Miljoni zem stikla 15

Kliģenu īpašnieks un direktors Aleksandrs Raubiško puansetiju jeb Ziemassvētku zvaigžņu dobē.
Aivars Kļavis
Print Friendly, PDF & Email

Deviņdesmitajos ārzemju konsultanti z/s Kliģeni īpašniekam Aleksandram Raubiško teikuši, ka prātīgāk būtu viņa iegādāto siltumnīcu kompleksu ar traktoru nolīdzināt. Par laimi, viņš rīkojās pilnīgi pretēji

Savulaik sākuši ar ziediem, pašlaik z/s Kliģeni ir viena no piecām Latvijas lielākajām saimniecībām, kurās audzē gurķus un tomātus. Tomēr arī no ziediem tā atteikties negrasās. Tāpēc Kliģenus zina ne tikai Cēsīs, kur tie atrodas, un Vidzemē, bet arī Pierīgā un daudzviet citur Latvijā, no kurienes pavasaros brauc pircēji pēc stādiem un iekarināmajiem ziediem podos. 

«Kaut arī siltumnīcu izbūve un aprīkošana ar mūsdienu tehnoloģijām ir dārgs prieks, jo hektārs zemstikla platības izmaksā ap miljonu eiro, mēs esam būvējuši un būvēsim arī turpmāk,» saka Kliģenu īpašnieks un direktors Aleksandrs Raubiško, kurš visu savu darba mūžu veltījis vienai – dārznieka – profesijai.

90.gadu vidū privatizējis četras vecas uzņēmuma Cēsu zieds siltumnīcas pilsētā, viņš pašlaik vada lielu siltumnīcu kompleksu, ko būs ievērojis ikviens, kas pa Cēsu apvedceļu braucis uz Valmieru vai no Cēsīm uz Priekuļiem.

Deficīta laiki

To, ka Aleksandra dzīves aicinājums ir dārzkopība, dīvainā kārtā pirmā sapratusi viņa pamatskolas audzinātāja. Vēl tagad Raubiško atceras, ka septītajā klasē ekskursijas laikā uz Jūrmalu, braucot garām Bulduru sovhoztehnikumam, kā toreiz sauca šo mācību iestādi, skolotāja teikusi: «Aleksandr, paskaties, tā ir tava nākamā skola.»

Tā arī noticis. Pabeidzis astoto klasi, viņš tiešām sācis mācīties Bulduros.

«Kaut gan dārzkopība ir viena no tām profesijām, ko parasti pārmanto no paaudzes paaudzē un ar laiku tā kļūst par dzimtas tradīciju, manā ģimenē neviens ar to nenodarbojās,» saka Aleksandrs. Toties tagad visa ģimene saistīta ar dārzkopību, jo arī vidējā meita Inese, pabeigusi Buldurus, tagad strādā Kliģenos. Dārzniecībā strādā arī jaunākā meita Ilze. Aleksandra dzīvesbiedre Diāna nodarbojas ar produkcijas realizāciju. Savukārt vecākā meita Inga atbild par veikaliem un floristikas produktiem, bet znots Reinis – par vairumtirdzniecību.

Tāpēc Raubiško uzskata dārzniecību par ģimenes uzņēmumu, kaut arī tajā pastāvīgi strādā ap 40 darbinieku, bet sezonas laikā vēl vairāk. Pat nosaukums aizgūts no sievas vecāku dzimtas mājām Raunas pusē.

Uzņēmumā Cēsu zieds, kas padomju laikos nodarbojies ne tikai ar puķu audzēšanu, bet arī ar apzaļumošanu, Aleksandrs par agronomu sācis strādāt tūlīt pēc tehnikuma – 1974.gadā. Nodarbojies ar frēziju, gerberu, tulpju un dekoratīvo koku audzēšanu. «Toreiz visi speciālisti šeit bija agronomi, un mēs bijām otrie pēc Rīgas ziedu patēriņā uz vienu iedzīvotāju,» smejas Aleksandrs, atcerēdamies, ka toreiz uzņēmumā strādājuši ap 100 cilvēku un bez lielās ražotnes tam bijušas divas nodaļas pilsētā.

Siltumnīcās audzētas rozes. Neļķēm atvēlēts vesels pushektārs. Tomēr ziedi tik un tā bija deficīts.

