Autors: Ir.lv redakcija

Reputācija, dati un pieejamība – uz ko mērķē kibernoziedznieki?

Informācijas un komunikācijas tehnoloģiju nozīme pasaules valstu pārvaldē un ekonomikā aizvien pieaug. Atbilstīgi aug arī kiberuzbrukumu skaits un metodes, ar kādām tie tiek rīkoti, gadā nodarot simtiem miljardu eiro zaudējumus.

Pērn 33% informācijas tehnoloģiju speciālistu visā pasaulē atzinuši, ka pēdējos divos gados viņu pārstāvētās iestādes piedzīvojušas vismaz vienu nopietnu kiberuzbrukumu, liecina 84 valstīs rīkotais pētījums Harvey Nash/KPMG CIO Survey 2018. Kāpēc un kā tas iespējams pat lielos uzņēmumos, valsts iestādēs un pašvaldībās, kas iegulda gana lielus resursus savu tīmekļa vietņu kiberdrošības stiprināšanā?

Mērķis – kompromitēt

Lai gan pastāv uzskats, ka kiberļaundaru mērķis ir tikai turīgās un ietekmīgās valstis, arī Latvija nav pasargāta no šādām darbībām. Skaļākie kiberuzbrukumi Latvijas vēsturē bijuši mērķēti ne tik daudz uz pieeju datiem vai centieniem izplatīt kādu kaitīgu lietotni, cik iespēju kompromitēt tīmekļa vietnes uzturētājus. Uzbrukumi notikuši zīmīgā laikā, kad tie noteikti tiktu pamanīti un skartu vislielāko lietotāju skaitu – daži spilgtākie piemēri ir kiberuzbrukumi Saeimas vēlēšanu dienā, sākot Dziesmu un Deju svētku biļešu pārdošanu, “E-veselības” sistēmas ieviešanas laikā.

Jāatzīst, ka Latvijā piedzīvotie kiberuzbrukumi savu mērķi ir sasnieguši, proti, tie guvuši plašu rezonansi, uz laiku pārtraucot upura tīmekļa vietnes darbu.

Lielākoties kibernoziedzniekus vada finansiāli, ziņkārības vai atriebības motīvi. Finansiālais motīvs mudina uzbrucēju iegūt vērtīgu informāciju, lai  pārdotu to konkurentiem vai šantažētu organizācijas vadību. Ziņkārība ir spēcīgs pamudinājums tiem, kam ložņāšana pa svešiem serveriem ir hobijs un kuri grib kādam kaut ko pierādīt – katrs jauns drošības uzlabojums tiek uztverts kā izaicinājums. Trešais biežāk izplatītais motīvs ir atriebība, kuru īsteno neapmierināti klienti, bijušie darbinieki, lojāli konkurentu sekotāji u. c.

Padara nepieejamu

Uzbrukuma veidi var būt dažādi. Piemēram, Latvijas medijos ne reizi vien izskanējušas ziņas par DDoS (Distributed Denial of Service Attack) – izkliedēto pakalpojuma atteikumu, kura pamatā ir vairāku zombētu datoru izmantošana. Apvienojot zombēto datoru kanālu jaudu, proti, sūtot pieprasījumus uz upura serveri, nav ilgi jāgaida, kamēr servera kanāls pārpildīsies un pārtrauks apstrādāt jaunus ienākošos pieprasījumus. Uzbrukuma mērķis ir padarīt sistēmu nepieejamu – serveris iziet no ierindas un pārstāj darboties jeb atbildēt uz klientu pieprasījumiem. Izplatīts uzbrukumu veids ir arī izķēmošanas (defacement) incidenti, ko var īstenot, ja tiek atrasta kāda nepilnība tīmekļa vietnē. Tie parasti ir sistēmu uzbrucēji (crackers), kas ielaužas tīmekļa serverī un aizvieto vietni ar savu saturu.

Mazliet vairāk nekā gada laikā kiberuzbrukumus piedzīvojis gan Valsts ieņēmumu dienests, gan portāls “Delfi”, kurš nonāca kibernoziedznieku redzeslokā īsi pirms premjerministru kandidātu debatēm.

Abos gadījumos caur internetu uzbrukuma mērķim vienlaikus nosūtīts milzīgs daudzums pieprasījumu pieslēgties serverim.

Serveris ar to netiek galā un pārstāj atbildēt uz klientu pieprasījumiem. Līdzīgi notika ar “Biļešu paradīzi” Dziesmu un deju svētku biļešu tirgošanas dienā. Tīmekļa vietne jau bija noslogota ar reālo lietotāju pieprasījumiem, kuri stāvēja virtuālajā rindā biļešu iegādei no vairākām ierīcēm. Reālo lietotāju plūsmai pievienojās arī uzbrucēji, un serveris vairs nevarēja apstrādāt tik lielu pieprasījumu apjomu.

