Nekaunas un nelamājas • IR.lv

Nekaunas un nelamājas

1
Foto — Andrejs Terentjevs, F64
Anda Burve-Rozīte

Saplēsušies? Nē, nekad! Režisors Elmārs Seņkovs (29) un dramaturģe Rasa Bugavičute (26) strādājuši kopā pie vairāk nekā septiņiem iestudējumiem. Nu top deju lielkoncerts Lec, saulīte!, kas pirms Jāņiem izskanēs Mežaparka lielajā estrādē. Tikko saņemta nominācija Spēlmaņu nakts balvai par kopdarbu Nacionālajā teātrī – izrādi Ezeriņš

Ievīstījušies kažociņos, viņi sēž uz grīdas teātrī, skrūvē scenogrāfijas konstrukcijās skrūves. Ir nakts, apakšstāvā notiek skaļa ballīte, bet «mums laiks nebija svarīgs». «Daudz strīdējāmies par materiālu, nosaluši un izsalkuši pēc patiesības. Tā romantiskā sajūta, ka meklē patiesību mākslā, ir tik īsta,» vienu no savām pirmajām izrādēm, kuru pirms četriem gadiem tapināja kopā ar scenogrāfu Reini Dzudzilo un dramaturģi Rasu Bugavičuti, atceras režisors Elmārs Seņkovs, slaids gaišmatis ar dziļdomīgu sejas izteiksmi. Iespaidu par ēterisku mākslinieku ātri vien aplauza viņa spēcīgās, drošas režisora rokas radītās izrādes. Lielākā daļa no tām tapusi kopā ar jauno dramaturģi Rasu. 

Acis apaļas kā pogas! Brīnījos, uzzinot, ka deju lielkoncertu Lec, saulīte! ar Raimonda Tigula mūziku arī veido Elmārs un Rasa. Mūsdienīgās noskaņās iecerēto saulgriežu stāstu deju placī izdziedās 500 kordziedātāju un izdancos 2000 dejotāju, skatītājiem sēžot Dziesmu svētku dalībnieku vietās. «Nevajag sevi pozicionēt kā mazus un vājus. Mēs esam stipri savās tradīcijās un spējā tās nest tālāk mūsdienīgā veidā,» stāsta scenārija autore Rasa. Tāpēc koncertā tautastērpi mīsies ar mākslinieces Evijas Dāboliņas radītajiem stilizētajiem tautastērpiem deviņiem dejas solistu pāriem. Stāsts  veidots kā jaunas meitenes un puiša satikšanās, iemīlēšanās Jāņu laikā, ko caursstrāvo auglības noskaņas. Interesants ir fakts, ka, pirms pusotra gada sākot strādāt pie koncerta idejas, Rasa un Elmārs izlēma, tā būs latviešu puiša un ukraiņu meitenes satikšanās. Kāpēc tieši ukraiņu? Gribējies rādīt karstasinīgu, aktīvu raksturu. Tādu, kas ienāk no malas latviešu kultūrā, tradīcijās, un vēlas tās izzināt. Tolaik ģeopolitiskās izmaiņas nerādījušās pat sapņos, un bijusi dīvaina sajūta, kad pērn rudenī sākās notikumi Ukrainā. 

Pagājuši tikai daži gadi, kopš absolvēja Kultūras akadēmiju, bet jau guvuši plašu rezonansi. Vairākas izrādes nominētas teātra un dramaturģijas gada balvām, dažas arī tās saņēmušas – Raudupiete Valmieras Drāmas teātrī un izrāde Gals Nacionālajā teātrī. Šo sezonu abi jaunie mākslinieki noslēdza ar Ezeriņu Nacionālajā teātrī. Izrāde nominēta Spēlmaņu nakts balvai. «Aktieru sejas tuvplānā vērot ir gluži vai neomulīgi – uz baltā pūdera fona brūngani ietonētās acis šķiet slimīgi apsarkušas un smaidā atvāztie zobi netīkami dzeltenīgi. Runa – tīši nedabiska, tās melodiju deformē dīvainas intonācijas, teikuma loģiskā centra neievērošana, garas pauzes vai telegrāfiska ātrruna. Ģērbi – melni, balti vai pelēcīgi, vīriešiem reizēm basas kājas, gar kurām pinas atrisušas apakšbikšu auklas,» recenzijā par Elmāra un Rasas Ezeriņu, kurā atainoti izcilā latviešu novelista Jāņa Ezeriņa «kapeņu stāstiņi», raksta teātra zinātniece Valda Čakare. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu