras ieguve. Šeit būs ļoti grūti zelta vidusceļu atrast.

Kā vides ministrs jūs aizstāvējāt pudeļu depozīta ieviešanu, taču zemkopības ministrs Dūklavs paskatījās pa logu un ieraudzīja, ka to nevajagot. Ko jūs redzat, skatīdamies pa to pašu logu?
Uzskatu, ka depozīts ir nepieciešams, valdības deklarācijā tas ir ierakstīts. Tas ir ceļš, uz ko iet visa Eiropa.

ZZS droši vien nav apmierināta ar palikšanu opozīcijā. Vai NA palīdzēs tai nonākt valdībā?
Vēlēšanu rezultāti ir pietiekami skaidri parādījuši, ko vēlas Latvijas pilsoņi. Atbilstoši tam valdība ir izveidota. Vai iespējama kāda cita — es neredzu, ka pagaidām būtu kādas citas iespējas.

Kāds ministrs jūs būtu nākamajā valdībā? Vai jums ir sapņu amats?
Nē, nav man sapņu amata! Savulaik, strādājot par valsts sekretāru, es biju savā komforta zonā. Bet krita Kalvīša valdība, un 2007. gada 20. decembra dienā, sēžot bērnudārza izlaidumā, saņēmu uzaicinājumu kļūt par ministru. Nu, labi, tās ir nianses… 

CV

Dzimis 1969. gadā
1993 Ekonomista izglītība LU
1993—1995 Ekonomikas ministra palīgs
1995—1996 Valdes loceklis paju sabiedrībā Naukšēni, a/s Lords, a/s Libanons
1996—1999 Valsts prezidenta padomnieks tautsaimniecības jautājumos
1999—2007 Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs
2006—2007 Ventspils brīvostas valdes loceklis
2007—2009 Ekonomikas ministrs Godmaņa valdībā
2009—2010 Satiksmes ministrs Dombrovska valdībā
2011—2013 Valsts a/s Elektroniskie sakari valdes priekšsēdētājs
2013—2014 LDZ Cargo valdes loceklis
2014—2019 Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs

Karmena brīvsolī

Nezinu, kur vēl es būtu varējusi nodziedāt tik skaistas lomas, pirms jubilejas koncerta Latvijas Nacionālajā operā saka Kristīne Zadovska. Viņa gan jau paspējusi aiziet izdienas pensijā, lai vairāk laika veltītu dvīņiem Magdalēnai un Ādamam

Tas izklausās tik šausmīgi vienkārši, ka es pat nezinu, vai par to ir jāraksta žurnālā Ir, ar smaidu zaļajās acīs ieminas Kristīne. «Visu mūžu, kopš sāku runāt un staigāt…»

«… tu dziedāji.»

«Nē! Man ir nepiepildīts sapnis kļūt par veterinārārsti,» viņa attrauc.

10. klases skolnieces solo Jaunpils un Bikstu apvienotajā korī Dziesmusvētku skatē Tukumā vispirms ievēroja diriģents Edgars Račevskis, uzaicināja Kristīni pievienoties Radio korim. Līdzīgā skatē Dobelē pienācis diriģents Ilgvars Matrozis, operas kora galvenais kormeistars. Viņš bija neatlaidīgāks, noorganizēja tikšanos Rīgā ar leģendāro vokālo pedagoģi Ludmilu Braunu — Ineses Galantes, Ingas Kalnas, Sonoras Vaices, Anitas Garančas skolotāju. Pēc divām Jaunpils meitenes nodziedātām tautasdziesmām iebildums, ka viņa ir nobriedusi veterinārmedicīnas studijām Jelgavā, vairs neesot ticis ņemts vērā. Nākamā gada pavasarī vidusskolu beigusī Kristīne uzņemta Latvijas Valsts konservatorijā.

Pilnīgs tīrradnis, bez iepriekšējas muzikālās izglītības! Uzaugusi Jaunpils pilī, kur vecākiem iedalīts dzīvoklītis, pie vecmammas Ezerē iemācījusies slaukt govi. «Mūsu laikos tas nebūtu iespējams, tie bija vecie laiki, kad visādi brīnumi notika,» Kristīne skaidro ielaušanos klasiskās mūzikas pasaulē. «Manai profesorei bija milzīgs vārds konservatorijā, viņa iestājeksāmenos uzrakstīja mūzikas diktātu manā vietā. Es sēdēju pie tukšas lapas.»

Un kaut kā tā sanācis, ka no sava vokālistu kursa Zadovska vienīgā tikusi Latvijas Nacionālajā operā, kur 13. martā paredzēts viņas 50. jubilejas koncerts. «Bet, ticiet man, es par to esmu smagi maksājusi,» viņa neļaujas apjūsmošanai. «Ir grūti, kad blakus klasē kāds spēlē fūgas un es dragāju vienkāršu gammu. Es, bērns ar lielām rokām un no laukiem, nemūžam pie klavierēm nebiju sēdējusi. Pilnīgi nebiju gatava šādam pavērsienam. Tas, ko piedzīvoju, bez muzikālās sagatavotības nonākot lielajā operas namā, patiešām ir veiksmes stāsts.»

Jubilejas koncerta producente ir tava māsa Anda, kas vada mūzikas namu Daile. Jaunpils meitenes ieņēmušas Rīgu!
Ne tikai Rīgu, bet tās centru. Jaunpils ir enerģētiski spēcīga vieta. Pils īstenībā ir kārtīgs viduslaiku cietoksnis. Vietas, kur būvēt cietokšņus, taisīt uzbērumu un dīķi, meklēja rīkstnieki. Tās nav vietas, kas vienkārši nejauši uzceltas. Kāda ir mana sajūta, kāds ir cikls? Protams, liels aplis. Tas ir mans bērnības pagalms pilī. Vislabāk es jūtos, kad ir kāds aplis. Ne velti man apģērbā patīk pumpiņas. Kaut kas konkrēts. Arī kalendāru vizualizēju kā apli: vasara, rudens, ziema, pavasaris. Un atkal no gala.

Lauku meitenes veiksmes stāsts psiholoģiski tev jāsagremo vēl joprojām?
Es visu laiku pie tā nonāku, jā. Protams, varu palīdzēt sev iedziedāties, bet ar baudu un skaudību klausos, kā dažs labs vienkārši piesēžas pie klavierēm un nospēlē pavadījumu. Paldies Dievam, mani mīloši kolēģi un koncertmeistari, kas to zina, respektē šo problēmu.

Jubilejas koncerta otrajā daļā uz operas skatuves būs tāda uzdrīkstēšanās — skaists priekšnesums ar mūsu slaveno ģitāristu trio. Aivars Hermanis, ko visu mūžu esmu apbrīnojusi, Mārcis Auziņš un Kaspars Zemītis. Mārcis Auziņš taisa aranžijas, un es domāju — ārprāts, ja viņš man paprasīs kaut ko par tonalitātēm! Tajās varu apmaldīties kā trijās priedēs. Un viņš tieši prasa: «Tad mēs tur modulējam par pustoni?» Es: «Laikam jā.»

Man pie notīm ir jāsēž un jāburas. Jānis Lūsēns, ilggadējs skatuves partneris un domubiedrs, arī ir pieradis pie tā.

Ar Jāni iepazināmies Putnu operā. Un arī ar Ingu Ulmani, kam tur bija Zvirbulēna loma. Viņš mani uzrunāja: «Es dzirdu, ka mums «klapē», varbūt provējam dziedāt kopā? Kaut ko tādu kā Montserrata Kavaljē ar Frediju Merkūriju?» Liekas, pirmie Latvijā sākām sadarbību, ka estrādes dziedātājs dzied kopā ar operdziedātāju.

Operā man ilgu laiku bija cīniņš ar dažādiem pedagogiem, vai šos žanrus var miksēt. Bet mana lauku cilvēka intuīcija teica, ka varu to darīt. Iznāca pasakaina programma! Jānim Lūsēnam arī labi strādā intuīcija, un viņš vienā jaukā dienā saka: «Ir tādas dziesmas, kuras rakstu, domājot par tavu balsi. Izvēlies partneri! Tas būs skaists, stundu garš koncerts, kurā būs dziesmas ar latviešu dzejnieku vārdiem.»

Man vispār patīk dziedāt latviešu valodā. Mūzikā skaistie dueti pārsvarā ir rakstīti mecosoprānam un tenoram. Tā man Ingus Pētersons atausa atmiņā. Bijām sadraudzējušies, operā dziedot Karmenā. Viņš saka: «Protams, Kristīne, ar tevi vienmēr!» Tā paralēli manai operas dziedātājas dzīvei dzīvo, kā es saku, vieglais estrādes kamermūzikas žanrs.

No tavām izrādēm prātā visvairāk palikusi ir Žorža Bizē Karmena, esi dziedājusi galveno lomu pat trijos iestudējumos.
Jā! Mūžīgās tievēšanas, ņemšanās ar Karmenām — tas tiešām bijis lielākais piedzīvojums manā operas dzīvē. Vienmēr jocīgi likās, ka jāliek uz galvas melnie mati. Arī stiprs grims. Tik ļoti nav mans…

Bet foršais mākslā — tu esi cits, vienkārši ej un dari!

Pati pirmā Karmena man bija Gunta Gailīša režijā 1997. gadā. Jau repertuārā esoša izrāde, kurā es kā jauna soliste vienkārši ielēcu. Toreiz vēl bija juku laiki, operā remonts.

Kad atgriezāmies Baltajā namā no telpām Āgenskalna vecajā televīzijā, bija ārkārtīgi stilīgais Alvja Hermaņa Uguns un nakts iestudējums, kur Spīdolu dziedāja Solveiga Raja. Biju Ragana, kas izvirpuļoja ļoti mazā lomiņā. Mana pirmā loma uz operas skatuves!

Tad vēl skaitījos stažiere — «vecajos laikos» bija tāda sistēma. Nesen mājās atradu līgumu. Mani darbā pieņēma toreizējais operas direktors Ivars Bērziņš, bet uzaicināja maestro Aleksandrs Viļumanis.

Tad nāca jaunā vara, direktors Andrejs Žagars, bija lielā atdziedāšana topošajam galvenajam diriģentam Gintaram Rinkevičam. Viņš nepazina mūs, latviešu dziedātājus, viņam bija pilnīgi vienalga, vai esi jauniņā Zadovska vai kāda vadošā soliste.

Revolūcija operā?
Jā, tā varēja to nosaukt. Absolūti neesmu konkursu cilvēks, kas nostātos uz skatuves un bez tirināšanās nodziedātu. Man ļoti vajadzīgs ir kostīms un orķestris.

Bet man paveicās. Gintars Rinkevičs mani ievēroja, tiku pie pirmās skaistās lomas.

Šo lomu, Fenēnu Verdi operā Nabuko, dziedu joprojām — meiteni ar pērļu kroni galvā. Fantastiskais Kristīnes Pasternakas kostīms! Kroni regulāri vairāk nekā 20 gadus lieku galvā, katru reizi paskatos, kā pērlītes nobružājas. Arī dziedot pērlītes vibrē un skan. Bet tas pieder pie mūsu profesijas: jātiek galā ar kostīmu un rekvizītiem.

Vai tev ir savs stāsts par Andreju Žagaru?
Mēs bijām pazīstami, pirms viņš kļuva par direktoru operā. Mans draugu pulks strādāja leģendārajā kafejnīcā Osīriss. Atceros iepazīšanos ar Andreju kafejnīcā — uzreiz «klapē»! Ir, par ko pasmieties, parunāt. Tā tolaik bija tik pašsaprotama vieta, kur iegriezties! Elitāra vieta, kur smaržoja pēc labas gaumes un labiem ēdieniem.

Daudzi kolēģi uzskatīja, ka manām lomām ir saistība ar to, ka mēs ar Žagaru esam draugi. Bet patiesībā dziedot es dabūju daudz vairāk suku no jaunā direktora nekā daudzi citi.

Pirmkārt, viņš pats bija disciplinēts. Tas skaistums un elegance — tā bija disciplīna.

Andreja laikā sākās dziedātāja strādāšana ar sevi aktieriski. Piemēram, slavenā «zviedru Karmena». Operas darbība notiek tādā kā bomžu vidē, finālā Karmena tomēr iznāk sarkanajā kleitā. Uzdevumi, kas bija jāveic man kā dziedātājai, sākumā likās prātam neaptverami.

Dziedāji arī izcilajā Andreja Žagara Pīķa dāmā, ko pēc viesizrādēm Francijā ārzemju kritiķi nosauca par pasaulē labāko šīs operas iestudējumu.
Jā, tur es dziedāju kopā ar savu mīļo Kristīnīti, ar Kristīni Opolais. Ļiza un Poļina.

Esi piedalījusies meistarklasēs Itālijā, Vīnē un Vācijā, uzstājusies uz vieniem skatuves dēļiem ar cilvēkiem, kas tagad dzied Metropoles operā un La Scala. Vai arī tu būtu varējusi aizbraukt no Latvijas?
Ārzemju prese, kas rakstīja par mūsu izrādēm, bieži priecājās par manu balss tembru. Man varētu būt bijušas iespējas. Bet mums ar Kristīni Opolais ir atšķirīgi vecumi, burtiski pēc pāris gadiem viss mainījās. Parādījās mācību programmas, par kādām es varētu tikai sapņot.

Tas bija viens no maniem lielajiem strīdiem ar Andreju: tev par maz motivācijas, tu par slinku!  Bet tiešām varu pateikt: es arī tik ilgi gaidīju savu vīru, sagaidīju Andri [Keišu, Jaunā Rīgas teātra aktieri]. Labprātīgi no viņa braukt prom uz ārzemēm — ne par kādu naudu! Mūsu dvīņu piedzimšana 2007. gadā ielika rāmī — tu esi ne tikai dziedātāja, bet arī mamma. Nav vairs nekāds noslēpums, ka mūsu meitiņa ir ar īpašām vajadzībām.

Karjeras, kādas ir mūsu izcilajām dziedātājām, — es varu tikai apmēram iedomāties, ko tas no viņām prasa. Esmu runājusi arī ar Elīnu [Garanču] — tur ir auklītes un auklītes.

Mūsu ģimenē auklīte bija viena — no bērnu sešu līdz desmit gadu vecumam. Īsts ģimenes loceklis, uzticības persona, kuru bērni joprojām atceras.

Bet mammas funkciju tomēr neviens nevar izpildīt. Pašsaprotami, ka es paliku Rīgā. Nezinu, kur es vēl pasaulē būtu varējusi nodziedāt tik skaistas mecosoprāna lomas. Esmu ļoti apmierināta. Man nekā nav trūcis. Karjera ārzemēs gan ir arī saistīta ar pavisam citu samaksu, bet esmu vienmēr smējusies: ne es biju bagāta, ne būšu. Nekad neesmu atļāvusies sevi celt debesīs. Lai gan, kā saka [bērnības draudzene no Jaunpils] Baiba Sipeniece, «augstu mēs sevi nevērtējam, bet zemu «točna» arī ne.»

Latvijas Nacionālā opera jau nav nekāda provinces opera.
Jā. Arhīvos, ko tagad lasu sava jubilejas koncerta dēļ, īpaši saistībā ar Andreja Žagara laikiem, ir, ko redzēt! Milzīga ārzemju kritiķu un žurnālistu interese. Mūsu operas festivālu, kas regulāri notika jūnijā, taču arī ierosināja Andrejs.

Es vēl atceros laikus, kad mēs no Jaunpils vidusskolas braucām uz operu. Atceros izrādi, kurā dziedāja Inese Galan-te, tas varēja būt Rigoleto. Mūsu klase sēdēja beletāžā vai pirmajā balkonā. Paskaties uz leju — 10 cilvēku, kādā vietā vēl viena grupiņa. Tā nebija pustukša, tā bija tukša opera! Žagara laikā zāle pildījās, pildījās un pildījās. Cilvēki speciāli brauca pāri Baltijas jūrai ar prāmi no Zviedrijas.

Vai operas solisti vēro, cik pilna ir zāle?
Ar kolēģiem esam runājuši par to, ko kāds nodēvēja par klusuma enerģiju. Patiesībā klusumam ir tāda skaņa, tāda enerģija, ko nevar aprakstīt, tikai sajust. Ir reizes, kad zālē ir pilnīgs, milzīgs klusums. Publika, tas cilvēku blāķis, ir liels izrādes partneris. Un ir izrādes, kurās — tidin! — krīt numuriņi. Cilvēki šķauda, klepo, iet ārā.

Liekas, izrādēm ir kāds zvaigžņu stāvoklis. Dažreiz kaut kas tevi vienkārši paņem un nes. Un arī publika tad nes uz rokām māksliniekus. Esmu bijusi zālē izrādē Turandota, kurā dziedāja Ieva Kepe un ķīniešu tenors Vorens Moks. Kad Turandota finālā iznāca, man bija sajūta, ka māja uzsprāgs, visa lielā lustra vibrēja. Draugs blakus tā kliedza, ka es teicu: «Tu nokritīsi pāri beletāžas apmalei.» Nemūžam nevaru to izrādi aizmirst.

Tagad, kad bērni paaugušies, plāno nopietnāk atgriezties mūzikā?
Nē, patiesībā uz jaunām lomām operā vairs nestartēju. Esmu ārštata soliste, paretam aizstāju kādu apslimušu kolēģi. Esmu pensijā. Izrādās, vēl pēdējos gadus strādājot teātrī, man jau sen bija iespēja aiziet izdienas pensijā. Vienam gudram cilvēkam, grāmatvedei, parādīju algas dienā ienākušo īsziņu. Viņa jautāja: «Tas ir nopietni?» — «Jā, tas ir Latvijas Nacionālās operas pārskaitījums, alga.»

Viņa pēc brīža man zvanīja: «Vai esi pievērsusi uzmanību, kāda tavā gadījumā ir izdienas pensija?» Salīdzinot papīrus, lēmums bija nežēlīgs. Pirms trīsarpus gadiem uzrakstīju atlūgumu.

Jau ilgi biju domājusi, ka slodze ir par traku. Mēs, mecosoprāni, dziedam gan valdnieces, gan tjotkas, kā es saku. Rak-sturlomas — tas ir kalambūrs, daudz laika pavadi darbā. Man slīdēja no rokām ārā meitiņa, ar viņu kopā bija auklīte. Ādams sāka iet skolā, bija arī viņam jāpalīdz, bet tu esi nervoza, pārstrādājusies. Nekādas jēgas!

Esmu apmierināta ar šo lēmumu. Bija pusgads, kad bija puņķi un asaras, pelēkās peles sindroms, bet tad uzreiz nāca interesants projekts. Atkal saņemšanās: būt formā, svītrot maizi no ēdienkartes. Man patīk dzirdēt: «O, cik tu labi izskaties!»

Kāds komentāros internetā bija ierakstījis: «Nu gan svētā atradusies, bērnu dēļ aizgāja no operas.» Kā var cilvēks, kurš varbūt nav sastapis bērnu ar īpašām vajadzībām, rakstīt tādu komentāru?

Ilgu laiku atturējies publiski runāt par meitiņu.
Ticu, ka izrunātam vārdam ir milzīgs spēks. Tā interese: kas jums tur ir, un kā tad viņa izskatās? Man bija sajūta, ka es sava bērna klātbūtnē viņu aprunāju. Tas tā krita uz nerviem, ka Andrim teicu: «Ir problēma, bet varbūt nesaucam to tajā nosaukumā. Sindromam ir otrs medicīniskais nosaukums «trisomija», ko neviens nepazīst.»