Pierāda nespēju sargāt

Kiberuzbrukums Nacionālā veselības dienesta informācijas sistēmai “E-veselība” bija viens no tiem, kuru iespējamais mērķis ir diskreditēt sistēmu vai organizāciju, kas to uztur, pierādot, ka tā nespēj sevi sargāt. Saeimas vēlēšanu dienā notika uzbrukums portālam Draugiem.lv – portālā bija redzami ar Krievijas Federāciju saistīti attēli un fonā skanēja Krievijas himna. Lai novērstu uzbrukumu sekas, portāla darbība uz laiku tika apturēta . Tas bija klasisks mājaslapas izķēmošanas uzbrukums, lai mainītu vietnes vai tīmekļa lapas vizuālo izskatu. Arī Ceļu satiksmes un drošības direkcijai ir gadījies krist kibernoziedznieka nagos, kas mēģināja piekļūt Transportlīdzekļu reģistra datiem, visticamāk, lai izspiestu naudu no pakalpojumu sniedzēja. CSDD darbinieku un Valsts policijas ātrā reakcija iespējamo vainīgo ļāva uzreiz atrast un aizturēt. Kas vieno šos gadījumus?

Nevar teikt, ka sistēmas būtu uzbūvētas nepareizi vai neatbilstu drošības standartiem.

Tomēr visos gadījumos ir izmantotas izplatītas kiberuzbrukumu metodes, atrodot nepilnības minēto iestāžu un uzņēmumu tīmekļa vietnēs. Šādi uzbrukumu “pakalpojumi” ir plaši pieejami melnajā tirgū par relatīvi nelielu samaksu un nav grūti realizējami.

Jāievēro kiberhigiēna

Hakeri nepagurdami meklē veidus, kā apiet drošības sistēmas. Taču nereti ļaundari paļaujas uz nepietiekamu programmu atjaunināšanu. Tā uzņēmumiem un iestādēm būtu normāla proaktīva rīcība – regulāri pārskatīt savus IT resursus, veikt drošības auditus un ielaušanās testus drošības ievainojamības apzināšanai, ieviest atbilstošus uzlabojumus.

Otrs būtisks aspekts, kas vienmēr jāievēro, ir kiberhigiēna. Vidējais iedzīvotājs hakeriem nav pārlieku interesants – ja tāda interese radīsies, tas būs rūpīgi gatavots un mērķēts uzbrukums, sociālā inženierija. Vairākumā gadījumu, atverot aizdomīgus e-pastus no svešām adresēm, cilvēks riskē ielaist savā datorā vīrusus, kas pēc tam no šī lietotāja datora var veikt dažādas darbības, lietotājam pat nenojaušot, piemēram, nosūtīt jau minētos pieprasījumus mājaslapu serveriem. Sliktākajā gadījumā kiberļaundari iegūst datus vai pieejas tiesības upura tīmekļa iekšējām sistēmām – lietotāju datus, paroles utt.

Vissliktāk ir tad, ja pietiekami gudrs vīruss aizšifrē datus, izplatās arī uz citām darba stacijām vai iegūst citu lietotāju datus.

Ja vīrusam izdodas ievainot kādu sistēmu un rezerves kopijas nav izveidotas, dati būs neatgriezeniski zaudēti. Tāpēc “iztikas minimums”, ar kuru nodrošināties tīmekļa vietņu uzturētājiem, ir gudrs atbildīgais darbinieks, kas kontrolē IT resursus un vada riskus, datu rezerves kopijas, antivīrusa programma un pastāvīga programmu versiju atjaunināšana.

Ja kritīsiet kiberuzbrucēju nagos, vairākumā gadījumu nav pamata cerēt, ka vainīgie tiks saukti pie atbildības. Uzbrukumu patiesās piederības noteikšana ir ārkārtīgi sarežģīta, jo tiek izmantotas citas ievainojamas lietotāju sistēmas, kas ir izkliedētas visā internetā. Par veiksmīgu rezultātu var uzskatīt valsts noteikšanu, no kuras tiek veikts uzbrukums.

Parasti uzbrucēju identificēšana prasa ilgu laiku, taču dažkārt līdz konkrētai atbildei tā arī neizdodas nonākt.

Patiešām labus hakerus parasti ir grūti noķert, taču ar viņiem var cīnīties: nav pilnīgi drošu sistēmu, taču ir sistēmas, kuras ir gatavas atraidīt uzbrukumu. Kiberdrošības pasākumi lielākoties nav tik dārgi, kā ierasts domāt, un tie ļauj saglabāt pašu svarīgāko – uzņēmuma vai iestādes reputāciju.

Kaspars Iesalnieks ir Finanšu audita un vadības konsultāciju uzņēmuma KPMG IT konsultāciju vadītājs.

