Sirdij, ne miljoniem

«Jaunās mākslinieces Latvijā pārsvarā orientējas uz sievietēm. Mūsu piedāvājums bija atšķirīgs — arī vīriešiem.»
Anda Burve-Rozīte
Print Friendly, PDF & Email

Ar rokām austa tekstila izstrādājumu uzņēmuma Linoteka īpašniece Agita Lesniece sāka biznesu kā alternatīvu masveida piedāvājumam, bet tagad viņas mērķis ir aktīvāk eksportēt, dodot iespēju talantīgiem jauniešiem reģionos apgūt aušanas arodu

Kad pirms divarpus gadiem Agita Lesniece izveidoja Linoteku, viņas mērķis bija izcelt gaismā senās latviešu rokdarbu tradīcijas un pasniegt tās jaunā, mūsdienīgā gaismā. Piedāvāt moderni valkājamu apģērbu, kas darināts ar rokām, ne rūpnieciski. Jaunā uzņēmēja atskārta, ka pat tautastērpus var taisīt stilizētus: villaini pieskaņot linu kleitai vai pat džinsiem. Platai šallei uzlikt saktu. «Cilvēkiem ļoti patīk,» viņa secina. Sākumā uzņēmums ražoja šalles un mājas tekstilu, tagad veido arī apģērbu kolekcijas. Augstas kvalitātes cienītāji vēlas veselus komplektus, piemēram, mēteli, kleitu un kādu aksesuāru. Mazo ražotāju, tautas daiļamata meistaru tirdziņos Agitai pašai tīk būt klāt, lai aprunātos ar klientiem, parādītu viņiem dažādos veidus, kā valkāt Linotekas šalles.

Šovasar uzņēmēja apgūst jaunus tirgus: tikko atgriezusies no latviešu Dziesmusvētkiem ASV, kur piedāvājusi savu proukciju. Tūdaļ dosies uz Austriju.

Viņa uzskata, ka eksporta tirgi jāmeklē valstīs, kurās tīk latviešu audēju radītās krāsu gammas – Skandināvijā, Vācijā, Austrijā. Viņa gan priecājas, ka arī austrumu puses kaimiņi – Krievija, Ukraina, Baltkrievija – izrāda aizvien lielāku interesi par atturīgi elegantās krāsās veidotajiem apģērbiem. Agita pati tos dizainē.

Patlaban uzņēmējai priekšā jauns izaicinājums: uzņemt lielāku ražošanas jaudu. Linoteka kļūst pazīstama, klientu loks aug, un bizness, kas sākās bez lieliem ieguldījumiem un aizņemoties, nu būtu jāvirza platākās sliedēs. Līdz šim, laikus plānojot kopā ar pasūtītājiem, 50 mēteļu saražot nav bijusi problēma, taču 500 vienību nozīmētu jau pavisam citus apgriezienus. Uzņēmēja plāno atvērt aušanas studiju, kas palīdzētu piesaistīt jaunos talantus, dot darbu reģionos un ražot vairāk.

Visa pamatā – lins

Ar rokdarbiem Anita nodarbojusies kopš bērnības. Smejas – vienīgi apavus nav pratusi uztaisīt. Skolas laikā 80. gados sev uzšuva formu, jo gribēja atšķirties padomju pelēkumā. Par to dabūja taisnoties skolas direktoram.

Kad pabeidza skolu, bija dilemma – ko tālāk? Tieši tolaik Latvijas Lauksaimniecības universitātē atvēra Mājturības fakultāti. Tur koknesiete vēlējās mācīties, bet beigās sāka svārstīties. «Negribēju, lai mani ieliek tautas daiļamatniecības rāmjos,» viņa atceras. Iestājās ģeogrāfos. Trešajā kursā parādījās papildu specialitātes iespēja. Agita atkal nokļuva pie mājturības. Dažus gadus pēc augstskolas nostrādāja par mājturības skolotāju Jelgavā. 90. gadu sākumā sāka skatīties uz jomām, kurās varētu labi nopelnīt. Sāka darbu telekomunikācijās. 20 gadu nostrādāja pārdošanā tādos uzņēmumos kā Lattelecom, Siemens. «Man vienmēr paticis kontakts ar cilvēkiem,» Agita saka. Tas tagad lieti noder savā biznesā.

Lielais pagrieziena punkts nāca pirms septiņiem astoņiem gadiem. Tas sakrita ar  ekonomisko krīzi Latvijā, taču Agitas gadījumā nebija iemesla aiziet no darba, lai pievērstos savam biznesam. Ideja par rokām austu tekstila izstrādājumu uzņēmuma izveidi radās no tā, ka Agita meklēja mājai aizkarus. Gribējās kvalitatīvus, no dabiskā materiāla. Tā iepazinās ar kādu audēju, kuras darbi ļoti patika. Ar laiku sāka palīdzēt viņai realizēt produkciju, stāstot par to draugu lokā. Pircēju interese uzņēma apgriezienus, drīz viena audēja vairs nespēja vajadzīgo apjomu nodrošināt. Agita sāka domāt, kā šo vienkāršo sadarbību pārvērst  biznesā, piesaistot citas labas audējas.