Ja kāds izlasīs šo interviju, iespējams, apdomāsies, vai vajag apsaukāt: «Tā kā tādi dauņi!» Tas ir tik sāpīgi, ja jūs to zinātu! Un tas ir personīgi. Pieauguši cilvēki apsaukājas, aizskarot mani kā mammu pašā jūtīgākajā punktā.

Savai osteopātei dakterei Andai Polnai gan teicu: dodiet manu telefona numuru vecākiem, lai viņi zvana. Izstāstīšu, ka nav tā, kā sākumā liekas. Arī feisbukam ir spēks. Tas, kam mēs ar Andri gājām cauri… Par viņu vispār nerunāsim — spēlēt vadošās lomas un paralēli šo visu menedžēt! Tāda tēta kā Andris, domāju, nav pasaulē otra. Attiecības ar bērniem viņam ir vienkārši fenomenālas, viņš ir izcils tēvs, ne tikai izcils aktieris.

Magdalēna ir tikusi aizvainota?
Nē taču! Tie mūsu pilnīgi neticamie stāsti — pie Maskavas fizioterapeitiem, pie mūsu osteopātiem, uz delfīnterapijām… Uz osteopāta galda Magdiņa bija jau trīs nedēļu vecumā. Un tad pēkšņi septiņu gadu vecumā redzi šo pasākumu augļus! To nevar aprakstīt, to var saprast tikai mamma, kam ir tāds bērns. Tā ir dzīva, staigājoša mīlestība. Bērnam ir labi. Gan vēlāk nekā citi, bet esam tikušas pat līdz burtu rakstīšanai.

Vislielākais skolotājs Magdalēnai ir brālis. Ādams ir bijis tik saprotošs, izpalīdzīgs! Tagad brālis pamazām iet savos draugos, sākas pusaudža dzīve, un man tiešām gribas palaist viņu brīvajā darīšanā, puišu lietās. Paldies Dievam, ka esmu prom no štata darbavietas. Varu izvēlēties, ko dziedāšu un ko ne.

Kādreiz domāju — vecums cienījams, pieredze liela, jāiet kaut kur par direktori. Bet tajā pašā laikā skatos — cilvēki, kuriem ir vara, mūsu valstī mainās ne uz to labo pusi. Tāpēc man gribētos palikt pie sevis. Cenšos sevi turēt formā kā dziedātāja.

CV

Dzimusi 1969. gada 12. martā
1995. gadā ieguvusi maģistra grādu Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā
Papildinājusi zināšanas meistarklasēs ārzemēs
LNO soliste no 1994. līdz 2014. gadam
Uzstājusies Somijā, Nīderlandē, Lielbritānijā, Taivānā, Francijā, Zviedrijā, Dānijā, Vācijā, Beļģijā, Krievijā, ASV, Kanādā, Igaunijā, Lietuvā
Jāzepa Vītola Starptautiskā vokālistu konkursa laureāte (1994)
Saņēmusi Spēlmaņu nakts balvu kā gada labākā dziedātāja par Karmenas lomu (2001)
Vīrs — JRT aktieris Andris Keišs, bērni Magdalēna un Ādams

Foto — Agnese Zeltiņa, Gunārs Janaitis un no privātā arhīva

Pēc ledus aiziešanas

Ar literatūrzinātnieku Raimondu Briedi sarunājas Ingmāra Balode

«Raimondu Briedi pazīstu jau sen,» gribas rakstīt, bet iedomājos, ka laika nogrieznis, kurā šī iepazīšanās turpinās, aizņemtu varbūt vien pāris rindiņu viņa veidotajā grāmatā Cilvēki un notikumi latviešu zemēs no ledus aiziešanas līdz Latvijas valstij, kas nāca klajā 2018. gada izskaņā divdaļīgā, pamanāmā izdevumā apgādā Neputns. Raimonds Briedis allaž un, šķiet, visiem ir saistījies ar grāmatām — vienmēr somā pa retam vai senam izdevumam, ko parādīt vai, ja gadās svētki, sakritības vai grāmatu likteņi tā paģēr, uzdāvināt kolēģiem, draugiem vai studentiem… Allaž stāsti par sējumiem un autoriem, lai kādā kontekstā tie (grāmatas, ēkas, vietas, cilvēki) iezibētos kādā sarunā, lekcijā. Es redzu šo iespaidīgo grāmatu Raimonda Brieža un kolēģu veikumā (līdz ar redaktoru un sastādītāju tekstus atlasījuši un sagatavojuši Zane Gailīte, Juris Goldmanis, Zane Grigoroviča, Māra Grudule, Līga Ulberte, grāmatu dizaina autore Anta Pence) kā likumsakarīgu turpinājumu profesora aizrautībai ieraudzīt mūs pašus kā turpinājumus. Lielās hronikas iznākšana ir iemesls aicināt Raimondu Briedi uz sarunu, kā arī ielasīties notikumu pierakstā, viņa paša aizraujošo piebilžu un domu kūleņu pavadītai. Ir divi sarunas ceļi, kas var kaut kur vest, un es nevaru, zināms, iet pa abiem, tāpēc sākšu ar grāmatu, nevis ar laiku.

Šis darbs izskatās pēc bērnības sapņa piepildījuma (kur puiši sākumā būvē laiviņas no mizām, tad plostus no dēlīšiem un beigās aizdarvo īstu laivu, ko atspērušies iestumj ūdenī) un reizē pēc projekta, kas var simtgades vērienīgumam iedot citu fonu, kontekstu. Cik mazi izskatās simt gadi, ja mēģina pārlūkot laiku «kopš ledus aiziešanas»?
Grāmata nebija domāta kā simtgades grāmata, tai tikai bija lemts pēc ilga ceļa trāpīt simtgadē. Gribējām to izdot agrāk, grāmatai bija jābūt gatavai pirms diviem gadiem, pirms desmit gadiem… Ja būtu labvēlīgi apstākļi, apmēram 2009. gadā tā jau nonāktu pie lasītāja. Sākuma iecere bija krietni mazāka, domājām apkopot standarta faktus atraktīvā veidā, lai tas varētu kalpot kā mācību materiāls. Tad nāca 2008. gada rudens, piepeši nebija nekādu iespēju to izdot… Līdz vienā brīdī grāmata sāka pati sevi audzēt.

Būtībā pamata manuskripts sāka aizpildīt tukšās vietas, teikt priekšā tēmas un motīvus, kas atrodas blakus jau noteiktajam, nosauktajam. Sākotnējā iecere bija saglabāt cilvēkus, notikumus, saglabāt zināmu cilvēciskuma klātbūtni. Atraktivitāti piešķīra sinoptisko tabulu variants, kur līdzās atrodas dažādi notikumi, ļaujot cilvēkam klejot pa tiem, sastatot sev interesantās jomas vai aspektus. Atklājās lietas, kas nav pētītas vai ko neviens nav apkopojis, un tad, kā, šķiet, teikts kādā filmā, Laiks deva iespēju darbam pašam tapt.

Protams, izrādījās, ka visi sīkumi paņem ārkārtīgi daudz laika. Topot rādītājiem, atklājās nekonsekvences. Piemēram, ja vienam ir vārds, kāpēc otram nav; ja ir trīs personvārdi, tad kādā secībā tie ir; ja vienam ir dzimšanas laiks, kas cilvēku uzreiz cilvēcisko, tad — kur ir pārējiem? Bija jātiek galā ar to, ka nekonsekvences ir vārdu rakstībā, jo parādījās vietas, kas sauktas dažādos vārdos, un tas viss iespēju robežās bija jāskaidro. Ja cilvēkam ir iniciāļi un pat gadi, viņa tēls iegūst kaut kādas cilvēciskas kvalitātes; kopā ar fona notikumiem tas jau kļūst par mūžu. It kā neko nemaina fakts, vai kādam bīskapam ir 25 vai 50 gadu, taču šīs papildu ziņas ļauj paplašināt stāstu ar «stariem» uz dažādām pusēm.

Runājot par stāstu paplašināšanu, jādomā par 20. gadsimta vēstures romānu sēriju — varu iedomāties, kā vairākiem vēstures romānu sērijas grāmatu autoriem nāktu par labu šī hronika ar visiem tās «niekiem un izpriecām» jeb sīkajiem faktiem uz lielo norišu fona. No otras puses, hronikā šis gadsimts salīdzinājumā ar iepriekšējiem tikai iezibas.
Mēģinot par grāmatu domāt distancēti, jāteic, ka tajā tiešām ir ieliktas daudzas iespējas. No vienas puses, tā ir pilnīga bezjēdzība. Kopā salikts tik ļoti daudz faktu, lērums, un vairums no tā jau bijis visiem pieejams, taču šis kopums neko neizskaidro. Savukārt faktu sastatījumi pieļauj jaunus skaidrojumus dažādām lietām, parāda, ka jebkurš skaidrojums būs neizbēgami vienpusīgs.

Otrs aspekts: hronikā var atrast, manuprāt, ārkārtīgi daudz reālu — dokumentētu — vai potenciālu leģendu. Šos impulsus izmantojot, var leģendu šeit pat radīt. Pēc manām domām, viena no latviešu rakstniecības nelaimēm — tā nav radījusi īpaši daudz leģendu. Ir būtiski laiku pa laikam mākslās vai cita veida darbos parādīt, ka leģendas ir iespējamas, ka laiki ap personībām, uz ko var neapšaubāmi atsaukties, ir piepildīti. Atliek tos izcelt no fona, uzspodrināt, iedzīvināt.

Un lai taču beidzot norimst tie, kas domā, ka te ir bijis kaut kāds tukšums, «septiņsimt verdzības gadi», zemnieku tauta bez vai ar teiksmaino pagātni, kā tad!

Šis lieldarbs atgādina arī mākslīgā intelekta veikumu, un vienlaikus ir skaidrs, ka datorprogramma tādu tomēr neizdarītu. It kā jebkurš mirstīgais tās oranžajos vākos ieliktās ziņas var atrast, un tomēr — nē, nedabūs, neatradīs.
Bez digitālajiem rīkiem šī grāmata nemaz nevarētu tapt, bez tiem to arī nevarētu sakārtot. Digitālās avīzes un žurnāli Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, digitalizētās grāmatas pasaules bibliotēkās, iespēja tajās meklēt arī ir ļoti daudz devusi. Turklāt rezultāts, iespējams, ir garlaicīgāks nekā process. Interesantākais ir nejauši uzietajā, pārsteigumos. Tagad žēl, ka es pat sev nekur neatzīmēju tās sīkās lietas, kas arī man bija pilnīgs jaunums un nav iekļuvušas pētnieku uzmanības laukā. Piemēram, latviešu 19. gadsimta tirgotāji, kuri šķiet perifēri lielajām takām, bet par kuriem tagad ir fiksētas ziņas, ko ar laiku kāds var sagribēt izvērst un kas tieši attiecas uz vidi, kuru mēs turpinām apdzīvot un attīstīt. Tu piepeši iepazīsti cilvēkus, kas līdz tam eksistē kā iniciālis vai uzvārds, un ap viņiem atveras stāsti par telpu, laiku un cilvēku likteņiem.

Piemēram, stāsts par Ezīša savrupmāju: iedomājies to ēku Rīgā, kas ir blakus Splendid Palace un kur ir Francijas Kultūras centrs (Elizabetes ielā 59). Pie tās ir plāksne, ka tur dzīvojis Kārlis Kasparsons. Mani jau sen mulsināja tas, kā tādā patriciešu mājā nonācis Kasparsons laikā, kad arī ārstiem, publicistiem neviens tādas mājas ikdienas dzīvei nepiedāvāja. Sāku skatīties, kam tā māja piederējusi. Izrādās, tā ir brāļu Essiedt privātmāja. Un tas Essiedt galīgi neatgādina vāciešus. Lūk, bijuši divi brāļi, ienākuši Rīgā, uzcēluši bodi, bodei veicies, un puiši uzceļ māju — bulvāru lokā! Pie Vērmanes dārza, iepretī Pfābu namam. Viens no brāļiem apprec jaunu meiteni, tad nomirst; otram brālim nav mantinieku. Un šo meiteni, atraitni, apprec filologs un terapeits Kārlis Kasparsons, tādējādi nonākdams patriciešu namā pie Vērmanes dārza. Bet Essiedt (kurš, manuprāt, sēdēja pie galda un domāja, cik sarežģīti var uzrakstīt vārdu «ezītis») māte, Katharina, ir no Vijciema. Dzīves beigās māte nonāk atpakaļ dzimtās vietas kapiņos un atkal kļūst par Katrīnu Ezīti.

Lūk, šādi cilvēki piepilda Rīgu ar dažādiem stāstiem, likteņiem. Tu to lasi un saproti, ka arī tavs liktenis, ko tu šobrīd piedzīvo, pēc kāda laika nebūs reāls. Arī 13. gadsimta cilvēkus var nesaprast — bet viņi ir dzīvojuši, domājuši un darbojušies. 17. gadsimta ļaudis jau pavisam reāli staigājuši pa tām pašām ielām, pa kurām ikdienā staigājam mēs!

Šajā ziņu vākšanas procesā cilvēks ar dzīvu iztēli pamanās padzīvot daudzos laikmetos. Ar kura gadsimta ļaudīm sākot, cilvēki sāk šķist «savējie»?
No tā, kuru tajā brīdī apstrādā.

Grāmatu veidojot, it kā ir ļoti ilgs laiks nozagts no dzīves, bet jāteic arī, ka man nevienu brīdi tas nav apnicis — ne sīkumus salīdzināt, ne komatus labot vai pēdiņas vienādot. Patika tas mirklis, kad jutu — grāmata ir piespiedusi sevi pabeigt, un tā ir gatava. Var noņemt vai pielikt klāt pat vairākas būtiskas lietas, bet tās iekšējā konstrukcija ir noturīga. Katrai lietai ir jārealizējas no tā, kas tajā ir iepriekšdots; atliek tikai palīdzēt attīstīties. Ja dara šī iekšējā nolūka vārdā, tad viss ir pieļaujams. Ja darīsi pret to, nekas tur nesanāks. To sapratu laikā, kad taisīju cenzūras grāmatiņu Teksta cenzūras īsais kurss.

Tad, izskatās, jātic vien saviem nolūkiem…
Nolūkiem visiem jābūt kaut cik godīgiem.

Godīgiem pret ko? Skatoties lielā laika nogrieznī — pret sevi, pret cilvēkiem?
Pret darba ideju. Ir divi nolūki — teksta un veidotāja. Veidotājam jābūt godīgam pret teksta nolūku, kuru viņš pats sākotnēji radījis.

Domāju, ka ikvienam, kurš rada, var iznākt kas pilnīgi nejaušs, vairākas lietas salikties tādās attiecībās, kas pārsteidz pašu. Tas it kā ar tevi ir saistīts, un reizē tu esi vienkārši palīdzējis tam tapt. Uzminēt to, nosaukt vārdā ideju; reizēm liekas, ka tieši tā tas notiek — kā Gaismas pilī.

Kas mainījās skatījumā uz latviešu un latviešu literatūras pagātni, redzot to vienā satvarā?
Drīzāk satvars ļauj spēlēties un ieraudzīt dažādus veidus, kā uzlūkot literatūru. Iedomāties, ka ir laiks, kurā tā, kas vēl tikai būs un liksies pārlaicīgs, nav. Stenders nekādi nevar zināt Dinsberģi vai Ojāru Vācieti. Mēs nevaram iedomāties laiku, kurā nav Stendera. Vai nav Vācieša. Nav Ziedoņa Epifāniju. Bet tāds ir.

Kuri autori būtu tie, par ko pašam šķiet — bez šī nudien nevarētu? Ja nu pēkšņi nāk viesulis un izpurina visu…
To ir ļoti sarežģīti pateikt. Trūkstot vienam, mainās visi pārējie. Ja norauj pusi hronikas nost un mēģina saprast laiku, kad tās norautās puses nav, saņemam pavisam citu turpinājumu.

Šī hronika jau arī nav ne piemineklis, ne kaut kāds noslēgums. Bija tāds joks darba procesā — uzlikt uz aizmugurējā vāka hieroglifiem rakstītu ziņu: «Ķīniešu puisīt, ja tu šo lasi ———.»

To nevar, šo joku ar savām vizītkartēm jau izspēlējis Guntars Godiņš.
Godiņš, protams, — vajadzēja man vairāk dzejniekus iesaistīt, viņiem ir labāka iztēle. Godiņš arī ir grāmatā iekšā. Pat vairāki Godiņi no Gatartas.

Viena no tēmām žurnāla numurā, kurā publicēta šī saruna, ir tā pati, ar ko noslēdzās 2018. gads, — tā dēvēto čekas maisu atvēršana, dzīve pēc tās. Vai, uzlūkojot laiku un ļaudis tik plašā nogrieznī, mainās skatījums uz šo sarežģīto lietu?
Šis darbs drīzāk parāda to, ka pēc ilgāka laika jebkas var tikt pārvērsts par leģendu vai stāstu. Vai palikt neizskaidrojams fakts, ja ticis fiksēts. Cilvēkiem ir dots laiks pieņemt kādus lēmumus, cits laiks — tos saprast, novērtēt, nožēlot, mēģināt labot, bet ir viens brīdis, kad šie lēmumi kļūst par vēsturi un saņem vērtējumu no kārtējās tagadnes viedokļa. Kādam tie kļūst tikai par pārdomu objektiem, kurus var vērtēt no cita vēsturiska skatpunkta. No vēlāka, ne vairs mūsu laika, čekas ziņotājus var uzlūkot kā sliktos varoņus literatūrā — jau citā kontekstā, zinot to, ko mēs vēl nezinām, un tad var izrādīties, ka tie ietekmējuši vairāk, nekā stāsta sākumā šķitis. Jo katrs labākajā gadījumā zina tikai savu stāstu.

Atceros šos laikus, kad studentiem bija jādomā, kā viņi izturēsies situācijā, ko noteikti nevēlas piedzīvot. Situācijās, kurās var iekrist pašu darbību dēļ vai citi viņus var «iekritināt». Ir tik daudz dažādu skaidrojumu, kādēļ kāds līdz tam nonācis. Ja ar tevi kāds strādā, reizēm šķiet, ka izvēles ir dotas, bet tiek darīts viss, lai tu izvēlētos sev ilgtermiņā sliktāko variantu. Un tik daudzi gluži vienkārši netika galā ar šiem soļiem un izvēlēm. Neētiskums ir tajā, ka šādos gadījumos izvēles nav. Jo abu izvēļu gadījumos visas iepriekšējās izvēles visbiežāk zūd.

Arī hronikā — ir brīži, kad cilvēki it kā izvēlas, kam ļauties, taču sekas paredzēt nevar, pat ja izvēle (ļauties vai ne) ir dota.

Uz čekas ziņotājiem mēs varam lūkoties arī tā, ka tie ir cilvēki, kuri — aiz laba vai aiz ļauna — iekrita vēsturē, un tad ar to vismaz tagad jātiek galā. Neapskaužu tos, kas iekrituši. Un pašlaik mēs runājam par dzīvajiem tajos sarakstos. Tos, kas nomira agrāk, bet pamatīgi darbojās, teiksim, 60.—70. gados, neviens netincinās. Un nebūs paskaidrojumu vai pamatojuma, tāpat kā tiem, kas dzīvoja 14. vai 18. gadsimtā.