Purvīša balvas nominanti – multimākslinieku grupa Orbīta

Četri spilgti dzejnieki un multimākslinieki Vladimirs Svetlovs, Aleksandrs Zapoļs, Sergejs Timofejevs, Artūrs Punte jeb Tekstgrupa Orbīta nominēti Purvīša balvai par jaunāko kopdarbu — ar dzeju saistītu izstādi No kā rodas dzeja? galerijā Noass, šonedēļ rakstā Neona burtiem vēsturē vēsta žurnāls IR.

Pirms gada veidojot izstādi, četrotne mēģinājusi atbildēt uz jautājumu — no kā rodas dzeja un māksla vispār? Izstādē redzami četri mākslas objekti — četri individuāli atbildes mēģinājumi. Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes katedras docente Aiga Dzalbe par Orbītas fenomenu saka: «Orbītiešu vizuāli risinātie darbi ir eksperimentāli, viegli, rotaļīgi, tomēr tiem piemīt kāda neapšaubāma īstas mākslas pazīme — autoru jūtīgs vērojums, kas notiek apkārtējā vidē un cilvēkos. Formu šim sākotnēji poēzijā jau formulētajam vērojumam dzejnieki atrod sadarbībā ar dažādu mākslas jomu profesionāļiem, kas līdzīgi izjūt laika garu. Tieši spējas just un sadarboties dēļ Orbīta ar neona burtiem neatgriezeniski ierakstījusies Latvijas mākslas vēsturē.»

Grupai aprit 20 gadi kopš dibināšanas. Četrotnei pieder neliela izdevniecība Orbīta, kas izdod grāmatas latviešu un krievu valodā. Divdesmit gadu laikā izdotas 40 grāmatas. Savulaik četri krievu valodā rakstošie Latvijas dzejnieki sanāca kopā, lai paplašinātu robežas izpratnei par mākslu. Aleksandram Zapoļam, kurš raksta dzeju ar pseidonīmu Semjons Haņins, Vladimiram Svetlovam, Sergejam Timofejevam un Artūram Puntem nav akadēmiskās izglītības mākslā. Trīs no viņiem studējuši filoloģiju, viens — psiholoģiju. Puišus vienoja interese un zināšanas par kino, mūziku, fotogrāfiju, tekstu. «Sāka ar dzeju, tad papildināja to ar video. Darbojās performances subžanrā, darīja ļoti daudz ko,» stāsta mākslas zinātnieks Vilnis Vējš.

Purvīša balvu reizi divos gados Lavijā pasniedz par izcilāko sasniegumu vizuālajā mākslā. No 22.marta Orbītas darbus līdz ar citiem nominētajiem var aplūkot Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā zālē. 12.aprīlī svinīgi nosauks Purvīša balvas ieguvēju.

Latvijas cilvēki – starp nabadzīgākajiem un atstumtākajiem Eiropā

Latvijas iedzīvotāji uz Eiropas fona ir trešie nabadzīgākie un atstumtākie, jo pēdējos gados krasi palielinājusies plaisa starp nabadzīgajiem un bagātajiem, intervijā LNT raidījumam “900 sekundes” sacīja Eiropas Pretnabadzības tīkla “EAPN-Latvia” valdes priekšsēdētāja Laila Balga.

Kā vēsta aģentūra LETA, šodien Rīgā risināsies Eiropas Pretnabadzības tīkla (European Anti Poverty Network – EAPN) Eiropas Savienības Sociālās iekļaušanas stratēģiju grupas starptautiskā konference “Lielāka vienlīdzība – lielāka drošība: Risinājumi ienākumu plaisas mazināšanai”, kuras laikā pārrunā pretnabadzības politikas īstenošanu Latvijā.

Balga atklāja ‘’EAPN-Latvia’’ secinājumus, ka pretnabadzības politika Latvijā nav īstenota un kopš 2012.gada, kad Eiropas Komisija aicināja pievērst tam uzmanību, neviena Latvijas valdība to nav darījusi. “Plaisa starp nabadzīgajiem un bagātajiem Latvijas iedzīvotājiem krasi palielinājusies, kam par iemeslu ir kalpojusi Latvijas neveiksmīgā sociālā un ekonomiskā politika, kā arī Latvijas lielākā problēma – finanšu līdzekļu nelietderīga izšķērdēšana,” sacīja Balga.

Eksperte stāstīja, ka “EAPN-Latvia” kā nevalstiska organizācija ir sociālais partneris Labklājības ministrijai, tomēr, viņasprāt, tā ir viena no stagnātiskākajām institūcijām Latvijā un nekādi neiesaistās pretnabadzības politikas īstenošanā. Līdzīgās domās viņa ir par pašreizējo labklājības ministri Ramonu Petraviču (KPV LV), kura līdz šim nav izrādījusi interesi par akūtu jautājumu risinājumiem nabadzības mazināšanai.

