Autors: Pauls Raudseps

Mūsu cilvēki Briselē

Pat ja tevi neaicina, ir jāiet balsot Eiropas Parlamenta vēlēšanās

Laiks pieslēgties. Sestdien Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Ja neesi saņēmis paziņojumu par savu vēlēšanu iecirkni, ir pēdējais brīdis noskaidrot, kur varēsi atdot balsi, jo EP, tāpat kā pašvaldību vēlēšanās, nevar balsot, kur pagadās. Savu iecirkni vari noskaidrot mājaslapā Pmlp.gov.lv.

Labi, tas izdarīts. Tagad jāizvēlas, par ko balsot. Tas ir sarežģītāk.

Ir cilvēki, kuriem patīk pievienoties vairākumam un balsot par uzvarētāju, bet EP vēlēšanās to prognozēt ir sarežģīti. Dažādas aptaujas paredz krasi atšķirīgus rezultātus. Jaunākā Factum aptauja uzrāda vislielāko atbalstu Nacionālajai apvienībai — 17,1% un attiecīgi divas no astoņām vietām EP, bet Saskaņai tikai vienu mandātu un Latvijas Krievu savienībai nevienu. Savukārt SKDS redzam pretēju ainu — Saskaņai un LKS kopā varētu būt pat trīs mandāti, bet NA tikai viens. Atbalsts Jaunajai konservatīvajai partijai svārstās starp gandrīz 10% Factum aptaujā un 3,2% SKDS. Vienīgi Attīstībai / Par! un Jaunajai Vienotībai visas aptaujas uzrāda relatīvi stabilas pozīcijas — pirmajai ap 10%, otrajai nedaudz vairāk.

Arī racionāli izvēlēties nav viegli. Pat ja saproti, ko dara Eiropas Parlaments — apstiprina ES augstākās amatpersonas, apstiprina un nereti arī pārveido Eiropas Komisijas izstrādātās direktīvas, ratificē ES slēgtos līgumus —, tev, visticamāk, ar EP darbu bijis maz tiešas saskarsmes.

Ja EP puslīdz normāli strādā, tad mēs Latvijā to tiešā veidā maz pamanām. Ja tā darbs pēc šīm vēlēšanām sāks buksēt daudzo ievēlēto populistu un eiroskeptiķu dēļ, tad negatīvās sekas mēs varētu sākt sāpīgi izjust. Tāpēc jāiet un jābalso par kandidātiem, kuru personības un programmas rada pārliecību, ka viņi nevis graus, bet stiprinās gan ES, gan Latvijas drošību un attīstību.

Kā no sarakstiem, kam ir vismaz nelielas izredzes iegūt mandātu, izvēlēties tos mūsu cilvēkus Briselē?

Latvijas Krievu saraksta biļetenu jau uzreiz var mest miskastē — Ždanoka un Mamikins uzticīgi atbalsta Putina politiku.

Saskaņa ļoti pūlas tēlot eiropeisku partiju, bet vai tiešām gribam uz Briseli sūtīt Ušakovu, lai pēc tam riskētu ar Latvijai apkaunojošu balsojumu par viņa izdošanu kriminālvajāšanai par visiem Rīgas mēra amatā sastrādātajiem grēkiem? Un kur, galu galā, Nils pēdējās nedēļās palicis? Nav redzams pat priekšvēlēšanu plakātos, domē arī nerādoties, no sarunām ar žurnālistiem izvairās. Nav pelnījis atbalstu.

KPV LV šobrīd ir daudz svarīgāki jautājumi risināmi — frakciju plosa iekšēji konflikti, tikai ar trešo mēģinājumu izdevās sarīkot biedru sapulci, partijas nākotne šķiet stipri apšaubāma. Pieklājības pēc iesniedza sarakstu, bet jāšaubās, vai pat paši tic, ka iegūs kādu vietu.

Latvijas Reģionu apvienībai ir allaž labi sagatavots, Eiropu pazīstošs saraksta līderis Smiltēns un gaužām īss rezervistu soliņš. Saeimas vēlēšanās kā lauku partija LRA vēl varēja cerēt atņemt balsis ZZS, bet EP ar to būtu tā kā par maz.

Savukārt baltā zirga jātnieces Grigules vietā ZZS tagad piedāvā bijušo finanšu ministri Reiznieci-Ozolu. Savulaik viņa sevi pozicionēja kā eiro ieviešanas apšaubītāju, bet šajās vēlēšanās ZZS piedāvājums ir miglains un kampaņa kūtra. «Labo darbu čempioni» laikam necer uz spožu uzvaru.

Savukārt Nacionālā apvienība ar savu rosību mulsina. Rīgas ielās visredzamākais ir saraksta pēdējais — 16. — numurs Kols, kamēr apvienības pieklājīgā, eiropeiskā seja Zīle iespiesta kaut kur reklāmas apakšējā stūrītī. Vienlaikus Facebook ir pilns ar Šnori, kurš biedē ar melnajām migrantu ordām un Eiropas «kolektīvo pašnāvību». Vai NA pošas pievienoties prokremlisko populistu Salvīni un Lepēnas blokam?

JKP saraksta līdera politologa Kudora pienesums EP zināšanām par Krievijas dezinformāciju būtu vērtīgs Latvijai un Eiropai. Tomēr rodas jautājums, vai pēdējo dienu emocionāli saprotamie, bet juridiski nepamatotie paziņojumi par ģenerālprokurora atlaišanu arī nav daļa no vēlēšanu kampaņas. Bezkom-pro-misa tiesiskuma atbal-stītājiem būtu jāturas pie tiesiski pamatotas rīcības.

Vēlēšanu pārsteigums var izrādīties Progresīvie. Saraksta līdere Anča TV debatēs atstāj līdzsvarotu, kompetentu iespaidu, un tie, kas Saeimas vēlēšanās baidījās atdot balsi par sarakstu, kas nepārkāps 5% robežu, EP vēlēšanās varētu būt gatavi nedaudz riskēt. Katrā ziņā Progresīvajiem vairākās aptaujās reitingi sasniedz 6 vai 7% atbalstu.

Bet kā  Eiropas atbalstītāju balsis sadalīs divas galvenās proeiropeiskās partijas? A/P sola jaunas sejas un piederību liberālajam blokam, Vienotība — stabilu vietu Tautas partiju frakcijā, EP lielākajā politiskajā grupā. A/P Ijabs prot runāt, Rubesai pieredze un kontakti Eiropā saistībā ar darbu Rail Baltica, Ilvesai plašas zināšanas kiberjautājumos, savukārt Vienotības Dombrovskis un Kalniete pārzina Briseles varas gaiteņus.

Domājams, daudziem Ir lasītājam nebūs viegli starp šiem diviem sarakstiem izvēlēties. Te maz ko var pateikt priekšā, katram jāseko savai iekšējai balsij un, pats svarīgākais, jābalso!

Komentārs 140 zīmēs

Jaunais aukstais karš? ASV pošas aizliegt tehnoloģisko sadarbību ar Ķīnas Huawei, Google pārtrauc Android lietošanu Huawei telefonos.

Amatperso­nām jābūt atbildīgām. Saeimas komisija atbalstījusi priekšlikumu ļaut Valsts kontrolei piedzīt pretlikumīgi iztērētu valsts naudu.

Atslēgsimies no Krievijas. Ministru kabinets atbalstījis Latvijas elektrotīklu sinhronizāciju ar Eiropas elektroenerģijas sistēmām 2025. gadā.

Labējo nacionālistu internacionāle

Itālijas iekšlietu ministrs Salvīni cenšas apvienot populistus

Rēgs klīst pa Eiropu. Populisma rēgs.

Pasaules finanšu krīze, kura vairākas Eiropas valstis noveda līdz bankrota robežai, ir jau labu laiku pārvarēta. Pēc 2015. gada lielā bēgļu viļņa reālais imigrācijas līmenis atgriezies agrākajā, salīdzinoši mērenajā līmenī. Tomēr abi šie notikumi atstājuši dziļas pēdas kontinenta kolektīvajā apziņā un daudzās valstīs mobilizējuši politiķus, kuri visās nelaimēs vaino ārējos ienaidniekus — imigrantus un Briseles birokrātus.

Eiropas Parlaments vienmēr ir piedāvājis labvēlīgu vidi dažādiem, salīdzinoši margināliem politiskiem spēkiem. Tradicionāli zemā līdzdalība EP vēlēšanās un priekšstats, ka Parlaments Briselē faktiski neko daudz neietekmē, nozīmē to, ka mazām, bet mobilizētām grupām ir viegli tajā iedabūt savus pārstāvjus. Brexit ideoloģiskā tēva Naidžela Faraža partija UKIP savas pastāvēšanas vēsturē panākusi tikai divu deputātu ievēlēšanu Vestminsterā, bet tas netraucēja pašam Faražam 20 gadus no EP tribīnes Briselē aicināt Lielbritāniju izstāties no ES.

Līdz šim mazās, eiroskeptiskās grupas vairāk izcēlušās ar ekstravagantiem izteicieniem un skaļiem skandāliem, nevis efektīvu rīcību, taču ES politikas vērotājiem radušās nopietnas bažas, ka viss var mainīties pēc šīs nedēļas Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Pirmo reizi redzami nopietni centieni izveidot radikāli labējo nacionālistu internacionāli, un, pēc dažādiem aprēķiniem, pret ES noskaņotu partiju un deputātu īpatsvars nākamajā Parlamentā varētu sasniegt trešo daļu. Tajā pašā laikā divu lielāko centrisko partiju — labējās Eiropas Tautas partiju grupas un kreisi noskaņotās Sociālistu un demokrātu  grupas — kopējais deputātu skaits pirmo reizi varētu būt mazāks nekā 50% no EP 751 deputāta vietas.

Labējo populistu apvienošanas dzinējspēks un galvenā seja ir Itālijas iekšlietu ministrs, partijas Līga (Lega) vadītājs Mateo Salvīni. Viņa politiskās organizācijas separātiskās saknes ir dziļas. Tā izveidota 1991. gadā cīņai par lielāku autonomiju, iespējams, pat neatkarību Ziemeļitālijai, lai šis bagātais reģions varētu atkratīties no atbildības par nabadzīgākajiem dienvidiem. Pēdējos gados Salvīni sakoncentrējies uzbrukumiem Briselei un imigrantiem un nolēmis uz šīs platformas celt paneiropeisku populistu aliansi.

Pagājušajā sestdienā Milānas katedrāles priekšā notika Salvīni vadīts mītiņš, kurā piedalījās galēji labēju partiju pārstāvji no vēl desmit Eiropas valstīm, to skaitā tādas slavenības kā Marina Lepēna no Francijas un Gērts Vilderss no Nīderlandes, klāt bija arī Jergs Meitens no Vācijas un Jāks Madisons no Igaunijas EKRE. Salvīni ar sabiedrotajiem aktīvi vervē atbalstītājus citās valstīs. Pagājušās nedēļas sākumā Lepēna izraisīja skandālu, kad ieradās Tallinā, lai tiktos ar valdībā nesen  iekļuvušo EKRE un radniecīgu Dānijas un Somijas partiju pārstāvjiem — viņa tika nobildēta, rādot balto rasistu iecienītu zīmi. (Vēlāk gan pieprasīja fotogrāfiju izdzēst no EKRE pārstāvja Facebook lapas un apgalvoja, ka zīmes asociācijas neesot zinājusi.) Maija sākumā notika starptautiskajā presē plaši atspoguļota Salvīni tikšanās ar Ungārijas premjerministru Viktoru Orbānu. Janvārī pēc tikšanās ar Polijas ietekmīgāko politiķi, partijas Likums un taisnīgums vadītāju Jaroslavu Kačiņski Salvīni paziņoja, ka Eiropas nākotnes noteikšanai jāveido «itāļu—poļu ass».

Tiesa, ne Orbāns, ne Kačiņskis nav publiski paziņojuši par pievienošanos Salvīni veidotajai grupai EP. Viens no lielākajiem šķēršļiem poļiem, zviedriem un dažiem citiem ir domstarpības par attiecībām ar Krieviju. Rietumeiropas populisti mēdz būt kaismīgi Kremļa atbalstītāji — Salvīni nobildējies Sarkanajā laukumā ar Putina krekliņu, Lepēna saņēmusi finansējumu no Krievijas bankas un atbalstījusi Krimas aneksiju. Nupat Austrijā kritusi valdība, jo atklājies, ka ar Salvīni sabiedrotā Brīvības partija bijusi gatava iesaistīties koruptīvos darījumos ar Krievijas oligarhiem, bet pērn Putins dejoja ar Brīvības partijas ārlietu ministri viņas kāzās.

Savukārt Orbāns nevēloties iesaistīties aliansē ar Lepēnu, jo viņas partija neesot valdībā.

Tomēr pēc vēlēšanām abiem Centrāleiropas līderiem var rasties motivācija nostiprināt attiecības ar Salvīni. Orbāna partijas Fidesz darbība EPP grupā ir iesaldēta, un pēc vēlēšanām viņš varētu meklēt jaunas politiskās mājas. Savukārt Kačiņska partija, tāpat kā Latvijas Nacionālā apvienība, pieder pie Konservatīvo un reformistu grupas (ECR), kuras lielākais un nozīmīgākais biedrs ir britu Konservatīvā partija. Gan torijiem prognozētie ļoti vājie rezultāti vēlēšanās, gan britu deputātu aiziešana no EP pēc Brexit var apdraudēt ECR pastāvēšanu. Arī citu mazu eiroskeptiķu frakciju — Brīvības un demokrātijas Eiropa — varētu izjaukt Salvīni populisma pievilkšanas spēks.

Tāpat kā vairākās Eiropas valstīs, kur labējie populisti iegūst nozīmīgu pārstāvniecību parlamentā, liels eiroskeptiķu kontingents EP padarīs lēmumu pieņemšanu ES manāmi sarežģītāku. EP ir galavārds daudzu amatpersonu, direktīvu un līgumu apstiprināšanā, un jo grūtāk būs savākt šiem lēmumiem vairākumu, jo vairāk buksēs jau tā diezgan smagnējā ES mašinērija. Rezultātu viegli iedomāties — turpina izplatīties šaubas par Eiropas rīcībspēju, kas tikai stiprina eiroskeptiskus politiķus.

Neviena no Latvijas partijām ar izredzēm iekļūt EP nav publiski izrādījusi interesi par piesliešanos Salvīni blokam.

Tomēr Salvīni un viņa sabiedroto acīmredzamā aizraušanās ar Putinu liek skatīties uz Latvijai piedāvāto izvēli arī caur šo prizmu. Latvijas Krievu savienība neslēpj simpātijas pret Kremļa politiku, un daudziem ir aizdomas, ka arī Saskaņas norobežošanās no Putina partijas Vienotā Krievija ir tikai taktisks manevrs, lai Ušakova partiju uzņemtu Eiropas Sociālistu partiju grupā. Iepriekšējās vēlēšanās Saskaņa un LKS ieguva divas vietas EP. Pēc jaunākās SKDS aptaujas, šajās vēlēšanās tās varētu iegūt trīs vietas. Fragmentētā Parlamentā arī putinistu atbalstītāju skaita pieaugums veicinātu ES vājināšanu.

Latvijai jārada par sevi jauns stāsts

ASV finanšu ministra vietnieks slavē Kariņa valdību, bet daudz vēl esot jādara cīņā pret naudas atmazgāšanu

Vairāk nekā gadu netīrās naudas izvākšana no Latvijas banku sistēmas ir politiskās dienas kārtības galvgalī, un šajā nervozajā procesā ASV ieņem svarīgu vietu. Krasais pavērsiens prom no nerezidentu apkalpošanas sākās, kad pērn februārī ASV Finanšu ministrijai pakļautā naudas atmazgāšanas apkarošanas iestāde FinCEN publiskoja priekšlikumu ieviest Patriota likuma 311. pantā paredzētās sankcijas — pilnīgu atslēgšanu no dolāru pārskaitījumiem — pret ABLV banku. Vasarā sekoja Eiropas Padomes paspārnē esošās naudas atmazgāšanas apkarošanas organizācijas Moneyval draudīgais ziņojums, kas identificēja daudzus trūkumus Latvijas finanšu sistēmas pārraudzībā un deva iespēju līdz 2019. gada nogalei problēmas novērst, vai arī tikt iekļautai «pelēkajā sarakstā» ar smagām sekām ne tikai Latvijas bankām, bet visai ekonomikai.

Jaunā valdība solījusi veikt finanšu sektora uzraudzības «kapitālo remontu». Vai ar to pietiks, lai novērstu negatīvu Moneyval ziņojumu un uzspodrinātu Latvijas reputāciju?

16. maijā Rīgā viesojās ASV Finanšu ministrijas sekretāra vietnieks terorisma finansēšanas jautājumos Maršals Bilingslijs, kurš šobrīd ir arī starptautiskās naudas atmazgāšanas apkarošanas organizācijas FATF prezidents. Ir devās noskaidrot, kā viņš vērtē Latvijas progresu cīņā pret netīro naudu.

Kāpēc esat ieradies Latvijā?
Esmu atgriezies gandrīz gadu pēc iepriekšējās vizītes saistībā ar nozīmīgajām izmaiņām politiskajā vidē. Bija sarežģīts valdības veidošanas process, taču Latvijai tagad ir valdība ar premjerministru, kurš ir ļoti skaidri pateicis, ka viena no viņa galvenajām prioritātēm ir finanšu sistēmas attīrīšana. Tas vieš lielas cerības. 

Esmu ieradies, lai izteiktu šim virzienam atbalstu un runātu ar dažādiem pārvaldes pārstāvjiem, kuriem būs nozīmīga loma šo centienu atbalstā, kā arī ar privāto sektoru, lai saprastu, kur ir riski un kur mums ir jāsadarbojas.

Kas ir galvenie panākumi kopš jūsu pēdējās vizītes, un kas vēl ir jādara?
Iepriekšējā valdība izdarīja dažas ļoti svarīgas lietas, bet atstāja arī vairākus darbus neizdarītus. Starp svarīgākajiem sasniegumiem bija likums par čaulas uzņēmumu [aizliegšanu]. 

Svarīgs progresa elements ir centieni samazināt nerezidentu depozītus līdz līmenim, kuru spēj aptvert uzraudzības institūcijas kopā ar Kontroles dienesta atbalstu. Iepriekšējā valdība arī izvēlējās izcilu jauno Kontroles dienesta vadītāju [Ilzi Znotiņu], sāka nodrošināt viņai nepieciešamos resursus, nostiprināja KNAB un citas institūcijas. Taču vairākas lietas palika neizdarītas. 

Salīdzinot ar Latvijā ierasto, jaunā valdība ir diezgan strauji virzījusies uz priekšu, lai sāktu identificēt un salabot atlikušos, nozīmīgos trūkumus. Viņi nekādā gadījumā nav vēl izlabojuši visus trūkumus, un naudas atmazgāšanas apkarošanas jomā vienmēr nāk klāt papildu darbi. Tomēr likumprojektu pakete, kuru šī valdība ir attīstījusi kopā ar banku sektoru, mums šķiet ļoti svarīga, saprātīga un steidzami nepieciešama.

Ja valdība izpilda visu solīto, vai ar to pietiks, lai Latvija saņemtu labvēlīgu Moneyval vērtējumu?
Atkarīgs no tā, kā saprotam vārdus «izdara visu». Īsā atbilde — likumu pieņemšana ir tikai viena darba daļa. FATF un ar to saistītās reģionālās organizācijas, starp kurām ir Moneyval, ir attīstījušās. Vairs nepietiek tikai ar likumu pieņemšanu. Tagad tiek gaidīts, ka šie likumi tiek efektīvi ieviesti dzīvē un to var skaidri parādīt. Taču, ja visi likumi vēl nav pieņemti, neizbēgami būs trūkumi efektīvā cīņā pret naudas atmazgāšanu. Atslēgas jautājums — vai parlaments spēs pieņemt šos likumus pietiekami veikli, lai varētu tos ieviest dzīvē, un jau šoruden Moneyval sanāksmē pierādīt, ka cīņa pret naudas atmazgāšanu ir efektīva?

Kad šī sanāksme notiks?
Datums vēl nav noteikts, tas būs uz gada beigām. Tad būs svarīgi parādīt, ka noticis pierādāms progress visos būtiskajos jautājumos, uz kuriem Moneyval agrāk norādīja valdībai.

Ar ieviešanu tiek domāta apsūdzību celšana, tiesas procesu sākšana?
Jā, tas viss. Efektīvi rezultāti visās jomās.