Manuprāt, ārkārtīgi nozīmīgs ir jebkura ranga, arī visparastākā ziņotāja, stāsts par to, kā viņš tur ir nokļuvis, ko ir darījis. Protams, to visu vajadzēja publicēt pirms 20—30 gadiem, arī tāpēc, lai cilvēkiem nevajadzētu mocīties neziņā. Neticu, ka jelkāds no viņiem jutās šausmīgi labi arī līdz 90. gadiem… Nezinu, kā ir ar segvārdu «Verdi» aiziet uz Traviatu, kur skan Verdi vārds. Pacilājoši? Neticu.

Bet šim pašam «Verdi» klausīja bērni veseliem bariem, teiksim, deviņdesmitajos, un viņš tiem iedeva vairāk pacilātības, pašapziņas, arī patriotisma nekā jebkurš cits noteiktos ietvaros, piemēram, skolā.
Kartīte taču nav cilvēks. Domāju, ka, no vienas puses, cilvēks, darot kaut ko sliktu, vienā laika nogrieznī dara arī labas lietas, varbūt secīgi laikā tas ir vienkāršāk iespējams — laukā, kas ir cilvēka paša izvēlēts. Ir būtiski katram izstāstīt savu versiju, nevelkot garumā vēl ilgāk.

Bet pēc versijas izstāstīšanas — kādas ir paša sajūtas, turpinot lasīt, strādāt, būt vienā, plaši izsakoties, radošā telpā ar šiem cilvēkiem?
Nedomāju, ka tas ir vienkārši. Taču tas nav sarežģītāk kā būt telpā ar cilvēkiem, kas to nezina.

Vai ir bijušas kādas personiskas vilšanās kopš tām pirmsziemassvētku dienām, kas mainījušas šī brīža skatu uz cilvēku?
Vilšanās ne, drīzāk pārsteigums. Tur nemaz nav tik daudz kultūras darbinieku. Vismaz ne tik daudz, lai kaut ko izskaidrotu. Šā vai tā, pārskatot to, man ir tikai viens jautājums: kāpēc?

Un ir tik daudz visādu tukšumu un starpu, kur ir vēl citi, par kuriem neuzzinām, neuzzināsim. Runājot par čekas maisos esošajiem — domāju, ka, iespējams, viss šobrīd nezināmais un spraugas informācijā parādīs saistības vairāk nekā atsevišķi ņemti vārdi, uzvārdi, segvārdi.

Protams, katram gribētos būt hronistam (kā Briedim vai kādam citam), nevis tam, kas tikai funkcionē notikumu mutulī, šā tā sasvērdamies te vienā, te citā virzienā, un kuram jāizvēlas.
Briedis nav hronikai būtisks. Bet Briedim bija svarīgi ielikt hronikai epigrāfu. Tas arī parādījās pašās beigās. Atceries, kas tas par dzejoli?

Neatceros gan. Man to grāmatu ļoti ātri atņēma kādi, kas gribēja izlasīt uzreiz. Gaidu atpakaļ.
Labi, kurš no latviešu dzejniekiem derētu tādai grāmatai par epigrāfa autoru?

Rainis, varbūt Veidenbaums, nē… Viens būtu kā akmens, kas nosaka visu tālāko grāmatas pamatu. Vācietis arī nederētu. Pujāts būtu par traku.
Kaut gan derēt derētu, bet viņā nav nekādu saikņu ar to. Viņš, metaforiski izsakoties, ir jau šīs hronikas sekas.

Laicens arī nebūs.
Nē, nē, tad jau būtu: «Redziet, šī gružu čupa ir pilna ar kauliem un sapņiem…»

Poruks pāragrs, Čaks parādās jau grāmatas kontekstā pārāk vēlu.
Uz Čaku, uz viņa laiku grāmatā attiecas pēdējās divsimt lapaspuses. Bet kurš varētu būt lauki un pilsēta reizē un nebūt neviens?

Hmm… Sudrabkalns taču ne. Es tūdaļ padošos. Blaumanis nav. Noteikti būs kāds, par ko paspēju nodomāt un nospriedu, ka viņš nu gan nekādi.
Kurš no 20. gadsimta autoriem ir apcerējis laiku? Saprotams, Kronbergs un Bērziņš, bet es viņus tagad te nedomāju.

Skalbe?
Par maigu. Par noslēpumainu.

…!!!
Vienlaikus jābūt tādam, kurš redz laika pārejamību un nepārejamību un kuram pat nav tik būtiski — lai jau pāriet! Tas dzejolis ir mežonīgi garš. 20 pantu. Episks darbs.

Jūtos kā iesprūdusi eksāmenā.
(Smejas.) Tas nav tā domāts. «Tā paiet gadusimteņi un atkal jauni nāk…» Es necitēju tieši. Kurš no latviešu autoriem vismazāk piestāvētu vēsturnieku sacerējumiem, bet par vēsturi būtu rakstījis?

Eriks Ādamsons?
Protams.

Tas ir ļoti precīzs Ādamsona raksturojums.
Ir bijuši mēģinājumi šo oranžo grāmatu, piecdaļīgo darbu, piemērot normālam vidējam izglītotam lasītājam, taču vislabāk ir izdevušies mēģinājumi kaitināt. Grāmata kaitinās jebkurā gadījumā. Iespējas meklēt klāt un klāt, un uzzināt, cik maksāja maize pirms pusotra simta gadu vai ko kalps darīja vecumdienās, — neviens to neies meklēt, kamēr par to neiedomāsies un kamēr meklētāju kaut kas nenokaitinās.

Kas tevi nokaitināja darba gaitā, un kas kaitina grāmatas uztverē, cik tāda jau pamanīta?
Tie, kas savulaik fiksējuši notikumus, nav pierakstījuši to, kas pašiem šķitis pašsaprotams, savukārt mūsdienās tas ir nesaprotams vai nezināms. Nenoskaidrotas lietas, kas vairs nav restaurējamas. Tajā skaitā iniciāļi, dzīves dati, norises. Arī tagad mēs nerūpējamies, lai viss, ko izdzīvojam, tiktu pierakstīts, fiksēts. Turklāt mēs nezinām, ko īsti vajadzētu fiksēt, lai atvieglinātu kādam šī laika izpratni.

Vai mēs dzīvojam labākajā no iespējamajiem laikiem kopš ledus aiziešanas?
Mēs dzīvojam vienā no laikiem. Mums labākajā.

Ja vajadzētu paņemt vienu posmu vēsturē vai cilvēku, vai dzimtu un uzrakstīt romānu, vēl vienu vēsturisku romānu, jo izskatās, ka lasītājiem to vēl nav par daudz, — par ko tas varētu būt?
Lasītājam, vismaz mēs varam tā iedomāties vai cerēt, visu laiku vajag jaunu lasāmvielu. Dažādu. Lai savas dzīves atspulgu varētu meklēt dažādu laikmetu spoguļos. Par vēsturi bieži domājam ar rakstnieku, mākslinieku vai kino palīdzību. Rutku Tēva, Jāna Krosa, Jāņa Lejiņa vai Kristinas Sabaļauskaites acīm redzam atšķirīgus laikus. Mūsu priekšstati veidojas no gleznām, romāniem un filmām. Un katrs jauns darbs dod iespēju iemantot jaunu skatījumu gan uz atveidoto laiku, gan autora redzējumu.

Nereti tiek runāts par cilvēkiem, kas iederas savā laikmetā, it kā saplūst ar to, arī ar varas prasījumiem salāgojas vai spēj tos neuzkrītoši ignorēt, un tiem, kas neiekļaujas un nepakļaujas nekādos veidos.
Vēsturi jau neveido. Tā veidojas, saplūstot dažādu veidu norisēm, un to par vēsturi padara tie, kas saskata likumsakarības vai izstāsta «stāstu». Un kādu laiku šo stāstu, sastatot ar citiem stāstiem, patur atmiņā. Hronika it kā ļauj izjaukt linearitāti, saglabājot fiksēto norišu secīgumu. Līdzās ir notikumi, kas mainījuši cilvēku dzīves, un notikumi, kas sekmīgi aizmirsti. Tāpat kā ciltskokā — katra nākamā paaudze to sazaro un dažādo, aizmirstībai pakļaujot senākās paaudzes. Bet tāpēc jau tās nav neesošas. Savukārt dzimtas vēsture ir tas, kas tiek stāstīts un ir dzīvs atmiņās. Vai retumis pārcilājamos papīros. Un iederēšanās laikmetā vai tā ignorance var būt dažāda — attiecībā pret laiku, kurā cilvēki dzīvo, vai skatā uz to laiku, par kuru ir zināmi stāsti.

 

Raimonds Briedis (1965) ir literatūrzinātnieks, Dr. philol., Latvijas Kultūras akadēmijas profesors, Kultūras teorijas un vēstures katedras vadītājs. Pētnieciskās intereses — literatūras un kultūras vēsture, cenzūra, grāmatniecības vēsture.

Ingmāra Balode (1981) ir dzejniece, tulkotāja, redaktore. Atdzejo, tulko arī prozu un publicistiku no angļu, krievu, retāk slovēņu, maķedoniešu, čehu valodas, ikdienā strādā ar poļu tekstiem pieaugušajiem, bērniem un vientuļniekiem.

Sievietēm jāfilmē vairāk!

Jaunā kinorežisore Alise Zariņa (32) uzņēmusi spēlfilmu par attiecībām un ir priecīga par «jauno politnekorektumu» kino pasaulē

Cilvēciski un vienkārši — tāda bija Alises Zariņas vēlēšanās, ķeroties pie filmas Blakus scenārija rakstīšanas. Šajā stāstā, braucot uz Jāņiem, nejauši sastopas aktrises Antas Aizupes varone Luīze un aktiera Āra Matesoviča atveidotais Kaspars — divi jauni cilvēki, kuri meklē sevi. Nejaušā tikšanās viņus noved pie mīlasstāsta. Būtiski, ka šī ir viena no retajām latviešu filmām, kurā notikumi tiek skatīti caur sievietes uztveres prizmu.

Sākotnēji jaunā režisore bija iecerējusi filmēt stāstu par šķiršanos. Taču šķita, ka vēl profesionāli jāpaaugas, lai spētu viegli izstāstīt tik smagu tēmu. Alise studējusi reklāmu Francijā, kinorežiju Igaunijā, patlaban papildina zināšanas kinorežijā Latvijas Kultūras akadēmijā. Līdztekus kino Alise raksta slejas par feminismu un kino portālā Satori — viņas uzskati vairākkārt izsaukuši diskusijas sociālajos tīklos.

Intervijā Alise stāsta, kāpēc cer ar filmu uzrunāt plašu auditoriju, un skaidro, kāpēc ir nobažījusies par autoritārisma apjūsmošanu Latvijā.

Tavā filmā, ko pati esi nosaukusi par road movie, ir daudz Latvijas ainavu — galu galā, galvenie varoņi, kas vēlāk kļūst par pāri, satiekas braucienā uz Jāņu svinēšanu. Ja es vaicātu, kāda ainava visprecīzāk izsaka šodienas Latviju, ar kādu kadru tu atbildētu?
Varu izstāstīt cinisku anekdoti: ar draugu braucām mājās no ceļojuma ar autobusu. Diezgan ilgi bijām stopējuši pa Eiropu, bijuši Alpos. Autobusā biju aizmigusi un pamodos Latvijā. Skatos — tomēr tā Latvija ir tik līdzena! Draugs saka: jā, kā kapi.

Bet tik pesimistiski negribu atbildēt. Latvijā daudz kas mainās, daudzi priecājas par Centrāltirgu, kur parādās «krutas» ēstuves. Ir sadursme ar pieticību, kas turpat blakus. Vēl asāk to izjutu Lietuvā — tur tirgū ir hipsteru vietas, kur pārdod austeres, un apakšējā stāvā maksas tualete ar tantiņu kasē. Milzīgs kontrasts.

Tas rada jautājumu, kas mēs esam un kas gribam būt. Šādā veidā varbūt ir svarīgi domāt par aktuālo Latvijas ainavu.

Tu aktīvi seko līdzi pasaules procesiem, par feminisma tēmām raksti Satori. Par ko no pēdējā laika notikumiem tu uzrakstītu sleju?
Pēdējā laikā slejām nav bijis laika, bet nesen tviterī ierakstīju joku (pēc tam izdzēsu, jo nobijos, ka pārpratīs): man vēl kāds brītiņš līdz četrdesmit gadiem, bet, ja kas, varu labi izskatīties pieņemšanās, man ir laba angļu valoda, sirdsapziņa un ko nu tur vēl vajag prezidentam, taču pagaidām iesaku valsts prezidenta amatam mācītāju Juri Cālīti un režisori Kristu Burāni.

Izdzēsi? Tu taču esi ļoti droša!
Jā, bet sapratu — tūlīt kāds sāks lekties, man būs jāatbild. Kāpēc tērēt laiku tādām muļķībām… Šis tvīts bija mana reakcija uz jauno [Egila Levita] personības kultu, kas tiek veidots: mums vajag stingru roku, kārtīgu līderi. Es redzēju atklāto vēstuli, kurā radošā inteliģence izsaka atbalstu Levitam. Mani sabiedēja tonis, kādā tiek runāts par Latvijā vēlamo vadoni. Arī pasaulē ir šī tendence. Tiklīdz ieraugām kādu cilvēku, par kuru sakām — «re, viņš gan mūs aizstāvēs!» —, tā rodas Inguna Sudraba, kurai pēc brīža «aiziet ciet». Domāju, ka problēma te nav latviskums vai konservatīvas vērtības, bet personības kults, lai gan visbiežāk šie uzstādījumi sasaistās.

Pati atbalsti liberālas vērtības, vai ne?
Es saprotu, ka ir konservatīvā un liberālā nometne, un katrai sava taisnība, bet liberāļiem ir vairāk pašironijas.

Vai bieži dabū virtuāli «izkauties» ar cilvēkiem, kuri domā pretēji?
Vispār būtu ļoti labi, ja konservatīvā doma Latvijā attīstītos, jo pašlaik, es atvainojos, mums ir maz gudru konservatīvi domājošu cilvēku. Konservatīvajiem uzskatiem nav jābūt kaut kam novecojušam.

Internets ir muļķīga vieta, kur strīdēties. Tur bieži neiedziļinās, ko otrs saka, bet runā savu. Liberāli domājošo problēma ir tā, ka viņi pārāk ātri diskusiju pārvērš jokā, farsā — nogurst argumentēt un nolemj parādīt pretējās nometnes argumentu absurdumu. Tā otra puse, kurai bieži vien ar humora izjūtu ir, kā ir, tad sadusmojas. Ir abpusēja iecirtība.

Vispār diskusijas man liekas svētīga lieta. Festivāls Lampa ir labs piemērs.

Kāpēc pretējām nometnēm tik grūti sarunāties?
Varu par sevi pateikt: ir jautājumi, kurus vispār neuzskatu par apspriešanas vērtiem. Piemēram, vai homoseksuāliem cilvēkiem vajag tādas pašas tiesības kā heteroseksuālajiem. Skaidrs, ka vajag, tas ir cilvēktiesību jautājums! Tur nav, par ko diskutēt. Bet esmu gatava diskutēt specifiskāk: kā notiek bērnu audzināšana dažādās ģimenēs un tamlīdzīgi.

Vai tas, ka esi mācījusies citviet Eiropā, ietekmējis tavu pasaules skatījumu?
Pieredze, esot jebkur ārpusē — ka esi nosacīti svešais —, lielā mērā palīdz pēc tam citādo labāk saprast. Man nepatīk vārds «iecietība», jo tas nozīmē, ka kaut kas ir ļoti traucējošs un vajag īpašu iekšēju spēku, lai to izturētu. Taču tā bija laba skola: Francijā būt svešajai no Austrumeiropas.

Manā Latvijas skolēna apliecībā bija rakstīts: «Tu esi Latvija.» Man bija mācīts, ka ar lepnumu jānes savas valsts vārds pasaulē. Un tad sastopies ar realitāti, principā to pašu realitāti, kuru bēgļi piedzīvo Latvijā, — ka pret tevi ir neuzticība, tevi nepieņem.

Pirms studijām Parīzē man bija nostāja: krievu skolām Latvijā — nē! Kad Parīzē sēdēju krodziņā un krievu puisis ar ģitāru spēlēja Viktora Coja dziesmas, es pēkšņi sajutos kā mājās. Atpazinu sevī slāviskās kultūras ietekmi, to, ka zināmā mērā esmu tās daļa. Nē, es tagad nepaužu attieksmi pret krievu skolām. Tikai to, ka, Latvijā dzīvojot un esot vairākumā, īsti neizjūti minoritātes noskaņojumu. Mēs esam divkosīgi. Kā nesen tviterī rakstīja mana kolēģe režisore Marta Martinsone par Aiku Karapetjanu, kad viņš taisa labas izrādes vai filmas, kuras tiek apbalvotas starptautiskos festivālos, mēs saucam viņu par savējo, bet tad, kad viņam nepatīk Dziesmusvētki, — par svešo un uzbrucēju.

Iespējams, daļa skatītāju no tavas pirmās filmas gaidīja, ka tā būs saistīta ar feminisma idejām vai kādā citā nozīmē runās par līdztiesību. Taču tu gāji citu ceļu.
Tviterī jau esmu saņēmusi kritiku, ka es kā sorosīte esmu uztaisījusi «kārtējo geju filmu». Man gan grūti iztēloties, kā mīlasstāsts starp Kasparu un Luīzi varētu būt geju filma. Es gribēju uztaisīt vienkāršu, cilvēcisku filmu par attiecībām.

Jā, es uzskatu, ka Latvijā sievietēm vajag kino dot balsi. Tas ir sieviešu kinorežisoru pienākums — uzņemt filmas. Paskaties uz Latvijas kino ainu: 30—40 gadus veco vīriešu krīzi, ko uz ekrāna rādām tik dažādās mērcēs. Ir saprotami un atbalstāmi, ka režisoriem vīriešiem šādus stāstus šķiet svarīgi stāstīt, bet jābūt līdzsvaram. Vai tas ir baigais feminisms, ja sievietes kino dalās ar savām vēlmēm un domām, es nezinu. Drīzāk es to sauktu par iekļaujošāku kino ainu.

Mani satrauc arī tas, ka Latvijas kino neaiztiekam sociālās tēmas. Pagājušajā gadā Tallinas  kinofestivālā skatījos lietuviešu filmas: tur dokumentālajā kino bija bērnunama bērni, cilvēki ar mentālajiem traucējumiem. Lietuvieši stāsta šādus stāstus kinovalodā un noņem stigmas. Cilvēki ir tā uzbūvēti, ka fakti uz viņiem iedarbojas mazāk nekā konkrēti dzīvesstāsti. Tipisks piemērs: ja ieliksi reklāmā sunīša bildi, visi ziedos, bet, ja pateiksi, «mums ir patversme ar 70 sunīšiem, kuriem gribas ēst», tas neizklausīsies iespaidīgi. Kino ir tāda «sunīša fotogrāfija».

