Pludmales volejbolistes Tīna Laura Graudiņa (17) un Paula Nikola Ņečiporuka (17) kopā sāka spēlēt tikai mēnesi pirms Eiropas čempionāta un ieguva zelta medaļas. Vai zelta tandēmam ir cerības noturēties kopā?
Lielas, skaistas plaukstas. Tas ir pirmais, kas piesaista, satiekot Tīnu un Paulu. Šķiet, tieši tik izteiksmīgas plaukstas ir vēl Brīvības pieminekļa Mildai. Iespēja tās redzēt darbībā būs pavisam drīz – 11.septembrī, jo Jūrmalā trīs dienas notiks Ergo Open Latvija pludmales volejbola čempionāta noslēdzošais posms. Paula un Tīna cer uzvarēt, jo – viņas taču ir Eiropas U-18 čempiones pludmales volejbolā.
Laukumā nestrīdas
Tas, ka Paula un Tīna augustā kļuva par čempionēm savā vecuma grupā, ir notikums. Viņas bija sastapušās pirms trim gadiem zāles volejbola nometnē Murjāņos. Šogad jūlijā, gatavojoties Eiropas čempionātam, satikās atkal – nometnē, ko rīkoja Latvijas valstsvienība. Beach Box Elkor stadionā Rīgā, kur augusta sākumā notika Eiropas čempionāts pludmales volejbolā. Nometnes mērķis bija sagatavoties čempionātam un nokomplektēt pārus. Līdz šim spēcīgs duets bija Tīna Graudiņa un Linda Gramberga, meitenes pērn pasaules U-17 čempionātā izcīnīja bronzu. Tomēr pieredzējušais volejbola treneris Aigars Birzulis nolēma, ka kopā spēlēs Paula un Tīna. Un viņš zina, ko dara, jo pirms pāris gadiem viņa trenētie Jānis Šmēdiņš un Mārtiņš Pļaviņš tika pie bronzas olimpiskajās spēlēs Londonā. «Es cītīgi vēroju visas meitenes. Redzēju, cik Paula ir laba aizsardze un ar Tīnu saderēja vislabāk.» Tā jūlija beigās meitenes devās uz pirmajām sacensībām – Austrumeiropas volejbola zonālās asociācijas U-18 turnīru Armēnijā. Un uzvarēja. Tas deva cerību čempionātam Rīgā.
Spēlēts kopā bija tikai mēnesi. Treneris uzskata, ka tas ir maz, taču iegūt zeltu meitenēm izdevies, jo abām ir laba sportiskā priekšvēsture. «Arī domu pasaule un iztēle bagāta, labi spēj improvizēt uz laukuma un pieņemt svarīgus lēmums. To neviens treneris nevar iemācīt,» – tā Birzulis. Tīnai sportiskā pieredze esot lielāka, taču Paula ziemā pie Birzuļa trenējusies un labi startējusi Latvijas jaunatnes olimpiādē. Par to, ka meitenes iekļūs izslēgšanas spēlēs, treneris bija pārliecināts. «Kad vinnēja spēcīgo Nīderlandi, kas pēkšņi nomainīja spēlētāju, teicu abām, ka sperts liels solis. Tagad tikai nepaklupt, un – būs čempiones.»
Eiropas čempionātā Rīgā ieradās 64 jaunu sportistu pāri. No Latvijas piedalījās seši dueti. Tīnas un Paulas pirmās pretinieces bija slovākietes. Un – pirmā uzvara. «Tā nebija laba spēle. Īstenībā nevienu apakšgrupas spēli nevarētu saukt par spožu,» tagad vērtē Tīna. Un Paula piekrīt. Kāda tad ir slikta spēle? Meitenes zibenīgi uzskaita: kad atdod punktu pretiniekam savu kļūdu dēļ; kad zaudē vairākus punktus pēc kārtas; kad nespēj koncentrēties – esi vadībā, bet spēlē lēni un nav azarta; kad skatītājiem nav interesanti skatīties. Par to, kas ir laba spēle, katra izsakās izvērstāk. «Tad, kad viss ir kā pa plauktiņiem: uzņem, uzcel, nokārto, un – punkts,» saka Paula. «Kad izdari savu darbu, kad viens ar otru laukumā runā. Kad viss strādā kā pulksteņa mehānisms,» – tā Tīna. Vai tad laukumā var arī nesarunāties? Jā, varot gan. Tad atmosfēra pārī ir slikta un katrs spēlē kā indivīds, nevis komanda. Laba rezultāta nav. Meitenes gan nemēdz kašķēties. «Es nevaru iedomāties, ka kāds uz mani kliegtu. Un es uz kādu. Ja nu uz kādu sakliegt, tad sevi – par to, ja neizdaru, kā vajag,» saka Paula. Tīna papildina: «Man tāpat. Skarbums neko nedod. Čaļiem citādi, viņi sevi tā uzvelk.» To, ka meitenes spēlē ar prieku, apliecina arī Aigars Birzulis: «Man, kā jau trenerim, gribas pateikt kādu skarbāku vārdu, bet nav vajadzības. Viņas ir atvērtas, smaidīgas, saprotošas.»