Šogad EAPN-Latvia plāno aktīvāk piesaistīt sabiedrības uzmanību sociālās politikas vērtībām, kas nodrošina cilvēka cienīgu dzīvi visiem iedzīvotājiem gan Latvijā, gan kopumā Eiropā.

Vēlēšanu komisijas vadītājam – 75 000 eiro no Rīgas Satiksmes

Rīgas pilsētas Vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs Juris Kokins no Rīgas Satiksmes (RS) saskaņā ar līgumu par konsultāciju sniegšanu saņēmis 75 000 eiro, noskaidrojis žurnāls IR. Kokins konsultējis RS kopš 2015.gada. 2016.gadā viņa atlīdzība bijusi 25 000 eiro, 2017.gadā — 23 000, 2018.gadā — 27 000 eiro.

Rakstā Kokinam 75 000 «piešprice» no Rīgas Satiksmes vēstīts, ka galvaspilsētas Vēlēšanu komisijas vadītājs pašvaldības transporta uzņēmumam sniedzis konsultācijas par sabiedriskā transporta plūsmu organizēšanu un pilsētas autostāvvietu izveidošanu, noslodzi un kontroli. Kur Kokins ieguvis šādas kompetences un kādi bijuši konsultāciju rezultāti, Ir pagaidām neizdevās noskaidrot, jo Kokins devies atvaļinājumā un komentārus sola sniegt pēc atgriešanās.

Kokina mācību un darba pieredze rāda — viņš padomju laikā ieguvis inženiera mehāniķa kvalifikāciju, vēlāk strādājis profesijā, bet pēc neatkarības atjaunošanas iesaistījies sabiedriskajā un pašvaldību darbā, kā arī politikā. KNAB datubāzē redzams, ka Kokins ziedojis vairākus tūkstošus eiro ar Aināru Šleseru un Andri Ameriku saistītajām partijām, kurās līdzdarbojies.

Centrālā vēlēšanu komisija (CVK) situācijā nesaskata formālus pārkāpumus, jo komisijas locekļi drīkst strādāt citos darbos. «Tomēr tas ir ētiski nelāgi,» žurnālam IR atzinusi CVK Informācijas daļas vadītāja Kristīne Bērziņa, kas šodien Saeimā ievēlēta par CVK priekšsēdētāju un ar 22.martu amatā nomainīs ilggadējo CVK vadītāju Arni Cimdaru. Par to, vai Kokins ir piemērots Vēlēšanu komisijas priekšsēža darbam, būtu jālemj Rīgas domei, norāda CVK pārstāve.

Piektdaļa darījumu aizdomīgi, 85% kontu – augsta riska, ABLV atklāj Luksemburgas uzraugi

Luksemburgas regulators CSSF pēc ASV finanšu uzraugu paziņojuma un ABLV slēgšanas Latvijā inspekcijā ABLV meitas kompānijā atklājis, ka banka ilgstoši pārkāpusi likumus un citus regulējumus, kas ierobežo naudas atmazgāšanu un terorisma finansēšanu ar banku starpniecību jeb tā sauktās AML/CTF prasības. Tā liecina žurnāla IR rīcībā nonākušais ziņojums, kura galvenie secinājumi izklāstīti rakstā Cik slikti ir patiesībā?.

CSSF klātienes pārbaudē izskatot 133 bankas failus, atklāti 28 klienti, par kuriem bankai vajadzēja iesniegt ziņojumus saistībā ar aizdomīgiem darījumiem. «Bankai vajadzēja iesniegt aizdomīgu darījumu ziņojumus par 21% no klātienē inspicētajiem failiem — šis ir augstākais rādītājs, kāds vispār redzēts klātienes pārbaudēs astoņu gadu laikā aptuveni 250 inspekcijās par AML/CFT prasību izpildi,» teikts ziņojumā.

Pārbaudē konstatēts, ka pēc pašas bankas klasifikācijas 85% klientu – 382 konti no 455 – bijuši augsta riska, tātad prasījuši padziļinātu izpēti. Regulators neslēpj, cik grūti gājis komunikācijā ar banku — klātienes vizītē trūcis informācijas par klientiem un darījumiem, bet pēc CSSF pieprasījumiem atbildes kavējušās. Par bankā atklāto situāciju regulators informējis Eiropas Centrālo banku, kas uzraudzīja ABLV. Regulators plāno bankai uzlikt maksimālo iespējamo sodu — 250 tūkstošus eiro.

Pārbaude Luksemburgas bankas nodaļā sākta pērn pavasarī un ritēja trīs mēnešus. Tiesa bija atļāvusi Luksemburgas atzaram turpināt darbu arī pēc mātes bankas slēgšanas. ABLV meitas kompānija Luksemburgā darbojās kopš 2012.gada. Šī gada sākumā īpašnieki banku pārdevuši kādam Londonā bāzētam privātam ieguldījumu fondam Duet Group.