Kāda nozīme ir tam, ka tavā filmā galvenā varone ir sieviete?
Uz ekrāna Luīze un Kaspars parādās vienlīdz ilgu laiku. Man bija svarīgi, ka stāsts tiek risināts no sievietes perspektīvas. Latvijas kultūrtelpā pietrūkst šāda veida filmu. Nav jau tā, ka mums vispār nav filmu par sievieti, bet ārkārtīgi maz. Kad režisore Liene Linde 2016. gadā uzfilmēja Septiņas neveiklas seksa reizes, pēc reakcijas bija redzams, cik šādas tēmas Latvijas kino ir svaigas. It kā smieklīgi — kāpēc lai mēs par tām nebūtu kino runājuši tik ilgu laiku.

Ir, kas saka — vai tad nav vienalga, kāda dzimuma ir galvenie varoņi! Man nav vienalga. Es apzināti izvēlos sievieti kā galveno varoni, saprotot, ka filmās viņu ir daudz mazāk. Arī Saeimas vēlēšanās sievietēm pievilku plusiņus. Var pārmest — tu to darīji tikai tāpēc, ka viņas ir sievietes! Kamēr cilvēki kino, politikā un citās jomās domās, ka «galvenie varoņi vīrieši — tā vienkārši gadās», «tā ir nejaušība», plusiņi sievietēm ir jāvelk. Jo nav līdzsvara.

Precizēsim — vai plusiņus automātiski vilki visām saraksta politiķēm?
Konkrētajā sarakstā, kas atbilda manām vērtībām, pievilku gandrīz visām. Mans dzīvesdraugs pievilka visām un atsūtīja man bildi ar biļetenu. Šeit gan jāpasaka — ja politikā ir sieviete un vīrietis un vīrietis ir profesionāli pārāks, es, protams, izvēlēšos vīrieti. Bet ar vienādu profesionalitāti vienmēr izvēlēšos sievieti, jo statistiski vīriešus izvēlas vairāk.

Vai filmējot esi saskārusies ar attieksmi, ka vērtējums ir skarbāks, kritiskāks, jo esi režisore sieviete?
Ir vairāki gadījumi, viens no tiem: kad skaļākā balsī uz laukuma saucu, kas komandai jādara, kāds garāmejot izmeta: vai tu zināji, ka ir zinātniski pierādīts — sievietēm ir augstāks balss tonis, un cilvēki mazāk ieklausās šādā tonī, mazāk respektē teikto. Es domāju, ka neviens režisors vīrietis uz laukuma neko tādu nedabū dzirdēt.

Kā kinovēsturē režisores cīnījušās par savu vietu — vai tev ir iedvesmojoši piemēri?
Tikko Berlīnes kinofestivālā noskatījos brīnišķīgo Anjēzes Vardas atvadu filmu Anjēze par Vardu. Briesmīgi tā teikt par dzīvu režisori, bet viņa pati filmu tā nodēvējusi, viņai ir 90 gadu. Tas ir ceļojums Vardas kinopasaulē desmitiem gadu garumā. Viņa sevi sauca par feministi laikos, kad tas galīgi nebija stilīgi. Starp citu, Varda arī strādāja ar sievietēm operatorēm, kad citi režisori to vēl nedarīja.

Varu minēt arī franču režisori Klēru Denī, kino notiek rokas padošana cita citai, savstarpēja iedvesmošana.

Pēdējā laikā man šķiet interesants tas, ko esmu nosaukusi par «jauno politnekorektumu». Kino tiek ļoti kritizēts par to, ka ekspluatē politkorektumu. Ar Oskariem vispār smieklīgi: vinnēja filma Ceļvedis (Green Book), kuru kritizēja gan par politkorektumu, gan rasismu. Filma dabūjusi brēcienus no pilnīgi visiem! (Biogrāfiska drāma par amerikāņu džeza pianista Dona Šērlija un viņa šofera Tonija Valelongas 1962. gada tūri pa ASV dienvidiem — red.)

Arī pagājušā gada Berlīnes kinofestivāls tika kritizēts, jo «lielās balvas saņēma režisores, lai godinātu #MeToo problemātiku». Tās bija filmas, kas man Berlīnē patika vislabāk — vēl pirms saņēma balvas. Berlinālē pagājušogad ieradās Dienvidkorejas režijas zvaigzne Kims Kiduks ar savu filmu Cilvēks, telpa, laiks un cilvēks, viņa vārds iepriekš bija izskanējis saistībā ar #MeToo skandālu. Tātad, no vienas puses, tika sumināts #MeToo, no otras puses, — «hei, lai Kims Kiduks arī brauc, viņa filma ir laba!».

Jaunais politnekorektums ir veids, kā kritizēt līdzšinējās struktūras un uzdot jautājumus, kas nav ne viegli, ne patīkami. Šā gada Berlinālē arī tika kutināta liekulība: Izraēlas režisora Nadava Lapida autobiogrāfiskā drāma Sinonīmi (kas saņēma galveno balvu Zelta lāci — red.) pamanījās nokritizēt gan Izraēlu, gan Franciju.

Medijos esi izteikusies, ka tev patīk vienkāršās, cilvēciskās filmas, kurām piemīt mākslinieciska kvalitāte, piemēram, Mis Saulstariņš. Vai iedvesmojies no tās?
Arī režisores Žilī Delpī filma Divas dienas Parīzē — par attiecībām un sevis meklējumiem. Protams, mana filma nevar pielīdzināties tādam intimitātes līmenim, tur attiecības ir daudz nobriedušākas, daudz tuvplānu, bet kaut kas uz to pusi man ir — par diviem apjukušiem cilvēkiem, kuri kaut kur aizdevušies.

Es atzīstu, ka caur filmas stāstu kaut kādā ziņā atkailināju sevi. Tas pavilka līdzi arī aktierus. Bija īstums no visiem filmas dalībniekiem, mēs neatveidojām klišejas. Pirms filmēšanas man pat bija darba randiņš ar aktieri Āri Matesoviču — sēdējām un runājām par attiecībām. Tas palīdzēja filmā nonākt pie autentiskuma.

Antu Aizupi lomai jau biju izvēlējusies. Tad noskatījos JRT izrādi Cerību ezers aizsalis, kur spēlē Āris. Zvanīju producentei: baigi interesants čalis! Ar apbrīnojamām improvizācijas spējām — tās mani uzrunāja. Savukārt ar Antu sanāca tā: pēc mūsu pirmās tikšanās uzrakstīju viņai — vai tev ir autovadītājas tiesības? Viņa atbildēja: jā. Tad vairs neko neatbildēju, jo biju iegrimusi citos darbos. Anta divas nedēļas bija domājusi, kas slikts varēja būt tajās autovadītājas tiesībās, ka viņu neizvēlējos lomai.

Viņiem abiem uz ekrāna ir laba sinerģija.
Tāda bija mana intuitīvā sajūta. Jautāju arī aktieriem, kā viņi ar partneri jūtas. Man ir bijis cits gadījums: Tallinas skolas diplomdarbu filmējot, Gunu Zariņu saliku pārī ar Mārci Maņjakovu — kā šķirteņus, kuri viens otru reāli «besī». Tas arī man sanāca intuitīvi. Tas brīdis, kad Mārcis filmā ir ieradies savākt savas mantas un Guna stāv, uz viņu skatās… Šķita, ka viņa ar skatienu Mārci nogalinās. Viņi brīnišķīgi nesaderēja kopā! Atrast aktierus, kuri labi sader uz ekrāna, un tādus, kuri absolūti nesader, ir vienlīdz grūts darbs.

Naudu tu pelni nevis ar kino, bet strādājot reklāmā. Vai vari nosaukt reklāmu, ar kuru lepojies?
Tas bija pasen, bet ļoti patika LMT klipa parodija. Vai atceries — tur bija Ziedoņa dzeja un zirgs? Tad Zelta zivtiņa uztaisīja parodiju. Es pie tās strādāju — režisēju. Patika arī Madaras reklāma, ko nesen filmējām, — kā šampanietī tiek mazgāti mati. Man patīk strādāt reklāmā, vienīgā problēma — vai dzīves beigās gribēšu ar to lepoties? Tāpēc uzņemu filmas — tās man vajag mazbērniem! (Smejas.)

Piecas lieliskas sieviešu režisoru filmas


Selīne Skiamma.
Pašpuika / Tomboy. Bērnības tuvplāns, kas ar maigumu uzlūko vissarežģītākos jautājumus, arī vēlmi vai nevēlēšanos piederēt konkrētam dzimumam.


Andrea Ārnolda
. American Honey / Amerikāņu saldumiņš. Siltums, košums un brīvība būt sev pašai. Filma par pieaugšanu un sievišķību vārda labākajā nozīmē.


Signe Baumane.
Akmeņi manās kabatās. Viena no retajām filmām mūsu platuma grādos un mūsu mentalitātes ietvaros, kas par mentālo veselību runā ar atbruņojošu vieglumu un godīgumu.


Adīna Pintilī.
Nepieskaries man / Touch Me Not. Pagājušā gada Berlināles laureāte — drosmīgs skatījums uz seksualitāti visos tās aspektos, arī tajos, par ko nav pieņemts skaļi runāt. 


Anjēze Varda.
Vagabond / Klaidone. Savulaik tā uzdrošinājās lauzt stereotipus par piedzīvojumu meklētāju, klaidoni, sabiedrības izstumto, kas līdz tam drīkstēja būt tikai vīriešu dzimuma.

CV

Dzimusi 1987. gada 2. janvārī Rīgā
Absolvējusi Franču liceju
No 2006. līdz 2008. gadam studējusi reklāmu Parīzes skolā Sub de Pub
2009. gadā izdevusi dzejas krājumu Papjēmašē
No 2009. līdz 2012. gadam studējusi kinorežiju Baltijas filmu un mediju skolā Tallinā
Kopš 2018. gada studē kinorežiju LKA
Strādā reklāmā kā brīvmāksliniece

Prokurors Urbāns: Tā laiki ir sakrituši

Tuvāko mēnešu jautājums — tā prokurors Māris Urbāns iezīmē, kad plāno nodot tiesai krimināllietu pret bijušo KNAB Operatīvo izstrāžu nodaļas vadītāju, tagad Saeimas deputātu Juri Jurašu (JKP) par valsts noslēpuma izpaušanu.

Runa ir par miljona eiro kukuļa piedāvājumu, ko bijušais kursabiedrs Jānis Dambītis citu partijām pietuvinātu juristu uzdevumā izteica Jurašam 2015. gada rudenī. Par kukuli būtu jāmīkstina nozieguma kvalifikācija Latvijas dzelzceļa šefa Uģa Magoņa un Igaunijas miljonāra Oļega Osinovska kukuļa lietā, pārkvalificējot to uz tirgošanos par ietekmi. Jurašs par šo piedāvājumu esot nekavējoties informējis KNAB vadību slepenā ziņojumā, taču izmeklēšana neesot notikusi.

Šīs lietas vēsture ir gara. Kad Jurašs 2016. gada jūlijā par neizmeklēto kukuļa piedāvājumu pēc atlaišanas no KNAB pastāstīja intervijā žurnālam “Ir”, prokuratūra nekavējoties reaģēja un tika ierosināts kriminālprocess par valsts noslēpuma izpaušanu. Taču 2017. gada jūnijā prokurors Aivis Zalužinskis šo kriminālprocesu izbeidza, jo konstatēja, ka Juraša darbībās nav noziedzīga nodarījuma sastāva. Tomēr prokuratūras vadība lika kriminālprocesu atjaunot. Tagad prokurors Urbāns saredzējis pamatu Juraša kriminālvajāšanai un šā gada februārī cēlis viņam apsūdzību.

Starplaikā izčākstējusi paša kukuļa piedāvājuma izmeklēšana — kriminālprocesu par to KNAB sāka tikai 2017. gada janvārī, apmēram 15 mēnešus pēc Juraša ziņojuma un pusgadu pēc publiskā paziņojuma. 2018. gada septembrī KNAB šo kriminālprocesu izbeidza, jo visi iesaistītie, izņemot Jurašu, noliedza kukuļa piedāvājumu un nekādi pierādījumi par noziegumu netika iegūti. Vienīgais aizdomās turamais šajā kriminālprocesā bija Dambītis, kurš atteicās sniegt liecības KNAB, bet sūdzībā prokuratūrai norādīja, ka nekad neesot nevienam izteicis nekādus kukuļa piedāvājumus. Arī Osinovskis noliedza, ka būtu prasījis vai piedāvājis kādam kukuļot KNAB darbiniekus, lai gan iepriekš 2016. gada martā ierakstītā sarunā ar Jurašu bija atzinis, ka jurists un politiķis Andrejs Elksniņš viņam esot vairākkārt prasījis miljonu, piedāvājot atrisināt problēmas ar KNAB izmeklēšanu.

Savukārt lietā par valsts noslēpuma izpaušanu diviem prokuroriem ir pilnīgi pretēji secinājumi par Juraša nodarījumu. Zalužinska argumenti ir sīki pamatoti 2017. gada lēmumā par kriminālprocesa izbeigšanu.

Zalužinskis secināja, ka Jurašs nav intervijā žurnālam “Ir” izpaudis valsts noslēpumu — jo nav izpaudis ziņas par operatīvo darbību, kas pēc likuma var būt valsts noslēpums, savukārt informācija par korupcijas gadījumiem un amatpersonu nelikumīgu rīcību jau pēc likuma nosacījumiem nevar būt valsts noslēpums.

Otrs būtisks secinājums — ka savā 2015. gada 1. oktobra ziņojumā KNAB vadībai ietverto informāciju par kukuļa piedāvājumu Jurašs nebija ieguvis operatīvās darbības rezultātā. Pēc prokurora Zalužinska atzinuma, Jurašam vispār nebija pamata klasificēt savu ziņojumu kā slepenu.

Trešais būtiskais secinājums atteicas uz jautājumu, vai Juraša iesniegums tika pārbaudīts vēl pirms kriminālprocesa uzsākšanas — operatīvās izstrādes lietas Nr. 10616 ietvaros, kas tika ierosināta 2016. gada aprīlī (lai pārbaudītu politiķi un juristu Andreju Elksniņu, kuram Osinovskis bija lūdzis palīdzību Magoņa kriminālprocesa sakarā un kurš viņam it kā prasījis miljonu, lai risinātu problēmas ar KNAB izmeklēšanu  — red.). Prokurors Zalužinskis norādīja, ka šajā operatīvajā lietā Nr. 10616 netika veikta pārbaude par Juraša kukuļa piedāvājuma apstākļiem. Tāpat prokurors norādīja — nepamatots bijis KNAB secinājums, ka kukuļošanas akta izpaušanai bijušas sekas un operatīvā lieta nr. 10616 bijusi apdraudēta.

Savukārt prokuroram Urbānam ir pilnīgi pretēji secinājumi visos šajos būtiskajos punktos — prokuratūras paziņojums liecina, ka Urbāns saskata valsts noslēpuma izpaušanu Juraša teiktajā žurnālam “Ir”, jo šī informācija bijusi iekļauta paša Juraša slepenajā ziņojumā KNAB priekšniekam un pēc tam vēl vairākos slepenos dokumentos. Tāpat viņš norāda, ka Jurašs informāciju par kukuli ieguvis operatīvās darbības ceļā. Un uzsver, ka Juraša publiskais paziņojums ir “būtiski apgrūtinājis” izmeklēšanas darbības operatīvās izstrādes lietā Nr. 10616, kuru pēc Juraša intervijas nācies izbeigt.

Lai sīkāk uzzinātu prokurora motivāciju, tiekos ar Urbānu prokuratūrā 18. februārī — pusotru nedēļu pēc paziņojuma par apsūdzības izsniegšanu Jurašam. Intervija ir gara un bieži ejam pa apli cauri vieniem un tiem pašiem jautājumiem, jo skaidras atbildes uz virkni jautājumiem neizdodas iegūt. Turklāt saruna ir saraustīta divās daļās. Pēc pirmajām 19 minūtēm prokurors pavēsta, ka viņam jādodas prom. Viņš bija rēķinājies ar neilgu interviju, savukārt es par to nebiju brīdināta un man bija daudz jautājumu. Tāpēc intervija turpinājās pēc pusotras stundas pauzes, kad prokurors varēja veltīt laiku sarunai.

Lai atvieglotu lasīšanu, prokurora atbildes strukturējam vairākos tematiskos blokos — par ko tieši Jurašu sauc pie atbildības, vai viņam izteiktais kukuļa piedāvājums tika izmeklēts pirms Juraša publiskā paziņojuma, kāpēc prokuroru vērtējumos ir tik krasas pretrunas u.c.

 

Par kāda noslēpuma izpaušanu Jurašu sauc pie atbildības?

Jūs saucat Juraša kungu pie kriminālatbildības par valsts noslēpuma izpaušanu. Es gribu saprast, tieši kas no Juraša žurnālam “Ir” stāstītā tiek uzskatīts par valsts noslēpumam atbilstošu informāciju?

Tas ir tikšanās vieta, laiks ar [Jāni] Dambīti, kriminālprocess, kurā viņam tika piedāvāts kukulis, kukuļa apmērs — nevis katra atsevišķi informācijas detaļa, bet šis informācijas kopums veido pietiekamu informāciju, kas to sasaista ar konkrētu informāciju slepenos ziņojumos.

Tieši kuru likuma “Par valsts noslēpumu” pantu Jurašs pārkāpa, atklājot informāciju par šo iespējamo koruptīvo piedāvājumu un iespējamo nozieguma neizmeklēšanu?

Redziet, man nav līdzi lietas materiāli, es tagad neesmu gatavs jums teikt no galvas. Ja ir šādi jautājumi, tad man nepieciešams gatavoties, lai es bez aizķeršanās sniedzu atbildes. Uzreiz runāt par likuma pantiem un pamatojumiem… Es saprotu, jums tas varbūt liekas vienkārši.

Es varu pagaidīt, ja jūs aiziesiet pakaļ dokumentiem, kas jums vajadzīgi.

Tad jebkurā gadījumā mūsu tikšanās sanāks tāda, ka jūs man uzdosiet jautājumus un man nāksies šķirstīt lietu.

Es domāju, ka sabiedrības interesēs ir saprast šīs lietas būtību.

Nu, tad sabiedrības interesēs, ja vēlaties saņemt atbildes ar likumisko pamatojumu, būtu labi, ja jūs rakstveidā iesniegtu jautājumus, es atbildētu.

Vai jūs nespējat uz šādu vienkāršu jautājumu atbildēt?

Tas nav vienkāršs jautājums. Ja es kļūdīšos kaut vienā punktiņā, tas tiks pasniegts, ka es nepārzinu lietas materiālus vai vēl kā līdzīgi.

Bet šobrīd pēc būtības izstāstiet sabiedrībai. Tātad ir Zalužinska lēmums, kurā ir ļoti skaidra analīze par Juraša teiktā atbilstību valsts noslēpuma likumam. Kuru pantu šajā likumā Juraša kungs pārkāpa?

Krimināllikuma 94. pantu. Apzināti izpauda valsts noslēpumu saturošu informāciju.

Kas bija valsts noslēpums?

Tas bija jūsu pirmais jautājums, es jau atbildēju. Tā informācija, kas tika publiskota žurnālā “Ir”.

Kā tas iet kopā ar likuma par “Par valsts noslēpumu” 5. panta 4. daļu, kur ir teikts, ka informācija par korupcijas gadījumiem un amatpersonu nelikumīgu rīcību nevar būt valsts noslēpums?