Kā vērtējat FKTK darbu?
Zinu, ka presē notiek plašas diskusijas, netaisos tajās iesaistīties. Ir ļoti svarīgi, lai mums būtu partneri, ar kuriem varam sadarboties. Latvijas valdības kompetencē ir lemt, kā tā vēlas strukturēt darbu un ko vēlas redzēt regulatora vadībā. Mēs ASV pusē turpinām uzskatīt, ka mums ir nepieciešami sadarbības partneri, kuri runā patiesību un rīkojas godīgi. Ja būs tāds partneris, mēs ar prieku ar to sadarbosimies.

Vai tas nozīmē, ka FKTK šobrīd nav tādas vadības?
Es saku tieši to, ko pateicu.

Gan ABLV īpašnieki, gan FKTK vadība ir teikuši, ka viņu mērķis ir panākt, lai FinCEN atsauc rekomendāciju noteikt sankcijas pret ABLV. Vai tas ir iespējams?
Es nevaru izteikties par juridiskiem procesiem, kas saistīti ar ABLV.

Tātad jūs nevarat komentēt, vai vispār ir iespējams šādu rekomendāciju atsaukt?
Es nevaru par to izteikties.

Bija plašas diskusijas par to, kā jānotiek ABLV likvidācijai. Lēmums par pašlikvidāciju izraisīja spriedzi gan Latvijas institūcijās, gan starptautiski. Vai izstrādātās procedūras, lai izvētītu gan šobrīd bankā vēl glabāto naudu, gan agrākos darījumus, jūsuprāt, ir pieņemamas?
Tas jānosaka Latvijas valdībai. Tā ļoti labi zina mūsu uzskatus par šiem jautājumiem, bet šīs diskusijas paliks starpvaldību komunikāciju kanālos.

Kučinska valdība pieņēma lēmumu, ka ASV jāapstiprina metodoloģija, pēc kuras tiek vērtēta ABLV glabātā nauda. Vai tas ir noticis?
Vēstnieces paziņojumā skaidri pateikts, ka ASV nav šo pieeju vērtējusi ne vienādi, ne otrādi.

Taču jūs esat par to tikuši informēti?
Es neiedziļināšanos detaļās, kas mums ir stāstīts un vai mēs ticam visam, kas mums ir stāstīts.

Cik esat norūpējušies, ka netīrā nauda varētu tikt izlaista no bankas? Ka kontrole varētu nebūt pietiekami stingra?
Nevajadzētu sakoncentrēt visu uzmanību uz vienu vai otru banku. Galvenais ir fokusēties uz neatliekamo nepieciešamību ieviest pret naudas atmazgāšanu vērstos likumus, jo Latvijā turpina darboties finanšu sistēma, kura tika apzināti radīta, lai sniegtu banku pakalpojumus  nerezidentiem. Kamēr joprojām ir tik augsts nerezidentu depozītu līmenis, daudzas bankas, visa Latvijas finanšu sistēma atrodas riskantā situācijā. 

Pret naudas atmazgāšanu vērstie likumi domāti, lai sistēmu pasargātu — novērstu pārkāpumus un nodrošinātu, ka nerodas vēl viena ar [Patriotu likuma] 311. pantu saistīta situācija.

Vai tas varētu notikt?
Es neizteikšu prognozes par nākotni, bet svarīgi ir saprast, ka starptautiskā finanšu sistēma vislabāk strādā, kad katra valsts uzņemas atbildību par naudas atmazgāšanas un terorisma finansēšanas apkarošanu savā teritorijā. To gaida FATF, to pieprasa Moneyval.

Ir plaši izplatīts priekšstats, ka ABLV likvidācijas gaitai būs nozīmīga ietekme uz Moneyval lēmumu par Latviju. Vai šis priekšstats atbilst patiesībai?
Es nekomentēšu aktuālus juridiskus procesus. Taču Latvijai ir nepieciešams par sevi radīt jaunu stāstu. Jūsu premjers tieši to arī dara, tas ir ļoti pozitīvs naratīvs, taču tam ir nepieciešams plašs atbalsts. Ir ne tikai jāpieņem likumi, bet tie jāievieš dzīvē.

Latvijas valdība ierosinājusi mainīt FKTK regulējošos likumus. Tas var nozīmēt arī iestādes vadības maiņu. Daži saka, ka šīs izmaiņas neatbilst starptautiskām normām. Kā jūs komentētu šos priekšlikumus?
Es nezinu par tādām sūdzībām par starptautiskām normām. Manā pieredzē katrā valstī šīs iestādes tiek strukturētas atšķirīgi. Ir svarīgi, ka Latvija pati izlemj, kā organizē darbu. Ne ASV, ne ES, ne kādam citam nav jāsaka Latvijai, kā to darīt. Premjerministram tas ir jāizlemj, protams, tam jānotiek atbilstoši juridiskajam rāmim. Būtiski ir tas, ka izstrādāto likumprojektu pakete ir daudz plašāka nekā tikai FKTK vadības izvēles un iecelšanas reorganizācija. Tā satur daudzas steidzami nepieciešamas izmaiņas, tajā skaitā saistībā ar Latvijas spēju izpildīt savu pienākumu nekavējoties ieviest ANO Drošības padomes rezolūcijas par sankcijām. Tā ir obligāta starptautisko tiesību norma. Risinājums nav sarežģīts, bet tas ir jau ļoti aizkavējies.

Pēc vizītes Rīgā jūs dodaties uz Igaunija. Caur Danske Bank Igaunijas filiāli aizplūda miljardiem dolāru potenciāli netīras naudas. Vai varam gaidīt no ASV kādus soļus šajā jautājumā?
Saistībā ar Danske arī notiek izmeklēšanas, par kurām neizteikšos. Mēs esam ļoti cieši sadarbojušies ar Igauniju plašā jautājumu lokā, un Igaunija pēdējos gados ir ļoti strauji rīkojusies, ne tikai lai demonstrētu politisko gribu kaut ko mainīt, ko Latvija šobrīd arī skaidri dara, bet ir jau ieviesusi daudzus būtiskus likumus un attīstījusi savu kapacitāti. 

Es ar prieku gaidu tikšanos ar Igaunijas kolēģiem, lai sūtītu ļoti skaidru signālu, ka Baltijas valstu bankām jābūt korespondējošiem kontiem [ārvalstu bankās, caur kurām var pārskaitīt ASV dolārus], ka Baltijā būtu jāiegulda nauda, ka jābūt pārliecībai, ka šeit ir spēcīgas uzraugošās institūcijas, spēcīgi kontroles dienesti. Tādu vidi ir izveidojusi Igaunija, un mēs strādājām, lai tāda vide rastos arī Latvijā.

Jābalso par Eiropu

Aizstāvēt Latvijas intereses nozīmē aizstāvēt Eiropas Savienību

Franss Timmermanss? Kas tas tāds? Tā noteikti sev prasīs ne viens vien rīdzinieks, ieraudzījis pilsētas ielās izliktu lielu plakātu, kurā kāds nepazīstams pusmūža vīrietis uzvalkā tiek pieteikts kā «mūsu prezidents Eiropas nākotnei».

Lielāku skaidrību nevieš reklāmas augšējā stūrī uz sarkana fona izceltie burti «PES», un vienīgi politiskā zīmološanā iesvaidītie uzreiz sapratīs, kā pareizi tulkot aicinājumu «Balsojiet par sociāldemokrātiem 25. maijā». Tikai plakāta apakšā salīdzinoši maziem burtiem rakstītais vārds «Saskaņa» vidējam vēlētājam beidzot atklāj, kam viņš var pateikties par iepazīstināšanu ar Fransu.

Stipri jāšaubās, vai šo plakātu var uzskatīt par veiksmīgu politisku aģitāciju Latvijas apstākļos. Tikai retais šeit pazīst Timmermansu kā Eiropas sociālistu partiju apvienības (Party of European Socialists jeb PES) kandidātu uz Eiropas Komisijas prezidenta amatu. Latvijā nebūs iespējams par viņu balsot Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās, un tās arī reklāmā netiek tieši pieminētas.

Plakāts liecina, cik ārkārtīgi svarīgi Saskaņai šobrīd ir pierādīt savu lojalitāti EP sociālistu frakcijai, un ciniķi teiktu, ka partija jau gatavojas iespējamajam balsojumam par Saskaņas EP vēlēšanu saraksta līdera Ušakova izdošanu kriminālvajāšanai.

Tomēr Timmermansa seja Rīgas ielās ir arī zīme, ka šīm EP vēlēšanām ir līdz šim neredzēti spēcīga eiropeiskā dimensija.

Politiskā sadarbība un ideoloģiskie konflikti sāk šķērsot robežas. Itālijas iekšlietu ministrs Salvini cenšas izveidot eiroskeptiķu aliansi, kura Briselē grautu ES no iekšpuses. Francijas prezidents Makrons pasludinājis par saviem pretiniekiem Salvini un Ungārijas premjerministru Orbanu, kurš veido ciešas saites ar Krievijas prezidentu Putinu, iegrožo preses brīvību un pakļauj tiesas politiskai ietekmei.

Šajos konfliktos saredzams svarīgāks jautājums, kuru izšķirs nākamnedēļas vēlēšanas — cik liels būs eiroskeptisko populistu atbalsta pieaugums EP? Šobrīd Eiropas Tautas partiju grupai (EPP), kurā ietilpst arī Vienotība, ir 217 no 751 deputāta vietām, bet aptaujas liecina, ka viņi varētu zaudēt starp 45 un 50 mandātu. Tas noteikti ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc EPP tik nepiedodami ilgi auklējās ar Orbana partiju Fidesz, kura vēlēšanās varētu iegūt ap 14 vietu un kuras darbību grupā apturēja tikai šā gada martā.

Arī otrajai lielākajai partiju grupai PES draud vērā ņemams vietu skaita sarukums — no 189 līdz apmēram 147. EPP un PES atbalsta kritumu visdrīzāk nespēs kompensēt trešā lielākā centriskā grupa — Liberāļu un demokrātu apvienība jeb ALDE, kurā no Latvijas piedalās partija Latvijas Attīstībai. Pateicoties sadarbībai ar Makrona partiju En Marche!, ALDE vietu skaits varētu pieaugt no 68 līdz pat 100, tomēr kopā trīs centriskās grupas varētu saņemt starp 60 un 80 mazāk vietu nekā patlaban, un dažās aptaujās to kopskaits jau bīstami tuvojas 50% robežai.