Savukārt žurnāla IR rakstā Mazgāšana vēstīts, ka ABLV likvidācijas process Latvijā nenorit bez bažām. Gan Kontroles dienests, kas pārbauda aizdomīgus darījumus, gan Finanšu ministrija bankas likvidācijas metodoloģijas izstrādes procesā iebilda pret bankas darbinieku iesaisti, tomēr likvidatori nodarbina vairāk nekā 300 jeb aptuveni pusi no pērn februārī ABLV strādājošajiem 700 cilvēkiem, kuri nodrošinot tehnisko atbalstu informācijas savākšanā.

Likvidatori uzsver — kontrolēs, lai darbinieki nebūtu interešu konfliktā ar agrākajiem pienākumiem. Visu informāciju pārbaudīs akcionāru piesaistītā konsultanta EY darbinieki, kuri arī vienīgie izvirzīšot secinājumus un rekomendācijas. Kontroles dienests tiks pie datubāzes par pēdējiem pieciem gadiem un varēšot pārbaudīt jebkādas aizdomas vai nesakritības. Tomēr dienesta vadītāja Ilze Znotiņa neslēpj, ka neatbalsta ABLV darbinieku iesaisti datu pārbaudē, un prognozē — ja šī metodoloģija būs jādemonstrē starptautiskajiem partneriem Moneyval vai Finanšu darījumu darba grupā (FATF), tad «būs ļoti daudz jautājumu, kāpēc viena vai otra lieta ir atstāta tieši tāda».

ABLV bija trešā lielākā komercbanka Latvijā. Tās aktīvi ir 2,4 miljardi eiro, no kuriem apmēram 1,4 miljardi eiro caur dažādām kredītiestādēm stāv Latvijas Bankas kontos, stāsta likvidators Andris Kovaļčuks. Banka jau ir atguvusi aktīvus 400 miljonu vērtībā un pārskaitījusi tos garantēto atlīdzību izmaksām. Tai joprojām vēl ir arī neliels vērtspapīru portfelis — mazāk nekā 100 miljoni, kā arī kredītportfelis, un prāva līdzdalība vairāk nekā 100 miljonu eiro virknē meitas sabiedrību.

Likvidācijas izmaksas jau sasniegušas 27,14 miljonus eiro. Procesa vadītāji lēš, ka  vairāku gadu laikā izdosies ne tikai sekmīgi norēķināties ar kreditoriem, bet arī bankas akcionāri atgūs daļu ieguldījuma bankas kapitālā, kas kopumā bijis 300 miljoni eiro.

Mājokļu pieejamība Rīgā – straujš algu pieaugums un tirgus īpatnības

Ar kvalitatīvu dzīvesvietu cilvēkam saistās drošība un stabilitāte, kas ir neatņemama pilnvērtīgas un veselīgas dzīves sastāvdaļas. Daudziem tā ir arī nozīmīga investīcija – mājokli var uzskatīt par labklājības mēru. Situācija ar mājokļu pieejamību novērtēta Swedbank izstrādātajā Baltijas Mājokļu pieejamības indeksā.

Indekss atspoguļo mājsaimniecību spēju iegādāties dzīvokli Baltijas galvaspilsētās ar hipotekārā kredīta palīdzību. Mājoklis tiek uzskatīts par pieejamu, ja paredzamais mēneša parādsaistību maksājums nepārsniedz 30% no mājsaimniecības ienākumiem.

Aizvadītajā gadā mājokļu pieejamība uzlabojusies gan Tallinā un Viļņā, gan arī Rīgā.

Pērn vidējai mājsaimniecībai Viļņā hipotekāro parādsaistību apkalpošanai mēnesī nācies atlicināt 22% mājsaimniecības ienākumu, Tallinā – 19%, Rīgā – 16%. Tātad Rīgā, salīdzinot ar pārējām Baltijas galvaspilsētām, dzīvokļa iegāde ir vispieejamākā. Vidēja mājsaimniecība ir tāda, kura saņem pusotru vidējo neto algu jeb algu “uz rokas” konkrētajā galvaspilsētā. Vidējā neto alga Tallinā 2018.gadā bija 1221 eiro, Rīgā – 830 eiro, Viļņā – 820 eiro.

Dominē sērijveida dzīvokļi

Rīgas atrašanās pieejamības topa augšgalā slēpjas faktā, ka teju trīs ceturtdaļas dzīvokļu pirkšanas darījumu Latvijas galvaspilsētā notiek ar dzīvokļiem sērijveida dzīvojamās ēkās. Tallinā un Viļņā to īpatsvars darījumos ir krietni mazāks. Cena par kvadrātmetru šajos dzīvokļos Rīgā ir gandrīz divas reizes zemāka nekā dzīvokļiem jaunajos projektos vai renovētās mājās. Ja mēs salīdzinātu tikai jauno projektu dzīvokļus, atšķirības pieejamībā starp galvaspilsētām būtu mazākas.