Šo pašu jautājumu jūs varat uzdot Juraša kungam. Kādā veidā viņš visus šos gadus varēja strādāt, piešķirt valsts noslēpuma statusu arī informācijai par iespējamiem korupcijas gadījumiem vai pat jau lielā mērā apstiprinātiem korupcijas gadījumiem un tas visus šos gadus viņam nebija šķērslis. Bet pašlaik, kad tas viņam ir izdevīgi, šī likuma norma tiek interpretēta tieši tādā veidā, kas viņam ir izdevīga.

Jūsu atbilde ir pretjautājums Juraša kungam. Bet vai jūs varētu pateikt savu skaidrojumu ja likumā ir rakstīts, ka šāda informācija nevar būt valsts noslēpums, kā jūs to interpretējat?

Tas ir garāks skaidrojums. Protams, nav jau tā, ka es pieņēmu lēmumu par kriminālvajāšanas uzsākšanu un šo jautājumu nebūtu pētījis. Bet, lai atsauktos uz visām likuma normām, kā es nonācu pie šādas interpretācijas, būtu labāk to darīt rakstveidā.

Bet pastāstiet to būtību!

Būtība ir tā, ka likuma “Par valsts noslēpumu” 5.pants — ne tikai attiecībā uz koruptīvajiem gadījumiem, kas ir 4. punkts, bet arī pārējiem — paredz gadījumus, ko faktiski nekādā gadījumā nedrīkst atzīt par valsts noslēpumu ar mērķi slēpt šādu informāciju no sabiedrības. Bet, ja valsts noslēpuma statusa piešķiršana šai informācijai nepieciešama, lai sasniegtu kādus sabiedrībai noderīgus mērķus, tad šeit mēs vērtējam balansu starp kādas informācijas slēpšanu uz laiku — nevis uz 20 gadiem vai cik, bet uz kādu laiku — , lai iegūtu lielāku labumu sabiedrībai.

Kāds tieši kaitējums sabiedrībai tika nodarīts tajā brīdī, kad mēs uzzinājām, ka ir bijis kukuļa piedāvājums, kas netiek izmeklēts? Jo kriminālprocesu ierosināja 2017. gada janvārī — 15 mēnešus pēc tam, kad bija Juraša ziņojums.

Es uzreiz varu oponēt jūsu jautājumā ietvertajam apgalvojumama, ka šis nodarījums netika izmeklēts.

Es nosaucu, kad ir ierosināts kriminālprocess.

Nu, jūs saprotat — viens gadījums ir kriminālprocesuālai izmeklēšanai, cits gadījums ir operatīvā pārbaude.

Tātad, kāds kaitējums ir no tā, ka sabiedrība uzzināja šo nelielo, ļoti sauso informāciju, ko Jurašs pateica intervijā žurnālam “Ir”?

Jāņem vērā, ka Krimināllikuma 94. pants — tas ir noziedzīgs nodarījums ar formālu sastāvu. Tas nozīmē, ka konkrētas taustāmas sekas nav jāpierāda. Ir nepieciešams konstatēt faktu, ka valsts noslēpumu saturoša informācija ir izpausta.

Jautājums par iespējamām sekām, iespējamo kaitējumu — pat ne obligāti notikušām sekām un taustāmu kaitējumu — ir vērtējams tikai tādā ziņā, vai informācija, ko Juraša kungs noslepenoja savā 2015. gada 1. oktobra ziņojumā, vai to patiešām bija pamats atzīt par valsts noslēpumu.

Vērtējot iespējamo kaitējumu vai kādu interešu apdraudējumu, vēl ir jāņem vērā arī tie procesi, kas notika birojā, pamatojoties uz šajā ziņojumā ietverto informāciju. Proti, šis ziņojums tika izmantots, lai uzsāktu operatīvās izstrādes lietu Nr. 10616. Pamatojoties uz šajā ziņojumā ietverto informāciju, tika veikti operatīvās darbības pasākumi, tajā skaitā sevišķā veidā veicamie, kur nepieciešams saņemt Augstākās tiesas tiesneša akceptu. Tātad šajā ziņojumā ietvertā informācija šajos dokumentos visa bija ietverta.

Uz brīdi, kad Jurašs izpauda šo informāciju un tā tika publicēta žurnālā “Ir”, operatīvās izstrādes lieta Nr.10616 joprojām tika turpināta, tika veikti sevišķajā veidā veicamie operatīvās darbības pasākumi. Tātad tika veikta konkrētas personas operatīvā izstrāde un, izpaužot šādu informāciju, faktiski tiek publiski darīts zināms, ka birojā strādājoša persona ir saņēmusi kukuļa piedāvājumu. Šī informācija darīta zināma biroja vadībai un tātad ar lielu ticamības pakāpi personas, kuras bija iesaistītas šajā kukuļošanā, un personas, kuras, iespējams, tika izstrādātas šajā operatīvās izstrādes lietās — viņas tika informētas par to, ka, iespējams, birojs veic kaut kādas slepenas tiesiskas darbības pret viņām. Šī ķēde var likties diezgan gara, bet, manuprāt, tā ir ļoti loģiska un pamatota.

Vai KNAB uzreiz izmeklēja kukuļa piedāvājumu Jurašam?

Kā jūs skaidrojat, ka ir prokurora Zalužinska atzinums, ka lietā Nr. 10616 vispār nav pārbaudīts kukuļa piedāvājums? To ir konstatējis prokurors, iepazīstoties ar šīs izstrādes lietas materiāliem un uzklausot arī liecības. Vai jūs apgalvojat, ka šajā izstrādes lietā tika izmeklēts kukuļa piedāvājums Jurašam?

Nē, tādu apgalvojumu es neesmu izteicis nevienā brīdī.

Jūs tikko skaidrojāt, ka šajā lietā tika izmeklēts kukuļa piedāvājums un šīs personas izlasīja žurnālā “Ir”, ko Jurašs ir pateicis un tas ir traucējis šīs operatīvās izstrādes lietā.

Teiksim tā — operatīvās izstrādes lietā, ja tajā tiek izstrādāta konkrēta persona, tiek pārbaudīta personas iespējamā saistība ar noziedzīgiem nodarījumiem.

Tad šis kukuļa piedāvājums tika izmeklēts vai netika izmeklēts šajā operatīvās izstrādes lietā?

Faktiski tika izstrādāta persona un šīs izstrādes rezultātā var iegūt informāciju gan par vēsturiskiem notikumiem, gan par kaut kādiem tagadnē notikušiem noziedzīgiem nodarījumiem.

Uz to brīdi, kad Jurašs publiskoja šo informāciju, vai tika izmeklēts kukuļa piedāvājums šajā lietā?

Es jums vēlreiz atkārtoju, ka vislabāk šo iespējamo kukuļa piedāvāšanu varētu pārbaudīt tad, ja Jurašs būtu jau pirmajā ziņojumā norādījis personu. (Jurašs savā ziņojumā KNAB priekšniekam Streļčenokam nebija nosaucis Dambīša vārdu, bet vēlāk medijiem skaidroja, ka nav uzticējies Streļčenokam, taču būtu atklājis visas detaļas, ja būtu ticis nopratināts — red.)

Es neprasu, kā vislabāk kaut kas būtu.

Jā, jūs neprasāt, bet man tas ir jāpasaka, lai es pamatotu savu viedokli. Vislabāk būtu, ja viņš šo personu būtu norādījis. Bet vēlāk ir šie iespējamie veidi, kā to pārbaudīt. Kā šajā gadījumā — tika uzsākta operatīvās izstrādes lieta. Viens no pamatojumiem bija Juraša sastādītais ziņojums, tāpat bija cits ziņojums 2015. gada 2. decembrī. Bija arī citi ziņojumi, kas attiecas uz to pašu izstrādājamo personu.

Ziņojumi ir dažādi. Jautājums ir vienkāršs — vai šajā operatīvajā lietā tika izmeklēts viena miljona kukuļa piedāvājums Jurim Jurašam?

Jums ir jāsaprot, ka ir atšķirība starp kriminālprocesu un operatīvās izstrādes lietu. Es varu apgalvot, ka operatīvās izstrādes lietas pamatā bija arī informācija, kas bija iekļauta Jura Juraša 1. oktobra ziņojumā un līdz ar to…

Saprotiet, mēs varam apgalvot, ka izstrādes lieta ir vērsta uz viena konkrēta gadījuma pārbaudi tad, ja šajā lietā tiek veikti tādi operatīvās darbības pasākumi kā operatīvais ekspertiments. Pārbaudīt, vai konkrēta persona, kas ir piedāvājusi vai apsolījusi kukuli, tiešām iedos to kukuli. Tad varam teikt — operatīvās izstrādes lietā ir pārbaudīts konkrēts gadījums. Bet šajā situācijā, kad ir vairāki ziņojumi, uz tajos norādītās informācijas pamata, tajā skaitā par iespējamo kukuli Jurim Jurašam, ir uzsākta operatīvās izstrādes lieta — tiek veikta izstrāde pret konkrētu personu. Faktiski pārbaude ir par šīs personas saistību ar noziedzīgiem nodarījumiem un nevar tā tiešā veidā teikt, ka tiek veikta arī šī gadījuma pārbaude.

Bet to jūs pārmetat Jurašam — ka viņš ir izpaudis informāciju, tāpēc operatīvā lieta traucēta.

Pārmetums ir par to, ka šajā iespējamā kukuļošanā iesaistītā persona — pret viņu tika veikta izstrāde. Ja viņš publiski nāk ar paziņojumu, ka biroja rīcībā ir informācija par šo iespējamo kukuļošanu, tad — ja es būtu šo personu vietā, kas bija kukuļojušas Jurašu, es padomātu tā: tātad paziņots biroja vadībai, tad iespējams notiek operatīvā izstrāde vai tiek veikta pārbaude. Jā, man nav apgalvojuma, bet tas mani dara piesardzīgu un uzreiz apdraud operatīvās darbības mērķa sasniegšanu. Vēl jo vairāk konstatējot, ka šāda operatīvās izstrādes lieta patiešām bija pret vienu no kukuļošanā, iespējams, iesaistītajām personām.

Tad kopsavelkot jūsu teikto brīdī, kad Jurašs sniedza interviju un pateica šos pāris teikumus, kukuļa piedāvājums netika izmeklēts šajā operatīvajā lietā?

Nē, tā es neapgalvoju.

Tad tika izmeklēts?

(domā) Operatīvās izstrādes lietā mērķtiecīgi netika pārbaudīts vispār neviens nodarījums. Operatīvās izstrādes lietā šajā gadījumā uz vairāku ziņojumu pamata tika veikta konkrētas personas izstrāde.

Bet ko tas nozīmē?

Tiek pārbaudīta konkrēta persona, vai šai personai ir saistība ar noziedzīgu rīcību, tajā skaitā šādi gadījumi ir bijuši, ka var iegūt informāciju arī par konkrētiem vēsturiskiem gadījumiem.

Vai šī persona ir Elksniņa kungs?

Nē, tādu informāciju es jums nevaru sniegt.

Jūs sakāt — Juraša kungs izpauda informāciju jūlijā, bet vai šajā lietā jau netika konstatēta informācijas noplūde maijā?

Tas ir tas, ko apgalvo Jurašs, bet apstiprinājumu šādai informācijai es neesmu guvis.

Jūsuprāt, šī operatīvā izstrādes lieta izbeigta Juraša publiskotās informācijas dēļ?

Ne tikai, bet tajā skaitā.

Vai šīs izstrādes lietas Nr. 10616 materiāli  tika pievienoti kriminālprocesam par kukuļa piedāvājumu?

Jā.

Kāpēc gadu netika nopratināti liecinieki?

Juraša kungs lūdza nopratināt virkni liecinieku, kas liecinātu, ka lietā Nr.10616 nav izmeklēts kukuļa piedāvājums, ko arī konstatēja Zalužinska kungs. Vai jums bija zināms, ka viņš ir izteicis šādu lūgumu un šie liecinieki nav nopratināti veselu gadu?

Uzdodiet korektu jautājumu — kurā brīdī bija zināms?

Nu, kaut vai 2018. gada decembrī.

  1. gada decembrī bija zināms, jā.

Zinot, ka nav nopratināti būtiski liecinieki, jūs  lūdzāt Saeimu izdot deputātu kriminālvajāšanai un cēlāt apsūdzību?

Par to, vai šie liecinieki ir būtiski, vērtējumi var atšķirties. Pirms izšķirties par to, vai pieprasīt Saeimai piekrišanu Juraša kriminālvajāšanai, protams, es arī vērtēju tās iespējamās liecības, ko šie liecinieki varētu sniegt. Jo tieši Juraša kungs bija tas, kurš lūdza pratināt šos lieciniekus.

Un viņa lūgums tika apmierināts.

Protams, tika apmierināts. Un daļa no šiem lieciniekiem ir jau nopratināti un faktiski mans pieņēmums ir apstiprinājies. Tā informācija, kas ir saņemta, neko būtisku lietas vērtējumā negroza.

Kāpēc veselu gadu viņi netika nopratināti?

Nu, to jūs varat pajautāt procesa virzītājam tajā laikā.

Jūs pirmīt sacījāt, ka šo liecinieku liecības neesot būtiskas.

Tā es neteicu. Es teicu, ka, pirms veikt šo personu nopratināšanu un lūgt Jurašu izdot kriminālvajāšanai, es no kriminālprocesa materiāliem redzēju, kāda ir šo personu iespējamā saistība ar operatīvās izstrādes lietu. Izanalizējot šo saistību, es izdarīju manā ieskatā pamatotu pieņēmumu, ka šo liecību saturs nevar būtiski mainīt jau iegūto pierādījumu vērtēšanu kriminālprocesā, kas būtu pamats lūgt viņa izdošanu kriminālvajašānai. Tagad, kad tiek jau pratinātas šīs personas, es faktiski gūstu apstiprinājumu tam. Jā, liecības tiek sniegtas, varbūt kaut kāda nedaudz jauna informācija tiek sniegta, bet tā nav tāda rakstura, kas liktu pārvērtēt  — nē, nav noticis noziedzīgs nodarījums.

Kā es saprotu no Juraša teiktā, šo liecību būtība ir, ka šajā operatīvās izstrādes lietā Nr. 10616 nekad nav izmeklēts kukuļa piedāvājums Jurašam. Kā jūs varat teikt, ka tas nav būtiski?

Varbūt tad man jāpaskatās, kā tas bija publiskajā relīzē aprakstīts, bet tas ir savā ziņā pārpratums, kas ir tagad sabiedrībā un varbūt arī jums — uzskats, ka šīs operatīvās izstrādes lietas vienīgais mērķis bija pārbaudīt Juraša kukuļošanu. Mēs atgriežamies pie tā paša, ka operatīvās izstrādes lietas saturs bija pārbaudīt personu, tajā skaitā arī iespējamo saistību arī ar pagātnes iespējamiem nodarījumiem.

Es nekad neesmu apgalvojis, ka pārbaude par kukuļa piedāvājumu nav veikta. Tas, ko es apgalvoju, ka pats Jurašs ir veicis pārbaudi! Un viņa vadītās nodaļas darbinieki pat ir veikuši pārbaudi.

Pastāstiet par šo, lūdzu, vairāk!

Tas ir viens no piemēriem, kas jau publiski bija izskanējis saistībā ar izbeigto kriminālprocesu par kukuļa peidāvājumu — bija publiskota Juraša un Osinovska saruna, kur viņš tiešā tekstā arī paprasīja. (Runa ir par Osinovska un Juraša ierakstīto sarunu 2016. gada martā, kurā Osinovskis atzīst, ka Elksniņš prasījis miljonu priekš KNAB. Šī saruna vērtēta kā pierādījums kriminālprocesā par kukuļa piedāvājumu, bet Osinovskis vēlāk pratināšanā šo kukuļa piedāvājumu noliedzis. Par sarunas būtību Osinovskis komentējis, ka tā notikusi saistībā ar viņa vēlmi panākt atbrīvojumu no kriminālatbildības par smagāku noziegumu, acīmredzot kukuļa došanu Magoņa lietā  — red.)

Kādā statusā šīs darbības tika veiktas, jo lieta Nr. 10616 tika ierosināta aprīlī, savukārt pati saruna ir martā?

Jūs atkal gribat piesaistīt šo pārbaudi tieši konkrētai operatīvās izstrādes lietai.

Tad kāds statuss bija šai sarunai?

Tas ir jautājums Jurašam, kāds statuss. Saprotiet, es vēl joprojām veicu izmeklēšanu šajā lietā.

Jūs nezināt, kādā statusā šī saruna figurē?

Redziet, uz šo jautājumu var atbildēt tikai pats Jurašs. Juraša kungs to nav man teicis, nē.

Jūs neesat noskaidrojis, kādā statusā šī ierakstītā saruna figurē? Kādas lietas ietvaros vai kādā procesuālā stadijā tā ir notikusi?

Labi, tad man sanāktu iedziļināties valsts noslēpumu saturošos dokumentos, to es negribētu darīt. Vai balansēt uz robežas un nejauši jums izstāstīt ko tādu, ko nevajadzētu stāstīt, lai man pašam nebūtu 94. pants inkriminējams. Bet es apgalvoju — pārbaude [par kukuļa piedāvājumu] ir veikta.

Kas to veica?

Pats Jurašs.

Tātad jūs kā prokurors sakāt — gadījumos, kad KNAB darbiniekiem tiek piedāvāti kukuļi, šo lietu pārbaudi uztic pašai personai, kurai piedāvāts kukulis?

Es to neapgalvoju.

Jūs sakāt, ka tas tā notika šajā gadījumā?

Es runāju par faktisko situāciju. Es gribu teikt, ka Jurašs un viņa vadītās nodaļas darbinieki bija iesaistījušies Juraša 2015. gada 1. oktobra ziņojumā ietvertās informācijas pārbaudē.

Kādā procesā?

Uz šo jautājumu es neatbildēšu. Cits jautājums — vai šī pārbaude tika veikta labākajā iespējamā veidā. Bet to, ka tika veiktas darbības, lai pārbaudītu šo informāciju, to es apgalvoju.

Urbāna kungs, jums kā prokuroram ir jārūpējas par likumību Latvijā, tāpēc es mēģinu saprast — vai KNAB ievēroja visus normatīvus, kā šajā situācijā vajadzēja rīkoties? Ja jūs uzskatāt, ka Jurašs pats veica šīs informācijas pārbaudi, vai tādā gadījumā nenotika pārkāpums KNAB?

Šie jautājumi, manuprāt, nav tik būtiski, lai noskaidrotu, vai ir noticis Krimināllikuma 94. pantā paredzētais noziedzīgais nodarījums.

Bet mani interesē, vai KNAB nepārkāpa likumu vai iekšējos normatīvus?

Šajā brīdī es jums šādu informāciju nesniegšu.

Kāpēc?

Tāpēc, ka vēl joprojām noris izmeklēšana un kādās robežās šī izmeklēšana norisēs  — nu, tas vēl nav līdz galam nav izlemts.

Es gribētu tomēr precizēt — ja šī pārbaude sākās, kas to akceptēja? Vai Jurašs pats pārbaudīja sevi vai tur bija vēl kādas personas un kāds tad bija rezultāts?

Detalizētu informāciju es jums nesniegšu, bet kā jau teicu — kaut vai no publiski izskanējušās informācijas ir šī pati saruna starp Jurašu un Osinovski. Tā ir daļa no informācijas pārbaudes.

Tas nav pirmais gadījums, kad Jurašam ir piedāvāts kukulis. Un arī iepriekšējās reizēs operatīvo izstrāžu nodaļa ir veikusi šī gadījuma operatīvās darbības saistībā ar konkrētajiem korupcijas gadījumiem.

Vai KNAB ir noteikts, ka persona, kurai piedāvāts kukulis, pati veic šī kukuļa piedāvājuma izmeklēšanu?

Iekšējās drošības birojam nebija jāveic šī gadījuma pārbaude. Tai pašā laikā Operatīvo izstrāžu nodaļa  — es neredzu šķēršļus, lai nodaļa varētu veikt pārbaudi.

Kāda ir normāla kārtība šādos gadījumos? Ja KNAB darbiniekam piedāvā kukuli, viņš pats to izmeklē?

Par kārtību jūs varat pajautāt birojam. Es jau teicu, ka var diskutēt par to, vai šī pārbaude… Visticamāk, tā netika veikta vislabākajā veidā, bet tas nav mans galīgais secinājums. Viens būtisks aspekts, kas jāņem vērā  — Jurašs nebija ietvēris ziņojumā personu. Nebija norādīts vārds, uzvārds vai kādi citi identificējoši dati. Viņš ir operatīvais darbinieks ar lielu stāžu, viņam ir jāzina — lai kaut ko visefektīvāk izmeklētu, pārbaudītu, ir jāsniedz visa pieejamā informācija, kas ir būtiska. Kā var zināt, ka šis kukulis patiešām tika piedāvāts, ja nav personas?

Bet 2017. gada janvārī kriminālprocess tomēr tika ierosināts.

Jā, jo citi līdzekļi tika izsmelti.

Jurašs savu ziņojumu nebija mainījis, joprojām nebija atklājis šo personu.

Persona jau bija zināma, kas piedāvājusi kukuli.

Vai Jurašs kukuļa piedāvājumu saņēma operatīvās darbības ietvaros?

Jūs esat nonācis pie secinājuma, ka Juraša 1. oktobra ziņojumā ietvertā informācija iegūta, veicot operatīvo aptauju. Savukārt prokurors Zalužinskis konstatēja — tas nav bijis operatīvās darbības rezultātā. Kā jūs skaidrojat šo atšķirību?

Nē, šo es nekomentēšu, jo tas ietver pierādījumu analīzi un savu motīvu izpaušanu.

Ja jau tā bija operatīvā aptauja, vai tā bija atbilstoši noformēta un tai bija Juraša priekšnieka Rozes akcepts — tikties ar Dambīti?

To es arī nekomentēšu pašlaik.

Bet kā prokurors jūs apgalvojat, ka šajā lietā ir pierādījumi, ka tā ir operatīvā aptauja?

Jā, tas ir mans viedoklis, kas balsās uz pierādījumu analīzi lietā.

Kāpēc izgāzās kukuļa kriminālprocess?

Kāpēc uzreiz pēc 1. oktobra ziņojuma saņemšanas netika ierosināts kriminālprocess?

Man uz šo jautājumu nav jāatbild patiesībā. Un manā ieskatā tam arī nav izšķiroša nozīme, izlemjot jautājumu, vai Jurašs ir izpaudis valsts noslēpumu vai nav. Faktiski šajā situācijā kriminālprocesa ietvaros tiek vērtēta situācija, kāda tā ir. Mēs konstatējam faktu, ka kriminālprocess netika uzsākts, bet tajā pašā laikā mēs konstatējām, ka Jurašs jau sākotnējā ziņojumā neiekļāva būtisku informāciju.

Kas tad liedza pajautāt? Ja es sniegšu informāciju par kukuļošanas gadījumu, bet neatklāšu savus avotus, vai KNAB to neizmeklēs?

Mēs atkal atgriežamies pie tā paša — mēs vērtējam konkrētu situāciju.

Jūs bijāt uzraugošais prokurors arī kriminālprocesam par kukuļa piedāvājumu. Kāpēc šī lieta izgāzās?

Kāpēc jūs apgalvojat, ka izgāzās?

Tāpēc, ka process tika izbeigts bez rezultāta.

Tas ir viens no kriminālprocesā paredzētajiem veidiem kriminālprocesa pabeigšanai. Būsim loģiski — ja visas iesaistītās personas, kas varētu sniegt ziņas par notikušu kukuļošanu, faktiski ir iespējamie kukuļotāji, tad iespējas iegūt tādus pierādījumus, lai varētu celt apsūdzību un sūtīt lietu uz tiesu pret kādu no personām bija ļoti minimālas. Kādā veidā tad varētu pierādīt iespējamu kukuļošanu?

Varbūt, ja kriminālprocess būtu ierosināts nekavējoši, nevis 15 mēnešus pēc ziņojuma?

Varbūt, ja Juraša kungs būtu sākotnējā ziņojumā norādījis informāciju par kukuļa piedāvātāja personību, arī būtu iespējams atklāt uzreiz.

Vai KNAB nav iespēju šo informāciju pajautāt, ja tā nav norādīta?

Juraša kungs nebija skolnieks, viņš bija operatīvais darbinieks ar ļoti lielu pieredzi. Operatīvo izstrāžu nodaļas vadītājs. Viņam bija jāzina un viņš zina, ka var kaut ko atklāt tikai tad, ja sniedz visu informāciju. Mēs nevaram pat apšaubīt to, ka Dambīša datu atklāšana par to, ka tieši viņš bija tā persona, kas piedāvāja kukuli — tas varētu visādā ziņā palīdzēt atklāt šo iespējamo kukuļa došanu.

Jūs sacījāt, ka šo apstākļu pārbaude nav notikusi labākajā veidā KNAB.

Es teicu, ka par to var diskutēt, vai tā ir notikusi iespējami labākajā veidā.

Jūs vēršaties ar visu likuma bardzību pret cilvēku, kas atklājis šādu problēmu, bet jautājumā par kukuļa izmeklēšanu jūs pieļaujat diskusijas vai viss noticis labākajā kārtībā. Jums nešķiet, ka šajā gadījumā esat rīkojies ļoti vienpusēji?

Šeit jārunā par samērīgumu. Juraša kunga gadījumā ir runa par valsts noslēpuma izpaušanu. Otrajā gadījumā, kas atteicas uz šī ziņojuma pārbaudi, ja tiek konstatēts, kas nav ievērotas kādas iekšējās prasības, kas bija birojā, tad tur maksimums varētu būt runa par disciplināratbildību.

Cik ilgu laiku jūs strādājat ar šo lietu?

No 2017. gada beigām.

Un jums joprojām nav skaidrs, vai šajā gadījumā KNAB tika ievērota procedūra attiecībā uz miljona kukuļa piedāvājuma pārbaudi?

Tas nav tas, kas ir jāpierāda un jāpārbauda saistībā ar valsts noslēpuma izpaušanu, jo pilnīgi noteikti Juraša kungs nav trauksmes cēlājs. Ja trauksme jāceļ, lai izpaustu valsts noslēpumu, tā nav trauksmes celšana. Tad vēl ir jautājums, un to jūs varat pajautāt Juraša kungam, kur vēl viņš ir vērsies, kādi pierādījumi viņam ir par to, ka viņš ir vērsies pie kādām citām iestādēm, pie citām amatpersonām, pie ģenerālprokurora kaut vai rakstveida iesnieguma  — par to, ka birojā netiek veikta pārbaude par kādu korupcijas gadījumu.

Kriminālprocess tika ierosināts krietni vēlāk — tas norāda, ka Juraša publiski paustais tobrīd tieši tā arī bija.

Jūs vērtējat, ka ierosināts kriminālprocess ir ārkārtīgi liels sasniegums šajā gadījumā?

Jūs vaicājat manu personisko viedokli? Mans personiskais viedoklis, ka KNAB ir rīkojies nožēlojami šajā lietā. Nekas neliecina par to, ka varai pietuvināto, vienai vai vairākām konkrētām partijām pietuvināto — ietekmīgo juristu darbības tika izmeklētas.

Jūs tagad piesaucat kaut kādus ietekmīgus juristus un politisko pietuvinātību — man par to nekas nav zināms. Un es necenšos to uzzināt, kas kam bija pietuvināts. Es redzu konkrētu situāciju, konkrētus pierādījumus — tos es vērtēju. Nekad nebūs iespējams aizrakties un pateikt — kurš kādu motīvu dēļ kaut ko… Tikpat labi var pateikt, ka Juraša kunga sniegtā informācija ir notikusi varbūt tādā kontekstā, kas liek apšaubīt tos mērķus, kādēļ šāda informācija tika pausta. Bet tā ir mana viena no versijām, kāpēc viņš ir izpaudis šādu informāciju, ņemot vērā tos vēsturiskos aspektus, kādi bija izveidojušies birojā.

Kā jūs kopumā redzat, vai jums būs pierādījumi, lai argumentētu versiju par noslēpuma izpaušanu, jo šobrīd tā ir pilnīgā pretstatā citam prokuroram, jūsu kolēģim.

Bet šādas situācijas var būt! Šī lieta ir kļuvusi skaļa, tikai ņemot vērā apsūdzētās personas publisko, politisko stāvokli.

Ja pieņemam, ka process iet uz tiesu, vai esat pārliecināts — jums izdosies pierādīt, ka kukuļa piedāvājums tika izmeklēts un dēļ Juraša izteikuma žurnālam “Ir” izgāzās operatīvās izstrādes lieta Nr. 10616 un tādā veidā viņš ir nodarījis kaitējumu?

Teiksim tā — pašreizējais pierādījumu apjoms un mans vērtējums ir tāds, ka es pagaidām neredzu nekādus šķēršļus, lai tiešām tuvākajā laikā lieta tiktu nodota tiesai. Jā, es uzskatu — varēšu pierādīt, ka viņš ir izpaudis valsts noslēpumu.

Kad jūs lietu sūtīsiet uz tiesu?

Tas ir tuvāko mēnešu jautājums. Tas nav pusgads, tas ir mazāk. Atkarīgs arī no tā, kādu papildu informāciju sniedz kāds liecinieks, kuru, iespējams, ir jāpārbauda, vai kādas liecības sniegs Juraša kungs. Krimināllietā viņš ir paudis gatavību sniegt liecības, bet kāda satura tās būs — ir procesuālas darbības, kuras nevar prognozēt līdz konkrētam datumam.

No malas rodas iespaids, ka diezgan ilgi šajā lietā nav veiktas darbības — tie paši liecinieki vismaz gadu nebija pratināti. Tad lielā steigā valdības veidošanas procesā notika šīs darbības, kas raisīja iespaidu, ka arī prokuratūra savā ziņā iesaistās politiskajā cīņā. Kāda būtu jūsu kā prokurora atbilde uz šīm aizdomām?

Par politisko ietekmēšanu es varu atbildēt pilnīgi noteikti par sevi. Ar mani neviens nav runājis, neviens nav kaut kādā veidā mudinājis pieņemt lēmumu — vai nu uzsākt kriminālvajāšanu vai gluži otrādi izbeigt šo procesu. Tas nav noticis. Normālas prakses ietvaros, kā mūsu nodaļā ir apspriesti kriminālprocesi, virsprokuroram tiek darīts zināms uzraugošā prokurora vai procesa virzītāja redzējums, kas notiks ar lietvedībā esošām lietām. Nekas no šī nav saistīts ar kaut kāda spiediena izdarīšanu, ka man būtu jāpieņem kaut kāds konkrēts lēmums.

Par sasaisti ar valdības veidošanas procesu, nu, droši vien jums nav noslēpums tas joks — kad tad prokuratūra varētu strādāt, ja visu laiku notiek pašvaldību vēlēšanas, Saeimas vēlēšanas, Eiropas Parlamenta vēlēšanas, valdības veidošanas process, kaut kādu politiski jūtīgu jautājumu apspriešana, kā saistībā varbūt ar Kaimiņa lietu. Vienmēr kaut kādas prokuratūras darbības var piesaistīt kādam politiskam jautājumam un šis gadījums nav izņēmums. Tā ka man pat tur īsti nav ko atbildēt — vienkārši tā laiki ir sakrituši. Bet saistībā ar to, ka tika lūgta Juraša kunga izdošana vajāšanai, pieteicās ļoti daudz liecinieki, kuri agrāk nemaz nav vēlējušies liecināt. Līdz ar to tagad apgalvot, ka tiek veiktas kaut kādas darbības, kuras agrāk netika veiktas — tam ir arī kaut kāds pamatojums.

Bet nebija nenopratināti liecinieki, kas bija jau iepriekš sarakstā.

Jā, nu, to var atzīt kā izmeklēšanas trūkumu, to es nenoliedzu.

Vai par tiem trūkumiem atbildēs arī tie, kas tos ir pieļāvuši? Es domāju KNAB, ja mēs skatāmies uz miljona kukuļa izmeklēšanas izgāšanos. Vai Rozes kungs par to atbildēs?

Jautājums par to, vai kāds atbildēs, nav jārisina šī kriminālprocesa ietvaros.

Es jums to prasu kā prokuroram.

Uz to es jums nevaru atbildēt.

Ļoti budžetietilpīgi procesi

Labklājības ministre Ramona Petraviča (KPV LV) ir vienīgā jaunajā valdībā, kura saglabājusi arī Saeimas deputātes mandātu, un abus darbus apvienot laikam nav viegli. Ministre divas reizes pārcēla interviju — no sākotnēji sarunātā 25. janvāra tā aizbīdījās līdz 7. februārim.

 

Intervijā Delfiem teicāt, ka, stājoties partijā, jums nebija padomā kandidēt uz amatiem, jo bijāt sapratusi, ka jūsu vieta ir Saldū. Kad un kāpēc atskārtāt, ka jūsu īstā vieta tomēr ir Labklājības ministrijā?

Jā, nu, tā sanāk dzīvē. No sākuma kandidēju uz pašvaldību vēlēšanām un tiku ievēlēta. Pēc gada nāca Saeimas vēlēšanas. Veidojām savu Kurzemes sarakstu, un mēs, divi cilvēki no Saldus, bijām sarakstā — gan, lai atbalstītu savu partiju, gan, redzot darbu pašvaldībā un iegūstot pieredzi, tomēr [secināju], ka pašvaldības darbs ļoti lielā mērā atkarīgs no tā, kādi lēmumi tiek pieņemti Saeimā. Jo pašvaldība realizē tai uzliktās funkcijas, viņu darbības lauciņš ir stipri ierobežots, tā ka viņiem ļoti vajadzīgs atbalsts Saeimā — lai varētu pieņemt lēmumus un likumus, kas palīdzētu arī pašvaldībām risināt viņu jautājumus.

To varētu saprast. Bet tagad jūs esat ministre, ne tikai deputāte. Kāpēc tieši labklājības ministre?

Mūsu partijai trīs ministrijas bija piešķirtas. Es sevi tā kā īsti neredzu iekšlietu ministra krēslā, un Ekonomikas ministrija arī ir diezgan smaga, lai gan es pat teiktu, ka Labklājības ministrija ir pati smagākā ministrija.

Tad kāpēc tieši tā?

Es jau savā priekšvēlēšanu programmā biju rakstījusi, ka mana vīzija ir redzēt Latviju Eiropas bagātāko valstu vidū. Protams, līdz tam ir ļoti tāls ceļš ejams. Ļoti tāls ceļš ejams arī, lai sasniegtu labklājību Latvijā, un to es arī nevarēšu viena pati paveikt un tikai ar Labklājības ministriju. Tas ir, protams, ciešā sadarbībā gan ar Ekonomikas ministriju, VARAM, Veselības un Izglītības ministriju strādājot kopā. Esmu arī iepriekš savā priekšvēlēšanu programmā pieskārusies gan pensionāru jautājumiem, gan ģimenēm ar bērniem. Līdz ar to šī ir tāda joma, kurā ir ļoti daudz, ko darīt — neatliekamie darbi. Bet visi, protams, ir ļoti budžetietilpīgi procesi. Kaut vai izmainot par vienu eiro pabalstus, tas jau viss aiziet ļoti lielās summās un miljonos.

Kādām rakstura īpašībām, jūsuprāt, jābūt, lai varētu strādāt politiķa darbu?

Pirmkārt, ir jābūt cilvēkam, kurš spēj rast kompromisu, kurš spēj pārliecināt, jo tā ir sadarbība ar partneriem, spēja [panākt], lai ieklausītos. Pārliecināt, ka mans viedoklis un jautājums ir tas, kurš ir tiešām jārisina, kurš ir svarīgākais. Protams, tā ir neatlaidība, enerģija, uzņēmība.

Vajag naudu

Kas ir svarīgākie jautājumi, kuri jums būs jārisina?

Šobrīd ir budžeta sastādīšanas laiks, tas ir pats svarīgākais jautājums. Sakarā ar to, ka valdības veidošanas process ir aizkavējies, šis būs tehniskais budžets, līdz ar to īsti jaunām politikām nebūs vietas šajā budžetā. Jau pašlaik ir mīnus 44 miljoni.

Bet, neskatoties uz to, man ir savas prioritātes Labklājības ministrijā, un viena no galvenajām, par kuru jau es runāju no stāšanās šai amatā, ir algu celšana valsts sociālās aprūpes centra darbiniekiem. Jo mediķiem mēs esam atraduši naudiņu, mediķiem algas ceļas, bet sociālās aprūpes centru darbinieki saņem tikai pusi no mēnešalgas skalas. Līdz ar to es gribu šajā gadā paaugstināt par 30% un turpmāko divu gadu laikā katru gadu par 10%.

Cik naudas tam vajadzēs?

Šajā gadā tie ir 6,4 miljoni. Protams, gads ir jau iesācies, un tas varētu būt no 1. aprīļa ātrākais, tad tie būtu nedaudz virs 5 miljoniem, kas ir nepieciešami. Jo sociālās aprūpes centriem trūkst darbinieku, pastāv darbinieku izdegšana, jo viņiem ir jāstrādā vairāk nekā sava slodze. Protams, ir arī darbinieku novecošanās, mēs nevaram piesaistīt jaunus darbiniekus. Ja šis jautājums netiks risināts, ir ļoti liela iespēja, ka sociālās aprūpes centri var palikt bez darbiniekiem. Tas ir numur viens, kas ir jārisina.  (2019. gada budžeta projektā 4,8 miljoni eiro paredzēti valsts sociālo aprūpes namu darbinieku atalgojuma celšanai no 1. aprīļa. Katra darbinieka alga palielināsies vidēji par 145 eiro — red.)

Kur šos piecus miljonus ņemsiet? Vai iekšēji nozarē?

Budžets vēl nav apstiprināts, rītdien ir komisijas sēde tieši par budžetu. Bet ir jāizcīna ar elkoņiem šie miljoni, kas ir vajadzīgi, neskatoties uz fiskālo disciplīnu… Protams, mums ir arī fiskālās disciplīnas līgums, ko visas partijas ir parakstījušas. Risinājumu, es domāju, ka radīšu.

Nupat finanšu ministrs Reirs teica — cik labi, ka Labklājības ministrija ir paraugs citām ministrijām, kura ir atradusi vajadzīgo naudu algu celšanai sociālās aprūpes darbiniekiem iekšējās rezervēs.

Jā, mēs meklējam arī iekšējās rezervēs, bet tā vēl nav, ka Finanšu ministrija būtu mums pateikusi — jā, tā nauda būs. Budžets vēl ir procesā.

Bet vai tā nauda ir nozarē atrodama vai kaut kur pieprasāma?