Kā gribētos zeltu
Visgrūtāk uzvaras čempionātā nākušas izslēgšanas spēlēs: ar Poliju (22:20, 21:16) astotdaļfinālā un Nīderlandi (19:21, 21:15, 15:10) ceturtdaļfinālā. Paula atceras, ka pret polietēm pieļāva kļūdas un spriedze krājās tik ļoti, ka pēc uzvaras atvieglojumā apraudājās. Tīna to sauc par briesmīgāko spēli turnīrā. «Domāju – ak, Dievs, ja šādi spēlējam, neiespējami uzvarēt Nīderlandi.» Bet uzvarēja. Paula ar plaukstām aizklāj acis un nodveš: «Es negribu to atcerēties.» Spēle bija smaga, saspringta, ilga trīs setus, aptuveni 40 minūtes. Abas cīnījās līdz pēdējiem spēkiem pret augumā prāvākajām pretiniecēm. Nīderlandē volejbola tradīcijas ir spēcīgas, un, protams, no meitenēm gaidīja rezultātus. Nelielu spiedienu gan izjuta arī latvietes: mājas spēle, līdzjutējiem vajag iespēju just līdzi.
Pirms čempionāta sākuma Tīna un Paula izpētīja medaļas, kas parasti ir izliktas apskatei. «Reizēm sudraba vai bronzas ir glītākas, bet šoreiz zelta bija nu tik skaistas! Teicu Paulai – bāc, jauki būtu tās dabūt,» smejas Tīna.
To, ka ir tuvu medaļām, abas saprata pusfinālā. Pēc uzvaras pār Nīderlandi. Izšķirošajā spēlē par zeltu tikās ar Austriju. «Fināla spēles, atzīsim, skatītājiem nebija nekas baudāms,» saka Tīna un norāda uz rezultātu – 21:11, 21:9. Prieku par uzvaru tas nemazināja – urrājošas tribīnes, tētu un mammu apskāvieni, himna, laimē smaidošs treneris.
Atceroties uzvaru, Paula saka: «Tobrīd neapjautu notikušā mērogu. Nu kā? Nospēlēta spēle, darbs padarīts. Kad sākās intervijas, tad sapratu – jā, esam kaut ko īpašu paveikušas.»
Harija Potera fanes
Pēc uzvaras Paulu mājās Kuldīgā sagaidīja svinīgi: sveicēji no pilsētas domes, kūka, ziedi. Meitene Kuldīgā iegriežas tikai nedēļas nogalēs, jo mācās Murjāņu sporta ģimnāzijas 11.klasē – pēc pamatskolas beigšanas Kuldīgā vairs nebija, ar ko spēlēt, jo visi devās mācīties uz Rīgu.
Sarežģītais uzvārds – Ņečiporuka – mantots no vectēva, kurš pēc tautības ir ukrainis. Viņš dzīvo Latvijā, taču vecvecmamma gan mīt Ukrainā. Paulas vecāki beiguši Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju: tētis – grieķu-romiešu cīņas, mamma – sporta pedagogus un strādā skolā. Tētis gan meties celtniecības biznesā. Mamma savulaik volejbolu spēlējusi labā līmenī. Iemācījusi arī meitām – Paulai un Petrai, kura ir jaunāka un šogad arī sāks mācības Murjāņos.
Tīna ir no Jūrmalas. Mācās Rīgas Valsts 3.ģimnāzijas 11.klasē. Tīnas vecvecāki bija Latvijas rekordisti augstlēkšanā un barjerskriešanā, vectēvs pat piedalījies soļošanas sacensībās ar Jāni Daliņu. Tīnas mamma nāk no Limbažiem un nodarbojusies ar vieglatlētiku, savukārt tētis Māris volejbolu profesionāli spēlējis Amerikā, kas ir viņa dzimtā vieta. Latvijā viņš bija 5.Saeimas deputāts un tagad strādā Eiropas Parlamentā Briselē. Gadu tur dzīvoja arī Tīna, iepazina beļģu volejbolu, apguva franču valodu. Tīnai ir divi brāļi: nedaudz jaunākais Māris, kurš spēlē hokeju, un Miks, kam ir divi gadi.
Vieglatlētikā Tīna uzvarējusi vairākās vecuma grupās Latvijas jauniešu čempionātā. Šogad augstlēkšanā pārvarot 1,77 m, kvalificējās pasaules U-18 čempionātam. Arī daudzcīņā bija panākumi, tomēr pludmales volejbols ir sirdij tuvākais. «Agrāk spēlēju arī tenisu, daudz trenējos, bet nebija tas, ko vēlējos. Pametu, sāku iet volejbolā un vieglatlētikā.» Tieši pludmales volejbolā Tīna jūtas vislabāk, jo tas ir reizē individuālais un komandas sporta veids: zāles volejbolā katrs pats varot labi nospēlēt, bet komanda zaudēs. «Pludmalē daudz vairāk atkarīgs no manis. Vientulīgi arī nav, jo ir blakus kāds, ar ko kopā priecāties.»