Viens no iemesliem, kādēļ Rīgā lielākā daļa darījumu notiek ar dzīvokļiem salīdzinoši vecās ēkās – Rīgā to ir vairāk nekā Tallinā un Viļņā. 2011.gada pētījums Eiropas Savienības valstīs rāda, ka Tallinā 15% no visām dzīvojamām ēkām ir celtas pēc 2000.gada, Viļņā tie ir 13%, Rīgā – tikai 6%. Lai gan pagājuši jau septiņi gadi, visticamāk, atšķirības Baltijas valstu starpā saglabājušās līdzīgas.

Tallinā un Viļņā aktīva mājokļu būvniecība notiek jau kādu laiku, kamēr Rīgā tā aktivizējusies tikai pēdējos divos gados.

Kā liecina Eiropas Savienības aptauju dati (EU-SILC), četras piektdaļas Latvijas iedzīvotāju dzīvo sev piederošā mājoklī. Tomēr telpu kvalitāte ir ļoti atšķirīga. Piektdaļa iedzīvotāju dzīvo mājoklī ar kādām problēmām – vai nu tek jumts, vai ir mitras sienas, griesti, grīdas vai mājas pamati, vai arī ir puve logu rāmjos vai grīdās. Šaurība jeb nepietiekams istabu skaits uz mājsaimniecības lielumu ir ikdiena teju pusei iedzīvotāju.

Mērens cenu pieaugums

Dzīves līmenim pakāpeniski augot, arī iedzīvotāju vēlmes un prasības pret mājokļiem pieaug. Bez būtiskiem ieguldījumiem esošo dzīvokļu uzlabošanā un ēku renovācijā to kvalitāte ar laiku pasliktināsies, kas savukārt var ietekmēt cilvēku dzīves kvalitāti un labsajūtu. Pakāpeniski aizvien vairāk cilvēku vēlēsies un spēs atļauties dzīvot jaunākās un kvalitatīvākās ēkās, līdz ar to aktivitātei dzīvokļu tirgū nākotnē ir potenciāls augt. Tas uzturēs mājokļu pieejamības aktualitāti.

Šogad mājokļu pieejamība, visticamāk, turpinās uzlaboties. To sekmēs atalgojuma kāpums, turpinoties Latvijas ekonomikas izaugsmei un saglabājoties darbaspēka trūkuma problēmai. Arī mājsaimniecību finanšu situācija kopumā ir stabila.

Mājsaimniecību parāds ir zemā līmenī – uz katru uzkrāto eiro vidēji 75 centi. Prognozējams mērens dzīvokļu cenu pieaugums gadā. Arī Eiropas Centrālās bankas procentu likmes, kas ietekmē hipotekāros kredītus, šobrīd ir vēsturiski zemā līmenī, un arī saglabāsies salīdzinoši zemas.

Tomēr faktori, kas šobrīd balsta mājokļu pieejamības uzlabojumu, var kādā brīdī kļūt mazāk labvēlīgi.

Piemēram, spēcinoties eirozonas ekonomikai un uzlabojoties nākotnes perspektīvām, tuvāko gadu laikā Eiropas Centrālā banka sāks pakāpeniski celt procentu likmes. Tā rezultātā arī EURIBOR likme, kas ir hipotekāro kredītu procentu likmju sastāvdaļa, atsāks pakāpeniski augt. Atalgojuma kāpuma temps ilgstoši nebūs tik straujš kā šobrīd, jo ekonomika mūžīgi nebūs straujas izaugsmes posmā, un darbaspēka trūkums nebūs tik izteikts kā šobrīd. Ekonomikas izaugsmei palēninoties, lēnāks kļūs arī atalgojuma pieauguma temps.

Mājokļu pieejamībā tuvākajā laikā saglabāsies gana pozitīvas tendences, tomēr, kas der vienam, neder otram, un atsevišķu mājsaimniecību dzīvokļa iegādes iespējas var būt krasi atšķirīgas. Jāņem vērā mājsaimniecību individuālais ienākumu un uzkrājumu līmenis, kā arī kārotais īpašums. Nedrīkst aizmirst arī par jau esošo parādsaistību slogu, ja tāds ir, un spēju ne tikai efektīvi plānot izdevumus, bet arī segt ikmēneša maksājumus.

Linda Vildava ir Swedbank ekonomiste.

Agresija un Stambulas konvencija

Pasaule ir bīstama vieta, kurā dzīvo daudz agresīvu cilvēku. Agresija var būt valsts līmenī, kad izlemj iebrukt kaimiņu valstī. Agresija var būt sabiedrības līmenī, kad terorists ieiet divās mošejās Jaunzēlandē un noslepkavo kādu pussimtu mierīgo dievlūdzēju. Agresija var būt individuālā līmenī, kad vīrs pārmāca pats savu sievu, dažreiz ar letālām sekām.

Katrs gadījums ir ar saviem cēloņiem, bet visiem kopīga ir agresora pārliecība, ka tam ir tiesības uz savu rīcību. Ne tikai tā, ka tas būtu atļauts, bet ka viņš ir kaut kādā veidā labāks par paredzēto upuri.

Kā sargāties no agresijas? Valsts līmenī parakstām dažādus draudzības un neuzbrukšanas līgumus, bet Latvijas gadījums pirms 80 gadiem pierāda līgumu nevērtību bez reāla militāra spēka.

Sabiedrības līmenī ir kriminālkodekss un policija, kas būtu analogs starpvalstu līgumiem un armijām. Taču, tāpat kā kari nav izskausti, tā arī agresija nav apturēta. Šajos laikos bīstama tendence ir sociālo platformu dotās iespējas agresoriem mesties kopā, vienam otru iedvesmot, kā arī ievilināt savos tīklos cilvēkus no malas. Tā darbojas islāma teroristi, tā darbojas labā spārna ekstrēmisti, un tā darbojas kreisā spārna ekstrēmisti.

Sabiedrības uzdevums ir aizkavēt jaunu ekstrēmistu vervēšanu un likt vecajiem kadriem saprast, ka viņi ir kļūdījušies.

Saūda Arābijā ar apcietinātiem terora organizāciju dalībniekiem (ja viņiem nenocērt galvu) strādā veselas garīdznieku komandas, lai pierādītu, ka teroristi kļūdaini izprot islāmu, un lai vestu tos atpakaļ uz ceļa, kas vairs nav sabiedrībai bīstams.

Individuālā līmenī it kā darbojas tas pats jau minētais kriminālkodekss un policija, bet par tiem netiek domāts, kad ir pienācis lūzuma punkts un sieva jāpārmāca. Nav jābūt feministam, lai zinātu, ka Latvijā tā ir liela problēma. Likums tikai iedarbosies pēc fakta, ja lieta pat nonāk līdz policijai.

Un velti rādīt ar pirkstu uz alkoholu, ka tas ir pie visa vainīgs. Alkoholā nav tādas ķīmijas, kas liktu sist sievu. Tas tikai aptur aiztures, un nāk spēlē agresora pārliecība, ka tam ir tiesības rīkoties, kā vien vēlas ar savu dzīvesbiedri. Ja nebūtu šīs pārliecības par tiesībām, tad nekāds daudzums alkohola arī neizraisītu šādu vardarbību.

Un tieši te ir Stambulas konvencijas mērķis. Ne papildināt krimināllikumu, ne aizliegt alkoholu, bet gan ķerties tieši pie ļaunuma saknes – atņemt tiesību pārliecību un aizvietot to ar cieņu. Tas nav vienas dienas darbs, bet tas ir svarīgs darbs.

Gunārs Nāgels ir Austrālijas laikraksta ”Latvietis” redaktors.

Kinojaunumi

oooo Seja / Twarz. Malgožata Šumovska ir viena no redzamākajām mūsdienu poļu režisorēm. Berlīnes kinofestivāla žūrijas balvu saņēmusī filma Seja vienlaikus ir precīzs sociālpolitisks komentārs un melnā humora ādā iepakota pasaka. Harismātiskais metālists Jaceks bauda dzīvi, cik vien miegainajā Polijas miestā tas ir iespējams. Mūzika, dejas, mīla, līdz smagas traumas dēļ viņam tiek pārstādīta sveša seja, un puiša dzīve pilnībā mainās. Kino no 22. marta.

ooc Karalienes korgijs / The Queen’s Corgi. Korgiju faniem šī filma patiks neatkarīgi no tās kinematogrāfiskajām kvalitātēm. Karalienes iemīļotais suns Rekss iepazīst Londonas ielu suņu dzīvi ar kautiņiem un atkritumu smārdu. Plaši pārstāvētu suņu sugu šarms ir filmas lielākā vērtība. Cilvēki — neizteiksmīgi un klišejiski — kalpo tikai kā fons suņu piedzīvojumiem. Turklāt Amerikas prezidenta un viņa kundzes atveidojums komplektā ar seksuāli aktīvo korgiju meiteni iepretim mierpilnajam britu karaļnamam lieki politizē uz ekrāna notiekošo.  Kino no 22. marta.

ooooo Nicinājums / Le mépris. Žana Lika Godāra 1963. gada košajā, erotiskajā un ekstravagantajā filmā galvenajās lomās Brižita Bardo, Mišels Pikolī un Džeks Palanss, bet fonā skan Žorža Delerū sapņainā mūzika. Slavens vācu režisors iecerējis Itālijā uzņemt Homēra Odisejas ekranizāciju. Holivudas producents Džeremijs vēlas viņa ieceri vērst maksimāli pārdodamu, tomēr vairāk par filmu viņu vilina scenārista sieva — Bardo atveidotā seksapīlā blondīne Kamilla. Mīlestību un nicinājumu te šķir tikai viens solis. Kino Splendid Palace 26. martā.

Eksperimentālā kino festivāls ProcessFestivāls pulcē māksliniekus, kas strādā eksperimentālā kino lauciņā, savos darbos izmantojot  analogo formātu — kinolentes. Šāgada tēma ir Dabas parādības, kas tiks izvērsta vairākās programmās — Par maņu jautājumu, Par sugu sastapšanos, Par lietu laiku. Retrospektīvas programma ļaus iepazīties ar amerikāņu datoranimācijas pionieru Džeimsa un Džona Vitniju darbiem. Somijas un Nīderlandes mākslinieki veidos performances, kas apvienos kinoprojektora attēlu, gaismu, telpu un skaņu. LKA Nacionālā filmu skola, Zirgu pasts un Kino Bize no 20. līdz 24. martam.

Anekdotes

Kāds tikko izbijis politiķis:
«Lai Dievs sargā to cilvēku psihi, kas mani uztvēra nopietni!»

Kādas bankas darbinieks zvana draugam, kas strādā citā bankā.
«Sveiks, kā klājas?»
«Labi!»
«Oi, atvainojiet, ne tur piezvanīju…»

Draugi: «Ko dari?»
Es: «Strādāju.»
Draugi: «Ko darīsi pēc darba?»
Es: «Iešu gulēt, lai rīt varētu strādāt.»

Cits citam blakus atrodas trīs veikali.
Pirmā veikala īpašnieks izkāra norādi: «Pie mums pašas zemākās cenas!»
Otrā veikala īpašnieks izkāra norādi: «Pie mums pašas kvalitatīvākās preces!»
Trešā veikala īpašnieks izlika uzrakstu: «Galvenā ieeja.»

Izpalīdzīgs puisēns šodien palīdzēja pāriet pāri ielai 39 vecmāmiņām. Laimējušie skaitļi: 4, 11, 13, 21, 32…

Izlasīju cīsiņu etiķeti. Pie norādes «Sastāvs» ierakstīts: «Jums to labāk nezināt.»

«Es esmu saderinājusies!» jauna sieviete sajūsmināti paziņo savām draudzenēm. «Viņu sauc Roberts. Viņš mani noskūpstīja un teica: «Tavas lūpas man atgādina rožu ziedlapiņas!»»
«Ā, tas Roberts…» zinoši novilka draudzenes.

Ceļu policists aptur ātri braucošu mašīnu. Vadītājs: «Atvainojiet, bet es ļoti steidzos uz darbu!»
Policists: «Kur strādājat?»
«Par nažu metēju cirkā.»
«Neticu! Parādiet!»
Vadītājs izņem no somas nažus un sāk ar tiem žonglēt.
Garām brauc cita mašīna. Tās vadītājs saka sievai: «Labi gan, ka es vairs nedzeru! Skat, kādas tagad pārbaudes tiek rīkotas!»

«Iedomājies, vakar man ceļu policija atņēma tiesības!»
«Par ko?»
«Ai, īsti ēzeļi! Piesējās pie dažādiem sīkumiem! Nebija aptieciņas, netīras numurzīmes, braucu bez drošības jostas pa pretējo joslu atmuguriski dzērumā…»

Sievasmāte uzdāvina vedek-lai divas blūzes. Vedekla aizsteidzas uz otru istabu, uzvelk vienu no blūzēm, atnāk atpakaļ un apsēžas pie galda.
Sievasmāte indīgi: «Ak tā… Tas nozīmē, ka otra blūze tev nepatīk?»

Jānītis ierodas skolā ar lielu kavēšanos. Skolotāja jautā: «Kāpēc nokavēji?»
«Mamma nometa zemē un pazaudēja desmit eiro.»
«Kāds tam ar to sakars?»
«Es uz tiem eiro stāvēju.»

«Kurš vīrietis ir vairāk apmierināts ar dzīvi: tas, kuram ir seši bērni, vai tas, kuram ir seši miljoni?»
«Tas, kuram seši bērni. Jo tas, kuram seši miljoni, vēlas vēl vairāk.»

Optimisti cer uz laimīgu pasaules galu.

Dzeltenie līmpapīriņi, uz kuriem var sarakstīt neatliekamos darbus, ir labi ar to, ka pēc pusgada tie nokrīt.