Protams, es to meklēju gan nozarē, gan prasu no budžeta — skatīsimies, kāda situācija izveidosies. Bet es ļoti ceru, ka tā būs labvēlīga.

Ko nozīmē labvēlīga? Atbildot uz jautājumu par jūsu iecerēto pasākumu finansējumu, jūs teicāt: «Viss būs atkarīgs no tā, kā mēs varēsim partijas vienoties, cik daudz varēsim no finanšu ministra dabūt.» Tātad, cik Reirs jums iedos, tik jums būs?

Jā.

Bet viņš ir pateicis, ka nekā tur nebūs, ka viss būs no iekšējām rezervēm.

Katrai ministrijai bija savi prioritārie darbi, katra nāca un jautāja, un citiem bija lielākas vai mazākas summas. Es saku — šis ir mans prioritārais pasākums, par kuru es cīnīšos.

Ja jums šī nauda tomēr būs jāatrod ministrijas budžeta ietvaros, kam jūs atņemsiet tos piecus miljonus?

Es neesmu plānojusi kādam atņemt un kaut ko samazināt.

Jūs esat bijusi finanšu direktore uzņēmumā un zināt, ka nauda nerodas tāpat vien.

Jā, zinu. Bet to skatīsimies, kad budžets tiks apstiprināts.

Bet tie ir vairāk nekā pieci miljoni šogad.

Jā.

Bet tad jau droši vien esat ar ministrijas darbiniekiem pārrunājusi, kur ir iespējas kaut ko konsolidēt vai samazināt.

Es esmu runājusi ar savas ministrijas darbiniekiem, ar Finanšu ministriju, bet es saku — viss ir vēl procesā. Budžets būs jāpieņem Saeimā, pa vidu var būt visādi.

Vakar Saeimā bija smagi slimo bērnu vecāki, lai norādītu uz mazajiem pabalstiem, ar ko viņi nespēj savilkt kopā galus. Vai jūs redzat risinājumu šai problēmai?

Jā, es ļoti labi saprotu šo problēmu, un tā ir arī mūsu Labklājības ministrijas dienaskārtībā. Tiešām, 213 eiro, kas ir īpašais pabalsts par bērnu ar invaliditāti kopšanu, nav pārskatīts no tā brīža, kad tas ir piešķirts, jau 12 gadus. Tas ir tiešām ļoti sāpīgs jautājums, ir jāmeklē risinājumi. Esmu pie šī jautājuma ķērusies, un kopā ar ministrijas darbiniekiem esam skatījuši, kādi varētu būt risinājumi, jo tiešām šī ir sociāli neaizsargāta grupa, ļoti smaga grupa, kam naudiņa ir nepieciešama.

Vai varat minēt vismaz vienu vai divus iespējamos risinājumus?

Pie šiem risinājumiem tiek strādāts, un, pirms vēl neesmu saņēmusi no Finanšu ministrijas konkrētu atbildi, es nevaru pateikt— jā, tā būs! Bet tas būs jārisina šī gada budžeta ietvaros.

Vai risinājumus meklējat korelācijā ar deinstitucionalizācijas plāniem? Piemēram, ja kādu institūciju reorganizē, vai paliek pāri nauda?

Nu, ar institūciju reorganizāciju ir tā — ja kāda institūcija tiek slēgta, protams, šī naudiņa jau iet līdzi pacientam, kā arī darbiniekiem ir jāizmaksā atlaišanas pabalsts, līdz ar to pirmajā gadā tur nekāda ietaupījuma nav. Skatoties ilgākā termiņā, iespējams, varētu būt ietaupījums. Tā kā ir deinstitucionalizācijas plāns un, protams, vēlme ir šīs institūcijas samazināt, lai gan bērni, gan arī pieaugušie ar psiholoģiskiem traucējumiem varētu dzīvot ģimenē vai maksimāli ģimenei pietuvinātos apstākļos — protams, šis ir mērķis, uz kuru virzāmies, lai pēc iespējas mazāk cilvēki dzīvotu institūcijās.

Jūs droši vien iepazināties ar deinstitucionalizācijas plānu. Kāpēc valdības deklarācijā ir ierakstīts mērķis reorganizēt bērnu aprūpes centrus, ja tie jau DI plānos paredzēti kā likvidējami?

Jā, šie reorganizācijas plāni ir deinstitucionalizācijas plāna sastāvdaļa. Protams, gan mans personīgais viedoklis, gan mūsu partijas viedoklis ir tas, ka bērnam jādzīvo ģimenē. Es arī pagājušo piektdien biju valsts sociālās aprūpes centrā Rīga Kapseļu ielā. Viņi ik pa laikam rīko tādas kā atvērto durvju dienas, piesaistot sabiedrības uzmanību, ka tu vari iepazīties ar šiem bērniņiem. Viņi norādīja, ka gadā ir vairāki šādi gadījumi, kad tieši atvērto durvju dienas rezultātā viņiem rodas audžuģimenes, kas vēlas paņemt šos bērniņus. Tā ir iespēja tomēr paskatīties un neizlikties, ka mums šādu bērnu nav, bet sabiedrību informēt.

Kā jūs vērtējat deinstitucionalizācijas plānu līdzšinējo norisi, un kādas problēmas paliek nerisinātas šā projekta ietvaros?

Jā, šis plāns turpinās un ir iesākts. Cik es zinu, pašvaldības saskaras ar diezgan lielām problēmām, īstenojot šo plānu, jo būvniecības izmaksas strauji aug un līdz ar to nepietiek finansējuma, lai līdz galam novestu šo pasākumu. Bet ir pašvaldības, kas veiksmīgi tiek ar to galā, ir pāris pašvaldības, kurām ir dots termiņa pagarinājums vai kuras vēlāk uzsākušas šo procesu. Bet es ceru, ka tas turpināsies un tomēr būs pozitīvs.

Kādā ziņā pozitīvs? Vai būs sasniegti visi mērķi?

Ka šie cilvēki tiks pārvietoti gan uz grupu dzīvokļiem — nu, protams, tā ir arī viņu izvēle — un tiks nodrošināti ģimeniskie apstākļi.

Bet, kā mēs konstatējām, ne visiem.  Kādu jūs redzat turpinājumu šim projektam, lai, piemēram, reorganizētu lielos valsts sociālās aprūpes centrus, kuros, izrādās, ir simtiem cilvēku, kuri visu mūžu nodzīvo zem viena slimnīcas tipa jumta?

Plānam ir turpinājums paredzēts, liekas, līdz 2021. gadam.

Minimālā vai aplokšņu alga

Teicāt, ka gribat, lai Latvija būtu bagātāko valstu vidū. Bet jūsu vīra uzņēmumā Monēta darbiniekiem ir maksātas minimālās algas. Kā jūsu praktiskā rīcība sader ar stratēģisko mērķi?

Mūsu valstī ļoti liels skaits iedzīvotāju saņem minimālās algas. Arī šeit, Labklājības ministrijā, valsts sociālās aprūpes centru darbiniekiem ir minimālās algas. Tā kā minimālās algas nav plānots celt turpmāko divu gadu laikā, protams, tas ir risks, ka nākotnē mums būs pensionāri, kuri saņems mazas pensijas. It sevišķi, kad aizies sešdesmitajos gados dzimušie cilvēki pensijā, mums šis skaits pieaugs. Protams, pensiju apmērs ir atkarīgs arī no tā, kā mainās alga valstī. Bet ir nozares, kur šīs algas ir lielas, lai gan vidējo algu paskatoties valstī, tā ir nedaudz virs 1000 eiro.

Par pensijām jūs kādā intervijā teicāt, ka cilvēkiem, kuri strādājuši padomju laikā, tie gadi esot gājuši zudumā. Vai joprojām uzskatāt, ka, aprēķinot pensijas kapitālu, padomju laikā nostrādātos gadus neņem vērā?

Par šiem gadiem cilvēkiem, kas ir pensionējušies līdz 1995. gada 31. decembrim, tiek rēķināts 1,50 eiro par gadu. Un šogad, indeksējot pensijas, arī tiks indeksēta piemaksa pie pensijas. Līdz ar to indeksācija būs lielāka.

Vai esat valdībā runājusi par to, ka tuvākajos gados gandrīz puse no pensionāriem būs nabadzīgi? Ko var darīt, lai darba devēji būtu ieinteresēti maksāt vairāk par tikai minimālo algu?

Mums ir 460 tūkstoši cilvēki, kas dzīvo principā uz nabadzības vai zem nabadzības līmeņa, un tas ir satraucoši. Visas partijas savās priekšvēlēšanu programmās ir norādījušas šo kā vienu no galvenajiem uzdevumiem — mazināt nabadzību un nevienlīdzību. Runājot par uzņēmējiem, protams, katrs izvērtē, cik var samaksāt, un savu iespēju robežās maksimāli rūpējas par saviem darbiniekiem.

Un kāda būs pensija tiem jūsu darbiniekiem, par kuriem jūs maksājat sociālās iemaksas no minimālās algas?

Kā es saku, šādu cilvēku valstī ir ļoti daudz, un diemžēl situācija reģionos ir satriecoša, jo šeit darbavietu nav, šeit arī principā dzīvo pensionāri. Dzīvo dažas ģimenes, varbūt ir palikušas daudzbērnu ģimenes, varētu teikt, kas arī ir maznodrošinātas. Un līdz ar to arī šie ieņēmumi — kaut vai veikalos — ir ļoti niecīgi. Un ir izvēle — vai nu cilvēks saņem minimālo algu, vai vienkārši aiztaisa ciet, un šis cilvēks iet uz bezdarbniekiem.

Lai gūtu peļņu un pieturētu darbiniekus, ir uzņēmumi, kuri daļu algas izmaksā aploksnēs.

Es domāju, ka tas ir vairāk mīts. Nē, protams, es piekrītu, ka pastāv arī ēnu ekonomika mūsu valstī, bet tā noteikti pastāv daudz plašākos apjomos, nekā tas attiecas uz aplokšņu algām. Bet, lai samaksātu minimālo algu — vēl taču nāk klāt darba devēja sociālās apdrošināšanas daļa — tie sanāk tomēr diezgan lieli izdevumi. Un katrs darba devējs izvērtē, vai viņš to var, vai ne. Nu, viņš jau nestrādās ar mīnusiem.

Vai jūsu vīra uzņēmumā SIA Monēta, kurā jūs bijāt finanšu direktore, maksā aplokšņu algas?

Nē, nemaksā. No kā lai tās samaksātu, ja knapi spēj samaksāt minimālo? Un, ja samaksā minimālo, no kā tad vēl lai maksā aplokšņu algas?

Jūs nesen teicāt, ka Valsts ieņēmumu dienests veicis pārbaudi vīra uzņēmumā un neesot atradis nekādus pārkāpumus. Bet VID uzreiz pēc tam paziņoja, ka nekāda pārbaude nav veikta.

Jā, dienests bija pieprasījis informāciju sakarā ar šo anonīmo sūdzību, un viņiem tika iesniegti visi dokumenti, kas bija pieprasīti. Tātad dokumenti tiek pieprasīti pārbaudīšanai. Var to saukt par pārbaudi, izvērtēšanu, salīdzināšanu vai kā, bet būtība jau ir viena — pārbauda datus.

Tas bija novembrī, kad VID pieprasīja informāciju…

Jā, sakarā ar sūdzību. Un tas tika iesniegts.

Bet nekādas pārbaudes taču nav bijušas.

Šī informācija tika jautāta un iesniegta — vai tad ne pārbaudīšanai informāciju pieprasa? Es domāju, ka pārbaudīšanai.

Bet jūs apgalvojat, ka nekādi pārkāpumi nav atrasti.

Jā, mēs saņēmām atpakaļ atbildi, uzņēmums bija saņēmis — paldies par sadarbību, par sniegto informāciju!

Un? Vai VID bija uzrakstījis, ka jūsu uzņēmumā nav atklāti nekādi pārkāpumi?

Viņi bija uzrakstījuši — paldies par sniegto informāciju, esam izpratuši jūsu uzņēmuma situāciju vai kaut kā tā, es nevaru nocitēt precīzi, kā tur bija rakstīts.

Un uz tā pamata jūs apgalvojat, ka pārbaude ir veikta un nekādi pārkāpumi nav atklāti?

Es tā saprotu, ka dokumenti tika pieprasīti informācijas pārbaudīšanai, ne jau personiskas intereses dēļ.

Bet informācijas pieprasīšana taču nav pārbaude!

Mēs jau pārbaudi varam definēt dažādi, nu, kāda veida tās var būt.

Kā jūs definējat pārbaudi?

Es definēju — ja tiek pieprasīta informācija, tātad tā tiek pieprasīta pārbaudīšanai.

Neaprēķinātais iztikas minimums

Kā jūs mazināsiet nevienlīdzību Latvijā?

Nevienlīdzības mazināšanai no Labklājības ministrijas ir izstrādāts minimālā ienākuma līmeņa sistēmas pilnveides plāns. Tas paredz minimālās pensijas celšanu, minimālo sociālo pabalstu aprēķinu bāzes celšanu. Līdz ar to mainītos pabalsti gan personām ar invaliditāti, gan personām ar invaliditāti kopš dzimšanas. Tas paredz arī garantētā minimālā iztikas līmeņa celšanu, gan maznodrošinātās un trūcīgās personas statusa līmeņa noteikšanu. Bet uzreiz teikšu, ka nevienlīdzību mēs nevaram mazināt, tikai paceļot pabalstus.

Protams, nevienlīdzības mazināšanai ir atkal sadarbība — ar Ekonomikas ministriju, VARAM — reģionālā reforma varētu labvēlīgi ietekmēt —, gan ar Finanšu ministriju, lai sakārtotu nodokļu sistēmu, lai mūsu valsts būtu pievilcīga gan pašmāju uzņēmējiem, gan ārvalstu investoriem. Jo pašreiz mums ir milzīgs algu nodokļu slogs, īpaši mazajām algām. Tas ir jāatzīmē, ka tiešām mazo algu saņēmējiem slogs ir liels, lai gan pēdējo gadu laikā ir tā kā nedaudz diferencēts iedzīvotāju ienākuma nodoklis ieviests. Sakārtojot šos uzņēmējdarbības vides noteikumus, mēs tomēr varētu gaidīt, ka tiks vairāk darbavietas radītas. Jo uzņēmējiem ir jāzina, uz kādiem noteikumiem viņi darbosies gadus trīs, piecus uz priekšu. Ja paskatāmies kādus trīs gadus atpakaļ, likumdošana saistībā ar nodokļiem ir mainīta 56 reizes. Tā ir neprognozējamība, ir tomēr jābūt skaidram, kādi būs nodokļi. Un arī šogad tas ir iezīmēts, ka nodokļi netiks mainīti, jābūt kaut kādai stabilitātei.

Vēl par iztikas minimumu. Vienreiz, kad jums par to jautāja, jūs atbildējāt: «Cik kurš plaši dzīvo, tāds viņam ir tas iztikas minimums.» Vai uzskatāt, ka iztikas minimums katram būtu jāaprēķina, vadoties no viņa paša deklarētajām vajadzībām?

Nu, ja mēs runājam par vienotu noteiktu, šobrīd tas īsti pat nav aprēķināts. Jautājums — ko mēs darīsim, kad to aprēķināsim.

Bet kā aprēķināsim — vai vienkārši paprasīsim katram, cik viņam vajag?

Nē, protams, tur ir gan, kā Eiropā to aprēķinam, gan, kā mēs iepriekš esam rēķinājuši.

Kāds ir jūsu pašas iztikas minimums?

Es neesmu rēķinājusi, kāds ir mans iztikas minimums. Dzīvošanai pietiekams droši vien.

Bet skaitļos — cik apmēram vajag, lai dzīvošanai pietiktu?

Es neesmu rēķinājusi skaitļos, cik man vajadzētu. Tiešām neesmu par to domājusi.

Kā tad neesat domājusi, ja esat teikusi — cik katrs plaši dzīvo, tāds viņam iztikas minimums?

Nē, nu, redziet, pensionāram jau ir jāiztiek ar tiem 100 vai pat mazāk eiro, vai kādam ir 300.

Un cik vajag minimāli jums?

Es saku — neesmu rēķinājusi, par to domājusi.

Man būs mierīgāks jautājums. Es biju pārsteigta, ka valdības deklarācijā ir minēts mērķis paaugstināt tikai minimālās pensijas. Gandrīz puse pensionāru dzīvo zem 300 eiro mēnesī. Ne jūs, ne es nevarētu iztikt par šādu naudu, viņiem ir jāiztiek. Kā risināt šo cilvēku dzīvošanu zem iztikas minimuma?

Kā jau es teicu — katru gadu indeksācija notiek un šogad tā būs vairāk labvēlīga, lielāku pensijas pielikumu sagaidīs tie seniori, kuru darba stāžs ir virs 45 gadiem, jo tiks indeksēta arī piemaksa, kas ir par nostrādātajiem gadiem, kas iepriekš nav bijis. Līdz ar to šī būs tāda vērienīgāka indeksācija.

Bet indeksācija parasti ir daži eiro, vai ne?

Tas, protams, ir katram individuāli, nevar pateikt vienu kopējo ciparu. Neapšaubāmi, gribētos jau katram pensionāram samaksāt pēc iespējas vairāk, bet mūsu budžets ir tik, cik ir. Ļoti ceru, ka valdība strādās uz to, lai tiešām valstī būtu ekonomiskā augšupeja. Tādā gadījumā, ja mums ir vairāk ieņēmumu, varam arī vairāk tērēt.

Bet tad principā es pareizi sapratu, ka pensionāri var rēķināries ar dažu eiro kāpumu?

Es domāju, ka tie nebūs daži eiro, bet tas būs katram individuāli. Es šobrīd nevaru pateikt vienu ciparu, jo tas nebūs visiem vienāds.

Viļņveida ekonomika

Jūs pieminējāt arī invaliditātes pabalstus, bet droši vien zināt, ka neizmantots resurss ekonomikā ir invalīdi, kuri varētu strādāt, bet pašlaik ir bezdarbnieki. Vai redzat kādus risinājumus, varbūt jūs zināt savā novadā vai savā uzņēmumā labus piemērus, ka esat paņēmuši darbā cilvēku ar kādiem veselības traucējumiem?

Jā, es par šo jautājumu esmu jau piedalījusies vairākās diskusijās un pagājušajā nedēļā tikos ar invalīdu biedrību Sustento, viņi izstāstīja savu redzējumu, es izstāstīju, kāds tas ir no darba devēja viedokļa. Diskusijās iezīmējas virzieni, kāpēc darba devējs baidās ņemt darbā.

Kāpēc?

Darba devēji pārsvarā norāda uz to, ka Darba likumā ir ierakstīta atruna, ka, samazinot darbinieku skaitu, cilvēkam ar invaliditāti ir priekšrocības palikt darbā, gan arī vēl citos gadījumos, līdz ar to ir radies priekšstats, ka nekad nevarēs īstenībā šo cilvēku atbrīvot. Runājot ar invalīdu biedrību Sustento, viņi saka — varbūt tiešām to likuma daļiņu izņemt ārā un pārveidot savādākiem vārdiem un ierakstīt citā vietā, lai tas vairs nav kā tāds šķērslis, kurš tiešām atbaida. Jo cilvēki ar invaliditāti labprāt strādātu. Ik pa laikam ir arī šīs subsidētās darba vietas, un arī mūsu uzņēmumā, kurā es iepriekš strādāju, uz kādu laiku bija paņemts cilvēks ar invaliditāti, katrā ziņā mums bija ļoti laba pieredze, nekas slikts nebija. Protams, ka ir šī birokrātiskā puse, kas arī nedaudz varbūt atbaida darba devējus, arī šīs darba vietas ir jāpielāgo attiecīgi. Ko vēl darba devēji norāda — viņi īsti nezina, ko šis cilvēks nevarētu darīt, jo darba devējs jau nav ārsts, un tā esot problēma, lai viņiem, pieņemot darbā, būtu pilnīgi skaidrs, ko tad viņš var un ko nevar darīt.

