Autors: Pauls Raudseps

Brexit trakonams

Lielbritānijai vai nu jāizstājas no ES, vai maija beigās jāpiedalās EP vēlēšanās

Mēdz teikt, ka nepārprotama vājprāta pazīme ir atkal un atkal darīt vienu un to pašu, katru reizi cerot uz atšķirīgu rezultātu.

Pēc šīs definīcijas, Lielbritānijas premjerministrei Terēzai Mejai būtu jādodas nevis uz Dauningstrītu 10, bet gan taisnā ceļā pie psihiatra.

Pēc ilgstošas minstināšanās Meja 15. janvārī deva parlamentam iespēju balsot par pašas panākto vienošanos par izstāšanos no Eiropas Savienības un piedzīvoja nepieredzētu zaudējumu — 432 «pret» un tikai 202 «par». Valsts vēsturē neviens valdības vadītājs nebija cietis tik smagu sakāvi.

Tas nekas, nodomāja Meja. Aptīšu līgumam citu bantīti, varbūt tad deputātiem patiks. ES valstu nostāja jau no paša sākuma bija pilnīgi skaidra — līguma teksts nav vairs maināms. Tomēr Mejas valdība pavadīja gandrīz divus mēnešus sarunās ar Briseli, cenšoties panākt kādas kosmētiskas izmaiņas strīdīgajos noteikumos par Ziemeļīrijas robežu, lai radītu šķitumu, ka ir ieklausījusies deputātu iebildumos un panākusi kādas nozīmīgas izmaiņas izstāšanās noteikumos. Parlamentārieši atteicās noticēt šai izrādei, un, lai gan arī otrais, februāra beigās plānotais balsojums tika atlikts, 12. martā Meja atkal nostājās likumdevēja priekšā ar savu līgumu un atkal smagi zaudēja. Tiesa, «pret» pārsvars bija mazāks — nevis 230, bet «tikai» 149 deputāti.

Vai Mejai tas licis mainīt stratēģiju? Nebūt ne. Līdz 29. martam, kad ar vai bez līguma būtu jānotiek Apvienotās Karalistes aiziešanai no Eiropas Savienības, palicis tikai nedaudz vairāk par nedēļu, bet Meja tajā laikā ir gatava jau trešo reizi prasīt parlamentam balsot par savu līgumu.

Viņas plāns patiesībā ir pavisam vienkāršs. Meja cer nostādīt deputātus neapskaužamas izvēles priekšā — vai nu mans līgums, vai arī katastrofa. Viņa cenšas vienlaikus iebiedēt divas pilnīgi atšķirīgas deputātu grupas ar diviem diametrāli pretējiem šausmu scenārijiem. Lai gan parlamenta saprātīgais vairākums nevar vienoties par vēlamo nākotnes attiecību modeli ar ES, tam vismaz ir skaidrs, no kā būtu jāizvairās — no izstāšanās 29. martā bez vienošanās. Tādā scenārijā tiktu krasi ierobežota preču plūsma pāri robežai, varētu rasties nopietnas problēmas aviosatiksmei, un tās ir tikai šobrīd apzinātās negatīvās sekas. Pēc Mejas līguma otrās sakāves parlaments ar manāmu vairākumu — 321 pret 278 — nobalsoja, ka Lielbritānija nedrīkst izstāties no ES bez līguma, un pēc tam ar lielu pārsvaru — 412 pret 202 —, ka valdībai jālūdz no ES izstāšanās laika pagarinājums.

Taču, lai ko par šiem jautājumiem lemtu britu parlaments, galavārds pieder ES. Tā jau tagad prasa — kāpēc jums šis pagarinājums ir vajadzīgs? Šobrīd atbildes uz šo jautājumu nav.

Ja tikai viena dalībvalsts iebilst, ES noraidīs Lielbritānijas pagarinājuma lūgumu. Meja cer, ka tiem, kurus visvairāk baida haotiska izstāšanās, šāds drauds varētu likt atbalstīt viņas līgumu kā vismazāk slikto iznākumu.

Ideoloģiskos Brexit atbalstītājus biedē nevis izstāšanās bez vienošanās, bet gan tieši pretējais — garš sarunu termiņa pagarinājums, kura laikā var pieaugt spiediens rīkot otru referendumu un sapnis par ES pamešanu var izgaist pavisam.

Meja pieķērusies pie salmiņa — cerības, ka tik neskaidrā situācijā, kurā visiem ir iemesls baidīties, ka viņu visļaunākie murgi piepildīsies, viņas līgums beigās izrādīsies vienīgais risinājums, kas gan nodrošinās fanātisko Brexit atbalstītāju kāroto izstāšanos, gan pasargās valsti no pēkšņu attiecību pārrāvuma traumas.

Tā ir ļoti riskanta stratēģija. Lai tā izdotos, nozīmīgam skaitam opozīcijas partijas deputātu, kā arī gandrīz visiem «cietā Brexit» atbalstītājiem un Ziemeļīrijas nelokāmajiem protestantiem būtu jāmaina sava nostāja. Šobrīd nav liela pamata uz to cerēt. Turklāt Mejai būs jāpārvar parlamenta spīkera pretestība, jo viņš ir paziņojis, ka Lielbritānijas parlamenta prakse nepieļauj šajā likumdevēja sesijā atkal balsot par to pašu likumprojektu.

Ja tomēr balsojums notiks un atkal izgāzīsies, ES līderi, visticamāk, būs gatavi piešķirt Lielbritānijai īsu termiņa pagarinājumu. Tomēr Eiropas Parlamenta vēlēšanas ir absolūta robežšķirtne. Vai nu Lielbritānija izstājas līdz jūlijam, kad sanāks jaunais Eiroparlaments, vai arī piedalās EP vēlēšanās maija beigās. Ja Lielbritānija pieprasa garāku termiņu, bet nepiedalās EP vēlēšanās, tad būtu pamats apšaubīt Eiropas Parlamenta leģitimitāti, jo desmitiem miljonu britu aizvien būtu ES pilsoņi, taču nebūtu pārstāvēti EP.

Protams, ja tiks piešķirts pagarinājums, premjerministrei risinājums būs rokā — balsojam atkal par manu līgumu!

Daži cer uz jau irstošās britu partiju sistēmas būtisku pārkārtošanos, kas radītu vairākumu kādam alternatīvam plānam. Citi gatavojas gāzt Meju un viņu nomainīt ar «cietā Brexit» atbalstītāju, kas izvestu valsti no ES, lai lūst vai plīst.

Taču skaidrs ceļš ārā no šī haosa vēl nav iezīmējies, un Mejas vājprātīgā stratēģija pakāpeniski pārvērš Lielbritāniju par trakonamu.

Komentārs 140 zīmēs

Moneyval liek ķerties pie darba. Policija aizturējusi piecus cilvēkus par 627 tūkstošu eiro noziedzīgi iegūtas naudas legalizāciju.

Pret populisma straumi. Slovākijas prezidenta vēlēšanu pirmajā kārtā 40% saņēma proeiropeiskā juriste un pretkorupcijas aktīviste Čaputova.

Piemin varoņus. Svētdien atzīmēja 75 gadus, kopš nacistu okupācijas laikā Latvijas Centrālā padome pieprasīja atjaunot demokrātisku Latviju.

Sentimentāla vīriešu dziesma

Gata Šmita jaunā filma 1906 ir krimināldrāma, kas uzdod skaudru jautājumu — kur ir robeža starp revolucionāro ideālismu un bandītismu?

Vēl nāks piektais gads — Mežaparka Lielajā estrādē dzied desmitiem tūkstošu balsu. Pēc atgādinājuma par pārciestajiem zaudējumiem («asins lietus līs») dziesma ved klausītāju uz emocionāli pacilājošo kulmināciju un padara 1905. gada lielo latviešu revolūciju par vienu no svarīgākajiem soļiem uz tautas pašapliecināšanos.

Gata Šmita jaunajā filmā 1906 pie apvāršņa nespīd neviena gaismaspils, kur nu vēl tāda, kas mūžam kalnā gavilēs. Muižu dedzināšanām seko soda ekspedīcijas, un lielākā daļa revolucionāru ir miruši, cietumā vai aizbēguši uz ārzemēm. Maza Rīgā palikusi pagrīdnieku grupa dzīvo bailēs no cara slepenpolicijas ohrankas un nodevējiem, bet visi viņu plāni reducējas uz vienu mērķi — algas dienā sarīkot bruņotu laupīšanu mašīnbūves rūpnīcā Felzers, lai iegūtu naudu. Cīņas turpināšana kļuvusi par pašmērķi.

1906 ir pēdējā filma simtgades sērijā, bet tā vienlaikus šķiet esam nedaudz atstatus no šī projekta. Tajā attēlotais laiks neietilpst Latvijas valsts pastāvēšanas simt gados, un filmas žanrs — krimināldrāma — manāmi atšķiras no parējām filmām, kuras izvēlējās iet vai nu pa dokumentālisma, vai sadzīviskuma ceļu. Kā veiksmīgi veidotu spriedzes filmu 1906 var izbaudīt arī tie, kas maz ko zina par 1905. gada revolūciju un tās sekām. Tomēr zinātājiem un vēstures interesentiem filma sūta spēcīgu vēsti un vērtējumu par šiem Latvijas vēsturē svarīgajiem notikumiem. Par to arī saruna ar režisoru un scenārija autoru Gati Šmitu.

Ja caurmēra rīdziniekam piemin 1905. gadu, viņš droši vien iedomāsies tēlus Daugavmalā. Ko jūs domājat par šo pieminekli?
Tas ir padomju propagandas mērķtiecīgs un skrupulozs darbs. Ļoti viltīgs. Tas attiecas uz būtisku, sāpīgu brīdi, taču veidots ideoloģiskiem mērķiem. To var teikt ne tikai par šo pieminekli. Meklējot filmēšanas vietas, daudz kur atradām ar revolūciju saistītus parkus un ielas, ļoti daudz. Var tikai apbrīnot enerģiju, kas tajā ieguldīta. Tā bija spēcīga mašīna, kas to ir veikusi.

Nevar viennozīmīgi skatīties uz šo sarežģīto laiku, ielikt vienā plauktiņā vai notikumus aprakstīt melnbaltos toņos. Taču jocīgā kārtā šķiet, ka par 1905. gada revolūciju nav pārāk lielas intereses. Kad veicām izpētes darbus, nejutām, ka akadēmiskā pasaule vētraini pētītu arhīvus. Daži zinātnieki, protams, to dara. Līga Lapa ir viena, ar kuru daudz runājām, bet daudzi specifiski notikumi nav pat elementāri izpētīti. Nav arī diskusijas, cilvēki vairās par to domāt.

Ir runa par tūkstošiem nogalinātu cilvēku un 800 nodedzinātām ēkām divu mēnešu laikā. Tas ir milzīgs skaits.

Kad akadēmiķis Jānis Stradiņš veidoja savus lielos sējumus par Latviju un latviešiem, viņš nedaudz sūdzējās, ka grūti atrast rakstītājus par 1905. gadu.
Tas noteikti būtu jāpēta. Arī simtgades kontekstā jāsaprot, ka mēs neesam simt gadus veci, kaut kas te bija arī pirms tam. Būtu par tūkstošgadi jārunā. Tādā kontekstā arī jāskatās uz 1905. gadu. Liela daļa sabiedrību Rietumos gāja tam cauri, tas ir kaut kas nosacīti līdzīgs pubertātei. Rodas lasītprasme, vēlme aizstāvēt savas tiesības, spēja streikot. Tās ir normālā pasaulē pārslimotās lietas, un tad iet tālāk. Mums nepaveicās, mūsējie pēc desmit gadiem tīri labi palīdzēja Maskavā darboties [boļševikiem].

Vēsturē runā par 1905. gadu, bet filmas nosaukums ir 1906. Acīmredzot tas nav nejauši.
Tā urbānā, bezcerīgā, agresīvā, agonistiskā cīņa bija 1906. gadā. Liela daļa sociāldemokrātu līderu uzreiz pie pirmās iespējas bija projām, bet daži palika. Kas palika? Kāpēc palika? Skaidrs, ka filma par pašu 1905. gadu būtu neiespējama. To adresēt pa taisno negribējās — filma nav vēstures grāmata, tā tomēr ir viegla rakstura izstrādājums.

Taču 1906. gadā arī runāja — liekam nost ieročus, piedalāmies vēlēšanās. Tas droši vien ir vienīgais loģiskais risinājums.

Filmā redzama revolūcijas degradācija. Varbūt tā bija ieprogrammēta jau no paša sākuma?
Es baidos, ka tā bija ieprogrammēta. Kad mēģini sēt naidu un kūdīt cilvēkus, tā ir ļoti traumatiska pieredze, bet bez tā neviena revolūcija nekad nav notikusi. Filma lielā mērā ir par šo traumatismu. Labie nodomi ir bīstami. Nevaru uzņemties viszinošu lomu, bet tagad ir 21. gadsimts — varbūt pienācis laiks atskatīties uz 20. gadsimtu un saprast, no kurienes cēlās lielākās ziepes.

Bija cilvēki, kuri nebija līdz galam iekļāvušies sabiedrībā un nebija tik kompetenti, bet turējās barā un aizsedzās ar ideoloģiju. Kad viņi nonāca pie varas, no desmitiem gadījumu nav neviena, kas nebūtu novedis pie lēģera.

Negribas to krāsot vienā krāsā — skaidrs, ka cilvēkiem acis dega pa īstam un dziesmas skanēja pa īstam. Tas bija periods, kad lielie pasaules kari vēl nebija bijuši, un cilvēki varbūt bija kaut kādā mērā labticīgāki. Likās, ka vajag pasauli mainīt, un šķita, ka ar varas palīdzību panākt vienlīdzību ir iespējams. Bet izrādījās sarežģīti. Padomju Savienības vēsture par to kliedz. Ja visas idejas balstās naidā, piemēram, pret šausmīgajiem vāciešiem, mocītājiem, tad agrāk vai vēlāk rodas lēģeris.