Savukārt, pēc Politico.eu aprēķiniem, eiroskeptiski noskaņoti kandidāti varētu iegūt ap trešo daļu vietu EP. Šobrīd ES grāvēji ir sadalījušies vairākās nelielās frakcijās, taču, ja Salvini plāni piepildītos un pēc vēlēšanām eiroskeptiķiem izdotos konsolidēt spēkus, viņi varētu iegūt nozīmīgu svaru EP gan kā balsošanas bloks, gan arī uzņemoties dažādu komisiju vadību. Situāciju vēl vairāk sarežģīs Lielbritānijas gaidāmā piedalīšanās EP vēlēšanās. Šobrīd aptaujās vadošā Brexit partija iegūs tribīni un ietekmi, bet citu valstu deputātiem būs jātiek skaidrībā — kā izturēties pret desmito daļu parlamenta, 73 deputātiem, kuri dažu mēnešu laikā varētu zaudēt mandātus sakarā ar Lielbritānijas izstāšanos no ES? Cik lielā mērā viņus iesaistīt lēmumu pieņemšanā un amatu sadalē?

Tā nu atgriežamies pie Timmermansa. Svarīgākais amats, par kuru pēc vēlēšanām būs jālemj EP, ir Eiropas Komisijas prezidents. Lielāka daļa EP frakciju ir jau pirms laba laika izvirzījušas savus tā sauktos Spitzenkandidaten — PES tas ir nīderlandietis Timmermanss, EPP vācietis Manfrēds Vēbers, un abas lielākās partiju grupas ir apņēmušās neatbalstīt kandidātus no malas. Taču EP tikai apstiprina EK prezidentu amatā, tiesības izvirzīt kandidātu pieder ES valstu vadītājiem, un daudziem no viņiem «spico kandidātu» sistēma nemaz nepatīk. Pirms pieciem gadiem parlaments panāca EPP nosauktā kandidāta Junkera izvirzīšanu, taču saskaldītam parlamentam varētu būt krietni grūtāk uzspiest savu gribu dalībvalstīm. Visdrīzāk EPP atkal iegūs visvairāk vietu, tomēr šobrīd nav nekādu garantiju, ka valstu vadītāji būs gatavi virzīt Vēberu. Ja viņi to nedara, varam gaidīt ilgstošu stīvēšanos par labāku kandidātu no malas.

Vēsts plakātu pētītājiem — Timmermanss gandrīz noteikti nebūs «mūsu prezidents Eiropas nākotnei».

Tomēr 25.maijā tieši Eiropas nākotnei jābūt vienam no vēlētāju galvenajiem apsvērumiem. Latvija nebūs ne droša, ne pārtikusi, ja ES būs vāja un fragmentēta. Visas partijas sola cīnīties par Latvijas interesēm Eiropas Parlamentā. Vislabāk to var izdarīt, cīnoties pret tiem, kuri vēlas ES vājināt, un šajās vēlēšanās katra vieta būs no svara.

Komentārs 140 zīmēs

Vētīs patvaļīgos uzraugus. Valdības koalīcija vienojusies veikt NEPLP vadības darba juridisko izvērtējumu.

Kremlim pa pirkstiem. Melnkalne piespriedusi cietumsodus 14 personām par Krievijas atbalstītu valsts apvērsuma mēģinājumu 2016. gadā.

Tirdzniecības kara rīboņa Klusā okeāna krastos. ASV paaugstināja tarifus Ķīnas precēm, kuru vērtība sasniedz 200 miljardus dolāru.

Var lepoties ar drosmi

Krievijas troļļu uzbrukumi nav atturējuši somu žurnālisti Jesiku Aro no viņu darbības izmeklēšanas, un daži žurnālistes vajātāji tagad Somijā ir notiesāti

Sveicieni no Dohas, ienākot restorānā Niklāvs Vecrīgā, saka Jesika Aro, somu sabiedriskā medija YLE žurnāliste, kura kļuvusi par vienu no pasaulē pazīstamākajiem Krievijas interneta troļļu uzbrukumu mērķiem. Viņas Facebook lapā redzams, ka tikko kā bijusi Katarā, neilgi pirms tam Vašingtonā — visā pasaulē grib dzirdēt viņas vienlīdz pamācošo un satraucošo stāstu par Kremļa gatavību pavērst savas interneta ordas pret rietumvalstu demokrātijām un arī atsevišķiem indivīdiem, kas traucē viņiem sasniegt savus politiskos mērķus. Rīgā viņa ieradusies, lai piedalītos Baltijas Mediju izcilības centra organizētā diskusijā par dezinformācijas apkarošanu.

Aro stāsts sākās 2014. gadā, kad viņa bija, iespējams, pirmā Rietumu žurnāliste, kura sāka interesēties par Krievijas propagandas izplatīšanu internetā ar anonīmu, nereti automatizētu Twitter un Facebook kontu palīdzību. Uzbrukumi Aro sākās drīz pēc tam, kad žurnāliste ievietoja Facebook aicinājumu atsaukties cilvēkiem, kas saskārušies ar Krievijas propagandu internetā, un kļuva par niknu ofensīvu pēc viņas 2015. gada ziemā publicētā raksta par «troļļu fabriku» Sanktpēterburgā, kur cilvēki tiek pieņemti darbā, lai ražotu Kremlim vajadzīgo saturu internetam. Par Aro sociālajos tīklos tika izplatīti vairāki simti rakstu, video un mēmes, kuros viņa nosaukta par NATO aģenti, narkodīleri un m**ku, taču mobings neaprobežojās ar virtuālo vidi. Viņa saņēma nosodošu īsziņu, kurā kāds parakstījās kā viņas jau 20 gadus mirušais tēvs, un telefona zvanu no Ukrainas, kurā bija dzirdama šaušana.

Ar nožēlu Aro jāatzīst, ka šīm metodēm ir atdeve. «Troļļiem ir reāla ietekme,» viņa saka. «Viņi ir ietekmējuši daudzus somus.» Ir cilvēki, kuri saprot, ka tā ir propaganda, tomēr citi kļūst par propagandas izplatītājiem vai arī nobīstas izteikt savu viedokli. «Viņi ir daļēji iznīcinājuši somu vārda brīvību.» Pagājuši pieci gadi kopš pirmajiem rakstiem, bet par Aro turpina izplatīt melus un izdomājumus, lai iznīcinātu viņas reputāciju. «Ir daudzi cilvēki Somijā, kuri uzskata, ka troļļi neeksistē,» viņa ar zināmu rūgtumu saka, «un ka vienīgā vieta, kur tie atrodami, ir mana iztēle.»

Visvieglāk ietekmējami ir cilvēki, kuri pavada daudz laika sociālajos tīklos un nonāk vidē, kurā meli un sazvērestības teorijas tiek bieži atkārtotas. «Viņi iet dziļāk un dziļāk un kļūst aizvien radikālāki.» Otra ietekmējamā grupa ir galēji labējā spārna atbalstītāji, arī politiķi, kuri labprāt notic Krievijā saražotām sazvērestības teorijām. Uzbrukumi Aro atrodami tajās pašās mājaslapās, kuras izplata rasismu un islamofobiju.

Kā tas var būt, ka tik vecā un stabilā demokrātijā kā Somija, kura allaž atrodas pasaules izglītības un labklājības rangu tabulu pašā augšgalā, cilvēki var noticēt prastai troļļu propagandai? Par spīti lieliskiem rezultātiem PISA starptautiskajā izglītības sistēmu salīdzinājumā, «Somijā vēl aizvien ir cilvēki, kuri nespēj atšķirt uzticamu no neuzticama avota», atbild Aro. Ir bijuši gadījumi, kad universitāšu lektori vai policijas amatpersonas izplata viltus ziņas. «Pat sabiedrībā redzami cilvēki, svarīgos amatos, var nesaprast, ko viņi redz internetā.» Esot arī tādi, kuri «varbūt pat zina, ka informācija ir briesmīga propaganda, bet viņi to izplata, lai citus sadusmotu.» Aro gan liek cerības uz jauniem cilvēkiem, ka tie var labāk atšķirt viltus no īstām ziņām.

2014. gadā Krievijas troļļu darbība lielā mērā koncentrējās uz notikumiem Ukrainā, bet kopš tam viņi tikuši pieslēgti referendumam par Lielbritānijas izstāšanos no ES, ASV prezidenta vēlēšanām, Katalonijas neatkarības kustības atbalstam, dzelteno vestu protestiem Francijā. Nesen CNN ziņoja, ka Kremļa pārstāvji snieguši padomus sociālo tīklu izmantošanā nu jau gāztajam Sudānas diktatoram Omaram al-Baširam, kuram pat ieteikts pilsētas ielās publiski izpildīt nāvessodus un video ievietot internetā, lai iebiedētu oponentus. Kremļa propagandisti «ir pat ļaunāki, ciniskāki un bīstamāki, nekā man sākotnēji likās», saka Aro.

To viņai nācies arī pašai izjust. Pat veci viņas draugi ir noticējuši internetā publiskotajiem meliem, viņa ir saņēmusi nāves draudus, un policija brīdinājusi, ka viņa «varētu kļūt par impulsīvas vardarbības upuri, ja atrodas nepareizā vietā nepareizā laikā».

Kā viņa psiholoģiski tiek ar šo situāciju galā? «Kad redzēju, ka pret mani ir vērsta nomelnošanas kampaņa, kuras mērķis ir mani apklusināt, tas man deva vēl lielāku enerģiju,» saka Aro. «Viņi parādīja, ka šis jautājums ir daudz svarīgāks, nekā man sākumā likās.» Aro tagad cenšas parādīt, ka šiem uzbrukumiem ir bumeranga efekts — ka tie neietekmē viņas darbu, lai troļļiem nerastos kārdinājums to nodarīt arī kādam citam. Tomēr sarunas laikā ir arī manāms psiholoģiskais slogs, kas gulstas uz žurnālisti. Viņas smieklos par troļļu absurdajiem uzbrukumiem neskan prieks, un vienreiz viņa pat atvainojas, ka smejas: «Tā es sevi pasargāju.»

Viena konkrēta Aro uzvara ir nesens Somijas tiesas spriedums, kurā trīs no viņas interneta vajātājiem notiesāti par neslavas celšanu un nepatiesas informācijas izplatīšanu. Prokremliskās, pret imigrantiem noskaņotās un eiroskeptiskās mājaslapas MV-Lehti dibinātājam Iļjam Janickinam tiesa piesprieda reālu cietumsodu uz 22 mēnešiem. Kremļa kontrolētā Krievijas Stratēģisko pētījumu institūta darbiniekam Johanam Bekmanam — gadu ilgu nosacītu sodu. Viņa darbavieta 2016. gadā sagatavoja plānus ASV prezidenta vēlēšanu ietekmēšanai. Visiem trim notiesātajiem būs jāmaksā 136 000 eiro naudas sods.

Tomēr arī šis spriedums nav pilnībā izbeidzis uzbrukumus. Notiesātie ir lēmumu pārsūdzējuši, tāpēc gala spriedums varētu būt tikai pēc trim vai pieciem gadiem. «Cenšos pastiprināt spiedienu uz sociālo mediju gigantiem un politiķiem, kuri spēj viņus regulēt,» saka Aro, kad prasu, kā varētu ierobežot šādus uzbrukumus. «Jau gadiem Twitter, Facebook un Google produkts YouTube piedāvā Krievijai iespēju izplatīt propagandu, un viņi nedara tās ierobežošanai ne tuvu tik daudz, cik varētu,» spriež Aro. «Viņi tikai sāk kustēties, kad ASV Senāts sāk izmeklēšanu.» 2016. gadā Eiropas Komisija centās sociālos medijus regulēt un uzlika pienākumu izņemt no vietnēm naida runu 24 stundu laikā, bet noteikumi netiekot apzinīgi ievēroti. «Šķiet, ka Facebook savu platformu satīra tikai valstīs, kurās viņiem var uzlikt ļoti nopietnus sodus par pārkāpumiem, piemēram, Vācijā, kur soda naudas varētu būt miljonos.»

Nepatīkamu pārsteigumu Aro nesen sagādāja arī ASV. Valsts departaments viņai janvārī paziņoja par Starptautiskās balvas par sieviešu drosmi piešķiršanu, taču dažas nedēļas vēlāk pateica, ka nekādas balvas nebūs — esot notikusi iekšējās komunikācijas kļūda. Izdevums Foreign Policy vēlāk rakstīja, ka balva viņai atņemta, jo Valsts departamenta darbinieki sociālajos tīklos uzgājuši Aro aso kritiku par prezidentu Trampu. Tomēr Aro pieļauj, ka īstais iemesls varētu būt administrācijas nevēlēšanās pievērst jelkādu uzmanību Krievijas troļļu aktivitātēm, jo tas kārtējo reizi atgādinātu par viņu atbalstu Trampa ievēlēšanai. Daži senatori pieprasījuši šo gadījumu izmeklēt, Aro tagad gaida rezultātus. Savukārt The Washington Post par viņu komentārā raksta: «Aro šo apbalvojumu ir nopelnījusi. Pretstatā tiem, kas viņai šo godu liedza, viņa ar savu drosmi var lepoties.»

Ēdienkarte

Aukstā biešu zupa
Ūdens

Pelna no posta

Soctīklu kaitējums ir nevis blaknes, bet biznesa modeļa būtiska sastāvdaļa

Piekrītu, piekrītu, piekrītu.

Gandrīz katrā interneta lapā, kuru apmeklējam, parādās pieprasījums piekrist savu datu izmantošanai, un mēs arī piekrītam, piekrītam, piekrītam. Kuram tad ir laiks izlasīt, kur nu vēl saprast garos, juridiskos dokumentus, kuros aprakstīts, kā savāktā informācija tiks izmantota?

Personas dati ir jaunā valūta, ar kuru mēs pērkam «brīvu» pieeju visam plašajam interneta piedāvājumam — Facebook, Twitter, YouTube, Instagram, WhatsApp. Mēs pārdodam milzīgu vērtību par grašiem. Tāpat kā ātro kredītu ņēmēji neiedziļinoties aizņemas nelielu summu, lai atrisinātu kādu īstermiņa problēmu, un nonāk parādu verdzībā, arī mēs ērtības labad spiežam «piekrītu» un nonākam informatīvā verdzībā. Facebook un Google kļūst ar katru ceturksni bagātāki, bet viņu pakalpojumi rada aizvien postošākas sekas, indivīdiem — digitālo atkarību, sabiedrībām — tumsonības vairošanu un demokrātijas drupināšanu.

Vairākumam interneta lietotāju jau ir skaidrs, ka viņu aktivitātes virtuālajā telpā tiek izmantotas, lai pārdotu reklāmas. Ievadi Google meklētājā vārdu «Londona», un nākamajās nedēļās tev dažādās interneta vietnēs sāks parādīties aicinājumi rezervēt viesnīcu Lielbritānijas galvaspilsētā. Iekšējais protests pret šādu novērošanu ir viegli apklusināms, jo saņemtie labumi attaisno šķietami nelielo ielaušanos mūsu privātumā.

Taču situācija patiesībā ir krietni sliktāka, nekā iedomājamies.

Facebook un Google ne tikai par mums zina daudz vairāk, nekā nojaušam. Un viņi šo informāciju izmanto ne tikai, lai rādītu sevišķi mums tēmētas reklāmas, bet arī, lai kontrolētu mūsu uzvedību un virzītu gan mūsu laika, gan naudas patēriņu virzienos, kurus nosaka viņu pašu un klientu intereses.

Rodžers Maknamijs bija viens no tuvākajiem Marka Zakerberga padomdevējiem no 2006. līdz 2009. gadam, laikā, kad Facebook pārtapa no neliela, tikai studentiem pieejama sociālā tīkla par pasaules mēroga kompāniju. Šā gada sākumā Maknamijs izdeva grāmatu Zucked, kurā parāda, kā Facebook izmantošana sabiedrības šķelšanai, dezinformācijas izplatīšanai, naida un dusmu vairošanai ir nevis nejauša un nevēlama soctīklu blakne, bet gan biznesa modeļa būtiska sastāvdaļa.

Soctīklu galvenais mērķis ir piesaistīt cilvēkus aizvien ilgāk pie ekrāniem, lai parādītu aizvien vairāk reklāmu. Bija laiks, kad galvenā ēsma bija spēles, kas lika pastāvīgi atgriezties, lai aplaistītu stādiņu, pabarotu jēriņu vai sasniegtu labāku rezultātu par saviem draugiem un kaimiņiem. Taču kaut kad ap 2011. gadu dvēseļu inženieri Silīcija ielejā konstatēja, ka vēl efektīvāks āķis ir dusmas un sašutums. Spēlē viena veiksme citos izsauc greizsirdību, bet sašutums un dusmas cilvēkus vieno — viņi grib ar to dalīties, uzkurināt citus. Tad rodas konflikti, sākas savstarpēja apsaukāšanās, un nu jau ir pavisam grūti atrauties no viedtālruņa. Pat ja nenotiek kāds strīds, vēlme visu laiku gūt apstiprinājumu savai pārliecībai liek pastāvīgi atgriezties, laikot, šērot…

Kā saka Krievijas interneta troļļu vajātā somu žurnāliste Jesika Aro, šāda naidpilna vide var radīt postošas sekas arī konkrētu cilvēku dzīvēs, tomēr Facebook un Google tikai reti un negribīgi cenšas ierobežot šo jūtu uzkurināšanu, kas ir tik cieši saistīta ar viņu biznesa modeli. Facebook nesenās aktivitātes privātuma un dezinformācijas jomā ir tikai kosmētiskas, jo soctīkls nevienu brīdi netaisās atteikties no iespējām akumulēt aizvien vairāk informācijas par mums un to izmantot tā, kā vien tam šķiet pareizi. Savukārt Google klusē, jo pagaidām tikai retais zina, ka tas radīja Gmail nevis tādēļ, lai mums būtu ērtāk lietot e-pastu, bet gan, lai visu tur rakstīto varētu izlasīt un analizēt. Google neizveidoja Maps, lai mēs varētu atrast ceļu pie draugiem, — ar šā rīka palīdzību tas skatās, kur mēs braucam un kad.

Indivīdiem praktiski nav vairs iespējams no šī matriksa izlauzties. Pat ja tu nelieto Gmail, Google tik un tā izlasīs e-pastus, kurus sūti uz Gmail adresēm. Līdz šim gan likumdevēji, gan sabiedrība lielā mērā pakļāvusies šo uzņēmumu radītajam priekšstatam, ka analizēt tavus e-pastus un šo informāciju izmantot biznesa nolūkos nav tas pats, kas atplēst tev adresētu vēstuli un to izlasīt. Ka izveidot tavu profilu, uz tā pamata atlasīt tev rādāmo informāciju un tā ietekmēt tavu izvēles brīvību nav neleģitīma iejaukšanās tavā privātajā dzīvē. Ka soctīkli ir tikai «platformas», kuras neatbild par tur ievietoto saturu, lai gan to algoritmi mērķtiecīgi piegādā pret radikālu vai melīgu informāciju uzņēmīgiem cilvēkiem tieši to saturu, kas vēl vairāk pastiprinās viņu ticību kaitīgām idejām. Kā norāda Maknamijs, dažu YouTube veiksmīgi izplatītu video rezultātā Amerikā daudzi cilvēki uzskata, ka zeme ir plakana. Tas vēl būtu smieklīgi, bet reālu kaitējumu rada internetā plaši pieejamā pretvakcinācijas propaganda, kuras rezultātā attīstītās valstīs sākuši parādīties masalu uzliesmojumi.

Gan Eiropai, gan ASV ir jāuzliek daudz stingrāki groži interneta gigantiem — sabiedrības, demokrātijas un katra indivīda tiesību un interešu aizsardzībai.

Komentārs 140 zīmēs

Vēl viens «konsultants». Lembergs saņem gandrīz 100 tūkstošus eiro lielu algu no Ventspils pilsētas finansētas biedrības.

Nošķūrē ceļus. Satiksmes ministrs Linkaits izteicis neuzticību Latvijas Dzelzceļa valdei.

Nezina, ka cenzūra ir aizliegta. NEPLP pošas sodīt TV3 par sižetu, kurā atspoguļota pret NEPLP vērsta kritika.

Sabiedrības drosmes tests

1. maijā stāsies spēkā Trauksmes celšanas likums. Tā līdzautore Inese Kušķe stāsta, kā turpmāk tiks aizsargāti cilvēki, kas ziņo par likumpārkāpumiem

Inesei Kušķei šis ir trauksmains laiks. Drīz stāsies spēkā Trauksmes celšanas likums, kuru viņa ne tikai palīdzēja izstrādāt, bet kā Valsts kancelejas (VK) darbiniece arī pārraudzīja gadiem ilgo ceļu līdz pieņemšanai Saeimā. Tagad starp viņas galvenajiem pienākumiem ir sabiedrības informēšana par likuma aizsardzību tiem, kuri ceļ trauksmi par pārkāpumiem darbavietā, kā arī atbildēt uz daudziem jautājumiem, kurus katru dienu VK uzdod gan valsts iestādes, gan privātie uzņēmumi, jo likums uzliek pienākumu visām organizācijām ar vairāk nekā 50 darbiniekiem izveidot iekšējo trauksmes celšanas sistēmu.

Laika viņai nav daudz, tāpēc pusdienas sarunājam restorānā La Kanna Tērbatas ielā, netālu no viņas darbavietas. Zaļajā ceturtdienā citiem jau iestājies pirmssvētku laiskums, bet Kušķe iesteidzas restorānā, atvainojas, ka dažas minūtes aizkavējusies daudzo darbu dēļ, nedaudz atvelk elpu un tad ir gatava pastāstīt, kā šajā projektā iesaistījusies.

Jau kopš studiju gadiem viņai rūpējusi godīga valsts pārvalde un korupcijas apkarošana — 90. gados kādu laiku strādājusi Jāņa Dombura izveidotajā izmeklējošās žurnālistikas uzņēmumā NIP birojs. Pēc Latvijas Universitātes beigšanas turpinājusi studijas Parīzē — Sorbonnas Universitātē un elitārajā Ecole Nationale d’Administration jeb Nacionālajā administrācijas skolā, kuru beigusi liela daļa Francijas politiskās elites. Pēc tam desmit gadus strādājusi OECD tieši ar korupcijas apkarošanas jautājumiem, pa starpu dažus gadus Alekseja Loskutova laikā KNAB vadīja starptautiskās sadarbības nodaļu. Kad Latvija 2016. gadā iestājās OECD, Kušķi atkal pārņēma vēlme atgriezties Latvijā, un viņa piekrita VK vadītāja Mārtiņa Krieviņa piedāvājumam pamest labi atalgoto darbu Parīzē un nākt uz Rīgu veidot likumu, kas aizsargātu trauksmes cēlējus.

«Mūsu vidū ir daudz godprātīgu cilvēku,» saka Kušķe, kuri «var palīdzēt pārkāpumus atklāt un novērst» savās darbavietās. «Tā ir ir godprātīga, pārdomāta, atbildīga pilsoņa rīcība, lai piedalītos savas valsts un sabiedrības labklājības veidošanā.» Likumā uzskaitīti 15 pārkāpumu veidi, par kuriem var celt trauksmi, to skaitā amatpersonu bezdarbība, korupcija, izšķērdēšana, būvniecības vai pārtikas drošības apdraudējums.

Protams, arī līdz šim cilvēki varēja par šādiem pārkāpumiem ziņot. «Galvenais Trauksmes celšanas likuma uzdevums ir aizsargāt trauksmes cēlēju iespējamu represiju gadījumā,» skaidro Kušķe. Trauksmes cēlēja identitāte tiek aizsargāta, viņš tiek atbrīvots no juridiskas atbildības par sniegto informāciju, un, ja tomēr kāds to uzzina un vēršas pret viņu vai viņa tuviniekiem, valsts nodrošina juridisko palīdzību un cietušajam ir tiesības saņemt atlīdzinājumu par zaudējumiem un morālo kaitējumu. Lai nesanāk tā, kā psiholoģei Andrijai Likovai, kura ir lielisks trauksmes cēlēja piemērs. 2017. gadā viņas sniegtā informācija par pārkāpumiem Jelgavas bērnunamā deva būtisku impulsu šo nereti necilvēcīgo iestāžu likvidēšanai, bet viņa «beigās viena pati baltā kleitā sēdēja tiesas zālē», kad bērnunama amatpersonas vērsās tiesā par goda un cieņas aizskaršanu. «Es gribu, lai tos cilvēkus, pret kuriem ir represijas, tiesas zālē valsts aizsargātu,» saka Kušķe.

Tas gan nozīmē, ka «trauksmes cēlējs neziņo anonīmi», jo nav iespējams pasargāt cilvēku, kurš nav norādījis savu vārdu. Tomēr trauksmes cēlēja identitāte tiek «pseidonimizēta» — gan viņa vārds, gan iesniegtie pierādījumi ir ierobežotas pieejamības informācija, un viņa personas datus var nodot tikai iestādei, kas izskata pārkāpumu.

Ja no manis ceļu policists prasa piecīti un es par to ziņoju, vai esmu trauksmes cēlējs? Nē, atbild Kušķe, jo aizsardzība nepienākas jebkuram, kas ziņo par kādu likumpārkāpumu, bet tikai tiem, kas šo informāciju ieguvuši, veicot darba pienākumus. «Otrs ceļu policists, kas to redzēja, — tas jau būtu cits stāsts,» saka Kušķe. Arī gadījumi, kas skar tikai informācijas sniedzēju pašu, nevar būt par pamatu šādam iesniegumam.

Kur potenciālam trauksmes cēlējam vērsties? No 1. maija tīmekļvietnē Trauksmescelejs.lv būs pieejama informācija gan par ziņojuma iesniegšanas procedūru, gan par institūcijām, kurās var vērsties ar iesniegumu, piemēram, par korupciju — KNAB, par vides piesārņošanu — Valsts vides dienestā. Ja nezini, kur vērsties, var iesniegumu sūtīt kontaktpunktam Valsts kancelejā, kas nodos tālāk kompetentai institūcijai.

Trešais ceļš ir izmantot organizāciju iekšējās trauksmes celšanas sistēmas. Tiesa, likumā nav noteiktas nekādas sankcijas uzņēmumiem, kuri tādas nerada. Kušķe gan uzskata, ka šo sistēmu ieviešana ir uzņēmumu pašu interesēs — labāk pašiem risināt problēmas, nevis spiest darbiniekus uzreiz vērsties valsts institūcijās.

Iesniegums ir noteiktā laikā jāizskata, un jāpieņem lēmums, vai tas atbilst Trauksmes celšanas likuma prasībām, un par lēmumu jāinformē iesniedzējs. Ja pārkāpums ilgstoši netiek novērsts, trauksmes cēlējam būs tiesības arī informēt medijus.

Vēl aizvien Latvijas politikā ir aktuāls jautājums par bijušo KNAB darbinieku, tagad Saeimas deputātu Juri Jurašu (JKP), kurš publiski informēja, ka viņa ziņojums par kukuļa piedāvājumu netika izskatīts KNAB, bet šī paziņojuma dēļ viņam celta kriminālapsūdzība par valsts noslēpuma izpaušanu. Ja likums tobrīd būtu jau spēkā, vai Jurašu varētu uzskatīt par trauksmes cēlēju?

«Es zināju, ka jūs man to prasīsit,» ar nelielu smaidu atbilde Kušķe, bet atturas šo gadījumu vērtēt, jo «stāsts ir ļoti komplicēts». No publiski pieejamās informācijas var saprast, ka lietā ir trauksmes celšanas pazīmes — Jurašs vispirms par pārkāpumiem ziņojis iekšēji, tikai pēc tam vērsies pie medijiem, tomēr, no otras puses, «jāuzsver, ka likumā paredzēts — valsts noslēpuma izpaušana nav trauksmes celšana». «Tālāk ļoti sīki jāvērtē, vai tā bija vai nebija valsts noslēpuma izpaušana,» saka Kušķe.

Viens no pasaulē slavenākajiem trauksmes celšanas gadījumiem bija tā saukto «Pentagona dokumentu» — augstākās slepenības pakāpes ASV Aizsardzības ministrijas analīzes par Vjetnamas karu — publiskošana 1971. gadā, kas atklāja sabiedrībai, kā politiķi bija melojuši par kara gaitu. Kāpēc Latvijas likumā noteikts aizliegums ziņot par valsts noslēpumiem? Valsts noslēpuma iekļaušana likumā prasītu lielus resursus, «kas mums nebija pieejami», atbild Kušķe. Nebija iespējams līdz galam novērtēt, «kādu apdraudējumu tas varētu radīt». Tomēr viņa personīgi uzskata, ka «tas ir nākotnes jautājums». Viņasprāt, to jau tagad iespējams tehniski risināt, radot iespēju ziņot par pārkāpumiem tādām amatpersonām, kurām ir pieeja valsts noslēpumam. «Ar mums ļoti atbildīgi sadarbojas Aizsardzības ministrija un Valsts policija,» papildina Kušķe.

Tagad sākusies kampaņa Redzi. Dzirdi. Runā, lai informētu sabiedrību par jauno likumu un mudinātu sniegt informāciju par pārkāpumiem. «Tas būs sabiedrības drosmes tests.» VK regulāri apkopos informāciju par trauksmes celšanas gadījumiem. Cik varētu būt šādu ziņojumu? Kušķe konkrētu skaitli nevēlas saukt, tomēr atzīst — ja pēc trim gadiem būs tikai trīs, «tas būtu bēdīgi». Ja būtu 300, tas «būtu daudzmaz labi».

Ēdienkarte

Tomātu krēmzupa, jēra gaļas zupa
Tvaicēti aunzirņi ar spinātiem, saulē kaltētiem tomātiem, valriekstiem un zilo sieru
Cafe Latte, kapučīno, ūdens

Republika uz ūdens

Pirms 100 gadiem Andrievs Niedra kļuva par vācu atbalstītās valdības vadītāju

Simtgade. Atceraties? To nosvinējām pērn, tās augstākais punkts bija 18. novembris, un tagad neviens par vēsturi vairs daudz nedomā. Visi skatās uz nākotni — kultūras ministre uz iespējamo darbu Eiroparlamentā, kinoindustrija uz gaidāmajiem liesajiem gadiem, sabiedrība uz hokeja čempionātu un Eirovīziju.

Dabīgi, vai ne? Svētki nosvinēti, jāatgriežas ikdienā.

Tomēr, ja simtgades atzīmēšanai bija kāda lielāka nozīme nekā tikai grezna uguņošana virs Daugavas, ja tās mērķis bija mūsdienās apjēgt un mācīties no Latvijas valsts vēstures, tad 2018. gada 18. novembrim vajadzētu būt nevis pasākuma augstākajam punktam, bet gan šīs izziņas ceļa pašam sākumam. Turklāt starp svarīgākajiem vēstures posmiem ir tas, kurš notika tieši pirms simt gadiem 1919. gada pavasarī, kad demokrātiskās Latvijas Republikas liktenis karājās mata galā un tās nākotne likās tikpat nestabila un nedroša kā kuģa klājs vētrā.

18. novembrī dibinātajai Latvijai sākumā nebija ne naudas, ne armi-jas, ne ierēdniecības. Gada beigās pēc lielinieku uzbrukuma jaunās valsts dibinātāji bija spiesti doties uz Liepāju, kur tā lielā mērā bija atkarīga no vācu ģenerāļa fon der Golca komandētajām no Vācijas atsūtītajām militārajām vienībām un Baltijas vāciešu izveidotā landesvēra jeb zemessardzes. Pirmajos darbības mēnešos uz Ulmaņa vadīto valdību arī latviešu vairākums skatījās ar neuzticību, tomēr Vācijas imperiālisma aizstāvis fon der Golcs netaisījās dot iespēju Rietumu sabiedroto de facto atzītajai valstij jebkādas iespējas nostiprināties. Jau no paša sākuma viņš domāja, kā Ulmani nomainīt pret sev izdevīgāku premjerministru.

Tas brīdis pienāca 1919. gada aprīlī. Līdz marta beigām vācu Dzelzsdivīzija, vācbaltu landesvērs un latviešu brigāde bija atkarojuši Kurzemi un ieņēmuši Tukumu un Jelgavu, frontes līnija nostabilizējās pie Lielupes. Vācieši jau no gada sākuma bija visādi kavējuši pagaidu valdības centienus mobilizēt karaspēku, un fon der Golcs netaisījās atbrīvotās teritorijas pārvaldi nodot Ulmaņa vadītajam Ministru kabinetam.

16. aprīlī ar fon der Golca atbalstu landesvēra trieciennodaļas komandiera fon Manteifela vadībā Liepājā notika apvērsums, kura mērķis bija izveidot Vācijai un baltvāciešiem draudzīgāku valdību. Pučistiem tomēr negāja viegli. Lai gan latviešu brigādes komandieris pulkvedis Balodis aktīvi nepretojās apvērsumam, viņš arī atteicās piedalīties jaunas valdības veidošanā. Pēc desmit dienu neveiksmīgiem meklējumiem apvērsuma rīkotāji par jaunās valdības galvu pasludināja mācītāju un rakstnieku Andrievu Niedru.

Tikmēr lielākā daļa pagaidu valdības divas nedēļas atrada patvērumu Lielbritānijas pārstāvniecībā Liepājā, bet maija sākumā visi ministri jau bija pārcēlušies uz slaveno kuģi Saratov, kas bija noenkurojies Liepājas Karostas reidā kopā ar Rietumu sabiedroto kuģiem. «Divi mēneši mūsu republika turējās tikai uz ūdens» — tā vēlāk savās Mazajās piezīmēs rakstīja Kārlis Skalbe. «No neatkarīgās Latvijas beidzot bija palicis pāri šis kuģis, kurš gulēja ostā, pie ieejas jūŗā, noenkurojies starp divām angļu mīnu laivām. Arī es reiz tiku uzkāpis uz šā pasakainā peldošā Zilā kalna, uz kuŗa ik rītu iznāca ministru prezidents Ulmanis un skatījās, «vai migla nozust sāk». Šaurā kuģa telpa piecdesmit soļu gaŗumā, desmit jeb piecpadsmit platumā toreiz priekš viņa bij viss — valsts, apburta ķēniņa pils, labprātīgs cietums.»

Šādos apstākļos saglabāt ticību Latvijas Republikai noteikti bija pat grūtāk, nekā 1918. gada novembrī sapņot par tās dibināšanu. Tomēr pagaidu valdība un tai uzticīgās latviešu vienības Ziemeļlatvijā nezaudēja cerības, un pēc igauņu un latviešu karaspēka uzvaras jūnijā Cēsu kaujās pret landesvēru un Dzelzsdivīziju Ulmanis varēja izkāpt krastā un Latvijas Republika nostāties uz zemes.

Šādi brīži tautas un valsts vēsturē ir tikpat svarīgi kā svinīgie akti uz Nacionālā teātra skatuves. Varbūt pat svarīgāki, jo grūtos brīžos atgādina, ka arī agrāk ir bijuši smagi pārbaudījumi, un apliecina, ka ideālisms, drosme un spītība var nest uzvaru. Ne velti angļi vēl aizvien dzīvi atceras «cīņu par Lielbritāniju», kad 1940. gadā gandrīz visa pārējā Eiropa bija nonākusi Hitlera varā un, gatavojoties desantam pāri Lamanša šaurumam, Vācijas gaisa spēki nepārtraukti bumboja britu lidlaukus un pilsētas. Amerikas vēsturē vēl aizvien slavena ir Valijfordžas nometne, kur revolūcijas laikā ģenerāļa Vašingtona mazā, novājinātā armija pārlaida smagu ziemu, kamēr britu spēki kontrolēja jaunās valsts svarīgākās pilsētas.

Nereti dzirdami centieni noniecināt Latvijas noturēšanos virs ūdens 1919. gada pirmajā pusē, sakot, ka tā nebūtu bijusi iespējama bez sabiedroto atbalsta. Taču arī briti nebūtu varējuši turpināt karu pēc 1940. gada bez ASV sūtītās naudas un ieročiem, un pati Amerika nekad nebūtu izcīnījusi neatkarību, ja tai nebūtu nākusi palīgā Francija.

Bez pašu ticības un gribas nekāda ārējā palīdzība nevar ne radīt, ne noturēt. «Republika uz ūdens» Latvijai māca to pašu, ko Čērčils teica runā 1941. gadā: «Nekad nepadodies. Nekad. Nekad. Nekad. Nekad.»

Komentārs 140 zīmēs

Nauda remontiem norakta Barona ielā. Iekšlietu ministrs licis slēgt Deglava tiltu, kuru Būvniecības valsts kontrole atzinusi par bīstamu.

Solo gājiens? Lietuvas ārlietu ministrs pārmetis Igaunijas prezidentei, ka pirms tikšanās ar Putinu viņa nav koordinējusi rīcību ar partneriem.

Nav vienkārši tūristi. Daugavpils mērs Elksniņš un Rīgas vicemērs Baraņņiks pārmeklēti lidostā pēc atgriešanās no vizītes Maskavā.

Osta strādā valsts labā

Tallinas ostas vadītājs Valdo Kalms lepojas ar uzņēmuma spēju maksāt budžetam vairāk nekā 30 miljonus dividendēs katru gadu

Ostas Latvijā jau gadiem bijušas skandālu apvītas valstis valstī. Tur apgrozās miljoni, daži partiju pārstāvji saņem milzīgas algas kā valdes locekļi, bet caurspīdību un atskaitīšanos par darbu grūti pamanīt. Tieši otrādi — jebkurai vēlmei no ārpuses uzraudzīt ostu darbību seko agresīvi pretuzbrukumi. Piemēram, iepriekšējais Rīgas ostas pārvaldnieks Leonīds Loginovs gandrīz desmit gadus cīnījās pret Konkurences padomes lēmumu par nelikumīgo privāta velkoņa izspiešanu no Rīgas. Tas beidzās ar 1,35 miljonu eiro sodu ostai.

Jaunā Kariņa valdība nolēmusi ķerties pie ostu pārvaldības — deklarācijā ierakstīta apņemšanās ostas, kas šobrīd ir valsts pārvaldes institūcijas, pārveidot par kapitālsabiedrībām, kurās palielināsies valsts ietekme lēmumu pieņemšanā.

Sekoja prognozējamais sašutums, Ostu asociācijas izpilddirektors Kārlis Leiškalns intervijā Neatkarīgajai to pat nosauca par «smirdīgu» plānu, lai «prihvatizētu» ostas, un ar nostalģiju atcerējās zaļzemnieka Kučinska valdību, kura tādas idejas necilāja.

Taču šajā gadījumā biedēt ar nezināmo nevar, jo tepat blakus Igaunijā ostas jau gadiem strādā kā kapitālsabiedrības, un pērn 33% Tallinas ostas akciju tika palaistas biržā.

Pagājušajā nedēļā Rīgā uz paneļdiskusiju par valsts kapitālsabiedrību akciju pārdošanu privātiem investoriem bija ieradies Tallinas ostas valdes priekšsēdētājs Valdo Kalms, un pēc konferences Ir bija iespēja viņu nointervēt pie kafijas tases.

Sāku sarunu ar jautājumu par «prihvatizāciju». Vai tad Igaunijā cilvēkus tā nebiedē? Kā nācās, ka valdība pieņēma lēmumu par akciju pārdošanu?

Galvenais mērķis valdībai esot bijis attīstīt vietējo kapitāla tirgu. Šobrīd ne individuāliem investoriem, ne Igaunijas pensiju fondiem nepietiek vietējo uzņēmumu, kuros var ieguldīt uzkrāto naudu. «Bija milzīgas debates — kāpēc mūsu pensiju fondi iegulda ārzemēs, nevis Igaunijas uzņēmumos,» stāsta Kalms. Otrs mērķis — aktivizēt vietējo vērtspapīru biržu Nasdaq Tallinn, kas palielinātu iespējas arī citiem Igaunijas uzņēmumiem piesaistīt naudu šādā veidā. Trešais — kotešanās biržā un ārējo investoru piesaiste veicina uzņēmumu efektivitāti un caurspīdību.

Tiesa, jau kopš 2015. gada ostas valdi izvēlas neatkarīga atlases komisija, kura piesaista uzņēmuma pārvaldei nevis politiķus, bet kvalificētus profesionāļus. Turklāt pretstatā Latvijai Tallinas osta kā valsts kapitālsabiedrība jau 10 gadus regulāri maksājusi un arī nākotnē plāno maksāt valsts budžetam dividendes — no 30 līdz 35 miljoniem gadā. 2018. gadā šī summa pat sasniedza 105 miljonus.

Akciju pārdošanā uzņēmums aktīvi centies piesaistīt arī Igaunijas iedzīvotājus, un plānoto 6000 vietā vairāk nekā 14 000 iegādājušies akcijas. Mazo individuālo akcionāru rokās tagad ir ap 7% akciju. Arī viņi saņem dividendes, un atdeve šobrīd — seši septiņi procenti gadā — krietni pārsniedz bankās par depozītiem maksātos procentus. Kopumā akciju sākotnējais publiskais piedāvājums bija ļoti veiksmīgs — osta piesaistīja 147 miljonus eiro, pieprasījums pēc akcijām bija trīs reizes lielāks nekā piedāvājums, un lielākais privātais investors tagad ir ASV finanšu milzis JP Morgan Chase Bank.

Tallinas ostas stiprā puse ir pasažieru apkalpošana — prāmji un kruīza kuģi —, tomēr tā vēl aizvien nodarbojas arī ar kravām. Kādu Kalms saskata šī tirgus attīstību nākotnē, ņemot vērā Krievijas vēlmi novirzīt aizvien lielāku daļu savu kravu uz ostām pie Sanktpēterburgas?

«Krievijas tranzīts Igauniju jau ir lielā mērā pametis,» atbild Kalms. Tagad tikai kādi 30% kravu ir no Krievijas, agrāk bija virs 70%. «Taču ir daudz alternatīvu, tāpēc esmu pozitīvi noskaņots par kravu biznesu.» Ziemeļu—dienvidu virziens esot perspektīvs, dodot Tallinai iespēju kļūt par centru tirdzniecībai ar Somiju un Zviedriju.

Svarīgs šajā ziņā būs Rail Baltica projekts. «Esam lieli Rail Baltica atbalstītāji, ne tikai lai attīstītu maršrutu līdz Varšavai, bet arī uz Vidusjūru,» saka Kalms. «Ir somu eksportētāji, kuri jau tagad būtu gatavi nofraktēt kravas uz Turciju katru dienu, bet mēs to nevaram piedāvāt.» Arī par pasažieru plūsmu viņš ir optimistisks. «Vecākiem somiem būs pievilcīgi braukt uz Eiropu ar kuģi un vilcienu.»

Tallinas osta nopietni strādā arī ar Baltkrievijas naftu un Ukrainas graudiem. Savukārt Ķīna, «kur latvieši bijuši sevišķi aktīvi», ir sarežģītāks gadījums, jo kravas no turienes ir ļoti atkarīgas no Krievijas. Tur esot iespējas, bet «mēs neesam tik optimistiski, ka tās tik drīz realizēsies». Tallinas osta vairs nenodarbojas ar akmeņogļu pārkraušanu, kas veido gandrīz 40% Rīgas ostas kravu. «Tas ir riskants bizness. Krievija jau pārtrauca naftas tranzītu caur Baltijas valstīm, tas pats var notikt ar oglēm. Latvijai ir spēcīgs lobijs, varbūt jums izdodas to saglabāt. Tad varu jūs tikai apsveikt,» saka Kalms.

Prasu par iespējamo konkurenci ar Tallinas—Helsinku tuneļa projektu, par kuru bieži dzird runājam. «Es ticu, ka tunelis būs,» atbild Kalms, «bet tikai pēc 20 vai 30 gadiem, kad būs radītas kādas jaunas tehnoloģijas. Šobrīd biznesa pamatojums ir ļoti vājš, projekts ir ļoti dārgs.»

Pretstatā Latvijas ostām, kuru pārvaldē piedalās arī vietējās pašvaldības, Tallinas ostā valsts intereses pārstāv tikai valdība. «Rīgā nav tik vienkārši, jo pašvaldībai arī ir savas intereses,» savos novērojumos dalās Kalms. Viņam šķiet labāk, ja valdība ir vienīgais valsts interešu pārstāvis uzņēmumā. Turklāt igauņiem ar likumu ir noteikts, ka Tallinas osta ir stratēģiski svarīgs uzņēmums, kurā valsts daļa nedrīkst samazināties zem 51%. To nevarēs ne pilnībā privatizēt, ne «prihvatizēt».

Ēdienkarte

Melna kafija

Brexit rēgs

Britu piedalīšanās Eiroparlamenta vēlēšanās var mainīt politisko gaisotni valstī

Kā nolādēta dvēsele, kura nespēj atrast mieru un turpina rēgoties cilvēku acu priekšā, kad tai jau sen bija jāatrodas vai nu debesīs, vai nu ellē, tā Lielbritānijas premjerministre Meja ik pa brīdim atkal materializējas Briselē un lūdzas, lai palīdz viņu atpestīt.

Pēc visām Brexit radītajām mokām Eiropas līderi sapratuši, ka cerēt atliek vairs tikai uz pārdabiskiem spēkiem. Pagājušajā nedēļā viņi nolēma pagarināt Lielbritānijas izstāšanos no ES termiņu līdz 31. oktobrim — Helovīnam —, kad paveras durvis uz viņpasauli un mošķi, spoki un briesmoņi klejo pa ielām. Varbūt pusnaktī tie paraus Meju sev līdzi.

Patiesībā, lai kā visiem apnicis šis britu traģifarss, 31. oktobris netika izvēlēts kā ļauns joks. 1. novembrī stāsies amatā jaunā Eiropas Komisija, un dalībvalstis negrib dot valstij, kas plāno izstāties, iespēju nominēt komisāru.

Šis būtu īstais brīdis Lielbritānijai sākt meklēt jaunus virzienus, kā izkļūt no strupceļa. Domājat, ka Meja to izmantos? Savā spītībā viņa nolēmusi atgriezties pie vienīgās taktikas, kuru spēj izdomāt, lai panāktu sava jau trīs reizes noraidītā līguma par izstāšanos apstiprināšanu — vilkt procesu garumā tik ilgi, līdz pietiekams skaits parlamenta deputātu ir tik noguruši un izmisuši, ka piekrīt nobalsot par viņas līgumu.

Tiesa, Meja it kā sākusi sarunas ar leiboristiem, lai meklētu jaunu, kopēju risinājumu, taču no abām pusēm tā ir izlikšanās. Meja nav gatava akceptēt leiboristu prasību Lielbritāniju iekļaut kopējā muitas savienībā ar ES, jo tas neļautu Londonai slēgt tirdzniecības līgumus ar citām valstīm. Savukārt leiboristu līderis Korbins, pats būdams Brexit atbalstītājs, tikai mēģina izpatikt partijas biedru vairākumam, kas ir pret izstāšanos. Tagad viņš var teikt, ka cenšas situāciju glābt, lai gan faktiski nekādu vienošanos ar Meju panākt nevēlas.

Šajās sarunās kārtējo reizi ir redzama slimība, kura novedusi Lielbritāniju tik bēdīgā stāvoklī — britu politiķu gatavība upurēt valsts ilgtermiņa labklājību uz savu partiju sīko īstermiņa interešu altāra. Visas Brexit šausmas sākās, kad iepriekšējais premjerministrs Kamerons apsolīja rīkot referendumu par izstāšanos. Viņš to nedarīja tāpēc, ka vēlētāji to prasīja — aptaujas liecina, ka izstāšanās no ES tolaik nefigurēja starp jautājumiem, kuri nodarbināja Lielbritānijas iedzīvotājus. Kamerons liktenīgo lēmumu pieņēma tikai un vienīgi, lai novērstu saujiņas toriju deputātu pāriešanu uz eiroskeptisko UKIP partiju.

Meja ir cītīgi sekojusi sava priekšteča pēdās. Konservatīvās partijas vienotība viņai ir svarīgāka par valsts nākotni. Lai gan ne visi viņas lēmumi atbilst cietā Brexit atbalstītāju fantāzijām par strauju un pilnīgu saišu pārciršanu ar ES, viņa tos pieņēmusi tikai tādēļ, lai izvairītos no pilnīgas bezizejas sarunās ar Briseli, un pēc tam centusies visos iespējamos veidos panākt cietpauru piekrišanu, dažkārt ar glaimiem, citkārt ar šantāžu, bet nekad nepieļaujot iespēju, ka valsts interesēs būtu vienkārši jāignorē šī nepielūdzamā fanātiķu grupiņa un jāmeklē vairākums kopā ar citiem politiskajiem spēkiem.

Tāds pats destruktīvs partejiskums valda arī leiboristu pusē. Partijas vairākums ir pret Brexit, tomēr turpina sekot Korbinam, kura ideālais scenārijs ir konservatīvo valdīšanas laikā notikusi izstāšanās — vienalga, ar vai bez līguma —, pēc kuras notiktu vēlēšanas un leiboristi varētu nākt pie varas, visās nelaimēs vainojot politiskos oponentus.

Vienīgā izeja no šī strupceļa ir būtiskas izmaiņas esošajā partiju sistēmā. Tas ļautu izpausties saprātīgajam vairākumam, kura rīcību šobrīd ierobežo lojalitāte pret savas partijas ekstrēmistiem un sīkmanīgajiem taktiķiem. Zināmas kustības tajā virzienā jau ir notikušas, neliels skaits deputātu pametis gan leiboristus, gan torijus. Svētdien bijušais veselības ministrs no Konservatīvās partijas Stīvens Dorels (Stephen Dorrell) rakstā The Guardian paziņoja, ka aiziet no savas partijas, lai pievienotos Change UK, kas iestājas par Lielbritānijas palikšanu ES. «Ne toriji, ne leiboristi nevar ticami apgalvot, ka pārstāv plašu nacionālu viedokli,» raksta Dorels un aicina arī citus likt valsts intereses pāri partijas interesēm.

Nav garantiju, ka šis virziens gūs virsroku, tomēr ES lēmums atlikt izstāšanos līdz oktobrim dod saprāta balsīm iespēju ietekmēt politiķus vienīgajā veidā, kuru viņi tiešām saprot, — metot biļetenus vēlēšanu urnās. 2. maijā Lielbritānijā notiks pašvaldību vēlēšanas. Pēc pagarinājuma piešķiršanas Lielbritānija arī apņēmusies rīkot Eiropas Parlamenta vēlēšanas 23. maijā. Ir vērā ņemama iespēja, ka uz šīm vēlēšanām ES atbalstītāji mobilizēsies, kamēr Brexit balsotāji vai nu paliks mājās, vai vismaz nebalsos par konservatīvajiem. Smagi zaudējumi torijiem un labi panākumi eiropeiski noskaņotajiem ne tikai dotu jaunu enerģiju argumentiem pret izstāšanos, bet, kas ir pat svarīgāk, kārtīgi nobiedētu tos daudzos politiķus, kuri lokās līdzi politiskajiem vējiem.

Vai ar to pietiks, lai izkļūtu no strupceļa? To neviens nevar pateikt. Tomēr šobrīd vismaz ir radusies iespēja, ka Brexit rēgs izgaisīs pirms helovīna.

Komentārs 140 zīmēs

Lielāks ir efektīvāks. VARAM nākusi klajā ar plānu samazināt pašvaldību skaitu no 119 līdz 35.

Korupcijas metastāzes. KNAB aizturējis trīs amatpersonas par nelikumībām Rīgas 1. slimnīcā, to skaitā Saskaņas domes deputātu Sevastjanovu.

Rāda priekšzīmi. Pēc LTV valdes priekšsēdētāja konkursa izgāšanās no amata atkāpusies NEPLP locekle Gunta Līdaka.