Uzņēmumu viņa nodibināja pirms divarpus gadiem. Jutās izsmēlusi sevi telekomunikācijās, savukārt tekstila joma aizrāva. Šeit spilgti izpaudās arī viņas saziņas prasmes: gan ar sadarbības partnerēm audējām, gan pircējiem. Agitai tas ļoti patika. Viņa vēlējās izprast klientu vēlmes un saskaņā ar tām piedāvāt tekstila ražojumus. Uzņēmumu veidojot, palīdzēja draugu atbalsts. «Ej uz priekšu un dari!» viņi mudināja. Linoteka sāka ar šallītēm, plediem, mājas tekstilu. Ražoja uniseksa aksesuārus – gan vīriešiem, gan sievietēm. «Jaunās mākslinieces Latvijā pārsvarā orientējas uz sievietēm,» Agita novērojusi. «Mūsu piedāvājums bija atšķirīgs – arī vīriešiem.» Ražoja arī korporatīvās dāvanas. Vēlāk piepulcēja apģērbu kolekcijas.

Visa sākums bija lins. Nosaukumā vēlējās akcentēt linu krātuvi, līdzībās ar bibliotēku kā grāmatu krātuvi. Vēlāk sāka izmantot arī citus dabīgos materiālus: zīdu, kašmiru, vilnu. Agita pētīja tirgu un ātri vien saprata, ka pasaulē tagad cilvēki vēlas oriģinālu apģērbu – dabīgu, ražotu nelielos daudzumos, lai uz ielas nav mugurā katram otrajam. Tieši šī iemesla dēļ Linotekas ražošana ir limitēta, lai arī plāno uzņemt apgriezienus.

Izvairās no kredītiem

Agita neņēma kredītu, lai izveidotu savu biznesu. Tagad gan sāk domāt, kā paplašināties, jo klientu interese ir liela, jāpalielina ražošanas jaudas. Salīdzinot ar darbības pirmo gadu, pārdotās produkcijas apjoms un apgrozījums dubultojies – no nepilniem 20 tūkstošiem eiro līdz vairāk nekā 40 tūkstošiem pērn. Linoteka vēlas eksportēt savus ražojumus. Vajadzīgi ražošanas līdzekļi, bet uzņēmuma izveidotāja aizvien jūt piesardzību pret kredītiem. Līdz šim visu darījusi pati: gādājusi materiālus, darījusi šofera un pārdevēja darbu. Tagad vēlas pieņemt darbiniekus. Labi zina, ko prasīt no viņiem, jo pati izgājusi visam procesam cauri.

Linoteka funkcionē ar ārpakalpojuma palīdzību. Kad 2014. gadā uzņēmumu nodibināja, Agita pamatkapitālā ieguldīja trīsarpus tūkstošus eiro. Audējām bija stelles, uzņēmējai  – šujmašīnas un transports. Lielākos ieguldījumus prasīja materiāli. Lai noaustu 200-300 metru auduma, vajadzīgs prāvs materiāla klāsts.

Linotekas ražojumi lielākoties ir divos, trijos vai četros eksemplāros. Agita pati izmēģina visus savus apģērbus – kā izskatās, vai viegli kopt. Produkciju sūta uz maziem veikaliņiem Japānā, Francijā. Latvijā tā pieejama veikalos Mūsmājas un Bergs, kā arī tirdziņos, kur grozās ārzemnieki. Starp viņiem bieži ir dizaineri, mazu veikaliņu, mākslas galeriju īpašnieki. Tirdziņos Agita runā ar klientiem, jo tas palīdz saprast, kas viņiem patīk, ko grib. Piemēram, ko pērk skandināvi, krievi. Kā ar veikalu Bergs, kurš pārsvarā piedāvā Eiropas ražotāju produktu? Linotekas produkcija šajā veikalā paredzēta tiem, kuri vēlas kvalitatīvu ar rokām veidotu apģērbu, piemēram, mēteļus un virsjakas rudenim. Kopā ar pasūtītāju ražotājs izpēta modes tendences un nolemj, kāda būs nākamās sezonas kolekcija. Linoteka sadarbojas arī ar mākslas telpu un 5D kino telpu Look@Riga, galerijām ārpus Rīgas.

Jau sākot biznesu, uzņēmēja raudzījās, lai veikali, kuri iegādājas viņas preci, 30 dienās samaksā par to. Tas bija svarīgi, jo ražotājam jānorēķinās ar meistariem, savukārt veikalā prece var nostāvēt ilgāku laiku. «Ja veikals to nav uzreiz iegādājies, nav arī ieinteresēts ātri pārdot,» domā Agita. «Vienalga, kurā plauktā produkts nolikts, uz kura pakaramā stāv. Savukārt, ja kā veikala īpašnieks esi ieguldījis savu naudu, tu motivēsi pārdevējus preci realizēt ātrāk.»