Filmā faktiski netiek skaidrots vēsturiskais fons. Vai tā bija apzināta izvēle?
Ja mēģinātu paskaidrot, zaudētu spriedzi. Varētu mēģināt radīt didaktisko sajūtu, padarot galvenos tēlus par labajiem un policistus par sliktajiem, bet es nepiekrītu, ka policisti ir viennozīmīgi sliktie. Jā, viņi mocīja cilvēkus, bet tas ir vardarbības veltnis, kas uzveļas. Neviens neceremonējās ar cilvēku, kas ar lielu varbūtību ir iesaistīts nāvinieku pasākumā. Ja bija aizdomas, ka esi iesaistīts tur, kur ir līķi un ieroči, tad tev būs slikti. Taču, ja nebija pierādījumu, palaida vaļā. It kā ir vieglāk saprast realitāti, ja sakām — tas ir sliktais. Bet tā nav, dzīve ir sarežģītāka.

Tāpēc arī šī filma ir vairāk dēku stāsts vai sentimentāla vīriešu dziesma. Nevar uzreiz nodibināt taisnīguma pasauli. Pagājušais gadsimts to pierāda.

Uz filmas plakāta rakstīts «krimināldrāma».
Tas tematiski ir daudzmaz godīgs nosaukums. Tas ir viens no apzinātiem veidiem, kā nelīst vēsturisko atbilžu sniegšanā, kas būtu sarežģīti. Tas ir veids, kā ieiet žanrā un domāt par 30. gadu filmām ar franču aktieri Žanu Gabēnu, kurā viņš spēlē noziedznieku, vai ar Edvardu G. Robinsonu Amerikā. Tas ir periods, kad filmās vienkārši saka: «davai», džeki, mēs braucam!

Pēc būtības filma ir par vienu bruņotas laupīšanas gadījumu. Idejas, kuru dēļ filmas galvenie tēli to dara, nekad netiek plašāk apspriestas.
Bija nofilmēts daudz visādu runu, bet tas ir samazināts, jo sapratu, ka filmai ir jārunā lakoniskā valodā.

Ir arī uzkrītoši, ka nekur netiek skaidrots — kas tie ir par cilvēkiem? Kāpēc viņi to dara? Kā viņi nonākuši šajā situācijā? Vienkārši — mēs esam revolucionāri, mums vajag naudu, un viss. Bet kāds ir viņu stāsts? Piemēram, kāpēc revolucionāru grupā iesaistījās filmas galvenais tēls Pelēkais — kā viņš tur nonāca?
Pa lojalitātes un brālības taku. No Rīgas pašpuiku vides, kur ir svarīgi zināt, kas ir savējie un kas nav. Tās ir romantiska piedzīvojuma, naivas vīrišķīgas agresijas izpausmes. Iespējams, šīs izpausmes mūsu gēnos pēdējā gadsimta laikā ir apsistas, ka agrāk bija vairāk dauzonības. Tā veidojas visas bandas, tā bija brutāla lieta. Skaidrs, ka viņiem bija vajadzīga nauda, bez tās revolūciju nevar uztaisīt. Bet reāli tas ir bandītisms.

Vienlaikus filmā ir skaidrs, ka daudzi strādnieki, kuru vārdā viss tiek darīts, šo ekspropriāciju neatbalsta.
Tas ir fakts. 1905. gadā notiekošo varbūt var saukt par visas tautas, masveidīgi atbalstītu revolūciju. Bet Rīga bija milzīga pilsēta, kur dzīve ritēja tālāk, un 1906. gadā bija palikuši tikai uz roku pirkstiem saskaitāmi cilvēki, kuri vienkārši plosījās.

Tāpat kā Oslo bija viens Breivīks, tas ir gandrīz vai no šīs sērijas. Ja kaut kur uzsprāgst tramvajs, cilvēki jūt, ka tās ir provokatīvas darbības, un no tā vairās. Tā ir šī vīriešu — šimpanžu tēviņu — dabas izpausme, viņi visu mūžu pavada, cīnoties ar tiem, kas atrodas blakus gravā. Tā ir normāla lieta. Iespējams, šo impulsu agrāk bija vairāk, tīrākā formā, un kari to atņēma.

Ļoti pārgalvīgas lietas [revolūcijas laikā] tika darītas. Tās robežojās ar pilnīgu bezatbildību un muļķību. Īstajā uzbrukumā Felzera rūpnīcai piedalījās kādi divdesmit cilvēki un divpadsmit strādāja rūpnīcā. Viņi mēģināja piesegties ar maskām, bet viņus turpat ap stūri noķēra ar visu naudu. Jāskatās uz to ar skaidrām acīm. Realitātē tas noteikti ļoti atšķīrās no mūsu priekšstatiem vai no tā, kā tas aprakstīts Alberta Bela romānā Saucēja balss.

Kāpēc mūsdienās jaunam cilvēkam būtu šī filma jānoskatās?
Te ir džeki, kuri nebaidās rīkoties. Pareizi vai nepareizi, bet viņi brāzīsies uz priekšu, būs augstas likmes. Revolūcijai ir sava romantika. Piedzīvojumi, dēkainība. Tie bija divdesmitgadnieki, daudzi ģimnāzisti brauca uz laukiem vadīt [revolucionāros] pulciņus.

Cik lielā mērā 1905. gadā notikušo attaisno «700 apspiestības gadi», par kuriem runāja arī Rainis?
Tā ir ideoloģija, vispārināta, novienkāršota ideja, kas neatbilst realitātei. Ideja, ka kāds cits ir slikts un vainīgs pie tā, ka ar tevi kaut kas nav kārtībā, — tā arī tas sākās.

Skatāmies uz muižu dedzināšanu. Cilvēki dzīvo vietās, kur ir skola, sakoptība un saimnieciskā dzīve. Vai viņiem visu laiku krājās naids? Vai 1904. gada decembrī pēkšņi pamodās, un viņiem uznāca naids pret muižnieku? Cik no šo 800 ēku īpašniekiem bija maniaki, kas mocīja savus zemniekus? Varbūt divi. Bet cik no tiem, kas kopā ar visādiem salašņām muižas dedzināja — cik tur bija maniaku un mežoņu? Simtiem? Tas ir smags jautājums.

Tie esam mēs, kas tās muižas nodedzināja. Tie esam mēs, kas pirms simt gadiem iekritām Padomju Savienībā. Mums kā nācijai tas bija viens no intensīvākajiem vēstures brīžiem, bet cilvēki par to negrib runāt, tāpēc nolaiž acis un iet tālāk.

Pirms dažiem gadiem piesaistījāt lielu uzmanību ar izrādi Kārkli Jaunajā Rīgas teātrī. Kā tagad skatātieties uz šo projektu?
Man liekas, tas bija ļoti labs projekts. Trāpīja, iedeva kādai daļai cilvēku iedrošinošu sajūtu. Ja mums tā liksies, mierīgi varam nolikt prezidentu četrrāpus. Tajā laikā gaiss bija sastāvējies. Likās, ka neredz nevienu politiķi, kas būtu spiests argumentēt. Kā Brežņeva laikā — lasa no lapām kaut kādus paziņojumus. Bija dusmas par šausmīgo, kliedzošo nekompetenci. Cilvēki runāt nemāk, vispār nostāvēt nemāk, domu noformulēt nemāk, bet viņiem ir vara. Panesās Āboltiņas augstprātība. Inteliģentam cilvēkam iekšpusē bija sajūta — johaidī! —, bet nekur tas neparādās. Kur tad tas parādās?

Vismaz žurnālā Ir kaut kādas lietas notiek. Tu lasi un saproti, bet vidējais cilvēks Latvijā ar to nesastopas. Vai tā bija preses problēma, vai stagnatīvas televīzijas problēma? Vismaz senāk bija Domburšovs, bet tajā laikā likās, ka nekā nav. Viss kluss, Lembergs ņirdz, tiesās nekas nenotiek, tur priekšā Kalnmeiers. Tas bija pietiekams iemesls.

Izrāde bija tāds bišķiņ neartikulēts, bīstams uzrūciens. Tonis trāpīja. Man šķiet, tas bija tas, ko alka inteliģence. Mēs tikāmies ar Robertu Ķīli un prasījām — kas inteliģentiem būtu jādara? Viņš teica — jāatgādina.

Ir plāni kaut ko līdzīgu taisīt nākotnē?
Šobrīd ne. Vēlēšanas likās daudzmaz cerīgas, vismaz izlietnē sāk kaut kas lēnām griezties. Jāiet cauri soli pa solim. Mēs neesam izrāvušies no lojalitātes sistēmas, kas bija Padomju Savienība. Tā vietā, lai izteiktos un droši aizstāvētu savu viedokli, cilvēki bieži vien nolaiž acis. [Ja okupācijas laikā kaut ko teiksi], tevi pēc minūtes izsūtīs, brauks smagā mašīna un vedīs uz staciju cilvēkus — tā ir šausmīga trauma, mēs ar to vēl šobrīd cīnāmies.

Tāpēc nevajag ļoti žēlot politiķus. Es biju domājis, ka varēsim apzinātāk atvērties Rietumiem, taču prasīt padomus mēs neprotam. Mūsu valsts ir nelielas Rietumu pilsētas izmērā, kā to var nenomenedžēt? Varbūt ir svarīgi, lai sabiedrība iziet šo skolas nodarbību, taču pasaulē, kas mainās tādā ātrumā, ir jābūt arī kādiem lēcieniem.

Kādi tagad plāni?
Filmas veidošanas process ir ieildzis, esmu zaudējis kontaktus ar daudziem cilvēkiem, neeju daudz ārā. Taču rudenī jāpabeidz filma par Jaunā Rīgas teātra pēdējiem mēnešiem vecajā ēkā. Tāds fiksējums par ēku, tajā skaitā 360 grādu virtuālā tūre — visas telpas, visas durvis, katra detaļa. Tas ir jāmontē.

Gribas tikties ar cilvēkiem, tāpēc es būtu ļoti laimīgs kaut ko uztaisīt teātrī. Cerams, mēs ar Alvi Hermani sarunāsim, jo tas ir neatsverami, ka vari iet uz darbu no rīta un kopā ar veselīgiem, spēcīgiem, superprofesionāliem draugiem strādāt. Varbūt arī varētu uzrakstīt lugu par politkorektumu. Kaut kādā veidā tikt tam klāt. Tā ir ļoti interesanta, aktuāla un teatrāla lieta.

5 mīļākās «veču» filmas

The Last Detail / Pēdējais konvojs. Režisors Hels Ešbijs (Hal Ashby), 1973.

Meistarīga, aizraujoša filma. Džeks Nikolsons iet uz pilnu klapi.

Sorcerer / Burvis. Režisors Viljams Frīdkins (William Friedkin), 1977.

Ass sižets, mežonīgi džungļi, rēcoši kravas autiņi, sprāgstvielas un veči ar krampi.

Un prophete / Pravietis. Režisors Žaks Odiārs (Jacques Audiard), 2009.

Kārtīgs veču kino mūsdienīgā, poētiskā ietērpā. Gangsterfilma ar labām beigām.

Niekas nenorėjo mirti / Neviens negribēja mirt. Režisors Vītauts Žalakēvičs (Vytautas Žalakevičius), 1968.

Nervus kutinošs trilleris par politiski neatļautu tēmu, turklāt PSRS mēroga kases grāvējs. Filma, kādu mēs padomju laikos Latvijā neuzfilmējām.

Fat City / Treknā dzīve. Režisors Džons Hjūstons (John Huston), 1972.

Neliela emocionāla atombumba no režijas lielākā granda.

 

Gatis Šmits
Foto — Edmunds Brencis

CV

Dzimis 1973. gadā Rīgā
1996 Bakalaura grāds teātra režijā Latvijas Kultūras akadēmijā
2003 Maģistra grāds kinorežijā Ņujorkas Universitātes Tiša skolā
2005 Lielais Kristaps kā labākās spēlfilmas režisoram par īsfilmu Aģents iemīlas
2010 Uzņem pirmo pilnmetrāžas spēlfilmu Seržanta Lapiņa atgriešanās
Filmas Mammu, es tevi mīlu (2013) producents
Kopš 1997. gada iestudējis izrādes Dailes teātrī, Nacionālajā teātrī, Nacionālajā operā un Jaunajā Rīgas teātrī

Slepenības sardzē

Valdībai jāatjauno iestāžu pienākums publicēt ziņas par darbinieku atalgojumu

Šķietami iestājoties par labu pārvaldību un personas datu aizsardzību, Satversmes tiesa pagājušajā nedēļā faktiski samazināja savu autoritāti un bez skaidra pamatojuma ierobežoja sabiedrības iespējas uzzināt par valsts budžeta izlietojumu.

Latvijā valsts amatpersonu un darbinieku atalgojuma apmērs vienmēr ir bijis starp visaktīvāk izsekotajiem un viskarstāk apspriestajiem jautājumiem. Cik saņem ministri? Cik deputāti? Cik lielas algas noteiktas dažādu iestāžu vadītājiem, cik iebirst kabatās dažam labam ierēdnim — gandrīz vai katru nedēļu par to medijos atrodama kāda ziņa.

Šī interese nerodas tikai no skaudības vai vēlmes «skaitīt naudu svešā kabatā», kā daždien pavaimanā amatpersonas. Budžets ir visai sabiedrībai piederoša nauda, un sabiedrībai ir tiesības detalizēti iepazīties ar šo līdzekļu izlietojumu, ja vien tas neapdraud valsts drošību. Turklāt, tā kā tiesībsargātāji ļoti neefektīvi pārbauda tiem pieejamo informāciju par amatpersonu ienākumiem, tikai maksimāla atklātība dod iespēju žurnālistiem un citiem sabiedrības pārstāvjiem celt gaismā aizdomīgus gadījumus.

Jau daudzus gadus Valsts ieņēmumu dienesta mājaslapā ir iespēja apskatīties amatpersonu ikgadējās ienākumu deklarācijas. Solis pretī vēl lielākai atklātībai šajā sabiedrībai tik svarīgajā jautājumā tika sperts 2010. gadā. Sašutums par lielo atalgojumu, kuru daudzas amatpersonas turpināja saņemt, par spīti krīzes laikā pasludinātajai «jostu savilkšanai», lika valdībai noteikt, ka visām valsts un pašvaldību iestādēm reizi mēnesī jāpublicē amatpersonām izmaksātā atalgojuma saraksts.

Šo kārtību noteica Ministru kabineta noteikumi, un tie attiecās tikai uz valsts amatpersonām. 2017. gadā Saeima nolēma iet soli tālāk. Tika veiktas izmaiņas Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumā, un no 2018. gada 1. janvāra visām šā likuma regulētajām iestādēm, to skaitā arī augstskolām, bija katru mēnesi jāpublicē pilnīgi visu darbinieku saņemtais atalgojums.

Tas būtiski paplašināja atklātības robežas. Piemēram, Baldones novada publiskotajā sarakstā par 2017. gada decembri atrodami 77 vārdi — deputāti, direktori, priekšnieki —, bet 2018. gada janvāra sarakstā jau ir gandrīz 400, to skaitā sētnieces un apkopējas.

Tā kā viņi visi saņem algu no budžeta, grūti saprast, kāpēc viņu atalgojuma lielums būtu jātur noslēpumā, taču ar jauno kārtību daudzi bija neapmierināti. Daži vienkārši informāciju nepublicēja. Piemēram, Baldones iedzīvotāji varēja uzzināt, cik saņem skolotāji, bet Apes novada sarakstos pedagogu algas nav iekļautas. Rīgas Stradiņa universitāte vispār neko nepublicēja.

Savukārt 32 Rīgas Tehniskās universitātes un Rīgas Stradiņa universitātes darbinieki iesniedza ST sūdzību, ka ir pārkāptas viņu tiesības uz privāto dzīvi, jo viņi nav amatpersonas, nepieņemot lēmumus, kas ietekmē sabiedrību, nav pakļauti interešu konflikta vai korupcijas riskam, un līdz ar to viņu atalgojuma publiskošanai neesot leģitīma mērķa.

Tos pašus argumentus varētu minēt arī Apes novada kurinātājs, kura alga visiem redzama, tomēr korupcijas riski nav vienīgais iemesls, kāpēc sabiedrībai būtu leģitīma interese iepazīties ar visu darbinieku saņemto samaksu. Ar nepamatoti palielinātu atalgojumu var bagātināt radus, draugus un partijas biedrus, tāpēc sabiedrībai noteikti ir leģitīma interese iepazīties ar visām valsts un pašvaldību iestāžu darbiniekiem izmaksātajām summām.

Diemžēl lēmumā atcelt apstrīdētos likuma pantus ST principiāli izvairījās šo jautājumu skatīt pēc būtības. Tā vietā tiek plaši iztirzāti dažādi, tiesasprāt, procedurāli pārkāpumi, kuri neliecinot par labu pārvaldības praksi. Smagākais pārmetums — Saeima nav izvērtējusi potenciālos iebildumus pret likuma grozījumiem. Taču par lietas būtību — vai sabiedrībai ir vai nav leģitīmas intereses iepazīties ar darbinieku atalgojumu un vai tiešām šāds regulējums ir pretrunā ar ES Datu regulu, kā daži apgalvo, — ST uzkrītoši klusē.

Tas rada nelāgu precedentu. Katram likumam atradīsies pretarguments, kurš kādam varētu šķist pieņemšanas laikā nepietiekami izvērtēts, taču likuma satversmība nevar būt atkarīga no tā, cik garas ir debates plenārsēdē.

Lēmums kaitē arī pašas Satversmes tiesas autoritātei. Tagad iestādēm nebūs jāpublicē nekas — ne jau astoņus gadus pieejamais amatpersonu, ne pārējo darbinieku atalgojums. Turklāt, kā var no sprieduma secināt, agrāk publicētā informācija jādzēš. Ar tik plašu atvēzienu, uz tik apšaubāmiem pamatiem un bez jautājuma izvērtēšanas pēc būtības atceļot likumu, kas plašākai sabiedrībai liekas gan vajadzīgs, gan leģitīms, Satversmes tiesa rada iespaidu, ka tā apzināti iestājas pret informācijas atklātību un sabiedrības tiesībām zināt, kā tiek izlietota budžeta nauda.

Tā nedrīkst palikt. Likums vēl aizvien dod Ministru kabinetam tiesības noteikt, kādā apjomā informācija par atalgojumu ir pieejama iestāžu mājaslapās. Uz šī pamata valdībai steidzami jāatjauno iestāžu pienākums šo informāciju publicēt.

Komentārs 140 zīmēs

Zelta slieces. Martins Dukurs jau sesto reizi pasaules čempions skeletonā. Sacensībās Kanādā sasniedza arī trases rekordu.

Kļūst grūtāk slēpt bagātību. VID pērn veicis nodokļu auditu 140 cilvēkiem un piedzinis 2,7 miljonus par nesamaksātiem nodokļiem.

Paveicās. Trampa palīgam Manafortam par finanšu noziegumiem piesprieda četrus gadus. Atbilstoši ASV tiesu praksei viņam pienāktos no 19 līdz 24.

Kā demontēt mazgātavu

Valdība sola finanšu sektora uzraudzības «kapitālo remontu», lai novērstu Latvijas iekļaušanu finansiāli neuzticamo valstu sarakstā

Jābeidz pindzelēties. Tāds bija jaunā premjerministra Krišjāņa Kariņa (JV) vēstījums 20. februārī, kad viņš daudzus pārsteidza ar jauniem priekšlikumiem Latvijas finanšu sektora attīrīšanai no netīrās naudas. Līdzšinējā valsts iestāžu rīcība bijusi tikai «kosmētiskais remonts», vajadzīgs pamatīgāks vēriens.

Kariņa teiktais atkal nolicis zem lupas Latvijas līdz šim darīto, lai apkarotu netīrās naudas plūsmas. Vēl pirms nedaudz vairāk nekā gada varēja šķist, ka ar sienu pārkrāsošanu pietiks, lai mēs pasaulei par sevi radītu pieklājīgu priekšstatu. Jau gadiem spiedienu radīja gan medijos regulāri iztirzātie naudas atmazgāšanas skandāli, gan ārzemju finanšu iestādes, kas cita pēc citas slēdza Latvijas banku korespondējošos dolāru kontus. Taču 2016. gada februārī par banku uzrauga FKTK vadītāju kļuva Pēters Putniņš, un jau drīz pēc tam regulators sāka bankām biežāk uzlikt lielākus sodus par naudas atmazgāšanas noteikumu pārkāpumiem. 2017. gada pavasarī Latvija pieņēma jaunu darbības plānu naudas atmazgāšanas risku samazināšanai līdz 2019. gadam. Šķita, ka viss būs «pa smuko».

Taču zem jaunās krāsu kārtas sāka plaisāt sienas. 2018. gada februārī ASV finanšu noziegumu uzraugs FinCEN nāca klajā ar iznīcinošo ziņojumu par vienu no Latvijas lielākajām bankām — ABLV —, nosaucot to par sistemātisku naudas atmazgātāju. FKTK un Saeima steidza sakopt nesmukumu, un līdz gada vidum no banku sistēmas lielā mērā jau bija iztīrīti tā sauktie «čaulu veidojumi» jeb uzņēmumi, kurus ir viegli izmantot fiktīvu darījumu veikšanai nezināmu īpašnieku labā. Būtiski samazinājās arī nerezidentu noguldījumi Latvijas banku sistēmā — no 8,1 līdz 3,2 miljardiem eiro sešu mēnešu laikā.

Tomēr arī ar to nepietika. Augustā tika publiskots Eiropas Padomes naudas atmazgāšanas uzraudzības komitejas Money-val ziņojums par Latviju, un tas nebija mums labvēlīgs. Vērtējot normatīvo aktu atbilstību starptautiskām rekomendācijām, no 40 jomām tikai sešās Latvija saņēma atzīmi «atbilst». 24 jomās atzīme bija «lielākoties atbilst», bet veselās 10 tikai «daļēji atbilst». Eksperti pirmo reizi vērtēja ne tikai uz papīra rakstīto, bet arī rīcības efektivitāti, un te bilde bija vēl bēdīgāka. Tikai vienā no vienpadsmit rādītājiem — starptautiskajā sadarbībā — efektivitāte tika novērtēta kā augsta, bet astoņos kā vidēja un divos kā zema — juridisko personu uzraudzībā un sankciju īstenošanā masu iznīcināšanas līdzekļu finansēšanas apkarošanai.

Lasot Moneyval ziņojumu, daudzām Latvijas amatpersonām vajadzētu ausīm svilt — tik nopietni ir pārmetumi. Ja Latvija šā gada laikā netiks galā ar trūkumiem, varam nonākt starptautiskā «pelēkajā sarakstā», kas būtu smags trieciens ne tikai finanšu sektoram, bet visai tautsaimniecībai, jo vairāk ierobežotu pārskaitījumus starp Latviju un citām valstīm.

Pēc Moneyval ziņojuma Kučinska valdība steidzīgi izstrādāja un oktobrī apstiprināja jaunu darbības plānu līdz 2019. gada beigām. Tajā nosaukts 91 pasākums, kā labot Moneyval identificētos trūkumus. Svarīgākās konkrētās apņemšanās uzskaitītas blakus redzamajā grafikā, bet pārējās pārsvarā saistītas ar visu iesaistīto pušu izglītošanu, sadarbības uzlabošanu un aktīvāku potenciāli riskanto darījumu, kompāniju un indivīdu identificēšanu.

Kariņa pieteiktais «kapitālais remonts» ir pirmā reize šajā stāstā, kad bez publiski izteikta starptautiska spiediena Latvija pati uzņemas papildu iniciatīvu, lai padarītu naudas atmazgāšanas apkarošanas sistēmu efektīvāku. Galvenais jauninājums ir plāns precīzi noteikt Kredītiestāžu likumā, kādos gadījumos var un vajag atņemt bankai licenci par iesaistīšanos naudas atmazgāšanā.

Taču šī smagā soda iedarbība būs pilnībā atkarīga no regulatora gatavības to faktiski likt lietā. Kā tik daudzos citos jautājumos, arī cīņā pret naudas atmazgāšanu izšķirošais galu galā būs politiskā griba.

Tuvākie kaimiņi

Igaunijas politikā dažas līdzības ar Latviju un vairākas zīmīgas atšķirības

Vēsā, ziemeļnieciskā mierā svētdien Igaunijā notika parlamenta vēlēšanas. Bez šokējošiem pavērsieniem, par kaimiņzemes politisko kursu nebūs jāsatraucas, un pat sabiedriskās domas pētniekiem nevajadzēs sevišķi taisnoties — rezultāti izrādījās visai tuvi pēdējo nedēļu aptaujās prognozētajiem.

Tas gan nenozīmē, ka šīs vēlēšanas nedotu arī mums vielu pārdomām. Tik daudzās lietās patīk mums sevi salīdzināt ar igauņiem, un arī no šī balsojuma varam izvilināt dažādus interesantus secinājumus.

Galvenā līdzība? Mūžīgiem opozicionāriem nonākšana pie varas neatmaksājas. Igaunijā Centra partija saņēma rokās valdības grožus 2016. gada nogalē nedaudz līdzīgā veidā, kā ZZS Latvijā tā paša gada sākumā pēc ilgstošās «varas partijas» premjera nomaiņas. Latvijā tika nobīdīta pie malas Vienotība, Igaunijā — atstāta opozīcijā jau 11 gadus valdību vadošā Reformu partija.

Paralēles starp Centra partiju un ZZS nav pilnīgi precīzas — Centra partijas balstīšanās uz krieviski runājošo elektorātu to padara līdzīgāku Latvijas Saskaņai, tomēr abas vieno spēja ilgstoši izvairīties no atbildības par smagākajiem valdības lēmumiem. Nākušas pie varas, abas partijas centās pēc iespējas pasniegt sevi kā dāsnas valsts naudas dalītājas paaugstināja minimālo algu, pastiprināja progresivitāti iedzīvotāju ienākumu nodokļu sistēmā, paaugstināja finansējumu medicīnai, palielināja skolotāju algas un vecāku pabalstus…

Visi zinām, kā Latvijā veicās «labo darbu čempioniem». Igaunijā Centra partija necieta tik smagu zaudējumu vietu skaits parlamentā tai samazinājās tikai par vienu deputātu , tomēr tās vadītā koalīcija kopumā zaudēja astoņas vietas un līdz ar to arī vairākumu parlamentā.

Acīmredzot ar naudas dalīšanu ir par maz, lai nopirktu vēlētāju sirdis.

Centra partijas grūtības arī liecina, cik smagi paplašināt savu atbalstītāju loku politiskam veidojumam, kurš turpina identificēties ar krieviski runājošo elektorātu un labu attiecību uzturēšanu ar Krieviju. (Vēl nesen Centra partijas parlamenta deputāti atturējās balsojumā par sankciju pastiprināšanu pret Krieviju saistībā ar ukraiņu jūrnieku nolaupīšanu Kerčas šaurumā.) Pat distancēšanās no korupcijas skandālos ierautā iepriekšējā līdera Savisāra un lepošanās ar palielinātiem tēriņiem aizsardzībai nespēja mazināt nozīmīgas vēlētāju daļas aizdomas par centristu patiesajām simpātijām un mērķiem. Jāšaubās, vai Saskaņai nākotnē veiksies labāk, pat ja Ušakovs nonāks ērtā Briseles trimdā.

Taču ir arī atšķirības starp mūsu un kaimiņu politisko vidi. Pretstatā Vienotībai, kuru pēc premjera amata zaudēšanas iekšējie konflikti gandrīz sagrāva, Igaunijas uz modernu, eiropeisku valsts attīstību orientētā Reformu partija ne tikai pārdzīvoja, bet pat guva zināmu labumu no diviem gadiem opozīcijā. Tagad tā ir atgriezusies kā uzvarētāja ar 34 deputātu mandātiem, par četriem vairāk nekā iepriekšējās vēlēšanās.

Stabilāka partiju sistēma nozīmē, ka Igaunijas parlamentā nav iekļuvusi jaunu politisko veidojumu plejāde. Tieši otrādi pagājušo vēlēšanu viendienītei Brīvajai partijai viss atbalsts izplēnēja, un Rīgikogu tika ievēlētas nevis sešas, bet gan tikai piecas partijas.

Savukārt atbalsts vairāk nekā divkāršojās Konservatīvajai tautas partijai EKRE, kura savā agresīvajā pret ES un migrantiem vērstajā retorikā ļoti līdzinās citviet Eiropā atrodamām populistiskām partijām. Iepriekšējās vēlēšanās tā saņēma 8%, šajās jau gandrīz 18%, un ar 19 vietām tā tagad būs trešā lielākā partija parlamentā. Latvijā līdzīgas partijas nav varbūt tāpēc, ka iestāšanās pret migrantiem un par «tradicionālajām vērtībām» jau ir tik lielā mērā iesakņojusies citās, valdību veidojošās partijās, ka potenciālajiem cīnītājiem pret «liberālismu» nav pat īsti, kur piesieties. Igaunijā parlaments atzina viendzimuma partnerattiecības 2016. gadā, Latvijai līdz tādam lēmumam vēl tālu. Igaunijas parlaments novembrī atbalstīja ANO migrācijas paktu, Saeima decembrī to noraidīja.

Vēl viena būtiska atšķirība, par kuru arī runā Latvijā, ir Igaunijas e-balsošanas sistēma, kuras popularitāte šajās vēlēšanās turpināja pieaugt. 2015. gadā 30,5% vēlētāju balsoja internetā, šogad jau gandrīz par pusi vairāk 43,8%. Taču zīmīgi, ka šī iespēja nav palielinājusi kopējo līdzdalību, kura pārsteidzošā kārtā nedaudz samazinājusies no 64,2% līdz 63,7%. Turklāt e-balsošana nav veicinājusi līdzdalību starp ārzemēs dzīvojošajiem, no kuriem tikai 4343 balsoja internetā. Tas ir mazāk nekā pusprocents no visiem balsstiesīgajiem. Ārzemēs dzīvojošo Igaunijas pilsoņu aktivitāte vēlēšanās arī kopumā ir manāmi zemāka nekā pie mums. 2018. gada Saeimas vēlēšanās nobalsoju gandrīz 32 000 ārzemēs dzīvojošo jeb 2% balsstiesīgo, Igaunijā attiecīgi tikai 6449 jeb 0,7%.

Tagad lielais jautājums Tallinā ir ar kurām partijām reformisti veidos valdību? Daži vērotāji prognozē garas un sarežģītas sarunas. Katrā gadījumā būs atkal iespēja salīdzināt vai karstasinīgie igauņi arī valdības veidošanā apsteigs Latviju?

Komentārs 140 zīmēs

Lai Ušakovs atbild par sastrādāto. Par Rīgas Satiksmes vadītāju ieceltais Matīss amatu atstāja, jo nejuta atbalstu pārmaiņām uzņēmumā.

Reģionāla problēma. Danske, Swedbank, tagad arī Nordea — naudas atmazgāšanā iesaistīto ziemeļvalstu banku saraksts aug.

Burbulis ātri noplok. Iekšējo pretrunu plosītās partijas KPV LV reitings samazinājies līdz 3,5%.

Ar špakteli nepietiks

Aizdomas par Petravičas saistību ar aplokšņu algām var graut ticību cīņai

Jau kopš pērnās vasaras Latvijas varas iestādēm pār galvu karājies Damokla zobens ar nosaukumu Moneyval ziņojums. Eiropas Padomes naudas atmazgāšanas novēršanas organizācija norādīja gan uz daudziem trūkumiem Latvijas spējās un gribā bloķēt noziedznieku, teroristu un pasaules sankciju sarakstos esošo valstu naudas plūsmas caur mūsu finanšu iestādēm, gan arī uz faktu, ka šādu nelikumīgu darījumu atklāšana un atbildīgo tiesāšana līdz šim nav bijusi Latvijas tiesībsargu prioritāte.

Ja šā gada laikā šīs problēmas netiks atrisinātas, Latvijai draud nonākšana starptautiskā «pelēkajā sarakstā» kā augsta riska valstij, ar kuru citām valstīm jābūt sevišķi piesardzīgām, veicot finanšu darījumus. Tur Latvija pievienotos tādiem spīdekļiem kā Ziemeļkoreja, Irāna, Sīrija, Jemena, Gana un Etiopija. Trieciens ne tikai valsts reputācijai, bet arī tautsaimniecībai būtu pamatīgs, jo pārskaitījumi starp Latvijas un ārvalstu bankām labākajā gadījumā kļūtu sarežģītāki, bet dažos sliktākos variantos neiespējami, savukārt ārvalstu investoriem tas uzreiz radītu stipras šaubas, vai valstī ir droši ieguldīt naudu.

Jau oktobrī Kučinska valdība sagatavoja apjomīgu pasākumu plānu, lai novērstu Moneyval uzrādītās nepilnības. Jaunās valdības deklarācijā «finanšu sektora sakārtošana» ierakstīta kā pirmā no uzskaitītajām prioritātēm. Tomēr nekā daudz konkrētāka tur nebija, un varēja likties, ka jaunā valdība vienkārši turpinās iet pa vecās iezīmēto ceļu.

Arī tas ne vienmēr izrādījās taisns un gluds. Tikai pēc naudas atmazgāšanas Kontroles dienesta vadītājas Ilzes Znotiņas gada nogalē publiskajiem paziņojumiem Kučinska valdība atrada iespēju iestrādāt budžetā plānā paredzēto naudu dienesta darba paplašināšanai. Savukārt ASV par sistemātisku naudas atmazgāšanu vainotās bankas ABLV likvidāciju jau no oktobra kavēja banku uzrauga FKTK nespēja vienoties ar Kontroles dienestu par metodoloģiju, kā novērst netīrās naudas izmaksu ABLV klientiem. Jau sen bijis skaidrs, ka ABLV likvidācija būs viens no svarīgākajiem kritērijiem, pēc kuriem Moneyval vērtēs Latvijas progresu, tāpēc ilgā nespēja tikt skaidrībā par šo problēmu lika bažīties, vai izšķirošā brīdī tomēr nepietrūks dūšas būtiski mainīt sistēmu. Ir viena lieta abstrakti veidot procedūras par kādiem nākotnes darījumiem, lai varētu pēc tam mierīgi pateikt, ka visi papīri ir tīri, bet pavisam cita — rakstīt noteikumus, kuru rezultātā par savu miljonu iesaldēšanu varētu kļūt neapmierināti kādi gluži konkrēti Austrumu «biznesmeņi».

6. februārī Kariņš uzdeva FKTK un Kontroles dienestam par šiem jautājumiem vienoties divu nedēļu laikā, tomēr par šā rīkojuma iedarbīgumu bija pamats šaubīties. Ne viena, ne otra iestāde nav premjeram pakļauta, FKTK vispār ir neatkarīga institūcija, un kāpēc lai tās tagad atrastu kopēju valodu, ja jau mēnešiem tas nebija izdevies?

20. februāris nesa ne vienu vien pārsteigumu. Bija panākta konceptuāla vienošanās par ABLV naudas tīrības pārbaudi, bet Ministru prezidents Kariņš pasludināja, ka visi līdzšinējie, Kučinska valdības izstrādātie plāni Moneyval prasību izpildei esot bijuši tik vien kā «kosmētiskais remonts». Sienas tiek pārkrāsotas, grīdas noslīpētas, «varbūt arī špaktele izmantota. Tas varbūt pietiek, lai mēs tiktu pozitīvi vērtēti Moneyval ziņā». Taču ar to nepietiekot, lai Latviju patiesi atbrīvotu no netīrās naudas radītajām briesmām, un tāpēc ir nepieciešams «finanšu sektora kapitālais remonts». Naudas atmazgāšanas novēršanai ir jākļūst par vienu no FKTK likumā definētajām darbības prioritātēm, un uzraugam ir jādod tiesības atņemt finanšu iestādei licenci par iesaistīšanos šādā kriminālā darbībā. Jāievieš legālās prezumpcijas princips attiecībā uz naudu — ja rodas jautājumi par tās izcelsmi, nevis valstij jāpierāda, ka tā nelikumīgi iegūta, bet gan īpašniekam jāpierāda, ka tā likumīgi nonākusi viņa rīcībā. Normatīvo aktu radītā birokrātiskā sloga rezultātā tiesībsargi velta 25% laika sīkiem, viegli atklājamiem noziegumiem. Ir jāmaina sistēma, lai atbrīvotu resursus lielu, nozīmīgu lietu izmeklēšanai. Priekšlikumiem jābūt gataviem līdz 26. martam.

Tās ir nozīmīgas iniciatīvas. Ja Kariņš tiešām spēs tās realizēt, tas būs solis ne tikai uz finanšu sektora, bet arī uz tieslietu sistēmas būtisku pārbūvi.

Tomēr, tāpat kā kosmētisks remonts nevar labot fundamentālas strukturālas problēmas, ar papīriem nevar aizvietot gribas trūkumu. Ja līdzās jaunām iespējām vērsties pret naudas atmazgāšanu un citiem finanšu noziegumiem nenāks arī vēlme to faktiski darīt, tad arī šīs iniciatīvas var izrādīties tik vien kā kārtējā krāsas kārta uz drūpošas fasādes. Turklāt iedzīvotāju acīs ticībai Kariņa nelokāmajai nostājai finanšu noziegumu jautājumos var sākt nopietni kaitēt viņa līdzšinējā izvairīšanās ieņemt skaidru nostāju jautājumā par labklājības ministri Petraviču, par kuras iespējamo iesaisti aplokšņu algu maksāšanā nupat parādījušās jaunas liecības.

Labskanīgi solījumi maz ko dod, ja nav arī stingras rīcības konkrētos gadījumos.

Cīņā pret finanšu noziegumiem ar špakteli vien nepietiks.

Komentārs 140 zīmēs

Baidās no atklātības. Saeimā virza priekšlikumu, ka amatpersonu deklarācijas būtu pieejamas tikai par pēdējiem pieciem gadiem.

Brexit tuvojas kraxs? Pēc ilgstošas svārstīšanās britu leiboristi paziņojuši, ka gatavi atbalstīt otru referendumu par izstāšanos no ES.

Iestājies piromāniskais pavasaris. Kurzemē ceturtdien, 21. februārī, tika reģistrēts gada pirmais kūlas ugunsgrēks Latvijā.

Nevajag pārsālīt

Prognozes par pasaules ekonomiku nav rožainas, bet bunkurā jālien nebūs

Kad sāksies krīze? Tūlīt jau būs, vai ne? Ekonomika pārkarst! Budžetā trūkst naudas! Vācija ļogās! Itālijā recesija! Brexit būs ciets! Tirdzniecības kari karsti! Būs KRĪZE!

Latvijas valsts savos simt gados pārdzīvojusi tik daudzas īstas katastrofas un dziļus satricinājumus, ka pat pēc mazākajām pazīmēm, ka esošais stāvoklis varētu pasliktināties, cilvēku dabiskā reakcija ir refleksīvi gatavoties ļaunākajam.

Arī kopš neatkarības atgūšanas pārdzīvotas vairākas tiešām nopietnas, dziļas krīzes, kuras iedragāja daudzu cilvēku dzīves līmeni un kuru priekšvēstnesis bija optimisms, lai neteiktu, ka eiforija. Pilnīgās suverenitātes atjaunošanai 1991. gadā un tās radītajām cerībām sekoja plānveida saimniecības pēdējā agonija. Pēc žilbinošajiem solījumiem par depozītiem, kuri maksā 80 un vairāk procentu gadā, sekoja satricinošais Bankas Baltija bankrots 1995. gadā. Dažiem treknajiem gadiem, kad algas auga par 20% un daudziem acu priekšā laistījās platais ceļš uz ātrām bagātībām ar nekustamo īpašumu spekulācijām, sekoja dziļš ekonomisks kritiens.

Tās tiešām bija krīzes. Ekonomika strauji saruka, daudzi uzņēmumi bankrotēja, nabadzība un bezdarbs krasi pieauga, valstij bija ļoti grūti savilkt galus, bija pat bažas par valsts stabilitāti.

Tomēr gadījumu, kad, kā pilsētas leģendas vēsta, veikalos tika izpirkts sāls un sērkociņi vai kad vēl latu laikos cilvēki stājās rindā pie bankām, lai tos mainītu pret dolāriem, ir bijis krietni vairāk nekā patiesu krīžu. Taču pārspīlēta piesardzība var būt kaitīga. Šādas panikas lēkmes rada ne tikai tiešus (cik tad gurķu ar to sāli iekonservēsi? cik maksās dolārus atkal samainīt atpakaļ latos?), bet arī netiešus zaudējumus, jo bailes no sliktākā var atturēt no perspektīvu attīstības iespēju izmantošanas.

Pēdējā laikā daudziem, šķiet, atkal pamostas dziļi zemapziņā iesakņojusies pārliecība, ka labajiem laikiem kā likteņa ļaunprātīga rotaļa vai dievu taisnīgais sods par lepnību vienmēr seko sliktie laiki, vārdu sakot — KRĪZE. Šo trauksmes pilno vārdu ik pa brīdim dzirdam gan ekonomistu intervijās, gan privātās sarunās, un emocionālās asociācijas ir spēcīgas un skaidras — mūs visus kaut kad ne pārāk tālā nākotnē gaida 2009. gada atkārtojums.

Cilvēkiem patīk šausmenes. Par laimi, sērijveida slepkavas ir daudz biežāk redzami uz kinoteātru ekrāniem nekā īstajā dzīvē.

Tāpat ir ar krīzēm. Ja nevēlamies šā vārda nozīmi nonivelēt tiktāl, ka tas tiek izmantots jebkuru pārejošu neērtību aprakstīšanai (ledusskapis tukšs — pārtikas krīze!), tad to tomēr vajadzētu izmantot tikai par situācijām, kuras apdraud politiskās vai ekonomiskās sistēmas pastāvēšanu. Tādas krīzes neapšaubāmi notiek, un tas, ko Latvija un pasaule piedzīvoja pirms desmit gadiem, tiešām bija krīze. Bija dažas nedēļas 2008. gada rudenī, kad pasaules finanšu sistēmai draudēja sabrukums, un sekojošo ekonomisko un politisko triecienu atbalsis vēl aizvien nav rimušas.

Tomēr normālos, miera laika apstākļos šādas krīzes ir liels retums. Rietumu ekonomiskajā telpā nekas tamlīdzīgs nebija noticis kopš 1929. gada. Protams, garantiju nav, un neviens nav pasargāts no postošām nejaušībām, tomēr dzīvot bailēs no šādas krīzes atkārtošanās būtu kā visu mūžu gatavoties brīdim, kad nolaidīsies citplanētieši un civilizācija sabruks. Ir cilvēki, kas ar saviem sāls, sērkociņu, konservu un patronu krājumiem dzīvo dziļi mežā un gaida pastardienu, taču pagaidām šī stratēģija nav sevi attaisnojusi.

Tas nenozīmē, ka nākotnē nebūs ne grūtību, ne pārbaudījumu. Taču būsim precīzi vārdu izvēlē. Palēninājums, lejupslīde, recesija — tās ir dabiskas ekonomiskas parādības. Tautsaimniecība attīstās cikliski, izaugsmes paisumam vienmēr seko lielāks vai mazāks aktivitātes bēgums. Šos viļņus var būt grūti prognozēt, un tie var arī apdraudēt atsevišķus peldētājus, tomēr tie nav krīzes cunami, un to dēļ tikai retais vispār atsakās iet uz pludmali.