Bez sporta meitenes savu dzīvi iedomāties nevarētu. Kad pāris dienas nav paskriets kross vai būts treniņā, nejūtas īsti labi. «Neaiziet uz treniņu ir sliktāk nekā neaiziet uz skolu. Sports sakārto galvu,» smejas Tīna. Ziemā viņai treniņi ir katru dienu. Grafiks sakārtots pa pulksteņa laikiem. Vaicāju, vai ir kādi īpaši paņēmieni, kā uztrenēt rokas volejbolam. Abas sportistes stāsta, ka rokas nemaz nevajag ļoti stipras, jo sitienu jau veic ar visu ķermeni. Ar roku to tikai nobeidz. Stipras vajag kājas, jo visu spēli jābūt pietupienā. «Man, piemēram, nav stipras rokas,» Paula paceļ roku. Jā, tieva un trausla. «Es nevaru pie stieņa pievilkties!» saka Paula. Tīna vaicā: «Cik reizes vari?» Paula: «Nevienu!»
Grāmatas. Arī bez tām abas nevar iedomāties savu dzīvi. Kad dodas izbraukumos, lasa gan lidmašīnā, gan viesnīcā. Paula patlabam aizrāvusies ar Deivida Nikolsa romānu Viena diena, kam ir arī ekranizācija filmā One Day ar Annu Hetaveju galvenajā lomā. Tīna lasa detektīvu angļu valodā Innocent. Bērnībā izlasījušas visas Harija Potera grāmatas un joprojām aizraujas ar fantastikas žanru. Īpaši patīk stāsti par pūķiem. Tieši tāpēc Paula nākamo lasīs Eragonu. Uz to Tīna sajūsmināti iesaucas: «Tas ir labākais, ko esmu par pūķiem lasījusi. Tur atrod pēdējās pūķu olas, un vajag īpašu cilvēku, lai tās atdzīvotos un izšķiltos.»
Uz Rio nebrauks
Kopīgi lasīt un spēlēt meitenēm turpmāko gadu sanāks reti, jo Paula mācās Murjāņos, Tīna – Rīgā. «Meklēsim veidus, kā pāri nezaudēt. Tiksimies nākamsezon un bruģēsim ceļu uz nākamo čempionātu,» treneris Birzulis stāsta – ar šo duetu noteikti tiksies nākamā gada pavasarī, lai gatavotos U-19 turnīram.
Ja būtu finansiālas iespējas, viņas jau tagad gribētu un varētu piedalīties dažādos turnīros un sacensties ar pieredzējušākām dāmām, piemēram, U-20 mačos. Pieaugušo volejbolam, kas sākas no 23 gadu vecuma, gan abas vēl nejūtoties gatavas. «Bet mums nekas nebūtu pretī kādu dienu iegūt zeltu pasaules čempionātā,» saka Tīna. Taču tuvāko gadu laikā tas nenotiks, arī uz olimpiskajām spēlēm Riodežaneiro nākamgad viņas nebrauks, jo vienkārši ir par jaunu.
Pieredzējušais pludmales volejbolists Jānis Šmēdiņš, kurš, tāpat kā Paula, nāk no Kuldīgas, U-18 čempionātu vērojis televizorā. «Prieks par meitenēm. Labi spēlēja.» Gaidīt zeltu nākamgad nevajagot. «Sportā tā nenotiek: ja šogad zelts, tad nākamgad arī būs. Citi sportisti nesnauž. Trenējas katru dienu kopā – pārī.» Tieši tāpēc meitenēm būtu labi piedalīties turnīros, kur dalībnieces ir vecākas. «Ja Volejbola federācija domā perspektīvā, tad vajadzētu spēlēt, piemēram, U-20 turnīros. Lai arī nebūtu spoži rezultāti, pieredzei tas nāktu par labu, aprastu ar vidi.» Šmēdiņa pirmais U-18 bija 16 gadu vecumā, viņa pārinieks brālis bija 17 gadus vecs. Puiši dabūja sudraba medaļu.
Almers Ludviks, Latvijas Volejbola federācijas ģenerālsekretārs, stāsta, ka drīzumā tiks lemts, kā vislabāk būtu izšaut pareizi. «Kas ar ko un kur turpmāk sieviešu pludmales volejbolā spēlēs.» Pašlaik Tīna un Paula mācoties katra savā skolā. Katrai ir savs treneris.
Paula un Tīna grib spēlēt kopā. Viņas ir priecīgas par zelta medaļām. Tās devušas pārliecību par saviem spēkiem. Mīļš ir arī māla kauss, kurā mirdz no dzintara veidota volejbola bumba. Jo esot latvisks un personisks. Un nemaz ne spīdīgs kā lielākā daļa trofeju viņu plauktos.