Vai jūs redzat šai problēmai risinājumu? Kad cilvēks nāk darbā, varbūt ārstu komisijas vai kādu citu izrakstu varētu iedot?

Jā, man jau ir saplānota nākošā tikšanās ar invalīdu biedrību Sustento, kad viņu organizācijas būs satikušās — protams, viņiem arī ļoti interesē šis jautājums, kā sadarbībā ar Nodarbinātības valsts aģentūru rast risinājumu, lai šīs trūkstošās darba vietas varētu tieši aizpildīt cilvēki ar invaliditāti. Tas arī viņiem būtu kā atbalsts gan iziet sabiedrībā, gan sevi pierādīt, jo pastāv jau arī iespēja ne tikai strādāt darba vietā, bet arī attālināti strādāt no savām mājām, pašiem nosakot savu darba laiku, ritmu.

Tad jūs gaidāt priekšlikumus no Sustento, kā vajadzētu šo problēmu risnāt?

Protams, es uzklausīšu tos, un mēs izrunāsim kopā, es tikšos droši vien ar ļoti daudzām nevalstiskajām organizācijām, jo viņi jau ir tie, kuri ir strādājuši ar šiem cilvēkiem, vislabāk zina savu problēmu un arī piedāvā risinājumu.

Precizēšu — to cilvēku ar invaliditāti, kuru jūs pieņēmāt darbā, jūs arī paturējāt pēc pārbaudes laika darbā?

Nē, viņa neizteica vēlēšanos, bet tas bija arī, man šķiet, sezoniāls darbiņš vai uz kaut kādu brīdi.

Pajautāšu par bērniem — jūs droši vien sekojāt līdzi jautājumam par specializētajām audžuģimenēm. Pērn rudenī tikai viena ģimene bija pieteikusies, varbūt tagad ir vairāk, bet kā jūs vērtējat, vai tas nav misēklis no ministrijas puses? Vai mums nevajadzētu specializētas audžuģimenes pusaudžiem, ja tagad saka, ka bērnunamos ir palikuši principā tikai pusaudži?

Jā, pašreiz ir izveidotas divas speciālās audžuģimenes. Ir darba grupa, kas vērtēs, kā viņiem veicas, bet projekts ir uzsākts tikai pagājušā gada 1. jūlijā, Sociālais atbalsta centrs tikai augustā tika izveidots —  pagājis pārāk īss laiks, jo ir arī jāuzrunā sabiedrība, jāapmāca, lai viņi būtu gatavi pieteikties. Izvērtējot, kāda tad ir bijusi šo audžuģimeņu darbība, tad varētu arī lemt, vai būtu šādas audžuģimenes jāpaplašina un tādas jānodrošina arī pusaudžiem. Jo tā ir taisnība, ka pusaudžus [no bērnunamiem] īsti negrib ņemt, iemesli varētu būt uzvedības problēmas, dažādas atkarības, ģimenei jābūt apmācītai, kā rīkoties.

Bet kāds ir jūsu personīgais viedoklis — vai ir vajadzīgas specializētās audžuģimenes pusaudžiem?

Es domāju, ka jā.

Mums Latvijā ir pieaudzis audžuģimeņu skaits, bet adoptētāju skaits diemžēl ne. Ko var darīt, lai veicinātu cilvēku interesi ne tikai uz laiku bērnu paņemt, bet arī uzņemties rūpes par šo svešo bērnu kā par savējo?

Esmu runājusi ar audžuģimeņu biedrību vadītājiem, viņi norāda, ka adoptētājiem īstenībā ir rinda, bet visi, protams, vēlas adoptēt mazus bērniņus līdz 3 vai 5 gadiem, un pārsvarā meitenītes.

Kāds skaits cilvēku stāv rindā?

Cik stāv rindā, es nepateikšu, bet tiešām gaida līdz pat četriem gadiem. Bet adoptētājus arī ir jāmēģina kaut kā atbalstīt — varētu būt gan materiālā atbalsta pilnveide, jo šobrīd viņi saņem vienreizējo pabalstu. Tas ir arī jautājums, pie kā strādāt.

Paskatoties statistikas datus, es biju pārsteigta, ka iedzīvotāju skaits mums tagad ir tik zems, cik bija pēckara gados. Principā pēdējos 15 gados visās valdības deklarācijās ir minēta demogrāfija un dzimstības veicināšana, bet neviena to patiesībā nav panākusi. Ko šī valdība izdarīs tādu, ko iepriekšējās nav izdarījušas?

Skatoties uz Eiropas fona, Latvijā dzimstība nav tik slikta. Protams, tā ir augstāka Īrijā, Zviedrijā, Apvienotajā Karalistē, bet jāņem vērā, ka tur ir jauktās ģimenes. Itālijā vēl mazāk bērniņi dzimst — Latvijā tie ir 10,7 uz 1000 cilvēkiem, bet Itālijā 7,8. Lai mēs atjaunotos, tas ir, protams, nepietiekami. Bet ar demogrāfisko situāciju vien jau mēs neko īsti neizmainīsim — dzimstības veicināšana nebūs īsti tas, ar ko šo cilvēku skaitu palielināt. Tur ir jādomā gan kontekstā ar to, kā varam atgriezt tos cilvēkus, kas ir emigrējuši, jo šeit ir tomēr sabiedrības novecošanās — ļoti daudzi jaunie cilvēki ir izbraukuši no Latvijas un strādā ārvalstīs, līdz ar to šeit ir sievietes gados, kurām vairs tie bērniņi nedzimst. Un, protams, tas ir kopā ar ekonomisko augšupeju skatāms jautājums, kā arī pirmā bērniņa piedzimšanas un audzināšanas pieredze gan veselības aprūpē, gan bērnudārzu pieejamībā — tie ir svarīgi jautājumi, kas sekmē arī otrā bērniņa dzimšanu. Vairāk tiek runāts par trešo, bet vispirms mums ir jātiek līdz otrajam, tāpēc ir plānots dubultot piemaksu pie ģimenes pabalsta par otro bērniņu. Bet statistiski vērtējot, cilvēkiem nenorāda šo pabalstu kā galveno iemeslu, lai izšķirtos par otro vai trešo bērniņu — tas ir tiešām valsts labklājības līmenis, izglītība un bērnudārzu pieejamība.

Visi šie problēmas risinājumi ir saistīti ar finansiāliem labumiem. Kur ņemsiet visam naudu?

Jā, jebkurš palielinājums ir tiešām finansiāli ļoti, ļoti ietilpīgs. Līdz ar to jāskatās, kura tiešām ir tā mērķa grupa, kura ir visvairāk pakļauta nabadzības riskam. Protams, tie ir seniori, kuri ir vieni palikuši pēc 65 gadu vecuma, tās ir ģimenes ar bērniem. Maz pa mazam ir jāizvērtē, jo mēs nevaram visiem vienlaicīgi tagad pateikt: jā, mēs tagad visiem palielināsim! Es cerīgi raugos uz to, ka finanšu ministrs ir bijušais labklājības ministrs, līdz ar to viņam visas šīs rūpes un vajadzības ir ļoti labi saprotamas, bet neapšaubāmi mūsu budžets nav neizmērojams, un ir fiskālā disciplīna. Mēs varam strādāt uz to, lai ieņēmumi palielinātos un ekonomiskā izaugsme ietu uz augšu valstī. Nu, ar ekonomiku arī ir tā, ka iet uz augšu, un tad ir viens brīdis, kad iet uz leju — tāda viņa ir, viļņveida.

Tad jau jūs nevarat nevienam neko apsolīt?

Es negribu apsolīt ar datumiem un laikiem, bet kā jau teicu, ir prioritātes, par kurām šogad ir jācīnās. Tomēr cilvēks ir mūsu prioritāte. Mēs, protams, varam ieguldīt betonā, bet cilvēks ir prioritāte.

Uzreiz pēc izvirzīšanas amatā jūs teicāt, ka jaunais, ko jūs gribētu labklājības politikā, būtu nekustamā īpašuma nodokļa atcelšana pensionāriem vienīgajam mājoklim. Nekā tāda valdības deklarācijā nav.

Valdības deklarācijā Finanšu ministrija ir ielikusi noteikt īpašuma vērtību, no kuras netiks rēķināts nekustamā īpašuma nodoklis, un tas attieksies ne tikai uz pensionāriem, tā ka šo jautājumu ir paredzēts risināt plašākā lokā.

Vēl viens programmatisks redzējums, ko jūs Domburam teicāt Delfos — «vīrieši tā kā varbūt tomēr varētu uzturēt sievietes». Vai to var uzskatīt par Latvijā vēlamo sociālo modeli jūsu ieskatā?

Es domāju, katrs ģimeni var veidot, kā vēlas. Var būt, ka sieviete pelna vairāk un vīrietis vairāk pievēršas darbam, kas ir viņa hobija darbs, un saņem mazākus ieņēmumus. Un var būt otrādi — ja vīrietis strādā ļoti labi atalgotu darbu, sieviete izvēlas būt mājās vairāk ar bērniem. Tas ir, kā katra ģimene vēlas šo modeli uzbūvēt.

Bet jūs teicāt, ka vīrieši tomēr varētu uzturēt sievietes. Nu, tad otrādi nesanāk.

Nē, bet var būt dažādas situācijas, var jau būt arī otrādi.

Vai jums būs kādi priekšlikumi, kā palielināt viena ģimenes locekļa ienākumus, nevis ģimenes ienākumus? Nu, vīrieši lai pelna, un sievietes tad lai auklē bērnus varbūt tas būtu ideālais modelis?

Nē, kā es saku — katra ģimene var izvēlēties savu modeli, kā dzīvo.

Bet kāds ir jūsu priekšstats par labāko?

Nē, man nav ne par labāko, ne par sliktāko. Tas ir katras ģimenes jautājums, kā viņi to vēlas.

Viens no pēdējiem uzdevumiem, ko Reirs vēl Labklājības ministra amatā gribēja, bija ieviest sistēmu, ka 1% no obligātajām sociālajām iemaksām aiziet tieši katra konkretā maksātāja vecākiem. Kā jūs vērtējat šo ideju — vai jūs gādāsiet, lai to īsteno?

Mēs esam nedaudz pieskārušies šim jautājumam, cik nu man ir iznācis divu nedēļu laikā — šeit ir diezgan daudz problēmu, kas varētu būt. Protams, ir ģimenes, kurām varbūt bērni ir gājuši bojā, ir ģimenes, kuriem bērni dzīvo ārpus Latvijas. Šī ir tāda situācija, kurā būtu ļoti grūti pieņemt, kurš būtu pareizais variants, lai nenodarītu kādam pāri. Pagaidām tas jautājums ir atlikts uz brīdi malā.

Bet vai jums sava personīgā nostāja ir?

Mani uztrauc tieši jautājums — tas varētu būt ļoti sāpīgi tiem cilvēkiem, kam bērni ir gājuši bojā vai ir izbraukuši. Psiholoģiski domājot, tas varētu būt sāpīgs jautājums.

Tas netiks drīzumā virzīts uz priekšu?

Nē.

Valdības deklarācijā bija pārsteidzoši lasīt, ka būs palīdzība cilvēkiem, kuriem ir prognozējama invaliditāte. Kā prognozēt invaliditāti sadarbībā ar Veselības ministriju?

Jā. Tas īsumā domāts tā — ja cilvēkam darba nespēja turpinās 26 nedēļas, tad ir liels risks, ka varētu iestāties invaliditāte. Lai izvairītos no šīs problēmas, vajag jau savlaicīgi meklēt risinājumus, sniegt rehabilitācijas pasākumus un piešķirt šo prognozējamās invaliditātes statusu cilvēkam. Tas ir vairāk vērsts uz to, lai rūpētos par veselību un nenonāktu līdz situācijai, kad jau ir šī invaliditāte. Bet jāsaka, ka šo iespēju izmanto diezgan maz — apmēram 100 cilvēki gadā. Iespējams, tāpēc, ka šis iespējamās invaliditātes statuss nedod attaisnojumu neierasties darbā. [Mērķis ir turpmāk] pievērst sabiedrības uzmanību un pilnveidot šo sistēmu.

Nesen Valsts kontrole minēja, ka rehabilitācijas pakalpojumi ir grūti pieejami, ir jāstāv rindā.

Jā, tā ir, jo finansējums ir nepietiekams.

Sievieti vieglāk ietekmēt

Vēl papildjautājums par minimālās algas maksāšanu jūsu vīra uzņēmumā — šos pārmetumus jūs nodēvējāt par politisko pasūtījumu, lai nepieļautu valdības izveidošanu, un ka tas esot «varas gāšanas mēģinājums, ar ko jānodarbojas drošības iestādēm». Vai esat vērsusies Valsts drošības dienestā par šo «varas gāšanas mēģinājumu»?

Nē, neesmu vērsusies — kā zināms, valdība ir izveidota un mēs darbojamies. Bet, protams, ir izteikts spiediens gan uz mūsu partiju, gan uz mani kā ministri.

Vēl tikai 19. janvārī teicāt, ka frakcija ir vienota un tajā esot tikai «viedokļu atšķirības». Vai arvien apgalvojat, ka frakcija ir vienota, kaut gan Gobzems ir izslēgts gan no partijas, gan no frakcijas?

Jā, Gobzemu no partijas izslēdza ar valdes lēmumu. Ir izslēgts no frakcijas, bet pārējie mēs strādājam kopā. Es uzskatu, ka partijai, neskatoties uz to, ka ir kādas viedokļu nesaskaņas, ir jāstrādā vienotā komandā, jo mūsu galvenā prioritāte ir vēlētājiem apsolītie darbi. Ja reiz mēs šos darbus esam spējuši ielikt deklarācijā un vienoties par tiem, tad mums ir jāstrādā.

Kā «pārējie» strādā kopā, ja pieci deputāti no jūsu frakcijas balsoja pret valdības apstiprināšanu?

Jā, tā ir viņu izvēle. Neviens nevar viņus piespiest balsot savādāk, ja viņiem sirdsapziņa saka «nē». Bet strādājam mēs kopā.

Kura partija jums šķiet tuvāka, ja jūs iedomātos turpināt darboties politikā arī pēc tam, kad KPV LV būs izčākstējusi?

Es neesmu domājusi par to, ka mūsu partija varētu likvidēties. (Smejas) Droši vien tad es nespētu vispār pastrādāt, ja ar tādu domu strādātu. Esmu iestājusies šajā partijā un augstu novērtēju arī to, ka mums ir šī vārda brīvība — nav dzelžaina disciplīna, ka esam tikai balsojamās mašīnas, bet tomēr cilvēki katrs ar savu viedokli. Un es tiešām sevi redzu šajā partijā, un ļoti ceru, ka nekādas personīgās ambīcijas tur neņems nekādu virsroku un mēs strādāsim vienotā komandā un īstenosim savus solījumus vēlētājiem, turpināsim braukt pie vēlētājiem, skaidrot situāciju, kāda ir radusies, kāpēc valdība ir izveidota tāda.

Bet, ja tomēr šīs partijas nebūs, kura jums šķistu tuvākā?

Es vispār neesmu nevienu brīdi par to iedomājusies un tādu domu pat apsvērusi!

Valdības veidošanas laikā teicāt, ka nelabvēļi bija izraudzījušies jūs par topošās valdības «vājāko posmu». Kā jūs uzskatāt — vai esat jau tapušās valdības vājākais posms?

Es kā sieviete esmu izraudzīta kā, iespējams, vājākais posms. Jo droši vien sievieti vieglāk psiholoģiski ietekmēt.

Jūs neesat vienīgā sieviete valdībā.

Kā jau teicu, mūsu partija arī izvēlēta kā mērķis, un es no KPV LV esmu vienīgā sieviete ministre.

Vai gribat teikt — ja labklājības ministra amatam būtu izvēlēts vīrietis, viņam neuzbruktu?

Nevar zināt, kā būtu, ja būtu.

Un pēdējais jautājums — par Stambulas konvenciju. Labklājības ministrijas ierēdņi ir tiešām krietni strādājuši, lai skaidrotu sabiedrībai, kāpēc to vajadzētu ratificēt. Kā jūs uzskatāt — vai Latvijai vajag to ratificēt?

Ja Stambulas konvenciju ratificēs, tas būs Saeimas lēmums. Arī partijā neesam par šo runājuši, jo tas būs dienaskārtībā tajā brīdī, kad jautājums parādīsies Saeimā. Bet mans personīgais viedoklis ir vairāk nē.

Kāpēc?

Protams, es atzīstu, ka vardarbība pret sievieti nav pieļaujama un tā ir jāierobežo.

Konvencijā ir runa arī par bērniem, ne tikai par sievietēm.

Jā, mūsu valstī vardarbība nav atļauta — mums ir Krimināllikums, mums ir Civillikums. Skatoties uz valstīm, kas šo konvenciju ratificē un par to daudz runā, — Dānija, Zviedrija, arī Nīderlande — šajās valstīs vardarbība pret sievietēm ir krietni augstāka nekā Latvijā.

Varbūt tur to biežāk pamana un par to signalizē? Latvijā, kā pati varbūt zināt, policisti bieži vien pat nepieņem ziņojumus par to.

Bet šobrīd jau arī sabiedrībā ir tomēr mainījies viedoklis par to, ka vardarbība ir tikai ģimenes privāts jautājums.

Vai uzskatāt, ka tagad situācija ir tik laba, ka mums vairs nevajag ne likumos, ne sabiedrībā nekādas izmaiņas?

Nē, es nedomāju, ka mums ir laba situācija, jo vardarbība notiek. Bet mums ir savas valsts likumi, kas to regulē.

Bet ratifikācija jau ir tieši tādēļ, lai salāgotu mūsu likumus ar konvenciju un saprastu, kur vēl ir robi likumos, lai palīdzētu atpazīt vardarbības iespējamību un to novērstu. Vai to nevajag?

Kāpēc es nosliecos par «nē» — ka tie varētu būt regulējumi gan likumdošanā, gan izglītības iestādēs, pasakot šo dženderisma jautājumu, mācot jau bērniem to, ka katrs var tā kā savu dzimumu izvēlēties.

Bet konvencija par to taču nerunā!

Bet tur ir vairāk šis arī vērsts, īpaši uzsverot šo vardarbību, aizstāvēt grupas, kas īpaši būtu aizstāvamas — gan narkomāni, gan prostitūtas, gan HIV slimnieki. Es uzskatu, ka jebkurš cilvēks ir aizstāvams pret vardarbību, tur nevarētu tā nodalīt. Nu, tas ir mans personīgais viedoklis, kāds man ir pašreiz.

Ja tā, tad kurš un kādēļ virza šo konvenciju — lai sagrautu Latviju?

Nē, kāpēc sagrautu. Bet mums ir sava likumdošana, kas mūs pasargā. Mums nav atļauta vardarbība.