1994.gadā, sākoties uzņēmumu privatizācijai, direktors piedāvājis viņam privatizēt vienu no Cēsu zieda nodaļām. Tā atradās pilsētā, un pirms tam tajā audzēja acālijas, ciklamenas un vasaras puķes. «Interese man bija. Vienmēr jau, strādājot citu pakļautībā, kaut kāds velniņš urda un liekas – tu pats varētu izdarīt labāk,» atzīst Aleksandrs, kurš piedāvājumam piekritis, lai gan siltumnīcas bijušas vecas, būvētas no koka, ar autonomu kurtuvi un kopējo zemstikla platību tikai ap 2000 kvadrātmetru. Tagad viņš tās sauc par «krāsmatām». Vaļņu ielā, kur atradās dārzniecība, viņi saimniekojuši līdz 90.gadu beigām.

«Lai gan pirmo naudu pavasarī dabūjām par agrajiem lociņiem, vēlāk audzējām tikai ziedus. Pārsvarā tradicionālās kultūras. Vasaras puķu stādus, ciklamenas, acālijas, gloksīnijas,» stāsta Aleksandrs.

Ar laiku blakus dārzniecībai atvēruši savu veikaliņu, kur realizējuši ne tikai ziedus, bet arī taisījuši pušķus, vainagus un pievērsušies floristikai. Tas turpinājies līdz brīdim, kad uz veikalu atbraucis rajona padomes priekšsēdētājs un piedāvājis privatizēt visu bijušo Cēsu ziedu, kam ar saimniekošanu jaunajos apstākļos lāgā neveicies.

Dārzeņi un zvaigzne

Tā Aleksandrs Raubiško atgriezās vietā, kur sāka savas darba gaitas. Nekas daudz tur nebija mainījies. 22 siltumnīcās zem stikla joprojām atradās apmēram 1,5 hektāri. Vienīgi situācija tirgū dažu gadu laikā bija kardināli mainījusies. Grieztie ziedi vairs nebija nekāds deficīts. Izdabājot pieprasījumam, tos tūkstošiem ieveda no ziedu lielvalsts Nīderlandes, kur tie savukārt nonāca no Izraēlas, Kenijas, Ekvadoras un citām pasaules valstīm.

«Vietas, kur izvērsties, šeit bija daudz. Kopā aptuveni astoņi hektāri. Un plāni mums arī bija lieli,» saka Aleksandrs. Tomēr ar laiku sapratuši, ka nav jēgas cīnīties ar pārējo pasauli, kur rozes un neļķes varēja izaudzēt krietni lētāk. Savukārt audzējot tikai stādus, puķes podiņos un nodarbojoties ar apzaļumošanu, izdzīvot būtu grūti. Tāpēc jau no paša sākuma tika pieņemts lēmums pievērsties dārzeņiem.

«Likteņa ironija,» smiedamies atceras Aleksandrs, «ja nu kaut kas man Bulduros nepatika un šķita garlaicīgs, tad tieši dārzeņkopība. Atceros, ka pasniedzējs teica – Aleksandr, piemini manus vārdus, pienāks brīdis, kad tev tas būs vajadzīgs. Bet es toreiz domāju – nekad mūžā!»

Tomēr pasniedzējam izrādījās taisnība. Šis brīdis pienāca 2004.gadā, kad, uzrakstījuši projektu un saņēmuši 400 000 latu kredītu, viņi ķērās pie jaunas siltumnīcas būvniecības. Sākumā gājis smagi, jo tā Latvijā bija pirmā pilnīgi jauna veida jeb tā sauktā venlo tipa siltumnīca, kurā zem jumta atradās vesels hektārs. Tā nekādi neatbilda agrākajiem stereotipiem, ka siltumnīca tas pats šķūnis vien ir – tikai no stikla. Vēlāk, piesaistot ES līdzfinansējumu, saimniecība uzbūvēja vēl divas šādas siltumnīcas.

Tagad divos no šiem trim zemstikla hektāriem aug tomāti un vienā gurķi. Augus šajās siltumnīcās baro un laista, un klimatu kontrolē dators ar speciālu programmu palīdzību. «Tagad Latvijā ir vairākas vēl modernākas siltumnīcas, bet toreiz, kad sākām, tas bija absolūts jaunums, tāpēc esam vieni no moderno augkopības tehnoloģiju ieviesējiem,» saka Aleksandrs, kurš uzskata, ka Ķliģenu tomāti un gurķi esot tikpat gardi kā individuālo audzētāju izaudzētie. Cita lieta, ka individuālie var piedāvāt daudz un dažādas šķirnes. To īpaši jūtot jūlija beigās un augustā, kad pieprasījums pēc siltumnīcu produkcijas krītas.