Vai tuvākajā laikā gaidāma kāda spēcīgāka ekonomiska lejupslīde? Izteikt prognozes šajā jautājumā ir ļoti nepateicīgs uzdevums — kā vēsta veca asprātība, Dievs radīja ekonomistus, lai uz viņu fona meteorologi labi izskatītos. Ko šie reģi saka? Gan Eiropā, gan plašākā pasaulē ir dažādi potenciāli negatīvi signāli, un Starptautiskais Valūtas fonds nesen samazināja savu prognozi pasaules ekonomikas izaugsmei — no 3,7% līdz 3,5%.

Mati ceļas stāvus, vai ne?

Jāpiebilst, ka Latvija uz kopējā fona neizskatās slikti. SVF prognozētā šā gada izaugsme ir 3%. Tiesa, algas strauji aug, tomēr tas notiek uz veselīgas tautsaimniecības attīstības pamata, nevis uz trekno gadu milzīgā kreditēšanas buma rēķina — pēdējos desmit gados iedzīvotājiem auguši uzkrājumi un samazinājušās parādsaistības. Pamata pārspīlētam satraukumam nav.

Kaut kad jau tā izaugsme palēnināsies, varbūt tautsaimniecība pat nedaudz saruks, un Latvijas iedzīvotāji sastapsies ar pavisam jaunu, neierastu situāciju — pārejošām ekonomiskām grūtībām, kas nav KRĪZE. 

Komentārs 140 zīmēs

Neauklējas. Igaunijas finanšu uzraugs licis milzīgā naudas atmazgāšanas skandālā iesaistītajai Danske Bank slēgt vietējo filiāli.

Lokomotīves mainās, sastāvs nekust. Pasažieru vilciens pārdomājis, elektrovilcienus tomēr pirks no čehiem. Tagad spāņi sola pārsūdzēt.

Lemberga dome zaudē tiesā. Augstākā tiesa likusi no jauna izskatīt Ventspils opozīcijas sūdzību par tās neiekļaušanu domes struktūrās.

Bordāns: Valsts tēlu bojā, ja cenšas izlikties labāks, nekā ir

Jānis Bordāns (JKP) ievēlēts Saeimā kā viens no jauno spēku — Jaunās konservatīvās partijas — pārstāvjiem, taču tieslietu ministra amatu viņš ieņem jau otro reizi. 2012. gada vasarā Valda Dombrovska trešajā valdībā viņš ienāca kā Nacionālās apvienības pārstāvis. Bordānam izvērsās ass konflikts ar NA par viņa ierosināto maksātnespējas jomas sakārtošanu, un NA pretestība šīm reformām bija viens no valdības krišanas iemesliem.

Pēc pieciem gadiem Bordāns ir atgriezies ministrijā, un viņa partijas sauklis «bezkompromisa tiesiskums» ierakstīts valdības deklarācijā kā viens no pieciem galvenajiem mērķiem. Kā viņš plāno to panākt? Un kā tas sader ar JKP pretošanos sava deputāta Jura Juraša izdošanai kriminālvajāšanai?

Kas jums ir svarīgākie darbi, lai nodrošinātu «bezkompromisa tiesiskumu»?

Mēs esam konstatējuši daudz faktus. Tas varbūt ir sliktā veidā sanācis, bet tomēr mēs izmantosim efektīvi kārtējo krīzi, kas ir saistīta ar finanšu struktūrām Latvijā. Vairāku iestāžu, tai skaitā Moneyval, eksperti ir uztaisījuši ziņojumu. Šajā ziņojumā ir ietvertas ļoti labas tēzes. Tas ir tiešām aukstasinīgs. Eksperti ir konstatējuši tīrus, sausus faktus. Es tur neredzu nekādu ieinteresētību par Latviju kaut ko ļaunu pateikt. Viņi vienkārši nav subjekti. Mēs varētu gribēt, lai labāk izskatītos. Vai arī te ir iekšējas, savstarpējas attiecības, un negribas viens otram kaut ko tādu [sliktu pateikt].

Varam izmantot šīs tēzes, kas ir ietvertas [ziņojumā], un kuras vismaz daļa juristu ir jau izteikuši kā tādu pieņēmumu. Šeit tam ir jau ekspertu noteikts pamatojums. Mēs šos faktus varam šobrīd ņemt un izmantot. Arī Valsts kontrole ir Tieslietu ministrijai jau pirms kāda laika sniegusi savu vērtējumu par to, ko viņi redz.

Kādi būtu Tieslietu ministrijas uzdevumi saistībā ar Moneyval ziņojumu?

Tieslietu ministrija, protams, nav izpildorgāns, kā piemēram Iekšlietu ministrija, kur izmeklētājiem jāveic konkrēti uzdevumi. Izņēmums ir Uzņēmumu reģistrs, kur esam apņēmušies uzsākt darbu pie digitāla rīka, kas identificēs uzņēmumu tīklus, iespējams, naudas atmazgāšanas, iespējams, korupcijas saites. Tas ir mākslīgais intelekts, kas analizēs uzņēmumus, juridiskas personas vispār. Bet Tieslietu ministrijai ir cita ļoti svarīga funkcija – tieslietu politikas veidošana. Nevis tieši nosakot personālsastāvu vai tamlīdzīgi, bet tiesībpolitikas veidošanu. Tas ir galvenais. Ministrijā ir pietiekama institucionālā atmiņa, resursi un zināšanas.

Mēs, neko nepiesedzot, beigsim savu analīzi un darīsim divas lietas. Pirmkārt, mēs zinām, ka valstij naudas nav un nebūs vienmēr, mēs nevaram izšķērdīgi dzīvot. Pašā Tieslietu ministrijā noteikti mēģināsim uz nākamo gadu veidot nulles budžetu. Varbūt ne pilnīgi no nulles, varbūt nosacīti, bet tomēr pārskatīt, kādā veidā mēs vispār pildām savas likumā noteiktās funkcijas. Varbūt tās ir strukturālas izmaiņas, varbūt tās ir personālizmaiņas, varbūt funkciju pārdalījums, bet tas ilgstoši nav ticis darīts. Ministrija ir strādājusi kā strādājusi, nevērtēju tikai kritiski, bet vienmēr pienāk kaut kāds brīdis, vismaz reizi desmit gados, kad jāskata, vai budžets nav citādi jāveido. Vai nav atrodami resursi, kurus svarīgāk izlietot kaut kur citur. Otrkārt, [izskatīsim] pašu tiesvedības procesu, sākot jau ar pirmstiesas izmeklēšanu. Nesaukšu uzreiz lietas, kas būtu jāmaina likumos vai struktūrā, bet tāpēc mēs esam izvirzījuši kā vienīgo ministrijas papildus prasību pēc finansējuma — auditam gan attiecībā uz Tieslietu ministrijas struktūru, gan izmeklēšanas un tiesvedības efektīvu darbu. No sadarbības partneriem valdībā ir akcepts.

Cik daudz naudas saņemsiet?

Līdz 500 000 eiro. Šobrīd tas dokumentos tiks iestrādāts.

Kas auditu varētu veikt?

Mēs rīkosim konkursu. Šobrīd mēs formulējam konkrētus uzdevumus, kādi būtu šiem auditoriem jāveic. Mēs sapratām, ka laba krīze ir labi jāizmanto. Viegli būtu pateikt uzreiz, ko mēs redzam un gribam darīt. Taču es domāju, ka ir jāpaskatās fundamentāli, ko var darīt. Piemēram, Moneyval [liek jautāt] — vai tiesu piemērotās sankcijas attur no nozieguma izdarīšanas? Vairākos punktos ir ļoti skaidri pateikts, ka tās ir neefektīvas. Daži jaunievedumi ir pieņemti, bet nav zināms, vai tie dos kādus risinājumus. Viens no rādītājiem ir šāds: tiek piemēroti pārsvarā nosacīti sodi vai arī naudas sodi, bet nav analīzes un nevar pateikt, vai tie ir atturoši. Arī tas mums ir jānoskaidro. Ja mēs kaut ko darām, es vēlos, lai ir rezultāts. Lai nebūtu tā — ir krīze, mēs esam kaut ko darījuši, mēs varam kaut ko atrādīt kaut kādām starptautiskām institūcijām, lai labi izskatāmies, un tad gulēt mierīgi un [situācija] kļūst vēl sliktāka.

Audits būs saistīts tikai ar tādiem ekonomiskiem noziegumiem kā naudas atmazgāšana vai plašāks?

Te ir tāda viltīga situācija. Šobrīd mums ir iespēja koncentrēties uz ekonomiskiem noziegumiem, bet esmu pārliecināts, ka tās zāles derēs visiem. Ekonomisko noziegumu stāsts attiecas vispār uz tieslietu sistēmu, izmeklēšanas efektivitāti. Es iesāku ar piemēru par nosacītiem sodiem. Līdzīgi jau ir arī par citiem noziegumiem, ne tikai ekonomiskiem. Kāpēc ir nosacīti sodi? Šie sodi tiek piemēroti pēc ilgstošas izmeklēšanas. Izmeklēšana mums vienmēr ilgst vairākus gadus gandrīz par jebkuru būtisku noziegumu. Pēc tam lietas vairākus gadus atrodas tiesā. Tiek ņemts vērā procesa ilgums, lai mīkstinātu sodu. Nekur nav teikts, ka tāpēc ir jāmīkstina, un starptautiskie novērotāji par to izsaka šaubas. Bet pat ja varētu mīkstināt, tad kādā veidā? Bieži vien pie mums tiek pieņemts, ka tad ir jāpiemēro nosacīts sods, bet var piemērot vienkārši īsāku termiņu apcietinājumam, reālam cietumsodam. Soda mērķis jau ir atturēt no atkārtotas nozieguma izdarīšanas un atturēt citus no šāda pārkāpuma izdarīšanas. Tā ir piemērošanas problēma. Nav tā, ka likumu nebūtu, bet ir piemērošanas problēma. Mēs varbūt esam ar to grēkojuši, ka tad, kad atklājas pārkāpumi, mēs pamainām likumus, uzrakstām bargākas sodu sankcijas, bet piemērošana saglabājas iepriekšējā līmenī un rezultāta nekāda nav.

Kādas reālas sviras jums būtu, lai ietekmētu tiesnešus šajā jautājumā? Viņi ir neatkarīgi savos lēmumos.

Šeit nevajadzētu nekādas tiešas sviras, bet ir tiesību politikas veidošana. Es teiktu, ka ar tiesnešiem darbs manā ieskatā ir pat veicies sekmīgāk, kaut arī tieši tiesas ir fundamentāli neatkarīgas. Tieslietu ministrijā ir departaments, kas ir atbildīgs par tiesām. Personālvadības politikā Tieslietu ministrija šobrīd būs mazāk tiesību ieguldīties, bet tomēr tādas tiesības pastāv. Agrāk vispār bija tā, ka Tieslietu ministrija rūpējās par jauno tiesnešu atlasi, ieteica tiesu priekšsēdētājus. Šobrīd viņi nevar pat ieteikt tiesu priekšsēdētājus. Taču tieslietu ministrs ir Tieslietu padomes sastāvā, un tiesas arī strādā uz tiesu administrācijas bāzes. Tā ka sasaiste ir. Savukārt ar prokuratūru mums Tieslietu ministrijā vispār nav… Lai cik tas būtu paradoksāli, pēc [tiesību] doktrīnas prokuratūra ir izpildvaras sastāvdaļa, nevis pilnīgi neatkarīga, bet pēc mūsu struktūras prokuratūra ir šobrīd nosacīti zem Augstākās tiesas priekšsēdētāja, un prokuratūra ir daudz neatkarīgāka. Šajā sakarā mums to sviru nav, bet Tieslietu ministrijai vienmēr ir loma. Tā var veikt auditus, sniegt pārskatus, pieaicināt starptautiskos novērotājus. Protams, mēs varam mainīt likumus.

Mūsu prokuratūras lielā neatkarība ir neparasta uz kopēja tiesību fona Eiropā un pasaulē. Vai ir kādas domas mainīt šo struktūru?

Mums ir paredzēts veikt šo auditu. Secinājumus es izdarīšu audita ietvaros. [Jau runāju] par sodiem, bet, ja mēs ejam tālāk, kāpēc varētu būt problēma ar efektīvu notiesāšanu? Arī Moneyval ziņojumā ietverts, ka gan tiesnešiem, gan apsūdzētājiem pastāv problēmas ar likuma interpretāciju – kas ir nepieciešamā pierādījuma robeža? Neskaidrība par pierādījuma bāzi – tā ir fundamentāla problēma. Es domāju, ka tā ir viena no lielajām problēmām, kas ir atklāta. Juristi par to ir ilgi savstarpēji runājuši, bet te ir konstatēts arī no malas. Naudas atmazgāšanas jautājumi izgaismo to lietu, bet arī citās lietās, kas ir intelektuāli sarežģītākas nekā vienkārši naudas nozagšana no veikala kases vai bruņots uzbrukums, sākas uzreiz problēmas ar nozieguma interpretāciju.

Viens no neskaidrākajiem jautājumiem ir – cik lielam mentālajam elementam ir jābūt, proti – cik dziļi ir jāpierāda nolūks. Bieži Latvijas tiesu sistēma – es nesaku tikai tiesa vai prokuratūra, bet vispār juristi, tiesu sistēma kā tāda, tikpat labi varētu minēt Tieslietu ministriju, ja vajag kādu vainot – nonāk [pie tāda rezultāta], ka faktiski pierādījums varētu būt tikai atzīšanās. Tas jau atgādina kaut kādu viduslaiku pierādījumu līmeni. Tādā nenopietnākā atkāpē, viduslaikos tas noveda pie tā, ka ieviesa spīdzināšanu, jo citādi nevarēja panākt atzīšanos. Tolaik bija ļoti augsts un tagad arī ir ļoti augsts pierādīšanas līmenis. Ir vajadzīgi vairāki liecinieki, ir dokumentāli jāfiksē, bet vēl ir vajadzīgs pierādīt mentālo attieksmi. Pirmkārt, ka cilvēks ir apzinājies, ka viņš lieto zagtu naudu un ka viņš rīkojās nelikumīgi ar šo zagto naudu, un tad vēl, ka viņš to ir gribējis. Tas viss ir ideāli un it kā cilvēkiem saprotams, tomēr visur pasaulē pastāv tādi jēdzieni, ka [apsūdzētajam] vajadzēja apzināties vai arī ka viņš ir rīkojies noziedzīgi pašpaļāvīgi, ka saprātīgam cilvēkam būtu jāsaprot, ka tas ir likumpārkāpums.

Nu, lūk, tā ir Tieslietu ministrijas loma – ekspertiem analizēt un sniegt savus ieteikumus un palīdzību prokuratūrai un tiesai, nevis norādot, kā tiesāt, bet sniegt savu atzinumu un vērtējumu. Nākamais ir jautājums par personālvadību. Vismaz reizi piecos gados Tieslietu ministrijai, tieslietu ministram vispār kā politiķiem ir iespēja iesaistīties vadošā personāla izvēlē šajās institūcijās. Tad tieslietu ministrs var analizēt, vai pastāv izpratne [par šiem jautājumiem], vai tas ir, kā vajadzētu nākotnē virzīties Latvijas tieslietu sistēmai, un tad lemt.

Jūsu partijas biedre Strīķe ir izteikusies, ka Augstākās tiesas priekšsēdētājs Bičkovičs un ģenerālprokurors Kalnmeiers būtu jānomaina. Kāda ir jūsu nostāja?

Tieslietu ministra atbildībā ir pieņemt lēmumu tad, kad likums viņam to uzliek par pienākumu, un maksimāli ņemt vērā objektīvo ainu. Gan juristu uzskati, gan politiķu uzskati ir viens, bet tieši tāpēc es saredzu, ka ir jābūt dokumentālai konstatācijai, kāda ir situācija. Nevis meklēt konstatāciju par to, kas ir nepareizi izdarīts, bet konstatēt reālo situāciju, un šeit izmantot arī starptautisko ekspertu atzinumus. Kad mēs domājam par to, ka nepieciešams audits, mēs arī domājam, ka tur noteikti būtu iesaistāmi starptautiskie eksperti. Latvijā juristi viens otru pazīst, mēs gandrīz vai zinām viens otra domas, varam paredzēt nākamajā brīdī. Varbūt tas kādā brīdī arī traucē. Man, piemēram, droši vien ir savi stereotipi, savi standarti izveidojušies. Es no tā gribu attālināties.

Lemberga prāva tagad ilgst jau desmit gadus. Deklarācijā ir mērķis samazināt tiesāšanās ilgumu. Kā to sasniegt?

Tas ir tas, ko iepriekš minēju. Pareizs process, pareizas lietu kvalifikācijas un arī pareizu, efektīvu sodu piemērošanas politika šo mērķi arī sasniegs. Tas ir komplektā. Pareiza lietas kvalifikācija un izpratne ir, manuprāt, bijusi problēmas pamats šajā minētajā lietā un arī citās, kuras ir ilgstoši vilkušās. Vēl viena problēma ir prioritizācija. Ir novērojama problēma, kādas lietas tiek izvirzītas par prioritārām izmeklēšanai. Iespējams, ka tas ir vienkārši ienākšanas secībā. Lietas ienāk, izmeklē policija, prokuratūra, tiesas tās arī izskata. Es neuzskatu, ka ir vajadzīgs noteikt likumā īpašas lietas. Es diez vai būtu piekritis slavenajam pantam par amatpersonu izmeklēšanas ātrāku virzību. Es domāju, ka visiem ir jābūt vienādiem. Bet prokuratūrai ir jāsaredz, kas valstij ir prioritārs konkrētajā brīdī. Prokuratūrai ir jāseko līdzi izmeklēšanas politikai, tiesību piemērošanas politikai. Tas ir prokuratūras lielais politiskais uzdevums – saprast, kas šobrīd valstī ir smaguma centrs. Piemēram, naudas atmazgāšanas lietas neietver tikai vienkāršu, elementāru noziedzīgi iegūtas naudas pārskaitīšanu uz Latvijas banku un [pārskaitīšanu] tālāk vai tās izmantošanu [uz vietas]. Tā ietver daudz plašāku [problēmu loku]. Tā ietver arī iekšējos korupcijas jautājumus, tā ietver arī valsts līdzekļu izzagšanas jautājumus. Tāpēc tie ir prioritāri jautājumi, tāpēc uz tiem koncentrējas. Manā ieskatā uz šiem noziegumiem būtu jākoncentrējas nevis tad, kad ir notikusi kāda liela krīze, bet ikdienā. Ja ikdienā mēs būtu koncentrēti sekojuši, tad tas būtu izravēts, nerastos šīs lielās krīzes.

Moneyval ziņojums norāda, ka Latvijā korupcija līmenis ir augsts un pastāv visos līmeņos, tas konkrēti ziņojuma sākuma daļā ir norādīts. Attiecībā uz tieslietu un izmeklēšanas institūcijām ir norādīts, ka par prioritārām ir uzskatītas nodokļu nemaksāšanas lietas, jebkura Latvijas uzņēmuma nodokļu nemaksāšana, bet naudas atmazgāšana un koruptīvās lietas nav bijušas prioritāras. Lai eksperti tad pasaka, vai šeit nav kaut kāda sakritība, ka mēs esam nonākuši atkal pie lielas krīzes.

Pirms gada Ir žurnāliste Indra Sprance veica pētījumu par maksātnespējas lietām, kas izraisīja nebijušu reakciju tiesnešu vidū — tika veidota komisija, kura nāca ar priekšlikumiem problēmu risināšanai. Kā vērtējat šo iniciatīvu?

Tas ir viens no ļoti labiem piemēriem. Man ir sajūta, ka tas var mainīt gaisotni. Tam ir ļoti labs potenciāls. Esmu jau ticies gan ar Rīgas tiesu vadību, gan ar visas Latvijas tiesu priekšsēdētājiem. Redzu, ka ir gan nosacītā vecā sastāva tiesneši, kas ir godprātīgi un vēlas uzturēt labā līmenī tiesas, ir arī jauni tiesneši, kas ienāk ļoti intensīvi un labprāt brauc mācīties uz ārzemēm. Es pagājušajā piektdienā biju Eiropas tieslietu ministru padomes sanāksmē un atceļā lidostā sastapos ar Rēzeknes tiesas tiesnesi. Viņa nebija viena, bija vairāki tiesneši, kas atgriezās no starptautiskiem komandējumiem, mācībām. Viņi raksta par to ziņojumus, un es redzu, ka tur ir ļoti labs potenciāls. [Izmaiņas tiesās] tiešām ir tiesnešu pašu uzdevums. Viņi ir neatkarīgi un viņiem ir iespējas pierādīt sevi. Es uz šīm jūtām noteikti spēlēšu un veicināšu, lai viņi būtu lepni par savu profesiju. Tiesneši ir ceļā uz to. Es vienmēr esmu par to, ka ir labāk, lai paši bezkaislīgi pasaka kritiku arī par sevi.

[I.Sprances pētījums] bija par maksātnespējas lietām, bet tas neattiecas tikai uz maksātnespējas lietām. Ja pastāv nepamatoti spriedumi, vai nu tie ir neprofesionāli vai ļaunprātīgi, bet rezultāts ir viens un tas pats. Ja tie ir vienā nozarē, tad tas tikpat labi var būt jebkurā citā nozarē. Zīmīgākais ir nevis nosaukums – maksātnespējas nozare, bet zīmīgākais ir tas, ka tā ir pelnošākā juristu nozare. Tas parāda, ka mūsu juristu profesija var būt tendēta sadarboties ne tajā labākajā veidā tieši lietās, kur var vienkārši nodarboties ar peļņu. Tad tur nav nekā no tiesiskuma. Zināšanas tiek izmantotas vai nu burta kalpībai, vai vienkārši naudas pelnīšanai. Tas varētu būt ne tikai maksātnespējas lietās. Ir arī cita lieta, uz ko nedaudz vairāk [nāksies] koncentrēties un pievērst uzmanību, kas varbūt mazāk ir izskanējusi – uzņēmumu reiderisma lietas. Ja agrāk, deviņdesmitajos gados, bija tāds brutāls rekets, tad šobrīd notiek tas pats, ar tādiem pašiem mentāliem motīviem – uzņēmumu reiderisms. Tās ir saistītas [lietas].

Jūs minējāt juristus, kas nodarbojas tikai ar naudas pelnīšanu. Mēs zinām, ka gan maksātnespējas administratori, gan tiesu izpildītāji var kļūt par miljonāriem bez liela intelektuāla ieguldījuma. Deklarācijā rakstīts, ka centīsities ierobežot šo parādību. Ko varētu darīt šajā jomā?

Ar administratoriem daudz kas jau ir izdarīts. Ir rinda, kas jau bija ieviesta ļoti sen, bet šobrīd ir vēl vairāk samazinātas iespējas, ka lietas tur tendenciozi varētu nonākt tikai atsevišķiem administratoriem. Šobrīd nav nekas vēl darīts tieši tādā veidā tiesu izpildītāju virzienā. Te nu iznāk tā – formāli nevar pārmest bankai, piemēram, ka tā vēlas strādāt kā privātiestāde ar vienu tiesu izpildītāju, ja to apmierina, ka šo pakalpojumu izpilda konkrēta valsts amatpersona. Bet no valsts puses te ir problēma, jo tas parāda, ka mēs esam izveidojuši sistēmu, kura [no daudzām] amatpersonām [tikai dažas] apbalvo ar iespēju kļūt par miljonāriem. Man kā konservatīvam nav nekas pret bagātniekiem un pret naudas pelnīšanu, bet esmu par brīvo tirgu. Šeit tas brīvais tirgus ir ierobežots, jo nevar jebkurš cilvēks sākt nodarboties ar tiesu izpildītāju profesiju. Valsts to licencē, nosaka, ka tās ir amatpersonām. Tā no valsts pārvaldes viedokļa diez vai ir racionāli saprotama situācija. Tā noteikti ir pārvērtējama.

Vai nebūtu kaut kas darāms, lai ierobežotu atalgojuma aprēķināšanas kārtību abām šīm profesijām?

Mēs esam diezgan daudz par to [domājuši]. Es pamanīju, ka lielākai daļai šis atalgojums tajā pašā atalgojuma sistēmā ir ļoti adekvāts. Dažiem varbūt ir pat salīdzinoši mazs. [Ja nodarbojas ar] tādiem uzņēmumiem, kuriem nav daudz, ko paņemt, [šī sistēma] darbojas. Taču ir viena daļa, kas ir superbagāti, kuri, pielietojot šo pašu metodi, var ļoti daudz [nopelnīt]. Arī tur ir iespējams meklēt risinājumus. Nevis tāpēc, lai neļautu kādam nopelnīt, es neesmu pret to, ka cilvēki nopelna, bet lai šī atlīdzības sistēma būtu saprātīga un adekvāta, arī pret uzņēmējiem, uzņēmuma kreditoriem un tamlīdzīgi. Tas tajā dārgākajā galā noteikti būtu skatāms.

Nacionālā apvienība savulaik panāca jūsu atcelšanu no amata pēc tam, ka nācāt ar priekšlikumiem maksātnespējas administrācijas regulējuma sakārtošanai. Kas, jūsuprāt, ir būtiskākās izmaiņas maksātnespējas jomā kopš 2014. gada? Kas vēl būtu jādara?

Man īstenībā ir gandarījums, ka iesāktie darbi turpinājās, lietas, lai arī dēļ tiem tika panākta mana atcelšana. Man pat vienalga, kurš to ir paveicis, es par to esmu tikai gandarīts. Arī amatpersonas, kuras manā laikā tika ieceltas, šobrīd strādā. Katram cilvēkam var pateikt, ka viņš varēja vēl labāk darīt, bet faktiski viņi izdarīja šo pavērsienu pozitīvajā virzienā, gan Rīgas apgabaltiesā, gan Ieslodzījumu vietu pārvaldē. Arī maksātnespējas lietās tie uzstādījumi un plānu punkti, kurus mēs ielikām 2014. gada janvārī iesniegtajā likumprojektā, tika virzīti, un es domāju, ka tie tika virzīti pietiekami efektīvi. Tieslietu ministrijas darbinieki ir tie paši. Pēc tam, kad ir veikti likuma grozījumi un ieviesta jauna sistēma, ir jāļauj tai kādu laiku strādāt, lai parādītu, kādi ir rezultāti. Mēs regulāri monitorēsim, tāpēc jau ir institūcijas. Pēc gada diviem, kādi ir šie rezultāti, kad ir jau sakrāts materiāls, tad mēs redzēsim, vai ir nepieciešami vēl kādi fundamentāli grozījumi.

Janvārī tika iesniegti trīs piedāvājumi celt Liepājas cietumu. Izmaksas svārstās starp 114 un 137 miljoniem eiro. Valdības deklarācijā ierakstīts atbalsts šim projektam. Vai varam to šobrīd atļauties? Ja varam, kad tiks pieņemts lēmums par celtniecību?

Es neesmu šos projektus caurskatījis. Jau 2013. gadā mēs iezīmējām virzienu, ka ir vērts būvēt cietumu ārpus tās vietas, kur cietums ir bijis. Ja mums izdosies tomēr šo projektu realizēt, tad es arī veicināšu savu seno ideju, ka tur varētu sākotnēji strādāt darbinieki, kas līdz šim nav strādājuši sistēmā. Saprāta robežās. Tas būtu labs pavērsiens uz eiropeisku ieslodzījumu sistēmu. Es jau minēju par auditu. Varbūt būs iespējams sameklēt, kā mainīt funkcijas un pierādīt pārējiem valdības kolēģiem, ka šajā projektā investēt ir nepieciešams. Es varēšu uzrādīt skaitļus, cik tiek ieguldīts no mūsu pašu valsts nodokļu maksātāju naudas esošo cietumu remontā. Es zinu, ka šie skaitļi kādreiz bija, un tas noteikti turpinās, šie vecie cietumi tiek regulāri remontēti. Kad man būs konkrēti skaitļi un tos varēs izvērst noteiktā laika griezumā, mēs redzēsim, kā tas funkcionē.

Vēl ir svarīgi sabiedrībai pateikt, ka cietuma ēka nenozīmē tikai jaunu cietuma ēku. Ar citu funkcionalitāti un ideju būvēta ieslodzījuma vieta reāli izmainīs visu ieslodzījumu, brīvības atņemšanā pavadītā laika nozīmi. Ieslodzījuma vietas uzdevumu būs iespējams realizēt tajā cietumā. Mums jau ir labs paraugs, kuru mēs varēsim izmantot, lai pārliecinātu – tas ir Olaines cietums. Tur ar Norvēģijas grantu palīdzību ir izdevies jau sākt veidot šādu sistēmu. Tajā brīdī, kad mēs parādīsim, kāds ir efekts – proti, efektam jābūt tādam, ka samazinās recidīvisms. Šobrīd ir noziedznieki, kas atrodas vecajā sistēmā un saka – iesim ārā un darīsim to pašu. Ir arī jautājums par jauniešu noziegumiem, kā šajos cietumos nepadarīt viņus par vēl lielākiem noziedzniekiem, kā neražot noziedzniekus tālāk. Tā ir ļoti kompleksa situācija, tā atbilst augstākajiem valsts uzdevumiem, tam, kam valsts vispār ir vajadzīga. Resocializācijai.

Vai būs nauda šim projektam?

Nav skaidri zināms, vai jau 2019. vai 2020. gadā būs nauda. Es saprotu arī Finanšu ministriju. 2013. gadā man izdevās pārliecināt premjeru Dombrovski, ka ir nepieciešams piešķirt šo finansējumu. Tas arī tika izdarīts – 50 miljoni latu no valsts budžeta tika iezīmēti. Es arī šobrīd negribu iet ar tādu dūres sišanu uz galda vai kaut kādu žēlošanos, bet tikai ar konkrētiem faktiem, aprēķiniem un uzrādīt, kāds sabiedrībai būs pozitīvais efekts.

Oktobrī intervijā Ir pārmetāt KNAB, ka kopš Strīķes un Juraša aiziešanas neesot atklātas jaunas korupcijas lietas, pārmetāt vadītājam Straumem talantīgāko izmeklētāju novirzīšanu malā un teicāt: “Ko neizdarīja Streļčenoks, to varbūt šobrīd pabeigs Straume.” Kopš tam ir notikušas vērienīgas kratīšanas Rīgas domē, tai skaitā Amerika un Ušakova darba vietās, aizturēts Rīgas Satiksmes vadītājs Bemhens. Vai tas ir mainījis jūsu viedokli par KNAB notiekošo?

Pirmkārt, KNAB ar to ir jānodarbojas. Otrkārt, jūsu minētie apstākļi jau nav izzuduši, nav mainījušies. Tie apstākļi tādi ir. Tas, kas ir izdarīts, ir izdarīts. Mans kā politiķa uzdevums ir bezkaislīgi norādīt. Ja es redzu, ko kritizēt, es to kritizēju, un tā arī darīšu. Par to būs jārunā. Esmu gatavs ar Straumes kungu arī publiski runāt par to. Es varu kļūdīties, bet, manuprāt, tās izmeklēšanas ir balstītas tieši uz to atlaisto izmeklētāju darbu bāzes. Manuprāt, šie nav tieši Straumes kunga laikā vai viņa izmeklētāju laikā atklāti pārkāpumi. Tas, protams, ir tālāk novests līdz kaut kādam gala secinājumam. Kratīšanas, kas līdz šim ir notikušas, es nevaru vērtēt pozitīvi vai negatīvi. Svarīgi ir – vai tās ir bijušas efektīvas un savā laikā izdarītas. Vai tās nav pieskaņotas kādiem citiem politiskiem notikumiem? Vai tās nepazaudēs iespēju pa īstam atklāt, pierādīt šos noziegumus? Tas nav manā kompetencē, bet mēs varēsim vērot, kā tas ir. Ir noformēti dokumenti, lai varētu veikt kratīšanas tieši šajā brīdī.

Tas, ka šajos konkrētajos gadījumos izmeklēšanai vajadzēja būt, es nešaubos. Darbs Rīgas domē to pilnībā apliecināja. Kaut vai tas fakts, ka vienmēr, kad Rīgas domē Jaunā konservatīvā partija ar citām šobrīd koalīcijā esošajām partijām esam aicinājuši Rīgas Satiksmes vadītājus nākt uz tikšanos komitejās un Rīgas domes sēdēs, Ušakovs viņus pasargāja no nākšanas, viņi nenāca. Ir pilnīgi skaidrs, ka bija nobriedis brīdis.

Jūsu uzstādījums «bezkompromisa tiesiskums» bieži tiek pretnostatīts tam, ka aizstāvat Juraša kungu no izdošanas kriminālvajāšanai. Ko atbildat tiem, kas pārmet jums principu neievērošanu?

Es saprotu, ka jautājums par tiesiskumu sabiedrībai būs jāskaidro mūžīgi, un esmu gatavs to darīt. Manuprāt, sabiedrība patiesībā saprot. Sabiedrības lielākā daļa, vairākums intuitīvi saprot. Ja es aizbraucu uz laukiem, man neviens nepārmet, ka aizstāvam Juraša kungu. To nesaprot, iespējams, politiski ieinteresēti cilvēki. Kāda būtu atbilde? Es teiktu – domājiet! Piemēram, Moneyval ziņojumā tiek norādīts, ka korupcijas lietas nav prioritāte prokuratūrai. Mēs zinām, [pētnieciskās žurnālistikas centrs] Re:Baltica ir norādījis uz Lemberga meitas pārvaldībā esošajiem ofšoriem, kuru aktīvu vērtība ir ne mazāka par 10 miljoniem eiro. Par šiem jautājumiem tiesībsargājošās iestādes nav iespringušas. Tās samērā īsā laikā, dažu mēnešu laikā paskatījās uz šo situāciju un nolēma, ka tur nav, ko izmeklēt. Tajā pašā laikā Juraša lietai ir veltīta izmeklēšana vairāku gadu garumā. Tika izbeigta krimināllieta par to, ka netika izmeklēta lieta par kukuļdošanas mēģinājumu, bet tika meklēts, kurš nopludināja informāciju, un [ierosināta] lieta pret Jurašu. Tas, protams, ir tiesas un prokuratūras uzdevums – novest šo lietu līdz galam, izmeklēt un iztiesāt, un es tur neiejaukšos un neiejaucos, bet man ir pienākums izteikt savu viedokli, ka tas man šķiet neizprotami. Man no sava komforta, politiskā un amatā atrašanās viedokļa, būtu izdevīgāk paklusēt un neko par to neteikt. Es domāju, ka tā ir bijusi tieslietu ministru problēma Latvijā – tieši par skaļākajām un lielākajām nejēdzībām sistēmā ministri un politiķi ir paklusējuši, iespējams, baidoties par sava amata sašķobīšanos. Es tāds neesmu un nebūšu, bet, protams, ka to visu noteiks tiesa.

Vai ir pareizi, ka Juraša kungs ir Tieslietu ministrijas parlamentārais sekretārs, ja viņš ir apsūdzēts kriminālnoziegumā? Pat ja jūs esat pārliecināts, ka tas ir nepamatoti, tomēr tas var radīt jautājumus un šaubas.

Es varu pateikt, ka viņš nav notiesāts, viņš ir ļoti labs profesionālis, kurš tiesu sistēmas un izmeklēšanas efektivitātes ziņā var ļoti daudz palīdzēt. Ir tāds fakts. Pagājušajā nedēļā mēs ministrijā runājām par OECD novērtēšanas nākamo fāzi, rudenī mums no OECD atkal nāks novērtēšana. Jautājums ir – kā izturēties ministrijai un ministram, kā runāt par tiesu varas neatkarību. OECD to ļoti vērtē. Ar katru valsti vienmēr ir bijušas problēmas, tāpēc OECD vērtē, vai viņi pēc iestāšanās turpina pildīt šos uzdevumus. Tāpēc ir pārbaudes fāzes. Es atceros, kad es 2013. gadā braucu uz OECD, lai parādītu, ka ministrs brauc un aizstāv valsts tiesības būt šajā organizācijā, tad vienu no svarīgākajām lomām spēlēja tieši Juta Strīķe. Bija arī Ārlietu ministrija un Tieslietu ministrija, lai šo pozīciju noturētu. Bija pārmetumi, ka Igaunija vispār nav atbraukusi uz prokuroru sapulces sēdi. Amerikāņi teica, ka tas ir šokējoši. Tad, kad viņiem vajadzēja iestāties, viņi līda no ādas laukā pierādīt, cik viņi ir labi, tāpat kā Latvija, bet tiklīdz viņi iestājās, tā viņi neko nedara. Latvija [centās] pierādīt, ka mēs varam iestāties OECD un ka mēs pildām savus pienākumus.

OECD mums pārmeta, ka mums nav nekādu korupcijas lietu, un tas arī bija fakts. Tad parādījās Juraša paveiktais darbs par 500 000 skaidras naudas izņemšanu no augstas Latvijas Dzelzceļa amatpersonas mašīnas bagāžnieka. Pateicoties šai lietai, tika pārliecināts OECD, ka Latvija var efektīvi [cīnīties pret korupciju] un te tomēr ir skaļas lietas. Bet, kad OECD pieņēma mūs organizācijā, tieši tad atbrīvojās no Juraša un no viņa līdzgaitniekiem. Te tad ir jautājums par šo tiesiskumu. Var to pasniegt dažādi, bet tad lai sabiedrība vērtē.

Jums pārmet arī par vēstuli, kuru nosūtījāt ārvalstu vēstniecībām par Juraša lietu. Daudzi saka, ka tas bojā Latvijas tēlu.

Valsts tēlu bojā, ja cenšas izlikties labāks nekā ir un pēc tam reāli neko nedara. Rietumi smejas, ka [austrumeiropieši] brauc ar dārgām mašīnām, bet viņiem ir netīra mājas priekša. Es neuzskatu, ka šī vēstule jebkādā veidā parāda Latviju negatīvi, un tas arī, manuprāt, nav svarīgākais. Vēstule skaidri parāda mūsu pozīciju — jaunā valdība skatīsies citādi uz šiem jautājumiem. Ir jāsaprot konkrētā situācija. Saeimas pretkorupcijas un iekšlietu komisijas vadītāju izņēma no parlamenta, kur viņu iecēla tauta, kura zināja jau par šo iespējamo krimināllietu. Tauta visu zināja. Neskatoties uz [šo lietu], Jurašs ir viens no populārākajiem [politiķiem], par kuru balsoja. Zinot, kā izmeklēja Līgas Lembergas 10 miljonu ofšoru, imunitātes atņemšana šādā veidā bija akūta tiesiskuma situācija, un es rīkojos, kā akūtā situācijā pieņemts. Tā nav ikdiena, ka es sūtu vēstules, un tā nebūs ikdiena, ka es sūtīšu vēstules. Šādā situācijā sabiedrībai ir jāvērtē, cik tas ir adekvāti un atbilstoši.

Pielavās lielvara

CIP un FIB vadītāji ieteikuši lietotājiem izvairīties no Huawei produktiem

Aizvien lielāku nozīmi mūsu ģeopolitiskos aprēķinos spēlē Ķīnas augošās globālās intereses, kuru realizēšanai neviena valsts nav par mazu vai par tālu no Austrumāzijas.

Līdz šim Baltijas reģions vismaz ārēji bijis diezgan relaksēts savās attiecībās ar Pekinu, un Latvijā attiecību veicināšana ar Ķīnu kļuvusi par svarīgu ārpolitikas virzienu. Satiksmes ministrijas pārstāvji regulāri brauc uz turieni, cerot nodrošināt tranzītkravas, ar kurām aizvietot izsīkstošo plūsmu no Krievijas. Ar pompu tiek paziņots par eksporta kravu nosūtīšanu uz Šanhaju vai Pekinu. 2016. gadā «16+1» formāta ietvaros Rīgā notika Ķīnas un Austrumeiropas valstu galotņu tikšanās, uz kuru bija atbraukuši 17 valstu premjerministri, to skaitā arī Ķīnas valdības vadītājs Li Kecjans.

Šo omulīgo gaisotni pakliedēt un atgādināt, ka viss varbūt nav tik skaisti, kā izskatās, pagājušajā nedēļā uzdrošinājās Lietuvas drošības dienesti savā ikgadējā nacionālajā draudu novērtējumā.

Ziņojumā parādās vesela sadaļa ar nosaukumu «Ķīnas izlūkdienesti paplašina savu interešu zonu Lietuvā». Seko brīdinājums, ka «Ķīnai pieaug ekonomiskās un politiskās ambīcijas Rietumos, un rezultātā Ķīnas izlūku un drošības dienestu darbība kļuvusi aizvien agresīvāka ne tikai citās NATO un ES valstīs, bet arī Lietuvā». Galvenie dienestu mērķi ir ietekmēt valsts nostāju Ķīnai sensitīvajos Tibetas un Taivānas jautājumos, tomēr Lietuvas drošības dienesti brīdina, ka interešu loks ir arī plašāks un ka caur Lietuvas pilsoņiem Ķīna var mēģināt iegūt arī NATO un ES noslēpumus. Galvenās ietekmes sviras esot dāvanas, ceļojumu apmaksāšana uz Ķīnu un tur organizēti kursi, kuri tiek izmantoti, lai vervētu aģentus. Nodaļa noslēdzas ar prognozi, ka, «ņemot vērā augošos draudus, kurus NATO un ES valstīm rada Ķīnas izlūkošanas un drošības dienesti, viņu aktivitātes Lietuvā ilgtermiņā, visticamāk, paplašināsies».

Tā, šķiet, ir pirmā reize, kad kāda oficiāla Baltijas valstu iestāde norāda uz šiem draudiem. Taču brīdinājumam ir arī plašāks starptautisks konteksts.

Ekonomiskajā jomā daudzviet aug skepse par Ķīnas investīcijām un to patieso devumu citu valstu tautsaimniecībām. 2013. gadā Ķīnas prezidents pasludināja milzīgu, simtiem miljardu vērtu «joslas un ceļa» jeb «jaunā zīda ceļa» starptautisko investīciju projektu, kura oficiālais mērķis ir attīstīt infrastruktūru un tādējādi veicināt tirdzniecību starp Āziju, Eiropu un Āfriku. Taču projekts nav nekāda labdarība. Ķīna aizdod valstij naudu, ar kuru valsts samaksā par Ķīnas uzņēmumu darbu un piegādātajām izejvielām. Projektu izmaksas mēdz būt milzīgas un to lietderība stipri apšaubāma. Sīkās Maldivu salas uzcēlušas divus kilometrus garu tiltu, kas savieno galvaspilsētu ar lidostu, un tagad varētu būt parādā Ķīnai un tās uzņēmumiem līdz par trim miljardiem dolāru — summu, kura valsti iedzītu bankrotā. Šrilanka par Pekinas naudu uzcēla ostu, kuru neviens neizmanto. Kad valdība nevarēja atmaksāt kredītu, Ķīna pārņēma ostu savā kontrolē un ieguva potenciāli stratēģisku, nozīmīgu atbalsta punktu netālu no tās senās pretinieces Indijas krastiem.

Domnīca Centre for Global Development identificējusi 23 valstis, kurām ir paaugstināts risks nonākt Ķīnas parādu atkarībā «joslas un ceļa» projekta ietvaros. To skaitā ir arī Baltkrievija, kuras potenciālās saistības pret Ķīnu varētu pieaugt līdz 16 miljardiem dolāru Minskas tuvumā izveidotā ražošanas un loģistikas centra Lielais akmens dēļ. Arī trīs Baltijas valstis ir parakstījušas vienošanās par līdzdalību «joslas un ceļa» iniciatīvās, tomēr šobrīd no Ķīnas finansētiem projektiem esam izvairījušies.

Politikā un drošības jomā Baltijas un Ķīnas attiecības noteikti ietekmēs augošā spriedze starp Vašingtonu un Pekinu. Nesenākais uzliesmojums šajās attiecībās bija IT tehnoloģiju milža Huawei finanšu direktores (un uzņēmuma dibinātāja meitas) aizturēšana Kanādā pēc ASV lūguma aizdomās par uzņēmuma darījumiem ar Irānu. Jau pirms tam CIP un FIB vadītāji ieteica lietotājiem izvairīties no Huawei produktiem, jo uzņēmuma ciešās saites ar Ķīnas valdību varētu nozīmēt, ka lietotāju dati nonāk Pekinas rokās. ASV ārlietu ministrs Pompeo pirmdien Budapeštā brīdināja, ka Vašingtona varētu ierobežot pieeju amerikāņu tehnoloģijām tiem, kas iepērk iekārtas no Huawei.

Te gan Latvijai varētu būt, ko padomāt, jo Huawei tehnoloģijas tika plaši izmantotas Lattelecom optiskā tīkla attīstībā. Savukārt par šā daļēji valstij piederošā uzņēmuma attieksmi pret potenciāliem drošības draudiem varētu liecināt pagājušā gada decembrī paustais Drošības policijas publiskais aicinājums Lattelecom neizplatīt kā bezmaksas bonusu Krievijā izstrādāto Kaspersky antivīrusa programmu, kuras savāktajiem datiem varētu gūt pieeju Krievijas izlūkdienesti.

Daudzus gadus Latvijas tranzītnieki un uzņēmēji ar ilgām skatījušies uz Ķīnu. Jāsāk apzināties arī riskus.

Komentārs 140 zīmēs

Atceramies. Bijušais KNAB priekšnieks Vilnītis esot iesaistīts lietā par naudas atmazgāšanu. Par viņu 2009. gadā nobalsoja arī ZZS un TB/LNNK.

Kārtējais rekords. Latvijas eksports 2018. gadā audzis par 7,2%, līderpozīcijās koks un tā izstrādājumi, elektroierīces un mehānismi.

Spēcīgs trio. Trešo gadu pēc kārtas diriģents Andris Nelsons un Bostonas Simfoniskais orķestris saņem Grammy balvu par Šostakoviča ierakstu.

Laba krīze ir labi jāizmanto

Tieslietu ministrs Jānis Bordāns (JKP) plāno plašu tieslietu sistēmas auditu, lai saprastu — vai līdzšinējās prioritātes ir bijušas pareizas un sodi efektīvi?

Jānis Bordāns ievēlēts Saeimā kā viens no jauno spēku — Jaunās konservatīvās partijas — pārstāvjiem, taču tieslietu ministra amatu viņš ieņem jau otro reizi. 2012. gada vasarā Valda Dombrovska trešajā valdībā viņš ienāca kā Nacionālās apvienības pārstāvis. Bordānam izvērsās ass konflikts ar NA par viņa ierosināto maksātnespējas jomas sakārtošanu, un NA pretestība šīm reformām bija viens no valdības krišanas iemesliem. Pēc pieciem gadiem Bordāns ir atgriezies ministrijā, un viņa partijas sauklis «bezkompromisa tiesiskums» ierakstīts valdības deklarācijā kā viens no pieciem galvenajiem mērķiem.

Kas jums ir svarīgākie darbi, lai nodrošinātu «bezkompromisa tiesiskumu»?
Izmantosim efektīvi kārtējo krīzi, kas saistīta ar finanšu struktūrām Latvijā. Moneyval eksperti ir uztaisījuši ziņojumu, kurā ir ļoti labas tēzes, šos faktus varam izmantot.

Kādi būtu Tieslietu ministrijas uzdevumi saistībā ar Moneyval ziņojumu?
Esam izvirzījuši papildu prasību pēc finansējuma — auditam gan attiecībā uz Tieslietu ministrijas struktūru, gan izmeklēšanas un tiesvedības efektīvu darbu. No sadarbības partneriem valdībā ir akcepts. Saņemsim līdz 500 tūkstošiem eiro.

Kas auditu varētu veikt?
Rīkosim konkursu. Šobrīd formulējam uzdevumus. Laba krīze ir labi jāizmanto. Moneyval ziņojums [liek jautāt] — vai tiesu piemērotās sankcijas attur no nozieguma izdarīšanas? Vairākos punktos skaidri pateikts, ka tās ir neefektīvas. Tiek piemēroti pārsvarā nosacīti sodi vai naudas sodi, bet nav analīzes, vai tie ir atturoši. Tas ir jānoskaidro. Vēlos, lai ir rezultāts. Lai nebūtu tā, ka varam kaut ko atrādīt starptautiskajām institūcijām, lai labi izskatāmies, un tad gulēt mierīgi.

Audits būs saistīts tikai ar tādiem ekonomiskiem noziegumiem kā naudas atmazgāšana vai plašāks?
Šobrīd ir iespēja koncentrēties uz ekonomiskiem noziegumiem, bet esmu pārliecināts, ka tās zāles derēs visiem. Kāpēc ir nosacīti sodi? Izmeklēšana ilgst vairākus gadus gandrīz par jebkuru būtisku noziegumu. Pēc tam lietas vairākus gadus atrodas tiesā. Tiek ņemts vērā procesa ilgums, lai mīkstinātu sodu. Nekur nav teikts, ka tāpēc ir jāmīkstina, un starptautiskie novērotāji par to izsaka šaubas. Soda mērķis ir atturēt no atkārtota nozieguma. Tā ir piemērošanas problēma.

Kādas ir sviras, lai ietekmētu tiesnešus? Viņi ir neatkarīgi savos lēmumos.
Šeit nevajadzētu nekādas tiešas sviras, bet ir tiesību politikas veidošana. Ar tiesnešiem darbs ir pat veicies sekmīgāk, savukārt ar prokuratūru… Pēc [tiesību] doktrīnas prokuratūra ir izpildvaras sastāvdaļa, nevis pilnīgi neatkarīga, bet pēc mūsu struktūras prokuratūra ir daudz neatkarīgāka. Taču ministrija var veikt auditus, sniegt pārskatus, pieaicināt starptautiskos novērotājus. Protams, varam mainīt likumus.

Mūsu prokuratūras lielā neatkarība ir neparasta uz kopējā tiesību fona Eiropā un pasaulē. Vai ir domas mainīt šo struktūru?
Ir paredzēts veikt šo auditu. Secinājumus es izdarīšu audita ietvaros.

Jūsu partijas biedre Strīķe ir izteikusies, ka Augstākās tiesas priekšsēdētājs Bičkovičs un ģenerālprokurors Kalnmeiers būtu jānomaina. Kāda ir jūsu nostāja?
Tieslietu ministra atbildībā ir pieņemt lēmumu tad, kad likums to uzliek par pienākumu, un maksimāli ņemt vērā objektīvo ainu. Ir jābūt dokumentālai konstatācijai, kāda ir situācija.

Lemberga prāva tagad ilgst jau desmit gadus. Deklarācijā ir mērķis samazināt tiesāšanās ilgumu. Kā to sasniegt?
Pareiza lietas kvalifikācija ir problēmas pamats šajā lietā un citās, kuras ilgstoši vilkušās. Vēl viena problēma ir prioritātes. Tas ir prokuratūras lielais uzdevums — saprast, kas šobrīd valstī ir smaguma centrs. Piemēram, naudas atmazgāšanas lietas ietver arī korupciju. Uz šiem noziegumiem būtu jākoncentrējas nevis tad, kad ir notikusi liela krīze, bet ikdienā. Ja ikdienā tam sekotu, tad tas būtu izravēts un nerastos šīs lielās krīzes.

Pirms gada Ir žurnāliste Indra Sprance veica pētījumu par maksātnespējas lietām, kas izraisīja nebijušu reakciju tiesnešu vidū — tika veidota komisija, kura nāca ar priekšlikumiem problēmu risināšanai. Kā vērtējat šo iniciatīvu?
Tas ir viens no ļoti labiem piemēriem. Man ir sajūta, ka tas var mainīt gaisotni. Tas tiešām ir tiesnešu pašu uzdevums. Viņi ir neatkarīgi, un viņiem ir iespējas pierādīt sevi. Es uz šīm jūtām noteikti spēlēšu un veicināšu, lai viņi būtu lepni par savu profesiju. Tiesneši ir ceļā uz to.

Kas ir būtiskākās izmaiņas maksātnespējas jomā, kopš nācāt ar saviem priekšlikumiem 2013. gadā? Kas vēl jādara?
Man ir gandarījums, ka sāktie darbi turpinājās. Jaunai sistēmai ir jāļauj kādu laiku strādāt. Pēc gada diviem redzēsim, vai nepieciešami vēl kādi fundamentāli grozījumi.

Janvārī tika iesniegti trīs piedāvājumi celt Liepājas cietumu — izmaksas svārstās starp 114 un 137 miljoniem eiro. Valdības deklarācijā ierakstīts atbalsts šim projektam. Vai varam to šobrīd atļauties?
Šajā projektā investēt ir nepieciešams. Kolēģiem valdībā varēšu uzrādīt skaitļus, cik tiek ieguldīts esošo cietumu remontā. Ar citu funkcionalitāti būvēta ieslodzījuma vieta izmainīs brīvības atņemšanas vietā pavadītā laika nozīmi. Efektam jābūt tādam, ka samazinās recidīvisms. Šobrīd ir noziedznieki, kas atrodas vecajā sistēmā un saka — iesim ārā un darīsim to pašu. Ir arī jautājums par jauniešu noziegumiem, kā neražot noziedzniekus tālāk.

Vai būs nauda šim projektam?
Nav skaidri zināms, vai jau 2019. vai 2020. gadā būs nauda.

Oktobrī intervijā Ir pārmetāt KNAB, ka kopš Strīķes un Juraša aiziešanas neesot atklātas jaunas korupcijas lietas, pārmetāt vadītājam Straumem talantīgāko izmeklētāju novirzīšanu malā. Kopš tam ir notikušas vērienīgas kratīšanas Rīgas domē, aizturēts Rīgas Satiksmes vadītājs Bemhens. Vai tas ir mainījis jūsu viedokli par KNAB?
Pirmkārt, KNAB ar to ir jānodarbojas. Otrkārt, jūsu minētie apstākļi jau nav izzuduši. Es varu kļūdīties, bet, manuprāt, tās izmeklēšanas ir balstītas tieši uz atlaisto izmeklētāju darbu bāzes. Kratīšanas es nevaru vērtēt pozitīvi vai negatīvi, jo svarīgi ir — vai tās ir efektīvas? Vai tās nav pieskaņotas kādiem citiem politiskiem notikumiem? Varēsim vērot, kā ir. Šajos konkrētajos gadījumos izmeklēšanai vajadzēja būt, es nešaubos.

Jūsu uzstādījums «bezkompromisa tiesiskums» bieži tiek pretnostatīts tam, ka aizstāvat Juraša kungu no izdošanas kriminālvajāšanai. Ko atbildat tiem, kas pārmet jums principu neievērošanu?
Manuprāt, sabiedrības vairākums intuitīvi saprot. Ja aizbraucu uz laukiem, man neviens nepārmet, ka aizstāvam Juraša kungu. To nesaprot, iespējams, politiski ieinteresēti cilvēki. Kāda būtu atbilde? Domājiet! Piemēram, Moneyval ziņojumā tiek norādīts, ka korupcijas lietas nav prioritāte prokuratūrai. Mēs zinām par Lemberga meitas pārvaldībā esošajiem ofšoriem, kuru aktīvu vērtība ir ne mazāka par 10 miljoniem eiro. Par šiem jautājumiem tiesībsargājošās iestādes īsā laikā nolēma, ka tur nav, ko izmeklēt. Juraša lietai ir veltīta izmeklēšana vairāku gadu garumā. Tas, protams, ir tiesas un prokuratūras uzdevums — novest šo lietu līdz galam, es tur neiejaukšos, bet man ir pienākums izteikt savu viedokli, ka tas man šķiet neizprotami.

Vai ir pareizi, ka Juraša kungs ir Tieslietu ministrijas parlamentārais sekretārs, ja viņš ir apsūdzēts kriminālnoziegumā?
Viņš nav notiesāts, viņš ir ļoti labs profesionālis, kurš tiesu sistēmas un izmeklēšanas efektivitātes ziņā var ļoti daudz palīdzēt.

Jums pārmet arī par vēstuli, kuru nosūtījāt ārvalstu vēstniecībām par Juraša lietu. Daudzi saka, ka tas bojā Latvijas tēlu.
Valsts tēlu bojā, ja cenšas izlikties labāks, nekā ir, un pēc tam reāli neko nedara. Rietumi smejas, ka [austrumeiropieši] brauc ar dārgām mašīnām, bet viņiem ir netīra mājas priekša. Es neuzskatu, ka šī vēstule parāda Latviju negatīvi. Vēstule skaidri parāda mūsu pozīciju — jaunā valdība skatīsies citādi uz šiem jautājumiem.

CV

Dzimis 1967. gadā
LU iegūts maģistra grāds tiesību zinātnē
Bijis 5. Saeimas deputāts no Latvijas ceļa
Strādājis par zvērinātu advokātu
Kandidējis Saeimas vēlēšanās 2010. gadā no Vienotības saraksta, 2011. gadā — no NA
2012—2014 Tieslietu ministrs
2014. gadā dibina Jauno konservatīvo partiju
2017. gadā ievēlēts Rīgas domē no JKP
2018. gadā ievēlēts 13. Saeimā no JKP