Sirds kapteinis

Romans Lācis (70) reiz gribēja braukt uz lielajiem kuģiem, taču tagad ir tālu aizceļojis medicīnā. Visas sirds transplantācijas Latvijā un tagad vārstuļa nomaiņa Valsts prezidentam ir viņa roku darbs

Sešstāvu blokmājai Stradiņa slimnīcas teritorijā, kur atrodas Romana Lāča vadītais Sirds ķirurģijas centrs, padomju laiku veidols kontrastē ar moderno saturu. Profesors ģērbtuvēs liek uzvilkt sterilas bikses un uzsvārci. Pats ar ierastu kustību darba apaviem pārvelk bahilas, aizsien vienreizlietojamo cepurīti, mutes un deguna masku. Noejam garām operāciju blokam – sešām zālēm. Caur stikla durtiņām redzams, ka kādā uz galda izšķirošo dzīves mirkli gaida pacients. 

Lācis ieved zālē, kur operācijas pašlaik nenotiek. «Divas zāles – asinsvadu ķirurģijai, trīs – sirds ķirurģijai, viena – modernai palīdzības formai, hibrīdoperācijām,» viņš stāsta. Parāda mākslīgās asinsrites sistēmu, kādai sirds operācijas laikā tiek pieslēgts pacients. Ratiņi ar vadu mudžekli, displeju, pogām un rezervuāriem. Garāmejot iepazīstina ar operāciju bloka vecāko māsu Aleksandru Lāci, savu sievu. Viņa ir atbildīga par tehniskā arsenāla atrašanos rokas stiepiena attālumā. Ar kolēģi Ari Lāci, kura tēvs arī bija ārsts, gan radniecība nevienojot. «Viņš ir uzskatu brālis, esam labi draugi, bet brāļi neesam.»

Cilvēku dzīvības glābšana ir viņu ikdiena. Divi vecākie Romana Lāča bērni ir izvēlējušies citu profesiju, bet divi jaunākie seko vecāku pēdās. Meita Ilze strādā oftalmoloģijā tepat Stradiņos. Dēls Jānis Lācis, kas šogad beigs RSU, noskatījis tēva sfēru, piedalās sirds operācijās. «Tas ir pozitīvi, vecākiem patīk, ka seko,» Lācis saka gandarīti. «Medicīna ir grūta. Katru dienu jāsaskaras ar cilvēka ciešanām. Bet tas ir darbs. Jūsu iejūtība. Tur jābūt aicinājumam. Daudzi to nevar. Es katru dienu kādam palīdzu. Un tas ir milzīgs spēks. Jā, mums, mediķiem, no daudz kā ir jāatsakās. Bet nevari to uzņemt kā slogu, kā upuri. Tas nav upuris – normāla lieta.»