63% procentus no dārzeņiem Kliģeni realizē paši, pārsvarā Vidzemes veikalos. Pārējo ar kooperatīvās sabiedrības Baltijas dārzeņi starpniecību visā Latvijā un palaikam nedaudz tiekot eksportēts arī uz Igauniju.

Tomēr, jo tālāk uz ziemeļiem, jo tādi mūsu platuma grādiem sezonāli dārzeņi kā gurķi un tomāti kļūst dārgāki. Sevišķi, ja tos grib ēst ne tikai augustā, bet no agra pavasara līdz vēlam rudenim. Konkurēt ar Spāniju vai citām dienvidu valstīm nav viegli, jo ražošanas izmaksas Latvijā ir augstākas. Bet, neraugoties uz to, no pašreizējā gandrīz 1,5 miljonu eiro Kliģenu apgrozījuma 80% nodrošina tieši dārzeņi.

Aleksandrs gan īpaši uzsver – ar datoriem un programmām, lai cik tās būtu visaptverošas, iztikt nevarot. Nepieciešamas arī dārznieku rokas un acis, kas redz, kā augs jūtas un var tam palīdzēt. Dzelži, kā direktors sauc datorizēto iekārtu sistēmu, to nespēj. Tāpēc nekāda augu spīdzināšana ar ķīmiju, kā daži uzskatot, siltumnīcās nenotiekot. «Citādi jau mums tomāti neizaugtu padsmit metru gari un neražotu sešus mēnešus gadā,» viņš smejas. Visu sev nepieciešamo barību gan tomātu, gan gurķu stādi saņem šķidrā veidā, pret kaitēkļiem cīnās mikroorganismi un citi kukaiņi, kas augam nav kaitīgi, bet slimības novērš pareizs mikroklimats un siltumnīcu vēdināšana.

«Es domāju, ka individuālam audzētājam, lai cik viņš būtu zinošs un apzinīgs, grūti radīt un kontrolēt tik sarežģītu procesu kā mūsējo,» saka Aleksandrs.

Paralēli tomātiem un gurķiem Kliģeni joprojām nodarbojas ar Cēsu apzaļumošanu un, protams, zied audzēšanu. Tomēr pašlaik tie galvenokārt ir augi podiņos, viengadīgie augi – galvenokārt  atraitnītes, vasaras ziedu stādi un nokarenie augi. Vaicāts, cik šķirņu ziedu un augu viņi audzē, direktors pirmo reizi sarunas laikā apjūk. Tie esot vairāki simti. Tik daudz, ka neviens pat skaitījis neesot. Tos visus viņi realizējot gan trijos savos veikalos, gan Rimi un Depo veikalu tīklos, gan dažādos ziedu tirdziņos un citur. Tomēr ļoti daudz klientu pavasaros paši brauc uz Kliģeniem, lai izvēlētos sev tīkamāko.

Un ar sev raksturīgo aizrautību Aleksandrs Raubiško stāsta – lai gan siltumnīcu būve ir dārgs prieks, nākotnē iecerēts paplašināt un pārbūvēt vecās siltumnīcas, kurās tiek audzēti šie ziedi un košumaugi, tajā skaitā arī puansetijas jeb Ziemassvētku zvaigznes.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Pats darbs jau ir vislabākā motivācija. Kādreiz sapņoju, ka man būs pašam savas siltumnīcas. Tagad tas ir sasniegts, un jāiet tālāk.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Viena no galvenajām kļūdām, ka īsti neprotu sadalīt spēkus un esmu visā iekšā, bet saimniecība ir liela, tāpēc viens cilvēks visu nevar. Varbūt nevajadzēja tik daudz laika veltīt ražošanai, bet vairāk uzņēmuma attīstībai, un mēs būtu sasnieguši vēl vairāk.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Nospraust mērķi un nebaidīties. Ļoti bieži pašam sevi nākas pārliecināt, ka tu dari pareizi. Un vēl – necerēt uz ātru uzvaru jeb lielu peļņu.

Komentāri (15)

data pengeluaran sgp hari ini 22.05.2021. 14.27

… [Trackback]

[…] Read More here on that Topic: ir.lv/2015/12/02/miljoni-zem-stikla/ […]

0
0
Atbildēt

0

Hyderabad Villas 02.05.2021. 05.00

… [Trackback]

[…] Find More here to that Topic: ir.lv/2015/12/02/miljoni-zem-stikla/ […]

0
0
Atbildēt

0

메이저토토 28.04.2021. 18.55

… [Trackback]

[…] Find More on that Topic: ir.lv/2015/12/02/miljoni-zem-stikla/ […]

0
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu