Ja ir tukšas kabatas un slikts garastāvoklis, nevajag sevi žēlot. Atliek tikai piecelties no gultas, un klāt ir pasūtījums, secina Klāvs Veinbahs-Kaksis. Rīgas centru viņš pārzina līdz pēdējam akmenim. «Cik tad Latvijas arhitektūras vēsture ir gara? Un stili ir skaidri saredzami.»
Vidējais dēls mākslas vēsturnieka un gleznotāja Jāņa Kakša un tēlnieces Alvīnes Veinbahas ģimenē, pēc Mākslas akadēmijas diploma – tēlnieks, Vecrīgā Klāvs sācis zīmēt tad, kad vēl strādāja par vizuālās mākslas skolotāju. Vasaras brīvlaikos piepelnījies ar portretiem. «Jautrs darbs, iepatikās, cilvēki stāvēja rindā.» Taču ziemā labāk zem jumta – pēc aiziešanas no skolotāja darba viņš izmēģinājis datorgrafiku – kādā firmā taisījis zīmodziņus un vizītkartes. Tās īpašnieks ierosinājis: glezno Vecrīgas ainiņas, es pārdošu un saņemšu maksu par starpniecību! Klāvs, kuram labi padodas sīki grafiski zīmējumi, aizrāvies. Nospriedis – kāpēc vergot citam, zīmēšu pats! Pirms desmit gadiem iesniedzis Valsts Kultūrkapitāla fondam projektu Trejdeviņi Rīgas torņi, bet saņēmis atteikumu. Mākslinieks Juris Ģērmanis uzmundrinājis: «Ko tu raksti projektus, ja gribi – glezno!»
«Sekojot savam projektam, vispirms gleznoju visus baznīcu torņus, visas ticības – katoļus, luterāņus, pareizticīgos,» stāsta Klāvs. Paši klāt pienāca pasūtītāji, bieži vien Vecrīgas ēku īpašnieki vai uzņēmēji, kas tur īrē telpas. Gadās, ka palūdz aizkrāsot, piemēram, konkurējošā kroga izkārtni. «Belokoņa bankas darbiniece gribēja, lai uzgleznoju viņas mīļāko pagalmu pirms restaurācijas. Uztaisu, bet viņa saka: «Un vēl man te vajag iezīmēt Pēterbaznīcu.» Skatos, kur tad Pēterbaznīca, nav! Bet, ja vajag, labi. Aizeju uz sānu ieliņu, trīs soļi pa kreisi, iegleznoju iekšā.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.