Studija kā izaicinājums

Agita pati strādā kā dizainere. Modeļi nav sarežģīti, tiek veidoti kā oversize jeb brīvi valkājami. Pašaustajām drēbēm ir sava specifika. Pēc aušanas un šūšanas seko mazgāšanas – virsdrēbēm arī velšanas – process. Proti, ar rokām izausts audums ir irstošs, var neturēties pa vīlēm, tāpēc speciāli jāapstrādā, lai turētos kopā. Ja audēja noauž piecus metrus auduma, saveļot tas kļūst krietni mazāks. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc cena ir augstāka nekā rūpnieciski ražotajam apģērbam. Piemēram, Linotekas mētelis maksā 400 eiro.

Materiālus uzņēmums iepērk no Eiropas ražotājiem – zīdu, mohēru, vilnu. Tagad būs jaunums, pirks arī no Japānas ražotāja. «Dārgi materiāli, bet tiek piegādāti ar visiem ekosertifikātiem,» Agita stāsta. Uz rudens pusi no šī materiāla tapšot ļoti ekskluzīva apģērbu līnija. Latviešu uzņēmējai ir interesanti strādāt ar dzijas ražotājiem Eiropā un pasaulē. Patīk iet cauri šim biznesa attiecību procesam, ir pārliecība, ka dabūs savam uzņēmumam tieši to, ko vajag. Kad noausts gabaliņš auduma, taisa paraugus. Tos pati panēsā, paskatās, kā ir. Tad ražo kolekciju. Jaukākais kompliments, kas saņemts par Linotekas kolekciju no kāda Krievijas klienta: labāka nekā MaxMara! «Pirms desmit gadiem Krievijā vajadzēja skaļus zīmolus, tagad tas ir beidzies. Ukrainā pamazām sāk beigties, bet baltkrievi ir ceļā uz to, lai vairs nevajadzētu kliedzošo modi,» Agita pastāsta par austrumu kaimiņu vēlmēm.

Linoteka veido sadarbību ar aptuveni desmit audējām, sezonāli to skaits mainās. Piemēram, vasarā audējām ir lauku darbi, viņas nevar veltīt daudz laika stellēm. Tas ievieš zināmas korekcijas uzņēmuma jaudā. Tāpēc Agitas mērķis nu ir atvērt aušanas studiju. Piesaistīt talantīgus jauniešus, kuri vēlētos apgūt šo amatu. «Tā varētu dot darbu jauniem cilvēkiem reģionos – tas būtu vērtīgi,» uzņēmēja izplānojusi. Latvijā audējas ir prāvā skaitā, bet starp viņām nav daudz tādu, kuras vēlētos šo darbu intensīvi darīt, pelnot regulāri naudu. Vairāk aušanu uztver kā vaļasprieku. Bieži vien nevēlas arī reģistrēties kā pašnodarbinātās. Atturīgi raugās uz šo statusu, kas nozīmē pelnīt, bet vienlaikus maksāt nodokļus valstij. Labs audējs, daudz strādājot, var nopelnīt līdz pat 1000 eiro mēnesī.

Vai jaunā uzņēmēja uzskata, ka mazā biznesa izveide Latvijā tiek veicināta? Atbilde ir – būtu gribējies, lai no valsts institūcijām piezvana ar mērķi piedāvāt konsultācijas, atbalsta mehānismus. Vairāk par palīdzību viņa redz, ka ir kontrole, sodīšana. «Protams, arī uzņēmējam pašam jābūt aktīvam, jāinteresējas par iespējām, bet labvēlīgs solis pretī no valsts puses būtu ļoti iepriecinošs.» Šeit atkal parādās viņai svarīgais attiecību aspekts. Gribas, lai valsts nav kā soģis, bet palīgs un atbalsts. «Tad arī lielāks skaits uzņēmēju izrādītu vēlēšanos visu izdarīt perfekti.»

Tikko atgriezusies no latviešu Dziesmusvētkiem Baltimorā, ASV. Dzīvespriecīgām krāsām pielietajā austrumu piekrastē viņa sapratusi, cik gan dažādas ir cilvēku vēlmes dažādās pasaules malās! Linotekas produkcijas dabīgie toņi ASV pircējiem ļoti patikuši. Taču mēteļu spilgtās zīda oderes, kas tīk Ziemeļeiropas pircējiem, gan ne. «Vairāk nekā nopelnītā nauda mani interesē cilvēku attieksme pret to, ko ražoju, emocionālais kontakts.» Uzņēmēja saprot, ka miljonāre ar savu biznesu nekad nekļūs, «un mani tas apmierina, jo šis ir darbs sirdij».

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Linotekai enerģiju dod atgriezeniskā saite ar klientu. Pat it kā nejauši pircēji kļūst par draugiem. Prieks pircēju acīs dod gandarījumu un enerģiju turpināt, attīstīt iesākto.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Sliktu laikapstākļu neievērošana, tirgojoties laukā. Patiesībā tādu kļūdu nemaz nav un nevar būt. Viss notiekošais dzīvē dod pieredzi. Linoteka bauda notiekošo uzņēmuma iekšienē un apkārt, neviena krāsa šajā bildē nav nejauša vai kļūmīga.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Nebaidīties, uzdrīkstēties un būt.

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu