Lai kordziedāšana vīru koros Latvijā neizmirtu, varbūt ir vajadzīgs vēl kaut kas bez tā nopietnā profesionālā piegājiena, kas raksturīgs latviešu koru kultūrai. Tā ir kopā būšana, satikšanās, prieks, ka labi skan. Losandželosas latviešu vīru korim Uzdziedāsim, brāļi! dalībnieki pēdējā laikā nāk klāt, nevis iet mazumā, par ko žēlojas Latvijas diriģenti, saka kora dibinātāja Laura Rokpelne-Mičule. Diriģente kori atvedusi uz Latviju pirmajā, nedēļu ilgajā koncerttūrē.
Kad Laura pirms 25 gadiem aizbrauca uz palikšanu Amerikā, bijušajai slavenā kora Ave sol dziedātājai likās, ka vajag izdarīt «kaut ko labu latviešu sabiedrībai». Losandželosā jau bijis jauktais koris, radās doma par vīru kori. Tomēr Laura šaubījās, vai «būs pietiekami vīru», tāpēc grasījās paplašināt loku līdz baltiešu korim. Lietuvieši uz viņu paskatījušies no augšas, un doma iet pie igauņiem atkritusi pati no sevis.
1997.gadā dibinātajā korī sākumā bija tikai 10 dziedātāju, daļa no tiem dzied vēl tagad. Uz Latviju atbraukuši 24 dziedātāji, turklāt trīs no viņiem latviešu valodu neprot, bet mācās dziedot. Koristi nav profesionāļi. Uz mēģinājumiem mēro tālus ceļus, pāris vīru brauc reizi mēnesī 600 km no Sanfrancisko. Lauras otrā jeb galvenā nodarbe ir grāmatvedība. Viņai ir liels klientu loks, puse no tiem esot Holivudas firmas, «jo es netālu dzīvoju». «Koris un mūzika – tās ir emocijas, pēc koncertiem es jūtos emocionāli iztukšota, tad varu pieiet pie datora un strādāt ar skaitļiem. Tas man ir kā meditācija, nomierina, tur valda kārtība.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.